Jānis Kalniņš

Jānis Kalniņš

Eglītis J., Krasts J., Krūms J.

Ieva Kalniņa - Tochter

Jānis Kalniņš (1922–2000) – rakstnieks, literatūrzinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.
Beidzis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1951). Strādājis laikrakstā “Cīņa” par literāro līdzstrādnieku (1948–1955), rakstījis recenzijas par jauniznākušajām grāmatām un teātra izrāžu iestudējumiem. Strādājis Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1956–1983), bijis tā direktors (1963–1983). Literatūrpētnieciskās intereses bijušas saistītas latviešu dramaturģiju, kas rezultējušās zinātņu kandidāta disertācijā “Satīras asajā gaismā” (1957) un kuru centrā ir Andreja Upīša komēdijas. Bijis viens no Raiņa akadēmisko Kopoto rakstu izdošanas iniciētājiem. Ar rakstiem piedalījies institūta zinātnisko rakstu krājumos.
Biogrāfisko romānu “Andrejs Pumpurs” (1964), “Rainis” (1977), “Auseklis” (1981), “Kalna Kaibēni” (1991) autors. Jāņa Kalniņa romāniem raksturīga dokumentāla precizitāte, rakstnieku psiholoģisko kolīziju un daiļrades procesa tēlojums uz plaša vēsturisko notikumu fona. Viens no ievērojamākiem latviešu biogrāfiskā romāna autoriem. Otra daiļrades līnija – teiksmas, līdzības un teiksmaini stāsti, kuros risinātas vispārcilvēciskas un filozofiskas problēmas par cilvēka un varas attiecībām, patiesību un meliem, mirkli un mūžību – spilgti ieraugāma grāmatās “Mūžība” (1971), “Hronists un velns” (1985), “Sadursmes krēslas laikmetā” (1993). Jānis Kalniņš rakstījis arī bērnības atmiņas (“Kad strazdi svelpj”, 1968; “Sudraba karote”, 1986) un vēsturiskās lugas, kas nav publicētas. Par romāna “Rainis” tapšanu padomju ideoloģijas un cenzūras apstākļos rakstījis esejā “Rainis – derīgais un nederīgais” (1999).

Dzimis 1922. gada 4. janvārī zemnieka Jāņa Kalniņa sešu bērnu ģimenē.
Meita Ieva Kalniņa (1956), literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore.
Dēls Jānis Kalniņš.

Par Jāni Kalniņu

"Jānis Kalniņš bija viens no tiem zinātniekiem un rakstniekiem, kas līdz mielēm izdzīvoja piecdesmit gadu garu garīgo smagumu. Bērnībā audzis Pumpura eposa brīvajā gaisotnē un trīsdesmito gadu literatūras spirdzīgajā daudzveidībā, jaunībā ar aizrautību pievērsies teātrim kā raksturu divatnības tiešākajam atklājējam, mācījies skepsi un atturību vērtējumos, pētīdams Andreja Upīša satīras, un visbeidzot, nonācis darbā pie Raiņa kopoto rakstu tekstiem, Jānis Kalniņš ieguva to gudro un apvaldīto vērtētāja skatienu, kas neļaujas ne pārjūsmībai, ne paļām. Viņa teātra recenzijas bija mierīgas un izsvērtas. Viņa priekšlikumi literārā mantojuma apguvē balstījās uz paša spriedumiem, apsverot un aizstāvot paša izstrādātu faktu interpretāciju."

Viese, Saulcerīte. Rakstnieks Jānis Kalniņš mūžībā. Laiks, 2000, 19. februāris.

Par romānu "Kalna Kaibēni" (1992)

"[..] nācis klajā trešais lielais Jāņa Kalniņa prozas darbs, kas vēsta par nacionālās atmodas laikmetu un tā redzamākajām personībām: Andrejam Pumpuram un Auseklim pievienojies brāļu Kaudzīšu dzīves romāns "Kalna Kaibēni". Šķiet, ka romāna uzbūves principus un izmantotās dokumentālās vielas izstrādi vislabāk raksturo teiciens, ko autors liek mutē Reinim Kaudzītem, kad tas apsver "Mērnieku laiku" dažādās versijas: "Kādam gan jābūt mūsu stāsta pamatam? Vai cilvēku dzīvošanai, kādu to redzam visapkārt, vai mūsu veikli izdarītai sadomāšanai? Vai mums stāvēt uz zemes, kad mēs stāstu rakstām, vai savu fantazierēšanu celtnei par pamatu likt?" Vēl vairāk nekā darbos par Pumpuru un. Ausekli Jānis Kalniņš jaunajā darbā cenšas uzsvērt dzīvošanu – gan ārējo, gan garīgo – kāda tā bijusi Vidzemē pirms simtu piecdesmit, simts vai septiņdesmit gadiem. Tas nav viegls uzdevums vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, liela daļa no spilgtākās laikmeta dokumentācijas izmantota abos iepriekšējos romānos, kur tās pašas personas darbojas tajā pašā laikmetā un gandrīz tajā pašā vidē. Varbūt tieši tāpēc stāstījumā tik liels akcents likts uz Kalna Kaibēniem – sūrā fiziskā darbā iegūtām mājām, kuras laika ritējumā tā saaug ar brāļu personībām, ka nav šķiramas no viņu būtības, tāpat kā "Mērnieku laiki". Otrkārt, Jānis Kalniņš ar askētiska dokumentālista stingrību patiešām cenšas izvairīties no brīviem iztēles lidojumiem, kuriem nevar atrast apstiprinājumu rakstos vai laikabiedru atmiņās. Gandrīz katrā romāna lappusē atrodamas pēdas no Matīsa un Reiņa stāstījumiem par sevi un laikabiedriem, rakstnieku vēstulēm, Kaibēnu un Ogrēnskolas hronikas, avīžu rakstiem, skolotāju sapulču protokoliem. Ļoti plaši tiek atreferēti Kaudzītes Reiņa senaizmirstie raksti par sava laika sabiedriskās dzīves problēmām, kas – skaties vien – it tieši sasaucas ar pašu jaunāko laiku aktualitātēm. Vecpiebalgas vēstures faktus Jānis Kalniņš paspēj pārstāstīt no pašiem poļu laikiem, plaši izmanto Kaudzītes Matīsa literāro diskusiju materiālus un dod pat dzejoļu krājumu apskatus. Te nepieciešams ļoti īpatnējs piegājiens, lai materiāls, kas saturā un stilā ir tik atšķirīgs, sakļautos vienotā veselumā un grāmata iegūtu savu neatkārtojamu veidolu. Varētu teikt, ka "Kalna Kaibēni" ir dokumentālāki par jebkuru citu dokumentālo darbu, latviešu literatūrā."

Viese, Saulcerīte. Bez "fantazierēšanas". Diena, 1992, 14. jūlijs. Šeit

1950: 16. maijā laikrakstā "Cīņa" publicēta recenzija "Luga par padomju jaunatni" ar pseidonīmu J. Krūms. Šeit

Zinātniskie darbi

1957: Satīras asajā gaismā: Andreja Upīša komēdijas
1966: Pa gadu kāpēm
1999: Rainis – derīgais un nederīgais: kādas inkvizīcijas sakarā (eseja)

Kā līdzautors piedalījies Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta kopdarbos, bijis arī daudzu zinātnisku izdevumu atbildīgais redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis.
1962: Latviešu literatūras vēsture, 6. sējums
1970: Literatūra un laikmets
1973: Problēmas un risinājumi
1977: Andreja Upīša simtgadei
1990: Rainim 125
1996: Latviešu rakstnieku portreti (par Ansi Gulbi)
1998–1999: Latviešu literatūras vēsture, 1., 2. sējums
1999: 20. un 30. gadu latviešu rakstnieku portreti (par Arvedu Švābi)
2001: Latviešu rakstnieku portreti (par Arvīdu Griguli)

Teātra kritika
Rakstījis recenzijas par teātra izrādēm preses izdevumos.
1957–1962: sniedzis teātra sezonu apskatus almanahā "Teātris un dzīve" (2–6).

Proza

Romāni
1964: Andrejs Pumpurs (atkārtoti izdevumi 1972, 1995)
1977: Rainis
1981: Auseklis
1991: Kalna Kaibēni
1995: Zvana spēles

Stāstu krājumi
1965: Zelta kamolītis
1968: Kad strazdi svelpj
1971: Mūžība
1979: Savādnieki
1985: Hronists un velns
1986: Sudraba karote
1993: Sadursmes krēslas laikmetā
2015: Mūžības tēli

Lugas
Rakstījis vēsturiskas lugas (nepublicētas)

Scenāriju autors Rīgas kinostudijas filmām

1968: Mērnieku laiki (pēc brāļu Kaudzīšu romāna "Mērnieku laiki" motīviem, režisors Voldemārs Pūce)
1971: Nāves ēnā (kopā ar režisoru Gunāru Piesis, pēc Rūdolfa Blaumaņa novele "Nāves ēnā" motīviem)