#LFK-641-102

Benennung
Nakts raganas un vilki
Nummer der Einheit
102
Sprache
Lettisch
Narrator
Place and time of recording
1928, Mīlītes muiža
"Mīlītes", Matīšu pagasts, Valmieras novads, LV-4210
Stichwörter
öffnen

Kā raganas apmaldinājušas godīgu ceļa vīru
Senos senos laikos, kad vēl visur dzīvojušas raganas un pūķi, vilkači, reiz kāds lauku saimnieks braucis no miesta uz māju, kur bijis arī krietni vien iedzēries. Par ceļu braucot, viņš no dulnās galvas dēļ bijis apsnaudies, un tamdēļ viņa zirgs gājis tik brīvā vaļā uz mājām. Bet viņa zirgs tomēr nebijis vis tik gudrais un savam saimniekam uzticīgs, un bijis, pats savā nodabā ietot, nogājis mežā no īstā māju ceļa uz kaut kādu niecīgu sāņu celiņu, kuru iebraukuši žagaru un malkas vedēji, un iegājis milzīgi biezā meža biezoknī, kur vairs nemaz malas, ne arī īsto ceļu nevarējis redzēt.
Kad saimnieks no savas gulēšanas pamodies un dzērumu bijis jau izgulējis, viņš nu vēl ieraudzījis, kas nu ir noticis un ka viņa zirgs arī māju nezinājis, un ka nu vairs neatrodas uz īstā ceļa. Bet tumsa arī kā jau rudeņos bijusi par pašu pusnakti ļoti liela, un tamdēļ arī viņš nevarējis zināt, uz kuru pusi nu ir jābrauc un mājas, un arī īstais ceļš. Tamdēļ arī viņš nospriedis pats pie sevis palikt ar visu zirgu šepat mežā, kur ir, un braukt uz māju tikai no rīta vēl, kad būšot gaisma, jo tā, par svešu mežu nakts laikā braucot un maldoties, alojoties varot nokļūt vēl lielākās nepatikšanās, kādās jau esot nonācis, un arī purvu un milzīgu necaurejamu biezokņu še esot daudzi, kuros varot atrast vēl lielākas skādes. Arī tagad nekā nevarot novērot, uz kuru pusi nu jābraucot, jo galva arī vēl esot bišķi dulna.
Nu viņš piesējis zirgu pie koka, lai tas vēl kur nevarētu aiziet, un uzmaucis tam vēl galvā auzu ķeseli ar āboliņu ekšiem [?], kurus tas vēl pilsētā visus nebijis izēdis, un nu pats iekāpis vāģos vēl drusku pasnausties, lai arī viņam riktīgi noietu dzēruma skurbulis. Bijis jau gulējis kādu brīdi pusnomodā, kad sajutis it kā lielu purvu aukstumu un drēgnumu un ka viņš tādi nevarēšot tik kails nogulēt vāģos, jo tā jau varēšot vēl dabūt kādu slimību. Viņš piecēlies un paņēmis no zirga zirga deķīti un tanī satinies uz guļu, pats vēl šādi nodomādams: „Tā ir skāde, kad neesmu no veciem pīpmaņiem un nenēsāju uguns kramiņus klāt, lai tad arī tagad varētu uzkurt uguni, un tad būtu drošs no aukstuma un zvēriem.” Viņš gan bijis viens no tiem veciem vīriem, kas ar visiem zvēriem ir draugs un, kuru vien viņš vēlās, viņš visus var piesaukt ar īpašiem vārdiem, un tamdēļ viņam tagad nav bijis no viņiem jābaidās, bet vienīgi no aukstuma. „Ko nevar dabūt, to nevar,” viņš nodomājis un satinies vien ciešāki savā deķītī un taisījies jau aizmigt, kad piepēži ieraudzījis necik tāļu no ratiem aiz vairākiem paēgļiem, kas bijuši saauguši vienkopus lielā pudurī, ugunskuru ar liesmām un dūmiem. Nu gan saimnieks drusku nobijies, kas tā varot būt par uguni, jo maldugunis gan arī bieži degot un vēl it īpaši še, purvainā vietā, bet maldugunim jau neesot dūmi, ne arī sarkana liesma. Nu saimnieks palicis ziņkārīgs un gribējis iet aplūkot, kas tā par uguni ir un vai arī viņš tur nedabūjot sasildīties. Ja jau tur kāds cilvēks viņu būs uzkūris, tad arī viņš mani laidīs varbūt klāt, ja tikai to tā labi palūgšu. Viņš nu arī kāpis ārā no vāģiem un gājis pie ugunskura. Tur, otrpus paērgļiem, bijis uzkurts paliels ugunskurs, un ap to sēdējušas apkārt trīs jaunas, smukas sievietes. Viņš nu tās laipni sveicinājis un lūdzis: „Lūdzu, jaunavas, atļaujiet arī manīm pie jūsu ugunskura drusku pasildīties, jo es esmu apmaldījies ceļa vīrs un gribu šeit pat pavadīt nakti līdz gaismai, un tad braukt uz māju, bet tagad šai purvainā apgabalā ir auksti drusku.” Tad meitas viņam atteikušas: „Vari nākt sildīties, bet iepriekš tu mums nogriez reņģu cepamo iesmu, jo tu esi kājās.”
Vīrs arī nu aizgājis nogriezt pie tuvējā paērgļu krūma to parastā resnumā, jo pats jau arī siena pļavā tādus bijis taisījis, bet, kad viņš to nonesis meitai, tā nav ņēmusi pretīm, bet atteikusi, ka tas esot par tievu, lai taisot resnāku. Nu vīrs gājis otrreiz pie krūma un nogriezis vēl otru krietni vien resnāku, lai būtu meitām par prātam, bet, kad atkal aizgājis ar jauno iesmu, vecākā meita atteikusi, ka arī tas vēl nederot, bet, lai viņš atnesot tik resnu un tik garu iesmu, kā arī viņas viņu pašu uz tā varot uzdurt un izcept. Nu vecais saimnieks no tādiem vārdiem pavisam nobijies un arī nomanījis pēc viņu vārdiem, kas tās ir par sievietēm un ka viņas nav vis vienkāršas, bet laikam gan būšot raganas. Nu viņš zinājis arī to, ka viņas ir pret viņu ļaunos nodomos un tamdēļ sācis steigšus domāt, kā lai nu tiktu no viņām vaļā un lai viņas viņu neizceptu, kā bijušas solījušās. Viņš nu aizgājis no paērgļiem un sācis arī griezt pasūtīto iesmu tādu, kādu viņas likušas un kādu viņš ar savu kabatas nazīti varējis nogriezt. Bet griežot viņš, par laimi, iedomājies, ka viņš jau protot visādus kustoņu un zvēru piesaukšanas un pielabināšanas vārdus. Viņš nu klusām sācis skaitīt vilku vārdus, ar kuriem tas varot vilkus piesaukt. Un arī ilgi nenācies gaidīt, kad jau vilku bari tepat tūvumā sākuši bļaut un gaudot kā suņi. Nu viņš zinājis, ka vilki būs drīz klāt un tamdēļ devies ar nogriezto mietu – iesmu pie raganām un iedevis to vecākai. Tā nu atteikusi: „Tas nu pats būs ļoti labs, un tagad mēs tevi pašu uzdursim uz šo iesmu un izcepsim ko noēst.” Bet, tikko viņas šos vārdus bijusi izteikusi un iesmu saņēmusi, tā viņa izdzirdusi, ka vilki jau nāk tepat aiz lieliem paērgļiem un prasījusi saimniekam, kas tur nākot. Tad ceļa vīrs atteicis, ka tie ir vilki, kas arī esot laikam saoduši, ka arī viņiem šeit būšot kāda daļa no cepetis dabūjama, kādu šās no viņa būšot pagatavot uz šo viņa paša nogriezto iesmu.
Nu raganas, šādus vārdus no ceļinieka izdzirdušas un pavisam nobijušās, un sākušas veco saimnieku lūgt, lai tas viņas paslēpjot kaut kur no vilkiem, jo viņām no tiem esot pavisam bailes – vai nu savos ratos, vai arī kaut kur citur, bet tikai tā, lai vilki nedabūjot viņas rokā. Nu vecais saimnieks arī izlicies ļoti palīdzīgs un paslēpis visas trīsas raganas savos vāģos un uzmetis vēl virsū veco zirga deķi, kurā pats bijis pirmīt slēpies no lielā aukstuma. Bet, tik tikko viņš arī ar savu raganas apslēpšanas darbu bijis galā, tā tūliņ arī vilki saskrējuši ap savu saimnieku – saucēju un nu ugunīgām acīm raudzījušies uz viņu, ko nu tas viņiem teikšot darīt un pavēlēšot. Vilku jau bijis sanācis milzīgs pūlis ap veco saimnieku, un vēl vienmēr nākuši bariem vien klāt kaukdami un bļaudami no mežu un gāršu biezokņiem un purviem. Bet, kad visi bijuši tūvāko apgabalu vilki sapulcējušies, un saimnieks ar roku tikai tā drusku pametis uz saviem vāģiem, un nu tūliņ uz ātrāko visi vilki bariem vien metušies riedami un gaudodami ratos iekšā, un taisni raganām virsū. Nu izcēlies milzīgs tracis no bļaušanas un bēgšanas. Raganas nu par varu gribējušas izbēgt no vilku zobiem, bet nekā maitām [?] nav izdevies, jo, tikko kā tikušas no viena vilka zobiem vaļā, tā tūliņ otris atkal cietīm, kamēr beidzot vairs ne zīmes nebijis palicis pāri no raganām, bet vecā saimnieka zirgu vilki nav nemaz aiztikuši, un arī zirga deķīti nē, kas bijis raganām uzklāts virsū. Bet, kad vilki raganas bijuši apēduši, nu tie atkal sanākuši ap saimnieku un lūkojušies vēl tam virsū ar tādām pat lūdzošām acīm, it kā kad vēl gribētu kādu pavēli no sava kunga. Bet saimnieks tikai pametis ar roku uz mežu un purvu pusi un noskaitījis vēl dažus vārdus, un nu vilki tūliņ atkal tāpat par bariem vien, un arī gaudodami un bļaudami aizgājuši uz mežiem.
Bet nu, par brīnumu, saimnieks redzējis, ka nu nebijis nekur viņš mežā apalojies sava dzēruma dēļ, bet kad raganas to bijušas apmaldinājušas, jo nu atradies tikai dažus soļus no īstā ceļa.

Bildlegende



Zeige 1-1 von 1 Eintrag.
#OrtDatumTypVietas tips
  
1Mīlītes muiža
("Mīlītes", Matīšu pagasts, Valmieras novads, LV-4210)
1928Place and time of recordingManor house

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.