#LFK-641-112

Benennung
Sieva - ragana
Nummer der Einheit
112
Sprache
Lettisch
Dialekte
Middle dialect
Narrator
Place and time of recording
1928, Mīlītes muiža
"Mīlītes", Matīšu pagasts, Valmieras novads, LV-4210
Stichwörter
öffnen

Kā kāds zemnieku puisis apprecējis raganu par sievu.

Reiz vecajos laikos dzīvojis kāds ļoti skaist un tikumīgs puisis, kas reiz ap preces gadiem bijis nodomājis precēties. Viņš arī nu tamdēļ izgājis un izskrējis visus malas un visu pagastu, lai tikai varētu izskatīties sevīm visskaistāko sievu, kāds arī viņš pats bijis. Viņš ar savu labo pusi, kādu ļaudis viņam dēvējuši un kāda arī viņam patiešām bijusi, gribējis pakaitināt citus savus draugus un tūvākos puišus nu tā to izdarīt, kā apprecēt visu skaistāko un bagātāko ar labām pazīmēm meitu, kāda vien būšot viņa tuvumā. Tamdēļ arī viņš gājis katru sestdienas vakaru pie meitām, lai varētu sevim tādu izmeklēties. Ar laiku viņš bijis jau izgājis visu savu pagastu un arī nāburga lielskunga muižas apkārtni, bet savu nodomu nav varējis izvest, jo neatradis nevienu tādu meitu, kas viņa nodomam derētu. Nu viņš bijis ļoti bēdīgs, jo domājis ka viss viņa nodoms un apņemšanās izputēs, jo tādas meitas nevar viņš nemaz atrast un kad nu vēl par visu iepriekšizlielīšanos ar savu nākamo labo un smuko sievu, viņš vēl dabūs kaunu no citiem puišiem un kad līdz ar to, ka tā bijis visas meitas piesmējis, domājis ka nu no tām arī viņš vairs nevienu par sievu nedabūs un būs jāpaliek par vecpuisi. To nu gan viņš nemaz negribējis darīt, ka pats sevi ļaus no citiem piesmieties un citu valodām padoties un tamdēļ arī nogudrojis pats priekš sevis, ka viņam vajagot aiziet pie vecā Mikus, kas dzīvojot turpat viņu pagastā un kas esot pazīstams kā liels burvis, vārdotājs, pūšļotājs un kāršu licējs un tam palūgt par maksu lai viņam tas uzburtu vai nozīlētu to māju kurā tāda meita atrodās kādu viņš vēlējās un nodomājis apprecēt un arī to lai uzzīlētu, kā ar viņu vislabāki varētu satikties. To viņš arī nodomājis darīt un izlietot kā beidzamo savu labāko līdzekli, kā varētu no kauna izbēgt un citu ļaužu aprunām un kā arī patiešām sevim tādu meitu iegūt par sievu. To tā arī viņš apņēmies darīt nu jau tūliņ pat otru dienu viņš ar lielu lielām cerībām aizgājis uz to mājas pirtiņu, kuŗā dzīvojis vecais Mikus, un kas bijis ar ļaudīm izteikts un izrunāts, ka viņš stāvot bez tam vēl bez sava amata arī tūvā sakarā ar pašu nelabo velnu un ar tā varu padomu un palīdzību varot daudz ko izdarīt un ļaudim par maksu izpalīdzēt. Viņš nu arī domājis ka pie tā jau nu visu par kādu mazu zumiņu naudas jau gan savu nodomu panākšot un iegājis pie paša Mikus, to lūgdams un naudu solīdams izstastījis tam savu nodomu un vēlēšanos un lūdzis pēc padoma. Vecais Mikus arī tā drusku padomājis un tad puišam atteicis ka viņam pašam bez viņa palīdzības jau nu gan tāda nāktos gŗūti sadabūt un sameklēt, bet ja jau nu viņš reiz esot uzgājis uz pareizā ceļa pie viņa nākdams tad jau arī viņš ar savu padomu varot palīdzēt un par kādu drusku naudas viņam tādu meitu uzzīlēt. Tad nu arī puisis viņam to krietni vien nolūdzies un apsolījies viņam visādi turpmāk palīdzēt, ja tikai šis viņam vienīgi tikai šoreiz būšot palīdzēt pie viņa nodoma izvešanas un izglābšanas no tad paredzētā kauna un tūliņ arī Mikum samaksājis prasīto naudu un tas nu viņam arī izzīlējis kā to viņam panākt. Viņš teicis uz puisi tā, ka viņam vajagot trīsas nedēļas noiet no vietas katru nedēļas cetturdienas vakaru pēc saules rietēšanas un tur meža vidū pie paša mājām nostāties uz krustceļiem un pagaidīt tur, kamēr pienāk pulkstens divpadsmit un tad tai noteiktā stundā pateikt stipri vārdu “ragana” un tad pašam nākt atkal atpakaļ uz māju. Tad tās trešās dienas vakarā viņš ar savu amatu būšot atkal zem šī vārda “ragana” atsaukt to tādu vēlēto meitu un viņam parādīt, ja tad nu tā viņam patīkot un atrodot par pietiekoši labu, tad varot bildināt viņu un vest sevim līdz uz māju un nodzert kāzas, bet ja nepatīkot tad varot arī viņu atstāt un iet pats uz māju. Tad nu arī puisis par to ļoti pateicies vecam Mikum par palīdzēšanu un arī par to ka viņš pats arī ar savu mākslu būšot viņam to pievest klāt un par visu to ļoti pateicies vecam burvim un velna kalpam un gājis uz māju un arī tā sācis darīt, jo neko ļaunu par to nav nodomājis, kā viņam vecais burvis Mikus uzzīlējis un pavēlējis darīt. Viņš tā bijis jau pēc visiem noteikumiem darījis kā vecais Mikus aizrādījis un jau bijis divas reizes uz krustceļiem pašā pusnaktī ap divpadsmito stundu nogājis un izsaucis sacīto vārdu “ragana” un nu jau bijusi pienākusi arī tā beidzamā trešā reize un nu viņš vakarā arī ar visu lielāko vērību un uzmanību posies uz iešanu, lai varētu tā riktīgi par godam saņemt savu uzburto jauno un izvēlēto skaisto sievu un arī turpat vakarā viņu tā kārtīgi aplūkot. Viņš jau sataisījies agrā vakarā uz šīm godībām un tikko kā bijusi nogājusi saule viņš arī ar steigu aizgājis uz meža vidu uz krustceļiem un ar lielu ziņkārību un nepacietību gaidījis uz noteikto stundu, bet tas arī viņam nācis diezgan ilgi gaidīt. Viņš nosēdies ceļmalā uz akmena ar pulkstenu rokā un sācis pārdomāt jau trešo un ceturto reizi kā nu saņems pats savu jauno sieviņu, kā pārvedīs mājās, kā taisīs kāzas un kā arī visi skatīsies ar greizsirdību uz viņa skaisto izredzēto brūti un kā viņš ar to nu varēs tad arī palielīties pret citiem puišiem un izpriecāties, kā to jau sen pirms meitu meklēšanas bijis nodomājis. Tā arī viss gaidāmais laiks aizgājis ļoti ātri un noteiktā stunda jau arī bijusi pienākusi. Viņš nu arī uz ātrāko piecēlies un uzgājis uz krustceļu vidu un ar lielu nepacietību izsaucis steigdamies savu noteikto vajadzīgo vārdu “ragana” un pats nu sācis skatīties un raudzīties uz visām pusēm un uz visiem ceļiem par kuŗu nu viņam vajadzēs nākt viņa jaunai sievai, bet nekur vēl pēc vārda izteikšanas neviens nebijis manāms un viss bijis atkal kluss un rāms kā jau tos pašus divus iepriekšējos vakarus tas bijis. Viņš jau nu tūliņ sācis uztraukties un viņam ienākušas prātā domas, ka nu laikam gan būšot vecais burvis Mikus viņu piemānījis un laikam naudu par velti izvilcis no viņa un tad zem tāda vārda viņam te licis ālēties un varbūt ar to būšot viņam iztaisīt vēl lielāku kaunu, jo vēl jau neviena meita pēc vārda izteikšanas neesot redzama, kas pie viņa nāktu. Tā nu viņš gaidījis un vēl nemaz nav gribējis iet projām un vēl kādu brītiņu nogaidīt, lai, tad nu īsti redzētu kas tur nu iznākšot, vai naudu būšot par velti izdevis vai kad arī apgriezies pats apkārt ieraudzījis no kreisās puses iz meža par lielceļu nākam vienu gaŗu gaŗu melnu kungu viscauri melnās drēbēs un gaŗu platu melnu gardibeni galvā un lakotos melnos zābakos ar spieķi pie rokas un pie otras rokas, kreisās rokas vedis tādu pat viscaurēm melnu tērptu vidēja auguma meitiņu, kas bijusi tāpat apmērām līdzīga viņam auguma ziņā, bet kad pienākusi jau bijusi krietni tūvu, tā kā viņš jau seju varējis redzēt, tad nu vēl tikai puisis pamanījis ka šī viņa jaunā atvestā sieviņa esot desmit reižu un vēl vairāk smukāka no sejas par viņu un tā viņai no sārtuma un baltuma pat vai spīdējusi vien. Nu puisis par tādu tiešām negaidītu laimi pēc tik lielas uztraukšanās bijis tā iepriecājies ka nezinājis ko darīt un gribējis jau skriet jaunai daiļai meitenei pretim un krist ap kaklu, bet vēl nav tikai to iedomājies darīt, jo tai jau bijis līdz pavadonis viens smalks kungs un tamdēļ vien vēl viņš novaldījies neaizskrējis viņai pretīm, bet palicis vien stāvot uz vietu un gaidot, kamēr viņi pienāks klāt. Tas nu arī viņam nebijis vairs jāgaida diezin cik ilgi, jo abi nācēji jau arī bijuši turpat klāt un puisis jau par gabalu meitu ieraudzījis un nodomājis to tūliņ uz pirmo vārdu bildināt, tikko viņa pienākšot. Bet melnais kungs pievedis sevīm uzdoto meitu un to tūliņ bez kādas garākas apsveicināšanās stādījis viņam priekšā aplūkošanai. Puisis nu arī vēl tikai drusku vien paskatījies un tūliņ arī apņēmies bez kādas garākas izrunāšanās meitu bildināt un vest uz mājām, lai jau tūliņ pat nākošu svētdienu varētu dzert kāzas, bet melnais kungs viņam to vis vēl nav devis un atļāvis, bet teicis ka viņam vēl par meitas saņemšanu kā savu nākamo sievu esot jāparakstot viņam ka viņa jaunās sievas vedējam līgums un tas esot jāraksta vienīgi tikai ar viņa paša asinīm. Puisis arī ar to nav bijis atrunājams ne iebaidāms no meitas ņemšanas un arī to apņēmies darīt. Tad nu melnais kungs izņēmis no ķešas gaŗu gaŗu līguma rakstu un tādu pašu garu urbuli ar vienu galu ļoti tievu un ar to pārdūris puisim uz kreiso roku ādu un apmērcējis urbulim ar asinīm galu un devis tad to puisim parakstīt līgumu. Puisis arī to parakstījis un nu melnais kungs to iebāzis atkaļ ķešā līdz ar garo urbuli un atvadījies no meitas un puiša un aizgājis par to pašu ceļu atpakaļ, bet jaunā meita kritusi puisim tūliņ ap kaklu un to nobučojusi un tad abi divi gājuši uz māju. Puisis nu bijis ļoti priecīgs un nezinājis kā nu lai tikai pateiktos vecam burvim Mikum un tūliņ arī lai uz ātrāko varētu izlielīties ar savu jauno un skaisto sieviņu licis tūliņ nākošu svētdienu sarīkot kāzas. Visi pagasta ļaudis un puiši un meitas vēl jo vairāk apbrīnojuši un apskauduši skaisto puisi un viņa sievu un visiem bijis brīnums kur nu gan puisis tādu ņēmis, jo viņa bijusi skaista un strādīga un čakla, bet arī pats puisis jau nezinājis no kurienes viņam šī jaunā sieviņa ir nākusi. Tā viņi bijuši visiem par brīnumu un žēlumu un noskaušanu, bet abi jaunie cilvēki bijuši ļoti saticīgi un labi dzīvojuši, jo arī jaunā sieva bijusi debešķīgi skaista un vēl bez tam jo daudz vairāk par visu bijis viņas tikums un strādīgums, kas jau gan arī pašam puisim netrūcis, par ko arī viņus abus vis pagastas skaudis un vēl jo vairāk puiši, jo viņi bijuši vienīgais tik laimīgais pāris visā pagastā. Tā nu viņi abi divi laimīgi bijuši nodzīvojuši jau dažus mēnešus no kāzām, kad vienu svētdienas dienu, kad arī bijis ļoti jauks un skaists, vadus laiks, puisis, kas jau tagad bijis jaunais vīrs nodomājis ar savu skaisto sieviņu uz attālāko nāburgu muižas pagastu pie saviem tālākiem radiem un arī tiem parādīt un izlielīties ar savu jauno un labo, skaisto, strādīgo sieviņu, kādu viņš varējis izvēlēties. Jaunā sieva arī pie tam piekritusi un bijusi ar mieru braukt vīram līdz reiz pēc savām kāzām ciemā. Tā viņi abi divi jau agri vien no rīta sataisījušies un devušies ceļā, lai tā ap pusdienas laiku tiktu turpu, jo gabals esot diezgan liels ko braukt, kamēr tikšot cauri kādiem trīsiem pagastiem un muižām, jo tie bijuši viņu tāļākie radi. Tā viņi bijuši jau nobraukuši kādu trešo daļu no visa braucamā ceļa un nu jau tuvojušies pirmajai muižai, kad viņiem bijis jābrauc gaŗām pirmās muižas un pagasta kapsētai, kas atradusies turpat pašā ceļa malā. Tikko viņi bijuši nobraukuši pie pašas kapsētas un nācies braukt tieši gaŗām kapsētas vārtiem, tad viņa jaunā sieviņa lūgusi lai viņš pietura zirgu un pagaida, kamēr viņa ieiešot kapsētā pielūgt dievu pie sava radinieka kapa, kas tur esot norakts. Puisis bijis ar mieru laist viņu kapsētā pie radinieka kapa noskaitīt kādu lūgšanu, kad nu reizu braucot gaŗām un tamdēļ viņš arī pieturējis zirgu un laidis sievai iet, jo viņš vēl negribējis viņai neko pretim tik ātri pēc kāzām runāt, lai gan tas viņam nav paticis, ka viņa tagad ietu tur kapsētā un kavētu nost laiku kur viņiem jau tāpat ir jāsteidzās ar braukšanu, jo gabals esot vēl liels ko braukt un ja jau nu viņa tā gribējusi un vēlējusies, tad jau viņi abi divi varējuši kādu citu svētdienu atbraukt tieši uz kapsētu vien, bet kad jau nu viņa tā gribējusi tagad pat, tad jau nu viņš arī laidis lai viņa iet, bet pats gan nav gājis līdz, bet palicis vāģos sēdam un gaidot viņu atpakaļ. Bet sieva iegājusi kapsētā un tur palikusi labu laiciņu. Tas nu gan puisim nepaticis, kad viņa tik ilgi uzkavējoties, bet tur arī viņš neko nav varējis darīt. Drīz vien arī viņa sieviņa iznākusi no kapsētas un iesēdusies vāģos un sacījusi lai nu viņš sāk braukt. Vīrs arī nu tūliņ uzšņaucis zirgam ar pātagu lai tas ietu ātrāki un atgūto nokavēto, bet uz sievu gan neko ļaunu nav teicis par ilgo kavēšanos. Tā nu viņi atkal bez kāda naida salīguši un viss atkal bijis labi un viņi abi divi atkal braukuši zirgu skubinādami uz priekšu. Bet kad bijuši jau nobraukuši pie otras muižas tad nu atkal viņiem abiem nācies braukt gar kādu kapsētu atkal tieši gaŗām, kas bijusi atkal otras muižas kapsēta un arī pagasta. Še nu no kapsētas sācies līdz muižai labāks ceļš jo muiža pate to labojusi un tamdēļ arī jaunais vīrs atkal pamudinājis zirgu lai tas skrietu rikšis par labo ceļu. Bet kad bijuši atkal nobraukuši līdz kapsētas vārtiem un ieejai, kas atradušies gluži turpat pašā ceļa malā, tad atkal jaunā sieviņa lūgusi vīru, lai tas atkal pieturot zirgu, jo arī šai kapsētā viņai esot aprakts viens attāļāks radinieks un viņa nu reizu pēc ilgiem laikiem tam gaŗām braukdama gribot ieiet iekšā kapsēta aiz mūra sētu pie viņa kapa un arī tam noskaitīt kādu lūgšanu. Vīram nu gan tas nav nemaz paticis, jo viņš zinājis, ka nu jau atkal vienu laiciņu no braukšanas viņa ar savu radinieku, kas tur kapsētā esot aprakts, noraušot. Bet tomēr arī viņam nepaticis sievu rāt un uz to aizrādīt un tamdēļ arī atļāvis viņai iet, lai viņa ejot vien un pieturējis atkal zirgu un pats atkal palicis vāģos gaidam sievu atpakaļ. Sieva arī viņam un iegājusi kapsētā un atkal nav nākusi tik drīz atpakaļ. Nu šoreiz viņa uzkavējusies vēl daudz ilgāki kā pirmo reizu. Bet kad viņa arī beidzot iznākusi ārā, tad arī vēl tagad vīrs neko ļaunu nav teicis un braucis tik atkal zirgu skubinādams tāļāku. Tā bijuši jau viņi nobraukuši gandrīz jau līdz trešai muižai, no kurienes tāļu vairs nav bijusi viņu ciems, bet pusdienas laiks jau arī sen bijis klāt un gandrīz vai pāri. Te nu viņiem atkal nācies braukt gar trešo muižas kapsētu, kas atkal bijusi pašā ceļa malā. Vīrs nu neko ļaunu vairs nav domājis un braucis vien tāļāk. Bet tikko tikuši atkal pie pašiem kapsētas vārtiem, kad viņa sieva tam atkal uzsaukusi lūgdamās, lai nu viņš atkal pietura zirgu, jo viņa gribot ieiet arī šinī kapsētā, noskaitīt kādu lūgšanu pie sava radinieka kapa kas tur esot aprakts. Nu vīrs šos vārdus izdzirdis atkal gan nu sabijies jo nezinājis kur tad viņai tik daudz radinieku ir miruši un katrā kapsētā par vienam aprakts. Viņam nu sieva likusies pavisam jau aizdomīga un negribējis viņu nu reizu vairs laist, jo ciems jau esot tikpat kā klātu, tikai vēl gar muižu jāpabrauc gaŗām un tad jau arī esot galā nu un šī atkal gribot vēl jau trešo reizi kavēt laiku nost. Bet kad nu viņam sieva nav piekāpusies un vienmēr lūgusies, tad viņš arī beidzot pieļāvies viņai, lai viņa iet, bet lai tikai ilgi vien vairs nepaliekot, kā tās divas reizes, jo nu viņš nodomājis palikt ciemā par nakti un braukt vēl tikai otru dienu uz māju, jo nu jau esot daudz laika izputināts. Tā viņš atkal palicis vāģos sēdot un gaidot sievu nākam ārā, bet to nu nav varējis tik ātri sagaidīt ārā nākam. Nu viņš gan noskaities uz to un nodomājis iet iekšā kapsētā un aplūkot ko viņa tur tik ilgi dara, jo nu jau esot vēl ilgāki palikusi tur iekšā nekā tās pirmās divas reizes. Tā viņš arī nodomājis izdarīt un tamdēļ viņš piesējis zirgam galvu pie ilkses, lai tas nevar nekur aiziet un iegājis pats kapsētā. Še nu viņš izskrējies no vienas vietas uz otru vietu, no viena kapa pie otra, bet savu sievu viņš nekur nav varējis atrast. Nu gan viņš nobijies, jo nezinājis kur nu sieva ir palikusi un tamdēļ domājis vien nākt ārā un vēl gaidīt, kamēr viņa pate nāk ārā un varbūt viņa par otru pusi esot jau izgājusi ārā, pie zirga. Nu viņš gājis ārā uz vārtiem un tīrī nejauši ieraudzījis vienu jaunu kapu izraktu pie pašas mūra sētas, kuŗu viņš iekšā nākot nemaz nebijis redzējis, jo tas tad viņam bijis aiz muguru. Viņš piegājis pie tā un paskatījies iekšā kapā un par milzīgiem brīnumiem no bailēm tīri vai sastindzis, jo kapā ieraudzījis savu sievu, kas bijusi laikam kapu ar rokām atrakusi un nu pate uzgūlūsies jaunajam, nesen noraktam mironim virsū un bijusi noēdusi degunu un ausi un pašreiz jau griezusi otru ausi. Nu viņš redzējis kas ir viņa sieva, jo vecais burvis riktīgi viņam uzbūris raganu par sievu. Nu viņš arī ilgāki kapsētā neuzturējies, jo viņš baidījies, ka sieva drīz vien nesaēdās un tad atkal nenāk atpakaļ un tad ka uzskatīšot to, ka viņš viņai sekojis un visu redzējis, kad tad vēl nenoēdot ar viņu pašu. Iznācis iz kapsētas viņš ar nazi nogriezis no pīlādža, kas audzis turpat kapsētas mura malā, vienu krietnu nūju un to noslēpis otrā pusē vāģiem un pas iesēdies mierīgi vāģos un izlicies ka gaida sievu, kā jau tās divas reizes pie pirmām kapsētām. Bet tad viņš vēl iztaisījis no groža cilpu ko uzmest sievai kaklā. Pēc tam drīz vien arī no kapsētas par vārtu mazajām durvtiņām iznākusi viņa sieva un iesēdusies vāģos un sacījusi vīram tāpat kā agrāk, lai nu šis brauc. Bet vīrs līdz šim vēl sēdējis vāģos un izlicies it kā viņu gaida un ar rokām lupinājies ap groža cilpu it kā spēlēdamies vai garlaikodamies. Un tikko sieva pateikusi vīram lai šis sāk braukt, viņš ļoti izveicīgi uzmetis sievai kaklā cilpu un uzsācis viņu ar otru roku ar pīlādža kūju pērt. Bet tikko kā bijis divas reizes ar kūju viņai iesitis, tā tūliņ acīm redzot kā par brīnumu sieva viņam no cilpas izzudusi un tai vietā bijusi tagad govs kas vīru nikni uzlūkojusi. Nu vīrs no bailēm un tādiem brīnumiem palaidis govi vaļā un nu pats sācis braukt projām. Nobraucis viņš vispirms uz mācītāja muižu, kas bijusi turpat blakus trešai muižai un to visu briesmīgo gadījumu sīki jo sīki izstāstījis mācītājam, ko viņš piedzīvojis. Mācītājs tādus nostāstus par viņu izdzirdis palicis ļoti ziņkārīgs un licis lai viņš še pagaida un pats ar saviem zirgiem aizbraucis. Tuvu pie paša vakara mācītājs atbraucis ar abiem tiem mācītājiem, kas dzīvojuši tanīs divās iepriekšējās muižās un kuŗu kapsētās arī viņa sieva, ragana bijusi miroņus ēstu. Tie nu ienākuši iekšā pie viņa un viņu krietni vien sabāruši par tādu vieglprātību un iedomību ka viņš kārojiā pēc skaistas sievas un tad vēl gajis pie tāda burvja kas jau arī pats esot gatavais velns. Nu vēl tikai puisis iedomājies ka tas melnais kungs kas viņam to sievu pievedis ir bijis pats vecais Mikus pārvērties par velnu. Bet tad mācītāji teikuši uz viņu ja nu viņš gribot tikt vaļā velna varas un paša lielo noziegumu tad viņam jāstāv visu nakti baznīcas vidū un jālasa bībele kamēr gailis dziedās. Lasot tu nedrīksti nekur skatīties, lai arī tevi sauc, jo tava sieva ir bijusi ragana, un nu viņa tevi gribēs aizvest ar velniem uz elli un noēst tāpat kā tos miroņus. Bet ja tu uz viņiem nemaz neskatīsiesi tad viņiem tas nodoms neizdosies un tu paliksi brīvs un vesels. Tad nu arī puisis tā apņēmies darītu visu ko vien viņam liktu, lai tikai tiktu no šīs raganas vaļā. Tad nu visi trīsi mācītāji aizveduši puisi uz baznīcu un nostādījuši baznīcas vidū un tad pats vecākais mācītājs ar pirkstu apvilcis viņam apkārt riņķi un tad viņu pēc tam nosvētījis, tad tā pat izdarījis vidējais un pēc tam arī jaunākais. Tad mācītāji puisi tā nosvētījuši un paši aizgājuši uz māju. Nu puisis palicis viens pats baznīcā lasot bībeli. Necik ilgi arī negājis pēc mācītāju aiziešanas, kad baznīca sanākusi pilna ar velniem, raganām un spīganām un visi tie nu taisījuši dažnedažādus jokus un pigorus un tā vien lūkojuši izrunāties, kā puisim būtu uz viņiem jāpaskatās, vai arī jāpasmejās. Bet puisis sirsnīgi vien lasījis savu bībeli pēc mācītāju norādījumiem un arī itin neviena to neievērojis ko viņam tur rādījuši. Tā viņš nolasījis pat visu nakti un pāri pār pusnakti. Velni nākuši arvienu jauni klāt un katris jaunais bijis vēl jocīgāks, bet puisis nevienu to neievērojis un lasījis tikai savu bībeli. No rīta, tikko iedziedājies gailis, visi velni kā ar spārniem pazuduši uz riņķi griezdamies un viņam pār galvu laižoties. Tik skrienot tie vēl nometuši līgumu uz viņa bībeli, ko viņš bijis parakstījis ar savam asinīm kad saņēmis raganu par sievu. No rīta mācītāji nākuši visi trīsi puisi aplūkot un atraduši to gluži veselu. Nu viņš bijis ļoti laimīgs ka mācītāji viņu atsvabinājuši no sievas – raganas.

Bildlegende



Zeige 1-1 von 1 Eintrag.
#OrtDatumTypVietas tips
  
1Mīlītes muiža
("Mīlītes", Matīšu pagasts, Valmieras novads, LV-4210)
1928Place and time of recordingManor house

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.