1947. gads
Sāk celties temperatūra līdz 38. Bieži un sāpīgi jāklepo. Aprunājos ar Šplineru. Tas iesaka un tādas ir arī manas domas, ka jābrauc uz Rīgu uz slimnicu. Viņš ieteic ka nepieciešams izdarīt kreisās plaušas dedzināšanu, jo tur divi saaugumi kavējot plaušas ideālu saspiešanu. Par labās plaušas kavernu viņš nekā noteikta nezina pateikt — tikai izsaka cerības, ka varbūt to izdosies saspiest. Gutmane atmet tikai ar roku — man liekas, ka tā neko daudz arī nejēdz. Faktiski manas domas ir, ka man jāpateicas par kavernu tikai viņai. Tā nu sapakāju savas mantiņas un 27. janvārī, tieši pēc 6 mēnešu pavadīšanas sanatorijā, esmu atpakaļ Rīgā. Vispirms aizeju uz slimnicu. Lielas grūtības sagādā iekšā tikšana. Nav jau arī brīnums — slimnica ir maziņa un kā tāda vienīgā republikā. Slimnieki še brauc gan no Liepājas, Daugavpils un pat no Lietuvas, Krievijas un Igaunijas. Tā nu iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz un uz katru brīvo vietu ir desmitiem gaidītāju. Tā nu pagaidām man jādzīvo mājās. Vispirms tas nav patīkami, jo būdams ar kavernu (atklātā forma) varu ar diloni aplaist mājniekus. Es jau nu gan esmu apzinīgs, bet tik saspiesti dzīvojot pilnīgi pareiza sargāšanās nav iespējama. Atklāti sakot ar mājnieki ir arī humors. Jeta visu laiku skandina, ka viņai nava bailes, bet pati nopērk tirgū koka karoti, glabā to istabā un negrib iznākt ķēķī ne muti nomazgāt, lai gan to viņa mazgā labi ja reizi mēnesī. Pārējie nesaka neko — tikai man tiek lietoti savi trauki, kurus kopā ar pārējo traukiem nemaisa. Tas ir pareizi, jo tā ir ārsti ieteikuši. Meklēju pārtikas kartiņas. Tā ka iebraucu mēneša beigās, tad pārvaldnieks no kartīšu biroja kartiņas februāra mēnesim priekš citiem saņēmis. Lai man dabūtu, tad viņam ir jāiesniedz papildu saraksts. Tak kartīšu birojs papildu sarakstu nepieņem pasakot ka nestrādājošiem pārtikas kartiņu vairs neesot — visas izdotas. Lai ko panāktu — jāstaigā pašam. Neko darīt — esmu tik apzinīgs un kaut vai man mājās jādzīvo augstākais pāris nedēļas, tad tomēr bez kartītēm uz Herberta kakla negribās dzīvot. Es jau nu varēju taupīt savas plaušas, sēdēt mājās un pateikt lai pārvaldnieks gādā, tas ir viņa pienākums. Tak tad nebūtu nekāda jēga. Tādēļ saņēmis no pārvaldnieka vajadzīgos dokumentus eju pats. No sākuma arī man nav panākumu. Aizeju līdz pašam kartīšu biroja priekšniekam. Arī tas parausta plecus un izmet mani laukā, lai gan likumīgi kartiņas viņam man būtu jāizsniedz. Labi ka sociālās nodrošināšanas daļā gadās laipna inspektore un tā man palīdz. Ejot caur izpildkomiteju un nezin kur vēl — kartiņas dabonu. Tomēr trīsas dienas līdz ar to ir izlietotas, pie kam visu laiku biju uz kājām, bieži vien stāvot garās rindās āra aukstumā. Tā nu nebija iespējams ievērot ārsta priekšrakstu vismaz trijas stundas pa dienu nogulēt. Slimnicā aizvien vēl netiek iekšā. Tuvojas vēlēšanas, kas būs 16.II. Visi cenšas ātrāk novēlēt, lai gan vēlēt ar no 6.00 rītā līdz 24.00 naktī, kad nu iekrīt laiks. Herberts ar Lēnu aiziet īsi pēc 6.00. Brunis, Šura, Emīlija aiziet ap 7.00. Es vēl guļu, jo man ir temperatūra un vispāri slikta sajūta. Negribas līst arī ārā no siltas gultas. Tak īsi pēc deviņiem aģitators klāt un jautā kāpēc visi nav novēlējuši. Es vēl pašreiz ģērbjos. Kad ēdu brokastis — klāt sētniece — lai ejot vēlēt. Pašam tīri neērti, bet arī dusmas — it kā es nezinātu savu pienākumu un būtu ganāms. Kad saģērbies taisos atstāt dzīvokli, lai dotos novēlēt, zvana atkal un klāt otrs aģitators. Lai nu kā 11.00 esmu novēlējis un tad nu mūsu dzīvoklis skaitās savu pienākumu izpildījis.
Pāris dienas pēc vēlēšanām iekļūstu beidzot slimnicā. Jau kamēr biju mājā s— Bitte pielietoja man augstspiediena gāzēšanu. Sirdi jau tas bendē, bet citas izejas nava. Izrādijās ka Gutmane plaušu par maz gāzējusi — sekas no tā atrautā kaverna un bez tam plauša ir vietām dabūjusi salipt un par jaunu saugt. Tagad nu to nevar ideāli saspiest, kas traucē kavernas cieti dabūšanu. Tā nu pavasarī pārciestā operācija izrādās pa velti ciesta. Pēc patiesības — ja ārstēšana būtu bijusi pareiza — tad plauša būtu jāstāv bez saaugumiem visus piecus gadus līdz to kā veselu laiž vaļā. Pa otro reizi to pašu plaušu operēt nevar. Tā nu izrādas ka Bittīte — lai gan būdama liela speciāliste — var tikai saglābt pa pusei to ko Gutmane salaidusi dēlī. Izmeklēšanas rāda ka šīs trijas nedēļas mājas dzīves tomēr nākušas pa sliktu. Kaverna ir stingri mazinājusies. Tomēr ārsti grib vispirms iztaisīt operāciju kreisajai pusei, jo doma ir ka man vajadzēs raut labajai pusei nervu. Tomēr jau pirms kaustikas kaverna ir aizgājusi ciet un tieku laimīgi vaļā no nerva operācijas. Tiek izdarīta operācija kreisai pusei, kas norit uz mata tāpat kā tā bija labajā pusē. Vienīgi elpošana bija daudz grūtāka, jo abas plaušas bija stipri saspiestas un es slāpu nost. Tomēr lai nu kā, operācija izdevās labi un tas jau ir galvenais. Sāku jau pa vakariem vienu otru reizi atnākt mājās. Te atrodu ka nozudušas manas armijas galifeikas. Apjautājos vienam otram, tak neviens neko nezina. Man gan ir aizdomas, ka Brunis ir vainīgs, bet tas neatzīstas. Lēnas tanta grib to vietā dot kādas citas bikses, bet tā ka man ir vēl melnās galifeikas, tad atsakos — jo faktiski Herberts jau man ir tik daudz palīdzējis un viņš jau nav atbildīgs par Bruņa darbiem. Man ir aizdomas, ka Brunis vienu otru lietiņu aiznes pa kluso pusi un pārdod. Jo tas jau ir vecs numurs ka Herberts nekad nevar tik daudz dot, cik puika var iztērēt it sevišķi vēl tad, ja viņam ir dažādas Zentas un citas meičas.
Kamēr esmu slimnicā, pensijas daļa piešķir man orderi uz uzvalka drēbi. Herberts arī drēbi nopērk par 220 rb. Ņemot vērā ka šūšanai un piederumiem vajaga kopā uz 700 rb., tad neesmu spējīgs drēbi izlietot un tā tiek pārdota ar 440 rb. peļņu, ko izlietoju ēšanai. Nepaiet ilgs laiks un es aprīļa sākumā atstāju slimnicu ar cerībām uz veselību. Izrādās ka man vēl piešķirti uz drēbēm vēl pāris ordeni, bet naudas trūkuma dēļ nevarēja tos izņemt un tā tie gāja zudumā. Herberts arī atnāk uz slimnicu apjautāties par manu veselību. Faktiski zinu ka man visa patiesība nekad netiek teikta, kamēr īstā patiesība Herbertam netiks slēpta. Izrādās ka bez manas veselības stāvokļa noteikšanas (izredzes man esot ļoti lielas) viņi runājuši vēl pa šo un to. Izrādās ka no sarunas Herberts uzķēris sliktāko. Rezultātā saņemu no viņa bārienu kad esmu mājās atnācis. Tak arī šim bārienam ir humora puse. Piem. No sanatorijas atraucis turēju savu veļu koferī — tachtas galā pie spoguļa. Tādus liberiņus kā ziepes, zobu birsti turu uz bufetes ķēķī — kur starp citu stāv pārējo mazgāšanās piederumi — tomēr kopā nesajaukti. Nu Herbertiņš dusmīgs uz mani, jo lūk viņš esot paņēmis manu zobu birsti un tīrījis zobus — tā rodot iespēju pašam saslimt ar diloni. Tak jautājums, kas lika viņam ņemt manējo zobu birsti. Vai tad viņš manu zobu birsti no savējās nespēj atšķirt? Un ņemot vērā ka mans koferis pilns ar veļu, tad birsti nevaru tur glabāt. Kad tā labi apdomāju, tad pa visām trijām istabām man nav nevienas tādas vienīgas vietiņas, kur varētu savas lietiņas nolikt bez sava kofera. Un pat tas tiek apskatīts, jo vienreiz manīju, ka Brunis paņēmis vienu no manām labākajām aploksnēm ar visu marku. Še nebūtu runa par aploksni pašu, bet gan par faktu ka ņemts bez prasīšanas. Ja viņš būtu prasīji s— viņš būtu dabūjis. Man ir tā jocīgi, jo aru apgalvot, ka šajos divos gados neesmu ne reizes pieskāries pie Herberta lietām— neesmu pat vairāk kā pāris reizes iegājis guļamā istabā, kur stāv Herberta vērtīgākās lietas.
Aizeju uz Martas ielu dabūt ordeni uz Tērvetes sanatoriju. Man jāstājas ārstu komisijas priekšā. Man labprāt negrib ordeni dot, jo lūk es esot jau pusotra gada tikai pa slimnīcām un sanatorijām nodzīvojis. Tak kad beidzot dispančera galvenais ārsts iebilst, ka man ir vēl smags stāvoklis, tad beidzot orderi dabonu. Jābrauc 17.V — tas ir pēc divām nedēļām. Pagaidām dzīvoju pa māju. Pie mums ir iebraukusi no Līgatnes Zaiga. Tā ir beigusi pamatskolu un nu grib izglītību turpināt Rīgā ģimnāzijā. Galvenā rīkotāja ir Emīlija. Zaigai vienīgā izeja arī ir dzīvot pie Herberta. Tā nu uz trim istabām sanāksim astoņi cilvēki. Tas dabīgi ka šāds cilvēku daudzums izsauks plēšanos, jo Emīlijai ir ass raksturs. Herberts nu meklē izeju. Atis pateica ka viņš labprāt sūtītu Zaigu tālāk skolā, bet to nevar darīt, ja Herberts Zaigu nepieņem pie sevis, jo viņš nav tik bagāts, lai varētu Zaigai īrēt atsevišķu istabiņu. Tā nu Emīlija grib no manis tikt vaļā, bet godīgā ceļā tas nav iespējams. Stāvoklis ir tāds, ka Rīgā ir tik liels dzīvokļu trūkums, ka nav pat iespējams dabūt gultas vietu, kur nu vēl atsevišķu istabiņu. Ir cilvēki kas bagāti būdami un gribēdami dabūt dzīvokli ir ar mieru maksāt par 5000 rb. atkāpšanās naudu un arī tad vēl dzīvokli nevar dabūt. Tas pats ir arī ar istabiņā. Nu uz ielas iet es arī nevaru. Herberts jau ir tāds, ka viņš grib palīdzēt visiem un nesaka ne jā, ne nē. Tad nu visu šo lietu ņem Emīlija savās rokās. Acīs jau nu viņa neko nesaka, bet strādā ar sīkiem kodieniem. Tā viņa bija aizbraukusi vienu svētdienu uz kapiem un mājās pārbrauca mazliet aizsmakusi. Nu viņa staigā cauru dienu riņķī rūkdama, ka es būšu pielaidis viņai diloni. Par to es tik pasmejos, jo zinu kā ārsti mani no slimnicas izrakstija kā nedraudīgu. Vispāri — visi redzētu mani labāk ejam, kā nākam. Tas galīgais atrisinājums tiek atlikts uz vēlāku laiku, ņemot vērā, ka eju sanatorijā. Katru dienu satiekos ar savu skuķēnu. Jāsaka atklāti — lai gan pazīstu viņu tikai pusgadu, tomēr esmu viņas ar katru dienu vairāk iepazīstot, sācis cienīt un mīlēt. Kā gan nē. Kamēr es biju slimnīcā, viņa nāca mani katru svētdienu apciemot, atnesdama pa 200 gr. sviesta katrā reizē. Un es ļoti labi zinu, ka skuķēns strādādams un dzīvodams uz savu algu pats sviesta nav ēdis jau pāris mēnešus, nemaz nerunājot par to — ka viņa pārtiek galvenā kārtā no sausas maizītes un rūgtas tējas. Līdz ar to jau viņa pierāda lielu nesavtību manā labā. Nevarētu teikt, ka es būtu tāds lops un izmantotu sievieti.
Es jau no pienestā sviesta atsakos un saku lai viņa ēd pati, bet tad sāk birt viņai asaras tā ka man slimnicā paliek no citiem neērti — tie varbūt sāk domāt, ka es viņas spīdzinā — tā lai asaru plūdus izbeigtu — sviestu pieņemu un patiesību sakot — tas man nāk stipri par labu. Esmu pat tik nekaunīgs ka izmantoju viņas un dodu tai līdzi savas zeķes un kabatas lakatiņus mazgāšanā, jo Jeta to izdara pavirši un tad vēl ar lielu lūgšanos no manas puses. Skuķēns to padara ar prieku priekš manis un daudz kārtīgāk. Esmu jau izdomājis ka vajadzētu apprecēties ar viņas. Skaista viņa nav, bet tomēr man viņa patīk. Bez tam raksturs viņai ir ļoti labs un viņa ir taupīga. Skaistums ir manta, kas tāpat ar laiku var izgaist un galvenais kopdzīvē ir abu raksturs. Tak negribu un arī nevaru uz viņas kakla dzīvot. Kamēr esmu sanatorijā — precēšanās nebūtu nozīme. Bet ja dzīvoju mājās tad par savu pensiju nevaru nopirkt ne kīlo sviesta uz tirgus. Uz manas kartiņas ir tikai 250 gr. maizes dienā, 200 gr. svieta mēnesī — 200 gr. konfektes cukura vietā un 600 gr. putraimu. Katram ir saprotams, ka ar to dzīvot nevar. Ņemot vērā ka kukulis maizes uz tirgus maksā starp 60 un 70 rb. tad pat sausu maizi pērkot nauda par pārdotām mēbelēm aiziet apžilbinošā ātrumā. Lai nu kā pie Herberta dabonu šķīvi zupas un gabalu gaļas brokastīs un vakariņās tāpat. Herberts jau nava tik bagāts lai vārītu man vienam pašam pusdienas. Tad pusdienlaikā apēdu savu maizi no kārtiņām. Lai novērstu neskaidrības, gribu vēl pieminēt ka Jeta dauzās visu dienu pa uteni un liekas ka viņa ar mandeli darbojoties ir arī tur kaut cik paēdusi. Emīlija — ja viņa ir Rīgā — ēd pati guļamistabā un par mani nedomā. Šura iet kursos un ir paēdis tur. Herberts ar Lēnu pusdienas dabon darbā. Brunis ir armijā. Lai es ēdu kā ēzdams un dzīvoju cik mierīgi vien var, tad tomēr man aizvien trūkst no normāla svara 16 kg. Tad nu tiešām brīnums ka es tik vājš būdams varu slimībai pretoties. Kur es šādos apstākļos varu domāt par precēšanos. Lai gan es saprotu, ka Herbertam ir ārkārtīgi grūti. Viņš strādā cauru dienu bez gulēšanas un vēl katru nakti līdz 3.00. Kā viņš var šo turēt, tas ir tiešām brīnums. Un tomēr Lēna pārdod katru mēnesi prom gan no savām drēbītēm, gan no savām mēbelītēm. Tad nu atklāti sakot Herberts palīdz man ļoti daudz priekš šitādiem apstākļiem — jo man netiek rēķināta maksa ne par gultas vietu, ne arī par to zupu ko apēdu, bet no ēdu es viņam mazākais 15 rb. pa dienu. Un jāsaka ka es dzīvoju kā mūks — reizēm paiet pāris mēnešu, ka neesmu bijis pat uz kīno.
Beidzot pienāk diena, kad eju uz tūrisma kasi un stāvot stundu rindā iegūstu vienu dienu iepriekš biļeti uz sanatoriju ar sava ordeņa palīdzību. Vēl aizeju pie Karlīnes. Tā mani kārtīgi paēdinā un apgriež man matus par brīvu. Vēl aizeju pie Martas un tā man iedod jaunas vilnas peldbiksītes un vienu Linarda nakts kreklu. Man jau gan būtu labāk noderējis viens pletkrekls — jo man tikai divi ir un tie paši šķīst laukā. Tak paldies viņai arī apr to. Vēl aizeju uz uteni un nopērku vienas sporta biksītes par 35 rb. No Erika mātes dabonu vēl 60 rb. naudas. Arī no Herberta saņemu 200 rb. un tā bagātīgi apbruņojies varu arī braukt. Otrā vakarā pl. 20.00 no Jūrmalas stacijas atiet vilciens. Līdz man ir tikai viens koferis. Pusi veļas atstāju mājās. Stacijā mani pavadīt atnākusi arī Karmene. Braucēju ir ļoti daudz. Lai gan esmu atnācis vairāk kā stundu agrāk, tad tomēr dabonu vagonā stāvēt, jo vagons ir pārpildīts. Jelgavā vilciens stāv labi ilgi — veselas 20 minūtes. Sāk gribēties ēst un stacijas bufetē nopērku apliktas maizītes par 15 rb. Tā tik esmu paēdis. Pl. 23.00 piebraucam Auru stacijā. No vagona izbirstam ap 20 slimnieku un slimnieces — visi uz sanatoriju. Māsa no sanatorijas mūs sagaida un salasījusi visus — kā perētāja vista savus cālēnus ved mūs uz sanatorijas smago mašīnu — jo sanatorija vēl ir 12 km tālu. 24.00 esam sanatorijā. Tiek vispirms kārtoti dokumenti. Vispirms prasa orderi, tad pasi un karaklausības apliecību, kā pēdējos pārtikas kartiņu ar visu standarta izziņu. Te nu izrādās ka ar visu steigu un uzmanību pārtikas kartiņu esmu aizmirsis mājās. Man jāparaksta solījums ka 10 dienu laikā kartiņu piegādāšu — pretējā gadījumā mani izmetīs laukā. Daudz grūtāk klājas vienam citam, kas aizmirsis standartu — tam jābrauc tūlīt mājās pēc standarta un viņu sanatorijā nemaz neuzņem. Tad tiekam ielikti vannā un iedota tīra veļa. Mūsu virsdrēbes paņem uz dezinfekciju. Tiek ierādīta gulta un 1.00 tiekam pie miera. Otrā rītā 7.30 zvans aicina celties. Vispirms dodamies mazgāties. Vispāri sanatorija ir liela ēka — trijiem stāviem — celta pēc jaunākajiem paraugiem un iekārtota ar visādām labierīcībām. Tak daudz kas pa kara laiku un arī pēc tā ir sabojāts un nav vairs atjaunots. To var redzēt arī vannas istabā — vannas dušas sabojātas. Izlietnes krāniem ir balta stikla, bet lielākā daļa no tam ir sadauzītas. Atejā ir parastā netīrība. Ko lai dara, ja starp tik daudziem slimniekiem atrodas arī sivēni. Kopējām jau nav pa spēkam ar visu galā tikt. Pirmo dienu brokastis tiek padodas istabā. Saņemu cukuru, sviesta gabaliņu un 600 gr. maizes. Kafiju lej cik grib. Cukurs ir briesmīgi daudz — pietiek veselām divām tasītēm kafijas. Ar sviestu apsmērēju veselu šķēlīti maizes tad tas arī ir cauri. Pēc brokastīm tiekam visi jaunie uzsaukti laboratorijā. Tiek noņemtas asinis un krēpas. Tad tiekam nosvērti — man ir 64 kg. Tad tiekam skatīti cauri uz stariem, kur piedalās pati sanatorijas direktrise. Tad esam brīvi un dodas ārā. Pirmais man gājiens ir uz attālo sanatorijas malkas laukumu, lai varētu nostāk no ārstu un māsu acīm uzvilkt kuplu dūmu. Te jau gandrīz visi sanatorijas pīpmaiņi atrodas un tādi te ir ¾ no visiem slimniekiem. Starp pīpotājiem atrodas arī daudzas sievietes un dažas no tām izrauj pa divi papirosi viens pakaļ otram. Satieku arī pazīstamus slimniekus no citām sanatorijām. Vecā draudzība tiek turpināta. Nav jau labi klīst vientuļam. Pl. 10.30 ir zvans un jādodas uz istabu. Ir jāizģērbjas un jādodas gultā. Pēc noteikumiem šai laikā nav brīv sarunāties, lasīt vai citu ko darīt. Drīz ierodas arī ārste uz vizīti.
Tā ir Mironova — runā un saprot krieviski. Pl. 12.00 atkal zvans un nu varam celties. Dodos ārā un appētu apkārtni. Sanatorijai visapkārt ir priežu mežs kā arī lazdu biezokņi. Pašā tuvākā apkārtnē atrodas tā saucamais parks — kurā aug ļoti garas un slaidas priedes kā jūrmalā. Celiņi ved visapkārt, lai gan tie ir nolaisti — jo nav pietiekoši grantēti. Parka malās aug liepas, bet vidū — gar celiņu malām atrodas dobes ar dažādām puķēm — galvenā kārtā ģeorģīnēm (pojenēm). No košuma krūmiem minamas mežrozes un ievas, kā arī jasmīni. Divās vietās uz nomaļu celiņiem atrodas veci — jau sen nelietoti akmens — zirga darbināmi ceļa ruļļi. Še arī bieži satiekas pīpmaņi. Pl. 1.00 zvans aicina pusdienā. Uz galda lielās bļodās biežu zupa. Tā ka pamanos ātri ēst — dabonu divus šķīvjus — jo zupas nepietiek un tādēļ tie lēnie ēdāji dabon tikai vienu šķīvi. Pēc pusdienām var staigāt līdz pl. 14.00 kad zvans aicina atkal gulēt. Šai klusā stundā jau pārkāpju noteikumus un rakstu Herbertam vēstuli, lai tas atsūta man pārtikas kartiņas, kuŗas esmu aizmirsis. Tas dabīgi — jo tik daudz gulēt normālam cilvēkam nav iespējams. Arī saule spīdēdama logā pārvērš istabu par cepli. Bez tam domāju ka 10 dienas laiks ir pietiekoši, lai vēstule aizietu līdz Rīgai un atnāktu atpakaļ. Pl. 17.00 ir zvans kad varam celties. Eju pats personīgi uz pastu nodot vēstuli. Ceļš ved cauri sanatorijas parkam un tad no stāva kalna lejā. Nonāku apakšā pie dīķa — kuŗā peld divi gulbji. Pāri dīķim ved tiltiņš un otrā pusē pa trepēm jākāpj stāvā kalnā. Tad jau arī ir pasts klāt. Šai pašā ēkā ir arī aptieka. Aptiekā galvenās pircējas ir sievietes, kas pērk vati un arī barvazelīnu. Še atrodas arī sanatorijas dārzniecība un vecā sanatorija. Eju atkal atpakaļ jo 19.00 ir zvans uz vakariņām. Pie vakara sāk rādīties odi. Man to dzēlieni ir diezgan grūti panesami un uz ādas pumpas, kas riebīgi niez. Vakariņās tiek dota viens šķīvis mannā piena zupas. Maize brokastīs tika izdota visai dienai uz svara un tā nu pusdienās un vakariņās ņemu pa šķēlītei līdz. No laboratorijas ir atnākuši izmeklējumu rezultāti. Esmu negatīvs un mūs pārved apakšstāvā uz citu istabu. Tā skaitos par pilntiesīgu slimnieku. Esam kopā 8 puiši. Māsa vēl ienes burku ar jasmīniem. Tie saldi smaržo. Citi aiziet vēl pastaigāties, bet es, odu dēļ un arī tāpēc, ka līdz 21.00, kad jānāk visiem iekšā, ir atlikusi vairs tikai pusstunda, sēžu istabā un rakstu vispirms savai meitenei un arī citiem draugiem vēstules, tā uzdodot savu jauno adresi. Ienāk māsa un izsniedz katram termometri. Temperatūra jāmēra še rītā un vakarā. Tā man ir normāla. Māsa arī paziņo, ka man un pārējiem rītā jāiet uz ēdamzāli, kur ierādīs tad vietu pie kopējā galda. Ir ļoti karsts, bet logu turam ciet odu dēļ. Man izliekas, ka trūkst gaisa — tur vainīgs karstums. Manas gāzētās plaušas mīl aukstu un sausu gaisu. Kā nez kā nakts ir atkal pavadīta. Brokastīs man vietu ierāda pie pirmā garā galda. Blakus un pretī sēž glīti skuķēni. Satiekos pēc ēšanas ar saviem draugiem. Viens — Ciekuriņš ir ļoti jauns zēns (17 g.). Otrs ir Āboliņš 45 g.v. un mājās tam pašam ir dēls. Tie atrodas trešā stāva ziemeļu verandā. Tur arī ir viena vieta brīva un viņi grib mani dabūt augšā pie viņiem. Kā nekā mēs jau kopā esam saraduši, jo nodzīvojām Rīgā slimnicā vienā istabā kopā 4 mēnešus. Nodaļas ārste tur skaitās Dr. Ozoliņa.
Viņa ir gan jauna — tikai gadu par mani vecāka — Krievijas latviete. Bet ārkārtīgi laipna un rūpīga. Domāts — darīts. Uzmeklējam abi ar Ciekuriņu Ozoliņas — tā atrodas ārsta kabinetā. Es uzdodos par Ciekuriņa brālēnu un lieta ir darīta. Ozoliņa ir ar mieru. Tiek dots rīkojums kopējai mani pārvest augšā. Viņa vēl piesaka, lai atnāku 17.00 pie viņas uz pārrunām. Es jau zinu, ka tiks atkal pildīta slimības vēsture. Jau līdz pusdienām esmu ar visām savām mantiņām pārvests augšā. ES jau nu zinu, ka man būs jāiet cauri „pārbaudījums“. Tas ir vecie slimnieki sev par uzjautrinājumu iznes cauri jauno. Kā tad — pēc pusdienām, kad gribu iet gulēt, atronu, ka mans ķisens ir kārtīgi piešūts pie deķa. Kad esmu laimīgi veicis ārdīšanas darbus un gribu atklāt segu — atronu, ka arī tā ir vairākās vietās sašūta kopā ar palagu. Beidzot, kad ieliekos gultā, man jālec atkal ārā un atronu, ka zem matrača ir pabāzti spieķi. Izvelku tos un nu varu atpūsties. Pēc laiciņa, kad gribu doties uz mazo mājiņu, aunot čības kājā gandrīz paklūpu — arī tās ir sašūtas kopā. Visu šo pārbaudi uzņemu ar humoru— jo tāda pati jau bija jāiziet visiem jaunajiem, ieejot cietumā. Kas to uzņem ar dusmām un lamājas, tam dzīve nav, jo to tad visi apceļ katru dienu. Veranda ir liela un agrāk tā tikusi izlietota gaisa peldēm (sauļoties jau mums ir aizliegts), bet tagad, kad sanatorija ir pārpildīta — še atrodas 15 gultas un līdz ar to 15 puišu. Jautrība jau netrūkst.
Tieši 17.00 ierodos pie ārstes kabinetā. Vispirms nāk parastais — vārds, uzvārds un tt. Tad mani izmeklē. Attiecībā uz plaušām viņa man neko jaunu nevar pateikt. Tiek pārbaudīta mana sirds darbība. Te pamostas mana interese, jo sirds ir svarīgs faktors ārstēšanā. Labi, zinu, ka vāja sirds bieži vien izslēdz gāzēšanas pielietojumu un līdz ar to efektīgu ārstēšanu. Zinu arī to, ka gāzēšana ar laiku pat spēcīgu sirdi ļoti novājina. Ņemot vērā, ka divi ārsti man ir teikuši, ka mana sirds ir spēcīga, bet otri divi atkal pretējo, tad viņai kā piektai būtu jānosaka tas galīgais — it sevišķi tāpēc, ka viņai pie rokas ir visa aparatūra. Pēc rūpīgas pārbaudes viņa man paziņo, ka sakarā ar gāzēšanu sirds man atrodas nospiesta uz vidu un lejāk pie vēdera. Asins spiediens un pulss liek domāt, ka sirds ir spēcīga — tomēr ir dzirdams vājš blakus troksnis, kas viņai visai labi nepatīk. Kopā ņemot ar savu sirdi, varu būt apmierināts, jo retam diloņniekam ir tik laba sirds kā man, ja ņem vērā, ka tā ar gāzēšanu nu jau vairāk kā divus gadus ir mocīta. Vēl ārstei pastāstu par labās puses stāvokli un to, ka man Cēsīs ir rauta vaļā pa otro reizi un tāpēc še tiek pielietota augstspiediena gāzēšana. Viņa to solījās ievērot un mēs šķīrāmies.
Apkārtne te ir skaista, bet tomēr ne tik skaista kā Cēsīs. Tomēr arī te ir savi jaukumi. Pa šauru celiņu, kuŗam pāri lazdas kļauj lapotu jumtu 10 min. gājienā var tikt līdz Tērvetes upītei, kuŗai pāri ved „nopūtu tilts“. Netālu atrodas arī tā sauktais Cukura kalns, kas paceļas pilnīgi stāvi augšā līdzenā pļavā un izskatās kā kāpostu galviņa. Peldēties gājām pavisam uz otru pusi arī uz Tērvetes upīti — tā saukto „Baņu“. Te atrodas pāris ļoti dziļi atvariņi. Mežā, kad sāka nākt gatavas — bija ļoti daudz zemeņu, aveņu un melleņu. Katru brīvo brītiņu izlietoju ogu lasīšanai un dažādiem noēdu pa trīsi litri paša lasītas ogas. Tak neviena diena nebija tāda, ka nebūtu salasījis mazāk par litru. Bija jau arī daudzi slimnieki slinki un tā vietā, lai ogas lasītu — pirka tās. Te nāca dažādi apkārtējie puikas un ogas pārdeva par 4 rb. krūzīti (litrā — 4 krūzītes).
Herberts sūtīja man katru mēnesi manu pensijas naudu un arī pāris simtus rubļus pa virsu. Tak nauda ātri izgāja, jo lai gan savus ražotos produktus laucinieki pieveda tieši pie sanatorijas un pārdeva, ad tomēr viņi plēsa augstas cenas, pat augstākas kā Rīgā. Tā piem., ja sviests maksāja Rīgā 12— rb. kgs, tad še tas gāja pa 180 rb. kg. Olas cena svārstījās starp 2 līdz 3.50 rb. gabalā. Piens maksāja litrs 6 līdz 8 rb. Un lai cik taupīgi arī naudu izdotu, tad tomēr viņa strauji izgāja un es, jāsaka atklāti, retu dienu sajutos pilnīgi paēdis. Lai gan jāatzīst, ka še tomēr jūtos labāki kā mājās. Bez tam Herberts man atsūtīja no Rīgas vēl vienu jaunu pletkreklu, kuŗu viņš bija nopircis man par 50 rb. un 50 punktiem uz orderi, kuŗu man piešķīrusi pensijas daļa.
Lai gan pasts še iet nenoteikti un reizēm tik lēni kā tas bija vidus laikos, kad vēl darbā bija zirgu vilktas pasta karietes, tad tomēr no saviem draugiem un draudzenēm netiku aizmirsts un dažu dienu saņēmu līdz 5 vēstulēm uz reizes. Mans skuķēns raksta man katru dienu. Vēstule līdz Rīgai iet dažreiz pa 2 dienām, bet ir gadījumi, ka tā iet arī veselu nedēļu. Tas izraisa pārpratumus. Tā arī mani gribēja izmest no sanatorijas, jo aizmirstās pārtikas kartiņas atnāca man pa 14 dienām. Tā dotais termins 10 dienas bija par īsu. No Rīgas man bija ievērības cienīgs aplokšņu un vēstuļu papīru krājums līdz. Aplokšņu vien man bija 50 gab. Tak tā kā man daudzi rakstīja un vēstules saņēmu bieži, tad pa visu laiku, kamēr biju sanatorijā, līdz paņemtais krājums tika arī izlietots, jo atbildēju cītīgi.
Lai gan še slimnieku un slimnieču bija daudz, tak ar visiem kopā negāju. Te parasti sagrupējās tādas kompānijas, kas tad kopā vien turējās, lai gan arī ar citiem sarunājās, bet jau daudz retāki. No vīriešiem mūsu kompānijā bija Ciekuriņš, Āboliņš, tad tāds Vārpiņš un Roberts — no gūsta. Tie visi mīlēja kārtis spēlēt. Lai gan es pats kārtis neņēmu ne rokā, tad bieži vien gara laika dzīts gāju līdz noskatīties, kā šie spēlē. Ja man nepatika viņi, tad piebiedrojos otrai kompānijai, kuŗā arī tiku labi ieredzēts. Tā sastāvēja no 19 g.v. Ausmiņas, 21 g.v. Rasmiņas, no Birutiņas 35 g.v. ārsta k-dze — šķirta un mājās dēls, Zentas uz 30 g.v. — drāmas teātra aktrise — viņas kavaliera Ādolfa Mērijas — pusē kliba, jo lauzta kāja, bet jautra un liela dziesmu mīlētāja — vīrs pazudis pa kara laiku. Tad no vīriešiem bija <Heislavs> — Rīgā tam sieva, bet ļoti piedomā par savu slimību un taupīja savu uzvalku — šo īpašību dēļ bija grūti paciešams. Tad vēl viens sirms uz 55 g.v. vīrietis, bet liels velna dzinējs. Jāsaka, ka sabiedrības man netrūka — tomēr mīlēju nekur nesaistīties un kad patikās, gāju es viens pats. Bez tam piesitu vienai otrai meičai — siržu laušanas nolūkā. Tak ar tām meičām, kuras man patiktu — nekas man nesanāca — jo tās atkal cīlēja uz citiem puišiem, kuŗiem bija atkal citas savas meitas. Tā nu ir viņas ir es bijām „nelaimīgi“. Ar kuŗām man kas sanāktu — tās atkal man nepatika. Bez tam Rīgā tak man pašam savs skuķēns. Vēl no Cēsu sanatorijas še ārstējās tā sauktā „Reņģu bende“ — īstā vārdā Helga. Ar to man bija tikai biedriskas attiecības. Vispāri tā jau ir arī labāki. Tas ir vecs numurs — tiklīdz sāk ar kādu skuķēnu divatā pastaigā — tad ar to jāstaigā vienmēr run Tu neesi nekad brīvs. Laikam ejot daudzi brauca projām, bet daudzi ieradās no jauna un tika slēgtas aizvien jaunas iepazīšanās.
Arī ar ēšanu man gāja bēdīgi. Neskatoties uz to, ka piepirku klāt pienu, olas un tt. reta diena bija tāda, ka jutos pietiekoši paēdis. Es vēl dabuju maizi no tiem citiem slimniekiem un arī tad man nepietika. Bija arī daudzas tādas reizes, ka tais reizēs, kad pusdienā bija gatavoti griķi (biezputra vai zupa) divas slimnieces man deva vēl savas porcijas. Tak to dēļ sanatorijā ienākot svēru 64 kg. un trijas dienas vēlāk man bija vairs tikai 62 kg svars. Tad vienu nedēļu mazliet pieņēmos, otru atkal nokritos un rezultātā sanatoriju atstāju ar to pašu svaru 64 kg.
Arī par ārstēšanu ir jāsaka daži vārdi. No sākuma man nodaļas ārste bija Ozoliņa, viņa mani ārstēja uz matu tāpat, kā to darīja Rīgā Bitte. Tad viņa aizbrauc atvaļinājumā un viņas vietā nāca Mironova. Tā tikai saka, ka plauša ir saspiesta un ka vēl gāzēt nevajagas. Sāku jau baidīties, jo Bitte Rīgā man labo pusi gāzēja divas reizes nedēļā, bet nu jau 18 dienas riņķī un darīts nav nekas. Gāju pie dakteres aprunāties, jo, ja atrautu kavernu pa trešo reizi, tad atliktu tikai pirkt zārku. Direktrise tūlīt ņēma un mani uzgāzēja. Jau mainīju, ak spiediens ir nokritis stipri zemu. Otro reizi ar Mironovas ir tas pats joks. Rezultātā vakaros sāka kāpt temperatūra. Arī Mironova aizbrauc atvaļinājumā un viņas vietā nāk Pinka. Arī tai arī mode uzgāzēt pa maz. Vakaros temperatūra kāpj un turas uz 37,5. Mana laime, ka no atvaļinājuma pārbrauc Ozoliņa. Eju tūlīt pie tās. Tā pasaka, ka, ja jau līdz šim ir gāzēts plusos, tad vajadzējis arī gāzēt pa viņas prombūtnes liaku plusos un viņa brīnas, kāpēc Pinka ir atlaidusi mīnusos. Rezultātā caurskate rāda, ka man plaušas apakšdaļa ir pieaugusi un pielipusi. Tāpēc arī izskaidrojamas sāpes. Viņa tūlīt mani kārtīgi uzgāzē un tiešām temperatūra sāk kristies un turas visu laiku normāli. Sāku justies ļoti labi un nu varu arī atļauties sev vairāk kustības. Daudz kas man slimības dēļ ir noliegts darīt, bet reizēm jau var ārstu noteikumus pārkāpt, ja tikai pats nepārspīlē. Tā nav brīv pīpēt, bet lielākā daļa pīpē un interesanti, vienam otram neskatoties uz to, ka viņš pīpē un kustās plaušas strauji labojās, bet ir cilvēciņi, kas labi ēd, nepīpē, nedzer un citādi uzpasējas un ņem un nomirst, jeb tiem plaušās lēni un neatlaidīgi pasliktinās. Noteikta izskaidrojuma še nav. Tāpat nedrīkst peldēties, lai gan turpretī aukstā ūdenī līdz pusei ieteicams norīvēties. Tad nu neklapēju ar ausīm un eju vien peldēties — ūdens tak ir silts. Tāpat sauļošanās nav ieteicama — tas ir krūtis — lai gan pa sauli staigāt var. Tad nu daru tā. Pēc pusdienām izprasu pa kluso stundu ārstei atļauju iet ogās. Paņemu litra pudeli līdz un pa mežu ejot lasu ogas. Pa pāris stundām pudele ir pilna un līdz ar to es jau esmu upes malā. Noģērbjos un vismaz minūtes desmit atpūšos un atdziestu. Saulīte mīlīgi glāsta ādu. Tad eju ūdenī un mazu gabaliņu papeldu. Beidzis peldēt, tūlīt nāku ārā — tā sevi nepārpūlējot. Arī sauļošanās man par sliktu nenāk — drīzāk otrādi, izskaidrojums vienkāršs. Ādu pieradināju pie saules pakāpeniski — no sākuma ne vairāk par pāris minūtēm un visu to darīju staigājot tā, lai saule pa ilgu neapspīdētu vienu vietu. Rezultātā pamazām iedegu smuki brūns — līdz ar to izskatos veselīgāks — lai gan svars man klāt nav nācis. Arī vakaros temperatūra ir normāla. Dažs jau ir arī starp mums tāds, kas pārspīlē un dabon nogulēt mēnesi un vairāk ar temperatūru 39. Pareizi jau ir — mēs nespējam turēt un atļauties to, ko veselie.
Vienu otru vakaru mūsu ārsti nolasa lekcijas par diloni un tā ārstēšanu. Tad nu izrādās, ka T.B.C. bacilis ir ārkārtīgi vārīgs no saules. Saules stari labākais dezinfekcijas līdzeklis. Saslimušie tiek ārstēti ar uzbarošanu un cenšanos plaušu noturēt miera stāvoklī. Tā ka uzlabošanās pie pašreizējām normām atkrīt, tad atliek tikai pēdējais. Izrādās, ka sanatorija nav domāta tam, lai slimnieku izārstētu, bet gan lai slimnieku pieradinātu dzīvot pie režīma — kuŗu ieturot arī mājas apstākļos — panāktu plaušai labvēlīgo miera stāvokli. Tāpēc ir arī sanatorijā tās daudzās klusās stundas, kuŗās noliegta samazināšanās un pat grāmatu lasīšana. Man gan jāsaka, ka še ārsti pieiet visiem pēc viena šablona ārstēšanā. Tak arī še nav visi vienādi. Pastāvīgi guļot tiek novājinātas ķermenī visas muskuļu grupas. Un tā kā man nav iespējams ilgu laiku nodzīvot sanatorijā, tad mājās pastiprināti kustoties — slimais pirmā laikā jūtas ārkārtīgi noguris, kā arī uzaudzētie tauki ātri nokrītas un rezultātā sanatorija nav devusi nekādu labumu. Manu domu pareizību apstiprināja arī Dr. Zaķis savā lekcijā, teikdams, ka ir slimnieki, kuŗi no rīta pieceļas ar normālu temperatūru, bet jau mazākā piepūle temperatūru ceļ un vakaros tā vairs nav normāla. Bet ir cilvēki, kuŗiem visu dienu ir paaugstināta temperatūra. Tad ārsts viņiem paraksta gultas režīmu. Tad nu še ir divi gadījumi. Pirmajā slimniekam guļot temperatūra nokrītas un ar laiku paliek normāla. Otrajā temperatūra no sākuma lēnām krīt (piem no 39 nokrīt uz 37,5), bet tad nostabilizējas un paliek stāvot uz vietas. (piem 37,5). Ar gulēšanu slimnieks normālu temperatūru nevara dabūt. Tad tas sāk staigāt un lūk pirmā dienā temperatūra nokrīt un paliek normāla. Jāsaka ka temperatūra katram slimniekam sava, lai gan temperatūras augstākas par 37 jau nozīmē un liek domāt, ka kaut kas plaušās nenotiek kā vajadzīgs. Tomēr tie diloņnieki, kuŗus ārstē tikai ar atpūtu, vienmēr vakaros atradīs, ka viņu temperatūra ir augstāka par 37. Turpretī tiem, kuŗus gāzē un t. t., ir arī vakaros normāla temp.
Nav teikts, ka mēs tikai ēstu un gulētu sanatorijā, lai gan tās ir galvenās nodarbības. Lielākā daļa no mums meklē kādu nodarbošanos, kas izklaidētu mūs un tā ņemtu laiku domāt par slimību un nenosistu garastāvokli. Daudzi sadalās pārīšos un divatā klīst par mežu. Vecākiem slimniekiem tā nodarbošanās ir savādāka. Vecās meitas — kuŗām puiši neķerās, nodarbojas ar adīšanu un galvenokārt ar tenkošanu. Vīrieši savukārt spriež par politiku, smēķē un stundām ilgi sit kārtis. Daži no mums izlasa veselas bibliotēkas un mācās. Arī ārsti mūs bieži vien dzen pie darba. Tā ap Jāņiem mums bija pavisam vāji ar ēšanu. Tad nu mūs slimniekus — veselākus dzina mežā lasīt skābenes un tā otrā dienā mums bija skābeņu zupa. Tāpat bieži dabūjām iet uz dārzniecību lokus griezt — kā garšvielu zupām. Še vienmēr ārstei pieteicos brīvprātīgi — jo tad sagriezu arī lokus priekš sevis. Uz rudens pusi mūs sūtīja uz palīgsaimniecību lasīt jāņogas. Uz piecpadsmit cilvēkiem iedeva līdz lielu kurvi, bet pēc veselas dienas lasīšanas kurvis bija tikai pusē un mums tādas lielas, aizdomīgi pilnas rokās, nemaz nerunājot par to, ka ēdām katrs, cik gribējām. Es jau nu biju ļoti kustīgs un brīvā dzīvot man nebija patikas. AR meičām negāju — jo man pirmkārt bija Rīgā pašam savs skuķēns un otrkārt , ja ar kādu sasienās, tad zini, ka katrs brīvais brītiņš ir jāpavada viņas sabiedrībā — bet par visu labāka ir tomēr brīvība. Tāpēc uzņēmos savai nodaļas māsai salabot papes pamatiņus — temperatūras lapu ielikšanai. Te bija ko strādāt un rezultātā mūsu nodaļai bija skaistākās temperatūras lapas. Nodaļas māsa mani uzslavēja un ar to pietiek, lai es justos kam derīgs.
Tak darbs vien neaizņēma manu laiku. Bija mums arī pieietamas daudzas un dažādas izpriecas. Tā mums katru sestdienu ceļojošais kīno rādīja savas filmas. Jau retāk, bet tomēr kādu svētdienu gadījās, ka no Rīgas izbrauca kāda mākslinieku pašdarbības grupa — rādīdama mums gan viencēliena ludziņas, gan tautu dejas, gan ko citu. Jāņos mums sanatorijā bija pašiem sava dejošana — zem skaņu plašu mūzikas. Mēs viena grupiņa — 6 sievietes un 6 vīrieši sataisījām savu kompāniju, kuŗā netrūka arī kā stiprāka. Bieži vien — gandrīz katru vakaru gāju uz volejlaukumu, kur varējām spēlēt voleju, es gan tikai skatījos.
Lai sanatorijas apraksts būtu pilnīgs, tad jāsaka šis tas par uzvedību. Lai ieturētu disciplīnu, tad mums slimniekiem bija izdoti vesela kaudze likumu un rīkojumu. Tad par katru noteikumu pārkāpumu dabūja brīdinājumu, tas ir, ja noķēra. Daži no viņiem bija grūti pildāmi. Zināms, mēs visi esam pieauguši un daudzi no mums bija dienējuši jeb arī cietumā sēdējuši un tādēļ ar brīdinājumiem nebija iebaidāmi. Ja dabūja trīs brīdinājumus, tad meta laukā. Tomēr ir tāpēc gāja neceļos. Tā arī es trāpīju brīdinājumu par to, ka biju bez atļaujas aizgājis pa kluso stundu ogās. Tak zināju, ka dežūrārste Pinka tā vai tā atļaujas nedod nevienam un tad jau labāk neprasīt. Tomēr ogas jau atsver arī brīdinājumu — kurš laimes gadījumā varēja arī nebūt. Tad vēl visa sanatorijas ēka bija sadalīta divās daļās — vienā spārnā dzīvoja vīrieši, otrā sievieši. Abus spārnus vienu no otra atšķīra „robeža“ — tas ir koridorim bija pāri naglota mīsiņa līstīte. Vīriešiem sieviešu galā nebija tiesības iet — tāpat sievietēm vīriešu galā. Svarīgs iemesls atļāv a izņēmumu — tikai ar katrreizēju dežūrmāsas atļauju. Tomēr reizēm šo parašu iznāca pārkāpt. Iemesls tam bija siltā ūdens trūkums. Tā nu katra nodaļa tika tikai reizi pa trim nedēļām vannā. Šāda mazgāšanās sanāca pa lielākai daļai naktīs. Tad, kad citas nodaļas gulēja, varējām izmantot tad arī sieviešu galā atrodošās vannas. Reizēm neizmantotā enerģija liek dzīt velnu. Tā reiz pēc vannas vēlā naktī apvilku palagu un par spoku pārģērbies iegāju meiču istabā. Viena pārbijās un man bija jābēg. Otrā rītā bija citiem tad lieli smiekli.
Arī citādi sanatorija gādāja par mūsu labsajūtu. Še strādāja labs zobu ārsts. Pie tā tad nu arī savus zobus pārbaudīju. Jau pirmā dienā viņa man izrāva pēdējo dzerokli, kuŗš vairs nebija labojams. Tad vēl trīsus zobus sablombēja un tad mani zobi atkal skaitījās kārtībā. Šķiroties viņa gan teica, ka blombēšana vienam zobam turēs apmēram 6 mēneši, tomēr dzīve pierādīja, ka tā izkrita jau pēc nedēļas.
Nebiju vientuļš arī citādā ziņā. Draugi un pazīstami man bieži rakstīja. No sava meitēna gandrīz katru dienu saņēmu pa vēstulei. Saņēmu arī vienu vēstuli no māsas un otru ap Jāņiem no mātes. Tas ir liels iepriecinājums no viņām saņemt kādas ziņas. Esmu tā iekārtojies, ka uz katru saņemto vēstuli atbildu triju dienu laikā. Bez saņemtās vēstules neko nerakstu, tikai atbildu uz saņemtām.
Šā dzīvojot, laiks paiet ātri un ir jau jūlija beigas. Tā kā orders der tikai divus mēnešus, tad man nu jātaisās uz mājām. Vispirms tieku skatīts cauri uz rentgena. Tad svērts un beigās laborante izmeklē asinis un krēpas. Pēdējā dienā eju vēl pie savas ārstes, lai ar viņas aprunātos un saņemu veselības izziņu. Tā varu konstatēt ko sanatorija man ir labu devusi un ko es esmu zaudējis. Jāsaka, ka svarā esmu stāvējis uz vietas un man tāpat kā sākumā no normāla svara trūkst 14 kg. Arī asins grimšana stāv uz vietas un nav uzlabojusies — lai gan ar pašreizējo varu būt apmierināts. Vienīgi rentgena caurskate liecināja, ka plaušas tomēr ir labojušās. Sarunā ar ārsti nāku pie slēdziena, ka viegls darbs 6 stundas dienā manai veselībai neskādēs.
Es apzinos, ka mājās būs jāsāk strādāt, kaut vai lai nopelnītu garās bikses, kuŗas man tagad ir vienos ielāpos un vairs ilgi neturēs. Tāpat nava jau patīkami dzīvot uz Herberta kakla.
Beidzot ir pienākusi pēdējā nakts sanatorijā. Vēl pētu savu veselības izziņu. Tur rakstīts, ka tieku no sanatorijas izrakstīts kā nedraudīgs (tas ir, neizplatu baciļus un pagaidām neviens no manis ar diloni nevar aplipt) uz mājām un man nepieciešama ambulatoriska ārstēšana. Trijos no rīta tieku modināts. No kopējas saņemu atpakaļ savu pasi un kara klausības apliecību — kad tai esmu nodevis sanatorijas veļu pilnā kārtībā. Vēl pēdējie rokas spiedieni atvadoties no slimniekiem palicējiem un tad sēžos mašīnā, lai brauktu uz staciju. Šoreiz esam ļoti daudz mājās braucēju — 30 cilvēki. Sanatoriju atstājam ar dziesmām. Vēl liela drūzmēšanās stacijā ap māsām, jo tās saņem no mums visiem naudu — lai iegādātos priekš mums brauciena biļetes. Tad slimnieki ielaužas pie stacijas atrodošā ābolu dārzā un pēc pāris minūtēm visiem zobos šņakst vēl zaļie āboli. Vēl liela drūzmēšanās pie vagona — vilcienam pienākot — jo tikai vienā vagonā un pa vienām vienīgām durvīm laiž iekāpt. Es esmu džentebeņķis un palīdzu iekāpšanā Rasmiņai. Vagons ir pārpildīts un pārsmēķēts. Mēs izejam cauri vagonam un novietojamies pie aizslēgtajām vagona āra durvīm. Lai gan mums jāstāv kājās — tak te ir ērti un, atverot logu, ieplūst svaigais gaiss. Pļāpājam un smēķējam un sievieši mani pacienā vēl ar gurķi. No rīta pl. 8.00 esam Rīgā. Visi kopīgi kāpjam pa jūrmalas stacijas trepēm zemē. Birutiņai apakšā pretī ir papus. Uz ielas Roberts satiek vienu pazīstamu meiču. Visi apstājamies un pie Rīgas stacijas atvadāmies, jo nu mūsu ceļi dalās. Satikties nenorunājam, jo zinām, ka gan jau agrāk vai vēlāk kādā slimnīcā, sanatorijā vai ambulancē satiksimies. Kāpu tramvajā un braucu mājās.
Mājās mani sagaida Jeta un Emīlija. AR viņām apsveicinos un tūlīt negulējis steidzos pa savām gaitām. Darīšanu ir tik daudz. Vispirms pie pārvaldnieka, lai dabūtu pārtikas kartītes. Te saņemu pirmo vilšanos. Izrādās, ka pārtikas kartiņas pārvaldnieks priekš visas mājas jau saņēmis un nu manis dēļ viņam jāsniedz papildsaraksts. Tas nozīmē, ka vienu laiku būs jādzīvo bez kartiņām. Aizeju arī uz pensiju daļu apjautāties, vai mana grupa ir pagarināta. Te man laimējas — papīrs ir tikko no ārsta komisijas saņemts un tas nozīmē, ka skaitos otrās grupas invalīds līdz janvārim. Tad nāku mājās un mazliet noguļu, lai būtu vakarā svaigs un varētu braukt pie sava skuķēna. AR to pazīstos nu jau gandrīz gadu un pagaidām saprotamies labi. Reizēm man uznāk doma par precēšanos, jo tad no vienas puses būtu labāk apkopts, bet no otras puses baidos, ka slims būdams, būšu skuķēnam par apgrūtinājumu. Tak kā sanāks, to rādīs nākotne. Es jau labprāt gribētu vienu gadu vēl gaidīt, jo tad būtu lielāka skaidrība manā veselības stāvoklī. Pāris stundas pavadu pie skuķēna un eju mājās. Satieku priekšā Emīliju un Herbertu. Lēna ir uz laukiem. Ar Emīliju apsveicināšanās iznāk tāda vēsa — sajūta tāda, ka viņai mana klātbūtne ne visai patīkama. Herberts ir pati laipnība. Ar viņu sarunājos un paskaidroju, ka vēlos sākt kaut ko strādāt, lai piepelnītu klāt un nebūtu viņam tik dikti uz kakla. Uz to Herberts saka, lai dabonu vēl sanatoriju — pārdos kādu mantiņu un arī viņš palīdzēs, un tā es varēšu šo ziemu nodzīvot. Ar vārdu sakot, pēc sarunas saprotams, ka viņam būtu patīkamāki, ka es mājās nedzīvotu. Tak man jau tagad ir skaidrs, ka vēl sanatoriju dabūt — tuvākā laikā man nav izredzes. Labākā gadījumā tas var notikt ap ziemassvētkiem. Tomēr neko vēl nesaku, kamēr nav viss skaidrs ar Rīgas ārstiem. Vispirms aizeju uz slimnīcu pie savas ārstes — tā mani apskata un saka, ka plaušu stāvoklis ir labs. Es saku viņai, ka man jau laikam uz sanatoriju otro reizi tikt nav izredzes un ka vajadzēs kaut ko sākt strādāt. Uz to viņa atbild, ka pēc jauniem noteikumiem sanatoriju piešķir tikai strādājošiem un ka strādāt es var — tikai saprotama lieta, kaut ko vieglu un pēc iespējas mazāk stundas — jo mazāk, jo labāk — tomēr vēlams ne vairāk par sešām stundām. Vēl aizeju uz Martas ielu pie Dr. Zikmanes. Par sanatoriju tā saka to pašu un mani iepriecinā teikdama, ka kaverna pa sanatorijas laiku ir aizgājusi pilnīgi ciet un nav vairs saskatāma. Un viņa domā, ka tā vairs vaļā nenāks. Tad nu man ir skaidrs, ka atliek tikai darbs. To tad arī vienu vakaru pasaku Herbertam. Tas paliek tāds jocīgs, bet nosaka, ka dzīvosim — kas jau nu būs, to ēdīsim. Emīlija to padzirdusi, rūc vien, tak man neko nesaka un manā klātbūtnē ar citiem arī nerunā
Skaidrību visā šajā būšanā ienesa kaut cik Jeta. Tā vienu otru reizi klausās aiz durvīm, ko citi runā, papildinā dzirdēto ar savu muļķīgo fantāziju un tad visu atstāsta man. Ticēt jau nu viņai nevar tikpat kā nekā. Tak no viņas muldēšanas varēju izlobīt tik daudz, ka Emīlija ir uzstājusi Herbertam, lai mani met laukā. Tā ka manās interesēs nebija tukšus salmus kult, tad nogaidīju, kamēr par to sāks runāt Herberts. Tomēr biju maldījies. Vienu dienu, kamēr bijām divatā ar Lēnas, tā sāka runāt un ienesa skaidrību. Lieta bija tā, ka Zaiga beigusi pamatskolu, vēlējās turpināt izglītību ģimnāzijā — Rīgā. Otis Līgatnē pateicis, ka no tās algas, ko viņi ar Martas nopelna, nav spējīgi turēt Zaigai istabiņu un atsevišķu saimniecību Rīgā, tāpēc, ka Ota vecāki ir pa veciem, lai strādātu un tā uz viņu algas iznāk par daudz cilvēki. Vienīgā izeja būtu, ja Herberts Zaigu turētu. Tak Emīlija to padzirdējusi, tūlīt uzstāj Herbertam, lai tas Zaigu tur.
Ne ar vienu nerunājot, viņa Zaigu atveda uz Rīgu un pierakstīja Herberta dzīvoklī. Herberts neteicis arī neko — tikai nopūties. Bet Emīlijai ar to vien nepietiek. Viņa un arī Marta baidījās, ka es, lūk, Zaigai varot pielaist diloni. Aiz bailēm no manas slimības Emīlija pat atejā ar kājām kāpa uz brilli. Lēna man žēlojas par to, cik viņai grūti. Ka ar Herbert viņa divatā tikpat kā nemaz netiek, jo Emīlija guļ viņiem blakus. Un, ja jau nu vēl Zaiga nāk, tad to laikam arī vajadzēs likt viņiem blakus, jo kur gan lai citur viņas guldinā. Un labais gals jau neesot paredzams, jo Emīlija, būdama cieta rakstura, ar līgatiešiem nevarot labi satikt un bez tam Martas bērnus jau uzrauga Ota vecāki. Tad nu iznāks tā, ka Emīlija līdz savai nāves stundiņai būs viņiem uz kakla. Otrs nelaimes putns viņiem ir Jeta — jo arī tā vairs nav spējīga strādā un ir uzturama. Un nu vēl kroni uzliek Zaiga, kam būs vismaz piecas ziemas jādzīvo, kamēr beigs ģimnāziju. Un tai tāpat vēl būs jāpiedod ēšana, jo vai nu Otis spēs no Līgatnes pievest. Un Zaigu neņemt arī nevar, tomēr rada gabals. Lēna vēl stāsta, ka ziemā būs mājās gatavā elle. Es viņai pilnīgi piekrītu, jo zinu, ka Emīlija ar Jetu plēsīsies katru dienu. Jeta atkal skries kā parasti sūdzēt saimniecei un mājās miera nebūs. Arī es labi vakaros nevaru tikt pie miera, jo guļu tur, kur Herberts taisa pulksteņus. Tā nu pie viņa līdz vēlai naktij nāk dažādi cilvēciņi un kas tad tā par atpūtu varbūt. Un citas izejas nava — Herbertam jāstrādā līdz vēlai naktij, jo viņš ir vienīgais gādātājs. Es brīnos, kā Herberts var to turēt, jo viņš strādā līdz 3.00 naktī un rītos jau ir ap 7.00 augšā. Caurmērā viņš guļ tikai 5 stundas diennaktī. Arī dzīve ir dārga. Šura beidza meliorācijas kursus un tagad strādā ārpus Rīgas — zemniekiem laukus drenējot. Viņš nopelna līdz 700 mēnesī, bet apēd divreiz tik daudz. Tas nu Herbertam ir jāpiedod klāt. Tāpat arī mēs noēdam mazākais 100 rubļus dienā un dažu dien pat vairāk. Un, ja nu vēl jāpieskaita citi nepieciešami izdevumi, tad sanāk galvai reibinoša summa. Un nevar teikt, ka ēstu labi. Sviestu redzam uz galda tikai divas reizes gadā. Mazliet biežāk arī cukuru. Galvenais jau ir kartupeļi. Un Lēna jau nevar saimniekot — galvenā ēdienu vārītāja jau ir Emīlija. Man nav ko atbildēt, tak neuztraucos, jo zinu, ka tik slikti kā koncentrācijas nometnē man jau neies. Tāpēc arī daudz negudroju un sāku meklēt darbu — labi zinādams, ka vienīgā izeja man ir būt patstāvīgam. Darb a jau nu ir daudz, bet ne katra vieta man der. Tak tādās vietās, kur man patiktu un man derētu netieku iekšā. Tā biju aizgājis uz Ķuzes fabriku. Tur pašreiz atver biskvītu nodaļā trešo maiņu. Par palīgstrādnieku jau man būtu laba dzīve — varētu labas lietas saēsties, cik lien. Tak tur pieņem tikai pilnīgi veselus un tā mana slimība ir par šķērsli. Ar melošanu še nekā nevaru līdzēt, jo, ejot cauri ārstu komisijai, patiesība atklātos. Tad man laimējās — pensijas daļa man piesola darbu. Meklēts tiek otrās grupas invalīds Centrālā bērnu ekskursiju-tūrisma stacijā. 6 stundas dienā jāstrādā un alga 600 mēnesī. Tikai nelaime ir tā, ka tā ir ārpusštata vieta un tā darba vieta pārtikas kartiņas neizsniedz. Tas nozīmē, ka jādzīvo ar nestrādājošām pārtikas kartiņām, resp. 250 gr. maizes dienā un vairāk nekā. Strādājošo kartiņām jau ir 600 gr. maizes dienā un nāk klāt vēl produkti kā zivis, cukurs un putraimi. Nevar jau sūdzēties, pārējo vajadzīgo var piepirkt klāt par komerccenu, tak alga nav tik liela un, ja cilvēks neprot zagt, tad jādzīvo pusbadā. Pēc teiktā saprotu, ka tādā stacijā galvenā krāmēšanās būs ar papīriem un nekas smags man nevar būt. Tuvākas ziņas būs dabūjamas no direktora. Sagaidu vakarā mājās Herbertu. Pastāstu viņam, ka sanatoriju nevaru dabūt un tā šo ziemu man būs jādzīvo mājās, ar cerībām citu vasaru uz sanatoriju. Tāpēc saku, ka domāju, ka būs labāk, ja strādāšu. Spiesta lieta jau tā nava. Ja nevarēšu veikt, varu katrā laikā tikt vaļā kā II grupas invalīds. Izstāstu, ka Jeta man teikusi par turpmāko un prasu, ko nu Herberts domā.
Uz to Herberts atbild, ka viņam citas izejas nava, ka man esot jāmeklē istabiņa kaut kur. Tad jau labāk viņi turot pie sevis Zaigu, nekā mani, jo tā tomēr esot tak viņa māsas meita. Cita lieta būtu bijusi, ja es būtu vesels, tad varētu mēs visi tomēr kopā dzīvot. Bet tagad es varot slimību pielaist Zaigai. Tak ar istabiņu tā lieta ir tāda, ka visā Rīgā pat gultas vieta nav dabūjama. Ir cilvēciņi, kas ar mieru maksāt pāris tūkstošus atkāpšanās naudu un ir tad vēl nevar dabūt istabu, kur nu vēl es, kam kabatā nekā nav. Tāpēc pilnīgi mierīgi atbildu, ka esmu ar mieru aiziet, ja Herberts zina kaut kur kādu istabu jeb var tādu kaut kur priekš manis dabūt. Uz to Herberts atbild, ka arī viņš vēl nekā nezinot, bet lai es pameklēju. Līdz ar to mūsu attiecības ir skaidras. Faktiski pie labas gribas izeju varētu atrast un pie tam vēl pat vairākas. Tā Pārdaugavā Aidiem ir divas istabiņas un tur jau tikai vecais Ernests ar Hermīnes dzīvo. Viņi varētu pieņemt Jetu pie sevīm un tā atbrīvot istabiņu blakus ķēķim, kur nu varētu iet es dzīvot. Tak nelaime ir tā, ka Jeta ir par daudz pļāpīgs un dēļ tā vecie Aidi Jetu neņem. Apslēptais iemesls ir tas, ka Ernests ir pievilcis Lilijas un <Garozas> mantas un glabā tās tai reizei, kad šie kādreiz atgriezīsies. Viņiem ir īsta glabāšanas mānija. Ernests jau ir vecs un acis viņam palikušas tik tumšas, ka vairs neredz pulksteņus labot. Tā nu viņš dzīvo no tā, ka Jeta priekš viņa pārdod kādu dvielīti, kabatas lakatiņu vai arī kādu grāmatu. Par šādām lietām ārkārtīgi maz maksā un tā vecie dzīvo pusbadā. Herberts jau teica, lai viņi pārdod kādu lielāku gabalu, vai klavieres, jeb bufeti, jeb ko citu prom un ar to dzīvo. Tak jau nebūs nekāda labuma nevienam, ja vecais Ernests nomirs, jo tad tā manta tāpat izputēs. Rīkojums bija, ka visas aizbraucēju mantas nododamas valstij. Tomēr vecie labāk badojas, nekā kaut ko pārdod. Tieši tādēļ viņi negrib Jetu ņemt, jo tas stāsta katram svešam to, ko nevajagas un vēl patiesībai piefantazē pats šo to klāt. Es pats neuztraucos, jo zinu, ka ar varu mani neviens nevar izmest. Pierakstīts es esmu, ja gribu, varu dzīvot tepat uz priekšu. Tomēr labi apdomājot, Herbertu nevainoju. Viņš Emīlijas un Martas spiests, pats ir sprukās. Viņam ir labāk man uzteikt dzīvokli nekā skriet naidā ar līgatiešiem un piedevām savu māti. Un dzīvošanai pie Herberta ir savas sliktās puses. Tā neviens nevar pie manis atnākt tā brīvi. Otrkārt, pa ziemu būs briesmīga salšana, jo Herberts tikai ar grūtībām var iepirkt malku un tā pati iet galvenā kārtā plītei — ēst vārīšanai. Jau pagājušo ziemu salām, jo krāsnis vajadzīgs pārmūrēt, tās ir galīgi izdegušas, bet tas joks izmaksā katrai krāsnij 1500 un tādas naudas nava. Lēna, strādādama viesnīcā, nesa mājās akmeņogles un ar tām kurinājām. Rezultātā krāsnis izdega galīgi, lai gan kaut cik sildīja, istabā uzturēdama 5˚siltuma. Es jau pagājušo ziemu vairāk dabūju nosēdēt uz plītes, pa to laiku, kamēr ēdienu negatavoja. Šo ziemu tā lieta rādās būt vēl ļaunāka. Arī manai izturībai ir robežas un šāda salšana var tikai manu veselību pasliktināt. UN, ja vēl iedomā to elli, ko ziemā sacels Emīlija, tad tiešām mati ceļas stāvus. Domāju gan šā, gan tā. Ir vēl viena izeja, lai gan arī diezgan grūta. Man ir skuķēns, ar kuru, kā jau rakstīju, iepazinos sanatorijā. Viņa ir diezgan dūšīga un strādīga. Vispār sieviete pēc dabas un rakstura tāda, ka liekas, dzīve ar viņas būtu iespējama. Man reizēm ir uznākušas domas viņas apprecēt. Es skatos, ka viņa, strādādama Vefā, no savas algas iztiek, un uztura vēl savu tanti. Tad, ja es varētu nopelnīt tikpat daudz un algu atdotu viņai, man liekas, ka mēs abi dzīvot varētu. Mīlestība mums arī ir un ko tad vairāk šinīs laikos vajaga. Tikai nelaime ir tāda, ka vēl aizvien esmu slims, un tā viņai būšu par apgrūtinājumu. Tāpēc biju nodomājis vēl kādu gadu padzīvot tāpat un pats sev šo to iegādāties un tikai tad iet kopā. Tad būtu mana veselība arī labāka un vispār lielākas izredzes. Bet apstākļiem iegrozoties šādiem, skatos, ka būs jāprecas tomēr tagad. Karmenei istabiņa ir pašai blakus Vef. Viņas tanta dzīvo ķēķī. Dzīvoklītis atrodas koka mājā un ir maziņš. Arī krāsns labi silda un, ja to kaut cik kurinās, tad siltums būs. Lai gan istaba ir mitra, jo apakšā atrodas veikali, kuŗus nekurinā, tomēr katru dienu kurinot krāsni, domāju, mitrumu pārvarēt. Un, ja es še ieliktu dīvānu un vienu galdu, tad istaba būtu pat skaista. Tā nu atliek tikai vispirms dabūt darbu un tad domāt par tālāko. Eju uz tūrisma staciju pie direktora — ar to aprunāties par tuvākiem noteikumiem. Sarunā noskaidrojas, ka darba laiks ir ne vairāk kā 6 stundas. Alga 600 rubļi. Man kā invalīdam atvilkumi nenākas un tā tad saņemu pilnu algu. Ja nu pieskaitu klāt savu pensiju, kas ir 100 rubļus, tad man sanāk stipri daudz. Ja nu vēl skatos, ka Herberts, būdams meistars, saņem uz rokas tikai 450, tad varu būt ar piedāvāto apmierināts. Sliktums ir tikai tas, ka tā ir ārpus štata vieta un tā nu jādzīvo ar nestrādājošām kartiņām. Tak ņemot vērā, ka varu vietu atstāt katrā laikā, ja atronu citur ko labāku, tad nemaz nav slikti, jo no citām darba vietām vaļā nevar tikt. Sliktums tikai tas, ka ārpus štata vieta būdama, tā nedod man pārtikas kartiņas un tas sit tūlīt robu, ja jādzīvo ar nestrādājošām kartiņām. Lai nu kā, tomēr domāju šo vietu pieņemt un sākt ar pirmo strādāt. Lai kompensētu kartiņu, domāju iestāties šoferu kursos. Kursi ilgst 3 mēnešus un maksā 640 rb. Toties viņi dod iespēju tikt pie lielās pārtikas kartiņas. Lai būtu nauda kursiem, tad domāju pārdot spoguli, jo alga ies dzīvošanai. Paņemu līdz kadru uzskaites anketu un vakarā ņemos pāri pusnaktij ar anketas pildīšanu un biogrāfijas rakstīšanu.