Rendas pagastā "Pērkonu" mājās bij liela buorene, liela ragana. Tā skrējusi uz Laumes kalnu. Kurai govij viņa gājusi garām, tā vairs neēdusi un nobeigusies. Kad bij miršana, ragana bļāvusi par govīm: par baltu govi, par sarkanu govi, par govi ar tādu spalvu, par govi ar tādu spalvu. Bļāvusi briesmīgi. Izcēlies tāds troksnis, ka visa māja līgojusies. Visi pārbijušies. Pēkšņi no gaisa nācis liels ugunsrats (tas bijis velns), iegājis mājās un tur izgaisis, bet ragana izskrējusi no mājām. Viņa skrējusi pa zemi dikti, lukni [lukni = žigli], ka mati vien plivinājušies. Ieskrējusi Mežzīles ezerā un nozudusi. Ūdens pēc tam tur trīs stundas vārījies.
Agrāk ezera malā bijis akmens, uz kura bijusi cilvēka pēda, laikam raganas. Mans vīrs to akmeni vēl redzējis. Vai tagad tas akmens tur ir, to nezinu.
Mājās, kur ragana mirusi, siena bijusi ar asinīm un siekalām pārklāta. Tā viena briesmīga ragana bijusi. Tas noticis pāris simts gadu atpakaļ.
Teiku A. Freiberģe dzirdējusi bērnībā. Atbildot uz jautājumu, viņa saka: "Par to raganu čorts viņu zin' – vai patiesība vai nē."