#LFK-641-115

#LFK-641-115
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-04 19:53:34
Korrigiert2022-09-04 20:10:05
Dechiffrierung

115

Kā ganu puika nokļuvis pie velniem balle un pie saimnieces. Reiz vecajos laikos vienam saimniekam bijis noderēts viens ganu puika, kas bijis visādi ļoti labs un paklausīgs puika, bet tomēr lielākais sliktums pie viņa bijis tas, ko arī saimnieks visvairāk nav varējis paciest, ka viņa gana puika bijis ļoti miedzīgs un gribējis ļoti ilgi no rītiem gulēt. To saimnieks gan nekādā ziņā nav varējis paciest jo tad no rītiem arī viņa saimniece tāpat gribējusi gulēt un nu viņam tad vienam pašam bijis jāpadara visi rīta darbi gan saimnieka gan arī saimnieces vietā. Un vēl tad arī bijis tas lielākais posts ar to gana puiku, kā lai to no rītiem uzceltu augšā, jo kad viņu cēluši, tad viņš arī pacēlies, bet tiklīdz ko saimnieks bijis no viņa aizgājis, tā arī ganu puika, kā jau visi miedzīgi gani, likušies uz ausīm, tā arī puika ievilcies atkal gultā un gulējis tāļāku. To nu saimnieks nav varējis nekādā ziņā paciest un tamdēļ arī viņš gribējis to ziņot viņa mātei, kas dzīvojusi netāļu no viņa mājām kādā nāburgu māju pirtiņā, bet vēl tikai tūliņ no Jurģiem to kaunējies darīt un arī baidījies, ka tad varbūt viņam nenoņem arī to pašu ganu nost un arī domājis ka jau nu tas puikam pāries šī miega lielā slimība, jo viņš jau visu savu jauno bērnību pie mātes tā bijis ieradis un kad nu atnākot pirmo gadu pie sveša saimnieka, tad nevarot to panest un tamdēļ vēl arī tā nīkuļojot un vārgstot ar to miegu, bet kad nu viņš būšot vien no pavasara gala kārtīgi puikam piestāvēt, lai to katru dienu dabūtu īstā laikā augšā, tad jau varbūt izdošoties viņam uz visiem laikiem puiku izārstēt. Tā nu arī saimnieks nodomājis un apmierinājies, bet kad vēlāk jau tūvu pašai vasaras vidum redzējis ka ar puikas tādu ārstēšanu nekas viņam neiznāks, jo gana puiku nevar un nevar no rītiem piecelt, tad viņš arī nodomājis vairs ilgāki ar viņu tā neņemties un nekavēt lieku laiku un licis atsaukt pie sevīm no kaimiņu mājas gana puikas māti, lai ar to pašu varētu par puiku un viņa nejauko slimību, ko arī viņš nevarot nodzīt, parunāties, lai tad redzētu ko viņa uz to saka. Gana puikam māte arī otru dienu tūliņ atnākusi un nu saimnieks sācis viņai izstāstīt visas savas bēdas par puiku. Viņš teicis gana mātei, ka puika viņam esot pavisam labs un centīgs, kādu reti tādu tik jaunu varot atrast, bet lielāka vaina pie viņa esot tā, ko viņš nevarot vairs nekādā ziņā paciest, ka viņš no rītiem esot ļoti miedzīgs un viņu nekad nevarot ar vienu reizi piecelt. Viņš vienādi pēc pirmās pacelšanas guļot atkal tālāk, gluži tāpat kā viņa saimniece. Viņš to nekādi nevarot no tās slimības atradināt un viņš jau arī to nedrīkstot darīt, jo tas jau neesot viņa bērns, un tamdēļ
Text dechiffrieren
#LFK-641-115
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-04 20:10:15
Korrigiert2022-09-04 20:23:25
Dechiffrierungarī viņš esot viņu aicinājis, lai viņa arī to zinātu un varbūt ka viņa pate kādā ziņā savu dēlu būšot atradināt no lielās gulēšanas un miedzības. Bet puikas māte šos vārdus no sava dēla saimnieka izdzirdusi, bijusi ļoti dusmīga un sirdīga uz saimnieku un viņam teikusi, ka viņa tam, ko viņš stāsta par viņas dēlu, netic, jo viņš jau tad, kad vēl pie viņas dzīvojis, bijis ļoti modīgs un par ilgu nogulēšanu viņai nekad no viņa nebijis jābaidās, jo viņa to jau tā ieradinājusi tūliņ no paša viņa mūža gala, kad viņai nomiris vīrs, jo tad viņa jau zinājusi ka nu viņas dēls būšot vien jādodot pie sveša saimnieka kalpot. Tamdēļ viņa par tādu sava dēla piepēžu slimību ļoti baidoties un negribot ticēt, bet ja tas tiešām tā esot, tad viņš to slimību laikam gan būšot dabūjis no savas jaunās saimnieces, kas jau pēc viņa paša izteikšanas arī tāda pate esot un tas jau arī neesot nekāds brīnums, ka slimība pārejot no viena uz otru, un tamdēļ viņa būšot lūkāt viņam to slimību novērst. Gana māte uz māju ejot arī nogājusi uz ganiem pie dēla un to pamācījusi, kā viņš varot izsargāties no miega un teikusi, ka viņam laikam šī miega slimība būšot gan piemetusies no viņa saimnieces un tamdēļ viņa devusi puikam padomu, lai viņš vienu nakti novaktējot saimnieci vai viņa viņam neuzlejot kādas zāles no burviem dabūtas un tā nepieburot viņam to slimību, lai viņu dabūtu pusvasarā projām un nebūtu jāmaksā lona. Vakarā puika arī tūliņ izpildījis mātes doto padomu un pēc vakariņām, kad neviens pats nebijis istabā, viņš palīdis zem saimnieces un saimnieka gultu ar visām drēbēm un nu gribējis vaktēt saimnieci. Drīz vien arī abi saimnieki ienākuši istabā un aizgājuši gulētu. Viņš arī šovakar novērojis, ka viņa saimniece atkal apguļās ar visām drēbēm un kā viņa jau tā darījusi agrāki arī katru vakaru. Puika bijis ļoti priecīgs ka saimnieks nav gājis aplūkot arī viņa gultu vai viņš guļ un tā neatradis, ka viņš nav vairs gultā. Drīz vien arī pats saimnieks visu dienu krietni vien izstrādājies, apgūlies ka krācis vien. Arī ganu puikam zem pagultes jau gribējis sākt gulēt, jo arī viņš visu dienu skrējis par ganiem un nu jau nācis arī miegs, kad piepēži viņš pamanījis, ka par šķirbiņā atstātām durvīm, ko viņš agrāki par tumsu nebijis ievērojis, ienācis istabā garš melns kungs, viscauri melni ģērbies un pienācis pie saimnieku gultas. Nu puika gan ļoti nobijies, jo domājis ka nu melnais kungs gan viņu pamanīs zem pagultes un tamdēļ viņš sarāvies jo ciešāki pie sienas. Tikko viņš pienācis pie saimnieku gultas, tā arī tūliņ saimniece ar visām drēbēm piecēlusies kā bijusi apgūlusies un izgājusi melnam vīram par vaļējām durvīm līdz ārā. Nu puika redzējis, ka saimniece viņam līdz
Text dechiffrieren
#LFK-641-115
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-04 20:23:57
Korrigiert2022-09-04 20:42:50
Dechiffrierungšim vēl nemaz nebijusi gulējusi, bet tikkai gaidījusi melno kungu, kas jau laikam arī ar viņas ziņu še atnācis pēc saimnieces. Nu puika arī tūliņ izlīdis no pagultes un skrējis no istabas ārā skatīties, kur viņa saimniece paliekot. Ārā viņš redzējis ka melnais kungs paņēmis viņa saimnieci uz muguru un nu tad aizskrējis par gaisu ar visu saimnieci kā vējš un saimniece tikai vēl paspējusi iesaukties "prātīgi" un tad tikusi uznesta uz mājas bēniņiem un no turienes par jumta čukuru ārā no mājas un tad par gaisu projām, kā uguns vien nozibējis. Nu puika palicis ļoti notrūcies, jo redzējis, ka viss viņa vaktējiens ir par velti bijis jo nu saimniece tikusi aiznesta un viņš to vairāk neredzējis. Viņš jau arī taisījies nu iet atpakaļ istabā un likties uz guļu, kad vēl domādams par neizdevušos vaktējumu, viņš nejauši izsaucies: "Kaut nu arī mani kāds aiznestu pie saimnieces tāpat kā viņu un man nebūtu viņa jāvaktē atkal otru nakti par jaunam." Tikko viņš šos vārdus bijis izteicis un jau satvēris durvju kloķi, kad pie viņa arī piesteidzies no pagalma tāds pats melns kungs un smalks kā saimniecei un saķēris arī viņu sev uz muguru un nu stiepis viņu vēja ātrumā uz mājas augšu un tad par jumta čukuru ārā, bet viņš piemirsis pateikt tāpat kā viņa saimniece vārdu "prātīgi" un tamdēļ arī melnais kungs stiepis viņu uz nebēdu un vēl tieši caur jumta čukuru skriedams viņš puiku tā iesitis jumta spārē, tā kā vesels gabals jumta čukuram ticis norauts un viņš dabūjis krietnu sitienu par sāniem tā kā viņš vēl jo ilgi sajutis sānus sāpam. Tad viņš ticis nests par gaisu tāpat kā saimniece vēja ātrumā un tā kā viņš no bailēm un ātruma ne acu nav varējis vaļā taisīt. Tā viņi skrējuši labu laiciņu par gaisu, kamēr beidzot melnais kungs nolaidies ar visu puiku kādā lepnā pilī, kas bijusi velnu pils un ievedis viņu pils zālē. Nu puika ieraudzījis, ka visa zāle bijusi pilna ar velniem un raganām kas bijuši pārģērbušies par smalkiem kungiem un dāmām un nu visi mīlīgi dancojuši un tādi paši melni smalki kungi, kas gan arī bijuši velni, spēlējuši. Ganu puika nu nostājies pie zāles durvīm un noskatījies kā arī viņa saimniece ar velniem dancojusi un runājusies. Nu ganu puika gan redzējis un zinājis ka viņa saimniece ir ragana un ka tie melnie kungi, kas viņus abus nesuši ir bijuši velni, bet nu puika gan no bailēm neko neteicis un tikai domājis, kā nu viņš tikšot atkal dzīvs un vesels mājā. Pēc kāda laika, kad visi velni ar raganām bijuši krietni vien izdancojušies, viņi visi sagājuši otrā blakus zālē un sākuši ēst ap gariem gariem galdiem, kas bijuši piekrauti ar visādiem smalkiem ēdieniem un dzērieniem. Puika nu redzējis
Text dechiffrieren
#LFK-641-115
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-04 20:42:59
Korrigiert2022-09-04 21:06:38
Dechiffrierungka viņa saimniece arī ēd kopā ar velniem tāpat kā dancojusi kopā ar viņiem. Tā viņš visā šinā ballē noskatījies, kad arī viņam pienācis pavisam nemanot viens kungs, kas arī bijis velns klāt un prasījis puikam, ko viņš te darot. Bet puika stingri un droši viņam atteicis tagad bez kādām bailēm: "Nu to jau tu pats labāki redzi, es skatos kā mana saimniece danco un mielojās." Tad melnais kungs ar viņu vairāk nav neko runājis ne arī viņam ko darījis, bet aizgājis projām un piesēdies pie galda un sācis kopā ar citiem ēst maltīti. Nu puika domājis ka viņš būs tomēr nu brīvs un pēc ēšanas viņus atkal melnie kungi pārnesīšot mājās, bet nebijis necik ilgi pagājis, kad viņam pienācis otris melnais kungs un prasījis, lai viņš pasaka savu vārdu un nākot pie galda līdz ar citiem ciemiņiem ēst vakariņas, bet puika arī tam atteicis, ka viņa vārds jau esot viņa saimniecei zināms, kas jau pie galda ēdot un ko tad nu šis vēl no viņa gribot un viņš jau pie galda ēst neiešot, jo muižas barons jau viņu tagad saucot par mužiku un kur tad nu viņš tāds pie viņu tik smalku kungu galda būšot iet ēst. Tad nu arī atkal šis melnais velns aizgājis projām uz ēdamo zāli, bet nebijis arī necik ilgi bijis, kad atnācis atkal atpakaļ pie puikas ar baltmaizes gabalu un desu un iedevis tos puikam, lai ietaisot ceļa kāju, kā atkal pēc tam varot braukt uz māju un pats atkal aizgājis atpakaļ uz zāli ēstu, bet puika viss nav ēdis atnesto maltīti, bet desu ietinis kakla lakatā un iebāzis ķešā par piemiņu, ko rītā parādīt saimniekam, ka viņš ar saimnieci bijis kopā velnu ballē, bet baltmaizes gabalu nometis gar cisku aizdurvē. Neilgi pēc tam arī visi velni ar raganām bijuši arī paēduši un nu visi sākuši izklīst katris uz savām mājām, jo rīts jau arī vairs nebijis tālu un tā viņiem vēl varētu uznākt gaiļu laiks. Katrai raganai nu arī bijis savs velns, kas vēl vienmēr bijuši apģērbušies par smalkiem kungiem, kas tās ness atkal uz mājām. Arī starp raganām puika pamanījusi savu saimnieci, kas arī nākusi uz durvīm ar savu veco velnu pie rokas, kas viņu bijis atnesis un izgājuši abi divi ārā. Tur nu melnais velns saķēris viņu atkal sevīm uz muguru un aiznesis par gaisu uz mājām ka uguns un dūmi vien nokūpējuši un arī šoreiz saimniece bijusi izsaukusies "prātīgi". Nu puika arī vairs nav ilgāki licies gaidīt velnu pilī, jo viņam jau amats pie mājām pagalmā bijis radies un tamdēļ arī viņš atkārtojis savus vecos vārdus: "Kaut nu arī mani kāds jele aiznestu uz māju, kā manu saimnieci." Šos vārdus izsacījis, viņš sācis skatīties kur nu viņam nāks kāds vellns par nesēju, bet nekur gan arī nebijis neviens pats redzams. Nu puika jau sācis šaubīties, vai maz viņam kāds
Text dechiffrieren
#LFK-641-115
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-04 21:08:09
Korrigiert2022-09-04 21:33:56
Dechiffrierungnesējs nāks un kad nava vēl jāpaliek vellu pilī, jo viņš jau uz māju nezinot aiziet, jo nebijis redzējis par kurieni šurpu nācis. Bet tomēr arī visas domas bijušas veltīgas, jo tūliņ pat arī drīzumā piesteidzies viņam tas pats velns, kas bijis atnesis, sakampis gana puiku sevīm uz muguru un aiznesis atkal par gaisu kā dūmi vien nokūpējuši gluži tāpat kā viņa saimniece. Nu arī šoreiz viņš vēl iedomājis pateikt vārdu "prātīgi", tāpat kā to darījusi viņa saimniece atlaižoties un aizlaižoties. Tā nu viņi atkal skrējuši uz māju un drīz vien arī tur nokļuvuši, bet nu gan ganu puika ticis nonest atpakaļ mājā godīgi un bez vieniem sitieniem. Nu puika licies tūliņ gulētu un uz vienu rāvienu bijis aizmidzis un bijis tā jau nogulējis jau labi ilgi un pirmo saimnieka modināšanu nemaz nedzirdējis, jo nu saimnieks šorīt to vairs nerāvis aiz pleciem ārā no gultas, bet ar vārdiem vien pacēlis, jo domājis ka jau nu māte puiku viņam būs izmācījusi no liela miega atradināties. Bet kad puika to nemaz nedzirdējis un gulējis vien tāļāku saimnieks ieskrējis otru reizi istabā un nu uzbļāvis puikam jo sirdīgi: "Ko tu vēl guli kā miega pūznis, vai tad celšanu tu vairs nemaz neievēro, nu kā nu viens jauns cilvēka bērns tā var gulēt kā mirons, kā kad pat visu nakti būtu negulējis." Bet puika tikai no skarbiem saimnieka vārdiem piecēlies gultā sēdus un atteicis saimniekam jo droši: "Tava sieva laikam gan arī vēl guļ gultā." Bet saimnieks uz to nu atbļāvis puikam: "Ko tu tūdi par manu sievu, mana sieva ir saimniece un tu esi viņas gans un tā nu lūk ir liela starpība." Bet puika tad atkal tikai vēl jo vairāk kaitinādams atteicis saimniekam: "Bet šonakti starp mani gana puiku un saimnieci nebija gan nekāda starpība, jo mēs abi divi braucām gluži vienu un to pašu ceļu projām un to pašu atpakaļ no vellu balles." Tad nu saimnieks neko no puikas nesaprastdams un par nakts notikumiem neko nezinādams ļoti noskaities uz puiku un to izrāvis no gultas un uzbļāvis vēl: "Tu jau laikam no lielas gulēšanas būsi stulbs palicis un nu sāks vēl muldēt, taisies labāk kā tieci projām, ar govīm uz ganiem jeb es tevi citādi aiztriekšu pavisam no savas mājas." Bet puika izlēcis no gultas un acis berzēdams teicis atkal tālāk tikai savu: "Es nemaz saimniek nemuldu, jo mēs vakar nakti patiešām bijām abi ar saimnieci uz vellu balli," un tad nu puika izstāstījis savam saimniekam visu šīs nakts notikumu un izņēmis no gultas praku, kuŗa ķešā bijis lakatā ietīta desa, bet tā tagad bijusi pārvērtusies par beigtu čūsku un viss lakatiņš bijis nojaukts ar zirgu sūdiem, kas bijuši laikam no nakts vellu baltmaizes druskām, ko viņš nometis turpat pie durvīm zemē. Nu saimnieks gan palicis pavisam uztraukts jo nu redzējis
Text dechiffrieren
#LFK-641-115
Wurde dechiffriert vonLigaB
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-04 21:34:06
Korrigiert2022-12-02 10:47:42
Dechiffrierungka puikas stāstam vajagot gan būt taisnībai, jo kur tad nu puika būtu ņēmis nobeigtu čūsku un turēs savā kakla lakatā un būtu nācis saimnieku mānīt, un viņš vēl iedomājies, kamdēļ gan arī viņa saimniece tāpat tik ilgi no rītiem gribot gulēt kā gana puika, jo tur kaut kas laikam gan notiekot par naktīm. Tad nu saimnieks tūliņ steigšus devies iekšā istabā un vairs nemaz neklausījies ko viņam puika stāsta, un uzcēlis savu saimnieci augšā, kas gan viņam ar pūlēm nācies un tai stingri un bārgi uzprasījis: "Vai tu šonakti biji uz velnu balli." Nu saimniece par tādiem vārdiem no vīra loti nobijusies un prasījusi vīram, kas viņam to stāstījis un vīrs un arī viņai izstāstījis visu, kā viņa ar ganu Jēpi laidusies ar velnēnu uz balli, kā tur dejojusi un mielojusies. Nu saimniece izsaukusies: "Ak tad tas bija mūsu Jēpis kas velnu zālē pie durvīm stāvēja un kas bija zem mūs gultas palīdis, ka es to būtu naktī zinājusi, tad nu gan viņš vairs dzīvs nebūtu, bet nu tas ir par vēlu. Tagad es Tev vairs neslēpšu ka esmu ragana un saejos ar velniem un tur jau mani tādu vairs negribēsi, tamdēļ es labāk aiziešu." Šos vārdus izsacījusi saimniece palēkusies drusciņ uz augšu un pazudusi pārvērsdamās par dūmiem, kas kā mākonītis uz riņķi griezdamies izskrējis pa durvīm un pa gaisu tad projām, bet tai vietā pie gultas saimniekam pretīm, kur viņa sieva, saimniece ragana stāvējusi un pārvērtusies dūmos, palikušas tikai trīsas bērzu tāsas. No tā laika arī vairs ganu Jēpis nebijis miedzīgs.
Atstāstījis Kārlis Buka Bierņu pagasta nespējnieku mājā 58 g. v.

116

Kā ragana nobūrusi saimnieci ar dēlu par vilkačiem.
Reiz vecos laikos dzīvojis viens jauns saimnieks, kas arī savu māju, tāpat kā citi tā laika ļaudis un saimnieki, tāpat tik apstrādājis un maksājis par to savam kungam renti, jo tā viņam pašam vēl nepiederējusi. Jaunais saimnieks arī bijis kalpa dēls, bet pēc tēva nāves paņēmis no kunga vienu māju uz renti, un tur ar savu māti izpildījuši saimnieka vietu. Neilgi arī pēc mājas nonomāšanas viņš apprecējis sevīm sievu, nākamo saimnieci, jo bez tās viņš nav nekādi varējis iztik[t]. Savu sievu viņš paņēmis vienu no savām tā gada kalponēm, kas bijusi tā skaistākā un čaklākā. Vīrs ar savu jauno sieviņu saticis ļoti labi un dzīvojuši laimīgi un saticīgi. Par to nu gan jo ļoti dusmīga un greizsirdīga uz jauno pāri bijusi viņu nāburgu saimniece, kurai arī pašai bijusi viena meita un viņa to kā savu vienīgo bērnu bijusi ļoti izlutinājusi slinkumā un arī viņa bijusi ļoti nesmuka, kuru tamdēļ arī neviens puisis negribējis precēt. To nu viņa jau jaunajam kalpa dēlam ienākot viņas nāburgos bijusi nodomājusi lūkoti viņam ieprecināt, bet kad nu viņai ar to nekas
Text dechiffrieren
öffnen

Kā ganu puika nokļuvis pie velniem balle un pie saimnieces

Reiz vecajos laikos vienam saimniekam bijis noderēts viens ganu puika, kas bijis visādi ļoti labs un paklausīgs puika, bet tomēr lielākais sliktums pie viņa bijis tas, ko arī saimnieks visvairāk nav varējis paciest, ka viņa gana puika bijis ļoti miedzīgs un gribējis ļoti ilgi no rītiem gulēt. To saimnieks gan nekādā ziņā nav varējis paciest jo tad no rītiem arī viņa saimniece tāpat gribējusi gulēt un nu viņam tad vienam pašam bijis jāpadara visi rīta darbi gan saimnieka gan arī saimnieces vietā. Un vēl tad arī bijis tas lielākais posts ar to gana puiku, kā lai to no rītiem uzceltu augšā, jo kad viņu cēluši, tad viņš arī pacēlies, bet tiklīdz ko saimnieks bijis no viņa aizgājis, tā arī ganu puika, kā jau visi miedzīgi gani, likušies uz ausīm, tā arī puika ievilcies atkal gultā un gulējis tāļāku. To nu saimnieks nav varējis nekādā ziņā paciest un tamdēļ arī viņš gribējis to ziņot viņa mātei, kas dzīvojusi netāļu no viņa mājām kādā nāburgu māju pirtiņā, bet vēl tikai tūliņ no Jurģiem to kaunējies darīt un arī baidījies, ka tad varbūt viņam nenoņem arī to pašu ganu nost un arī domājis ka jau nu tas puikam pāries šī miega lielā slimība, jo viņš jau visu savu jauno bērnību pie mātes tā bijis ieradis un kad nu atnākot pirmo gadu pie sveša saimnieka, tad nevarot to panest un tamdēļ vēl arī tā nīkuļojot un vārgstot ar to miegu, bet kad nu viņš būšot vien no pavasara gala kārtīgi puikam piestāvēt, lai to katru dienu dabūtu īstā laikā augšā, tad jau varbūt izdošoties viņam uz visiem laikiem puiku izārstēt. Tā nu arī saimnieks nodomājis un apmierinājies, bet kad vēlāk jau tūvu pašai vasaras vidum redzējis ka ar puikas tādu ārstēšanu nekas viņam neiznāks, jo gana puiku nevar un nevar no rītiem piecelt, tad viņš arī nodomājis vairs ilgāki ar viņu tā neņemties un nekavēt lieku laiku un licis atsaukt pie sevīm no kaimiņu mājas gana puikas māti, lai ar to pašu varētu par puiku un viņa nejauko slimību, ko arī viņš nevarot nodzīt, parunāties, lai tad redzētu ko viņa uz to saka. Gana puikam māte arī otru dienu tūliņ atnākusi un nu saimnieks sācis viņai izstāstīt visas savas bēdas par puiku. Viņš teicis gana mātei, ka puika viņam esot pavisam labs un centīgs, kādu reti tādu tik jaunu varot atrast, bet lielāka vaina pie viņa esot tā, ko viņš nevarot vairs nekādā ziņā paciest, ka viņš no rītiem esot ļoti miedzīgs un viņu nekad nevarot ar vienu reizi piecelt. Viņš vienādi pēc pirmās pacelšanas guļot atkal tālāk, gluži tāpat kā viņa saimniece. Viņš to nekādi nevarot no tās slimības atradināt un viņš jau arī to nedrīkstot darīt, jo tas jau neesot viņa bērns, un tamdēļ arī viņš esot viņu aicinājis, lai viņa arī to zinātu un varbūt ka viņa pate kādā ziņā savu dēlu būšot atradināt no lielās gulēšanas un miedzības. Bet puikas māte šos vārdus no sava dēla saimnieka izdzirdusi, bijusi ļoti dusmīga un sirdīga uz saimnieku un viņam teikusi, ka viņa tam, ko viņš stāsta par viņas dēlu, netic, jo viņš jau tad, kad vēl pie viņas dzīvojis, bijis ļoti modīgs un par ilgu nogulēšanu viņai nekad no viņa nebijis jābaidās, jo viņa to jau tā ieradinājusi tūliņ no paša viņa mūža gala, kad viņai nomiris vīrs, jo tad viņa jau zinājusi ka nu viņas dēls būšot vien jādodot pie sveša saimnieka kalpot. Tamdēļ viņa par tādu sava dēla piepēžu slimību ļoti baidoties un negribot ticēt, bet ja tas tiešām tā esot, tad viņš to slimību laikam gan būšot dabūjis no savas jaunās saimnieces, kas jau pēc viņa paša izteikšanas arī tāda pate esot un tas jau arī neesot nekāds brīnums, ka slimība pārejot no viena uz otru, un tamdēļ viņa būšot lūkāt viņam to slimību novērst. Gana māte uz māju ejot arī nogājusi uz ganiem pie dēla un to pamācījusi, kā viņš varot izsargāties no miega un teikusi, ka viņam laikam šī miega slimība būšot gan piemetusies no viņa saimnieces un tamdēļ viņa devusi puikam padomu, lai viņš vienu nakti novaktējot saimnieci vai viņa viņam neuzlejot kādas zāles no burviem dabūtas un tā nepieburot viņam to slimību, lai viņu dabūtu pusvasarā projām un nebūtu jāmaksā lona. Vakarā puika arī tūliņ izpildījis mātes doto padomu un pēc vakariņām, kad neviens pats nebijis istabā, viņš palīdis zem saimnieces un saimnieka gultu ar visām drēbēm un nu gribējis vaktēt saimnieci. Drīz vien arī abi saimnieki ienākuši istabā un aizgājuši gulētu. Viņš arī šovakar novērojis, ka viņa saimniece atkal apguļās ar visām drēbēm un kā viņa jau tā darījusi agrāki arī katru vakaru. Puika bijis ļoti priecīgs ka saimnieks nav gājis aplūkot arī viņa gultu vai viņš guļ un tā neatradis, ka viņš nav vairs gultā. Drīz vien arī pats saimnieks visu dienu krietni vien izstrādājies, apgūlies ka krācis vien. Arī ganu puikam zem pagultes jau gribējis sākt gulēt, jo arī viņš visu dienu skrējis par ganiem un nu jau nācis arī miegs, kad piepēži viņš pamanījis, ka par šķirbiņā atstātām durvīm, ko viņš agrāki par tumsu nebijis ievērojis, ienācis istabā garš melns kungs, viscauri melni ģērbies un pienācis pie saimnieku gultas. Nu puika gan ļoti nobijies, jo domājis ka nu melnais kungs gan viņu pamanīs zem pagultes un tamdēļ viņš sarāvies jo ciešāki pie sienas. Tikko viņš pienācis pie saimnieku gultas, tā arī tūliņ saimniece ar visām drēbēm piecēlusies kā bijusi apgūlusies un izgājusi melnam vīram par vaļējām durvīm līdz ārā. Nu puika redzējis, ka saimniece viņam līdz šim vēl nemaz nebijusi gulējusi, bet tikkai gaidījusi melno kungu, kas jau laikam arī ar viņas ziņu še atnācis pēc saimnieces. Nu puika arī tūliņ izlīdis no pagultes un skrējis no istabas ārā skatīties, kur viņa saimniece paliekot. Ārā viņš redzējis ka melnais kungs paņēmis viņa saimnieci uz muguru un nu tad aizskrējis par gaisu ar visu saimnieci kā vējš un saimniece tikai vēl paspējusi iesaukties “”prātīgi” un tad tikusi uznesta uz mājas bēniņiem un no turienes par jumta čukuru ārā no mājas un tad par gaisu projām, kā uguns vien nozibējis. Nu puika palicis ļoti notrūcies, jo redzējis, ka viss viņa vaktējiens ir par velti bijis jo nu saimniece tikusi aiznesta un viņš to vairāk neredzējis. Viņš jau arī taisījies nu iet atpakaļ istabā un likties uz guļu, kad vēl domādams par neizdevušos vaktējumu, viņš nejauši izsaucies: “Kaut nu arī mani kāds aiznestu pie saimnieces tāpat kā viņu un man nebūtu viņa jāvaktē atkal otru nakti par jaunam.” Tikko viņš šos vārdus bijis izteicis un jau satvēris durvju kloķi, kad pie viņa arī piesteidzies no pagalma tāds pats melns kungs un ... kā saimniecei un saķēris arī viņu sev uz muguru un nu stiepis viņu vēja ātrumā uz mājas augšu un tad par jumta čukuru ārā, bet viņš piemirsis pateikt tāpat kā viņa saimniece vārdu “prātīgi” un tamdēļ arī melnais kungs stiepis viņu uz nebēdu un vēl tieši caur jumta čukuru skriedams viņš puiku tā iesitis jumta spārē, tā kā vesels gabals jumta čukuram ticis norauts un viņš dabūjis krietnu sitienu par sāniem tā kā viņš vēl jo ilgi sajutis sānus sāpam. Tad viņš ticis nests par gaisu tāpat kā saimniece vēja ātrumā un tā kā viņš no bailēm un ātruma ne acu nav varējis vaļā taisīt. Tā viņi skrējuši labu laiciņu par gaisu, kamēr beidzot melnais kungs nolaidies ar visu puiku kādā lepnā pilī, kas bijusi velnu pils un ievedis viņu pils zālē. Nu puika ieraudzījis, ka visa zāle bijusi pilna ar velniem un raganām kas bijuši pārģērbušies par smalkiem kungiem un dāmām un nu visi mīlīgi dancojuši un tādi paši melni smalki kungi, kas gan arī bijuši velni, spēlējuši. Ganu puika nu nostājies pie zāles durvīm un noskatījies kā arī viņa saimniece ar velniem dancojusi un runājusies. Nu ganu puika gan redzējis un zinājis ka viņa saimniece ir ragana un ka tie melnie kungi, kas viņus abus nesuši ir bijuši velni, bet nu puika gan no bailēm neko neteicis un tikai domājis, kā nu viņš tikšot atkal dzīvs un vesels mājā. Pēc kāda laika, kad visi velni ar raganām bijuši krietni vien izdancojušies, viņi visi sagājuši otrā blakus zālē un sākuši ēst ap gariem gariem galiem, kas bijuši piekrauti ar visādiem smalkiem ēdieniem un dzērieniem. Puika nu redzējis ka viņa saimniece arī ēd kopā ar velniem tāpat kā dancojusi kopā ar viņiem. Tā viņš visā šinā ballē noskatījies, kad arī viņam pienācis pavisam nemanot viens kungs, kas arī bijis velns klāt un prasījis puikam, ko viņš te darot. Bet puika stingri un droši viņam atteicis tagad bez kādām bailēm: “Nu to jau tu pats labāki redzi, es skatos kā mana saimniece danco un mielojās.” Tad melnais kungs ar viņu vairāk nav neko runājis ne arī viņam ko darījis, bet aizgājis projām un piesēdies pie galda un sācis kopā ar citiem ēst maltīti. Nu puika domājis ka viņš būs tomēr nu brīvs un pēc ēšanas viņus atkal melnie kungi pārnesīšot mājās, bet nebijis necik ilgi pagājis, kad viņam pienācis otris melnais kungs un prasījis, lai viņš pasaka savu vārdu un nākot pie galda līdz ar citiem ciemiņiem ēst vakariņas, bet puika arī tam atteicis, ka viņa vārds jau esot viņa saimniecei zināms, kas jau pie galda ēdot un ko tad nu šis vēl no viņa gribot un viņš jau pie galda ēst neiešot, jo muižas barons jau viņu tagad saucot par mužiku un kur tad nu viņš tāds pie viņu tik smalku kungu galda būšot iet ēst. Tad nu arī atkal šis melnais velns aizgājis projām uz ēdamo zāli, bet nebijis arī necik ilgi bijis, kad atnācis atkal atpakaļ pie puikas ar baltmaizes gabalu un desu un iedevis tos puikam, lai ietaisot ceļa kāju, kā atkal pēc tam varot braukt uz māju un pats atkal aizgājis atpakaļ uz zāli ēstu, bet puika viss nav ēdis atnesto maltīti, bet desu ietinis kakla lakatā un iebāzis ķešā par piemiņu, ko rītā parādīt saimniekam, ka viņš ar saimnieci bijis kopā velnu ballē, bet baltmaizes gabalu nometis gar cisku aizdurvē. Neilgi pēc tam arī visi velni ar raganām bijuši arī paēduši un nu visi sākuši izklīst katris uz savām mājām, jo rīts jau arī vairs nebijis tālu un tā viņiem vēl varētu uznākt gaiļu laiks. Katrai raganai nu arī bijis savs velns, kas vēl vienmēr bijuši apģērbušies par smalkiem kungiem, kas tās ness atkal uz mājām. Arī starp raganām puika pamanījusi savu saimnieci, kas arī nākusi uz durvīm ar savu veco velnu pie rokas, kas viņu bijis atnesis un izgājuši abi divi ārā. Tur nu melnais velns saķēris viņu atkal sevīm uz muguru un aiznesis par gaisu uz mājām ka uguns un dūmi vien nokūpējuši un arī šoreiz saimniece bijusi izsaukusies “prātīgi”. Nu puika arī vairs nav ilgāki licies gaidīt velnu pilī, jo viņam jau amats pie mājām pagalmā bijis radies un tamdēļ arī viņš atkārtojis savus vecos vārdus: “Kaut nu arī mani kāds jele aiznestu uz māju, kā manu saimnieci.” Šos vārdus izsacījis, viņš sācis skatīties kur nu viņam nāks kāds vellns par nesēju, bet nekur gan arī nebijis neviens pats redzams. Nu puika jau sācis šaubīties, vai maz viņam kāds nesējs nāks un kad nava vēl jāpaliek vellu pilī, jo viņš jau uz māju nezinot aiziet, jo nebijis redzējis par kurieni šurpu nācis. Bet tomēr arī visas domas bijušas veltīgas, jo tūliņ pat arī drīzumā piesteidzies viņam tas pats velns, kas bijis atnesis, sakampis gana puiku sevīm uz muguru un aiznesis atkal par gaisu kā dūmi vien nokūpējuši gluži tāpat kā viņa saimniece. Nu arī šoreiz viņš vēl iedomājis pateikt vārdu “prātīgi”, tāpat kā to darījusi viņa saimniece atlaižoties un aizlaižoties. Tā nu viņi atkal skrējuši uz māju un drīz vien arī tur nokļuvuši, bet nu gan ganu puika ticis nonest atpakaļ mājā godīgi un bez vieniem sitieniem. Nu puika licies tūliņ gulētu un uz vienu rāvienu bijis aizmidzis un bijis tā jau nogulējis jau labi ilgi un pirmo saimnieka modināšanu nemaz nedzirdējis, jo nu saimnieks šorīt to vairs nerāvis aiz pleciem ārā no gultas, bet ar vārdiem vien pacēlis, jo domājis ka jau nu māte puiku viņam būs izmācījusi no liela miega atradināties. Bet kad puika to nemaz nedzirdējis un gulējis vien tāļāku saimnieks ieskrējis otru reizi istabā un nu uzbļāvis puikam jo sirdīgi: “Ko tu vēl guli kā miega pūznis, vai tad celšanu tu vairs nemaz neievēro, nu kā nu viens jauns cilvēka bērns tā var gulēt kā mirons, kā kad pat visu nakti būtu negulējis.” Bet puika tikai no skarbiem saimnieka vārdiem piecēlies gultā sēdus un atteicis saimniekam jo droši: “Tava sieva laikam gan arī vēl guļ gultā.” Bet saimnieks uz to nu atbļāvis puikam: “Ko tu .... par manu sievu, mana sieva ir saimniece un tu esi viņas gans un tā nu lūk ir liela starpība.” Bet puika tad atkal tikai vēl jo vairāk kaitinādams atteicis saimniekam: “Bet šonakti starp mani gana puiku un saimnieci nebija gan nekāda starpība, jo mēs abi divi braucām gluži vienu un to pašu ceļu projām un to pašu atpakaļ no vellu balles.” Tad nu saimnieks neko no puikas nesaprastdams un par kants notikumiem neko nezinādams ļoti noskaities uz puiku un to izrāvis no gultas un uzbļāvis vēl: “Tu jau laikam no lielas gulēšanas būsi stulbs palicis un nu sāks vēl muldēt, taisies labāk kā tieci projām, ar govīm uz ganiem jeb es tevi citādi aiztriekšu pavisam no savas mājas.” Bet puika izlēcis no gultas un acis berzēdams teicis atkal tālāk tikai savu: “Es nemaz saimniek nemuldu, jo mēs vakar nakti patiešām bijām abi ar saimnieci uz vellu balli,” un tad nu puika izstāstījis savam saimniekam visu šīs nakts notikumu un izņēmis no gultas praku, kuŗa ķešā bijis lakatā ietīta desa, bet tā tagad bijusi pārvērtusies par beigtu čūsku un viss lakatiņš bijis nojaukts ar zirgu sūdiem, kas bijuši laikam no nakts vellu baltmaizes druskām, ko viņš nometis turpat pie durvīm zemē. Nu saimnieks gan palicis pavisam uztraukts jo nu redzējis ka puikas stāstam vajagot gan būt taisnībai, jo kur tad nu puika būtu ņēmis nobeigtu čūsku un turēs savā kakla lakatā un būtu nācis saimnieku mānīt, un viņš vēl iedomājies, kamdēļ gan arī viņa saimniece tāpat tik ilgi no rītiem gribot gulēt kā gana puika, jo tur kaut kas laikam gan notiekot par naktīm. Tad nu saimnieks tūliņ steigšus devies iekšā istabā un vairs nemaz neklausījies ko viņam puika stāsta, un uzcēlis savu saimnieci augšā, kas gan viņam ar pūlēm nācies un tai stingri un bārgi uzprasījis: “Vai tu šonakti biji uz velnu balli.” Nu saimniece par tādiem vārdiem no vīra ļoti nobijusies un prasījusi vīram, kas viņam to stāstījis un vīrs nu arī viņai izstāstījis visu, kā viņa ar ganu Jēpi laidusies ar velniem uz balli, kā tur dejojusi un mielojusies. Nu saimniece izsaukusies: “Ak tad tas bijis mūsu Jēpis kas velnu zālē pie durvīm stāvēja un kas bija zem mūsu gultas palīdis, ka es to būtu nakti zinājusi, tad nu gan viņš vairs dzīvs nebūtu, bet nu tas ir par vēlu. Tagad es tev vairs neslēpšu ka esmu ragana un saejos ar velniem un tu jau mani tādu vairs negribēsi, tamdēļ es labāki aiziešu.” Šos vārdus izsacījusi saimniece palēkusies drusciņ uz augšu un pazudusi pārvērzdamās par dūmiem, kas kā mākonītis uz riņķi griezdamies izskrējis par durvīm un par gaisu tad projām, bet tai vietā pie gultas saimniekam pretīm, kur viņa sieva, saimniece – ragana stāvējusi un pārvērtusies dūmos, palikušas tikai trīsas bērzu tāsas. No tā laika vairs gana Jēpis nebijis miedzīgs.

Bildlegende



Zeige 1-1 von 1 Eintrag.
#OrtDatumTypVietas tips
  
1Mīlītes muiža
("Mīlītes", Matīšu pagasts, Valmieras novads, LV-4210)
1928Place and time of recordingManor house

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.