14.03.2020.
Atzīšos, ka par plānu ieviest ārkārtas situāciju uzzināju no visai ticama avota dažas stundas pirms tas vēl bija noticis. Ko tas precīzi nozīmēs, to, protams, no baumu līmeņa informācijas saprast nevar. Gudrākais šķita paklusēt un neizplatīt baumas tālāk.
Labu brīdi nevarējām saprast, ko tieši Ministru prezidents domājis ar “mācības nenotiek”, jo tas nav gluži tas pats, kas “skolas slēgtas”. Vai arī “bērnudārzā jāapliecina, ka tiešām nav iespējas bērnu atstāt citur un ka neesi kontaktējies ar covid-19 skartajām valstīm vai teritorijām”. Manuprāt, Latvija arī ir covid-19 skarta valsts, nemaz nerunājot par Igauniju (109 gadījumi!) , kuras šobrīd kopējā valstu sarakstā nav. Un ko tad, ja esmu tajā skartajā teritorijā bijis, bet bērnu atstāt nav kur? Ne velti vecāki zvanījuši ārstiem cerībā uz slimības lapas saņemšanu, bet neko nav dabūjuši. Tādā veidā viņi tiek provocēti atdot bērnus bērnudārzā un turēt muti. Pēc tam visiem būs lieli brīnumi, no kurienes un kāpēc izcēlusies epidēmija bērnudārzos “Sauļuks”, “Pončiks” un “Komētiņa”. Domāju, ka, ja ģimenē patiešām ar covid-19 saslimsim, tad tieši tāpēc, ka mazākais to būs atnesis no bērnudārza. Varam klepot elkoņos, valkāt sejas maskas un mazgāt rokas kaut līdz jēlumam, bet jauneklis tam visam varēs uzšķaudīt.
OK, ārzemēs no ģimenes neviens nav bijis kopš vasaras un ar ceļotājiem tiešām nav gadījies saskarties. Ar sabiedrisko transportu gan mēdzu braukt. Tāpēc principā varu arī vest savas atvases uz bērnudārzu, bet kā es to varu zināt par citiem vecākiem? Drošāk būtu atstāt bērnus mājās, bet nav kas pieskata. Darbu neviens atcēlis nav, strādāt vajag. Teorētiski var ņemt atvaļinājumu vai, ja ar darba devēju nevar saskaņot un nav bail sabojāt attiecības, bezalgas atvaļinājumu. Bet būsim reāli – ne visi to var atļauties darīt un, ja arī daļa to izdarīs, būs jārēķinās, ka daļa nepieciešamo, grūti aizvietojamo darbinieku gluži vienkārši pārtrauks strādāt. Viņu vidū ārsti, māsiņas, mašīnisti, elektriķi, ugunsdzēsēji, policisti un tā tālāk. Viņu sniegto pakalpojumu pieejamības pasliktināšanās var radīt ķēdes reakciju, kurai galu grūti iedomāties. Tāpēc jau arī ir drošāk iepirkt pārtiku kādam laikam uz priekšu.
Pārtiku ģimenē parasti sapērkam lielos daudzumos kādai nedēļai uz priekšu. Ir arī nelielas rezerves, tāpēc mums nebija izteiktas vajadzības mesties uz veikalu. Šo to, protams, vajag, bet domāju, ka šoreiz saprātīgāk varētu būt regulāri apmeklēt mazos piemājas veikaliņus, nevis braukt ar auto uz lielajiem tirdzniecības centriem. Šķiet, ka ir daudz cilvēku, kuri vairs neprot iepirkties veikalos, kas nav lieli rimi vai maksimas. Jā, mazajos nav tik lielas izvēles, toties plaukti pilnāki un rindas mazākas (vismaz, kad pēdējo reizi biju veikalā).
Darba devējs situācijas nopietnību ņēma vērā jau pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas. Ja puse no kolektīva vai pat vairāk uz nezināmu laiku noliktos ar vīrusu, uzņēmuma turpmākā pastāvēšana būtu nopietni apdraudēta. Laicīgi sākām plānot darbu organizāciju, strādājot no mājām. Teorētiski es varu strādāt attālināti, praksē nav tik vienkārši, jo diezgan daudz laika sanāk veltīt sarunām. Pacelt klausuli un piezvanīt kolēģim nav tomēr tas pats, kas pateikt pāris vārdus netālu sēdošajam. Tomēr nākas pierast. No vienas puses strādāt mājās ir diezgan patīkami, jauka vide, mazāk traucējumu. No otras, grūtāk saņemties darbam, mazliet skumīgāk bez saviem foršajiem kolēģiem. Ja mājās paralēli būtu jāpieskata bērni, tad gan es nevarētu pastrādāt vairāk par dažām stundām dienā.
Ar bērniem tagad vairs nevaram doties uz veikalu, bibliotēku, kaut vai dzelzceļa staciju vilcienus paskatīties. Nekādi lielie staigātāji viņi nav, attiecīgi brīvdienas prognozējamas diezgan vienveidīgas: mājas / spēļu laukums / mājas.
Pirms nepilna mēneša atteicos no dzīvības apdrošināšanas. Manuprāt, pārāk dārgi un, ņemot vērā manu visai piesardzīgo dzīves veidu, maz pamatoti. Kad lietas ar vīrusu sāka kļūt nopietnākas, sāku domāt, vai neesmu pārsteidzies. Bet tagad, kad ir ārkārtas situācija, domāju, ka neko nepareizu neesmu izdarījis. Gan jau apdrošinātājs tāpat mēģinātu aizbildināties ar “valstī noteiktu ārkārtēju stāvokli”, tāpēc “neko nemaksāsim”.
Par valsts iestāžu komunikāciju ar sabiedrību kritiskus vārdus teicu jau agrāk un neesmu savas domas mainījis.
Kopumā ņemot, ikdiena kļuvusi citādāka, bet vismaz pagaidām ne būtiski sarežģītāka. Nezinu, vai izdosies no baciļa izvairīties, bet tāpēc nav ko nodurt galvu vai bēdāties. Gribētos cerēt, ka valsts mērogā tiks darīts viss iespējamais, lai aizsargātu tās iedzīvotājus, bet, ja pat informācijas pasniegšanā vērojama visai nepārdomāta pieeja, tad neko labu šajā ziņā negaidu.
Būtu jauki, ja vēl kāds uzrakstītu, kā viņa ikdiena mainījusies vīrusa dēļ.
21.03.2020.
Kopš ārkārtas situācijas sākuma strādāju no mājām. Arī agrāk mēs šad tad ar tuvākajiem kolēģiem mēdzām kādu dienu pastrādāt no mājām un būtībā nekas jauns tas nav. Tomēr tādu režīmu, kurā visi reizē strādātu no mājām, līdz šim nebijām izmēģinājuši. Lai strādāšana būtu raitāka, aizbraucu uz darba vietu ar mērķi atvest darba datoru mājās. Darba vietā satiku diezgan daudz kolēģu, bet pēc dažām dienām no mājām strādāja jau praktiski visi uzņēmuma darbinieki.
Darba kārtību nodaļā organizējām sekojoši – no rīta sasveicināšanās un pastāstīšana par dienas plāniem. Ja ienācis kāds jauns uzdevums, tad par to jāpaziņo arī kolēģiem, lai arī citi būtu lietas kursā gan par pieprasījumiem, gan kolēģu noslodzi. Dienas otrajā pusē īsi jāpastāsta kā gājis. Pa vidu bieži vien ir intensīva saziņa kopējā čatā, arī sazvanīšanās. Sapulču vietā – konferenču zvani. Saziņa aizņem vairāk laika nekā agrāk, bet tur neko daudz nevar darīt. Varbūt biežāk varētu sazvanīties, nevis čatot, bet zvans reizēm izrauj no darba procesa vairāk nekā čata lodziņš, turklāt ir jautājumi, uz kuriem atbildi labāk kādu brīdi apdomāt.
Darbs ir ļoti intensīvs, man pat šķiet, ka intensīvāks nekā biroja sienās ar kolēģiem blakus. Ir grūtāk nolaist tvaiku, papļāpājot vai pasmejoties ar kolēģiem, to darīt elektroniski tomēr nav tas pats. Turklāt darbs mājās tomēr prasa papildus saņemšanos, jo darba vidē tomēr strādāsi tik un tā. Ar saņemšanos vērā ņemamu problēmu nav, bet reāli sanāk, ka strādāju pat ilgāk nekā parasti un teorētiski ceļā ietaupītās minūtes pazūd pilnīgi nemanot. Ar to kaut kā jātiek galā. Domāju, ka efektīvs darbs ilgtermiņā nav iespējams bez disciplinētas režīma ievērošanas.
Brīvā laika man nudien nav vairāk kā agrāk. Reizēm ar neizpratni lasu, kādas filmas tagad esot jāskatās, grāmatas jālasa vai jāklausās utml. Ja es ļoti gribētu, atrastu tam laiku, bet ne jau tāpēc, ka man tā būtu vairāk nekā pirms tam.
Bērni joprojām apmeklē bērnudārzu, jo nav jau kur citur likties. Kopumā bērnudārzu pagājušajā nedēļā esot apmeklējuši vien 6-8 bērni, normāli būtu kādi 45. Nākošnedēļ tomēr mēģināsim iekārtoties tā, ka no mājām strādājam abi ar dzīvesbiedreni un bērnus tad turēsim mājās. Nezinu, kā tas izdosies, bet skaidrs, ka pilnas slodzes darbs mums abiem nesanāks.
Brīvdienu rēbuss ir izdomāt, ko darīt bērniem svaigā gaisā, ja spēļu laukumi ir slēgti. Ja nebūtu personīgā automobiļa, tad laikam atliktu vienīgi pastaigāties pa Rīgas ielām, jo sabiedriskajā transportā ne pats gribu braukt, ne bērnus laist iekšā. Tajā pašā laikā, cik saprotu, ar bērniem pilnīgi legāli drīkstu apmeklēt lielveikalu. Protams, pat neapsveru domu to darīt. Veikalā esmu bijis vienu reizi, to pašu piemājas mazajā. Otru reizi plānoju braukt agri no rīta, kad mazāk cilvēku, un iepirkt krājumus visai nedēļai.
Lasīju ka Kaņiera un Ķemeru takas esot cilvēku pārpildītas, tāpēc arī dabā iet ne vienmēr ir vienkārši. Mums šodien paveicās izdomāt vietu, kur gan pašiem, gan bērniem interesanti, un cilvēku pavisam maz, bet katru dienu jau tā nesanāks.
Absurdākā līdz šim dzirdētā bauma bijusi, ka bērnudārzos pieaugušie vispār vairs nedrīkstēšot iet iekšā. Tā vietā atvases būšot jānodod pie ārdurvīm un jāsaņem tāpat. Varētu domāt, ka baciļi no vecākiem bērniem nemēdz pielipt, bet šī, par laimi, tā arī palika tikai bauma. Vismaz pagaidām.
Pie bērnudārza durvīm piestiprināts valstu saraksts kurās, ja esi bijis, nedrīksti iet bērnudārzā vai nodot tajā bērnus. Igaunijas tajā joprojām nav un mēdzu domāt, vai tur nevajadzētu būt arī Latvijai. Cītīgi lasu LSM, bet neesmu redzējis skaidru informāciju, vai inficēšanās notiek arī Latvijā. Reizēm domāju, vai to nesaka tāpēc, ka tādas informācijas nav, vai arī tas kādu dīvainu cilvēku galvās atzīts par valsts noslēpumu, jo, kas zina, izcelsies panika.
Turu īkšķi par mammas samērā trauslo veselību, jo viņa gadu dēļ ir pastiprināta riska grupā. Ciemos neeju un neiesim.
Par personīgo noskaņojumu nevaru sūdzēties. Jā, dzīve ir citādāka. Bet es neredzu jēgu satraukties. Tas man neko nedos, turklāt stress vājina imunitāti. Drīzāk redzu izaicinājumu – kā pēc iespējas ērtāk, patīkamāk un efektīvāk iekārtot ikdienu?
Tiesa, pagrūti saglabāt mieru, kad esi uzzinājis par pazīstama cilvēka saslimšanas gadījumu, no kura nemaz tik tālu neesi bijis. Vai, kad pašam piemetas neizprotamas izcelsmes saaukstēšanās simptomi. Atklāti sakot, par to varētu daudz ko interesantu pastāstīt, bet… Es nevaru neredzēt, cik nervozs viens otrs paliek vīrusa sakarā. Pats esmu paudis sašutumu, ka valsts nepublicē detalizētāku informāciju par inficēšanās gadījumiem. Tomēr pēdējās nedēļas laikā esmu arī savām acīm redzējis, ka bieži vien pareizāk būtu bijis neteikt neko. Var sašust, aicināt nekrist panikā, mēģināt citus pāraudzināt, bet būtība no tā nemainīsies – mums apkārt ir diezgan daudz, bieži vien ļoti paštaisnu cilvēku, kuru spējas savākties, domāt, un racionāli rīkoties baiļu ietekmē ir vismaz daļēji zudušas. Mani tas biedē krietni vairāk nekā pats mazais bacilītis COVID-19.
28.03.2020.
Atskatoties uz aizvadīto nedēļu, jāatzīst, ka dzīve ārkārtas situācijā zināmā mērā ir stabilizējusies. Vismaz man nav sajūtas, ka tuvāko dienu laikā mana ikdiena var krasi izmainīties. Varbūt es šajā ziņā kļūdos, bet man nešķiet, ka būtu jāskrien uz veikalu pirkt griķus. Domāju, ka šajā nedēļā uzņēmēji ir iemācījušies strādāt pandēmijas apstākļos. Pārtikas veikali un aptiekas strādā, pat sabiedriskais transports vēl kursē. Dzīve, lai arī ar zināmām neērtībām, turpinās.
Svētdien no rīta braucu uz veikalu sagādāt pārtikas krājumus. Cilvēku nebija daudz, bet maz arī nē. Šķita, ka tā brīža vidējais veikala apmeklētājs ir pieklājīgs, apzinīgs un piesardzīgs – ietur distanci, necenšas aizspraukties priekšā un speciāli izvēlējies apmeklēt veikalu laikā, kad tas ir tukšāks. Rokas devos dezinficēt nevis pirms, bet gan pēc apmeklējuma – tā darīt man šķita loģiskāk.
Kā jau iepriekš biju minējis, pirmdien ar dzīvesbiedreni izmēģinājām strādāt no mājām ar abiem bērniem aiz muguras, jo atsevišķā istabā no viņiem norobežoties nav iespējams. Viegli nebija, jo atstāt viņus pilnīgi savā vaļā nav iespējams, līdz ar to arī pilnvērtīgi koncentrēties darbam nē. Uzzinājām, ka bērnudārzu todien esot apmeklējusi tieši viena meitene, attiecīgi inficēšanās iespējas bērnudārzā kļuvušas jau pavisam niecīgas. Nākošajā dienā sūtījām turp arī savējos. Bērnu skaits tur esot bijis 3 vai 4 – kā kuru dienu. Meita gan ceturtdien paziņoja, ka negrib vairs uz turieni iet, jo neesot nevienas draudzenes. Tur nu mēs palīdzēt nevaram, bet audzinātāja teica, ka nākošajā nedēļā divas draudzenes tomēr esot solījušās nākt.
Vienudien DPD kurjers atveda paciņu un, prom ejot, teica, ka mūsu daudzdzīvokļu namā esot arī karantīnas vai pašizolācijas gadījums. Īsti nesapratām, kādā kontekstā viņš to saka, bet pabrīnījāmies, no kurienes viņam tāda informācija. Vai viņi tādus konstatētus gadījumus apkopo uzņēmuma datu bāzē?
Par savu pienākumu informēt mani par covid-19 vai sava uzņēmuma aktivitātēm ārkārtas situācijā uzskatījuši veikals 220.lv (pēdējais pirkums pirms gandrīz gada), Maxima, VID, Swedbank, Tet, Tele2, CSDD un Rīgas namu pārvaldnieks. Atzīšos, ka man tas krīt uz nerviem. Neviens no šiem e-pastiem man nav bijis noderīgs. Varu iedomāties iespējamos iebildumus “bet kādam citam būs noderīgi!” uz ko es liktu pretī “bet, ja tā darīs pilnīgi visi?”
Jaunumus par pandēmiju uzzinu, lasot LSM vai tviteri. Ja nav slinkums, informāciju var samērā viegli atrast, bet man tomēr gribētos, lai LSM cītīgāk stāsta par pandēmiju pasaulē, īpašu uzmanību pievēršot nevis allaž skaļajai ASV, bet gan tuvajām Eiropas valstīm.
Darbā gandrīz viss kolektīvs pagājušo nedēļu aizvadīja, strādājot no mājām. Nākošajā nedēļā varam izvēlēties, kā turpināt. Būtu jaukāk, ja lielākā daļa spētu strādāt no mājām, bet, ja kādam tas ir ļoti grūti, tad nav aizliegts doties uz biroju. Lielākā daļa manas nodaļas kolēģu turpinās strādāt no mājām. Arī es tā darīšu. Šis tomēr ir laiks, kurā jāminimizē iespējamos riskus saslimt. Nezinu, vai ar to pietiks, lai nesaslimtu un neaplipinātu ģimenes locekļus, bet vismaz būšu darījis to, kas manos spēkos.
Pagājušā nedēļā stingrāk ievēroju darba laiku, lai arī, piemērojoties kolēģiem, tik un tā nācās strādāt ilgāk. To kompensēju, vienā darbdienas rītā aizbraucot pastaigāties pa Lucavsalu. Pašam šķita, ka neko interesantu tur neredzēju, bet mājās, skatoties tapušās fotogrāfijas, ievēroju sila strazdu. Rīgā šo putnu redzēju pirmo reizi mūžā.
Laimīgā kārtā mūsu ģimenes aizraušanās ar putnu vērošanu šim laikam ir visai izdevīga. Brīvdienā aizbraucām vērot putnus. Jā, ar bērniem šim vaļaspriekam nevar pilnvērtīgi pievērsties, bet labāk tā, nekā pavisam nekā. Starp citu, bērni atrod savas nodarbes arī vietās, kur it kā nekā nav. Te viņi izdomā akmeņus svaidīt ūdenī, te pētīt kādu kukaini. Var arī vilkt žagarus pa zemi vai rāpties kokā.
Šobrīd mani vairāk par vīrusu baida iespējamais aizliegums doties ārā no mājas. Gluži vienkārši, skatoties, ko dara citas valstis, šis vēl mums varētu būt priekšā. Labi, es esmu liels cilvēks, varu jau arī samierināties – kaut kā nebūt. Ko darīt bērniem, kuri uz nezināmu, bet ilgu laiku būtu iesprostoti mūsu ne pārāk lielajā dzīvoklī? Mums nav iespēju viņus aizvest uz laukiem un atstāt tur. Pie tam, ja spēkā būtu pārvietošanās aizliegums, mēs to nemaz nedrīkstētu darīt. Attiecīgi vispirms nojūgsies viņi un tad mēs. Vai arī otrādi.
Reizēm ielūkojos Punctum Pandēmijas dienasgrāmatās vai lasu, ko citi raksta par vīrusu un dzīvi. Lielākoties tajos lasāmas bailes un tas ir tik skumji. Jo viņiem faktiski tas vīruss jau ir, tikai galvā. Heses autobiogrāfiskā darba Kūrviesis noslēgumā, kur autors iemācījies ar savu slimību sadzīvot, ir brīnišķīga doma – jā, es neesmu vesels, bet tagad man ir išiass, nevis išiasam esmu es.
06.04.2020.
No datiem par pandēmiju mani visvairāk interesē saslimušo skaita procentuālais pieaugums visās Baltijas valstīs. Tiesa, lai tas rādītu objektīvāku ainu, būtu jāņem vidējais lielums pēdējo 5-7 dienu laikā. Piemēram, vakar tas bija Lietuvā 10,2%, Igaunijā 9,4%, Latvijā 3,9%. Var jau arī rēķināt, cik ilgs laiks jāgaida, līdz saslimuši būtu pilnīgi visi valsts iedzīvotāji, saglabājoties esošajām tendencēm. Man pēdējo reizi sanāca 15. jūlijs, bet daudz augstākam saslimšanas tempam: +10% saslimušo diennaktī.
Salīdzinot ar pagājušo nedēļu, mans noskaņojums tomēr kļuvis nīgrāks. Vienudien pēc darba biju aizgājis līdz pilsētas centram un atpakaļ. Cilvēku un automobiļu, šķiet, tikpat daudz cik sestdienā vai svētdienā. Bet mazie veikaliņi masveidā slēgti. Ko dara to īpašnieki un tajos strādājošie? Domāju, ka vairumā gadījumā tie nav nekādi bagātnieki. Kad Krišjānis Kariņš plātījās par miljardu eiro uzņēmēju atbalstam, viņš noklusēja, ka ar to domājis vienīgi lielos uzņēmējus – tādus, kuriem ilgtermiņa ieguldījumi pamatlīdzekļos 2019. gada 31. decembrī ir vismaz 500 000 eiro un eksporta apjoms 2019. gadā veido 10% no kopējā apgrozījuma vai ir ne mazāks kā 500 000 eiro. Bet kā tas palīdz, teiksim, Avotu ielas kāzu kleitu veikalos vai ceļojumu aģentūrās strādājošajiem?
Tajā pašā laikā Ilze Viņķele uzskata, ka ārkārtas situācija jāpagarina par trim mēnešiem. Kas notiks ar mazajiem uzņēmējiem un to darbiniekiem, ja patiešām viens otrs sasodīti siltā un drošā vietiņā sēdošais pasludinās, ka ārkārtas situācija “būs turpmākos trīs mēnešus un tik ilgi, cik nepieciešams”? Te man rodas daži jautājumi.
Kādi ir kritēriji, pēc kuriem tiks noteikts, ka ārkārtas situācija turpināma vai pārtraucama? Kad tie tikuši definēti un kurš to darījis?Pēc kādiem kritērijiem tiks noteikts, ka atbalsts uzņēmējiem paplašināms arī mazajiem uzņēmējiem un to darbiniekiem? Vai ir aprēķināts, cik liela palīdzība būs sniedzama pašvaldībām, lai tās spētu nodrošināt sociālā atbalsta funkcijas?Kāds ir rīcības plāns gadījumam, ja vīrusu izslimojušie neiegūst imunitāti pret visiem Covid-19 paveidiem un ārkārtas situācija objektīvu apstākļu dēļ ieilgs vairāk nekā 6, 9 vai 12 mēnešus? Valstij gluži vienkārši nebūs naudas, lai ilgstoši spētu izturēt ārkārtas situāciju. Būs jāaizņemas (no kā?) un jāpieņem sāpīgi lēmumi. Pēdējais Latvijā vienmēr izrādās atrast veidu, kā paņemt naudu no lielā vairuma, no mazāk aizsargātajiem pilsoņiem tādā veidā, lai pretošanās praktiski nebūtu iespējama. Piemēram, palielināt PVN. Tas var izraisīt ķēdes reakciju: nodokļi kāpj, cenas kāpj, ienākumi nekāpj, parastajam iedzīvotājam paliek mazāk naudas, viņš ir īpaši jāatbalsta, jātērē budžeta naudu, valstij trūkst naudas, jāceļ nodokļi…
Otrs garastāvokli ērcinošais faktors ir autoritatīvas izpausmes vīrusa aizsegā, vienkāršoti izsakoties, valsts sagrābšana. Vismaz par Dabas aizsardzības pārvaldi esam uzzinājuši. Bet cik vēl ir lietu, par kurām mēs neko nezinām? Man nav ilūziju par masu mediju vēlmi un spējām visam izsekot līdzi. Diemžēl masu mediji lielā mērā nosaka, par ko citi cilvēki domā. Ja daudz tiks ziņots par vīrusu, tad daudz par to arī tiks domāts un attiecīgi mazāk par citām lietām.
Starp citu, jau labu laiku esmu diezgan izbrīnīts, kā vīruss ir pamanījies tā sanervozēt arī citādi visnotaļ mierīgus ļaudis. Domāju, ka esmu atradis atbildi. Atslēgai vajag būt to cilvēku uztvertajā informācijā – masu medijos, zināmā mērā arī sociālajos tīklos. Es par jaunumiem pasaulē lielākoties uzzinu no LSM un tvitera. Nekad no feisbuka, delfiem, tvnet, televizora vai radio. Ir daudz mierīgāka sajūta uzzināt par kaut ko nelāgu, ja to lasa, nevis redz video vai klausās stāstītāja nervozā, varbūt pat arogantā balss tonī. Piemēram, esmu dzirdējis, ka nesen par vīrusu esot bijusi filma. Cilvēki skatījušies un šausminājušies. Es pat nedomāju to skatīties, jo ko es no tās iegūšu? Lietderīgu informāciju, visticamāk, pilnīgi nemaz, pabojātus nervus un garastāvokli – atliku likām. Kāpēc tas man būtu vajadzīgs?
Es negribu nevienu mācīt vai pamācīt, bet tomēr redzu daudz cilvēku, kuri, šķiet, nesaprot, ka viņu uzņemtā informācija ļoti lielā mērā nosaka to, par ko viņi domā un kā jūtas. Bet domas prasa laiku un tā nav bezgalīgi daudz. Daudziem cilvēkiem būtu jāmaina ierastie mediju patērēšanas paradumi, lai ilgtermiņā dzīvotu netraucētāk un pilnvērtīgāk. Skatieties kritiski ne tikai uz ziņu saturu, bet arī uz veidu, kādā tās tiek pasniegtas un neļaujiet ar sevi manipulēt.
12.04.2020.
Manās māju darbdienās sāk nostiprināties dažādi ieradumi. Darbdienu parasti uzsāku mazliet ātrāk, dienas gaitā paņemu kādu nelielu pauzīti, bet beidzu darbu kā parasti. Strādāju parasti pilnīgā klusumā, bet, ja kaimiņi klausās savas krievu dziesmas, nekas cits neatliek kā muzicēt pretī.
Vispār mūzika man ir ļoti svarīgs glābiņš un patvērums, bet parasti to pietaupu darbdienas beigām. Tad es uzlieku dažas iemīļotas dziesmas pamatīgā skaļumā un vienkārši sēžu un klausos tās. Varu pat aizmigt. Tas ļoti palīdz distancēties no intensīvās darbdienas vai citām domām, kas maisās pa galvu.
Pie darba mājās esmu pieradis, tomēr ir lietas, kuras attālināti šķiet praksē ļoti neērtas. Tā kā komunikācija prasa vairāk laika un nav tik precīza, tad pēc iespējas cenšos strādāt ar saviem ierastajiem kolēģiem un neiesaistīt cilvēkus, kuriem būtu kas ilgi skaidrojams. Vīrusa negatīvo ekonomisko efektu izjūtam arī darba vietā. Nekas cits neatliek, kā vien cerēt, ka palēnām viss un visi nomierināsies.
Par ekonomikas menedžēšanu valsts līmenī jau nesen izteicos un neko daudz vairs negribu piebilst. Skatoties, kā tiek izdāļāta nodokļu maksātāju naudiņa, manī nostiprinājusies pārliecība, ka neko labu no šīs valdības sagaidīt nevarēs, ja vien nebūsi tajā mazajā pietuvināto un izredzēto pulciņā vai ar spēcīgu lobiju ietekmi.
Reizēm dodos kādu stundu pastaigāt pa Rīgu, visbiežāk uz centra pusi. Manuprāt, darbdienu Rīga izskatās kā brīvdienās vai svētku dienās, vienīgi daudzi mazie veikali ir slēgti. Darbdienās automobiļu brauktuvēs ir mazāk, bet nevaru to teikt par ielu malām netālu no robežas, kur jāsāk maksāt par auto atstāšanu. Tajās joprojām intensīvi parkojas no attālākām apkaimēm vai pierīgas atbraukušie.
Iepirkšanās centros neesmu bijis, bet labprāt aizietu, jo būtu iepērkams šis tas no apģērbiem. Tiesa, nevaru izdomāt, kā to paveikt bez riska veselībai. Ja nu to kreklu pirms manis mugurā vilcis kāds inficētais? Turklāt tad man vajadzētu ieplānot doties uz veikalu darbdienā, kas nemaz nav tik vienkārši.
Bērnudārzu apmeklējošo bērnu skaits pakāpeniski pieaug. Nezinu ar ko tas izskaidrojams, varbūt cilvēki pieraduši pie inficēšanās briesmām vai arī vecākiem beigušies apmaksātie atvaļinājumi. Pēdējā reizē bija jau 11 bērni.
No spēļu laukumiņiem izvairāmies, bet, cik nācies iet garām, par tukšiem tos nekādi nevar nosaukt. Labākajā gadījumā ar ~2 metru distanci aizņemti soliņi un bērnu nav sevišķi daudz. Mūsu atvasēm sākotnēji bija pagrūti, bet nu jau pieraduši spēlēties brīvā dabā. Nudien nezinu, ko mēs iesāktu bez privātā automobiļa. Esam veiksmīgi atraduši no cilvēkiem visai tukšus stūrīšus Rīgā. Putnus arī vērojam intensīvāk nekā agrāk. Bērni putnus pazīst samērā labi, bet dabā viņus vairāk interesē tas, ko var apskatīt tuvumā. Vecākajai atvasei ļoti patīk kāpt kokos, stiept līdzi visādus zarus, koka gabalus utml. Jaunākajam patīk pētīt kukaiņus, tiesa, lai kā arī mēs neuzmanītu, pēdējie pētniecības procesu mēdz nepārdzīvot. Pats pirms dažām dienām Rīgā netālu no Spilves pļavām ļāvos senam kārdinājumam noķert zalkti aiz astes un pacelt gaisā. Parādīju čūsku bērniem un noliku atpakaļ zālē, lai lien savās gaitās. Pagaidām laikapstākļi bijuši ļoti labi, būs grūtāk, kad sāksies lietainas dienas.
Reizēm ar bērniem vakaros pavingrojam, viņiem tas liekas ļoti jautri. Jaunākā atvase izdomāja vēl vienu izklaides veidu – atnest man grāmatu, parādīt uz kādu burtu un gaidīt, lai pasaku “ā”, “š”, “t” vai ko nu viņš tur parādījis. Nezinu, vai tas puisim palīdzēs ātrāk apgūt burtiņus, bet priecīgs jau nu ļoti. Mēdzam paskatīties arī kādu tiešraidi no putnu ligzdām vai barotavām. Iecienītākie ir vistu vanagu ģimene Rīgā, albatrosa cālis Jaunzēlandē un barotava Čehijā.
Rūpīgi pārdomājis riskus, vienudien aizvedu mammu ar auto sakopt kapus. Zinot mammu, viņa tāpat tur mēģinātu nokļūt, tikai, visticamāk, ar sabiedrisko transportu, līdz kuram vēl kaut kā būtu jānokļūst.
Vēl ārkārtas situācijā apprecējies jau otrs mūsu draugu pāris. Tikai liecinieki un viss, nekādu viesu. Tiesa, zinu daudzus pārus, kuri tādā pašā veidā apprecējušies arī pirms ārkārtas situācijas.
Gadījās arī saņemt divas paciņas no DPD. Par pirmo kā parasti bija jāparakstās ar pirkstu ekrāniņā. Otro kurjers atstāja pie durvīm un pats steigšus metās prom, pa lielu gabalu nosaucoties “čau”. Tad man negaidīti paveicās loterijā un vienu sūtījumu nācās izņemt no Omnivas. Gāju pakaļ ap pieciem vakarā, apvienojot ar veikala apmeklējumu. Ieraudzīju rindu pie pakomāta un nolēmu tomēr doties vispirms uz veikalu, varbūt būs samazinājusies. Tomēr veikala apmeklējuma laikā rinda vismaz trīskāršojās un nolēmu doties pakaļ paciņai nākošajā dienā agri no rīta. Vispār rindas ar 2 metru atstarpi starp stāvētājiem ir diezgan mulsinošas, pagrūti saprast, vai gals pareizi saskatīts. Savukārt rimčikā, izdzirdot aicinājumu “neuzkavēties”, pirmajā brīdī nodomāju, ka tas ir kas nopietns – līdzīgi Zolitūdei ēka brūk kopā vai kāds ziņojis par ievietotu spridzekli un sāku lūkoties, kā ātrāk to nelaimes vietu pamest.
Varbūt šis ieraksts ir nepieklājīgi priecīgs, salīdzinot ar daudziem citiem ārkārtas situāciju pierakstiem, bet, jā, kāpēc man ļaut vīrusam pārņemt manu noskaņojumu? Varbūt ģimenēs ar bērniem to ir vieglāk izdarīt, jo mazie, blakus esošie, skaļie, parasti visai priecīgie cilvēciņi neļauj ieslīgt skumjās pārdomās. Es domāju, ka vienkārši jāsamierinās ar savā ziņā norakstītu visu 2020. gadu. Neko daudz mēs tur ietekmēt nevaram.
27.04.2020.
Nesen izrunājām ar tuvākajiem kolēģiem iespējamo atgriešanos biroja telpās. Viss, izrādās, atkarīgs no bērnudārziem. Kādam tas ir slēgts, kādam negribas katru dienu parakstīt jaunu apliecinājumu. ka “nekādā citā veidā nudien bērnus pieskatīt nevaram”. Mēs ģimenē kārtējo reizi esam priecīgi par kādreizējo izvēli paturēt bērnus privātajā bērnudārzā. Mēs uzticamies, ka tur ir iespējami droši. Ja tas pašvaldības bērnudārzs, sajūta būtu daudz nedrošāka. Pašvaldības bērnudārzam dīvainās piemaksu sistēmas dēļ nav reālas konkurences, attiecīgi nav īpaša pamata no tā gaidīt kvalitatīvu pakalpojumu.
Vienudien iekārtojām sev ar dzīvesbiedreni brīvdienu, bērnus atstājām bērnudārzā un aizbraucām izstaigāties pa Siguldas apkārtni. Pamatīgi izstaigājāmies un pirmo reizi bez palīdzības no malas paši saklausījām un saskatījām sārtgalvīti un peļkājīti. Arī brīvdienās ar bērniem sanāk doties uz vietām, kur pavērot putnus. Piemēram, Rīgas preču stacijas teritorijā redzējām lauku piekūnu (turklāt satikām arī putnošanas draugu), Lucavsalā plukšķus, Torņakalnā zivju dzenīšus. Bērnu rotaļu laukumos nekā tāda nebūtu. Tiesa, pagājušajā gadā tieši bērnu laukumā Rīgā gadījās pamanīt augstu debesīs stārķi un saklausīt dziedam ezera ķauķi.
No pirmavota uzzināju, ka cilvēkam ārkārtas situācijas laikā beidzies maznodrošinātas (vai trūcīgas) personas statuss un līdz ar to arī pamats saņemt piemaksu no Rīgas domes komunālo maksājumu veikšanai. Kā Rīgas Sociālais dienests informējis, tādos gadījumos statusu pagarina automātiski. Šis cilvēks tomēr sirdī jutis bažas un vienudien pretēji rekomendācijām tomēr devies uz Sociālo dienestu. Tur viņu neesot pieņēmuši, bet kāda darbiniece pavērusi durvis un apgalvojusi, ka statuss jau automātiski pagarināts līdz aprīļa beigām. Pienākusi ikmēneša maksājuma diena, cilvēks ar pilnu pārliecību, ka viss būs kārtībā, gribējis veikt komunālos maksājumus, bet naudiņas kontā nav bijis. Nākošajā darbdienā zvanīts Sociālajam dienestam. Tajā ar viņu atteikušies runāt, kamēr nav nosaukts darbinieka uzvārds, pie kura bijusi pēdējā vizīte. To, protams, cilvēks nav ielāgojis, tomēr laimīgā kārtā atradusies pēdējā izziņa, kurā attiecīgais uzvārds minēts. Zvanījis vēlreiz. Sociālajā dienestā apgalvojuši – nē, mums viss pilnīgā kārtībā, statuss jums patiešām bija pagarināts, ja ir kādas problēmas, tad Finanšu departamentā.
Šajā brīdī par situāciju uzzināju es. Rekomendēju dažas dienas pagaidīt. Ja to laikā nauda kontā neparādītos, tad vērsties pie Rīgas domes ar oficiālu iesniegumu – lai paši meklē vainīgos savos dienestos un departamentos. Līdz tam nenonāca, jo pēc trim dienām nauda kontā parādījās. Pats par sevi šis gadījums varbūt neliekas ievērības cienīgs, bet jāpatur prātā, ka Sociālā dienesta maksājumi to saņēmējiem ir izdzīvošanas jautājums. Kādam gadījās kļūdiņa, bet kāds cits tās dēļ ir spiests iet gulēt ar tukšu vēderu vai nespēj nopirkt sev nepieciešamās zāles. Turklāt sūdzēšanās par Sociālā dienesta darbinieku patvaļu pašam var ļoti, ļoti sāpīgi atspēlēties.
Reizēm ielūkojos Latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva Pandēmijas dienasgrāmatu sadaļā. Nevarēju neievērot, ka ~85% autoru ir sievietes. Šis tas interesants tur ir. Ļoti žēl, ka nav iespējas ērti sekot līdzi dienasgrāmatu papildinājumiem. Ideāli būtu, ja katram autoram būtu sava RSS saite. Būtu ļoti jauki, ka LU datoriķi vai kāds cits varētu izlīdzēt Literatūras, folkloras un mākslas institūtam.
Gribēju rakstīt, ka līdz šim neesmu redzējis nevienu autoru, kuram ģimenē būtu bērni, bet nebūtu privātmājas pagalma, kur atvasēm izskraidīties. Tādu tomēr atradu, bet autore dzīvo Carnikavā un nav ne karantīnā, ne pašizolējusies. Ar dzīvesbiedreni minējām, ka tie, kuri visu laiku sēž dzīvokļos ar bērniem, jau ir vismaz pa pusei nojūgušies un savas gaitas aprakstīt negrib.
Aizdomājos, ka man varbūt pat itin labi patiktu, ja 2 metru distances vietā būtu 200 metri. Tomēr, neskatoties uz regulāro darba čatu un sazvanīšanos, man šobrīd visvairāk žēl ir par darba kolēģu nesatikšanu. Nemāku teikt, vai man viņi ir ļoti mīļi, bet mūsu kopējais spēks ir komandā. Attālināts darbs komandas ķīmiju neuzlabo. Par tādiem šausmu scenārijiem kā kāda kolēģa aiziešana vai maiņa, nemaz negribas domāt.
Lasīju, ka valdība nolēmusi pabalstīt trūcīgos (bet ne visus) masu medijus ar vairāk nekā diviem miljoniem eiro. Pārējie, īpaši mazie uzņēmēji var mierīgi nobeigties. Vai tikai ārkārtas situācija netiek izmantota kā aizsegs naudas nopludināšanai savējiem masu medijiem? Tas ir vēl sliktāk nekā ar Parex bankas glābšanu, jo tolaik bankai tiešām bija ziepes, bet tagad – ak, vienkārši iedosim pāris nodokļu maksātāju miljonus saviem džekiem un vecenēm!
Pirms kāda laika rakstīju, ka trūkst kritēriju, pēc kuriem tiks izlemts par ārkārtas situācijas pārtraukšanu vai turpināšanu. Tagad par tādiem sāk runāt, tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka tie būs šādi – skatīsimies, ko dara citas valstis, īpaši igauņi un lietuvieši. Tikmēr britu Daily Telegraph slavē Latvijas valdību par sekmīgo cīņu ar covid-19. Krišjānis Kariņš, jautāts par iemesliem, aizrautīgi cildina “izlēmīgo rīcību”, “sekošanu epidemiologu padomiem” un ko tikai vēl visu nē. Būsim godīgi. Neko oriģinālu Latvijā nav ne izgudrojuši, ne izdarījuši. Tikpat labi te varēja būt arī kā Igaunijā un sliktāk. Mums ir pamatīgi paveicies. Cerams, tā būs arī turpmāk, bet nekāda pamata uz to paļauties nav. Tikpat labi notikumi var attīstīties arī pilnīgi citādāk. Eksperti epidemiologi var uzstāt uz esošo ierobežojumu saglabāšanu līdz gada beigām, valdība var aiziet viņu pavadā, bet parastajiem iedzīvotājiem, redzot niecīgos jaunsaslimušo cipariņus, viss var pakāpeniski piegriezties līdz tādam kliņķim, ka daļa no viņiem nekādus ierobežojumus nerespektēs. Sāks apciemot vecākus, rīkot mazas ballītes un tamlīdzīgi.
Ja man būtu daudz laika, es censtos apkopot sazvērestības teorijas, vīrusu izcelšanās teorijas un cita veida vīrusfolkloru. Piemēram, nesen izlasīju, ka (saglabāju oriģinālo rakstību) “priekš cilvēka, kas dzīvo augstu vibrāciju diapozonā, šis vīruss nav vairāk bīstams par parastu saaukstēšanos. Ārpus inficētā ķermeņa vīruss ilgstoši izdzīvot nespēs, jo šobrīd vidējās zemes vibrācijas jau ir 27.4Hercu diapazonā, bet ir vietas uz zemes, kur šīs vibrācijas ir zemākas, tās ir dabas geopatogēnās zonas un arī tādas cilvēku mākslīgi radītas vietas, kā slimnīcas, cietumi, tirdzniecības centri, metro, sabiedriskais transports u,c, kurās vibrāciju diapazons ir ap 20Hz. Priekš visām zemās vibrācijas esošajām būtnēm vīruss ir bīstams. (..) Bēdām vibrācija ir 0,1-2Hz, Bailes – 0,2 līdz 2,2Hz (..), Lepnums – 1,4Hz (..), Sirsnīga pateicība- 145Hz“.
Kādā darbdienas vakarā biju aizgājis līdz Vecrīgai. Neparasti bija ieraudzīt tukšu Doma laukumu, turklāt skanot melnā erickiņa dziesmai. Pēc nepilnas stundas sākās pamatīga krusa, kas vakara saulrieta siltajā gaismā izskatījās sirreāli skaisti.
02.05.2020.
Statistikas rādītāji kopš aprīļa vidus nav būtiski mainījušies. 2. maijā piecu dienu vidējais no jauna saslimušo cilvēku skaits ir 11. Arī 15. aprīlī bija 11. Starp citu, 17. aprīlī bija tikai seši, tātad var arī interpretēt, ka vērojams nozīmīgs pieaugums.
Objektīvi diez vai ir pamats atslābināties. Bet sadzīves līmenī pēdējās dienās redzu, ka tā tomēr notiek.
Bērnudārzā nākamnedēļ tiek prognozēta otras grupiņas atvēršana, jo bērnu skaits nemitīgi pieaug. Neviens nav atcēlis regulāro birokrātismu – parakstīties, ka bērns nav bijis saskarsmē ar saslimušajiem vai to kontaktpersonām un ka nav iespēju bērnu pieskatīt citādi. Sanāk, ka daudzi vecāki apmēram mēnesi spēja atrast “citus pieskatīšanas veidus”, bet nu vairs nevar.
Uz ielas aizvien biežāk redzu cilvēku bariņus, kas pēc vienas ģimenes locekļiem gluži neizskatās. Kuriozākais novērojums, ja to tā var saukt, ņemot vērā situācijas nopietnību, bija četru cilvēku kompānija, kas gāja pa ielu, ceturtajam kādus divus metrus atpaliekot. Tas gan netraucēja viņam uz priekšu padot atvērtu alus pudeli.
19. martā tika aicināts neizmantot Rīgas bērnu rotaļu laukumos un ziņots par to pakāpenisku slēgšanu.
Esošā situācija lieliski attēlo, ka ilgtermiņā pārmērīgi aizliegumi nespēj funkcionēt. Vai arī, varbūt mazliet nekorekti to var raksturot kā – nav iespējams visus muļķot visu laiku. Matemātiskā varbūtība dabūt vīrusu šobrīd ir pārāk maza, lai tik liela cilvēku daļa justu motivāciju būtiski ierobežot savu ikdienu.
Visu laiku saspringumā un ārkārtas stāvoklī dzīvot nav iespējams. Cilvēks vienkārši to nespēj. Pie briesmām un zināma riska pierod.
Vai Uga Dumpis ar Ilzi Viņķeli un Krišjāni Kariņu ir padomājuši, ko iesākt situācijā, ja vīruss tomēr pieņemas spēkā (pateicoties cilvēku bariņiem, kuriem ne bez pamata piegriezušies stingrie ierobežojumi)?
Manuprāt, šaurais laika sprīdis, kurā varēja īstenot stingrus ierobežojumus, ir beidzies. To būs iespējams atkārtot vienīgi, ja vīruss dramatiski pieņemsies spēkā, nevis turēsies tādās mērenās robežās kā tagad. Ja ārkārtas situācija ar tikpat niecīgu saslimušo cilvēku skaitu tiks saglabāta, labākajā gadījumā Dumpis+Viņķele+Kariņš zaudēs autoritāti. Sliktākajā tiks intensificēta cīņa ar ierobežojumu pārkāpējiem. To būs pārāk daudz, cilvēki tāpat pulcēsies bariņos pa kaktiem. Var nonākt pie vardarbības eskalācijas starp policistiem un daudzajiem likuma pārkāpējiem, var iestāties politiska nestabilitāte, spēku var iegūt tādas teorijas kā “vīruss nemaz nav tik bīstams” utml.
Prātīgākais, ko šobrīd var darīt, ir just un paredzēt iedzīvotāju noskaņojumu, lai tam pieskaņotos. Un runāt, cik vien iespējams, godīgi, jo gludo frāžu spēks ir beidzies. Kāpēc beidzies? Paskatieties vēlreiz attēlā no Ziedoņdārza!
Ziedoņdārzs 29. aprīlī. Tajā atrodas vismaz padsmit bērnu kopā ar vecākiem.
14.05.2020.
Šādi izskatās 5 dienu vidējais no jauna saslimušo skaits dienā. Kopējā tendence: samazinās, bet ļoti lēni
Ja būtu iespējams nomērīt un savākt datus par saspringumu un disciplīnu sabiedrībā, grafiks droši vien būtu līdzīgs, tikai ar pamatīgu 2 nedēļas ilgu pīķi pašā ārkārtas situācijas sākumā un tam sekojošu pakāpenisku, nerimstošu atslābumu. Interesanti, vai nepiedzīvosim saslimušo skaita pieaugumu 9. maija svinētāju dēļ? Nevaru teikt, ka man homo sovieticus būtu ļoti žēl, bet par viņu ārstēšanu piespiedu kārtā maksāsim mēs visi no savām kabatām.
Tagad jau es vairs pat lāgā neievēroju cilvēku bariņus, kuri acīm redzami pārkāpj pulcēšanās noteikumus un 2m distanci. 9. maijs to visu ir padarījis par farsu un nav pat svarīgi, vai “tikai bildēs tā izskatījās”, vai arī tur tiešām cilvēki stāvēja viens pie otra. Iekšlietu ministra paštaisnā pārliecība, ka viss bijis pilnīgi pareizi, parāda, ka valdībā viņam nevajadzētu atrasties.
Pats ar sabiedrisko transportu nebraucu, bet daudz esmu dzirdējis stāstus, ka maskas lietotas netiek, arī biļetes it kā pīkstinot “tikai muļķi”. Tomēr tieši šorīt man garām pabrauca 22. trolejbuss un paspēju ievērot kādus 6-7 cilvēkus. No tiem maska vai šalle uz mutes nebija tikai vienai kundzei. Par bezbiļetniekiem nezinu, tomēr personīgi pazīstu puisi, kurš ārkārtas situācijas laikā izlēma turpmāk pārvietoties ar trolejbusu pa zaķi, jo studentu atlaide beigusies, bet pilna biļetes cena šķiet pārāk augsta.
Dzirdēju viedokli no kompetenta cilvēka, ka masku lietošana rada mānīgu drošības sajūtu. Ja liek savas nemazgātās rokas pie sejas, nekāda maska neglābs, īpaši, ja gribas pakasīties, izšņaukt degunu vai padzerties. Galvenais tomēr ir mazgāt rokas.
Nezinu, vai tā nav urbānā leģenda, bet dzirdēju par kādu vīru, kurš, strādājot no mājām, pirms darba aiziet pasēdēt mašīnā 10 minūtes. Pirmajā brīdī man tas šķita dīvaini, bet tad iztēlojos, kā viņš ieslēdz radio, pagriež skaļāk un nodomāju, ka tas ir diezgan jauks paradums. Es lielākoties uz darbu devos ar kājām un sākumā tas nedaudz pietrūka. Tagad esmu iemācījies sadzīvot ar pāreju starp režīmiem “darbs – mājas”. Otrā virzienā ir vieglāk, jo tāpat kā agrāk sāku strādāt uzreiz pēc tam, kad esmu bērnus atstājis bērnudārzā.
Bērnudārzs tagad liekas pilns. Lielākajā grupiņā trūkst vien daži bērni. Darba režīms bērnudārzam, šķiet, pilnībā atgriezies vecajās sliedēs.
Apbrīnojamā kārtā mēs ģimenē esam veseli. Kāpēc rakstu “apbrīnojamā”? Pirms ārkārtas situācijas mēs ilgi slimojām, šķiet, no decembra sākuma vai vidus. Viens sāka, aplipināja otru, tad tika saķerts kas jauns un tā līdz pat martam. Ļoti apnicīgi. Attālākiem radiniekiem tik labi neiet. Covid-19 pārbaudi veikuši, cik zinu, trīs no viņiem, visi negatīvi. Bet ir citas veselības likstas. Smagākā skārusi brāli, kurš 46 gadu vecumā ticis pie insulta. Manam tēvam bija insults 47 gadu vecumā. Attiecīgi ir ļoti liela iespēja, ka man palikuši kādi 10 gadi komfortablas dzīves, varbūt mazliet vairāk. Pēc tam, teikšu godīgi, man pagrūti saprast, kāds vēl prieks paliek eksistēt šajā saulē.
Biju dažas dienas strādāt ofisa telpās ar pāris kolēģiem. Bija gan darīšanas tajā pusē, gan klātienē izrunājamas lietas. Tobrīd prognozējām, ka drīz sāksies masveida atgriešanās, bet nu vairs tā neizskatās. Daži kolēģi ir sevišķi piesardzīgi un riskēt nevēlas it nemaz. Cits beidzot nodevis bērnus bērnudārzā un atklājis, ka mājās strādāt vairs nebūt nav tik slikti. Vēl kādam negribas braukāt ar sabiedrisko transportu. Man pēc pēdējās dienas birojā sāka šķist, ka strādāt no mājām ir vieglāk. Nav jāpavada laiks ceļā, nav jānēsā maska tramvajā, mierīgāka vide, ledusskapis tuvāk, labāka tējas izvēle.
Vēl viens rādītājs par cilvēku atgriešanos “normālā” režīmā ir automobiļu skaits ielās netālu no robežas, kur jāsāk maksāt par stāvēšanu. Izskatās, ka tas ir atgriezies līmenī, kāds bija pirms ārkārtas situācijas.
Arī es pats vairs tik rūpīgi necenšos ievērot visus ieteikumus, nosacījumus un varbūt pat likumus. Bijām ar jaunāko atvasi ciemos pie vecmāmiņas. Atļāvos satikt sen neredzētu draugu, nejauši uz ielas satiku arī putnu draugus. Normāli sarunāties 2m attālumā tīri praktiski nav iespējams.
Ar bērniem bijām gan Kandavā, gan pie jūras aiz Saulkrastiem, kur bija ļoti daudz cilvēku. Šoreiz nevarēju neievērot motociklistus, kuri, no braucamrīkiem nokāpuši, bariņos klīda pa pludmali. Īstus vīrus jau nekādi baciļi neņem, vai ne?
08.06.2020.
Plānots, ka rīt, 9. jūnijā ārkārtas situāciju apturēšot. Cerams, tā arī būs un šīs piezīmes vismaz ilgākā laika periodā paliks kā pēdējās.
Līdzīgi citiem līdzcilvēkiem, esmu pamazām atmetis ar roku savas ikdienas ierobežošanai. Bijām ar abiem bērniem ciemos pie omītes. No rotaļu laukumiem vairs nevairāmies, arī veikalā esam vairākas reizes bijuši ar bērniem. Pats arī iegriezos vairākos drēbju veikalos, šo to uzlaikojot. Bērnus aizvedām apgriezt matus.
Biju Ķengaraga bibliotēkā atdot grāmatu, kuru paņēmu pirms ārkārtas situācijas. Biju domājis, ka jaunu nemaz neņemšu, jo pats skatīties plauktos vairs nedrīkst, bet iepriekš katalogā neko nebiju sameklējis. Tomēr bibliotekāre apjautājās, kas mani interesē un uzreiz pat bez lūguma gāja man ko sameklēt. Ļoti laipni.
Kopā ar komandu aizvadījām putnu vērošanas sacensības, gāja diezgan labi un rakstīju par to jau agrāk. Pilnvērtīgas sacensības organizēt nebija iespējams, bet putnu vērošanas prieku tas diez ko nemazina. Vienīgi gāja secen iespēja paklausīties, kā gājis citām komandām.
Darba vietā ļoti vēlējās, lai darbinieki izmanto atvaļinājumus, kamēr ir mazāk darbu. Es arī tā darīju, kaut gan darbu man netrūkst.
Aizbraucām ar ģimeni padzīvot īrētās mājiņās netālu no Sēlpils un Dagdas. Par ārkārtas situāciju liecināja vienīgi uzraksti veikalos par 2m distanci. Nelikās, ka dzīvē to kāds ievērotu. Vienīgi sabiedriskajā transportā, cik ievēroju, cilvēki apzinīgi sēdēja maskās.
Nepatīkamā kārtā jaunākais ģimenes loceklis mūsu ceļojumā kļuva tāds sanīcis. Izrādījās, ka viņam ir 39 grādu temperatūra. Parasti tādas lietas notiek piektdienu pēcpusdienās. Par Covid-19 ne mirkli neiedomājāmies. Nervozākus mūs darīja fakts, ka dažas dienas pirms tam jauneklim kaklā bija piesūkusies ērce. Sazvanījāmies ar dežūrējošo ārstu, atbilde bija ierastais “jānovēro”. Devām zāles temperatūras mazināšanai un, kad tās darbojās, tad jauneklis bija diezgan žirgts. Brīvdienas tas tomēr kārtīgi pabojāja.
Rīgā atgriezāmies svētdien. Sirdzējs par to bija tik ļoti priecīgs, ka pat bez medikamentiem dzīvojās vesels kā gurķītis visu atlikušo dienu. Spriedām, ka tad jau bijusi alerģija no laukiem, bet nākošā diena parādīja, ka īsti vesels jaunietis tomēr nav. Ģimenes ārsts pirmdienā nepieņēma, gaidījām otrdienu. Bet tad jauneklim temperatūras vairs nebija, attiecīgi jēgas vest viņu pie daktera arī nē. Tā arī vesels dzīvo joprojām.
Tā kā mājiņā pie Dagdas telefonu uzlādēt varēja vienīgi, rūcinot ģeneratoru, ziņas nelasīju un arī e-pastu nepārbaudīju. Izrādījās, ka arī tā var diezgan labi dzīvot un nekas nozīmīgs garām palaists netika.
Nejauši secinājām, ka lidiņš atvēries. Galdiņi mazliet pārbīdīti, ēdamrīkus katram deva maisiņos un salāti iepakoti līdzi ņemamajos plastmasas trauciņos. Turklāt pirms došanās iekšā tika mērīta temperatūra, bet tikai pieaugušajiem. Tobrīd ratos guļošais bērnelis izspruka bez pārbaudes. Vēl reizi šajā laikā esam piedzīvojuši temperatūras mērīšanu, tas bija Duntes ielas Sky.
Viss tomēr nav kā parasti. Spriedām, ka varētu atstāt bērnus bērnudārzā un paši beidzot pēc, šķiet, 3 gadu ilgas pauzes aiziet paskatīties kādu filmu. Nevaram, kino slēgts. Uz tiešām foršu teātra izrādi arī nav būts krietni ilgi. Ar sabiedrisko transportu ārkārtas situācijā braucis neesmu un it nemaz nevēlos to darīt.
Pagaidām plānotajā sērijas noslēgumā varu atzīt, ka mums nav gājis slikti. Dažādas likstas un nebūšanas ir vienmēr – ar vai bez Covd-19. Varējām visa komanda strādāt no mājām un nebija nemaz slikti. 4. maija filmu skatīšanos mājās arī bija vieglāk saplānot nekā, ja tā būtu bijusi kinoteātrī. Bija tukša Vecrīga un klusākas ielas.
Es ticu, ka vakcīna ir tikai laika jautājums, visticamāk nākošā gada beigās būsim jau sapotēti. Līdz tam ārkārtas situācija varētu tikt izsludināta atkārtoti. Bet tagad jau visiem būs pieredze, cerams ne “man šitais nelīp”.
