Mana bērnība.
Bērnības atmiņas man saistās ar māju Rīgā, Lielgabalu ielā 2. Šī nama 7. dzīvoklī dzīvojām daudz cilvēku; divi onkuļi – Augusts un Osvalds, papus, mamma, mans brālītis, divus gadus vecāks par mani, es un mūsu vecāmāte. Tas bija trīsistabu dzīvoklis ar meitas istabiņu un plašu virtuvi.
Nama vēsture. Vietā, kuru tagad ierobežo Tērbatas, Artilērijas, Kr. Barona un Lielgabalu ielas, atradās smilšu laukums. Tur tika uzbūvētas artilērijas kazarmas. Laukumu ietvēra noliktavas sienam zirgu staļļi un sardžu māja. Tā cēlušies apkārtējo ielu nosaukumi. Māju celt sāka kāds žīdu tautības īpašnieks (1914), bet to nepabeigtu pārdeva manam onkulim Augustam. Cik man zināms, no mammas stāstītā, tad pie nama pirkšanas piedalījusies visa ģimene. Onkulim Augustam un mammai bija onkulis Ozoliņš, kuram piederēja milzīgs sešstāvu nams – pasāža Matīsa un Brīvības ielu stūrī, pretī tirgum. Ar Ozoliņa ieteikumu, garantijām un aizdevumu arī tika iegādāta māja Lielgabalu ielā. Ozoliņam piederēja arī drāšu austuves darbnīca, kur onkulis Augusts strādāja melnās miesās, lai nomaksātu parādu.
Neliela atkāpe. Manā kristību apliecībā minēti divi krustēvi: Augusts Kurau un Osvalds Kurau, manas mammas brāļi, kā arī krustmāte Anna Livamec – mātes pieņemtā bārenīte.
Neatkarības nodibināšanās Latvijā (valsts aizņēmums) sekmēja nepabeigtās mājas celtniecību – varēja pabeigt iekšējos apdares darbus. Ozoliņš bija smagi slims, šajā sakarībā viņš onkulim Augustam pārdeva savas darbnīcas iekārtu – trīs koka drāšu aužamās stelles. Tā onkulis Augusts kļuva par darbnīcas īpašnieku. To viņš iekārtoja savā mājas pagrabā Lielgabalu ielā 2. Šodien tur atrodas pirmšķirīga kafejnīca.
Māju pabeidza ātros tempos. Tas bija svarīgi, jo mājas 24 dzīvokļi ienesa labu naudu. Pateicoties darbnīcai un mājai onkulis tika vaļā no parādiem un kļuva par bagātu fabrikantu. Tas prasīja lielas darba un organizatora spējas. Pagraba darbnīca kļuva par šauru. Tādēļ tika uzcelta divstāvu fabrika (apmēram pēc 10–15 gadiem), kurā pie automātiskām (25 gab.) un citām štancēšanas un pinumu mašīnām strādāja ap 100 strādnieku. Tagad šajā fabrikā Tērbatas un Lielgabala ielas stūri ierīkota "Augstākā sporta skola".
Kā jau lielā piecstāvu namā te dzīvoja daudz bērnu. Arī kaimiņu mājās dzīvoja Adriana un Floreza domāju armēņu tautības. Bijām vesela bērnu internacionāle. Vācieši: Rolfs, Anete. Žīdi: Ābrams, Sofka, Fannija, Rebeka. Latvieši: Zigis, Arturs, Vilis, Valdis, Nora, Lulle un bez šaubām es, visa bara vadonis.
Pa kuru laiku apprecējās onkulis Augusts, neatminos. Zinu, ka viņa sieva, ir no laukiem, beigusi skolotāju institūtu. Tā iznāca, ka tante Anna saskatīja manī apdāvinātu bērnu. No sešu gadu vecuma sāk mācīt man ābeci, lai ziemā varētu jau iet skolā. Strīpiņai putraimiņš galā ir "i", jumtiņš – "A" utt. Gaužām nepatīkami, jo ārā ar bērniem ir jaukāk un laukā skaista vasara.
Tā pienāca skolas laiks. 1923. gadā mamma pirmo dienu aizveda mani uz skolu. Tā atradās netālu no mājām, kādus 300 metrus. Pirmais iespaids bija nomācošs. Nesapratu, kur tik daudz svešu bērnu. Pie tam daudz bija liela auguma. Vai tad tiem arī vajadzēja mācīties? Nākošā dienā mamma pavaicāja, vai atradīšot skolu. Nu, kas tad tur, ko neatrast. Tā arī aizgāju. Iegāju skolā, atvēru pirmās durvis un atsēdos tuvākajā solā. Kad apskatījos apkārt, tad ieraudzīju solos sēž tādi lieli zēni un meitenes. Man blakus arī sēdēja liels zēns. Viņš ar mani laipni parunājās, līdz ienāca skolotāja. Visi piecēlās tikai es paliku sēžot un nezināja, ko darīt. Zēni mani stādīja priekšā skolotājai, kā jauno sestās klases skolnieku. Skolotāja apsveica mani. Nesapratu, kāpēc viņi visi smējās. Man pavaicāja, kā mani sauc un uz kuru klasi esmu nācis. Tad nu blakus sēdētājs aizveda mani uz pirmo klasi, un es sāku saprast, ka esmu ko nepareizi izdarījis.
Tomēr grūti bija iet skolā, labāk patika spēlēties sētā. Arī pēc likuma skolā bija jāsāk iet no 8 gadu vecuma. Mamma mani labāk saprata nekā tante – skolotāja. Izņēma mani no skolas, teikdama –- vēl jau maziņš, lai paspēlējas pa lauku, tad radīsies prātiņš, visam savs laiks. Mana mīļā labā mammiņa. Kā viņa uzminēja manas domas?
Manas īstās skolas gaitas sākās septiņu gadu vecumā. Mācījos vidēji. Toties biju labs dziedātājs. Dziedāju lielajā skolas korī, kurš uzstājās arī Rīgas radiofonā (skolotājs Ozoliņš). Biju arī labs slidotājs. Sestā klasē ieguvu balvu (sudraba birstīti). No simts mana vecuma zēniem ieguvu 1. vietu. A.S.K. priekšnieks kapteinis Rumba savā runā labākiem slidotājiem ieteica treniņus klubos un kļūt par sportistiem. Bet es uzskatīju, ka sportošana vajadzīga savai veselībai, nevis rekordiem un slavai. Vēlākos, gados mani klases biedri izvirzījās kā valsts izlases hokejisti klubos "L.S.B.", "A,S.K." – 1937., 38-tos, gados.
Divpadsmit gadu vecumā iemācījos braukt ar smago un vieglo automašīnu – Fordu un Anglo Deimler (B.S.A.). Onkulim Augustam sākumā bija zirgu transports fabrikas produkcijas pārvadājumiem (1925). Pēc tam to nomainīja pret smago mašīnu. Šoferis bija mūsu mājas sētnieks. Viņš ļoti mīlēja bērnus, tai skaitā arī mani. Varbūt tāpēc, ka biju viņam labs palīgs. Palīdzēju pie dažādām iekraušanām un izkraušanām (sniegu, dažādas preces). Galvenais "kučieris" biju es. Vislielākais prieks bija, kad varēju braukt līdzi smagajā mašīnā pa pilsētu. Visus skolas brīvlaikus līdz 16 gadu vecumam izmantoju, braukādams ar smago mašīnu. Desmit gadu vecumā pamēģināju braukt patstāvīgi. Tas notika tā. Preču stacijas laukumā (pie Hanzas ielas), kad šoferis bija atgājis kaut kur tālāk, iedarbināju motoru Fordam un pabraucu pāris soļus uz priekšu un atpakaļ, lai iepazītos ar ātruma pārslēgu. No tālienes šoferis (viņu sauca Buholcs) ierauga, ka mašīna kustas uz priekšu un atpakaļ, un nevar saprast – motors taču izslēgts! Laikam jau tomēr viņam bija skaidrs, kurš tas mašīnas kustinātājs ir. Viņam nebija ļaunu nolūku, kad, uzkāpis uz kāpšļa, ieraudzīja mani: "Nu ko, ja māki pārslēgt ātrumus, tad aplaid ar vienu apli pa laukumu." Drusku biju uztraucies no lielā prieka, ka pirmo reizi patstāvīgi vadu mašīnu.
Dažas nerātnības 10–12 gadu vecumā. Futbols. Pamatsastāvs diezgan niecīgs – trīs, četri zēni. Pagalmu iežogoja apkārtējo namu logi. Sevišķi labi bija izvēlēti vārti, – caurbraucama vārtu rūme. Katrā pusē vārtiem atradās namu dubultlogi. Mēs, "futbolisti", bijām pārliecināti, ka katrs sitiens pa bumbu būs precīzs. Tiešām, 99 reizes tā arī bija, bet 100. reizi? Labais Osvalda onkulis mūs glāba no nepatikšanām, samaksādams žīdiņam – glāzniekam, divus latus par izsistā loga iestiklošanu.
Tenisa bumbiņa. No sākuma metām viens otram, ar laiku tas apnika. Tad metam, kurš augstāk un tālāk. Lieliski bija to uzmest uz divu stāvu augsto fabrikas jumtu. No stāvā jumta bumbiņa noripoja pagalmā atpakaļ. Tā desmitām, reižu, kamēr bumbiņa palika jumta, renē. Tas, nu lūk, nebija mūsu plānos. Tāda skaista rotaļa, un nav vairs ne rotaļas, ne bumbiņas. Citas izejas nebija – jākāpj uz jumta Domāts – darīts. Kā jau puika, biju izložņājis visus pagalmus un bēniņus. Ātri atradu jumta lūku, un pēc brīža biju jau uz jumta. Tad nolaidos pa skārda jumtu līdz renei, paskatījies pa labi un pa kreisi, ieraudzīju kāroto mērķi. Turēdamies pie skārda salaidumiem, nokļuvu pie bumbiņas. Satvēru to un nometu lejā. Tanī brīdi nedomāju par iespējamo nokrišanu vai kājas paslīdēšanu. Neredzēju arī, ka pretējās mājās logā Vidberga kundze, mākslinieka sieva, mani ar šausmām novēro, kā es to bumbiņu no renes izņemu. Ka kundze noģība, to es dabūju zināt pēc vairākiem gadiem.
Rotaļas ar bumbiņu tomēr beidzās ar nepatīkamu gadījumu. Kādā skolas brīvlaika vakarā mētājām tenisa bumbiņu pagalmā pie onkuļa garāžas. Pēc kāda draiska metiena tā nokļuva garāžā skārda kaudzes virspusē un tur aizķērās. Rāpos pakaļ, dabūju bumbiņu un ar slaidu atgrūdienu lecu zemē. Pēkšņi sajutu celī asas sāpes. Saķēru ar rokām kreiso ceiļalu un jutu, ka pirksts ieslīd vaļējā brūcē. Stipri nobijos. Pirmo reizi nokļuvu slimnīcā, ķirurgs sašuva brūci un atlaida mani mājās. Tikai 1/2 centimetra trūka no galvenās dzīslas, tad kāja būtu palikusi stīva. To pateica ķirurgs manam papam. Trīs skaistus vasaras mēnešus nācās pavadīt istabā. Tas ļoti mani skumdināja un lika daudz ko secināt. Kā vējš skrien, kā miets atduras. Karstu putru strēbsi, apdedzināsi lūpas.
Veidojot savu iekšējo Es, lielā mērā esmu iespaidojies no literāriem tēliem, izlasītiem bērnībā un jaunībā. Sākot ar Grimmu pasakām un "Staburaga bērniem". Dodoties ar Nilu Holgersonu ceļojumā ar zosīm pār Somijas kalniem un līdzenumiem, šausminoties par Smires viltīgajiem uzbrukumiem zosu baram, jūsmojat par cienījamās zosu barvedes Ikkas cēlajām īpašībām un pat apraudoties, kad Nils atgriežas mājās un rūķīši to pārvērš atkal par zēnu, lai iepriecinātu viņa noskumušos vecākus. Lasot "Jaunības tekas", saredzēju ne tikai humāno un skaisto, saistīja tas, ka dzīves nogurdinātiem ar vārdu, padomu, prata viest cerību labajam, spēja palīdzēt nabagam un novērst ļaunumu, cietsirdību.
Arī grāmatu ilustrācijas, to fragmenti, arī grāmatu vāki dziļi iespaidoja manu fantāziju. Tā, saskatījies lauku ainavu zīmējumus, ļoti sagribējās kādreiz nokļūt laukos, lai visu to, ko savā fantāzijā biju iztēlojies, ieraudzītu savām acīm un pieredzētu pats.
Mans pirmais izbraukums, varbūt tādēļ arī iespaidīgākais un rosinošākais bija "ceļojums" pie krusttēva Augusta uz jūrmalu, Edinburgu II, tagadējiem Dzintariem, kur ar brāli tikām atstāti uz divām nedēļām. Jau pats brauciens ar vilcienu atstāja uz mani iespaidu. Braucām vecāku pavadījumā, man tad bija kādi 6–7 gadi. Vilcieni toreiz uz jūrmalu sastāvēja no preču transporta vagoniem, kas piemēroti pasažieru pārvadāšanai. Ar izkrāsotu iekšpusi, koka soliem un krāsniņu viduci. Apgaismojumam izmantoja petrolejas lukturus vagonu galos, romantiski! Kas zina, varbūt ar šiem vagoniem pārvadāti mūsu varonīgie latviešu strēlnieki?
Brauciens ar visām pieturām ilga vairāk kā stundu. Toreiz tvaika kumeļš ātrāk nespēja. Jautrākais bija vilciena ieskrējiens. Lokomotīve elsa un pūta. Uz vietas griezās varenie lokomotīves riteņi. Nebija viegli iekustināt smago vilciena sastāvu. Vagoni bija pilni ar pasažieriem, paunām un koferiem. Daudziem bija kurvji ar zosīm, vistām un gaiļiem. Lokomotīve nedaudz padeva atpakaļ, lai ieskrietos, tad ar visu spēku uz priekšu. Cauri visai vagonu rindai izgāja it kā palēkšanās troksnis, sasitoties buferiem un tad lēni, negribīgi vilciens sāka kustēties uz priekšu. Pēc lielā palēciena tas tagad gāja čirkstēdams un klusi grabēdams, kā domādams. Rāviens bija uzmodinājis pasažierus, daži bija uzgrūdušies viens otram. Vistas un gaili noklukstējās. Dažs bērniņš ieraudājās. Bet monotonais sliežu klaudzienu ritms pamazām atkal padarīja visus miegainus, līdz nākošai stacijai.
Nezinu teikt, cik tālu vilciens gāja. Varbūt – līdz Ķemeriem vai Tukumam. Varbūt nebija vēl salabots kara laikā sagrautais dzelzceļš. Stāstīja, ka pa vagona logiem vietām bija redzami friču "blokhauži", no kuriem balta ložmetēju uguns pļāvusi mūsu strēlniekus.
Beidzot pienāca arī mūsu stacija. Tur jau tante Anna mūs sagaida ja. Toreiz iepretī stacijai pavērās krāšņa meža ainava. Kuplas egles un slaidas priedes. Un gaiss – tas smaržoja pēc jūras un priedēm! Un klusums? Tante teica, ka nu būs jāiet cauri mežam, un tad ari būs mūsu mājas. Tas priekš manis bija pirmais lielais mežs. Kādus pāris simts metrus nogājuši, priekšā ieraudzījām gaišumu. Tas bija ceļš tante stāstīja, ka to saucot par kara ceļu un ka to būvējuši vācu karavīri, kopā ar vietējiem iedzīvotājiem un krievu gūstekņiem. Ceļš sastāvēja no koka bluķiem, cieši sablīvētiem vienam pie otra. Tālākais gājiens cauri mežam bija noslēpumains un skaists. Redzēju daudz jaukus putniņus, vāverītes, meža balodi.
Priekš manis tie bija brīnumi, jo līdz šim putnus un vāveres es biju redzējis tikai būrīšos. Pirmo reizi redzēju skudru pūzni. Tante paskaidroja, tā esot vesela pilsēta ar skudru iedzīvotājiem. Labi iegaumēju vietu jo gribēju šeit noteikti atgriezties, lai pamatīgi visu izpētītu. Vēroju, kā četras skudriņas nes vienu skujas zariņu, viena velk citas grūž. Cik vēl tālu līdz "skudru pilsētai"? Ak šis jaukais, noslēpumainais mežs! Varbūt dusmīgais vilks ar ir tepat? Tante gan teica, ka šajā mežā vilki nav redzēti. Tomēr, drošs paliek drošs, piegāju tuvāk brālim un iedevu viņam roku. Kopā tomēr drošāk vērot meža skaistumus.
Saules stari, kā prožektori izlauzās starp priežu un egļu zariem. Dažviet zaros iemirdzējās pa meistarīgi noaustam zirnekļu tīklam. Kaut ko tādu tiku ieraudzījis pirmo reizi, tie atgādināja mirdzošus sudraba pavedienus. Pie sevis nedomāju, ka pasakas neko daudz nav melojušas, ja nu vienīgi par to dusmīgo vilku? Par to vairs nebija laika prātot, jo mežs pēkšņi beidzās, un mūsu priekšā atradās vesela rinda vasarnīcu, ar lauku un upi, Lielupi aiz tām. Starp tām bija arī krusttēva Augusta vasarnīca, kas bija mūsu gājiena galamērķis. Tā noslēdzās mans pirmais izbraukums uz "laukiem". Vēl ilgi ticēju, ka šajā mežā, koku dobumos, dzīvo rūķīši, kas gatavo mantiņas bērniem uz Ziemasvētkiem.
Daudz laba mana rakstura veidošanā deva skolas gadi. Tomēr vairāk mani iespaidoja grāmatu varoņi. Tā, padsmit gadu vecumā lasīju un dzīvoju līdzi Žila Verna varoņiem, kapteinim Hetaresam un doktoram Klaubini, matrozim Pensam, viņu raksturiem un rīcībai. Dziļus iespaidus ieguvu lasot Dimā "Grāfs Monte Kristo". Dantesa tēls man bijis blakus visu mūžu, arī grūtos brīžos. No Dimā varoņiem ieguvu daudz pozitīva. Izturību, pacietību, nelokāmību, prasmi aizstāvēt godu. Turēt doto vārdu. Varbūt romānā bija arī daudz kā "salda", tomēr uz topošo jaunekli tas atstāja paliekušus iespaidus. Vismaz, mācīja būt džentlmenim pret dāmām. Kur nu vēl vēsturiskie romāni! "Aivenho", "Kventīns Dorvards". Senie franču bruņinieki, Ludviķa XIV galma dzīve, un tā laika gars, ar visām bruņinieku tradīcijām, divkaujām un kariem. Tad, vēlāk jau lasītie, brīnišķie latviešu rakstnieku darbi, Jaunsudrabiņš, brāļi Kaudzītes, Blaumanis, sevišķi "Nāves ēnā", Vilis Lācis, Čaks, Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenis", "Laikmeta griežos", "Zemes atjaunotāji", visus jau nenosauksi. Šie darbi aizveda mani sapņu pasaulē un vēlāk palīdzēja iziet cauri dzīves vētrām. Ļoti patika Remarka "Trīs draugi", "Rietumu frontē bez pārmaiņām", "Laiks dzīvot, laiks mirt" un citi. Dziļu iespaidu uz mani atstāja ziemeļu rakstnieki: Zelma Lagerlefa, Knuts Hamsuns, Amundsens, Salminenes "Katrina" palīdzēja man dabūt sievu, uzticamu draugu un palīgu visam manam mūžam. Mīļie mazbērniņi, lasiet grāmatas, tās palīdzēs jums veidot raksturu, atrast dzīvē īsto jēgu, būs palīgs nebaltās dienās.
Neesmu jau kāds grāmatu urķis – esmu pārliecināts, ka pieminētās grāmatas visi tika lasījuši, bet vai visi ir pārdzīvojuši grāmatas varoņu izdarības? Vai spēja, mācēja atšķirt pozitīvo no negatīvā? Droši vien visi ir pielīdzinājuši sevi kādam tēlam. Katrs gribēja būt princis vai princese, vai arī virsaitis, grāmatās par indiāņiem . Tā nu pagāja garām lasītai vietai par "Kukažiņu" vai "Staburagu bērnos" abu puiku jūsmošanai par dabu. Nav jau slikti būt virsaitim, bet kur tad nu paliek smalkjūtība, līdzjūtība, iecietība, izpalīdzība, cienība pret vecāku cilvēku utt.? Daudziem tas liekas garlaicīgi, labāk jau izlasīt kādu piedzīvojumu romānu. Bet, lai izaugtu par cilvēku ar lielo burtu, šīs īpašības ir obligātas. Bez tām neviens nevar kļūt par skolotu juristu, mākslinieku, par īstu savas tautas dēlu vai meitu, šie dēli un meitas, nākošie mātes un tēvi, taču audzinās jauno paaudzi. Tā ir milzīga atbildība – ne katrs par to ir padomājis.
Ar varu piespiest bērnus lasīt grāmatas nevajadzētu. Tas jādara smalkjūtīgi, ar personīgo paraugu, ik dienas rosināt uz labo un gaišo. Piemēra dēļ, skolas gados uz mani lielu iespaidu atstāja pasaku lugas, "Maija un Paija", "Sprīdītis", "Lolitas brīnumputns", "Zelta zirgs". Mamma parādīja man "Atpūtā" Raiņa portretu. Biju tā sajūsmināts par "Zelta zirga" izrādi teātrī, ka nolēmu uzzīmēt viņa portretu. To arī izdarīju. Tas tapa zīmējumu blokā ar zīmuli NS, rūpīgi nozīmēts ar visiem ēnojumiem, trijās stundās. Gandarījums bija liels par vecāku uzslavu. Tiku parādījis zīmēšanas skolotājam, kurš pēc uzslavas: "Priekš tava vecuma ir labi uzzīmēts. Kāpēc tu izvēlējies Raini?" ieteica portretēt arī citu pasaku autorus. Portretus vairs netiku zīmējis, jo tas prasīja daudz laika, bet uzzīmēju zirga galvu ar labu novērtējumu.
Zirgus iemīlēju jau agrā bērnībā. Savā fantāzijā joņoju ar zirgu stikla kalnā, lai glābtu princesīti. Ar zirgu varēja aprunāties, varēja izgāzt dusmas vai arī pieglaust galvu grūtos brīžos. Likās, savās zirga jūtās viņš saprot tavas bēdas un priekus, kad pieglauž saimniekam mitro, mīksto purnu. Pats galvenais, zirgs nekad nerunāja pretī savam saimniekam. Labs saimnieks nekad nelietoja pātagu, lai par kaut ko sodītu, bet gan ar vārdiem ''aprunājās", kā, to darīja arī saimnieces ar savām gotiņām.
Viens patiess gadījums par zirgu manā bērnībā. Sauca viņu ''Irma''. Mēs mazie uzskatījām viņu par savu draugu. Kādu dienu Irma stāvēja pagalmā, iejūgta ratos. Lai gan bija noteikts, ka mēs nedrīkstam kāpelēt pa ratu augšu, tomēr Zigis, kučiera dēls uzcēla savu mazo brālīti Artūriņu uz ratiem. Tas laimīgs sāka skraidīt pa ratu virsu. Te pēkšņi viņš paklupa un iekrita starp Irmas pakaļējām kājām. Atskanēja baiļu kliedziens, mēs visi mazie sastingām aiz šausmām. Arī zirgs satrūkās un nezināja, kas tur pie viņas pakaļējām kājām notikās. Arturiņš gulēja zem zirga pārbijies un klusi raudāja, bet Irmas pakavotā, kāja bija pieskārusies viņa galvai. Tūlīt, tūlīt tā nolaidīsies... Arturiņš ar savu mazo rociņu centās to noturēt. Mēs visi sākām kliegt un raudāt lai lielie nāktu palīgā. Viss tas notika dažu minūšu laikā. Kučieris sadzirdējis kliedzienus izskrēja laukā un, ieraudzījis šo skatu, arī sastinga. Pietika Irmai nolaist savu smago kāju, un Artūra galva tiktu sašķaidīta. Kučieris sacīja: Irmiņ, mierīgi! Mierīgi stāvi!" Tad, glaudīdams viņas gurnu, satvēra kāju un nolaidās uz celim. Un lēnām izvilka raudošo Artūriņu no zirga apakšas. Irmiņa nebija pakustējusies. Visu laiku tā savu labo kāju bija turējusi paceltu, laikam Artūriņa ķermeni tā bija sajutusi kā savējo. Tomēr šie "maigie" pieskārieni prasīja divu zobu zaudējumu, bet taču ne dzīvību.
Mēs visi izlūdzāmies pa cukura graudiņam, no vecākiem, lai pacienātu Irmiņu un pateiktos viņai par lielo smalkjūtību. Visvairāk pateicības parādā bija kučieris, Artūriņa tēvs. Viņam vienmēr kabatā bija kāda rupjmaizes doniņa, kuru Irma bija nu pelnījusi godam.