#LFK-641-119

#LFK-641-119
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-03 22:55:05
Korrigiert2022-09-03 23:06:55
Dechiffrierungkrietni labi ar sievu un saimi savu māju apstrādāt un bijis to pārvērtis par “rožu dārzu”. Tiem saimnieku ģimenes locēkļiem bijis arī viens mazs puisītis, kas nu jau bijis ap kādu piecu sešu mēnešus vecs. Reiz vienu vakaru pēc beigtiem darbiem, kad visa viņu māja jau bijusi apgūlusies un arī pats saimnieks jau taisījies iemigt, viņš vēl tādā kā pusmiegā guļot tīri nejauši izdzirdis, ka ārā sienmālī pie viņa mājas durvīm raudot kāds maz bērns. Viņš vēl tīri negribējis ticēt tam ko pats dzirdējis, jo kur nu nakts laikā un vēl pie viņa mājas kāds maz bērns būšot gadījies un tamdēļ viņš nodomājis iziet ārā un apskatīties, kas tur nu īsti ir. Bet tikko kā bijis izgājis ārā par durvīm tā par lielu brīnumu arī atradis, ka pie viņa māju durvu sliekšņa ir nolikta viena maza meitene, kas vēl bijusi ļoti maziņa, tikai dažas dienas veca. Mazajā meitene no liela aukstuma bijusi sākusi raudāt un brēkt un tā nu viņš bijis to dzirdējis. Viņš arī neviena cilvēka nebijis redzējis pie mājas, kam tas bērns piederētu un kas viņu te nolicis un tamdēļ arī viņš paņēmis mazo bērnu un ienesis istabā un pacēlis arī sievu augšā, kuŗa mazajo bērnu padzirdījusi ar pienu un ielikusi šūpulī, kas bijis kārts priekš viņu pašu dēlēna, bet tas jau nu bijis krietni paliels un šūpulī vairs nav gulēt viņam likuši, bet mācījuši viņam gulēt gultā. Un tā kā nu arī šūpulis vēl nebijis noplēsts no griestiem, tad nu tajā tagad ielikuši mazajo bērnu gulēt. Otru dienu tūliņ bijusi svētdiena un tamdēļ nu arī saimnieks aizbraucis uz baznīcu pie mācītāja un licis saukt no kanceles par viņa atrasto bērnu un lai pēc tā pieteiktos vecāki. Bez tam viņš licis par to ziņot arī muižā ziņnesim par visu pagastu, lai pie viņa pieteiktos bērniņa vecāki, bet tomēr to viņš nevarējis sasniegt un neko nav varējis darīt, lai tādus atrastu. Mācītājs jau bijis vairākas reizes nosaucis baznīcā par atrasto bērnu, bet šī bērna vecāki kā neradušies tā neradušies. Beidzot arī abi, saimnieks ar saimnieci nosprieduši uz muižkunga uzstāšanos, ka viņi paši pieņemšot arī šo bērniņu par savu audžu bērnu un tā nu arī viņi izdarījuši un jaunā meitene augusi reizē kopā ar saimnieku paša dēlu. Ar laiku jau meitene bijusi izaugusi liela un bijusi milzīga dūšīga un strādīga meitene tā kā prieks vien bijis ko skatīties uz tādu bērnu. Meitene tagad strādājusi pie saviem audžu vecākiem un atkalpojusi viņu pules viņu audzinot. Tā kā viņa bijusi milzīgi strādīga un darbi viņai visur veikušies kā ar mašīnu, kuŗu dēļ arī citi kaimiņu saimnieki laimīgo saimnieku ar atrasto audžu meitu ļoti apskauduši, tad viņa drīz vien dubultīgi atmaksājusi saimnieku izdevumus par viņas audzināšanu, tikai bēdīgākais un sliktākais
Text dechiffrieren
#LFK-641-119
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-03 23:10:10
Korrigiert2022-09-03 23:16:31
Dechiffrierungkas pie viņas piemitis bijis tas, ka viņa bijusi ļoti drūma, nopietna un nemaz nekad nemīlējusi pasmieties un to viņa arī nekad nedarījusi un neviens mājas cilvēks nebijis ar vairākiem gadiem no vietas redzējis viņu smejoties, bet viņas mīļākais un patīkamākais uzdevums bijis tikai strādāt savam audžu tēvam, ko viņa arī darījusi ar lielāko prieku un dedzību. Bet par visām lietām visvairāk viņa negribējusi uz baznīcu iet un visu viņas mūžu vēl nevienam nebijis bijis iespējams dabūt uz baznīcu dievu pielūgt, bet viņa vienādi tādās reizēs, kad viņu mēģinājuši dabūt sevīm līdz uz baznīcu, viņa nobēgusi no viņiem un strādājusi visu svētdienu no vietas kādu darbu. Bet kad saimniekam dēls un līdz ar to arī audžu meita bijuši jau uzauguši lieli līdz noteiktiem gadiem, tad saimnieka dēls iekārojis šo viņu audžu meitu par sievu, jo tā bijusi skaista un vēl jo vairāk strādīga, ka nu no tās viņam iznāktu krietna saimniece. Tad tādam dēla nodomam piekrituši arī abi vecie saimnieki un arī atļāvuši dēlam precēt viņu audžu meitu, jo arī viņi domājuši, ka dēls viņiem nekur un nekad arī labāku un strādīgāku sievu un arī saimnieci nedabūšot kāda esot viņu audžu meita, jo viņa jau pie darbiem bijusi divu parasto lauku meitu vērts. Tā tad nu arī abi jaunie saimnieku bērni apprecējušies un dzīvojuši savu vecāku mājā, kuŗu arī tēvs savam dēlam nu atdevis, jo pats bijis jau pakrietni vecs un tamdēļ nevarējis vairs māju pats apsaimniekot. Jaunā vedekla nu kā pate saimniece pēc kāzām būdama strādājusi vēl jo vairāki ka kad bijusi par audžu meitu un arī darbi viņai vairāk sekušies. Arī pats saimnieka dēls bijis krietni strādīgs un tā nu viņu māja sākusi vēl jo vairāki zelt. Visi darbi viņiem padevušies un arī augļi bijuši labāki kā citiem kaimiņu saimniekiem, par ko tie nav varējuši noskaust vien laimīgo pāri un arī saimniekus. Katru gadu viņiem bijušas vairāk labības kā citiem saimniekiem un arī lopi viņiem bijuši labi un jaunai saimniecei sviesta un piena nekad arī nav trūcis. Tāda bagātība un pārpilnība nu visiem apkārtējiem saimniekiem bijusi par skaudību un viņi sākuši runāt, ka jaunajiem saimniekiem tāpēc viss veicoties un iznākot labi un daudz, ka viņai esot laikam kāda gudrību skola ar ko visu varot panākt, jo kur tad nu viņiem viss tas tā no darba vien nākot, jo strādāt jau strādājot visi bet mantas vis neesot nevienam tik daudz kā viņiem. Tādas valodas gājušas jau par visu pagastu riņķī, bet jaunie saimnieki to neko nav ievērojuši un tikai vienādi mūžīgi tikai strādājuši un strādājuši un nav ne arī ar vienu citu kaimiņu ne sagājušies ne tikušies. Visvairāk jau arī saimniece nav gribējusi
Text dechiffrieren
#LFK-641-119
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-03 23:16:40
Korrigiert2022-09-03 23:23:14
Dechiffrierungnekur iet un nav arī gājusi nekur ciemā, ne arī pie kādiem saviem kaimiņiem. Viņa no visām ciemošanām bijusi pavisam atturīga un pretīga un vienmēr labāki nodzīvojusi par māju, nekā kur izgājusi. Ar saviem strādniekiem gan viņa labi satikusi un tos arī labi ēdinājusi un nav tik briesmīgi izdzinusi, kā citi saimnieki, bet ar tiem arī tomēr, kā jau mazrunīga un drūma būdama no savas bērnības, viņa maz runājusi ko vai arī pļāpājusi un tāpat kā agrāki neviens viņu arī nebijis vēl kā sievu redzējis smejam. Jaunajiem saimniekiem jau bijuši divi bērni piedzimuši un viņi paši arī dzīvojuši laimīgi un saticīgi, kamēr vienu reizi visa viņu dzīve izjukusi galīgi. Tā kādu vasaru vienu svētdienu no rīta jaunais saimnieks uzrunājis savu sievu braukt viņam līdz uz baznīcu pielūgt dievu reiz par ilgiem laikiem, bet jaunā saimniece atkal tāpat kā jau agrāki to bijusi darījusi vīram vēl atrunājusies ka viņa nebrauks uz baznīcu, lai viņš braucot viens pats. Bet vīrs viņai tomēr nav un nav atlaidies, jo kā tad nu tas izskatīšoties ka viņš viens pats braukšot uz baznīcu un viņa būšot palikt mājā. Tad jau pie baznīcas visi cilvēki sākšot smiet, ka viņš atstājis sievu mājā mantu krāt un tā vēl sākšot runāt par viņiem vēl ļaunākas lietas, kā tas jau tagad notiekot un tad vēl nākšot tas arī zināms mācītājam un muižas baronam. Kad nu arī sievai vīrs tā uzstājies un nav arī laidis viņai palikt mājā, tad jau nu arī pēc ilgas izrunāšanās viņa arī apņēmusies braukt vīram līdz uz baznīcu, bet vēl vienādi milzīgi pukodamās un murminādama pati pie sevīm šādus vārdus: "Tu to nu pats gan vēlāki nožēlosi." Tā nu arī abi jaunie saimnieki aizbraukuši uz baznīcu, bet tā kā baznīcā bijis noteikts, ka vīriešiem jāsēd vienā pusē un sievietēm otrā, tā nu arī viņiem bijis jādara. Jaunā saimniece arī apsēdusies sieviešu pusē, bet tā kā vecā Matīšu baznīca bijusi vēl krietni maziņa un vienas puses soli bijuši tuvu otriem, tad arī jaunais saimnieks savu sievu itin labi varējis redzēt ko viņa dara. Un tā kā viņi taisni tādā jaukā siltā vasaras dienā braukuši, tad arī baznīcā bijis loti karsti jo tad arī Matīšu baznīca, kas tad atradusies tagadējās Kociņu māju mežā uz kalniņa, bijusi no koka un vēl tādos laikos kad bijusi pilna ar cilvēkiem, tad viņā tā sasilusi, kā nav varējuši cilvēki pat ne lāgā sēdēt. Tā nu arī šoreiz bijis un tā kā pašā vasaras laikā, kur cilvēki visvairāk noguruši un nostrādājušies, tad arī gandrīz visi ļaudis gulējuši, kas jau tad bijis parasts tādos laikos. Uz vienu reizi tīri nejauši nu saimniekam par lielu brīnumu viņš pamanījis ka viņa sieva uz otra sola sēdēdama smejās, jo viņš vēl nebijis
Text dechiffrieren
#LFK-641-119
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-03 23:23:22
Korrigiert2022-09-03 23:29:18
Dechiffrierungvisu mūžu līdz tai dienai nekad redzējis savu sievu smejam un nu tas bijis viņam pirmo reizi redzams par lielu lielu brīnumu un vēl tik svētā vietā, kur pavisam esot noliegts smieties. To viņš nu nevarējis nekādi izprast un nu viņš no tā brīža visu baznīcas laiku par to vien domājis un uz mācītāju nemaz neklausījies un tomēr nav varējis iedomāties par ko nu viņa sieva smējusi un nu beidzot nodomājis viņai to uz māju braucot pēc baznīcas laika izprasīt, jo tas viņam licies pavisam nesaprotami un dīvaini. To nu arī viņš izdarījis un uz māju braucot sievai par to uzprasījis, bet sieva uz to neko nav lielu noteikusi, bet tikai pasacījusi vīram: "To nu gan mans mīļais vīriņ nav tevīm brīv sacīt!" Šādus vārdus no savas sievas dzirdēdams jaunais saimnieks palicis vēl domīgāks un nodomājis ka sieva ar viņu tikai jokus taisa un tamdēļ nu viņš arī vēl jo vairāk uzstājies sievai lai šī taču viņam pasaka kas tur bijis viņai par ko smieties. Bet sieva tikai atkal viņam atteikusi: "Tas manīm nav tev brīv sacīt un ja es arī pasacītu tad es kļūtu milzīgi nelaimīga un tu arī varbūt man līdz." Bet vīrs arī šoreiz tos noturējis tikai par jokiem no saimnieces puses un nu viņš uzstājies viņai vēl jo vairāk par to smiešanos, kas tad tur viņai īsti bijis par ko smieties.
Text dechiffrieren
#LFK-641-119
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-03 23:29:25
Korrigiert2022-09-03 23:33:23
DechiffrierungBet tad nu sieva viņam tagad atteikusi: "Tā kā tu nu manīm ar uzstāšanos pavēli tevīm to pateikt, tad es nu arī tevīm to pateikšu jo man ir tevīm jāpaklausa tamdēļ ka tu esi mans vīrs un esmu tava sieva, lai gan nu es zinu ka tas nāks mums abiem diviem par sliktu, bet tad es tur neko nevaru darīt, jo tu man pavēli to pateikt. Es baznīcā tamdēļ smējos, ko tu arī biji pamanījis, ka es redzēju, ka velns gāja cauri visai baznīcai ar jēlu zirga ādu rokā un uz tās jēlās zirga ādas pierakstīja visus to baznīcas ļaudis, kas par mācītāja runāšanas laiku gulēja. Bet tā kā viņu bija ļoti daudz, jo gandrīz jau visa baznīca gulēja, tad viņam nepietika uz šīs jēlās zirga ādas priekš visiem pietiekoša rūme un tad nu viņš paņēma vienu ādas galu zem kājām un otru zobos un tad nu vilka un stiepa ādu garāku, lai visiem būtu pietiekošā rūme, kur uzrakstīt. Un tas nu manīm izlikās ļoti jocīgi un tā nu man nāca par to smiekli un par to es arī nu smējos." Tādus vārdus no savas sievas izdzirdis jaunais saimnieks palicis vēl jo domīgāks, bet nevis bailīgāks, jo viņš arī vēl tagad nezinājis vai sieva jokus ar viņu taisa vai murgo tamdēļ nezinājis ko tas viss nozīmējot un tamdēļ arī viņš ieprasījies sievai vēl kā to pārbaudīdams un pats pārliecinādamies par sievas vārdiem un runu ko viņa nupat
Text dechiffrieren
#LFK-641-119
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-03 23:33:30
Korrigiert2022-09-03 23:36:43
Dechiffrierungstāstījusi un tamdēļ viņš vēl prasījis viņai šādi: "Kā tad nu viena pate vien esi redzējusi šo velna rakstīšanu un neviens cits, ne arī es neesmu viņu redzējis." Šos vārdus viņš uz sievu teicis tamdēļ ka domājis pēc šī jautājuma nu gan viņa atzīsies kā visu laiku ar viņu tikai jokojusies un gribējusi viņu paķircināt un tad nu arī pateikšot, kamdēļ viņa īsti smējusies, bet tas viss nenoticis pēc vīra domām, jo tikko vīrs to viņai bijis prasījis, viņa nemaz nezinājusi, ko viņš ar to īsti grib panākt un tamdēļ sākusi stāstīt: "Tā kā nu es jau esmu vienu noslēpumu izstāstījusi, tad jau nu arī otris manīm ir jāpastāsta, lai tad arī iet viss. Es vienīga varēju saredzēt šo velnu un jūs nē tamdēļ, ka es neesmu jums līdzīga, un arī tev es neesmu kā līdzīgs cilvēk, jo es esmu ragana. Es esmu ragana un arī mana māte ir ragana un viņa pēc manas piedzimšanas bijusi gribējusi, lai es uzaugtu par godīgu cilvēku un tā es arī tad tiktu vaļā no nelabās velna varas un tamdēļ arī viņa bija nolikusi vēl maziņu tūliņ pēc piedzimšanas pie tava tēva durvīm, jo toreiz tavs tēvs bijis visbagātākais un pārtikušākais un tamdēļ viņš arī mani uzņemtu pie sevis par savu audžu meitu un mani uzaudzinātu pie kristītiem godīgiem cilvēkiem, un tas nu ir arī noticis. Bez tam man vēl bija pieteikts no mātes pieaugušai uzvesties godīgi un nopietni un uzcītīgi
Text dechiffrieren
#LFK-641-119
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-03 23:36:51
Korrigiert2022-09-03 23:40:56
Dechiffrierungjāstrādā savam audžu tēvam un vēl vissvarīgāk bija tas, ka man bija jāatturās no baznīcā iešanas. Un pēc tam, kad tu mani biji apprecējis, man vēl tā bija jānodzīvo pieci gadi pēc mūsu kāzām un tad es būtu bijusi no velna varas tikusi vaļā un būtu kā visi citi cilvēki un mēs būtu laimīgi dzīvojuši savu dzīvi tāļāku. Es jau nu arī domāju ka tā notiks un biju par to ļoti priecīga, jo mani pieci gadi no mūsu kāzām nupat drīzumā pēc dažiem mēnešiem izbeigtos un viss būtu labi, ja tu mani nebūtu šorītu ar varu piespiedis braukt sevīm līdz uz baznīcu un arī tagad nebūtu tik neatlaidīgi un uzstājīgi jautājis par manu smiešanos, bet nu tas viss ir beigts un manīm līdz ar to ir notikusi lielā nelaime un līdz ar to arī tev, jo arī tava dzīve nu ir izputējusi un tā jau ir tava nelaime manai līdz, ka es nevaru vairs tikt par godīgu cilvēku, bet ir jāpaliek par raganu uz mūžu." Bet jaunais saimnieks to no savas sievas nemaz nav turējis par taisnību, bet domājis ka viņa vēl tāpat tiepīgi jokus taisot ar viņu un tas ko viņa stāstot, esot viss tikai tīrie māņi un viltība. Bet viņa saimniece šo stāstu vīram izstāstījusi nav vairs neko runājusi ar viņu un arī vīrs nerunājis, jo domājis ka sieva laikam ir slima un tā nu abi divi aizbraukuši mājā ne vārda nerunādami.
Text dechiffrieren
#LFK-641-119
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-03 23:41:05
Korrigiert2022-09-03 23:45:45
DechiffrierungArī mājā sieva bijusi tāda drūma un domīga un tamdēļ saimnieks nodomājis ka viņa ir tikai slima, bet tomēr vēlāku viņam tā izlicies ka viņa nav viss slima, bet tur kaut kas laikam gan esot sakarā ar to ko viņa tur viņam uz ceļu stāstījusi, jo viņš dzirdējis, ka viņa saka uz bērniņu: "Tagad jūs vairs neesiet cilvēku bērni, bet raganas bērni." Tomēr saimnieks par to neko lielu nerūpējies, jo domājis ka nu jau vis būšot ar laiku atkal palikt labi un tā nu arī to nakti apgūlies. Bet naktī tuvu ap pašu pusnakti jaunā saimniece – ragana iznākusi no istabas ar abiem saviem bērniem un mazākais bijis uz roku, bet lielāko viņa vedusi pie otras rokas sevīm līdz. To redzējis bijis viņu pašu puisis, kas nācis vēl ap pašu pusnakti no krogus mājā un bijis krietni vien iedzēris. Bet tikko viņš pamanījis savu jauno saimnieci tā iznākam no istabas ar abiem bērniem viņš slepus aizlīdis aiz vāģiem, kas bijuši vēl kūtssienmālī, kā abi saimnieki braukuši mājā no baznīcas un tā nu viņš gribējis noskatīties, ko nu gan viņa jaunā saimniece īsti ar tiem bērniem pašā pusnaktī darīšot. Tad nu puisis redzējis, ka viņa izvilkusi no slotas kātu, kas bijusi jau vakarā pie durvīm pret mājas sienmāli pieslieta, nolikusi viņu zemē un tad uzkāpusi pate slotas kātam jāteniski uz stakli virsū
Text dechiffrieren
#LFK-641-119
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-03 23:45:53
Korrigiert2022-09-03 23:49:50
Dechiffrierungun paņēmusi sevīm abus mazajos bērnus priekšā uz slotas kāta un tad palēkusies drusku uz augšu sacīdama šādi: "Tūliņ nu bērniņi mēs jāsim uz manas mātes māju, jo še mēs vairs nevaram palikt tāpēc kā tā vairs nav mūsu īstā māja." Pēc šiem vārdiem viņa ar abiem saviem bērniem pacēlusies gaisā uz slotas kāta un vēja ātrumā aizgājusi pa gaisu kā uguns vien nospīdējis. Bet puisis visu šo noskatījies un arī par to ļoti nobijies aizgājis gulēt uz savu ierādīto klētiņu. Otru rītu nu arī viņš piecēlies ļoti agri un tūliņ gājis skatīties uz māju vai slota vēl ir tur un par lielu prieku arī to ar visu kātu vēl turpat redzējis stāvam un nu domājis kad jau nekas ļauns neesot noticis, jo tas viss ko viņš vakar vakarā par nakti bijis redzējis, laikam būšot cēlies viss no vakardienas krodziņa apmeklēšanas, bet tomēr, kad iegājis istabā, tad arī dabūjis riktīgi zināt, kad saimniece esot gan ar abiem bērniem pazudusi par nakti no istabas. Saimnieks nu gan domājis kad saimniece vēl ar abiem bērniem pārnākšot atkal kādreiz mājā, bet tomēr viņa domas nu vairs nenotikušas un saimniece arī vairs neatgriezusies. Vēlāk nu arī puisis izstāstījis savam saimniekam visu to, ko bijis to nakti, kad saimniece ar bērniem pazudusi, no krogus ap
Text dechiffrieren
#LFK-641-119
Wurde dechiffriert vonSandis Laime
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2022-09-03 23:51:43
Korrigiert2022-09-03 23:52:31
Dechiffrierungpusnakti mājā nākot redzējis. Kad nu to arī dabūjis saimnieks zināt, tad arī viņš nu atcerējies vēl savas pazudušās sievas un saimnieces stāstu, ko viņa vēl stāstījusi to pašu dienu no baznīcas braucot un nu gan viņš noticējis, ka viņa sieva ir bijusi ragana un nu aizlaidusies.
Stāstījis Kārlis Buka Bauņu pagasta nespējnieku namā.
Text dechiffrieren
öffnen

Kā kāds saimnieks pieņēmis raganas bērnu par audžu meitu

Reiz vecajos laikos, kad visās vietās vēl dzīvojuši vācu muižnieki un zemnieki dabūjuši mājas tikai vēl uz renti, dzīvojis Bauņu pagastā ap Burtnieku ezera apkārtnē viens saimnieks, kas bijis krietni pabagāts un izticis, jo mācējis krietni labi ar sievu un saimi savu māju apstrādāt un bijis to pārvērtis par “rožu dārzu”. Tiem saimnieku ģimenes locēkļiem bijis arī viens mazs puisītis, kas nu jau bijis ap kādu piecu sešu mēnešus vecs. Reiz vienu vakaru pēc beigtiem darbiem, kad visa viņu māja jau bijusi apgūlusies un arī pats saimnieks jau taisījies iemigt, viņš vēl tādā kā pusmiegā guļot tīri nejauši izdzirdis, ka ārā sienmālī pie viņa mājas durvīm raudot kāds maz bērns. Viņš vēl tīri negribējis ticēt tam ko pats dzirdējis, jo kur nu nakts laikā un vēl pie viņa mājas kāds maz bērns būšot gadījies un tamdēļ viņš nodomājis iziet ārā un apskatīties, kas tur nu īsti ir. Bet tikko kā bijis izgājis ārā par durvīm tā par lielu brīnumu arī atradis, ka pie viņa māju durvu sliekšņa ir nolikta viena maza meitene, kas vēl bijusi ļoti maziņa, tikai dažas dienas veca. Mazajā meitene no liela aukstuma bijusi sākusi raudāt un brēkt un tā nu viņš bijis to dzirdējis. Viņš arī neviena cilvēka nebijis redzējis pie mājas, kam tas bērns piederētu un kas viņu te nolicis un tamdēļ arī viņš paņēmis mazo bērnu un ienesis istabā un pacēlis arī sievu augšā, kuŗa mazajo bērnu padzirdījusi ar pienu un ielikusi šūpulī, kas bijis kārts priekš viņu pašu dēlēna, bet tas jau nu bijis krietni paliels un šūpulī vairs nav gulēt viņam likuši, bet mācījuši viņam gulēt gultā. Un tā kā nu arī šūpulis vēl nebijis noplēsts no griestiem, tad nu tajā tagad ielikuši mazajo bērnu gulēt. Otru dienu tūliņ bijuši svētdiena un tamdēļ nu arī saimnieks aizbraucis uz baznīcu pie mācītāja un licis saukt no kanceles par viņa atrasto bērnu un lai pēc tā pieteiktos vecāki. Bez tam viņš licis par to ziņot arī muižā ziņnesim par visu pagastu, lai pie viņa pieteiktos bērniņa vecāki, bet tomēr to viņš nevarējis sasniegt un neko nav varējis darīt, lai tādus atrastu. Mācītājs jau bijis vairākas reizes nosaucis baznīcā par atrasto bērnu, bet šī bērna vecāki kā neradušies tā neradušies. Beidzot arī abi, saimnieks ar saimnieci nosprieduši uz muižkunga uzstāšanos, ka viņi paši pieņemšot arī šo bērniņu par savu audžu bērnu un tā nu arī viņi izdarījuši un jaunā meitene augusi reizē kopā ar saimnieku paša dēlu. Ar laiku jau meitene bijusi izaugusi liela un bijusi milzīga dūšīga un strādīga meitene tā kā prieks vien bijis ko skatīties uz tādu bērnu. Meitene tagad strādājusi pie saviem audžu vecākiem un atkalpojusi viņu pules viņu audzinot. Tā kā viņa bijusi milzīgi strādīga un darbi viņai visur veikušies kā ar mašīnu, kuŗu dēļ arī citi kaimiņu saimnieki laimīgo saimnieku ar atrasto audžu meitu ļoti apskauduši, tad viņa drīz vien dubultīgi atmaksājusi saimnieku izdevumus par viņas audzināšanu, tikai bēdīgākais un sliktākais kas pie viņas piemitis bijis tas, ka viņa bijusi ļoti drūma, nopietna un nemaz nekad nemīlējusi pasmieties un to viņa arī nekad nedarījusi un neviens mājas cilvēks nebijis ar vairākiem gadiem no vietas redzējis viņu smejoties, bet viņas mīļākais un patīkamākais uzdevums bijis tikai strādāt savam audžu tēvam, ko viņa arī darījusi ar lielāko prieku un dedzību. Bet par visām lietām visvairāk viņa negribējusi uz baznīcu iet un visu viņas mūžu vēl nevienam nebijis bijis iespējams dabūt uz baznīcu dievu pielūgt, bet viņa vienādi tādās reizēs, kad viņu mēģinājuši dabūt sevīm līdz uz baznīcu, viņa nobēgusi no viņiem un strādājusi visu svētdienu no vietas kādu darbu. Bet kad saimniekam dēls un līdz ar to arī audžu meita bijuši jau uzauguši lieli līdz noteiktiem gadiem, tad saimnieka dēls iekārojis šo viņu audžu meitu par sievu, jo tā bijusi skaista un vēl jo vairāk strādīga, ka nu no tās viņam iznāktu krietna saimniece. Tad tādam dēla nodomam piekrituši arī abi vecie saimnieki un arī atļāvuši dēlam precēt viņu audžu meitu, jo arī viņi domājuši, ka dēls viņiem nekur un nekad arī labāku un strādīgāku sievu un arī saimnieci nedabūšot kāda esot viņu audžu meita, jo viņa jau pie darbiem bijusi divu parasto lauku meitu vērts. Tā tad nu arī abi jaunie saimnieku bērni apprecējušies un dzīvojuši savu vecāku mājā, kuŗu arī tēvs savam dēlam nu atdevis, jo pats bijis jau pakrietni vecs un tamdēļ nevarējis vairs māju pats apsaimniekot. Jaunā vedekla nu kā pate saimniece pēc kāzām būdama strādājusi vēl jo vairāki ka kad bijusi par audžu meitu un arī darbi viņai vairāk sekušies. Arī pats saimnieka dēls bijis krietni strādīgs un tā nu viņu māja sākusi vēl jo vairāki zelt. Visi darbi viņiem padevušies un arī augļi bijuši labāki kā citiem kaimiņu saimniekiem, par ko tie nav varējuši noskaust vien laimīgo pāri un arī saimniekus. Katru gadu viņiem bijušas vairāk labības kā citiem saimniekiem un arī lopi viņiem bijuši labi un jaunai saimniecei sviesta un piena nekad arī nav trūcis. Tāda bagātība un pārpilnība nu visiem apkārtējiem saimniekiem bijusi par skaudību un viņi sākuši runāt, ka jaunajiem saimniekiem tāpēc viss veicoties un iznākot labi un daudz, ka viņai esot laikam kāda gudrību skola ar ko visu varot panākt, jo kur tad nu viņiem viss tas tā no darba vien nākot, jo strādāt jau strādājot visi bet mantas vis neesot nevienam tik daudz kā viņiem. Tādas valodas gājušas jau par visu pagastu riņķī, bet jaunie saimnieki to neko nav ievērojuši un tikai vienādi mūžīgi tikai strādājuši un strādājuši un nav ne arī ar vienu citu kaimiņu ne sagājušies ne tikušies. Visvairāk jau arī saimniece nav gribējusi nekur iet un nav arī gājusi nekur ciemā, ne arī pie kādiem saviem kaimiņiem. Viņa no visām ciemošanām bijusi pavisam atturīga un pretīga un vienmēr labāki nodzīvojusi par māju, nekā kur izgājusi. Ar saviem strādniekiem gan viņa labi satikusi un tos arī labi ēdinājusi un nav tik briesmīgi izdzinusi, kā citi saimnieki, bet ar tiem arī tomēr, kā jau mazrunīga un drūma būdama no savas bērnības, viņa maz runājusi ko vai arī pļāpājusi un tāpat kā agrāki neviens viņu arī nebijis vēl kā sievu redzējis smejam. Jaunajiem saimniekiem jau bijuši divi bērni piedzimuši un viņi paši arī dzīvojuši laimīgi un saticīgi, kamēr vienu reizi visa viņu dzīve izjukusi galīgi. Tā kādu vasaru vienu svētdienu no rīta jaunais saimnieks uzrunājis savu sievu braukt viņam līdz uz baznīcu pielūgt dievu reiz par ilgiem laikiem, bet jaunā saimniece atkal tāpat kā jau agrāki to bijusi darījusi vīram vēl atrunājusies ka viņa nebrauks uz baznīcu, lai viņš braucot viens pats. Bet vīrs viņai tomēr nav un nav atlaidies, jo kā tad nu tas izskatīšoties ka viņš viens pats braukšot uz baznīcu un viņa būšot palikt mājā. Tad jau pie baznīcas visi cilvēki sākšot smiet, ka viņš atstājis sievu mājā mantu krāt un tā vēl sākšot runāt par viņiem vēl ļaunākas lietas, kā tas jau tagad notiekot un tad vēl nākšot tas arī zināms mācītājam un muižas baronam. Kad nu arī sievai vīrs tā uzstājies un nav arī laidis viņai palikt mājā, tad jau nu arī pēc ilgas izrunāšanās viņa arī apņēmusies braukt vīram līdz uz baznīcu, bet vēl vienādi milzīgi pukodamās un murminādama pati pie sevīm šādus vārdus: “Tu to nu pats gan vēlāki nožēlosi.” Tā nu arī abi jaunie saimnieki aizbraukuši uz baznīcu, bet tā kā baznīcā bijis noteikts, ka vīriešiem jāsēd vienā pusē un sievietēm otrā, tā nu arī viņiem bijis jādara. Jaunā saimniece arī apsēdusies sieviešu pusē, bet tā kā vecā Matīšu baznīca bijusi vēl krietni maziņa un vienas puses soli bijuši tuvu otriem, tad arī jaunais saimnieks savu sievu itin labi varējis redzēt ko viņa dara. Un tā kā viņi taisni tādā jaukā siltā vasaras dienā braukuši, tad arī baznīcā bijis loti karsti jo tad arī Matīšu baznīca, kas tad atradusies tagadējās Kociņu māju mežā uz kalniņa, bijusi no koka un vēl tādos laikos kad bijusi pilna ar cilvēkiem, tad viņā tā sasilusi, kā nav varējuši cilvēki pat ne lāgā sēdēt. Tā nu arī šoreiz bijis un tā kā pašā vasaras laikā, kur cilvēki visvairāk noguruši un nostrādājušies, tad arī gandrīz visi ļaudis gulējuši, kas jau tad bijis parasts tādos laikos. Uz vienu reizi tīri nejauši nu saimniekam par lielu brīnumu viņš pamanījis ka viņa sieva uz otra sola sēdēdama smejās, jo viņš vēl nebijis visu mūžu līdz tai dienai nekad redzējis savu sievu smejam un nu tas bijis viņam pirmo reizi redzams par lielu lielu brīnumu un vēl tik svētā vietā, kur pavisam esot noliegts smieties. To viņš nu nevarējis nekādi izprast un nu viņš no tā brīža visu baznīcas laiku par to vien domājis un uz mācītāju nemaz neklausījies un tomēr nav varējis iedomāties par ko nu viņa sieva smējusi un nu beidzot nodomājis viņai to uz māju braucot pēc baznīcas laika izprasīt, jo tas viņam licies pavisam nesaprotami un dīvaini. To nu arī viņš izdarījis un uz māju braucot sievai par to uzprasījis, bet sieva uz to neko nav lielu noteikusi, bet tikai pasacījusi vīram: ”To nu gan mans mīļais vīriņ nav tevīm brīv sacīt!” Šādus vārdus no savas sievas dzirdēdams jaunais saimnieks palicis vēl domīgāks un nodomājis ka sieva ar viņu tikai jokus taisa un tamdēļ nu viņš arī vēl jo vairāk uzstājies sievai lai šī taču viņam pasaka kas tur bijis viņai par ko smieties. Bet sieva tikai atkal viņam atteikusi: “Tas manīm nav tev brīv sacīt un ja es arī pasacītu tad es kļūtu milzīgi nelaimīga un tu arī varbūt man līdz.” Bet vīrs arī šoreiz tos noturējis tikai par jokiem no saimnieces puses un nu viņš uzstājies viņai vēl jo vairāk par to smiešanos, kas tad tur viņai īsti bijis par ko smieties. Bet tad nu sieva viņam tagad atteikusi: “Tā kā tu nu manīm ar uzstāšanos pavēli tevīm to pateikt, tad es nu arī tevīm to pateikšu jo man ir tevīm jāpaklausa tamdēļ ka tu esi mans vīrs un esmu tava sieva, lai gan nu es zinu ka tas nāks mums abiem diviem par sliktu, bet tad es tur neko nevaru darīt, jo tu man pavēli to pateikt. Es baznīcā tamdēļ smējos, ko tu arī biji pamanījis, ka es redzēju, ka velns gāja cauri visai baznīcai ar jēlu zirga ādu rokā un uz tās jēlās zirga ādas pierakstīja visus to baznīcas ļaudis, kas par mācītāja runāšanas laiku gulēja. Bet tā kā viņu bija ļoti daudz, jo gandrīz jau visa baznīca gulēja, tad viņam nepietika uz šīs jēlās zirga ādas priekš visiem pietiekoša rūme un tad nu viņš paņēma vienu ādas galu zem kājām un otru zobos un tad nu vilka un stiepa ādu garāku, lai visiem būtu pietiekošā rūme, kur uzrakstīt. Un tas nu manīm izlikās ļoti jocīgi un tā nu man nāca par to smiekli un par to es arī nu smējos.” Tādus vārdus no savas sievas izdzirdis jaunais saimnieks palicis vēl jo domīgāks, bet nevis bailīgāks, jo viņš arī vēl tagad nezinājis vai sieva jokus ar viņu taisa vai murgo tamdēļ nezinājis ko tas viss nozīmējot un tamdēļ arī viņš ieprasījies sievai vēl kā to pārbaudīdams un pats pārliecinādamies par sievas vārdiem un runu ko viņa nupat stāstījusi un tamdēļ viņš vēl prasījis viņai šādi: “Kā tad nu viena pate vien esi redzējusi šo velna rakstīšanu un neviens cits, ne arī es neesmu viņu redzējis.” Šos vārdus viņš uz sievu teicis tamdēļ ka domājis pēc šī jautājuma nu gan viņa atzīsies kā visu laiku ar viņu tikai jokojusies un gribējusi viņu paķircināt un tad nu arī pateikšot, kamdēļ viņa īsti smējusies, bet tas viss nenoticis pēc vīra domām, jo tikko vīrs to viņai bijis prasījis, viņa nemaz nezinājusi, ko viņš ar to īsti grib panākt un tamdēļ sākusi stāstīt: “Tā kā nu es jau esmu vienu noslēpumu izstāstījusi, tad jau nu arī otris manīm ir jāpastāsta, lai tad arī iet viss. Es vienīga varēju saredzēt šo velnu un jūs nē tamdēļ, ka es neesmu jums līdzīga, un arī tev es neesmu kā līdzīgs cilvēk, jo es esmu ragana. Es esmu ragana un arī mana māte ir ragana un viņa pēc manas piedzimšanas bijusi gribējusi, lai es uzaugtu par godīgu cilvēku un tā es arī tad tiktu vaļā no nelabās velna varas un tamdēļ arī viņa bija nolikusi vēl maziņu tūliņ pēc piedzimšanas pie tava tēva durvīm, jo toreiz tavs tēvs bijis visbagātākais un pārtikušākais un tamdēļ viņš arī mani uzņemtu pie sevis par savu audžu meitu un mani uzaudzinātu pie kristītiem godīgiem cilvēkiem, un tas nu ir arī noticis. Bez tam man vēl bija pieteikts no mātes pieaugušai uzvesties godīgi un nopietni un uzcītīgi jāstrādā savam audžu tēvam un vēl vissvarīgāk bija tas, ka man bija jāatturās no baznīcā iešanas. Un pēc tam, kad tu mani biji apprecējis, man vēl tā bija jānodzīvo pieci gadi pēc mūsu kāzām un tad es būtu bijusi no velna varas tikusi vaļā un būtu kā visi citi cilvēki un mēs būtu laimīgi dzīvojuši savu dzīvi tāļāku. Es jau nu arī domāju ka tā notiks un biju par to ļoti priecīga, jo mani pieci gadi no mūsu kāzām nupat drīzumā pēc dažiem mēnešiem izbeigtos un viss būtu labi, ja tu mani nebūtu šorītu ar varu piespiedis braukt sevīm līdz uz baznīcu un arī tagad nebūtu tik neatlaidīgi un uzstājīgi jautājis par manu smiešanos, bet nu tas viss ir beigts un manīm līdz ar to ir notikusi lielā nelaime un līdz ar to arī tev, jo arī tava dzīve nu ir izputējusi un tā jau ir tava nelaime manai līdz, ka es nevaru vairs tikt par godīgu cilvēku, bet ir jāpaliek par raganu uz mūžu.” Bet jaunais saimnieks to no savas sievas nemaz nav turējis par taisnību, bet domājis ka viņa vēl tāpat tiepīgi jokus taisot ar viņu un tas ko viņa stāstot, esot viss tikai tīrie māņi un viltība. Bet viņa saimniece šo stāstu vīram izstāstījusi nav vairs neko runājusi ar viņu un arī vīrs nerunājis, jo domājis ka sieva laikam ir slima un tā nu abi divi aizbraukuši mājā ne vārda nerunādami. Arī mājā sieva bijusi tāda drūma un domīga un tamdēļ saimnieks nodomājis ka viņa ir tikai slima, bet tomēr vēlāku viņam tā izlicies ka viņa nav viss slima, bet tur kaut kas laikam gan esot sakarā ar to ko viņa tur viņam uz ceļu stāstījusi, jo viņš dzirdējis, ka viņa saka uz bērniņu: “Tagad jūs vairs neesiet cilvēku bērni, bet raganas bērni.” Tomēr saimnieks par to neko lielu nerūpējies, jo domājis ka nu jau vis būšot ar laiku atkal palikt labi un tā nu arī to nakti apgūlies. Bet naktī tuvu ap pašu pusnakti jaunā saimniece – ragana iznākusi no istabas ar abiem saviem bērniem un mazākais bijis uz roku, bet lielāko viņa vedusi pie otras rokas sevīm līdz. To redzējis bijis viņu pašu puisis, kas nācis vēl ap pašu pusnakti no krogus mājā un bijis krietni vien iedzēris. Bet tikko viņš pamanījis savu jauno saimnieci tā iznākam no istabas ar abiem bērniem viņš slepus aizlīdis aiz vāģiem, kas bijuši vēl kūtssienmālī, kā abi saimnieki braukuši mājā no baznīcas un tā nu viņš gribējis noskatīties, ko nu gan viņa jaunā saimniece īsti ar tiem bērniem pašā pusnaktī darīšot. Tad nu puisis redzējis, ka viņa izvilkusi no slotas kātu, kas bijusi jau vakarā pie durvīm pret mājas sienmāli pieslieta, nolikusi viņu zemē un tad uzkāpusi pate slotas kātam jāteniski uz stakli virsū un paņēmusi sevīm abus mazajos bērnus priekšā uz slotas kāta un tad palēkusies drusku uz augšu sacīdama šādi: “Tūliņ nu bērniņi mēs jāsim uz manas mātes māju, jo še mēs vairs nevaram palikt tāpēc kā tā vairs nav mūsu īstā māja.” Pēc šiem vārdiem viņa ar abiem saviem bērniem pacēlusies gaisā uz slotas kāta un vēja ātrumā aizgājusi pa gaisu kā uguns vien nospīdējis. Bet puisis visu šo noskatījies un arī par to ļoti nobijies aizgājis gulēt uz savu ierādīto klētiņu. Otru rītu nu arī viņš piecēlies ļoti agri un tūliņ gājis skatīties uz māju vai slota vēl ir tur un par lielu prieku arī to ar visu kātu vēl turpat redzējis stāvam un nu domājis kad jau nekas ļauns neesot noticis, jo tas viss ko viņš vakar vakarā par nakti bijis redzējis, laikam būšot cēlies viss no vakardienas krodziņa apmeklēšanas, bet tomēr, kad iegājis istabā, tad arī dabūjis riktīgi zināt, kad saimniece esot gan ar abiem bērniem pazudusi par nakti no istabas. Saimnieks nu gan domājis kad saimniece vēl ar abiem bērniem pārnākšot atkal kādreiz mājā, bet tomēr viņa domas nu vairs nenotikušas un saimniece arī vairs neatgriezusies. Vēlāk nu arī puisis izstāstījis savam saimniekam visu to, ko bijis to nakti, kad saimniece ar bērniem pazudusi, no krogus ap pusnakti mājā nākot redzējis. Kad nu to arī dabūjis saimnieks zināt, tad arī viņš nu atcerējies vēl savas pazudušās sievas un saimnieces stāstu, ko viņa vēl stāstījusi to pašu dienu no baznīcas braucot un nu gan viņš noticējis, ka viņa sieva ir bijusi ragana un nu aizlaidusies.

Bildlegende



Zeige 1-1 von 1 Eintrag.
#OrtDatumTypVietas tips
  
1Mīlītes muiža
("Mīlītes", Matīšu pagasts, Valmieras novads, LV-4210)
1928Place and time of recordingManor house

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.