1953. gads
1953. gada 14. septembris.
Ar šodienu domāju sākt savu dienas grāmatu. Jau divas nedēļas pagājušas, bet vēl nav ne siltuma, ne elektrības gaismas.
Sēdu. Mētelis mugurā, lakats apgriezts ap galvu. Var saredzēt elpas izpūsto tvaika mākonīti.
Ir jau vēls. Apmēram ar visu tiku galā. Ar algebras uzdevumu neskaidrības. Taisnību sakot, ja 16.00 tiek no skolas un vēl mazliet dienas režīmu ievēro, tad jau nekas.
Šodien bija pirmā astronomijas stunda. Lūk, mums vēl vienas zinātnes pamati! Šodien darbu sāka arī mūsu klases kaujas lapiņa. Inta varbūt būs labs gruporgs... rūpējas, bet vai nedarīs viena?
Vai es tomēr par ātru neaizgāju mājās? Klases antins. Šoreiz arī es tur biju vajadzīga. Kaut gan mani ierosinājumi un prasības ir pie vienas – komitejas darba plānā.
1953. gada 15. septembris.
Izdeva kr. val. diktatus. Trijnieks. Vai tas būs pastāvīgs? Visumā kļūdas muļķīgas, kaut gan tomēr es tās "k" un "ы" attiecības nezināju, nu, bet tagad zināšu.
Visu dienu domāju par savu Mičurinsku. Vienalga. Lai vai kas un lai vai kā, bet braukšu.
Vai tomēr viss nav nelāgi? Kāpēc es cenšos darīt gluži tāpat kā visi līdzšinējie 11. kl. teicamnieki? Tas pie citiem man nepatika, kāpēc pati piesavinos? Komitejā labi, bet klasē? Kaujas lapiņa iznāca 2 ned. pēc pirmā septembra, grupas darbā nepiedalos, klases dzīvē – arī neko daudz – vientuļnieks – vai tā?
1953. gada 16. septembrī
Šodien mūsu klase izbrauca talkā uz "savu" brigadi, uz Marozu.
Ir gan mums jauka klase! Gana nopietnības gan asprātību. Visu ceļu klusi dziedājām mūsu mūžam neapnīkstošās dziesmas "seši mazi...", "Tālu stiepjas tumši sili" u.c.
No sākuma vajadzēja kopiņās sakasīt linu klājienu un sasliet stirpiņās. Pavsam bijām divdesmit septiņi. Meitenes gara rinda ar grābekļiem, pārējie nes, liek baltos linu klēpjus pie zemām kārtiņām. Pļava noslīd uz upes kraujas pusi, visu labi pārredzēt. Lietus nelīst, saule nespīd. Mierīgs. Tas viss kopā veido brīnišķīgu daba ainu. Kā gribas uzzīmēt!
Pēcpusdienā vieni pie kulšanas, otri pie auzām. Mūsu laime, ka bija sauss un silts laiks. Dabūjām gana palocīties.
1953. gada 17. septembrī.
Atzīsts, uz šodienu visas stundas nebiju sagatavojusi. Fizika, Vēsture, ģeometrija – vis tā pa pusei. Šodien visa klase tādi miegaini. Divnieku vētra šoreiz tomēr nebrāzās pāri.
Zēni joprojām nevar sadzīvot ar kr. val. skolotāju. Mums jau tā par maz prasa, bet viņi jau laikam vispār nedzird, kas klasē notiek.
Ojārs šodien mājās ir neciešams. Vai nu viņš vēl tiešām maziņš bērniņš, jeb vai viņam nejauks raksturs. Grūti puisim mazo pirkstiņu manis dēļ pakustināt. Mīl mani komandēt, kliedz.
Kamēr nodrošināju savu gaismas avotu ar degvielām jau metas krēsla. Pie lampas mācoties, uznāk tāds nogurums, ka gulēt vien gribas.
Šodien izlasīju Majakovska poemu par Ļeņinu. Tik vienkārša, dziļa un lieliska!
1952. gada 18. septembrī.
Pēc trešās, nē pēc ceturtās stundas atkal uz kolchozu.
Tā kā visā ciemā pašreiz nav elektrības, klasei izdevas dažus skolotājus pierunāt jauno stundu un vispār neprasīt. Tāpēc tā vieglāk izgāja.
Latv. v. izdeva gramatikas burtnīcas. Brīnums! Pavisam apaļa atzīme... Laikam pagājušā gadā es tomēr kaut ko esmu iemācījusies.
Dažiem šodien iznāca trīs pusdienas; vienas mājās, otras internātā, trešas kolchozā. Oškalna v. nos. kolchozā slējām kviešus. Bez mums vēl bija desmitie un nedaudz astoto.
Jau uz tīrumu ejot un arī darbā skrējām un kliedzām, gājām raibā barā, vispār jaukā diena mūsu garastāvokli bija attiecīgi noskaņojusi. Daudz dziedājām, daudz draiskojām, bet arī darbu darījām. Par visiem pārstaigājām 12 ha. Kolchoznieki mūs laipni saņēma un pavadīja, vārdu sakot, bijām gaidīti talcinieki. To liecināja baltā maize, medus un piens palaunagā.
Mājās braukšana bija neparasta – bez grūstīšanās. Mašīna bez bortiem un pamatīgi piebāzta. Tomēr ne tāpēc. Mēs, meitenes, bijām aizrāvušās ar dziedāšanu un ne vienkāršu, bet ar zemo pievilkšanu, kaut kas līdzīgs dziedāšanai tercās. Nebija gan arī mūsu kustīgāko pušu – Imanta, Ulda, Jāņa un Rūda. Tie aizgāja pa taisnāko ceļu un izrādījās mums priekšā.
Ir gan mums slinkošana!
1953. gada 19. septembrī.
Trešā sestdiena sākās ar četrinieku ģeometrijā. Ne jau nezināšanas pēc, bet neveikli rēķināju – aizmirsies reizes rēķins. Tas ir pirmais četrinieks vārdos. Darīšu visu, lai viņš neiekļūtu liecībā.
Klases sanāksmē es paziņoju, ka negribu pievienoties nolīdzināšanās domai, ka izstājos no klases kolektiva mācību jautājumā. Interesanti, pat tik kategorisks paziņojums neradija sakustēšanos. Tikai Aija prasīja, kurš mani nosaucis par atkritēju. Mirdza pati slējās augšā un "izliecās", ka viņa apmēram tā teikusi attiecībā uz gramat. mājas darbu. Patiesībā tā arī iznāk. Es vairs tikai viena varu. Un ko Mirdza vārdiem pasaka, to klusībā sev visi pārdomājuši. Mirdza ir visatklātākā.
Pēc stundām Vairim pirmā skolēnu sanāksme. Viņam šodien būs tikai 5. un 6. klases un skol. Brantas referats par viņas braucienu uz Kaukazu. Cik jauki, ka varu paklausīties, kā jaunajām priekšsēdētājam iet. Reizes trīs abi Vairis u Jānis N"ak pie manis un prasa kā tas un kā tas jādara, ko teikt un ko prasīt. Mirdzas vārdiem runājot, man tas glaimo.
Mazie trokšņaini. Vairis veicas tā nekas. Tikai puisis par ātri un par klusi runā. Tā pēc sanāksmes viņam ar'pateicu. Iznāca draudzīga kritika. Vairis jau sāk interesēties, ko vēl darīt, lai ievestu kārtību. Ja tā būs arī turpmāk, tad gan jau sapratīsimies.
Tad vēl par referātu. Noklausīšos, kā mums vidusskolniekiem stāstīs, tad varēs spriest.
Bez šīs dzīves nevar neievērot arī mājas dzīvi, kas ar savu skaudrumu vienmēr sevi atgādina. Aizeju mājās nav maizes. Nu tas nekas – ēdīs vakarā, kad papa atensīs kukulīti. Rīkoju lielo sestdienu. Es tomēr esmu bagāta. Vienreiz palokos un trīs nedēļas varu dzīvot tīrām drēbēm.
Ojārs ir pavisam nejauks. Šodien nezin kā savas dusmas izgāzt, par to, ka es mamai pateicu, ka viņš skolotājai nav atprasījies. Pēdējais sliņķis. Pa trim četrām stundām viņš pēkšņi var uzmūrēt skursteni līdz jumtam (kāds pusmetrs) un līdz šim nevarēja.
Mama ar kaļķi gludina manai istabai sienu. Ai, kas par mālderi! Vai tiešām mums ar mamu tie mūrnieka darbi jādara. Ojārs vēl mani par ekspluatatoru nosauc, ka es pati nemālējot. Man pašreiz vairs ērtības neinteresē. Vēl krāsns noderētu... Bet pašreiz par visu svarīgākas mācības.
Šovakar gan tikai savu lapu izlasīju. Daudz gan vārdiņu neiznāca, ko atzīmēt, bet gribas pierakstīt šādas rindas:
""Я ведь и не знала вас по– настоящему. Алёша Ковилов был создан моим воображением таким, каким я хотела его видеть... Иногда я в страхе думала: вдруг он окажется совсем другим, и моя любовь померкнет?
– У меня было много знакомых. Некоторые мной интересовались. Но никто не интересовал меня. Только какие–то злые минуты я смеялась над собой: кого ты ждешь? Разве его дождешься, разве дождешься человека, который тебя не знает, не стретится к тебе, не думает о тебе? Разве его дождешься, если он, может быть, и не существует на свете?
Как хорошо, что ты оказался лучше Алёша, которого я создала в моих мыслях и мечтах! Жизненней, богаче, сложнее !–"
Šajos Zinas vārdos es atrodu daudz daudz ko priekš sevis. Tie man liek kaut ko un diezgan daudz ko, kas vijās ap vārdu "Boriss" manā iztēlē, bet par to vēlāk, kad būs attiecīgs noskaņojums. Tagad nav laika filozofēt.
1953. gada 20. septembris.
Talkas diena. Vienpadsmitie visi, cik jau nu bijām, nobalsojām braukt uz "Oškalnu," kur piektdien mums medu deva un vispār šogad laipni.
Mirdza un "Maigais Bērziņš" – nu tad jau būs jautri un jauki. Tikai nabaga Bērziņam zobi sāp. Toties Mirdza ņēmās par diviem. Burkanus gan mums izdevās tikai, aptaustīt un nogaršot. Lieliski burkani! Lielākā dienas daļa pagāja linu laukā, no sūrenēm liniņus zvejojot.
No sākuma man tā plūkšana pavisam neveicās. Mūsu zobgali jau sāka trīt mēles, ka komiteja atpaliekot. Es jau nu centos attaisnoties, ka pievelku aizmuguri, bet vēlāk izrādījās ka tā "komiteja" šoreiz nu šodien attiecas uz Vairi un ka es neesu ieskaitīta zobgaļu asprātību apšaudes objektā. Tas man īsti pa prātam.
Mirdza gan ir sevišķs cilvēks. Šodien viņa strādāja vai par visiem (sasēja gandrīz visas meiteņu salasītās saujas) stājās par visiem, dziedāja, runāja asprātībās vispār visas mūsu klases dvēsele.
Mājās pārbraucām ap 19.00 paslinkojuši bijām, tāpēc nogurums nevisai liels, bet neko daudz jau pēc talkas vairs nevar padarīt. Sākas jauna nedēļa, ātrāk jāliekas uz auss, lai līdz nedēļas beigām var noturēties ar svaigu galvu. Plkst. 22.00 – pagaidi, fizika, un arī tu, ķīmija, līdz rītiņam!
1953. gada 21. septembris.
Ar 21. septembri sākas rudens. Ar šodien mūsu "vasarnīca" skaitās līdztiesīga ciema māju sabiedrībā, jo virs tās jumta beidzot izlīda dūmenis.
Šodien palaimējās dabūt divus pieciniekus – loģikā un fizikā. Īsti labi jau nu nezināju, bet kaut kā to iznāca. Izdeva kr. val. diktatu. Šoreiz es esmu bijusi izklaidīga attiecībā uz "мягкий знак" Trijnieks. Varbūt tomēr viņš netiks liecībā. Šoreiz vairs tikai trīs kļūdas. Pēc stundām beidzot notika komiteja. Apstiprinājām gruporgus un pulciņu vadītājus. Komitejas locekļiem tomēr pienāca kārta jautāt. Pašreiz no komitejas vislabākā ir Vija. Man vairs nav jādara tas, kas pagājušā gadā. Šodien var'ja redzēt, ka tik tiešām ir un pastāv skolēnu komiteja. Slikti, ka sēde ievilkās līdz pus septiņiem. Man jau sāk likties ka protu mazliet kaut ko noorganizēt.
1953. gada 22. septembrī.
Rakstījām algebrā klases darbu. Es protams "nepratu" reizes rēķinu un vispār laikam ko nepareizi sarakstīju.
Krievu val. diktātā droši vien būs sarkans no kļūdām. Teksts bjia tas, par kuru mēs jau 2x rakstījām atstāstījumus. Sarakstīju kādās četrās vietās vārdu "dzimtene" ar lielo burtu un laikam mazo rakstīt.
Daila reizi sasauca kaut ko līdzīgu komitejas sēdei, izskatījās pēc komjaunatnes aktiva sanāksmes. Parunājām par atskaites ziņojuma sastādīšanu pārskata sapulcei. Uz māju ejot, ieminējos Dailai, kāpēc viņai sekretares darbs neveicas, ja viņa jau tik ilgi strādājusi. Daila atzinās, ka pašreiz aizrāvusies ar fizkultūru un citreiz citas aizraušanās un, ka tas arī ir galvenais iemesls.
1953. gada 23. septembrī.
Atkal kopā ar Dailu strādājām. Sastādījām tā pa pusei sienas avīžu tematiku. Mums abām vienmēr veicas.
Runājot par mācībām, jāatzīmē fizikas mājas darbu četrinieks – paviršība un vācu val. mājas darbu piecinieks.
Pasūtīju oktobrim avīzi. Nopirku Furmonova "Dumpi". Pēc "Čapajeva" man interesē šis rakstnieks – komunists. Izlasīju piezīmes par šo grāmatu. Pabeidzu Krimova ["Tankkuģi Derbentu"], bet par to vēlāk, kad uzrakstīšu sacerējumu.
Šodien saņēmām Alda vēstuli un kādas 10 fotogrāfijas no viņa augsnes prakses. No visa var secināt, ka puisim nav naudas. Arī mums nav naudas. 140–150 rbļ par pus mēnesi – tā ir ironija.
Jaunā plīts jau prot ēdiena temperaturu sacelt līdz 100°. Manā pažobelē vakarā saskatāmi dvašas garaiņi. Nē, es neesu tvaika mašina, bet apkārtējā temperatura krītas kā jau tas rudenī parasts.
1953. gada 24. septembrī.
Atkal dabūju vienu piecinieku un gluži par velti – kr. lit. Vakarā vienu reizi biju tā ar miegu kaudamās pārlasījusi. Stāstīja kaut ko par Danko Levads, par to, ka Gorkijs savos ceļojumos labprāt klausījās dziesmas un nostāstus un tos izmantoja vēlāk savos sacerējumos, bija labs, bet tālākais nekonkrets satura savārstījums. Es gari un plaši novirzījos no temata. Nepatīkami.
Bet tad sadeva gan mums kr. val. skolotāja Platā. Pamatīgi. Tādus vārdus teca, tikpat apvainojušos, kāda ir mūsu izturēšanās pret viņu. Bet tas viss bija teikts kaut arī puslīdz mierīgi, tomēr pārāk augstā tonī, lai iekļūtu mūsos kaut kā dziļāk.
Sākot ar rītdienu uz 10 dienām pārtraucam regulārās mācības. Visa vidusskola izies kolchozs. Tāds ir vispārīgs lēmums.
Izrādās, ka mūsu "Taņa" nav mums piemērota. Tā domā Tetere. Direktore šauboties par to, vai mēs izspēlēšot, iznākt varot karikatura.
Pa divām stundām izlasīju un kopā ar Mirdzu centos dabūt skol. Teteres piekrišanu. Šīs debates man ierosināja, pareizāk sakot uzvedināja painteresēties par problēmām un tēlu dziļumu lugā. Patiesībā mēs par to arī runājām. Fakts, es stāvu par lugas spēlēšanu, bet par pašu lugu domāju apmēram tā: ...
Dziļa, sirsnīga, daudz abu domu, īsi konkrēti izteicieni ar bagātu saturu.
Taņa pašā sākumā ir kā akla. Viņa sevi visu atdod otram cilvēkam. Noteikti visu... instinktus,... interese par apkārtējo pasauli,... savus draugus atstumj,... mazu puišeli negrib, lai nerastos tieši vidū, strādā Hermanim, ... Hermanis viņai viss – vislielākais vistalantīgākais, ... Hermaņa gribai pakļauj savējos .. ir ar mieru iet uz cirku, kaut gan sākumā pati grib'ja uz teatri, paliek mājās viena, jo Hermanim noteikti jāiet iedzert ar draugiem. Viņai nav nekā sava, neko viņa neatstāj sev! Viņa bez gala mīl Hermani, bet uzstāda prasību, tūlīt pateikt, ja vairs nemīl. Taņa klusu un bez pēdām prot pazust no Hermaņa ceļa, pamanījusi, ka tam tuvāka ir kalnraktuvju priekšniece Samanova. Taņa nepasaka par puisīti – viņas un Hermaņa dēlu. Cik gan daudz viņai bija jāpārcieš dzīvojot vienai bez naudas, ar zīmēšanu viņa tomēr maz ko dabūja, jo nevarēja īri par dzīvokli samaksāt. Puisītis nomira arī pa daļai tāpēc, ka Taņa pārtrauca studijas. Taņai ir raksturs.
Kaut arī naudas jautājums spiež, bet tas nevar būt izšķirīgais. Viņa zīmē Andreja projektam zīmējumus un noteikti saprot, ka bez Hermaņa ir arī labāki konstruktori, ka dzīve iet uz priekšu un rodas jauni papildinājumi un uzlabojumi.
Taņa beidz institutu. Viņa brauc tur, kur viņu sūta, jo zina, ka tur ir vajadzīga. Kalnraktuvju rajonā viņa kļūst slavena. Taņa nepazīst nogurumu. Nē! Viņa ļoti baidās. Viņa ļoti nogurst slēpju gājienos. Bet galvenais, Taņa vienmēr sevi saņem rokās. Viņa ir dziļi cilvēcīga. Kā viņa bezgala satraucas par viņas rokās nomirušo sievieti, cik daudz viņa sev pārmet par meitenīgo nedrošību, gandrīz zaudē ticību saviem spēkiem. Bet, uzzinājusi, ka 30 km no viņas atrodas slims bērns, viņa iet slēpēm arī tad, kad uzzina par gaidāmo sniega vētru. Iet un aiziet. Taņa nejūt sevī ne mazāko pārmetumu. Hermanim, Šamanovai. Ar (milzīgu) dziū sirsnību viņa ārstē Hermaņa Jurīti. Ilgāk nekā vajaga paliek pie tā un cik grūti viņai tomēr šķirties. Izglāba, bet savu puisīti nevarēja. Vai viņa par to arī domāja? Droši vien jā, jo viņas vārdos par to, kāds izaugs Jurītis un āda būs viņa daudz līdzīga ar tāda paša satura domām pirms četriem gadiem. Taņas mīlestība nav mazinājusies. Viņa ļoti gribēja redzēt Hermani. Pati bija daudz augusi un tādu atrada arī Hermani. Viņa jautā, ko jaunu konstruējis Hermanis, vai nav kļuvis par techniķi praktiķi. Taņa pamato savu aiziešanu ar to, ka negribējusi, lai Hermanis būtu sliktāks nekā viņa, to ir iedomājusies, nekā viņa to ir mīlējusi.
Viscauri Taņa ir lepna, cilvēks ar raksturu. Sākumā egoistiska. Viņa diezgan asi izmeta, ka Šamanova pielāčojot istabu, bet pie Ignatova pati pirmā atvainojās par to. Ja sākumā Taņa visu sevi atdeva vienam Hermanim, tad lugas beigās – visiem kam kaut kas sāp, ļaudīm, darba cilvēkiem. Viņa iet tur, kur viņu gaida, kur viņa ir vajadzīga. Taņai ir bijusi jauka bērnība, pioniera dzīve, bt ko mēs zinām par institutu Jaunību viņa atdeva vienam cilvēkam. Vai vispāri vienam cilvēkam ir tiesības no otra tik daudz paņemt? Tālākās gaitās Taņai arī vairs nav dzīves. Sevi visu viņa atdod darbam, bet paliek atmiņas. Tik daudz jau lugas sākumā dzirdētu vārdu ar skumju noskaņu kādu visam jaukam piedod atmiņas. Man arī jāapstājas pie skolotājas jautājuma, vai ilgi tā Taņa izturēs. Autors tādu kā atbalstu rada ar Ignatovu. Bet kāds šis Ignatvs būs. Lai arī viņa rajona teritorija ir lielāka par Dānijas un Beļģijas teritorijām kopā, kā viņš var pie sevis nelaist cilvēku, kas pie viņa nāk, kā viņš var būt aizņemts un pie tam bieži. Nepacietīgs, dusmīgs mētājas ar rājieniem. Var jau būt, ka viņš ir lielisks partijas darbinieks, bet viņa priekšstats par laimi ir vienkārši pārsteidzošs. "Mērce"!!! Ignatovam var paredzēt čundas gaitas. Nelabi paticu? Nu, var izrādīties, ka kāds sektors Ignatovam kopējs ar Čundu.
Jāapstrādā arī Hermanis. Ech, tu, talantīgais konstruktor! Tik nevainīgs! Tomēr atstāja meiteni un domajas ar divām vēstulēm briesmīgi daudz pūlējies. Pie tam, ko vēl taisnojies, ja pirmais sāki meklēt sev piemērotāku cilvēku. Tevi apgrūtināja tas, ka Taņa visu sevi tev atdeva. Taā tev nav nekas.!. drusku pianiste, drusku zīmētāja, drusku ārste... ne šis, ne tas. Tu varēji aizbraukt viens, jo gribēji aizbraukt. Tu spēji tikai pabrīnīties par Taņu, tev neviena jautājuma nebija, kā Taņa dzīvojusi. Taņa negribēja puisīti?, bet viņš taču bija, dzīvoja, nomira!
Šumanova – priekšniece vai direktore – augsta persona, noteikta, neatkāpjas no teiktā, gādīga nu tomēr tāda nu tāda gara, dūšīga, vēsa persona.
Bet kas tas par cilvēku – vecmāmiņa? Bez dzīves, bez mērķa, uz nezin ko cer... Kāpēc tāds tēls vajadzīgs? Nekādas jēgas.
Ziemas apmetnes saimniece – vienkāršs, sirsnīgs cilvēks. Man sevišķi patīk viņas teiktais, ka katrs cilvēks cenšas izstāstīt savas likstas un bēdas, parunāt par sevi, lai otrs tikai klausās, bet pats par otru neko neinteresējas.
Dusjas tēlā vislabāk izvirzīts un atrisināts mājkalpotājas jautājums. Dusja lasa par "akmentiņiem" un ar to pārsteidz Hermani. Viņa gan paliek neintrala Taņas un viņas instituta draugu attiecībās, bet var redzēt, ka Taņas rīcību nosoda.
Dusja aiziet no mājkalpotājas vietas un pāriet strādāt fabrikā, jo tur pa vakariem var mācīties vakara kursos. Dusjai ir 18.g., viņai tikai pamatskola, bet Dusja kļūst studente un kļūs inženieris. Medicinas instituta studenti – Taņas biedri slikti runā ar Taņu "vienmēr vienu un to pašu". Padodas, apvainojas, ka kļuvusi Taņai lieki.
Daudz skumīguma raktuvju pašdarbniekos. Gaišmatainais puisis – programas pieteicējs, "Čapajevs", Farmanovs, garais puisis u.c. Patiesa viņu gādība par ārsti Taņu, par mazo Šamanovas Juriku. Zaļš, īsts gurķis – tiešām nav labākas dāvanas Sibīrijas taigā, sniegavētru starplaikā. No šiem vienkāršiem ļaudīm strāvo daudz dziļa cilvēcīguma.
Lai arī lugā visi tēli nav pilnīgi izstrādāti un Taņai nav nākotnes, tomēr daudz labu domu un svarīgu problēmu. Tā var kaut ko vērtīgu dot arī man.
1953. gada 25. septembrī.
Pirmā lielās talkas diena sākas ar strīdu par Taņu. Es Mirdzai centos izklāstīt visu, ko pārdomāju. Viņa krietni asi un skaļiem pat apvainojošiem vārdiem centās mani apklusināt. Pārmeta, ka es gribot, lai visi tēli vienā laidā skaitītu partijas statutus, lai katra vecmāmiņa jūsmotu par kaut kādu Piekto gadu, visi runātu par komjaunatnes nozīmīti, ar vārdu sakot, visi tēli būtu idealizēti, jo katram cilvēkam esot kļūdas un kā piemēru ņēma mani pašu, pat gandrīz sāka uzskaitīt manas vājības. Ar vardu sakot, – es vārdiņu – Mirdza liek desmit vārdus. Es palieku pie savām domām.
Rakām kartupeļus. Pareizāk sakot, lasījām, jo mamma raka. Katram norma. Strādāju kopā ar Šķēli Ritu. Sapratamies bez vārdiem. Palīdzējām viena otrai, kur tik varējām. Kaatrai darba diena varbūt sanāks. Par visām kopā 12t. kartupeļu. iela locīšanās. Tā kā es negribēju pēdējā palikt, negribēju, lai Ritai manā vietā jāpūlas. Tad gada bija ko turēt.
Iznāca krietni liels pārsteigums. Parādījās mūsu vecais direktors. Es paspēju tikai muti paplēst un pateikt vienu lielu izsaukuma zīmi. Tas bija tik negaidīts un priecīgs gadījums. Mūsu vecajam Jauniņam ir tik ciešs un sirsnīgs rokas spiediens! oprasīja man par skolēnu komiteju, par grupām, par sekmēm, par pirmajām vietām, kā mēs tās gatavojamies noturēt, apprasījās arī kā man veicoties. Atgādināja manu mērķi un to ka tas jāsasnidz pa taisnāko ceļu. Cik tas bija labi, ka mūsu vecais direktors mūs apciemoja, kā passaukts darbā. Uz vakara pusi sāka mākties. Darbs arī ievilkās. Tumsiņa bija, kad gājām vakariņās uz internātu. Labi tā barā. Internātā mūs sagaidīja direktore, apvaicājās par darbu, par to vai neesam noguruši, mudināja dūšīgi ēst, nu ar vārdu sakot par mums rūpējas.
Mājās. Kad tā nomazgā lauka dubļus, izkar sabristās zeķes pie ierītes un iededzina lampu, tad var arī vēl ar grāmatu nodarboties. Šovakar tā vēlu gan tikām mājās. Ap pus deviņiem...
1953. gada 26. septembrī
Atkal pie kartupeļiem. Nevisai. Vienas mašinas vainas dēļ šoreiz tikai 5 tonnas. Mums ar Ritu 12,5 kastes. Ap sešiem sāka traki līt un vajadzēja iet mājās. Turpinu savas regulārās nodarbības ar vārnīcu un grāmatu, bez tam parakstīju citatus.
1953. gada 27. septembrī.
Lietus nelija, saule diezgan labi sildīja, bet darbs īsti labi neveicās. Sevišķi grūti bija vienu laiku vakarpusē. Bijām astoņi cilvēki un mums vajadzēja apskraidīt divas mašinas.
Šodien papa sāka mūrēt manu mazo krāsniņu. Līdz pusei jau ir. Vēl grīda un arī man būs normali dzīves apstākļi. Neviens nezina, ka es sēdu pažobelē. Noņēma jepiņus. Tomēr četri ābolīši vēl palika, nevarēju pat ar krēslu aizsniegt. Lūk, cik liela mana ābele. Mama ierosināja šos ābolus sūtīt Uldim. Nu labi, sūtīsim.
1953. gada 28. septembrī.
No paša rīta uzrakstīju savam studentam vēstuli.
Visu dienu spīdēja saule. Skaista diena. Labi bijia lasīt tupenīšus un vispār rušināties pa sauso smilti.
Trešo reizi lasu "Tālu no Maskavas". Lai nu saka ko grib Kuzma Kuzmičs tomēr labi pasaka: "Человек должен быть всегда недоволен собой. Никогда не вини разные обстоятельства в своих неудачах, вини в них молько сабого себя... Не успокаивайся, не остывай, не старай душай. Не соблазняйся легко доступными мелкими радостями псизну за счём мени дступних настоящих болыших радостей.”
1953. gada 29. septembrī.
Šodien mums tāda pavaļošanās. Puse dienas aizgāja pa graujmalām vaļājoties. Kad strādājām, tad strādājām, kad sēdējam, tad sēdējām. Izrādījās, ka bietes izlkt neesam aizmirsuši. Tā rādām, ka karsti tikai šodien jāskatās uz mūsu darba kvalitāti, nevis uz kvantitati. Arī pie kviešiem tāpat.
No rīta darbu gaidot audzinātāja pie manis piegāja un prasīja, ko es nervozējot, ja neesot vesela, tad vajagot uz māju iet, prasīja, ko vakarā darīju nu vispār kas un kā. Man kā parasti par šo tamatu runājot parādījās nodevīgā asara un es gan teicu, ka man pile degungalā un steigšus to centos noraust. Pateicu kā domāju: ka ja no viena sviras gala noņem nost un otrā galā viss paliek tāpat, ka tad es nevaru atrast līdzsvaru. Patiesībā ar to es cenšos attaisnot savu atteikšanos no zīmēšanas. Nezin kāpēc man tā kā kauns paliek un tā vien liekas, ka es vēl daudz vairāk varu...
1953. gada 30. septembrī.
Noslimojām vēl vienu dieniņu Pēc vakariņām kopā ar audzinātāju sastādīju sienas avīžu tematiku un runāju par visu pašreizējo. Uz mājām ejot iegriezos skolā, kur mūsējie vēl dejoja. Ja mani uzlūdz man patīk dejot, bet man toties žāvas nāk. Pēteris L.... ai, kas par puisi! Žēlot nevajag, bet cienīt... jā, tomēr ir ko cienīt. Pēteris turas. Kā lai zina, cik viņam grūti, bet izredžu laikam nav.
1953. gada 1. oktobris.
Apmācies. Līņā. Auksts. Strādājam visi kopā pie labības. Kaut arī strādājām ar rīkiem, tomēr krietni vien samirkām. Gandrīz tūlīt pēc mūsu pusdienām gājām mājās, jo arī šeit Morozā mums nav īsta darba.
Šodien pirmo reizi iekurējās mana krāsnīte. Jānokārto grīda, tad varēšu taisīt jurģus.
Mēģināju zīmēt sienas avīzes virsrakstu. Izādās, ka man nav zīmuļa un tā arī izdomāju atlikt uz nākošo vakaru. Tad visu pie reizītes. No mājas darba rakstīšanas ar man šodien nekas neiznāk. Kā parasti nevaru vien iesākt, šoreiz nevaru izšķirties par ievadu. Līdz 5. to tomēr vajadzēs izdarīt.
1953. gada 2. oktobrī.
Jauka saulaina diena, pūš silts, bet diezgan stiprs vējš.
Sataisījos kā uz lietus dienu un tagad bija mazliet karstāk. Visu rītu līdz pusdienām vilkām bietes, pēcpusdienā krāvām labību Gundegās. Strādājām lielākā klases daļa. Tikai astoņas meitenes palika pie Baltā kroga. Šodien zēni tā kā slinkāki bija. Pusdienā arī gaidīja kamēr meitenes paēd.
Labi strādāt kopā ar Mirdzu, Ritu, Intu vai Gunu. Kad strādā, tad pa īstam, bez vilkšanās. Izrādās, ka pat padziedāt varam. Šodien debatējām par to, kā būs pēc gada šis temats mums ir neizsmaļams.
Tagad vakarā mani jau sagaida silta istaba. Ierīkojos ar visu galdiņu. Ai, cik labs un pierasts mans galdiņš!
Vienkāršo zīmuli dabūju un pavisam viegli uzzīmēju virsrakstu. Cita lieta, ja viss jau iepriekš izdomāts. Es tomēr pa visiem šiem gadiem esmu iemācījusies zīmēt. Cik viegli tas man padodas! Tomēr šī zīmēšana, lai paliek tikai mana mīļā, vajadzīgā un noderīgā blakuslieta un nevis galvenā nodarbošanās.
1953. gada 3. oktobrī
Guna sienas avīzi šodien nevar izdot. Es apsolījos iet palīgos kādai piektai klasei un tā lai paņem pirmo vietu, ja jau reizi mūsu klase to nevīžo.
Laiciņš atļāva mums sakopt ap 3 ha labības turpat Gundegās. Tā kā es biju sagatavojusies uz lietus dienu, tad man tā pagrūtāk gāja. Pat apvainoties paspēju, kad meitenes mani nenomainīja tad, kad visas citas nomainīja. Vietām ļoti zems tīrums. Strādājām, bet sevišķi vis neveicās.
Internatā saimniece iepriecināja ar baltām maizītēm.
1953. gada 4. oktobrī
Miglaina diena. Strādājām to pašu darbu. Vēlreiz pārliecinājos, ka komandas tomēr neder. Pusdienās pēc pieēšanās un pavisam gausas iešanas pa sliedēm līdz laukiem meitenes izstiepās grāvmalā un sāka dziedāt visas mūsu dziesmas. Mirdza kategoriski paziņoja: "Lai mani ceļ kaut vai ar domkratu, bet pati es necelšos." Kad vēl tādu laiciņu bijām pagulējušas (skolotājas jau strādāja) es apskatījos, vai bez mans tuvumā vēl nav arī Daila, viņa jau nu gan ir nedomāja būt par cēlāju.
Atzinu par vajadzīgu rīkoties un ķēros tūlīt lietai pie saknes. Vienkārši iečukstēju Mirdzai ausī, ka es šoreiz būšu tas domkrats un ka būs vien jāceļas un jāiet. Izrādījās, ka nevienam pret tādu paņēmienu iebildumu nav un aizsāktā dziesma pat vēl tālāk man ejot. Bet skolotājas komandas tonim bija neapmierināta vispāreja rūkoņa un vakara pusē darbs neveicās.
Pamazām rakstu mājas darbu.
1953. gada 5. oktobrī.
Atkal darbojas zīmētāju brigade, atkal Launiņš piebrauc ar motociklu un mūsu darbnīcā ienes papīra lokšņu rulli un krāsu, tušu, otiņu kaudzi. Tikai tagad par to, kas top un šīm liksnēm interesējas jaunā direktore. Viņa mūs tāpat sauc par māksliniekiem kā skol. Launiņa un vecais direktors.
Es jau nu vēl zīmēt protu un pat diezgan labi, tikai lēni gan iet. Ta ir t vienu iesākto nepabeidzu. Sienas avīžu tematiku nepieliku.
Turpinu rakstīt mājas darbu.
Man liekas, ka šis gads ir tiešām iepriekšējā turpinājums. Viss šogad iet tāpat kā pagājušā gadā.
1953. gada 6. oktobrī.
Zīmēšanu nokavēju par 45 min, bet toties darbā strādāju kā nākas. Ar otro grafiku tiku tālāk nekā ar pirmo.
Atpūtas diena pagalam.
Pirmo x iekūru pati savu krāsnīti un vispār ievācos istabā.
Kārtoju, pat matus izmazgāju. Nāk miegs.
1953. gada 7. oktobrī.
Sākam mācīties. Mūs iespieda mazajā klasītē pie skatuves un saka, ka mēs esot kolchozā. Šodien gan mēs lieli izskatāmies. Ai, bargi mūs saņēma. Sāka ar skolēnu noteikumiem... Prasīja mājas darbu.
Nu šodien beidzot tapa mans sacerējums. Ech, nepaspēju ar rītdienas mācībām.
1953. gada 8. oktobrī.
Šodien mēs pavisam dumji sagājām klasē. Sekos tas, ka dabūjām sēdēt pēc stundām – literatūrā visi vēsture – puse. Krievu val. un ģeometrijā – divnieki. Lūk, kāda salna pēc mājas darba rakstīšanas pēdējā vakarā.
Man laikam viegla galva. Pa to pašu laiku iemācīja apmēram 2 x vairāk citatu nekā prasīja. Jocīga parādība. Mēs tagad solos esam saspiesti kā siļķes mucā. Bet, kad es sēdu blakus Antonijai, tad jūtos fiziski apsiesta. No viņas izstaro drausmīgs smagums. Kur gan cilvēkam var būt tik smagas rokas, tik smagas kustības.
Šodien netieku galā ar avīzi. Literaturu vairāk nodomāju šodien nemācīties, pietiks ar to, ko tanī pēc–stundā.
Ar mazo Līgiņu diezgan daudz runāju, pat ciemos uzaicināju, bet pēcstunda izjauca. Līga labi mācās, bet negrib būt pioniere...
1953. gada 9. oktobris.
Zināju visas stundas. Sevišķi ķimiju, jo nebija bail, žēl, ka neizsauca.
Kopā ar Mirdzu rēķināju ģeometriju. Mirdza tomēr zina arī kaut ko. Atnesu sienas avīzi. Zēni zīmēja. Plkst. jau četri...
1953. gada 10. oktobrī.
Uzrakstīju klases darbu ģeometrijā uz slikti. Maigai un Antonijai nepastāstīju krievu val. Vispār biju tālu no laba garastāvokļa.
Grāmatas no pažobeles pārvietoju istabā plauktos. Grīdu pirmo reizi izmazgāju. Nekas, mājīgi.
Izlasīju 20 lapp no N. Ostrovska.
1953. gada 11. oktobrī.
Vai tad vajag būt Jurmanovam, lai vienmēr rakstītu?
Sanesu istabiņā burtnīcas, avīzes, žurnālus, visus papīrus. Pārlasīju Dzidras vēstuli un nolēmu aizrakstīt.
Sveicināts!
Es Tevi neesmu redzējusi un nezinu Tavu vārdu. Zinu tikai to, ka Tu noteikti esi. Un ja Tu esi labs komjaunitis, labs savas grupas organizators, noteikts un atsaucīgs biedrs, tad Tu varēsi izpildīt manu lūgumu: aizsūtīt šo vēstuli Tavas skolas bijušajam 7. kl. komjaunatnes gruporgam. Dzidrai Reitai. Norunāts?!
Ar komjaunieša sveicienu
Lubānas vidusskolas 11. kl. skolniece
Ligita Vucene
1953. gada 11. oktobrī.
Sveiciens no Lubānas!
Pirms četriem gadiem Tu zināji, kas Tevi tā varētu sveicināt. Esi aizmirsis? Bet es nevaru aizmirst ne savas pioniera gaitas, ne Tevi. Un iedomājos tagad pajautāt Tev, ko esi sasniegusi, ko domā tālāk darīt, ko pašreiz dari, kur esi.
Es vēl joprojām Tevi uzrunāju ar "Tu." Ja pēc Tavām dmām tas nav pareizi, pasaki. Man liekas, ka Tu būsi ar mieru ar mani apmainīties vēstulēm.
Šodien radās vajadzība pārcilāt grāmatas un visādu "vecos" papīrus. Uzdūros žurnālam par I pionieru salidojumu, pārlasīju... sameklēju Tavas vēstules un, lūk, rakstu Tev.
Esmu pārliecināta, ka tu kaut kur mācies.
Tu kādreiz gribēji kļūt bioloģe?
Domāju, ka tagad Tev mazāk kam rakstīt un Tu varēsi man atrakstīt biežāk.
Rakstu tev tāpēc, ka mūsu ceļi kaut kur varbūt var krustoties vai iet pavisam tuvu tuvu līdzās.
Pastāstīšu tūliņ par sevi to, ko gribu dzirdēt par Tevi.
Pašreiz mācos 11. klasē. Skolotāji un klase domā, ka es varētu skolu beigt... ar medaļu.
8. 9. un 10. kl. gadu noslēdzot bija 1, 4 un 2 četrinieki t.i. liecības nodalījumā – galīgā atzīme. Vispār man grūtāk iet kr. v. raksti un fizkultūra, visu pārējo bremzē kaut kāda muļķīga neuzmanība, ko raksturo atgadījumi matematikas vienreizvienā.
No 9. klases darbojos skolēnu komitejā un līdz ar to komjaunatnes komitejā. Sekretars, priekšsēdētāja vietnieks, priekšsēdētājs – lūk, mans sabiedriskā darba ceļš. Man paveicas ar zīmēšanu. Tāpēc nākas pastrādāt pie sienas avīžu apdares.
Darba netrūkst.
Ko vēl par sevi lai saku. Tagad mana materiālā bāze ir – nu ir daudz sliktāka nekā pirms četriem gadiem. Nav elektrības, nav mēteļa, nav paredzama ceļa nauda uz kaut ko tālāku, kad beigšu skolu. Nezinu, kur to izraus. Jo brālis jau trešo gadu studē un viņam visa vispirms vajag. Nu un manas vajadzības aug, es dzīvoju uz citu rēķina... Vispār par šo tematu es nemīlu runāt.
Pa šiem gadiem es jau mazliet protu kaut ko organizēt. Organizatora dāvanu man nepavisam nav, bet esmu vienkārši kaut ko iemācījusies.
Nezinu, vai man ir raksturs vai vēl nav, bet zinu, ka tas noteikti veidojas, jo man patīk audzināt raksturu.
Ko tālāk darīt?
Mans mērķis – mācīties Dārzkopības institūtā. Ja vajadzēs likt eksamenus – likšu. Ja nebūs ceļa naudas – vajadzēs gadiņu pastrādāt. Mazs kaktiņš no manas sirds laikam vienmēr piederēs pionieru organizacijai. Tāpēc, ja vajadzēs meklet darbu, tad vispirms meklēšu darbu ar pionieriem. Ja tā nevarēs, tad es esmu ar mieru kaut uz Polaro loku braukt, lai tikai tiktu tur mācīties, kur gribu.
Mani uzskata par nopietnu cilvēku. Nemīlu dejot. Tikai mazliet protu. Psicholoģijas skolotājai liekas, ka es vispār maz smejoties. Varbūt ka tā visumā arī ir. Es vizu zīmējot tumšās krāsās. Nemaz tā negribu, bet iznāk. Jaunā direktore jau ir paspējusi pateikt, ka es vispār uz visu skatoties tumāšm brillēm. Nē, es brilles nenēsāju.
Drīz būs pagājis vidusskolas laiks. Kas ir mana labākā draudzene? Nezinu. Ar Dailu veicas sabiedriskais darbs. Ar Mirdzu labi parunāt, padziedāt. Labi būt kopā ar klasi, ar komjauniešiem. Ir man maza draudzenīte 2. kl. Līgiņa. Viena vienīgā drauga vai draudzenes vēl nav. Esmu ir atklāta, ir asa, ir strīdīga, ir noslēgta, ir atsaucīga...
Gaidu tādu pašu vēstuli no Tevis. Atraksti, tad pateikšu, ko domāju par Tevi tagad, pārlasot vecās vēstules.
Ar sveicienu komjauniete Ligita Vucene.
Mana adrese: Cesvaines rajons, Lubānas ciems. p.n. Lubāna.
Pastnieks atnesa Ulda vēstuli. Mūsu students tikko atgriezies no kolchoza. Var redzēt, ka puisis ietur pareizu virzienu. Ir sajūsmināts par šo izbraucienu darbā.
Jaunais avīzes numurs ir lielisks. No viena gala līdz otram vērtīgi raksti.
Ievads "Komjaunatnes biedra karte" Nodaļā "Mūsu pirmrindnieki" par pirmrindniekiem lopkopjiem Limbažu pad. saimn. "Liepupē", Ogres "Lāčplēsī" un Smiltenes "Uzvarā". Ir nodaļa "Dzimtenes uzņēmumos. Garš raksts "Jaunajiem techniķiem plašākas iespējas!" Par Rīgas jauno techniiku stacijas darbu. Otrajā lappusē: "Sarkanā Karoga ordenis – komjaunatnei" – fragments no "Bonivura sirds" "1918.–1920. gadu Chronika", "Kukuruza – vērtīgs lopbarības augs." Nodaļā "Mums raksta" raksts celtnieki – brāķa meistari" Sūdzība un pārbaude par remontiem namā Ļeņina ielā 117. 3. appusē P.Araumes pārskats "Ko rāda ANO 8. sesijas līdz šinējais darbs." Ne tikai tas, ka šī sesija izsaka sabiedriskās domas pretī runāšanu ASV diktatam, bet tas kā šis raksts uzrakstīts, tas man patīk. Informacijas par ĶTR Centr. tautas valdības ārlietu ministra Čžau Eņ–laja paziņojumu sakarā ar Padomju valdības otu, par Indijas valdības kategorisko protestu "Pret provokacijām Korejas neintralajā joslā," par "Japaņu karaspēka manevriem Hohaido salā." Interesants ir Eidusa ceļojuma piezīmes "Aizkaukazā", kuru pirmais turpiājums še iespiests.
Ceturtajā lappusē ar virsrakstu "Ražot vairāk dārzeņu" 4 rakstos un divos foto attēlos vispusīgi parādīta Saulkrastu rajona Staļina vārdā nos. kolchoza pieredze.
Bez tam "Valsts 3% iekšējais laimestu aizņēmums Sestās Laimestu papildizlozes oficialā tabula. Tiešām vērtīga ir šī 53. g. 10. okt. avīze nr. 200.
Fiziku atliku uz rītu. Izlasīju nolemtās 72. lapp.
1953. gada 12. oktobrī.
Šodien skraidīju pa skolu un organizēju reidu par 5.–7. kl. disciplinu. Reida laiks – 12. 13. 14. okt. Klašu vecākie skatīsies kā uzvedas šā skolēni starpbrīžos, pēc zvana, kino, uz ielas, ko šo klašu vecākie ziņo par disciplinu. Sadalīts un izziņots. Izziņoju arī, lai gatavo ziņojumu par darbu kolchozā.
Gatavojamies komjaunatnes pārskata sapulcei.
Bija vajadzīgs vienu pusstundu panest izdedžus. Nevarēju atsacīties.
Izlasiju 72. lapp. Puse no grāmatas.
1953. gada 13. oktobrī.
Majakovskis sev jautā "Ja izkratītu no manis lasīto, kas paliks pāri?" (1910. g.) No manis tomēr kaut kas paliktu. Es visur kaut ko piedomāju...
3st. kopā ar Mirdzu rēķinājām trigonometriju. Pašreiz es varu ieskaidrot un Mirdza saprot. Šodien izdeva vēstures kontroldarbus. Kā par brīnumu piecinieks. Kr. v. diktatā četrinieks. Algebras kl. d. trijnieks. Nav nesaprašana, bet neuzmanība.
1953. 14. oktobrī.
Vēsturē nezināju citatu par Ļenas notikumu nozīmi. Neizsauca atbildēt.
Reiti Kārli aizvedu pie m.d.v. vēl nbija uzrakstījis ziņojumu.
Notika pārskata vēlēšanu sapulce. Man vajadzēja vadīt. Mūsu organizacijai tomēr ir par ko runāt. Runāja arī. Es kritizēju Dailu un citus t.sk. Liliju, Mudīti...
Pārvēlēšanu rezultātā Daila komitejā neieiet. No vienpadsmitiem vienīgi es. Šoreiz tā gribēju. Nē, es neturupināšu iepriekšējo gadu tradicijas, nebūšu tāds teicamnieks kā iepriekšējie. Ja būšu, tad tāda kā esmu. Šajā pusgadā mani pienākumi – skolēnu komiteja, pionieru sektors, kaujas lapiņa. Visu to un teicami beigt skolu vai beigt skolu bez medaļas. Rūgti? Citādi es neesmu es.
1953. gada 15. oktobrī.
Izdeva ģeometrijas kl.d. Atzīmes par laimi nebija liktas.
Šodien es esmu ignuma iemiesojums. Negadījās tomēr nekas ļauns. Uz izlases sportistu sacensībām nepaliku. Izdarīju saimniecisko apgādi. Reizi nopirku mazo vāzīti. Pāri visām mācībām pārbraucu.
1953. g. 16. oktobris
Par darbiem kolchozos runājām komitejā līdz plkst 7.00.
Trigonometrijas kontroldarbā nezināju neviena uzdevuma. Šodien mājās neizrēķināju neviena ģeometrijas uzdevuma. Neskaidrs nav, bet neprotu. Galīgi skāba dūša. Dvas reizes sviedu burtnīcu nost un divas reizes sāku atkal rēķināt.
Komitejā jau diezgan principiali varu jautāt par brāli, bet īsti kā nē....
1953. gada 17. oktobrī.
Krievu val – 5, latv. val. mājas d. – 5, vācu val. mājas darbā – 5, ģeometrijas uzdevumā – 4 (ielaidu kļūdu). Vācu val. kontroldarbā 2 vārdiņus nezināju, vienam nepareizs artikuls. Mana cerību uz četri.
Rēķināju ģeometriju. Rīt iešu pie skolotājas. Visās matematikās man prasti rezultati. Domāju, ka sapratu. 72. lapp no "Kā rūdījās tērauds".
Šodien bija komjaunatnes grupas sapulce. Būs jauni biedri.
Vairim sadevu visus papīrus par reidu, lai apstrādā un iet pie Teteres.
1953. gada 18. oktobrī.
Labi ilgi nogulēju.
Mazlietiņ papūlējos par glītumu, nu par mājīgumu. Sataisīju un pieliku aizkarus.
Pāris stundas lasīju par Korčaginu, tad gāju pie audzinātājas rēķināt ģeometriju.
Man ir kādi 4, 5 vai pat vēl vairāk ielaisti uzdevumi. Vairāki no tiem klasē pusrēģināti nu vispār grūti.
14.00 aizgāju. Skolotājas vēl nebija. Sāku rēķināt. Kā par brīnumu pavisam viegli un ātri izrēķināju. Tāpat nākošo un vēl un vēl. Ceturtajā ielaidu kļūdu, sāku no puses. Skaitļi iznāca, bet zīmēs kļūda. Tanī brīdī atnāca skolotāja. 2 st. – 4 uzdevumi. Skolotāja pārbaudīja un teica: "To es saprotu, Ligita."
Lūk, ko nozīmē izgulēties un ar svaigu galvu ķerties pie matematikas. Tātad var.
Gatavojos puķu sēklu konkursam. Izkūlu rezēdu sēkliņas. Vēl domāju nest arī asterītes. Ma patīk astronomija. Līdzi uzdotajai vielai lasu "Visumu". Iznāk lasīt par zināmu un tomēr ir savādāk, jautrāk un saprotamāk.
"Padomju Jaunatnē" par otro komjaunatnes apbalvojumu. Labs fragments no Katlinskas "Vīrišķības". Lasot par komjaunatni man kaut kur tā kā kņut, ka ceļas uz augšu jeb vai sirds sāk ātrāk dauzīties, tāpat kā kaut ko jaunu uzzinot par Mičurinsku. Jau četri gadi es nesāju komjaunieša nozīmīti, bet nav ienācis prātā, ka varbūt būtu labāk bez tās. Man liekas, ka vārdam "komjaunatne" ir tāda īpaša skaņa, Februārī notiks divpadsmitais kongress! Varbūt arī es tikšu uz rajona konferenci vēl no vidusskolas. Mīlu šos miljonus jauniešu, sajūtu sevī daļiņu no šī spēka. Katram es varu paspiest roku un uzsmaidīt un katrs man atbildēs ar to pašu. Tas ir neaprakstāmi.
1953. gada 19. oktobris.
Šinī dienā pirms 4 gadiem braucu uz biroju. Šodien uzrakstīju divus kontroldarbus – loģikā un ķimijā – domāju, ka labi. Pēc stundām bija pārrunas ar 14–gadīgajiem pionieriem. Inta R. vadīja. Debatēs piedalījās Aija, Lilija, Daila, Biruta arī es. Neviens jau neteica, ka nē pat vairāki apsolījās. Tomēr pasivi mani pionieri. Kalve atteicās pārrakstīt "Reida" rakstiņus. Atdevu Vairim, varbūt kādam iespiedīs. Virsrakstu uzzīmēs 7. kl. vai nu Aina vai kāds viņas vietā. Par sienas avīzēm rakstiņus kopā ar korespondentiem uzrakstīs Mudīte. Tā ir sarunāts. Mūsu meitenes studē statutus un izpilda anketes...
1953. gada 20. oktobrī.
Reida materialus pārrakstīja Aleida. Visu atdevu Vilkancei – uzzīmēs virsrakstus. Mudīte jau apskatījusi ar korespondentiem avīzes un raksti apmēram ir rokā. Pabeidzu lasīt par Karčaginu… Pēc vakardienas pusgulētās nakts šodien ir tā, ka viss pusratā. Eju gulēt un ceļos augšā, bet tomēr jāiet un jāizguļas.
1953. gada 21. oktobrī.
"Laukos" zināju, bet man neprasīja. Vācu val – 4 Atzīmes tagad – 3 četrinieki un viens piecinieks. Latv. v. diktātā – 4, mājas darbā – 5; Pieliku sienas avīzi ar reida materialiem. Prasta ir, bet tādā garā taisīta laba vien ir. Šovakar jāzīmē Birutas avīzei. Izlasīju pēdējo lappusi no "Далеко от Москвы".
1953. gada 22. oktobrī.
Šodien balsojām par jaunajiem. To skaitā vienpadsmit vienpadsmito. Daila vadīja sapulci. Daila prot. Jautājumu pietiekoši un galvenais aktivi. Uz beigām gan jau bija noguruši. Biruta būs labs sekretars. Var labāk par Dailu šo to pateikt – skaļāka balss. Apsveica Daila, Biruta... Par tuvāko un tālāko sirsnīgi, labi un skaisti pateica direktore. Audzinātāja izteica vēlējumu – beigt vidusskolu un mācīties augstskolā.
1953. gada 23. oktobrī.
Tas pie šīs dienas jāskaita. Pulksten 130 Paliek nekustināta fizika un tikai līdz pusei trigonometrija. Aizgāju uz skolu 8os uz papildstundu. Paspēju pateikt, ka šodien esmu dumjš. Arī citi tādi paši, arī tie, kam nebija ne sapulce, ne sienas avīze, ne gatavošanās skolēnu komitejas sēdei. Laimējās. Neviena divnieka. Nevienas stundas pēc stundām. Ķimijas kl. d. četrinieks – uzdevuma dēļ. Es tomēr to attaisnoju. Komitejas sēde nenotika. Sienas avīze neiznāca – šis tas jāpārkārto. Atnācu mājās, domāju par ceturkšņa noslēgšanu – nedēļa darba un vēl nedēļa. Raudāju – fakts un biju tik pūcīgā, nu kā jau cilvēks kam sirds pilna. Neviens par mani nedomā. Netieku skaidrībā. Vajadzīga varonība, lai sasniegtu līdzenas atzīmes. Liekas viss tāpat kā pagājušā gadā. Ceturkšņa beigas un didelēšana, lūgšanās, avansi. Liekas, neceļas roka saņemt dāvanas. Jau kr.v. lit ir tādas dāvanas. Ne visumā, bet konkreti. Nav konkretu zināšanu par izņemto vielu. No otras puses – vācu val. – trīs četrinieki, viens uzdāvināts piecinieks un pieciniek mājas darbos, bet tiem četriniekiem līdz pecinieka pavisam man trūka, paviršības dēļ. Tas konkreti, bet vispār, izņemot kr.r., trijnieku nav. Pašreiz uz liecības rādās pieci vai seši četrinieki. Neviens jau par velti bet zināšanām nelabos. Tas ir skaidrs! Un, ja tas gala iznākums tomēr ir medaļa, tad pārmetumi, ka uzdāvināta. Un, ja es tagad savelku visu kursu, tad nostiprinu zināšanas.
Ap 9–iem gāju satikt kādu no jaunajiem. Vajag jau būt no biroja mājās. Mirdzai logs tumšs. Internatā mazie jau ir. Mūsējie braukuši caur Madonu un būšot rīt. Visi mūsējie.
1953. gada 24. oktobrī.
Šodien uz skolu nav jāiet. Pirmkārt izgulējos, otrkārt rakstīju mājas darbu, Tad vēl paraustīju bietītes. Agri gāju gulēt.
1953. gada 25. oktobrī.
Uzrakstīju mājas darbu. Redzēs kāds būs, kad izlabos. No bibliotekas paņēmu jaunu grāmatiņu – "Право творчества" Кирилл Косцинский. Šo dienās jāizlasa, tad iznāk pa 13. lapp. Valoda samērā viegla.
Apskatīju Ulda 11. kl. mājas darbus. Man manējie labāk patīk. Ir viņam daži reti labi, bet vairumam daudz kļūdu arī saturā nepilnības, tas man uzlabo garastāvokli.
Iztaujāju Mirdzu par biroju. Mirdzai vēl tālu no politikas, kaut arī man tā neizliekas pārāk svarīga.
Par Pāvelu Korčaginu.
Tagad lasot es it kā dziļāk un sīkāk visu apskatu un uztveru. Ja ir vērts vispār dzīvot tad tā kā Pāvels. No šī brīža mana mīļākā grāmata paliekt tieši "Kā rūdījās tērauds". Šeit visskaidrāk parādīta komjaunatne un komjaunieši. Nē, tas nav stāsts vai romans, tā ir dzīve.
1953. gada 27. oktobrī.
Es sāku savus ikdienas noteikumus nepildīt. Tikai šorīt atcerējos, ka vakar neizlasīju lappuses un neizdarīju piezīmes. Tagad es tik rēķinu, cik četrinieku iznāks uz liecības. Šodien izdeva latv. v. lit. mājas darbus – saturs teicams, bet atzīme – 4. Bez tam latv. v. un kr. val. 4 atzīmes. Vācu val. man ir labākās atzīmes klasē, bet no piecinieka tālu. Šodien kr. v. diktātā – pieci. Atstāstījumā iznākot trīs. Ir cerības uz četrinieku rakstos.
1953. gada 28. oktobrī.
Šodien dabūju vienu labu piecinieku trigonometrijā. Formulu izvedu, citas formulas zināju, mājas darbi bija. Tur var vēl kaut kas iznākt.
Es vienmēr nojaušu, ka man prasīs Arī vakarvakarā tā bija, ka par katru cenu vajadzēja izrēķināt un visu iemācīties. Miegs nāca, rēķināšana neveicās, metu nost un ņēmu atkal, pēdējās ogas apēdu un gandrīz visus ābolus. Nebūs vairs ko Uldi pacienāt. Dailai gan vienu atstāju. Tomēr bija vērts. Ar tiem āboliem tā, mama jau pati kaut kad teica, lai neglabāju, nu glabāju jau, bet apēdu.
Šodien skolā beidzot ir sanitarais dežurants.
Kad katram atsevišķi jautāju, negribēja neviens, kad šodien starpbrīdī visiem kopā tad pat vairāk nekā vajag. Mūsu klase dod 9 palīgus, pionieru organizacijai.
Guna, Inta, Rita, Lilija, Mirdza, Daila, Ledus Pēteris, otrais Pēteris un Imants par visiem. Vēl piesaistīsim Maigu – dziesmu instruktoru.
1953. gada 29. oktobrī.
Piecinieki – kr. val. lit., arī fizikā un kaut kādas cerības arī ģeometrijā.
Labi priecīgi, ja veicas. Ar pulciņu vadītājiem gan s'tav uz vietas. Bet pašreiz tāpat neko neizdarīs. Jāpabeidz ceturksnis.
1953. gada 30. oktobrī.
Izdeva fizikas kontroldarbus par uzdevumiem. Gandrīz pieci! ... bet atzīme redz tikai četri, jo, pārveidojot, "LS" un "di" likti iekavās un pēc "Maksa" nav vienlīdzības zīmes.
Izsauca stundā – piecinieks. Atzīme varbūt nebūs samazināta, bet garastāvoklis... lūpa krietni vien nostiepusies.
Neskatoties uz to, trigonometrijā šoreiz izrēķināju visus piemērus.
Izdeva latv. val. četras atzīmes, tad tas arī neko negroza. Būs pieci četrinieki. Muļķīgi.
Tomēr reizi notika skolēnu komitejas sēde. Pie miroņiem arī es palieku par mironi. Gribu būt pie dzīviem cilvēkiem. Komj. komitejā tas pats. Laba jau Birutiņa ir, bet tik neveikli teikumiņi, un par daudz rāma.
Rīt plkst. 8.00 jābrauc uz Mičurina v. os. kolchozu, uz Dzelzavu. Atgriešanās svētdien plkst. 15.05 Līdzi jāņem sega, dvielis un kāda grāmata, kur grib piespiest.
1953. gada 31. oktobrī.
Šī diena palika biešu kalnā pie exeriņa Gulbenes ceļa malā. Likās neiespējami kaut ko izdarīt, bet kad sākām, tad līdz vakaram vai visu kalnu sarindojām apaļajās kaudzītēs. Visi labi strādāja. Ar mani kopā bija Inta R., Aija, Imants un Oļģerts. Daudz smējāmies, bet, pēc mūsu domām, bijām klases priekšgalā. Pavisam skābi palika, kad dabūjām dzirdēt pretējo.
Vakarā iemācījs vācu val. vārdiņus un uzrakstīju garas piezīmes par redzēt. Nav laika še ierakstīt.
1953. gada 1. novembrī.
Astotie aizbrauca no paša rīta. Mums nācās pastrādāt līdz trijiem. Esmu pašmīlīgs un iedomīgs radījums. Aizgāju gulēt stundas nesagatavojusi izņemot vēsturi, kur šā tā uzrakstīju konspektu.
1953. gada 2. novembrī.
Pamostos – vēl tumšs – guļu tālāk. Pamostos – vēl neceļ. Kad ceļ, tad ceļos. Pulkstes jau astoņi. Paspēju pārskatīt ķimiju, loģiku, astronomiju.
Bez prasīšanas atzīmi izlika loģikā, vēsturē, arī ķīmijā izlika. Astronomijā nepieteicos, neprasīja. Fizikā taisīju vienaldzīgu seju un teicu, ka dusmojos uz skolotāju. Dusmojos arī – par klases darbu un par kolchoza darbu.
Vakar izlasot, nē pārlasot, avīzi iepatikās 31. skt. raksts "Parunasim par autoritatēm". Taisni man noderīgs. 1. nod. numurā dažas rindiņas apbrīnojami sakrīt ar manām domām:
"Viegli ir strādāt, ja zini, ka tavs darbs ir vajadzīgs, ja ar tevi plecu pie pleca strādā citi – tādi paši jauni un dedzīgi kā tu pats".
Šajā pašā avīzē kaut kas no nākotnes dzīves. Rakstā: "Labi vikts uzdevums" ir par I kursa komjauniešu iesaistīšanu augstskolas darbā. Vērtīga pieredzes apmaiņa.
1953. gada 3. novembrī.
Algebrā – 4
Tomēr kaut kas ticams sanāks. Jaiet gulēt, lai skaidra galva un vai noturēt vācu val. labāku atzīmi.
1954. gada 4. novembrī.
Latviešu literatūrā mani izsauca un teica, ka atzīme jau esot pārdomāta, ko likt, bet to vajagot noformēt. Iznāca piecinieks.
Vācu val. stundā es sēdēju drebēdama un roku paceltu vien turēju. Neredzēja. Neizsauca. Izlikts četrinieks. Tā matematiski iznāk neko darīt. Lūgties neiešu.
Izdeva trigonometrijas klases darbus. Man un Gunai ceturksnī iznāk piecinieki.
Beidzot ir laboti pirmie fizikas kontroldarbi. Četrinieks.
Astronomijā, neskatoties uz to, ka α vietā par lielāko atzīta β – tomēr piecinieks. Slikti nav. Patiesībā astronomiju saprotu, kaut ko jau zinu un tā man patīk. Ilgi mēģinājām priekšnesumus – montažu un dziesmas. Pēc tam vēl grupas darbs. Pa tumsu kasījām lapas, slaucījām gružus un visu to stiepām uz ugunskuru. Ir tad vēl ga–lā netikām, jo tie darbarīķi bijām tikai Guna, Maiga P. un es.
Vēl jāuzzīmē sienas avīzei virsraksts un rītam, protams, jāmācās. Šīm ceturksnim atzīmes vairs nelikšot, bet ģeometrijā vēl var izsaukt.
Šodien sarīkota puķu sēklu konkursā savākto sēklu izstāde!
Biruta atgādināja man par jaunākajiem pionieru vadītājiem.
1953. gada 5. novembrī.
Ģeometrijā atzīme izlikta. Pieteicos rēķināt. Izrēķināju cik vajadzēja.
Visa diena mēģinājumos.
Komjaunatnei veltītais vakars. Mūsu klase joprojām ir tas smaguma centrs. Dziesmas nošķiebās aizsmakušo altu dēļ. Valši ... fokstroti. man neiznāca laika uz balli palikt. Vēl jāuzzīmē sienas avīzes zīmējumi.
Ar direktori kaut ko norunājām par jaunāko pionieru vadītāju seminaru.
Sienas avīze kārtībā. Vēl jāsaliek grāmatas somā.
Šodien, vakarā pirmais sniegs uzkrita.
Kad gāju gulēt plkst. 3.05 zeme balta.
1953. gada 6. novembrī.
Sienas avīze izdevās laba. Par laimi 8.05 nebija jābūt skolā, tad arī uz stundām laikā tiku.
Šodien atzīmes nelika. Fizikā gan man uzdevums bija izrēķināts, vēsturē – konspekts.
Liecības. Pirmais ceturksnis noslēdzis. Klases sekmju caurmērs – 3,7 – viszemākais kāds jebkad bijis šajos gados mūsu skolas vienpadsmitajai klasei 1. cet. Klasē viens nesekmīgais – Antons. Teicamnieku nav. Labas un teicamas sekmes 6 skolēniem.
Man bez fizkulturas četrinieka vēl četri četrinieki – latv. valodā, krievu valodā, vācu valodā un algebrā. Kaut arī tās ir visas valodas un matematika, cerība ir un tā ir drošāka nekā pirmajā skolas dienā, jo sliktākais ceturksnis ir nobeigts tik labi, cik labi es to vidusskolas gados protu.
Mākoņi tādi – kr. valoda, matematikas, fizika, ķīmija. Iespējams dabūt teicamu novērtējumu – visur.
Turpinu atskaiti par 1. ceturksni. Krievu val. pabeidzu lasīt "Далеко от Москвы" un iesāku "Право на творчество", jo otro metīšu nost un nopirkšu kādu interesantāku, ko varēšu regulāri lasīt. Vārdnīciņā 120 vārdiņu. Pieņemsim, ka 100 no tiem zinu – tātad kaut kas klāt ir nācis. Un tādā garā īdz maijam es varu iegūt 600 vārdus! Jāmeklē dzīvei tuva interesanta grāmata.
Komjaunatnes darbā pionieru sektors ir puslīdz izvēlējies jaunākos pionieru vadītājus, Oļuks apsolīja pionieru sarakstu, direktore apsolīja nākošndēļ j.pion. vad. seminaru.
Skolēnu komiteja. Nenotika skolēnu sanāksme. Komitejas sēdes arī var uz pirkstiem saskaitīt. Tas ir no mums neatkarīgu iemeslu dēļ.
Mācību darbs – noklausījāmies 8to klašu atskaiti.
Disciplīnas jautājumā – reids no 5.–7. kl., materiāli sienas avīzē, materiāli apspriesti, arī klasēs, vismaz Cālītes A. klasē.
Par sab. darbu. Pirmkārt darbs kolhozā – noklausījāmies vidusskolas klašu atskaites, nolēmu sanāksmē paziņojums komitejas lēmums. Tajā sanāksmē skolotāji čaklākos apbalvoja ar grāmatām.
Pēc sab. darba – puķu sēklu konkurss un skolas apkārtnes uzkopšana. Viss ļoti gausi un par daudz vēlu. Arī neatkarīgu no mums iemeslu dēļ.
Sanitārais darbs – parādījās sanitārais dežurants, bet savus pienākumus nepilda.
Pulciņi strādā vāji.
Fizkultūras sektors kaut ko dara. Daila ir Agras pirmais palīgs.
Vispār skolēnu komitejā strādā sab. darbā – t. i. praktisko pasākumu sektors, skolēnu komitejas pr–ji. Varis gan izdara to, ko lieku, bet gausi un netiek saviem spēkiem. Varis sāk palaisties mācībās. Nav iemesla t. i. nav iemesla skolēnu komitejas darba pēc.
Klasē kaujas lapiņas darbs – cet. iznākušas 19 kaujas lapiņas – caurmērā pusotras lapiņas nedēļā. Plāns nav izpildīts. Pēc kolhoza darba t. i. pēc 2 ned. darba uzlabojusies kaujas lapiņu kvalitāte, ir zīmējumi un ienāk puslīdz regulāri.
Grupas sienas avīžu apdare laba un droši vien tiks cildināta. Samierināties var ar pēdējo avīzi – puslīdz glīti zīmējumi.
Par dabu kolhozā arī man piešķīra grāmatu. Negaidīti. Grāmata taisni vajadzīga. Staļins "Ļeņinisma jautājumi".
Montāža izdevās diezgan laba. Saka, ka tomēr varējis dzirdēt, ka es lasu un arī sadzirdēt, ko lasu.
Atkal debates par medaļām. Rūdis saka, ka ja četri četrinieki, tad pagalam. Pēteris R. ar tāpat saka, vienīgā cerība uz Ligitu, bet ja tik, tad nekā.
Es jau vai tīši domīga paliku un tūlīt šinī pat vakarā centos to lietu noskaidrot. Tetere gan stingri noteica, ka tas nekas, galvenais, ka nedrīkstējis būt trijnieks, lai nenolaižoties, visas iespējas dabūt latviešu valodā teicami. Ja tie četrinieki ir tikai četri, tad viņi var arī nebūt.
Starp citu, manā liecībā nav nevienas nokavētas stundas. Tā tas arī bija.
1953. gada 7. novembrī.
Man ienāca prātā labs teikumiņš no mūsu klases spēlētajām "Rustavi ugunīm". "Uzvar tas, kuram neizdevīgāki apstākļi."
1953. gada 9. novembrī.
Vakar piezīmju nav, tādēļ, ka 0.00 ieradās Uldis un vakar visu dienu bija mājās un es negribēju viņam rādīt.
Arī Uldis pieteica, lai mācoties labi un neielaižot trijnieku. Aizbrauca šodien. Bez tam vēl noprasīja, vai es par to Mičurinsku nopietni. Beidzot noteica, ka varot arī tur. Uz manu iebildumu, ka vispār nekur netikšu, teica, ka lai dabūjot medaļu, tad visi ceļi vaļā, ka mētelis un tamlīdzīgi nākšot pats no sevis un ka viņš nākošvasar praksē nopelnīšot un man palīdzēšot.
Šodien man bija atskaite komjaunatnes komitejā. Manu darbu novērtēja ar apmierinoši. Direktore neko nevarēja pateikt, ja neskaita to, ka rīt atbraucot jauna pionieru vadītāja, esot no Varakļānu rajona, strādājusi šajā darbā un rajona komitejā.
Pēteris L. – 2. kl.
Atnācu no skolas, sāku šo to meklēt par jaunāko pionieru vadītāju darbu. Uzrakstīju piezīmes ar virsrakstu "Ar ko sākt".
Man liekas, ka semināri – vecākā pionieru vadītāja darbs. Bet kas jādara man?
Plkst. 7.30. Sen laiks sākt mācīties.
Šodien pirmo reizi šogad atkal bija Skultānes stunda. Trijnieks nedrīkst būt.
Miegs nāk. Ņemu palīgos ogas, maizi. Metu grāmatu nost, noauju kājas, ņemu atkal rokā. Lieku un ņemu un galā tieku plkst. 24.00 – apmēram. "Plēsumu" šodien nelasīju.
1953. gada 10. novembrī.
Algebras mājas darbos, kurus tik grūti nācās rēķināt, tomēr vēl ir viena kļūda.
Izdeva I cet. otro mājas darbu. Man esot vai pats labākais darbs. Kļūdu dēļ četrinieks. Man iedeva "Krievu ļaudis". Nopirku "Слепой музыкант", bibliotēkas grāmatu neizlasītu nesīšu atpakaļ.
Bijām pie ārsta. Mūsu klasei sliktas acis. Man šķības – 1 un 1,5.
Mājās ap pus septiņiem. Nāca miegs. Atstāju lampu degot un pēc desmitiem drusku nosnaudos. Pēc tam ar svaigu galvu ierēķināju trigonometriju, izlasīju un uzrakstīju konspektu vēsturē, palasīju loģiku un literatūrā par "Mirušajām dvēselēm" un no jaunās stundas. Plkst apm. 3.00. Nu gluži vēl nav.
1953. gada 11. novembrī.
Manā istabā ieradies modinātājs pulkstens.
Tagad varēšu precīzi ievērot laiku. No kino "Neparastie draugi" atnācu 6.15, sāku "Plēsumu" lasīt bez 5–ām 7os. Aizgāju gulēt 10os.
1953. gada 12. novembrī.
Piecēlos ap 7 kaut gan pulksteni labi dzirdēju daudz agrāk. Negribējās piespiesties, nelaime, ka miegs arī vairāk nenāca.
Šodien mūsu klasei mīļš viesis. Ojārs! Kļuvis brašāks, krietni pastiepies, pat diezgan skaists. Koncentrējas stundā, līdzi rēķināja, nu līdzi rakstīja, jo iepazināmies ar jaunām teorēmām.
Pastāstīja, ka no sākuma ar valodu pagrūtāk gājis. Uz pareizumu neskatoties, kad tikai saprašana un veikli nobērts. Par rakstiem viņš nezinot.
Mājās – 3.30. Ilgi aizgāja ar trigonometrijas vienādojumiem.
Atpūzdamies nolēmu beidzot uzrakstīt institūtam. P. f. nē, jo visus pieciniekus kā rādās es nedabūšu un tā es savu pagājušā gada apņemšanos apiešu ar līkumiņu. Vajag tomēr zināt, kas mani tur sagaida.
Pagadījās pa rokai vecs vēstuļu papīrs un domāts–darīts.
РФР Тамбовской области
город Мичуринск
институт садоводства у плодоводства имени Мичурина
Здравствуйте.
Я ученица 11 класса ЛССР Лубанской средней школы. Меня интересует Ваш институт.
У меня такие вопросы:
1. Кем у Вас можно выучится?
а) какие факультеты,
б) что там учатся,
ц) как долго надо учится.
2. Какие документы нужны и какие экзамены надо сдавать, чтобы поступить в Ваш институт?
3. Есть ли общежитие?
4. Чем отличается Ваш институт от Рижской Сельскохозяйственной академии?
5. Есть ли у вас студенты из ЛССР? Комсомольцы? Как их зовут?
6. Есть ли общежитие?
Буду ждать ответ!
Лигита Вуценс
Извините за грамматические ошибки, они конечно есть, но я никогда их не вижу.
1953. gada 13. novembrī.
Palaimējās pat 5 – vēsturē un 4 – trigonometrijā, kaut arī tik pat labi divnieki varēja gadīties.
Mājās pārnācu 6os, bet ar vienu kr. val. nosēdēju 3 stundas. Vienpadsmit. Nāk lielais miegs. Pārējo ar pus ģeometrijas sasteigšu rītiņā.
1953. gada 14. novembrī.
Latv. lit. nemaz neizlasīju, nu tikai 1 Staļina rakstu. Novērtēja ar teicami.
Vācu val. četrinieks paviršības dēļ. Zināju, bet kļūdiņas.
Vērtīga klases sanāksme "Ko saki, to pasaki acīs". Asa kritika, bet labi, draudzīgi beidzās. Tikai pašās beigās, tas neattiecas uz sanāksmi, man izgāja prasti... Bet šis negadījums man pierādīja, ka mūsu klases meitenes ir labs kolektīvs. Uztraucās par mani.
Vakars. Balle Ojāram. 10. un 11. Visi dejoja. Kaut kā silti, draudzīgi. Man vislabāk veicās ar Gunaru. Ar Ojāru debatējām par augstskolām un valodu.
Mirdza labi pateica "Kolektīvs tā neizjūt indivīda trūkumu kā indivīds izjūt kolektīva trūkumu." Pievienojos. Visvaldim jāraksta vēstule.
1953. gada 15. novembrī.
Puse mēneša!
Gatavojos rakstīt mājas darbu. Pārlasīju citātus, piezīmes, atzīmēju galvenos punktus. Pārdomāju manu sestdienas atbildi. Mīļā Ligitņ, tev liek atzīmes par velti. Atbilde bija ļoti nepilnīga, novērtējama ar trijnieku. Galu galā ceturkšņu atzīmes bez zināšanām nav vēl galīgās atzīmes. Tā jā.
Es gan esmu gausulis! Sacerējuma plānu sastādīju pa četrām stundām, četras stundas nogulēju, pēc tam iemācījos kaut ko no literatūras, kr.. val., fizikas uzdevumu līdz pusei parēķināju un ķēros atkal pie mājas darba. Ilgi gāja ar ievadu, bet ar pirmo punktu bezgala ilgi. Tad pus lappusi pa rindiņai nosvītroju. Piecos rakstīju nobeigumu.
Jānodod otrdien.
1953. gada 16. novembrī.
"Cilvēks ēd, lai dzīvotu, bet nedzīvo, lai ēstu." (Sokrats)
Studēju Korabļova "Ikdienas vingrošanu". Par to lika atcerēties šīsdienas komjaunatnes grupas sanāksme.
Atkal nakts darbi. Mājas darbu pārrakstīju pa divām stundām.
Plkst. pieci – nu manējais tik rāda. Viņš vakar niķojās, bija auksta istaba. Kaimiņiem ugunis. Ciemā gan vēl nav. Izdarīju četrus vingrojumus. Tiešām kaut kā patīkami. Kad es viņus zināšu, būs vēl labāk.
1953. gada 17. novembrī.
Palaimējās.
Kr. val. un vēsturē neizsauca. Mājas darbu nodevu. Par vienu apakšpunktu nemaz nav rakstīts. Domāju, ka plāns labs.
Plkst. 18.10. Jāsāk mācīties.
1953. gada 18. novembrī.
Kaut arī visu zināju, viss nošķiebās. Klases darbu literatūrā atdevu nepārlasījusi. Tur citāti katrā ziņā greizi. Ķīmijā neizrēķināju uzdevumu.
Pabeidzu izrakstīt citātus no Simonova "Krievu ļaudis". Smaga ludziņa. Kad otrreiz pārlasa – tā nekas. Jānes meitenēm. Tā jau daudz par ilgi noturēju. Plkst. pāri pus pieciem piecas minūtes.
Nesu vēstuli uz pastu. Šodien aizbrauca Ojārs. Dažas rindiņas aizsūtīju Visvaldim, nekā prātīga.
Bez piecām pus seši. Tā. Lai nu sāk iet. Vai nu sapratīs kā "Vetētiņam sādžā", vai arī būs liels enerģijas avots.
Noskatījos basketbola spēli. Lūk, kur var zēnus redzēt. Prieks paskatīties. Zibenīgi, klusi, saskanīgi, viegli, trāpīgi.
Nē, pulkstens ir vairāk nekā seši.
Es tā kā sāku domāt, ka esmu pavisam vājš pulvers. Visos izšķirošajos brīžos man aptrūkst enerģijas. Skaties, meitēn, ja tu nebeigsi skolu kā nākas – ar visiem pieciniekiem eksāmenos, tad tu neteiksi universitātē, tad vajadzēs dažus gadiņus pasēdēt tundrā un paaudzināt raksturu!
Cik tad daudz trūkst? Noslīpējuma trūkst! Viss grumbuļains, bedrains un rievains? Vien četrinieks pāri par maksimālo.
Es par daudz par sevi domāju. Man jāiekaļ Gorkija vārdi, viņš apmēram tā teica: "Ja es par sevi nedomāšu, kad tad par mani domās." Tik tālu man daudz reizes ienācis prātā un blakus tam vienmēr domāju, ka kolektīva loceklim par sevi nemaz nav jādomā, bet jāskatās, lai citiem būtu labi un savukārt citi uzmanīs tevi, lai tu varētu eksistēt, rūpēsies par tevi. Bet Gorkijs vēl turpina: "Ja es domāšu tikai par sevi, kam tad es esmu?" Mans pirmās domas turpinājums ir otrās domas atbilde. Es jau vienu otru reizi tā daru, bet vienmēr sev pārmetu, ka tā daru tikai tāpēc, lai būtu laba.
1953. gada 19. novembrī.
Vispirms pulkstens neceļ un neceļ. Pamostos, paskatos, plkst. tikai divi, nu brīnums, nevar aizmigt, pēc kāda laika atkal pamostos. Apakšā jau runā, staigā. Slienos kājās un uzrauju sērkociņu – kā tad – stāv! Laikam pajutuši, ka es nu esmu aizgulējusies, sauc mani. Pulkstens jau pus septiņi. Skolā jābūt astoņos. Grābju ko varu. Pirmkārt – kr. val. mājas darbs – vingrinājums. Uzrakstu – laiks uz skolu. Konsultācijā nebija ko teikt par mājas darbu. Vakar vakarā gan pirmo ņēmu, bet tikai tik tālu tiku, ka vēl mazliet un rokā būtu, bet iedomājos, ka varētu astoņas–deviņas stundas nogulēt un tad ar skaidru galvu viens divi. Tā arī izdomāju, bet par ilgi nogulēju. Diktātu kr. val. domāju labi uzrakstīju. Otrā kr. v. stundā neizsauca, mājas darbus savāca. Nu tur divnieku nedabūtu.
Vēsture – neizsauca. Pat konspekta nebija. Uz trijnieku izstāstītu, bet par atkārtotu laipošanu patiesībā pienāktos divnieks. Nelaime cita – ielaists krietni daudz.
Fizika. Starpbrīdī meitenēm teicu "Ja šinī stundā divnieku nedabūšu, ta vispār šodien nedabūšu." Sāk saukt. Nē, vispirms pēc zvana kādu brītiņu neienāca. Paspēju pārlasīt. Grūta stunda. Ne kā nevar saprast, bet tālāk pavisam vieglas lietas. Uzreiz galvā. Nu ienāk... sāk saukt. Lāce Valentīna pie tāfeles par pirmo uzdotās vielas daļu... Tālāk par rimstošām un nerimstošām svārstībām stāstīs... Zēni sāk rūkt, ka tas it kā nebijās, citi atkal saka, ka bijis, es arī pīkstu, ka noteikti bija uzdots. Un izsauc mani. Steigā nevaru uzdevumu burtnīcu sameklēt. Tepat jau ir. Svarīgu seju eju pie tāfeles un zīmēju trīs svārstību viļņu veidus. Vaļa stāstīja cilvēks. Pietiek, divnieks, sēsties. Domāju, ka man to liks stāstīt – pagalam! Nē, neliek. Izsauc Gunaru. Sāku stāstīt. Veikli, droši. Nu – tas tā. Prasa, kādas svārstības lieto radiotehnikā – zinu. Prasa, kāda strāva radio vajadzīga. Es saku, ka radio pieslēdz pie parastās. Iebildumi. Es ātri, ka pieslēdz, bet pašā radio to pārveido ar kondensatoru, piebilst arī ar transformatoru, nu bet galvenais pārveido. Apgaismošanas tīkla periodu zinu, ultraaugstvoltīgo zinu, tās periodu zinu, arī par kodolstariem apmēram pareizi pateicu. Pieci. Sēsties. Man jau, protams, paspruka garais smiekls. Skolotāja prasa meitenēm, kas tad man, kāpēc es smejoties. Maiga saka, ka es teikusi, ja nedabūšot divnieku, tad šodien citur vairs to nedabūšot. Skolotāja tik noteica, nevarot ar saprast mūs, tik cītīgi teikusi, kas uzdots un izrādoties, ka neesot iemācījusies. Es pēc tam vēl teicu, re kā nozagu atzīmi. Protams, roku arī cēlu. Gunars dabūja četri. Man, skaidrs, tas piecinieks nenācās. Es jau neslēpju. Atzīme laba lieta, bet par zināšanām – nu viņas būs vēl vajadzīgas. Piedomāšu.
Ģeometriju pārlasīju garajā starpbrīdī, parēķināju. Man iznāca pierādīt teorēmu, kaut kā jau nu pierādīju. Vispār mājas darbus salasīja. Tur jau nu pieci neiznāks. Visumā pareizi ir kā es uz skolu ejot mājās teicu: "Ar skaidru galvu daudz ko var izdomāt."
Šodien traki daudz jāmācās: vēsture – divas stundas, bet robs tur izpleties kritiski liels, fizika, krievu val. un vēl citos, bet tajās normāli. Plkst. pusē pieci.
Lūk kā šodien paiet laiks:
diktāts kr. val. – 1 st
starpbr. – 10 min
vēsture – 1 st
starpbr. – 10 min
kr. val. M – 10 min
vakariņas – 10 min
kr. val. M – 35 min, grūtāk kā pirmā
starpbr. – 15 min
vēsture – 60 min, sāk nākt miegs
starpbr. – 30 min
parēķināju trigonometriju – 25 min.
Plkst. 11 aizeju gulēt. Pēc stundas aizeju pavisam gulēt Pulkstens piecēla četros. No rīta trigonometriju – vienu uzd. izrēķin., otru pārrēķināju – nesanāca pēc atbildes, fiziku pamācījos. Vakardienas st. pamatīgi, šodienas tā pa pusei. Tā mana vakardiena beidzās plkst. 7.45. Taad sākas jauna diena.
1953. gada 20. novembris.
Vispirms konsultācija – nu tur tā – nekas. Fizikas stundā kontroldarbs. Nu, lūk, pēc zvana neizlasīju – slikti uzrakstīju. Ķīmijas st. šodien loģika – tur kaut ko uzrakstīju. Krievu val. lit. par māti zināju, bet stāstīt jau nu ne visai. Nu citādu sarežģījumu mācību jautājumā un vispār nebija.
Šodien komjaunatnes pirmorganizācijas sapulce. Bez citiem ļoti svarīgiem jautājumiem arī delegātu ievēlēšana rajona konferencei. Rajona komiteja rekomendē b. Putekli, b. Ošu, vecāko pionieru vadītāju Apīni, Birutu, Dailu, arī mani. Pārējie četri: Erenbergs, Kalve, Tuciks, Pureniņ Mudīte. Pie balsošanas par atstāšanu sarakstā nelabi iznāca ar Gunu. Viņa nezināja, ka savu kandidatūru var noņemt un Daila arī neapķērās, ka no mūsu klases par daudz un tā iznāca, ka tikai ar aģitācijas palīdzību neievēlēja Gunu, bet Janci. Varbūt vajadzēja arī man savu kandidatūru noņemt, bet man tik ļoti gribas tikt uz konferenci... Pašu projektā nebija manis.
Runāju ar pionieru vadītāju par savu sektoru. Mūsējie nevar. Jāmeklē jaunākie pionieru vadītāji no citām klasēm... Pirmdien seminārs.
Ienāca prātā, ka mums tagad izdevība uzaicināt b. Putekli un b. Ošu uz sapulci. Līdz 12. decembrim laiks arī vēl ir.
Attiecībā uz peļņu vākšanu iesaistīsim visu skolu.
Jāmācās šodien trīs mācības – vēsture, ģeometrija, krievu valoda. Vispirms jauno stundu un tad parādus. Tā. Līdz konferencei jāizlabo svārstīgās vietas, nedrīkst saķert trijniekus – tāds rajona komitejas norādījums.
21. novembrī.
Vakar bija tāda mācīšanās kārtība – ģeometrija – apm. st., tad starpbrīdis, tad krievu valoda un pēc tam gulēt. Šorīt uzrakstīju ļoti sasteigtu konspektu vēsturē.
Bija tikai divas stundas: ģeometrija un krievu val. Izsauca kr. val. Biju mācījusies, stāstīju, bet ar bezgala daudz kļūdām. Ielika piecinieku, bet solīja nākošajā reizē par tik daudz kļūdām samazināt atzīmi par diviem cipariem.
Dabūju vienu bārienu no Mirdzas par to, ka 10. kl. meitenēm teicu nedot baltos priekšautus. Teicu Maigai, lai nedod, man neprasīja. Teicu tāpēc, ka domāju, ka tādā garā baltos priekšautus neieviesīs. Kuram vajag, tas aizņemas no citas klases. Tomēr taisnība Mirdzai, ka arī ar tādu metodi neievedīs. Tad vajag sarunāt vienu vakaru korim vai kam citam, lūk, iesim visi tā. Mirdza pārmeta man to, ka ienākot tik pat kā atcirst – laiks bija pašām iegādāt, tas tik pat kā Elza man arī varējusi pagājušajā gadā pateikt – tev tas mētelis ir vajadzīgs, bijis laiks pašai iegādāt. Un kad vēl teicu, ka tāpēc es šogad vairs to mēteli neprasīšu, ka tad viņš tapšot pienests klāt.
Pēc stundas mēģinājām teātri. Man ne pārāk svarīga, bet vajadzīga loma.
Sākās apkopšanās darbi. Briesmas, kur daudz sīkumu. Tad istaba auksta, tad ūdens vajadzīgs, tad putekļu ar tik daudz sakrājies, elkoņi cauri un tupeles sabristas un drēbes sasviestas. Tas viss jāsaved kārtībā.
Lai tā krāsns rūc un lai tas ūdens silst, bet tagad jāiet pastaigāties, jāsadabū kāds zaļums ko vāzīte ielikt.
Mana ikdienas lasīšana sāk vai aptrūkst. Jāpieņem noteikti mēri. Tā 4 sveši vārdiņi dienā.
6.20–7.25 lasīju un izrakstīju vārdiņus – 6
5 min izklaidēšanās. 5 min pulksteņa untumiem.
7.37–7.45 plāns mājas d. par "Krievu ļaudīm".
no 7.45 līdz 8 vakariņas.
8.00 – plāns, bez 20 min 9 – sastādīju.
Punkts.
9.00 – "Jaunā gvarde", 10.00, 10.15–11.05, 11.10–12.10.
"Mūsu stepi visi lamā, saka, ka tā esot garlaicīga, ruda, tikai paugurs pie paugura un it kā tā būtu nemājīga, bet es to mīlu."
"Es ne no kā pasaulē nebīstos, nebīstos ne no kādas cīņas, ne grūtībām, mokām, kaut tikai zinātu, kā rīkoties... Pār mūsu dvēselēm izpleties kaut kas draudīgs.
Cik labi būtu varējuši dzīvot visi cilvēki pasaulē, ja vien būtu gribējuši, ja vien būtu sapratuši."
"Lai cik arī smags un šausmīgs būtu karš, lai arī kādus nežēlīgus zaudējumus un ciešanas tas sagādātu cilvēkiem, jaunība ar savu veselību un dzīvot prieku, ar savu naivo, labsirdīgo egoismu, mīlestību un nākotnes sapņiem, negrib un neprot aiz vispārējām briesmām un ciešanām saskatīt briesmas un ciešanas pašai sev, līdz tās uzbrūk un pārtrauc viņas laimīgo gaitu."
"Viņi pierada pie nakts dežūrām Pretgaisa aizsardzības daļā, pie dežūrām ar gāzes masku pār plecu, šahtās, uz skolu un slimnīcu jumtiem: un sirds viņiem neiedrebējās, kad no tālas bumbošanas gaiss ietrīcējās."
"Viņi iemīlēja tālīno ceļu uz kolhozu laukiem, iemīlēja dziesmas, dziedātas pilnā balsī, kravas mašīnām vējā traucoties pa stepi, vasaras tveicē neaptveramās kviešu druvas, kas gurst no graudu smaguma, šausmīgās sarunas un pēkšņos smieklus nakts klusumā, kaut kur auzu laukā."
"Tu ar viņu nepinies. Ja jau nu viņa tādu izlēcienu iztaisījusi, tu augstāk neuzlēksi," Maijai sacīja Šura Dubrovina.
"Nu kā mēs viņu tā, Kondratovič? Ko?... Mūsu skaistuli... Varētu teikt visas mūsu zemes barotāju... Ak! ..." – piepeši no viņa dvēseles dziļumiem izlauzās neparasti klusa nopūta un pāri oglēm notrieptajai sejai noritēja asaras, mirdzošas un dzidras kā kristāli.
"Tikko Uļa sasniedza dzimtās mājas dārza vārtiņus, viņas spēki bija galā. Uļa mīlēja māti un tēvu, un viņa, kā jau tas jaunībā mēdz būt, nevis nedomāja, bet nevarēja iedomāties, ka dzīvē patiešām reiz pienāks tāds mirklis, kad par savu likteni vajadzēs lemt patstāvīgi, neatkarīgi no ģimenes. Un, lūk, šis mikrlis bija klāt.
"Vienīgi Uļai, lūk, līdz šim pēdējam mirklim dvēselē nebija ne skaidra plāna, ne stingra mērķa. Viņai aizvien šķita, ka par viņu jāizlemj citiem. Brīžiem viņa vēlējās iestāties armijā un viņa rakstīja vēstules brālim, kas kalpoja par tehniķi kādā aviācijas daļā un lūdza, vai tas viņai nevarētu līdzēt iestāties lidotāju skolā. Dažreiz viņai šķita, ka visvienkāršākais būtu pieteikties medicīnisko māsu kursos kā to bija izdarījušas dažas no Krasnodonas meitenēm – tādā kārtā viņa ļoti ātri varētu nokļūt aktīvajā armijā. Brīžiem viņu vajāja slepenas ilgas aiziet partizānu pagrīdē uz ienaidnieka ieņemtajiem apgabaliem. Te brīžiem viņu pārņēma tādas alkas mācīties, mācīties tālāk! Karš taču nav mūžīgs, lūk, reiz tas beigsies, būs jādzīvo, jāstrādā un cik ļoti būs vajadzīgi ļaudis, kas zinu savu lietu – visai ātri viņa taču var kļūt par inženieri vai skolotāju. Bet tā arī viņas likteni neviens neizkārtoja un, lūk, atnācis brīdis, kad nu viņai pašai jāatver vārtiņi un...
Tikai tagad viņa apjauta, cik drausmīgi var iekārtoties dzīve. Viņai jāpamet ienaidnieka apsmieklam ir māte, ir tēvs un vienai pašai jāienirst šai nezināmajā un baismajā atsacīšanās, klejošanas un cīņas pilnajā pasaulē... Viņa sajuta ceļgalos tādu vājumu, ka tikko nesabruka pie zemes. Ai, kaut viņa tūdaļ varētu ielīst šajā mazajā, pierastajā namiņā, aizvērt slēģus, iekrist savā jaunavas gultā, savilkt kājas čokurā un dzīvot starp tuviem, mīlošiem cilvēkiem – lai būtu kas būdams! Un kas tik nu būs, un kad tas nu būs, un vai ilgi tas būs? Bet varbūt, ka tas jau nemaz nav tik drausmīgi?"
"Bet tai pašā mirklī viņa nodrebēja aiz sava lepnuma pazemojuma, aiz pazemojuma par pašu iespēju pieņemt tādu atrisinājumu. Un nebija arī laika izvēlēties. Bet, lūk, bija pienākusi stunda, kad meitai pašai par sevi bija jālemj un mātes spēki sabruka."
"Es esmu šai pasaulē visparastākais cilvēks, es to zinu, un es vienmēr esmu sapņojusi par visparastāko... Lūk, tā es domāju, izmācījos, strādāšu, sastapšu dzīvē kādu labu, mīļu cilvēku, apprecēšos, būs man bērni, puisēns, meitenīte, būs mums gaiša, vienkārša dzīve, un ne par ko vairāk neesmu domājusi. Uļečka, es neprotu cīnīties, es baidos doties pasaulē viena pati... Jā, jā, es redzu, nu viss ir sabrucis, sabrukuši šie mani sapņi, bet man ir veca māmuļa, nevienam nekā ļauna neesmu darījusi, esmu gluži neievērojams cilvēks, un es pabūšu šeit, un... un piedod man..."
"No visas viņa manieres kustēties, runāt, viegli stostoties, plūda pretī tāda svaiguma, spēka, labsirdības, dvēseles skaidrības sajūta, ka Uļa tūdaļ pret viņu sajuta uzticību."
"Jel paraugies arī tu, jaunekli, mans draugs, paraugies tāpat kā es un saki, kam gan tu dzīvē esi vairāk pāri darījis nekā savai mātei – vai gan ne manis dēļ, ne tevis dēļ vai gan ne mūsu neveiksmju, kļūdu dēļ un mūsu bēdu dēļ nenosirmo mūsu mātes? Bet reiz taču pienāks stunda, kad viss tas pie mātes kapa kļūs par manu pilnu pārmetumu sirdij.
Māmiņ, māmiņ! ... Piedod man, jo tu vienīgā visā pasaulē vari piedot, uzliec uz manas galvas savas rokas kā bērnībā un piedod..."
"To viņi darīji, aizmirsdami, ka viņiem varētu būt pašiem sava dzīve: viņu ģimenes bija austrumos, viņi dzīvoja, ēda, gulēja ne dzīvokļos, bet savās iestādēs un uzņēmumos, un ikkuru brīdi, dienu vai nakti, viņi bija sastopami savā vietā. Un, ja vairs nekā nevarēs izspiest no citu ļaužu spēka un enerģijas, tad to viņi atkal un atkal izspieda no pašu fiziskajiem un garīgajiem spēkiem un tomēr darīja to, kas vajadzīgs."
1953. gada 22. novembrī.
Rīta rosme – viss trešais komplekss.
"Jaunā gvarde" 11.15–12.15, 12.25–1.15, 2.35–5.
Līdz 216. lappusei – gandrīz puse.
"Tie bija vissmagākajos dzīves apstākļos rūdīti ļaudis: zūdīties un noplātīt rokas par to, kas jau noticis un ko vairs nav iespējams labot, tas nebija viņu dabā."
"Mēs cīnīsimies, vai nav tiesa, Toļa? Un nevar būt, ka partijas rajona komiteja te nebūtu nevienu atstājusi pagrīdes darbam. Mēs viņus atradīsim! Vai gan mēs nevarēsim būt noderīgi!"
"Kamēr karš, jābūt karavīram, bet, kad karš beigsies, jābūt inženieriem, lai atjaunoto saimniecību, bet juristam būt – tas pašreiz nav svarīgākais."
"Tā taču laime – stāvēt uz vietas, neatkāpties, atdot savu dzīvību – ticēt sirdsapziņai, es pats to uzlūkotu par laimi atdot dzīvību, dzīvību atdot par tādiem kā jūs."
"Oļegu sagrāba sevišķas alkas darboties, vēlēšanās visu sevi izpaust, vēlēšanā iejaukties citu ļaužu dzīvē, viņu darbībā ar to nolūku, lai tajā ieliktu kaut ko savu, pilnīgāku, kustīgāku un rosmīgāku un pilnu ar jaunu saturu – visu viņu būtni pārņēma šis garīgais spēks, vēl pilnīgi neapjausts, bet tas bija viņa dabas pamats."
"Jā, brāl, pats galvenais spēks pasaulē organizācijas spēks! – viņš sacīja, acīm ar zeltainām skropstām dzirkstīgi mirdzot. –Bez tā, kā redzams, pati labākā un dārgākā lieta jūk – lūk, tāpat kā adījums, kaut kur uzrāvies, izjuks pa dzijiņai."
"Pati Vaļa nebija pļāpīga, nevienam savu noslēpumu neuzticēja, tikai savai dienas grāmatai un sapņoja par varoņdarbiem – viņa, tāpat kā citi, vēlējās kļūt lidotāja."
"Es viņus, šos rāpuļus, tagad visur šaušu, kur vien redzēšu, piemini manus vārdus..."
"Labāk iet bojā nekā laizīt viņu zābakus vai veltīgi debesis piekvēpināt."
"Tie desmit vecākie bija jau ievadīti dzīvē, bet Serjožka, jaunākais, kaut arī mācījās, tomēr auga kā zāle laukā: savu drēbju un apavu viņš nepazina – to visu pēc vecākajiem pārtaisīja, pāršuva desmito reizi, un visas saules, vēji, lietus un sals viņu bija norūdījuši, un viņa kāju pēdām āda bija saberzējusi kā kamielim, un, lai kādus belzienus un vātis dzīve tam sita, viss viņam sadzija vienā mirklī kā pasaku varonim."
"Un tu pirmo reizi pamani, ka taviem sirmajiem vecākiem jau sen vairs nav ko mugurā uzvilkt svētku dienās. Gandrīz vai visas savas dzīves laikā viņi neēd pie viena galda ar bērniem, bet ēd savrup, lai viņi nebūtu redzami, jo viņi neēd nekā cita kā rupju maizi, kartupeļus un griķu putru, kaut tikai citu pēc cita uz kājām paceltu bērnus, kaut tikai tagad tu, ģimenes pastarītis, kļūtu izglītots, kļūtu cilvēks.
Un mātes asaras duras cauri tavai sirdij. Un tēva seja tev pirmoreiz šķiet nozīmīga un noskumusi. Un tas, ka viņš šņāc un dīc, tas itin nemaz nav smieklīgi – tas ir traģiski.
Un māsu nāsīs iedrebas sašutums un nicinājums, kad viņas, viena vai otra, no adekļa paceļ acis un paraugās tevī. Un tu esi pret vecākiem rupjš, rupjš pret māsām, bet nakti tu nevari gulēt, tevi grauž ir apvainojuma jūtas, ir sava nozieguma apziņa, un tu kluss ar savi netīro delniņu noslauki divas skopas asariņas, kas ieilgušas par taviem mazajiem, stingrajiem vaidziņiem.
Bet izrādās, ka pēc šīs nakts tu esi kļuvis vecāks."
"Šo cilvēku tēlus, un tu zīmē viņu ģīmetnes – nē, kāpēc runāt nepatiesību, ar stikla palīdzību uz papīra tu novelc viņu ģīmetnes, bet pēc tam tu tās noēno pēc savas saprašanas ar mīkstu melnu zīmuli, un, lai tas būtu melnāks un izteiksmīgāks, tu šo zīmuli nosiekalo tā, ka, darbu beidzot, visa tava mēle ir gluži melna un to nenotīrīt par ar pumeku. Un šīs ģīmetnes vēl līdzi šīm karājas pie tavas gultas.
Mihails Frunze, Kļims Vorošilovs, Sergo Ordžonikidze, Sergejs Kirovs, Sergejs Tjuļeņevs... Jā, varbūt arī viņa, ierindas komjaunieša vārds nostāstos blakām šiem vārdiem, ja viņš pagūtu sevi parādīt.
Viņus vajāja, viņus meta cietumos, izsūtīja uz ziemeļiem, uz Sibīriju, bet viņi atkal un atkal bēga un atkal uzsāka kauju. Sergo Ordžonikidze bēga no trimdas. Mihails Frunze bēga no trimdas divas reizes. Staļins bēga no trimdas sešas reizes. Sākumā aiz viņiem nāca atsevišķi vīri, pēc tam simti, pēc tam simti tūkstoši, pēc tam miljoniem ļaužu."
"Nezinādams, vai viņam ticēt vai neticēt un pēkšņi ar izmisumu klusībā atzīdams, ka viņš savā dvēselē pārbaudījis katru kritēriju, kādiem ļaudīm var ticēt, kādiem nevar, nokļūstot viņam līdzīgos apstākļos."
"Viss tas tāpat kā iet viss, kas notika visapkārt, viņai bija jau vienaldzīgs, jo cilvēcisko jūtu un rīcību mērs, kas viņai un viņas bērniem bija noderīgs parastajā dzīvē, vairs nebija piemērojams tai dzīvei, ko viņa un viņas bērni uzsāka tagad. Ne tikai ārēji, bet arī iekšēji viņi jau dzīvoja tādā pasaulē, kas tik mazā mērā līdzinājās parastajai cilvēku attieksmju pasaulei, ka šķita izdomāta. Likās, ka vajadzētu vienkārši atvērt acis – un šī pasaule izgaisīs."
"Šī pasaule reiz bija likusies tik ikdienišķo, parasta, pat garlaicīga. Un pēkšņi tā nostājās viņu priekšā tik neatkārtojami brīnumaina, brīva, pilna vaļsirdīgu, atklātu un tīru attieksmju starp tiem, kas mācīja un kas mācījās. Kur viņš tagad, gan pirmie, gan otrie, kurp viņam liktenis aizvedis?"
"Viņš zināja, ka būs pirmais no tiem, ar kuriem vācieši izrēķināsies, tomēr peldēja, jo citādi cīnoties viņam biedra sirdsapziņa."
"Bet kad viņam sirdī iezagās doma, ka vācieši varētu neuzzināt viņa pagātni un viņam būs iespēja tāpat par mežiem kalpot pie vāciešiem – viņu sagrāva tādas skumjas un riebums, ka viņam, šim lielajam, spēcīgajam cilvēkam, gribējās raudāt un plēsties."
"Viņa tēvija bija nonākusi postā, tādā postā, kurā nevarēja noraudzīties, par kuru nevarēja domāt, sirdī nesajūtot griezīgas sāpes. Vajadzēja rīkoties, nekavējoties rīkoties, bet – kā, kur, ar ko?"
"Viņa priekšā stāvēja jaunās, pašas jaunākās paaudzes cilvēks. Kā šķita, vismazāk savienojamie vaibsti – sapņainums un izdarība, fantāzijas lidojums un praktiskums, mīlestība uz labo un nesaudzība, dvēseles plašums un auksts aprēķins, kaislīga mīlestība uz zemes priekiem un sevis ierobežojums – šie, kā šķita, nesavienojamie vaibsti, kopā radīja šīs paaudzes neatkārtojamo seju."
"Un cūka, tu esi, cūka!" – pret gaitnieku pagriezies Oļegs sacīja. –Tu sit zinādams, ka tev nevar pretī gāzt...
Viņš darīs tos, kā viņam vajag darīt. Vēl redzēsim – kurš kuru!"
"Nekas no tā, ko mēs viens otram teicām, nekas, ko mēs dabūsim zināt un izdarīsim, nav jāzina nevienam citam, izņemot mūs pašus, lai cik tuvi šie ļaudis mums arī būtu, lai mēs draudzētos ar ko draudzēdamies."
"Ū, cik labi esmu atminējies šo vīzdegunīgo, netīro sugu – nē, tie nav lopi, tie ir sliktāki par lopiem, tie ir izdzimteņi."
"Viņu tirdīja slavas alkas, neaprakstāms pašupurēšanās spēks, neprātīga drosme, burvīgas, draiskas un neaptveramas laimes jūtas, viss viņu aicināt aicināja uz priekšu, aizvien augstāk, lai aizvien būtu kas jauns un lai aizvien vajadzētu kurp tiekties. Tagad viņa sapņoja par varoņdarbiem frontē: viņa kļūs par lidotāju vai, sliktākā gadījumā, par kara feldšeru, bet noskaidrojās, ka viņa būs izlūks radiste ienaidnieka aizmugurē, un tad, protams, bija tas labākais."
Līdz plkst 7.05 saimnieciski darbi. No 7.05–7.30 iepazīšanos ar jaunāko avīzes numuru.
8.15–8.35 astronomija tā, ka pēc zvana vēl jāpaskatās.
9.15–9.35 ķīmija.
9.45–9.50 loģika.
9.50–10.10 krievu val.
10.17–10.25 fizika.
Nezin kur palikusi I daļa un uzdevumu krājums. Tas ir nejauki.
Vēl palasīšu.
Plkst pus vienpadsmit.
"Vācu virsnieki lien virsū kā mušas uz medu, pirmoreiz dzīvē teicos esam tā, kas neesmu, velns viņu zina, ko pasaku, visādi locījos, riebīgi un sirds sāp sevis pašas dēļ."
"Ne par to viņš bija neapmierināts, ka viņa strādīgums, enerģija, zināšanas netiktu, teiksim, pietiekami izlietotas un tālab viņš no dzīves nesaņem to, ko būtu pelnījis. Viņš bija neapmierināts par to, ka nebauda visus dzīves labumus bez jebkāda darba enerģijas un zināšanu piepūles. Bet to, ka šāda dzīve iespējama un ka tā uzticama, to viņš pats bija vērojis vecajos laikos, kad bija vēl jauns, bet tagad par to labprāt lasīja grāmatās – par vecajiem laikiem vai par dzīvi ārzemēs."
"Ignats Fomins bija pats briesmīgākais cilvēks, briesmīgākais sevišķi tāpēc, ka viņš jau vairs nebija cilvēks. Viņš cieši ticēja, ka agri vai vēlu viņa stunda sitīs, bet pagaidām sev nosprauda noteiktu un skaidru izturēšanās virzienu. Vispirms viņš zināja, ka viņa pienākums – godam strādāt pirmkārt, tāpēc, ka šāda veidā, viņam būs vieglāk paslēpties, otrkārt, tāpēc, ka godīgi pildīts darbs ar viņa iemaņu un prasmi dos viņam iespēju dzīvot pārtikušam un, treškārt, tāpēc ka, lai cik bagāts tas arī būtu bijis pagātnē, darbam viņš bija radis. Turklāt vēl viņš nolēma visai redzami nelīst priekšā, nejaukties sabiedriskās darīšanās, bet pret priekšniecību būt padevīgam, un, pasarg dievs, nevienu nekritizēt."
"Bet skaidrāk par fiziskām sāpēm un dvēseles mokām Kastijeviču kveldināja apziņa, ka viņš nokļuvis ienaidnieka rokās, neizpildījis savu pienākumu un ka par to viņš pats vainojams."
"Starp partizāniem viņš atšķiras ar savu attīstību, apvaldītām kustībām un ļoti agri nojaušamām sabiedriska darbinieka spējām."
"Stahovičam bija bailes šeit palikt, un viņš ļoti gribēja aiziet kopā ar citiem, bet aiziet bija neērti, un viņš, izmantojot to apstākli, ka neviens viņu nenovēro, paslēpās krūmos, ar seju pieplakdams zemei un svārku apkakli pacēlis, lai kaut drusku aizsegtu ausis."
"Lai cērt vai galvu nost. Nebīstos. Zināšu par ko eju nāvē."
plkst. 12.15.
1953. gada 23. novembrī.
Rīta rosme – 13 min.
Slikti ar fiziku. Kad tas beigsies... Nu, laiks uz skolu.
Mājās bez 10 min 4os. Pie algebras 4.30 līdz 5.35, vācu val. 6.10–7.10, 7.25–7.45.
Latv. val. 7.55–8.
Patstāvīgā lasīšana 9.10–9.40.
"Jaunā gvarde" – 9.45–
""Es negribu strādāt un arī nestrādāšu vāciešu labā. Zvēru tavā priekšā," – viņš runāja apvaldītā, spēcīgā balsī, – "no šī ceļa es nenovērsīšos! Ja vajadzēs, slapstīšos, slēpšos, pāriešu pagrīdē, aiziešu bojā, bet no šī ceļa nenovērsīšos."
"Es neatlaidīgi domāju: vai man pietiks spēka, vai man ir tiesības iesākt šo ceļu? Un es sapratu, ka cita ceļa man nav. Jā, vienīgi tā es varu dzīvot, vai arī nevaru dzīvot nemaz. Zvēru pie savas mātes, ka līdz pēdējām elpas vilcienam no šī ceļa nenovērsīšos."
"Cilvēkā dzīvē ir tāds laiks posms, no kura atkarīgs viņa morālais liktenis, kad viņa tikumiskajā attīstībā notiek lūzums. Mēdz teikt, ka ir šis lūzums notiek tikai jaunībā. Tā nav taisnība: daudziem šis lūzums notiek pašā rožainākā bērnībā." (Pomjalovskis)
"Griba ietver sevī visu dvēselei, gribēt – nozīmē nīst, mīlēt, nožēlot, līksmoties, dzīvot; vārdu sakot, griba ir katras būtes tikumiskais spēks, brīva tieksme kaut ko veidot vai postīt, radoša vara, kas no nekā dara brīnumus!" (Ļermontovs)
""Tas ir riebīgi, ko tu saki, tas... tas ir kauns, nejēdzība... Es tevi nicinu!" – skaudrā nežēlīgā jūtu saspridzinājumā sacīja Uļa. "–Jā, jā, nicinu tavu bezspēcību, tavas asaras. Visapkārt tik daudz bēdu, tik daudz cilvēku, veselīgu, spēcīgu skaistu cilvēku iet bojā frontē, fašistu koncentrācijas nometnēs, moku kambaros, padomā, ko pārdzīvo viņu sievas, mātes, bet visi tomēr strādā, cīnās! Bet tu, meitene, tev visi ceļi vaļā, tev piedāvā palīdzību, bet tu kauc, turklāt vēl vēlies, lai tevi žēlo. Bet man tevis nav žēl, jā, jā, nav žēl!""
"Uļa juta, ka Stahovičs ar savu nozīmību, pašpārliecinātību un šiem grāmatu vārdiem, ar kuriem viņš tik viegli operēja, visus it kā nomāca."
"Tu zini, man pret šiem vāciešiem tāds naids, es viņus graizītu pati savām rokām!"
"Matvejs Šulga gandrīz vai ievaidējās no mokošās nožēlas, kad atkal savā priekšā ieraudzīja atklāto Lizas Rihalovas darba rūpēs ievagotu seju, ar to aso un laipno mātes skatienu, ar kādu tā bija viņu sagaidījusi un pavadījusi. Un viņu sagrāba šausmas, domājot, kā tas bija varējis gadīties, ka tajā stāvoklī, kādā viņš atradās, viņš bija vairāk noticējis nepareizām adresēm nekā savas jaunības krietnākajam draugam Lizai Rihalovai, nekā vienkārši un dabiski savas sirdsapziņas balsij."
"Bet visdārgākais pasaulē, kā dēļ ir vērts dzīvot, pūlēties, mirt – tie ir mūsu ļaudis, cilvēks! Vai gan ir pasaulē kaut kas skaistāks par mūsu cilvēku? Cik daudz viņš uzņēmies uz saviem pleciem pūļu, nedienu mūsu valsts labā, tautas laimes labā! "Mēs esam cēlušies no tautas (masām) miesas, no pašām apakšām, mēs paši – tautas bērni, un mēs arī viņas kalpi.""
"Nudien, tagad, kad atskaties atpakaļ, pat neticēsi: vai tiešām visu to mēs paši veikuši? Dažu reizi, goda vārda, liekas, ka ne es pats vien to esmu darījies, bet kāds mans tuvs radinieks.
Jā, nevienam cilvēkam vēsturē vēl nav bijis jānes uz saviem pleciem tik daudz, cik mums, bet redzi, neesam saliekušies."
"Mēs, boļševiki, esam pieraduši pie nāves. Kāds tikai ienaidnieks nav mūs, boļševikus, slepkavojis. Mūs slepkavoja cara bendes un žandarmi, slepkavoja junkuri oktobrī, slepkavoja baltgvardi un visu zemju interventi, maskavieši un antonovieši, kulaki uz mums šāva no stūriem, tautas ienaidnieki uz mums rīdīja un uzsūtīja mums slepkavas, bet mēs aizvien vēl dzīvi, tautas mīlestības uzturēti. Kaut arī tagad mūs negodina vācu fašisti, taču viņiem, ne mums gulēt zemē."
""Biedri!" – sacīja Šulga spēcīgā, piesmakušā balsī, kas pārspēja visus pārējos trokšņus un skaņas. "– Mani jaukie biedri! Lai jums mūžīga piemiņa un slava! Lai dzīvo mūsu visgaišākā māte – dzimtene! Lai viņa dzīvo ienaidniekam par brīdinājumu, par laimi mūsu cilvēkiem, par prieku visas pasaules trūkumcietējiem! Lai dzīvo...""
"Pasaulē vēl daudz nelietīgu cilvēku, kam ideja ir kā apģērbs uz laiku, bet arī kā maska – tautas ienaidnieki tur devuši ne mazumu piemēru, fašisti tādus cilvēkus audzina miljoniem visā pasaulē – bet ir arī tikai vāja rakstura cilvēki, kurus var nolauzt..."
Pus viens...
1953. gada 24. novembrī.
Rīta rosme – 13 min.
Avīze – 10 min.
Tik ilgi nav iesākuši kaujas lapiņu! Nu beidzot taču reizi vajag. Vainīgais ir Pēteris L. Ar vārdiem nepietiek. Ņemu baltu papīra lapiņu uzrakstu datumu, vienu rindiņu, vidu atstāju tukšu, apakšā Pētera paraksts iekavās. Visi iet lasīt un zēni protams ļauj vaļu saviem basiem un basu smiekliem. Pēteris arī beidzot sadzirdēja un sāk rosīties. "Nu gan jāizdod!" Gluži nadzīgi metos un savu vietu un protams top atkal jau kas grandiozs. Atskaņas un attēlojums. Man sevišķi patīk šīs rindiņas:
"Cik dīvaini gan neizliktos,
Ka mūsu klasē draudzība.
Tiek pausta paradumos sliktos,
No kuriem jācieš kārtībai.
Un veidi minami ir šādi:
Cits piekauj draugu draudzīgi,
Cits apkampj viņu saudzīgi,
Kur vairāk jācieš "briļļainiem"..."
Pēc stundām noņēmāmies ar teātri....
Ar Mirdzu sarunājāmies, ka mani droši vien rīt literatūrā nesauks, un es aizlienēju Mirdzai savas piezīmes.
Šodien jātiek galā ar trigonometriju, vācu val., vēsturi (konspektu gandrīz uzrakstīju skolā), ķīmiju nu un arī ar lat. literatūru.
7.10 –8, 8.10–8.30 trigonometrija un no 8.50–6.45 nogulēju. Iemesls: otro tirgon. uzdevumu kaut kā nesapratu, gribēju pagulēt pāris stundiņas, pulkstens niķojās, kaķis lauzās istabā un tāpēc pagriezu kliedzēju uz 3, bet pēc tam domāju vēl nogulēt un 6 sāku domāt, kā tos uzdevumus rēķināšu un protams 7 jāceļas augšā.
1953. gada 25. novembrī.
Rīta rosme. Atliek salikt grāmatas somā un uz skolu, lai vismaz par nosebošanos nav jāsaņem rājiens. Vēl izlasīju ķīmiju.
Izgāju sveikā cauri. Mirdza bija tiešām sagatavojusies, bet dabūja trijnieku. Nezināja atkārtojamo vielu. Gogolis un Beļinskis par Gogoli ko saka? Man visu laiku līda galvā tas par enciklopēdiju, bet neteicu, ja es būtu izsaukta Mirdzas vietā droši vien teiktu un vispār izstāstītu to pašu. Imanta stāstīto nezināju. Liriskas skaņas man kaut kā nav tik mīļas kā proza. Es par prozu brīvāk varu runāt.
Vācu val. visi svārstīgie vārdiņi, kurus klasē pēc tam iztirzāja, man bija pareizi. Trigonometrijā arī tas otrais uzdevums man taču tepat vai izrēķināts. Esmu ar es viena. Ķīmijā būtu kā būtu. Vēsturi jau nu zināju.
Šodien meitenēm nebija jādzied. Mājās ap 3.30, bet kamēr izārstēju pulksteņa niķus (pat Ojārs bija jāsauc palīgā) un vēl parastie darbiņi – ūdens, malka, tikmēr laiks paiet. Saliku grāmatas. Ai, kā negribas ķerties pie teorēmas. Sāku skaļā balsī un ar zīmuli pierādīt, un, lūk, teorēma rokā.
6os teātra mēģinājums. Maiga B. man atnesa "Uz jauno krastu". Vispirms iesāktais, un tad tikai tikšu klāt. Varu lasīt krietni ilgi.
Garajā starpbrīdī pie mani pienāca Antonija M. Mēs debatējām par trigonometriju. Viņa bija pārrēķinājusi divas lappuses un izrēķināja. Ne tas svarīgi, bet tas, ka viņa prot spriest un ar viņu var strīdēties. Aicināšu nākt pie manis kopā rēķināt. Man tik vien vajag kā parādīt šo to "neredzamu" un es viņai daudz ko varu palīdzēt.
Tad vēl – šodien krievu diena. Visumā runājām gan. Man patīk. Es varu par vienu otru lietu diezgan brīvi izteikties. Mūsējie, viens otrs arī no citām klasēm, sevišķi Bobkova runājas, bet vairums tikai skaitīja "runājiet pa krieviski". Mūsu zēni protams atkal kaut ko grandiozu izdomāja. Vispirms nelikās mierā, lai skolotāji runājot, pēc tam pie klase nodošanas visi korī "Будь здоров товарищ дежурный." Meitenes norunāja nākošajā reizē pievienoties. Labi, ka šīs krievu dienas būs katru nedēļu.
Līdz mēģinājuma sākumam rēķinājām ģeometriju. Izrādās, ka es esmu pat skaudīga... fakts, .. man gribas būt gudrākai nekā citi. Nē, savas domas es neuzspiežu citiem. Es tik gribu, lai manis teiktais būtu labāks un pareizāks...
Zēni smēķē... pavisam atklāti jau nu nē. Lasījām tekstu. Pareizāk viens teica priekšā un pārējie atkārtoja. Man iepatikās viena rindiņa:
"No dzīves arī daudzreiz nogurst, meitiņ, sevišķi, kad viens, un dzīvo viens pats."
Man liek padomāt "nogurst... kad viens." Tāpēc jau es aizskrienu gulēt, ka esmu viena. Pulkstens deviņi, atnācu astoņos, bet kamēr avīzi... Ierakstu burtnīcā ģeometrijas uzdevumus, patiesībā izlaboju iepriekšējā rēķinājuma kļūdu. Cik gan maz man vēl vajag, lai viss būtu tiešām labi un pareizi!
Pēkšņi prātā ienāca kaut kāds citāts un nekādi nevarēju atcerēties no kurienes tas. Ā, tas taču Majakovskis! Nē, uzrakstīšu ar visām pieturas zīmēm:
"Slikti cilvēkam,
ja viņš viens.
Negals vienam,
viens nav karotājs,
katrs, kas stiprāks,
galvu tev pāri slien,
un pat arī vājie –
pa treju barā."
45 min – vēsture
45 min – kr. val. kļūdu labojums (diviem darbiem)
Kr. v. lasīšana. Neviena vārdiņa neatzīmēju. Pat diezgan daudz izlasīju...
Reizi pārlasīju fiziku.
Kr. val. paskatīšos no rīta.
Pulkstens 11.55. Gulēt!
1953. gada 26. nov.
Rīta rosme.
Izdeva ģeometriju – teicami, latv. v. m.d – arī.
Bija jaunāko pionieru vadītāju seminārs. Uldim vēstule.
Trigonometrijā vienu uzd. neizrēķināju. Gandrīz visu atstāju rītam. Zeķes gan šovakar salāpīšu. Apmēram.
Piecēlos līdz ar pulksteņa zvanu – pamodos pirms. Puslīdz mierīgu prātu eju uz skolu. Gulēts 7 st.
1953. gada 27. novembrī.
Šodien izdeva vācu val. diktātus. Ir piecinieks. Trigonometrijas kl. darbu apmēram izrēķināju.
Dabūju rājienu par to, ka neko neteicu skolotājai par sanāksmi – būs vai nebūs un kāda darba gaita. Starp veselu baru nesekmīgo, arī mans vietnieks. Vairim četri divnieki!
Gara darba gaita. 3 klases un trīs sektori atskaitījās...
Vēl teātra mēģinājums. Mājās tiku deviņos. Biju pusdienās un skrēju pēc sēdes. Skolēnu komiteja bija līdz 6iem.
Mans vārdiņu krājums neaug. Tomēr jāņem pirmais... Nu, lūk, viens vārdiņš. Cik tad lai es lasu. Tīrā nelaime!
Marš gulēt! Pulkstens 0.30.
1953. gada 28. novembrī.
Piecēlos 6os. Rīta rosme. Vācu val., fizika, latv. val.
Par mācībām – nu nekas sevišķs.
Zēni galīgi izskrūvējušies. Izlēja trīs tintes pudelītes, aplēja Antona angļu val. grāmatu.
Kaujas lapiņas ienāca par šo tematu t. i. par uzvešanos starpbrīžos.
Klases sanāksmē klāt nebija neviena skolotāja. Tad jau nu gāja ar. Bet visa vainags – skolēnu sanāksme. Sākās ar soliem. Mūsu puiši atteicās ienest – "vienādas tiesības!" Mūsu meitenes pasauca mani, apsolījās pašas ienest – tā arī izdarīja – bet, lai zēniem lieku stāvēt priekšā. Pārējos solus ienesa nācēji. Divus pēc pašu gribas, otrus divus pēc mana rīkojuma. Pārbaudīju, kas nav ieradušies, tad cēlu priekšā ierosinājumu. Protestēja mūsējie. Prasu sapulcei, kas pretī – kādu dur. Nav apmierināti ar balsošanu, nu labi pārbalsoju pēc visiem likumiem. Vēl nav gana. Es atteicos no sapulces vadīšanas, jo uz priekšlikumu atstāt viņiem sapulci, ko viņi tūlīt centās izpildīt skolotāji iebilda, ka ja nevar izpildīt pirmo, tad nevar arī otro.
Sapulci atklāja Vairis. Nostādināja savu klases biedru Uldi un turpināja gaidīti puiši atbildi ar darbiem. Pēc visiem iebildumiem slējās gan stāvus, bet ņēma līdzi savus solus un virzījās uz priekšu mūsu meiteņu stūra smieklu pavadīti. Tie bija izsmejoši smiekli, to liecināja klusās piezīmes.
Vēl nebija gana. Prasa vienam – nesaprot. Visi nesaprot. Direktore novēlēja stundu pēc sanāksmes padomāt. Es gan domāju, ka nu dabūšu bārienu, ka atsacījos vadīt sapulci. Labi, meitenes atbalstīja, vairākas atbalstīja.
Skolotāja brīnišķīgi stāstīja par ceļojumu ar daudziem piemēriem pasvītroja draudzību un izpalīdzību, tautu draudzību un bez vārda "dzimtene" parādīja šā vārda īsto nozīmi. Jā, viena – no Baltijas jūras līdz Melnajai. Mēs abas ar Dailu pēdējās palikām un vēl ilgi klausījāmies un apskatījām kartiņas. Uz mājām gāju līkumu līkumus ar pavadīšanos pavadīšanu kopā ar Dailu. Pārrunājām par draudzībām un visu aso un negludo. Dailai nav vienaldzīgs viss tas.
Šodien pēc tintes plūdiem bija pagara runāšana ar Antonu. Teicu, lai nāk pie manis rēķināt un šo to mācīties. Viņš gan saka, ka ir saprotot, ir mācoties. Būs pie rokas jāved un jādabū lielāka saruna. Vispār puisis jāuzmana. Klase sāk viņu atstumt.
Šovakar basketbola noslēguma vakars. Mūsu zēni un meitenes. Balvas – volēja bumba un Maļceva "Dienvidslāvijas traģēdija". Pēc referāta un kļūdu un sasniegumu noskaidrošanas savu māku demonstrēja mūsu klases un skolas izlases komandas. Meitenēm uzvarēja skola, zēni vienpadsmitie. Dejas. Man iznāca muļķīgi. Uzlūdza Ivars. Taisni arī noprasīju, vai viņš tā dara iesmiedamies vai. Vaļā arī nelaida.
Nu vēl četrus vārdiņus un laiks uz auss likties, jau 11.30.
1953. gada 29. nov.
"Vēl vakar viņi bija tikai skolas biedri, bezrūpīgi un draiski, un, lūk, man katrs no viņiem it kā atvadījās no savas iepriekšējās dzīves. Kopš tās dienas, kad viņi bija devuši zvērestu, viņi it kā bija sarāvuši agrākās neatbildīgās draudzības saites, lai sakļautos jaunās, daudz augstākās saistībās – kopēju domu draudzībā, organizācijas biedru draudzībā, asins draudzībā, asins, kuras ikviens zvērēja izliet dzimtās zemes atbrīvošanas labad."
"Vispār viņš prata attieksmē ar biedriem pasvītrot savu pārākumu.
Tā jau no bērna gadiem viņš bija pieradis uzskatīt sevi par izņēmuma cilvēku, kam nav piemērojami parastie cilvēku kopdzīves noteikumi."
"Jaunā gvarda atzīta, tā pastāv! No šīs dienas mūsu dzīve nepieder mums, bet partijai, visai tautai!."
"Serjožka ne tikai uzstājās par sprieduma izpildīšanu, viņš bija tam atdevis visus savus fiziskos un garīgos spēkus, un lūk, nu tas ir noticis. Viņā jaukās gandarījuma jūtas un veiksmes azarts, un beidzamās, aizkavējušās atriebības uzliesmojumi, un milzīgs nogurums, un vēlēšanās tīri nomazgātās ar karstu ūdeni."
"Viņa bija vienlīdz uzmanīga un laipna un stingra pret visām, taču meitenēm pietika viņu redzēt, pārmīt ar viņu dažus vārdus, lai sajustu, ka tas nav Uļas dvēseles nabadzības dēļ, bet aiz tā slēpjas milzīga jūtu un pārdomu, cilvēku dažādu novēlējumu, dažādu sasvtarpīgu attieksmju pasaule, un šī pasaule var izpausties uz āru ar necerētu spēku, it īpaši, ja būsi pelnījis viņas morālisko nosodījumu. No šādu raksturu puses pat līdzsvarotas attieksmes uztveramas kā apbalvojums – ko gan teikt tad, ja tie kaut uz mirkli paver savu sirdi?
Un tikpat līdzsvarota viņa bija ar visiem jaunekļiem. Neviens no viņiem ne vien nevarēja teikt, ka viņa pret to vairāk draudzīga nekā pret citu, bet pat klusībā neuzdrīkstējās pret sevi šādu iespēju pieņemt. Jau pēc viena viņas skatiena, kustības katrs jaunietis saprata, ka mums nav darīšana ar pašmīlīgu savas personas pārspīlējumu un, jo mazāk ar jūtu nabadzību, bet ar to veselo, sevī noslēgto, īsto kaislību pasauli, kuras vēl nav atradušas to, par kuru tās izlīs ar pilnīgu, lielu un tīru spēku un kuras sevi nevar izšķiest pa lāsei. Un Uļu aplidoja tā neapzinātā, saudzīgā un pašaizliedzīgā zēnu dievināšana, kas top piešķirta kā ārkārtēja deva sevišķi stiprām un tīrām meitenēm.
Tieši tāpēc, bet ne tāpēc, ka viņa bija gudra un daudz lasījusi, viņa dabiski, brīvi, pat pašai to nemanot, valdīja pār Pervomaiskas draudzeņu un biedru dvēselēm."
""Mācījāmies skolā, sev priekšā redzējām tik plašu, skaidru dzīves ceļu un, lūk, ar ko esam spiesti nodarboties." – piepeši spraigi sacīja Žeņa Moskovs un, seju rokām aizklājies Viktors. –"Un citas izejas nav..""
"Visa vienos dubļos, bez kurināmā, bez gaismas, bez žogiem, ar iecirstiem dārziņiem, izlauzītiem logiem tukšajās mājās, no kurām mantību bija izzaguši garāmejošie kareivji, bet mēbeles – vācu administrācijas ierēdņi, kas iekārtoja savus dzīvokļus. Cilvēki satiekoties cits citus nepazina – tik ļoti visi bija noliesējuši, aplupuši, izputināti. Un gadījās, ka pat vienkāršākais cilvēks pēkšņi uz ielas apstājās vai naktī gultā pamodās domādams: "Vai gan tiešām viss tas ir patiesība? Vai tas nav sapnis? Vai tie nav māņi? Vai tikai neesmu prātā jucis?""
"Līdz ar Jaunās gvardes darbības plešanos plašumā Oļegs izguva aizvien lielāku ietekmi uz saviem biedriem un pat arvien vairāk to nojauta. Viņš bija tik sadraudzīgs, nemākslots, dzīves spara un mīlestības pilns, ka viņa dvēselei bija pretīga ne vien doma par uzkundzēšanos biedriem, bet pat vienkārša neuzmanība pret viņiem. Viņš aizvien vairāk apzinājās, ka viņu darbības veiksme vai neveiksme lielā mērā atkarīgs no tā, cik tālu viņš, Oļegs, starp visiem saviem biedriem spēs visu paredzēt vai arī kļūdīties."
"Aizvien viņš bija satraukti darbīgs, aizvien līksms un līdz ar to arī kārtīgs, apdomīgs, prasībās neatlaidīgs. Darbos, kas attiecās uz viņu vien, viņā vēl izpaudās zēniskums – viņš pats vēlējās izlipināt skrejlapas, dedzināt labības stirpas, zagt ieročus un no stūra uzbrukta vāciešiem."
"Cilvēka dabas labās īpašības dēļ, kas dažkārt piemīt arī principiāliem ļaudīm, cilvēki ļoti nelabprāt maina pat uzskata kaut kā neērti mainīt ierastās, dzīvē jau ieviesušās attieksmes pret cilvēku, kaut arī neapšaubāmi fakti pierādījuši, ka šis cilvēks nemaz nav tāds, kāds izliekas. "Labosies! Mums visiem savas vājības," tādos gadījums mēdz sacīt cilvēki."
"Stahovičs, kā visi viņa rakstura jauni cilvēki, kuru galvenā rosinātaja atspere dzīvē ir pašmīlība, varēja būt vairāk vai mazāk izturīgs, varēja pat izdarīt histēriski varonīgu darbu ļaužu acu priekšā, sevišķi to ļaužu, kas viņam bija tuvi vai kas bija morāliski augstvērtīgi. Bet, sastopoties ar briesmām vai grūtībām vaigu vaigā, viņš bija zaķa pastala."
"Dariet ar mani, ko gribas, bet jūs vairāk no manis nekā nedzirdēsiet..."
"Ar skaudru drosmi un bezbēdību viņa virpuļoja pie pašas bezdibeņa malas, ar bērnīgu smaidu un piemiegtām, zilām acīm, kurās brīžiem pamirdzēja kaut kas nežēlīgs."
""Mūsu tautu neviens nesalieks! – ar kaislīgu mirdzumu acīs piepeši sacīja Ļubka. –"Vai tad patiesi ir pasaulē otra tāda tauta? Kurai tik laba dvēsele? Kura tik daudz spēj paciest?... Varbūt mēs aiziesim bojā, bet man nav baigi. Jā, man nemaz nav baigi." – Ļubka sacīja ar tādu sparu, no kura nodrebēja viņas miesa. –"Bet man negribētos... Man vēl gribētos ar viņiem, ar šiem izrēķināties!""
"Kaut arī man tikai sešpadsmit gadu, ne es esmu vainīgs, ka mans dzīves ceļš izrādījās tik īss... Kas var mani biedēt? Nāve? Mocības? Es to spēšu pārciest... Protams, es būtu gribējis nomirt tā, lai atmiņa par mani paliktu ļaužu sirdīs. Bet kaut arī mirstu nezināms... Nu ko, tagad tā mirst miljoniem cilvēku, tāpat kā es, pilni spēka un mīlestības uz dzīvi. Ko varu sev pārmest? Neesmu melojis, neesmu dzīvē meklējis vieglu ceļu, dažreiz esmu bijis vieglprātīgs – varbūt vājš aiz pārāk lielas labsirdības... Mīļais Oļežka – puisīti! Sešpadsmit gadu vecumā tā jau nav tik liela vaina... Neesmu pat izbaudījis visu laimi, kas man bija piešķirta. Un tomēr esmu laimīgs! Laimīgs, ka neesmu ložņājis kā tārps – esmu cīnījies... Māmuļa man allaž mēdz sacīt: "Mans ērglēn!.." Viņas ticību un biedru paļāvību es nepievilšu. Lai mana nāve ir tikpat tīra kā mana dzīve – es nekaunos sev to teikt... Tu mirsi godam, Oļežķa – puisīti..."
"" – Jauno gvardi es vadīju viens pats un viens pats arī atbildu par to, ko tās biedri darījuši pēc maniem norādījumiem... Es būtu varējis pastāstīt par Jaunās gvardes darbību, ja mani tiesātu atklātā tiesā. Bet organizācijai ir gluži veltīgi stāstīt par (to) savu darbību ļaudīm, kas nogalina arī nevainīgos..." – Brīdi viņš apklusa, ar mierīgu skatienu palūkojās virsniekos... "– un kas paši jau būtībā ir miroņi.""
""– Ko nevarat?" – viņš sacīja. "– Nevarat!... Tik daudz zemju sagrābāt... Atsacījāties no goda, no sirdsapziņas... bet nevarat... spēka jums nav...""
"Klera priekšā stāvējā ne sešpadsmit gadus vecs zēns, bet jauns tautas vadonis, kurš ne vien skaidri redzēja savu dzīves ceļu, bet redzēja savas tautas ceļu starp citiem ceļiem un visas cilvēces ceļu.
Briesmīgi neesat jūs – jūs esat jau sagrauti, un jūsu liktenis izlemts – briesmīgs ir tas, kas jūs radījis un rada vēl pēc tam, kad cilvēki jau tik ilgi mīt zemes virsū un domu un darbu nozarēs sasnieguši tik gaišas virsotnes... Cilvēkēšanas sērga sagrauž ne vien atsevišķu cilvēku dvēseles, bet veselu tautu dvēseles, tā apdraud cilvēces pastāvēšanu... Šī cilvēkēšanas sērga, kas ir šausmīgāka par mēri, grauzīs pasauli līdz tam laikam, kamēr pasaules labumus izmantos ne tie ļaudis, kas tos radījuši, kamēr neierobežotu varu pār cilvēkiem izlietos cilvēces izdzimumi, kas savās rokās sakopojuši visas pasaules bagātības... Veltīgi tie kungi visi baltā veļā cer izvairīties no vēstures tiesas. Asinīm aptašķīti viņi jau stāv tās bargo acu priekšā... Es nožēloju vienīgi to, ka savas tautas un visas cilvēces rindās vairs nevarēšu cīnīties par taisnīgu, godīgu dzīves iekārtu. Es sūtu savu pēdējo sveicienu visiem tiem, kas par to cīnās!"
Ivans Turkeņičs, Vaļa Borca, Žora Arutjuņancs, Oļa un Ņina Ivancovas, Radiks Jurkins.
Oļegs Koševojs, Ivans Zemnuhovs, Uļjana Gromova, Sergejs Tjuleņins, Ļubova Ševcova, Anatolijs Popovs, Nikolajs Tumskojs, Vladmimirs Osmuhins, Sergejs Ļevašovs, Maija Pegļivanova, Aleksandra Bondareva, Boriss Hlovaņs...
"Mans draugs! Mans draugs!.. Es esmu nonācis līdz sava vēstījuma visskaudrākām lappusēm un negribot atceros tevi...
Ja tu zinātu, kāds satraukums mani pārņēma tais tālajās bērnības dienās, kad mēs kopā ar tevi braucām uz pilsētu mācīties. Mūs šķīra vairāk nekā piecdesmit kilometru, un, no mājām izbraucot, es tik gauži baiļojos, ka tevi nesastapšu, ka tu būsi jau aizbraucis – mēs taču visu vasaru nebijām tikušies!
Jau tad šādu bēdu iespēja vien ar neizteicamām skumjām sažņaudza manu sirdi tai nakts stundā, kad es, ratos tēvam aiz muguras sēdēdams, iebraucu jūsu sādžā un kad nogurušais zirgs tik gausi klima pa ielu. Vēl neaizbraucot līdz jūsu mājai, es lecu laukā no ratiem, es zināju, ka tu allaž guli siena gubenī, un, ja tevis tur nav, tātad tevis nav... Bet vai gan bijusi kaut reize, kad tu nebūtu mani sagaidījis – es zinu, tu būtu ar mieru nokavēt skolu, lai tikai mani nepamestu vienu... Mēs jau neaizdarījām acis līdz rītam, mēs sēdējām, basās kājas nokāruši no gubeņa, un runājām, runājām un spurdzām plaukstās tā, ka vistas laktā sapurināja spārnus. Smaržoja pēc siena, rudens saule, izlīdusi aiz meža, pēkšņi apmirdzēja mūsu sejas un tikai tad mēs ieraudzījām, cik ļoti bijām pa vasaru pārvērtušies...
Es atceros, ka reiz mēs, jaunekļi, uzrotītās biksēs līdz ceļgaliem stāvējām upes zaļajā ūdenī, un tu man atzinies, ka esi iemīlējies... Teikšu atklāti, man viņa nepatika, taču tev sacīju:
– Iemīlējies esi tu, ne es. Kļūsti laimīgs!
Un tu iesmējies un teici:
– Patiešām, var pat sagraut attieksmes, lai cilvēku atturētu no slikta soļa, bet vai gan var dot padomu mīlestībā? Cik bieži vistuvākie ļaudis ar savu aizgādību iejaucas mīlestības lietās, saved kopā, izšķir, pastāsta visu slikto, ko dzirdējuši par tavu mīļoto cilvēku... Kaut viņi būtu zinājuši, cik daudz ļaunuma viņi ar to sagādā, cik daudz tīru mirkļu saindē, kuri dzīvē vairs nekad neatkārtosies!..
Vēl es atceros, kad atnāca šis N., viņa vārdu negribu minēt, un, bezbēdīgi izsmejoši smaidīdams, sāka pļāpāt par saviem draugiem: "Šis līdz ausīm iemīlējies tādā un tādā, viņas priekšā viņš lien četrrāpus, bet viņai ir netīri nagi – tas tā starp mums runājot... Bet šis, vai zināt, vakar viesībās tā apdzērās, ka viņam kļuva pat nelabi – tas tā starp mums runājot... Bet tāds un tāds staigā novalkātās drēbēs, izliekas nabags, bet patiesībā viņš ir vienkārši skops, to es noteikti zinu – viņš nekaunas dzert alu uz cita rēķina – tas tā tikai starp mums runājot..."
Tu palūkojies viņā un sacīji:
– Zini ko, N., ej laukā no šejienes un labi žigli...
– Kā laukā? – izbrīnījās N.
– Nu tā, gluži vienkārši – laukā... Kas var būt vairāk nicināms par cilvēku, kurš itin nekā nespēj pastāstīt par sava biedra seju, jo pastāvīgi uz viņu raugās no mugurpuses? Un kas gan var būt vairāk nicināms par jaunekli – tenkotāju?..
Ar tādu sajūsmu es raudzījos tevī, es domāju gluži tāpat, bet varbūt es nebūtu spējīgs rīkoties tik asi...
Bet manā atmiņā vislabāk saglabājusies tā vasara, kad, būdams tālu no tevis, es sapratu, ka man nav cita ceļa, kā vien iestāties komjaunatnē...
Un, lūk, mēs kā aizvien rudenī sastapāmies tai pašā gubenī, un no tavas puses es samanīju kaut kādu neveiklību un atsvešinājumu, un to pašu es jutu arī attieksmē pret tevi. Mēs sēdējām kā bērnībā, basās kājas nokāruši un klusējām. Tad tu sacīji:
– Varbūt tu mani nesapratīsi un mani nosodīsi, ka es tā nolēmu, ar tevi neapspriedies, bet es, vasaru te viens pats dzīvodams, sapratu, ka cita ceļa man nav. Vai zini, esmu nolēmis iestāties komjaunatnē...
– Tad tev radīsies jauni pienākumi un jauni draugi, bet kā tad ar mani?
Es sacīju, lai pārbaudītu mūsu draudzību.
– Jā, – tu skumji atbildēji, – tas tā, protams, arī būs. Es, zināms, saprotu, ka tā ir sirdsapziņas lieta, bet cik labi būtu, ja arī tu iestātos komjaunatnē!
Un es vairāk nespēju tevi mocīt: mēs tieši paraudzījāmies viens otram acīs un iesmējāmies.
Varbūt, ka nekad vairs mums nebija tik laimīgas sarunas kā šai pēdējā reizē, tajā siena gubenī ar šīm vistām uz laktas un sauli, kas vērās pāri apsēm, kad mēs zvērējām, ka nekad vairs nenovērsīsimies no ceļa, pa kuru bijām sākuši iet, un vienmēr būsim uzticīgi mūsu draudzībai..
Draudzība! Cik daudz ļaužu pasaulē izrunā šo vārdu, ar to saprazdami patīkamu sarunu pie pudeles vīna vai iecietību vienam pret otra vājībām! Bet kāds gan tam sakars ar draudzību?
Nē, mēs kāvāmies aiz visādiem ieganstiem, mēs nemaz netaupījām viens otra patmīlību – jā, ja mēs nebijām vienis prātis, mēs cirtām viens otram kā ar "nazi"! Taču mūsu draudzība tāpēc kļuva tikai stiprāka, vīrišķīgāka, tā it kā brieda smagumā...
Es tik bieži pret tevi biju netaisns. Bet, ja apzinājos, ka esmu kļūdījies, nevairījos atbildēt. Tas tiesa, vienīgais, ko tādos gadījumos varēju pateikt, bija tas, ka man nav bijusi taisnība. Bet tu teici:
– Nemokies – tas ir veltīgi... Ja reiz tu esi to sapratis, tad aizmirsti, vai tā vien gadās – tā ir cīņa...
Bet pēc tam tu rūpējies par mani labāk nekā laipnākā no laipnākajām hospitāļa māsām un varbūt pat labāk nekā māte, jo tu biji parupjš, ne sentimentāls jauneklis.
Bet nu man būs jāpastāsta, kā es tevi pazaudēju – tas bija tik sen, taču man liekas, ka tas nebija tajā karā, bet šajā.. Es tevi stiepu caur niedrēm no ezera, un tavas asinis man bija uz rokām, un saule neciešami svilināja, un tu, krastā, droši vien, neviens vairs nebija dzīvs, kāda uguns bija vērsta uz šo niedrēm apaugušo, šauro zemes strēmelīti. Es tevi stiepu, jo nespēju iedomāties, ka tu varētu arī nedzīvot... Un, lūk, tu gulēji un niedru paklājuma, tu biji pie apziņas, vienīgi tavas lūpas bija pilnīgi sausas, un tu sacīji:
– Dzert... Dod man drusku nodzerties...
Bet šeit ūdens vairs nebija, un mums nebija ne krūzītes, ne katliņa, ne pudeles, lai pēc tā varētu aiziet atpakaļ uz ezeru. Tad tu sacīji:
– Uzmanīgi noauj man zābakus, tie man vēl visai izturīgi...
Un es sapratu tavu domu. Es tev novilku lielo kareivju zābaku, kas bija tik daudz ceļu gājis – mēs tik daudz dienu bijām pārgājienā, nebijām mainījuši kāju autus, taču es gāju ar šo zābaku uz ezeru, bet pēc tam sāku līst – man pašam neizturami gribējās dzert. Protams, nebija ko sapņot, ka zem šādas uguns es pats pagūtu nodzerties – tas bija brīnums, ka man izdevās zābakā iesmelt ūdeni un aizlīst atpakaļ.
Bet, kad aizlīdu līdz tevim, tu biji jau miris. Tava seja bija ļoti mierīga. Es pirmoreiz ievēroju, cik tu liels – ne velti mūs tik bieži sajauca. Asaras man sāka plūst pār vaigiem. Neizturami slāpa, un es pieklupu tavam zābakam, šim mūsu karavīru draudzības rupjajam un rūgtajam kausam, un raudot to izdzēru sausu..."
Jā, tagad ir īstais laiks lasīt "Jauno gvardi". Mēs esam tādi paši – jauni, jautri, pašreiz pēdējā klase, bet vēl visumā neizšķīrušies, kur tālāk – mūsu vidū draudzība, biedriskums, pat mazliet vairāk. No pionieru organizācijas uz komjaunatni – arī mūsu ceļš tāds. Mēs lasām Ostrovski, dzīvojam kopā ar Pāvelu Korčaginu, solamies būt tādi kā viņš – gluži tāpat kā Oļegs, Zoja. Oļegs zināja Zoju. Mēs tagad zinām vēl arī krasnodoniešus...
Ai, jūs... Oļeg, Ļuba, Uļa, Toļa, Serjoža, Vaņa, Saša! Jūs dzīvojiet ar mums, jūsu ceļš savijas ar mūsējo. Mūsu mērķis – iet tā, kā jūs gājāt – turpināt iesākot "paveikt nepaveikto".
1953. gada 30. novembrī.
Rīta rosme.
Izdeva loģikas kontroldarbus. Ir jau tā atzīme nepelnīta... Prasti iznāca ar ķīmiju. Stunda ne vis pēc, bet pirms garā starpbrīža un prasīja savākt mājas burtnīcas. Pirms stundas starpbrīdī teicu, ka nezinu, tā kā uzdevumi nav izrēķināti pēc stundām gluži dabīgi tie jāuzrāda...
Fiziku gan zināju. Uzdevums arī bija izrēķināts jau sestdienas vakarā kopā ar Dailu uz tāfeles izrēķināju.
Latviešu valodā izdeva mājas darbus. Taču reizi apaļa atzīme. Kļūda vārdā "kontrrevolucionāri" un plānā ar lielajiem burtiem nevietā un nobeigums neatbilst tematam. Pati zinu vēl vienu kļūdu – viens apakšpunkts nav iztirzāts. Nē, šoreiz labākais ir Gunāra darbs. Priecājos par katru piecinieku kā meitenīte...
Šovakar teātra mēģinājums. Mājās pus astoņos.
Lasīšana. Vārdiņi.
1953. gada 1. decembrī.
Šī diena sākās četros. Rīta rosme.
Vēsturē rakstījām kontroldarbu. Par pirmo punktu īsti labi neuzrakstīju.
Meitenēm kora nebija. Taču reiz tiku pie zobārsta. Jārauj, kaut arī nesāp, bet jārauj. Vispirms nomierināja ar zālēm, gandrīz nejutu, kad iedūra. Bet tad urba, lauza, ar āmurīti kala un beidzot ar diedziņiem sēja. Manis dēļ kaut vai ūdens plūdi. Kur te var runāt par sāpēm, ja pat jušanas nav.
Teātra mēģinājums.
Tagad jau pulkstens desmit. Zobs sāk atdzīvoties. Tāda trula, neasa sāpe kaut kur turas, bet tas nieks.
1953. gada 2. decembrī.
Pulkstens 4.10. Rīta rosme.
Vācu val., ķīmija, literatūra – diezgan pamatīgi, laikam tāpēc, ka jau otro rītu tā.
Vēstures klases darbā pieci. Protams nepareizi...
Izsauca ķīmijā – arī.
Kino: "Aļoša Pticins veido raksturu". Bez Aļošas redzēju Maskavu, skolotājus, Aļošas tēvu, māti, vecmāmiņu, māšeli.
Pilnā sparā notiek 6.b kl. atskaites gatavošana. Koreferanti – visa komiteja plus komjaunatnes komiteja. Katrs savā sektorā meklē 6.b klasi. Mājās ap 6.30.
1953. gada 3. decembrī.
Pulkstens 4.10. Rīta rosme. Karsta istaba, nejauki.
Traki nāk miegs. Šo to un šā tā.
Fizikas kontroldarbā četrinieks. Pelnīts ir!
Atkal sāku filozofēt par personīgā noliegšanu. Ja tā lietiņa ir mana personīgā – līdz šim tas tomēr tā ir, un domāt par sevi: tas mani kavē, tas man iezāģē robu, tas man var izsaukt sliktas sekas – ir noziedzīgi, jādomā, lai citi beigtu skolu... Tiešām, tev taču divnieku nav, ko tad tu, bet cik daudziem nav jautājums par skolas beigšanu... Beigt bez... tā darīt man – tas nozīmē, ka pieciem sešiem beigt ar attiecīgām atzīmēm... Liekas, ka tādas ir tās attiecības.
Neviens ar mani nav runājis, nevienam tas neinteresē, nav ienācis prātā.
Jābūt tik stipram, bet vai tad es esmu? M. bija citāds pamats... Man gan nekas nevelkas līdzi, nekādu robu nav, visu saprotu. Miegs nāk... Viens ... ... ... Šim ceturksnim nekas nav zaudēts, pat labāk nekā pirmajā ceturksnī t. i. atzīmes – zināšanas noteikti nē.
Četrinieki: kr. v. r., matemātikas.
Blakus pieciniekiem četrinieki: ķīmija, fizika, vācu val.
Nekas nav neiespējams! Bet kāpēc mani baida tas, ka otrajā pusgadā četrinieki nedrīkst būt?
Jāiet, lai mani kāds sapurina. Konferencē varbūt satikšu V..i un Cesvainē veco direktoru... bet 12–tais vēl tālu...
Taisījos runāt – neiznāca.
Meklēju – neatradu.
Mēģinājums no 6 līdz 8 – divas stundas un divi teikumi. Vēsture un loģika, bet cik daudz uz rītu jāmācās!
1953. gada 4. decembrī.
4.10. Ū, kā negribējās celties! Tomēr piecēlos, rīta rosme. Istaba vēsa, bet ne auksta, mazgājamais ūdens atspirdzinošs. Apmēram visu paspēju. Krievu val. – rūpīgi.
Šodien fizikā kontroldarbs – uzdevumi. Izrēķināju – pēc atbildes – viena kļūdiņa – "K" mēra vienības nepareizas. Varbūt nebremzēs. Tad būtu labi!
Krievu val. diktāts.
Šodien pēc stundām bija skolēnu komitejas un komjaunatnes komitejas kopējā sēde ar 6.b kl. piedalīšanos. Diezgan labi. Klases vecākā ziņojums, gruporgi, komjaunatnes komitejas locekļi, skolēnu kom. sektoru vadītāji, nesekmīgie – visiem vārds. Slinkums! Nu, meklēsim zāles slinkumam.
Šonedēļ regulāri ienāca kaujas lapiņas. Saturs aktuāls, bet ne visai izteiksmīgi izteikts. Klausa man.
Par teicamniekiem bija saruna ar Gunti, par darbiem un "nav" jautājumu ar Birutu.
Jaunākie pionieru vadītājs ir Rita.
Šodien jāķeras pie "Krasta", rīt, parīt. Vēl mājas darbs un saimnieciskie pasākumi. Darba daudz un tik daudz, cik to rūpīgi darām.
1953. gada 5. decembrī.
Drusku parakstīju mājas darbu, izmazgāju drēbes, palasīju "Krastu", stundu palasīju tautas namā – bija korim jādzied. Nu tas viss. Jā vēl.. zobārsta nebija, tātad vēl tie diega gali zoba vietā paliek. Vai viņi tomēr būs pašai jāvelk. Tagad nejūt, bet tad drošs man sāpēs.
1953. gada 7. decembrī.
Arī šī diena man ir nepabeigta vakardiena, visas mācības gatavoju šorīt. Piecēlos piecos. Neaizmirsu rīta rosmi.
Vēl par vakardienu.
Izmazgāju un kārtoju istabu, palaboju Olimpijas zīmējumu, parakstīju mājas darbu un lasīju "Krastu". Divas piektdaļas jau izlasītas.
Izbeidzu ar zobu. Nekas.
Gandrīz trīs stundas pārrakstīju mājas darbu. Nobeigums tāds, nepadevies. Nevaru izdomāt ko darīt, lasīt vai iet gulēt.
Pulkstens 9.30.
"Tāda vienkāršība un skaidrība katrā rindiņā un tajā pašā laikā kāds domu dziļums..." V. Lācis par "Ļeņinisma jautājumiem"
1953. gada 8. decembrī.
Šodien man dežūra. Reti centos. Vispār biju savu uzdevumu augstumos. Šodien klasē 14 atzīmes – 4 četrinieki un trīs divnieki. Nē, mani neizsauca.
2 stundas nokavēju teātra mēģinājuma dēļ. Manis nevajadzēja nemaz. Bet bija pateikts... Sastrīdējos ar Mirdzu Dailas dēļ. Es gribu, lai Dailu piesaista pie kādas vakara daļas, lai viņa organizē patstāvīgi. Pie vingrojumiem Mirdza grib Maigu, bet Dailu nekur... Daila visu pati. Ar Dailu grūti. Iznāks kā vienmēr ir iznācis, ka Mirdza viena visu. Par šo tematu jāpastrīdas tad, kad būs kopā Daila ar Mirdzu, kaut gan neesu viņas kopā redzējusi.
Mirdza ātri apvainojās, vienmēr grib par katru cenu panākt savu. Jā, vārdu viņai netrūkst. Bet vai tad vienmēr vērts izsviest tik daudz vārdu. 6. gads. Nē, man ir tās pašas kļūdas, kas Dailai un Mirdzai, bet pa šiem sešiem gadiem es jau daudz ko esmu iemācījusies izdarīt. Sevišķi šogad es protu daudzus iesaistīt un "izmantot".
1953. gada 9. decembrī.
Pamodos ap pus pieciem, nogulēju līdz pus sešiem un tad ātri rosmi, mazgāšanos, sakārtošanos...
Kaut gan bija gulējusi 8 stundas, miegs vēl mācās virsū.
Izdeva trigonometrijas klases darbus. Četrinieks. Izrēķināti bija visi, bet nepilnības atbildes uzrakstīšanā. Labi.
Vācu val. kontroldarbs. Uzrakstīju prasti. Gramatiku zināju, bet artikulus nē. Šovakar atkal teātra mēģinājums.
Jaungadam priekšnesumus dosim. Daila atbildīgais par tautiskajām dejām. Līdz mēģinājumam vairāk kā pusstunda. Ei, Jauno krast, šurp!
Nu, lūk, pulkstens deviņi.
Trigonometrija.
1953. gada 10. decembrī.
Nesagatavotas stundas.
Nedabūju divnieku.
Kr. v. izdeva mājas darbus – piecinieki – kopā divi.
Latv. v. mājas darbā – gramatikā – piecinieks.
Iznāk, ka vācu val. kl. d. trijnieks – pieci pagalam.
Koris zēniem. Mājās 3os. Trigonometriju 4os. Divus uzdevumus izrēķināju. Trešais tā kā nepaveicās, atcerējos, ka skolā pie manis pienāca Antonija un runāja kaut ko par rēķināšanu, nepaspēju atbildēt, iešu... kur divas galvas saliek kopā, tur kaut kas sanāk.
Maiga slima. Mirdza arī guļ. Parēķinājām, kaut ko izrēķinājām – pus trešā uzdevuma.
Aiznesu Maigai ogas.
Tagad pulkstens jau septiņi.
Fizika.
1953. gada 11. decembrī.
Viss labi. Izsauca latv. v. gramatikā, zināju teicami. Fizikā izdeva kontroldarbus – uzdevumu teicami. Politinformācijai nebija burtnīcas. Nabaga Vairis! Rīt skolēnu sapulce un nav neviena referāta! Divas reizes debatējām un abās kur bijusi kur ne direktore klāt. Vajadzēja iet uz kabinetu. Tas nu tā, bet pēc tam man vienai lika palikt un vēl un vēl un pēc tam par vienmēr aktuālo tematu – tieši par manām sekmēm... Nu vairs labi nebūs...
Gatavojos komjaunatnes konferencei.
11.45 – gulēt. Neko neesmu mācījusies uz rītu.
1953. gada 13. decembrī.
Vakar konference – pēc kārtas sestā.
Ziņojums pamatīgs. Par mūsu skolu tikpat kā nekā ko teikt. Debates – bet ne sevišķi dedzīgi.
Kas jau nu ir ar komjaunatnes uguntiņu (par šo uguntiņu runāja "Pad. Jaun." pārstāvis Dambergs), tad tie ir Puteklis, Priedīte, Zihmanis, Strods, Bondarevs, Lapše un pat par Putekli pārāks Rokjānis. Jā... Rokjānis.
Mana pionieru vadītāja ir iegrimusi pesimismā. Kritikas kauss izlija par viņas vārdu un pēc tam klusums. Ne debates, ne arī vairs komitejā...
Puteklis uz manu zīmīti ar jautājumu: "kas noticis ar Vīksni?" atbildēja "Tas pāries" un vēl "Viņa dažkārt noteikumus un parādības dzīvē krāso pārāk tumšās krāsās. Tā arī pašreiz viņa sevī radījusi tādu uzskatu, ka viņas pasaules grūtības tai uzvēlušās uz pleciem, ka Siltāju skola vissliktākā pasaulē, bērni vislielākie palaidņi u.t.t. Es domāju, ka tas pāries pēc laika."
Vecais direktors piedalījās priekšnesumos, acīm redzot arī organizējis tos. Ciešs ciešs rokas spiediens. Daudzas plaukstas nevarēja atrauties no vecā direktora lielās plaukstas. Cik mēs gausi kāpām mašīnā. "Ko jūs uz mani visi tā skatāties?" Bet kā tas jautājums skanēja. Jā, četri gadi.
Mūsu direktore arī nav slikta. Pēdējā tieši tur kāpa mašīnā... prata tūlīt iekļaut tajā atmosfēru, kas valdīja starp mums un V. un vispār stāvēt par Lubānu. Arī ar veco direktoru saprotas.
1953. gada 14. decembrī.
Pamācījos. Sienas avīze – pa nakti.
1953. gada 15. decembrī.
Sienas avīze iznāk pie šīs dienas – no plkst. 3–6.30. Tā nākas. Zīmējumu dēļ laba. Sarkani burti, zīmuļu zīmējumi. Vēl pus otras stundiņas pagulēju. Skolā nebija uguns. Konsultācija nenotika. It kā paredzēdama visu laiku mācījos "Левый марш" – un kā tad! Kontroldarbs! Mana laime, ka iemācījos.
Algebrā klases darbs. Izrēķinot jau izrēķinu tikai nevar zināt, cik pareizi vai nepareizi. Pirmajā piemērā lieli skaitļi – nu un man jau ar tiem nekad labi nebeidzas, nu tos pārējos atkal briesmīgā ātrumā... Vispār, kas jādara un kā jādara, zināju, izpratu. Nezinu, kā ar to reizes rēķinu. Izsauca vēsturē. Biju mācījusies, konspekts arī bija. Kaut gan vienu gadu nezināju, tomēr piecinieks iznāca. Visādas gudras lietas stāstīju.
Izdeva latv. lit. klases darbus – kaut arī steidzu – piecinieks – apaļš.
Rīt kr. pulciņā žurnāla apskats, trigonometrijā var kaut kas gadīties, latv. lit. klases darbs. Jālasa Krasts. Un jāguļ arī, citādi nekā prātīga neuzrakstīšu.
1953. gada 16. decembrī.
Piecēlos pus četros. "Ogoņoku" lasījusi līdz astoņiem, aizgāju uz skolu nepārlasījusi, sāku rakstīt nepārlasījusi. Plānu ilgi stādīju un tā nekas – diezgan labs tapa, bet tikai par kādiem trim punktiem uzrakstīju. Šodien skolā nāca miegs. Rīt kontroldarbs algebrā...
Tagad jau rīta rosme kļuvusi par ikdienas parādību. To izdaru, par to vairs nav jāraksta, vingrojumus zinu automātiski, izpildīt kļuvis daudz vieglāk. Piemēram, noliekties atmuguriski pār krēslu pavisam vienkārša lieta.
1953. gada 17. decembrī.
Pēc pusotras nedēļas beidzas ceturksnis...
Skaidrs četrinieks – vācu val., kr. v. r., trigonometrijā. Jautājums par algebru, fiziku, ķīmiju, arī par astronomiju. Visādas atzīmes saķert nav māksla. Vai es domāju? Protams, bet divējādi: 1. iznāks vai neiznāks
2. nav pelnīts.
Fizikā pat... Šodien viegla stunda, sauca, domāja, ka zinu..., bet es patiesībā nepareizi izstāstīju, arī zīmējums bija nepareizs, tātad – arī četrinieks par daudz. Nu algebrā izrēķināju, bet tur pietiekami smērēts, lai piecinieks neiznāktu.
Viss atkarīgs no šīm dienām... Skaidrs, ka pēc tiem nakts darbiem, pie mājas darba tā spēks aptrūkst...
Tā dažreiz gribas būt viduvējam cilvēciņam. Darbs un slava lieka. Medaļa – tā sevišķiem cilvēkiem. Aizgāja septītās klases teicamnieka gods, aizgāja pionieru salidojums, Dziesmu svētki, biželes... aizies arī medaļa... ne man viņu saņemt. Likšu eksāmenus, ja ne, tad... tad strādāšu... Mičurinskā.
Man ir šis ceturksnis jābeidz ar dažiem četriniekiem – tikai ne ģeometrijā, ne algebrā, ne vācu val., ne latv v. r. Eh, visur var nebūt. Šajā cet. es īsti labi neesmu strādājusi. Atkal būs jālabo, būs jāiet pie vācu v., pie kr. val. skol. Vācu val. ir trijnieks, bet citur taču nav. Kr. mājas darbos ir piecinieki, vācu val. mājas d. arī.
Kas tad mani kavē?.. Neticība saviem spēkiem. Apmēram.
Rīt fotografēšot teicamniekus, nu un arī gruporgus – vispār aktīvu. Varbūt arī es beidzot būšu starp tiem... Nekad vēl neesmu bijusi. Patiesībā nevajag ar. Neko labu neesu izdarījusi. Pat ne trešo daļu no tā, kas jādara. No manis daudz prasa. Jā, vairāk nekā no Liniņ Intas. Vienmēr vairāk.
1953. gada 18. decembrī.
Piecēlos ap četriem. Tā kā vēstures stundas nebija, tad varu teikt, ka visumā galā tiku. Kr. val. kontrolatstāstījumā – domāju, ka labi. Izdeva algebras klases darbus. Četrinieks. Tur vienā vietā zīme nepareiza. Neattaisnojami, ka četri, kaut gan zināšanas ir. Nē, par algebru neuztraucos.
Skolā sākās komjaunatnes darba revīzija. Jaunāko pionieru vadītāju atskaite atkrīt, jo nevar notikt komiteja.
Skolēnu komitejas sēde.
Organizēja un vada Vairis. Visi komitejas locekļi ieradušies. Biruta arī – labi.
Izsaukti 4 nesekmīgie. Tad komitejas locekļu – sektoru vadītāju atskaites. Aija, Vija, Rita pats Vairis – tā ir komiteja. Smagus jautājumus šodien vilka ārā. Pulciņi, gruporgi... Vairis sāk domāt.
Malacis – Vairis. Varu nolikt amatu lietas – komiteja paliek!
1953. gada 19. novembrī.
Izsauca kr. v. gramatika. Biju domājusi par literatūru. Prasīja vienu no iepriekšējām stundām. Atcerējos beidzot un tā nekas izklāstīju. Tomēr četrinieks. Kā rādās, tad kr. r. valodā tikai četrinieki. Domāju, ka varbūt varētu taisīt lielo spiedienu.
Gatavojamies grupas sanāksmei par draudzību un biedriskumu.
Draudzība! Arī es sapņoju par īstu, lielu draudzību. Parasti saku nav, vai visi un neviens. Īsti pareizi tas nav. To, ka neviens ar mani nav mēģinājis draudzēties – tā gluži teikt nevaru. Alksnīte Velta! Nu un pionieri – visi draugi. Komjaunieši. Tad vēl – Daila. Nav tāda pasākuma skolā, kuru organizējot mēs nebūtu dalījušās domām. Tikai Daila mani nekad nekritizē. Es viņu gan vienmēr ir atsevišķi ir visur. Pat konferencē. Un pēc tam seko jautājumi, vai tu nedusmojies. Nē. Draudzība. Lasīju "Krastu" līdz 24.00.
1953. gada 20. decembrī.
Pirmkārt ilgi nogulēju, otrkārt lasīju "Krastu" līdz plkst. 4.30, tad aiznesu grāmatu Maigai.
Mācījos astronomiju, paskatījos ķīmiju, jauno vēsturi, tur uzrakstīju konspektu.
1953. gada 21. decembrī.
Atbrauca Puteklis.
Mums pašlaik bija grupas sanāksme. Dailas referāts tomēr bija kāda cita referāta atkārtojums. Toreiz mēs netikām pie debatēm. Nu tagad turpinājām. Nolasīju fragmentu no "Jaunās gvardes". Tad par klasi daudzi runāja. Nu tā nekas.
Pēc tam visu komjauniešu sanāksme. Referāts, īsas debates, pēc tam savu vārdu Puteklis ņēma, pakritizēja sapulci, deva norādījumus, paeksaminēja par septembra lēmumiem, noprasīja, kas no vienpadsmitajiem iešot uz LLA. Lika par visu to padomāt un vispār prasīja, ko mēs gribot dzirdēt...
1953. gada 23. decembris.
Arī šodiena man ir nepabeigta vakardiena. Steidzu trigonometriju. Neiznāk pēc atbildes. Skolā elektrības nebija, papildstunda nenotika. Vācu val. kontroldarbs. Gariem pirkstiem rakstīju kaut ko un to pusi arī uzrakstīju. Trigonometrijā pirmo uzdevumu izrēķināju – noteikti nepareizi, ātro neizrēķināju. Pusdienas starplaikā nezin kā gadījās iet taisni tanī momentā, kad direktore un skolotāji gāja uz internātu pusdienot. Lai ar cik lēni centos – tomēr direktore ieraudzīja un sauca, teica, ka man viss jāzinot un ka atzīmes tomēr pareizi – tas pret maniem iebildumiem.
Mūsu fotogrāfi darbojas. Aicina visus uz vizīti – salikumam.
Nē, bet šis jautājums jānoskaidro. Kāpēc? Ko tad es gribu? Nostāju pret vācu val.? Vēsturē nepareizas atzīmes? Klases biedri neinteresējies? Ko es gribu? Ko es gribu? Visas pēdējās atbildes nav labas...
Nu labi! Vīksne neko, Jauniņs neko... vēstules nav, Dzidra palikusi lepna, draugu nav, biedri ne visai, skolotāji taisni vai dāvina, piem., Skudra vispirms noskatās uz mani, cenšas uzminēt – vai es zinu vai nezinu...
Bet kuru mācību es pašreiz tā īsti zinu, kuru ar aizrautību mācos?... Pie kuras visnopietnāk strādāju, kura ir nepieciešamība? Nav tādas?
Beidzās ceturksnis, bet man viss krīt no rokām ārā...
Otra jautājumu rinda = ko tad es nezinu? Kur ir tie robi? Kas mani kavē? Kāpēc?
Ir vēl par daudz labi. Istaba silta, pat lampa silda, maize arī ir. Tikai vienu dienu esmu aizgājusi uz skolu bez brokastīm.
Prasīju šodien meitenēm, ko viņas par b. Putekli domā. Saka patīk, ka viņš runā, tā smaidot, un visu zina un tik skaidri pasaka, ka nevar neklausīties. Bukults arī runāja, saprast varēja, bet tas nav tas... apmēram tā. Man tādas pašas domas.
No apmēram 7.30–10, loģiku – jāsarauj pa visu kursu. Kr. v. dzejolis – fragments – pusstunda un rokā ir...
1953. gada 24. decembrī.
No rīta cēlos, mācījos. Kaimiņiem tumšas ugunis, nepārliecinājos, vai tiešām nav un uz papildstundu neaizgāju, protams, dabūju rājienu.
Ģeometrijā biju gan skatījusies, bet neko nepratu izrēķināt... Nu un nākoša fizika, taču zināju, uzdevumi arī bija. Īss kontroldarbs. Viss tāds, ko varēja atbildēt. Protams, sasmērēju. Kad jau iesāk, tad viss tādā garā vien iet. Fiziku zināju, nudien zināju. Kr. val. neizsauca, bet sauks vēl. Loģikas nebija. Ka nav, lai nav! Bet kāpēc?
Neiešu fotografēties. Nebiju septītajā klasē, nevajag arī tagad. Bet vai es tagad esmu tā, kas biju septītajā klasē? Asaras? Jā, mierīgi jau nav!
Jāsameklē teikumi gramatikai no latv. padomju laikos.
"Zinu, zinu – pārspēt gribējās jums vecos.
Gribējās par varēm pateikt, lūk, kur mēs!
Bet, kad neizdevās, – tūlīt gļēvums plecos, –
Domājot – jūs veiksme pati sameklēs!"
V. Lukss
1953. gada 25. decembrī.
Šodien aizgāju uz skolu agrāk – uz konsultāciju. Nebija gaismas. Kad tumšs, tad eju, kad gaišs, tad sēdu mājās. Fizkultūras stundā nevingroju. Gāju prasīt, cik vēl minūšu līdz zvanam un iedrāzos skolotāju istabā tieši tad, kad par mani tika runāts. Nu, protams, vajadzēja atbildēt. Vispirms par loģikas kl. d. Protams uz trīs ar mīnusu. Kāpēc? Nu nebiju līdz galam izlasījusi. Vai bieži tā? Šinī ceturksnī jā? Kāpēc? Pati īsi nezinu. Varbūt par daudz labi ir. Nē bez pēdiņām, tiešām labi.
Algebrā gan dabūju piecinieku. Jā, fizikas kontroldarbus izdeva. Tur trijnieks.
Negāju fotografēties. Negāju un viss. Sākumā negāju tāpēc, ka neatzinu par pareizu, vēlāk negāju tāpēc, ka tad teiktu, ka gribējusi, lai palūdzas.
Dabūju papīru kl. kaujas lapiņu izstādei. Mirdza. Jā, no vienas puses valda taisnības apziņa – atzīmju ziņā. Jā, Uldis teica – labāk divnieks nekā nenopelnīts trijnieks, tā Mirdza raud. Būtībā tas pats arī man.
Kur apzinīgums? Kur tad viņš varēja rasties, ja man tik daudz citiem jāaizrāda, citi jāmāca, jāaudzina, bet cik reizes es esmu saņēmusi rājienu, aizrādījumu, kritiku. Mani neviens nav bāris.
Šo to pamācījos. Tad apskatīju kaujas lapiņas, izmeklēju labākās. Uzzīmēju tādu virsrakstu: "11. klases dzīves rādītājs 1953./54. m. g. I pusgadā". Jā, tas ir no mūsu ikdienas. Tā kā ir, bez labojumiem un izgreznojumiem, viss, kas tapa steigā vienlaicīgi ar notikumiem, bieži slēpjot no skolotāja.
1953. gada 26. decembrī.
Pirmkārt nogulēju līdz deviņiem. Šoreiz gan gaisma bija, bet uz konsultāciju atkal nebiju. Vispirms jau skolotāja noprasīja, kāpēc neejat. Nu ko atbildēju – teicu, ka tā kā četrinieks, tad intereses nav, un ja jau pirmajā cet. tas nebūs iegriezis, tad varbūt vēl ko varētu, bet vispār sabojāts garastāvoklis, radusies nepatika. Tad Pēteris piestāja un garu vārdu teica. Aija ar pārmeta "Atkal tu nebiji!" Nu visi. Tātad pamana arī manu nebūšanu vai būšanu.
Šodien man bija kaujas lapiņa jāizdod. Kaut ko jau uzzīmēju. Tātad šinī kārtā visi ir izdevuši.
Šodien mani neviens nesauca. Arī krievu valodā nē.
Pēc stundām abas ar Antoniju līmējām pie zaļā papīra kaujas lapiņas.
Jā, šodien pacēlās jautājums par žetoniem. Nobalsojām, ka noteikti vajag. Jāmeklē tikai nauda un sudrabs.
Jāraksta mājas darbs par "... krastu". Sastādīju plānu. Rēķināju fiziku – neiznāca, atkārtoju likumus, izlasīju ķīmiju. Plkst. 11.10. Izlasīju pēdējo lappusi no "Слепой музыкант".
1953. gada 27. decembrī.
Pulkstens gandrīz viens. Rakstu mājās darbu. Ievads jau ir.
Ienāca prātā kāda doma... Kādi vārdi man patīk. Jāpieraksta, citādi aizmirstas – Aivars Līdums, Aija Rubene, Rītens Straume, Aija Sudmale, Gunta Rieksta, Arteks, Rasa, arī Salna un Jānis un Imants Sudmalis.
Tad vēl patīk Oļegs Koševojs, Saša Bondareva, Radiks Jurkins, Vitālijs Bonivurs, Boriss Boreiko, Vasīlijs Boičuks, Vadims Beloks, Pāvels Korčagins, Nikolajs Ostrovskis, Imants Puteklis, Rokjānis, V. Lagzdiņš.
Visu dienu noņēmos ar mājas darbu.
Pulkstens 24. Puse uzrakstīta un pārrakstīta. Griežu pulksteni uz 3 un eju gulēt.
1953. gada 28. decembrī.
Mājas darbu pabeidzu 7.45 – pilna burtnīca un vēl vairāk nekā divas lapas. Tātad – bez plāna pilna burtnīca. 3.15 sāku rakstīt bez melnraksta. Tas nekas.
1953. gada 28. decembrī.
Tagad pulkstenis ir apmēram 10. Zīmējām afišas, dziedājām korī. Zāberu Jānim brīnišķīga balss. Tāda dziļa, plaša, plūstoša un spēcīga. Viņš grib iet uz mūzikas skolu. Vajag, bet žēl, ka aiziet no mūsu skolas.
Atskaiti atcēla uz rītu. Mājas darbu arī vēl varēs pārlabot – neprasīja.
1953. gada 29. decembrī.
Pulkstens gandrīz 3 – tātad jau 30. decembris. Bet es par 29.
No rītiņa uzrakstīju atskaiti. Pārāk grūti tas nenācās.
Īstu stundu tomēr nebija. Klašu izdaiļošanas vērtēšanas komisija par labāko atzina 5. klasi – ilgi nostaigājāmies pa klasēm. Liecības. Divi uz leju, divi uz augšu – cipari. Pēdējais vidusskolas eglītes vakars. Pēdējā balva par skolēnu komitejas darbu – "Slaveno kohorta". Ko lai atceros no šī vakara? Gan jau kaut kas ienāks prātā...
Atcerējos! Pierakstu 8.I.54. Rita, Guna, es vaļsirdīgi izteicām savas domas viena par otru.
1953. gada 30. decembrī.
Nogulēju līdz 10iem. Dziedājām. Iedevu Intai "Jauno gvardi", Gunai M. "Vētru", Pēterim L. – citātus.
"Slaveno kohorta" – tieši tāda grāmata mums pašreiz vajadzīga. Kas par to, ka tā ir pelēka un maza – tā ir grāmata par slaveno zinātnieku cīņu.
Šodien kurinu, kurinu krāsnīti, salstu nost, nāk miegs.
1953. gada 31. decembrī.
Protams, labi ilgi gulēju. Pēc tam papļāpāju ar mammu, ienesu malku un sniegu. Sāku pārrakstīt ceļojuma piezīmes. Viss nāk atmiņā. Pēkšņi atnāk Mirdza un saka, ka man steigā jāiemācoties dzejolis. Skrienam uz skolu un tur Tetere arī dod man to šausmīgo uzdevumu – piecas minūtes pirms jaungada iemācīties dzejoli. Paņēmu dzejoļu grāmatiņu un kopā ar Mirdzu gāju uz Anton māju. Mēs sarunājām izmazgāt matus un aiziet vēl pie friziera. Kamēr Mirdza mazgāja matus es mazliet pamācījos, tad izmazgāju matus un vēl pamācījos. Vispār līdz iešanai iemācījos. Pamēģinājām, kā tas iet ar priekšā teikšanu. Nu – nekas. Par nelaimi pie friziera netikām... priekšā gara rinda. Bāzām pēc kārtas galvas krāsnī un kaltējām. Man staigājot matu gali bija sasaluši – tas nekas – arī izkalta un tad sākās tā frizēšana. Kādi mīksti mati! Laiks uz dziedāšanu. Pēc tam sākās atskaitīšana. Nekas. Vajagot tik balsi laist vaļā un priecīgāk. Te viņš ir:
Spožu liesmu ziedus dedziet,
Spraudiet pašos debess grodos –
Vecais gads jau projām dodas,
Dziesmu apvīts, darbā slavēts!
Gaišu sirdi vieglām rokām
Jaunam gadam veriet durvis –
Pilns ar balvām viņa kurvis,
Nezināmām, iegūstamām!
Mūsu brīves zemei plašai,
Lai viņš novērš raizes, briesmas,
Lai viņš pavērš prieka dziesmas,
Darba veiksmes, druvu ražas!
Lai pār visiem kontinentiem
Padomjcilvēks ceļas staltāks, –
Maizes rieks mums biezāks, baltāks,
Stiprāks arī svins un tērauds!
Zāles plaisā skanēdamas,
Pakavi kā dzirksti mirgo –
Jaunais gads brauc ausmas zirgā,
Piecstaraino zvaigzni lokā.
Jaunā gada auļiem līdzi
Trauksimies par laiku žiglāk –
Lielais rīts nāk zelta miglā,
Komunisma dienu nesdams.
Tāds ir mūsu zemes lepnums:
Neviens darbs mums nav par grūtu,
Mirtu pat, ja jāmirst būtu,
Lai šī diena drīzāk plauktu!
Jaunais gads to tuvāk virza,
Cīņās, darbā sasniedzamu,
Aizvien skaidrāk saskatāmu, –
Līksmu Jauno gadu, biedri!
