#LFK Ak-9-3

#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-10 12:32:57
Korrigiert2018-10-10 12:42:01
Dechiffrierung1988. gada 6. janvārī.
Šis gads man iesākās ar drebuļiem un augstu temperatūru. Tieši Jaunā gada naktī man temperatūra sakāpa tik augstu, cik vēl droši vien nebija bijusi. Šoreiz nebija arī petardes, ko šaut. Toties bija laba televīzijas programma.
Tādu laiku, kāds ir tagad jaunajā Pūķa gadā, es vēl neesmu piedzīvojis. Šķiet, tas ir atzīmējams, kā pati neparastākā ziema vai neparastākais janvāris. Pagāšgad šinī laikā viss bija pamatīgi pieputināts un arī sals bija pamatīgs, taču tagad temperatūra pārsvarā ir +3˚ līdz +7˚C! Sniegs ir nokusis pilnīgi, arī peļķes vairs nav, bet zeme vienalga ir mitra, jo dažreiz līst, šorīt bija migla. Vārdu sakot mella zeme un mella debess. Jūrmalas pusē kokiem jau gandrīz pumpuri kā uz plaukšanu. Tā kā viss izskatās diezgan dīvaini: lapas uz zemes nav kā vēlā rudenī, sniega nav, vēju nav, pumpuri neplaukst, dienā ir mazliet tumšāks, jo ziemā saule ir zemāk pie apvāršņa.

Aizmirsu pastāstīt par kādu neparastu notikumu, kas gadījās pagāšgad decembrī. Lūk, ko es uzzināju no angļu valodas skolotājas: kaut kādi tipi naktī bija skolā atlauzuši logu un nospēruši elektriķa somu ar instrumentiem. Somu vēlāk atrada pie dzelzceļa un tajā starp visādiem krāmiem manu angļu valodas špikeri no 8. klases! Tātad 2 gadus tas ir pie kāda glabājies, bet kā nonācis somā nav ne jausmas. Tad
46.
mani izsauca uz miliciju, bet tāpat neviens gudrāks nekļuva. Vēlāk tika pratināti vēl daudzi, bet īpaši nekas vēl nav noskaidrots. Šķiet, ka tas ir visai unikāls gadījums. Redz cik vienkārši var iepīt tumšā lietā cilvēku kuram ar to nav nekāda sakara.
Jāgaida vēstule no Kārļa. Decembra sākumā mēs viņam aizrakstījām, ka būtu iespējams man ar papu aizbraukt pēc izsaukuma uz Vāciju. Domāju, ka Kārlim nevarētu būt iebildumu, jo viņš taču pats reiz rakstīja, ka būtu labi, ja varētu paspiest roku viens otram.
Šis gads pagājis vispār kaut kā ātri. Svarīgs notikums 87. gadā bija tas, ka sākām filmēšanu. Taču tagad šis jautājums ir saasinājies, jo filmēšanu tornī draud nogriezt. Tā ir iestāde, kurā stingri aizliegts pat ienest fotoaparātu, bet mēs taču izdarām visu telpu un kāpņu uzņemšanu. Galvenais, ka izrādās dažus stāvus zemāk, atrodas slēgta, slepena telpa, kurā atrodas sakaru aparatūra. Tas ir „9. arendātors”, kuru šad tad apmeklē kāds Kačālovs no objekta un no turienes uztur sakarus ar drošības dienestiem. Šis te vīrs no „9. arendatora” nemaz nevar iedomāties kādas operācijas, pilnīgi aizliegtas, mēs taisām dažus stāvus augstāk.

8. janvārī.
Šodien saņēmām apsveikumu uz Jauno gadu un Ziemas svētkiem no Kalifornijas. Tur dzīvo vecāsmammas draudzene. Vispār šogad esam saņēmuši daudz apsveikumu no dažādiem draugiem, radiem, pat no krustmātes Maskavā un, kā kronis visam, ir amerikāņu Ziemassvētku kartiņa no mūžam saulainās Kalifornijas štata, San Diego pilsētas. Arī no VFR, no Kārļa saņēmām
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-10 16:01:06
Korrigiert2018-10-10 16:13:22
Dechiffrierungkartiņu. Nospriedām, ka vēl vajadzētu sarakstīties ar tēva brālēnu Austrālijā.

9. janvārī
atkal bijām Vidrižos. Laiks ir apmācies, taču silts un sauss. Sniega, protams, nav. Ap pusdienlaiku ar brāli nospriežam iet paklejot. Šķērsojam prēriju gar Džungļu puduri un tuvojamies nelielajam rančo pie Mirdzošā spoguļa. Tās ir necilas būdas, pagari šķūņi, diezgan drūmi un pamesti. Meža pusē no celtnēm atrodam vecus mūra pamatus, kas liecina par to, ka kādreiz bijušas kaut kādas celtnes. Ieraugu, ka šķūnim viens logs ir atlauzts vaļā vai pareizāk sakot, atlauzti dēļi. Viss ir klusu un mierīgi. Ieskatos iekšā un ieraugu tumšu telpu, piemētātu ar lieliem kauliem un stūrī guļam nosprāgušu lapsu. Šķūņa griestos ir lūka, kur pieslietas trepes, kas ved uz bēniņiem. Uzrāpjamies augšā, kur viss ir vecs, netīrs, griesti nedroši. Gala sienā ir atvērts logs, pa kuru paveras skats uz pagalmu. Pabāzis galvu ārā, ieraugu, ka pagalmā mētājas divas govs galvas. Nokāpjam lejā un izejam ārā. Ap stūri paveras vēl
47.
trakāks lietas. Aiz šķūņa guļ kādas divas nosprāgušas govis ar novilktām ādām. Gaisā nāvīga smirdoņa, turpat mētājas ragi, stilbi, galvas, gaisā izslējušās pamatīgas ribas ar pussapuvušiem iekšu kalniem...
Man šķiet, ka parasti sprāgoņas nepamet zem klajas debess, kā mežonīgo rietumu prērijās. Tinamies no šīs nepievilcīgās vietas tālāk, uz džungļiem, kur klusi plūst tumšā upe.
Un atkal pēcāk sastapāmies ar tām pašām grūtībām: tikuši reiz pāri upei, vairs nevarējām tikt atpakaļ. Beidzot tas izdevās uzkāpjot diezgan augstu pāri pusei pāri slīgstošā tievā kokā un riskējot iegāzties ūdenī, lecot uz otru krastu.

12. janvārī.
Pierakstīšu asociācijas par nedēļas dienām. Katrai dienai ir sava krāsa.
Pirmdiena- melna vai tumši zila.
Otrdiena- dzeltena ar brūnganīgu nokrāsu.
Trešdiena- sarkana, tumši sarkana.
Ceturtdiena- brūna.
Piektdiena- gaiši dzeltena.
Sestdiena- zaļa.
Svētdiena- gaiši zila vai balta.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-10 16:14:25
Korrigiert2018-10-10 16:29:31
Dechiffrierung30. janvārī.
Visu laiku ir auksts laiks līdz pat -10˚, bet pilnīgi skaidrs laiks. Vējš pamazām kļuva arvien stiprāks un pēdējās dienas ir nejauks, stiprs un ledains vējš. Šodien apmācies un sācis pamazām puteņot.

Piektdien, 19. februārī. Sigulda.
Sācis snigt atkal un šķiet, ka vajadzēs slēpot. Beidzot laiks uzrakstīt par divām nozīmīgām dienām - 6. un 7. februāri. Bija iznomāta kinokamera un sestdien izdevās no skolotāja Tomasa dabūt lāzera aparātu. Tā ir eleganta garena metāla kastīte ar noņemamu vāku, zem kura atklājas ar organiskā stikla vāku nosegta hēlija - neona lampa, kas mirdz oranžā gaismā un sarežģītas elektroniskās shēmas. Spožais, sārtais punktiņš uz sienas mirdz un izstaro savādu gaismu, kas tā kā ņirb acīs. Vakarā sākās dažnedažādi eksperimenti un filmēšana. Piemēram, pie ventilatora centra pielīmēju spogulīti nelielā leņķī. Ja uz to virza lāzeru, tas rotējot uz griestiem raksta skaistu, rubīnsarkanu apli. Tad izmēģinājos lauzt staru uz dažādiem stiklainiem priekšmetiem, iegūstot sarkanas gaismas rotaļas uz sienām un griestiem. Atnāca Žuks un, kad satumsa, sākās visai nezinātniski eksperimenti ar garāmgājējiem. Lai uz kurieni laistu lāzera staru, tā spožo punktu var redzēt visur. Te iet pēkšņi pa
48.
ielu divi cilvēki. Visai komisks skats kā vecim pēkšņi starp lāpstiņām uz muguras parādās spožs sarkans saules zaķītis. Vēl arī divi skuķi, ieraudzījuši pa priekšu slīdošo uguntiņu, strauji maina virzienu. Vai arī gar māju drāžas žigulis uz skolas pusi. Žuks ielaiž staru kaut kur iekšā, un tas pēkšņi pie skolas stūra nobremzē, apgriežas un strauji drāž atpakaļ, bet rubīnsārtā uguntiņa brīvi klejo pa apkārtni, ātri kā zibens te uzdurdamies kādam gājējam vai mašīnai. Varu iedomāties, ka cilvēku, savā nodabā, tumsā ejošu pārņem māņticīga sajūta un neizpratne, kad viņš savā priekšā ierauga bez skaņas slīdošo savādi liesmojošo gaismas aplīti.
Svētdien aizbraucam uz Vidrižiem. Laiks bija skaists un es arī pafilmēju šo to. Bet vakarā Siguldā sākās īstie eksperimenti un filmēšana. Uz ekrāna tika kombinēti un filmēti dažādi fantastiskie, kosmiskie diapozitīvi ar lāzera efektiem un tas bija aizraujošs skats, brīnišķīga nodarbošanās. Atklāju, ka, ja lāzera staru precīzi laiž cauri stikla lodītei, tad attiecīgi iegrozot var uz ekrāna dabūt tik brīnumainus, fantastiski sārtus plīvurus un vērpetes noklātas ar asām, smalkām dzīsliņām, miglājus, dažāda spožuma veidojumus. Un tas viss nebija izplūdis, bet neparasti ass un kaut kāds īpašs, kā jau no lāzera. Tas ir bezgalīgs skaits visdažādāko lāzermiglāju veidu, kosmiski brīnumi, ko neviens mākslinieks nevarētu uzgleznot. Un ja to visu projicē virsū kosmiskam miglājam vai vispār fantastiskai ainavai... Beigās es sapratu, ka ar mazjūtīgo filmu vien nekas nebūs un ielādēju fotoaparātā krāsaino diapozitīvu filmu un rāvos fotografēdams līdz vēlai naktij. Brīnišķīgas gaismas rotaļas sākās, kad staru tumsā lēnām virza cauri bufetes stikla glāžu komplektiem un kristāla traukiem uz stikla plaukta: viss laistās spožā, sarkanā gaismā, uz sienām šaudās sārti zibeņi. Tad es paņēmu lielo kristāla kausu, pielēju ar ūdeni, ieliku divus spoguļus un šāvu cauri lāzeru. Tas bija brīnumains un pat
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-10 16:30:26
Korrigiert2018-10-10 16:36:59
Dechiffrierungnedaudz mistisks vai maģisks skats, kā ūdenī redzamais stars salūzt spoguļos un kristālā iegravējas ornamentos. Tas bija kā maģijas rituāla priekšmets: kristāla kauss tumsā ar nekustīgi nogrimušajiem spoguļiem un savādajiem stariem iekšā. Fotografēju arī to.
Kad griezu uz kartes lāzera apli, gadījās interesanta sakritība. Izslēdzot ventilatoru, lāzera punktiņš nodejoja un apstājās uz Oņegas ezera, ezera virs, kura 83. gadā pasažieru lidmašīnai sekoja NLO ar spēcīgiem prožektoriem, kuri šāvās uz ezera gluži tāpat, kā šis stars uz lielās pasaules kartes....

Pavasaris. 15. aprīlis Vidrižos.
Ilgi nav rakstīts un atkal derētu šo to piezīmēt. Pagāšsvētdien 10. aprīlī notika lielā malkas zāģēšana. Sniegs nokusa ātri un visumā bija saulains taču nepastāvīgs laiks un dažreiz sanāca mākoņi un sāka putināt sniegs. Sestdienas vēlajā vakarā, kad pūta stiprs vējš un putināja mitrs sniegs, Bobis atkal skrēja riedams gar stūriem. Aizgāju ar lielo lukturi aiz kūts, bet neko vairāk redzēt un dzirdēt neizdevās kā lielu brīkšķēšanu mežā un Bobis aizdrāzās kādam pakaļ pāri laukam.
Otrā dienā vecais vīrs ar zviedru motorzāģi sazāģēja ap 20 sterus malkas un arī mums bija ko palīdzēt. Arī veco koku, nokaltušo aiz kūts, nogāzām un tēvs ieurba bērzā jaunu caurumu un atkal strūkliņā tek aukstā, saldenā koka sula, kuru visgaršīgāk
49.
atpūtas brīžos dzert tāpat no saujas.

22. aprīlis.
Piektdiena, un draņķīgs laiks. Nemitīgi krīt slapjš sniegs un zeme pamazām paliek balta. Mūzikas skolas direktors meklējot cilvēkus, kuri par brīvu nojauktu skolu līdz 1. septembrim, lai varētu celt jaunu. Jāraksta scenārijs videofilmai, jo, iespējams, var kaut kas sanākt.

25. aprīlis.
Vakar, kad bijām Vidrižos krita sniegs un pēcpusdien kļuva aukstāks un putināja. Siguldā sniegs ir ļoti maz tā ka neko nezinādami iepērāmies pamatīgā sniegā pagalmā. Viss piesnidzis ar pabiezu sniega kārtu, koki balti, uz ceļiem maz brauc, un dažviet ceļi tā aizputināti, ka gandrīz nevar atšķirt no baltajiem laukiem.
Vidrižos atkal pa ceļu no „Holivudas” puses aizjāja 7 jātnieki, iegriezdamies Jansonu mājas
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-10 16:38:05
Korrigiert2018-10-10 16:47:39
Dechiffrierungpagalmā. Jā, to stāstīja Milda, ka vecā mājiņa, ko tagad sauc par „Šveicarausi” kādreiz iesaukta par Holivudu. Viņa vēl maza esot redzējusi muižas kungu un preilenes un stāstīja šādas tādas lietas no vecajiem laikiem. Es tā funktierēju, ka to varbūt iesaucis tā kāds, kurš kādreiz ir bijis Amerikā un saskatījis tur kādu līdzību ar vecajiem kovboju paviljoniem.
Putniem nav ko ēst un tie bariem lēkā pa ceļiem. Pa televizoru ziņoja, lai attīra no sniega lauciņus uz zemes un izliek barību, savādāk šie apsprāgs.

Ceturtdiena, 5. maijā Siguldā.
Bija pirmais pērkona negaiss. Bišķi smidzināja lietus un bieži zibsnīja un dārdēja pērkons apmēram 1 - 2 km attālumā.
Nedaudz slīpa, plata asfaltēta iela. Gar abām pusēm trotuāri un stabi ar dienas gaismas lampām. Neviena nav. Pa ielu nemitīgi
50.
ieplūst ūdens it kā vilnis. Ūdens līmenis ir neliels, un viļņi maz, bet ūdens šļācas un tuvumā ir jūra... To nesen redzēju sapnī, skaidrā kā filmā. Tagad sapratu, ka, ja jau iela ir mazliet ieslīpa un tieši pa to šļācas ūdens, tad iela it kā nāk ārā no jūras. Nupat uzzināju, ka okeāna dibenā atrastas pilsētas drupas un ielas no balta marmora.

Svētdien, 29. maijā.
Nu ir, ko rakstīt, baigi daudz. Pirms kādām trijām nedēļām (vai 4) Vidrižos bija notikusi šausmīga stārķu kauja. To redzējuši Milda un Mirdza. Redz, lielajā ozolā bija apmetušies divi stārķi. Ligzda bija veca un sairusi, tā ka šie sākuši vīt un atjaunot, bet te vienu jauku dienu atlidojuši četri stārķi un sākuši visi seši kauties. Divi kāvušies pret četriem. Tas esot bijis briesmīgs skats, kā seši lieli putni kā pterodaktili gaisā plēšas spalvām virpuļojot un knābjiem sausi sacērtoties. Cīniņš bijis uz dzīvību vai nāvi, un viens stārķis pat apdullināts un kā akmens nokritis zemē. Domāš, ka beigts, bet šis pēc brīža uzlido atkal un sitas tālāk. Tad tie četri aizlidoš uz puru, bet pēc laiciņa atgriezušies atpakaļ un gājis atkal vaļā. Abet tā
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-10 16:48:44
Korrigiert2018-10-10 16:55:47
Dechiffrierungnu beigu beigās tie divi tomēr palikuši ligzdā, viens pietam gluži pliks noplūkts. Tai dienā bijis liels vējš, kas vērtis skatu iespaidīgāku un visas spalvas, lielās stārķu spalvas aizpūtis pāri mežiem, laukiem un lai kā es vēlāk meklēju nevienu neatradu.
No Vidrižiem atpakaļ braucot pļaviņā pamanīju lapsu, kura ložņāja pa zāli, bet ieraudzījusi mašīnu, sāka skriet un iebēga mežā.
15. maijā ar papu bijām izpriecu braucienā ar lielu, pamatīgu kuģi „Dmitrijs Šostakovičs”. Bet iepriekš bija zināms, ka brauks ar kuģi „Tarass Ševčenko” un tā nu tuvojamies jūras kuģu piestātnei un tur stāv milzīgs, balts skaists laineris, kuram tā īsti arī nepiegriežam vērību, jo kur nu ar tādu. Bet cita nav un vēlāk arī izrādās, ka ar to pašu arī braucam. Iekšpuse jau nu vienreizēja. Kā viesnīcā. Vienā galā restorāns, kinozāle otrā naktsklubs, bekbārs. Viss augstā stilā. Kuģis iebrauca jūras līča vidū un tur arī pavadīja nakti.
Sestdien Vidrižos atkal klejojuma laikā redzējām daudz zvēru. Ar brāli aizgājām uz apvidiem aiz prērijas. Metās jau krēsla,
51.
visās malās pogoja lakstīgalas. Vienā pļaviņā pamanīju divus palielus stirnu bukus, bet prērijā vēlāk vispirms vienu stirnu ganāmies zālē un pēc tam vēl trīs skrejam uz meža pusi. Žēl, ka mamma nedabūja kinokameru, jo noteikti būtu uzņēmis filmu par Vidrižiem, jo viss kā radīts priekš tam - lauki koši dzelteni un lapas vēl svaigi zaļas un tik karsts arī vēl nav.

Trešdien, 8. jūnijā.
Man pašreiz priekšā griežas ventilators. Rīgā tāds karstums, kāds bijis tikai priekš 100 gadiem. Ēnā + 33˚C. Jau trešo dienu elle. Naktī no 6. uz 7. biju tornī un novēroju parādību kā drūmu vēstnesi elles karstam laikam. Es taisni tad gudroju filmu un pārdomāju dažādus spocīgus skatus un ap 2.30 izgāju uz balkona. Nakts klusa un silta. Iedams pa balkonu sarkano lukturu gaismā un prātodams par
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-10 16:56:45
Korrigiert2018-10-10 17:03:48
Dechiffrierungšausmu skatiem uz balkona, pēkšņi satrūkos no sārta uzliesmojuma debesīs nedaudz virs apvāršņa apmēram rietumu pusē. Tur divos rajonos ik pa 15 - 20 sekundēm uzplaiksnīja sārta uguns. Kreisajā pusē izteiktāk apaļš, izplūdis uzliesmojums, labajā joslveida. Spilgtākajos uzliesmojumos asi izdalījās mākoņu kontūras, un tas viss notika pilnīgi bez trokšņa. Tā tas turpinājās ilgi, pa reizei iespīdoties arī citā vietā un šķiet, ka pamazām rajoni pārvietojās uz austrumu pusi, it kā ausmai līdz. Es domāju, ka tie varbūt ir kaut kas līdzīgs kāviem. Nākošā dienā bija elles karstums, bet šoferis garāžai atveda pilnu kravu betona un mēs trīs rāvāmies kā nēģeri ar betona spaiņiem. Vēlāk pēc atpūtas, kura neko īpašu nedeva, aizgājām uzspēlēt golfu, kas bija liela kļūda, bet pēc tam vēl nobraucām
52.
lejā uz tūristu bāzi, kur vispār viss bija ciet, pēc tam aizbraucām peldēt uz Umura ezeru, bet ap 9, pusdesmitiem ar riteņiem uz Silciema grantskarjeru, bet beigās vēl uz pilsdrupām. Traka diena. Ne dzīvs, ne miris it īpaši, ja sevi liek manīt siena drudzis. Redzēs cik ilgi tas tā turpināsies. Vakarā izdzērām milzīgu daudzumu visādu sulu, sodas ūdeņu un limonāžu.

Kad sestdien, 11. jūnijā bijām Vidrižos, brālis stāstīja, kā pa naktīm ap māju lidojot pūces. Katru skaidru nakti esot bijuši dzirdami dīvaini kliedzieni, līdz viņš reiz izgājis pusdivos ārā un pavērsis luktura staru pret ābeli. Tur pa zariem pārlekuši trīs tumši ķermeņi un pēkšņi iespīdējušās divas lielas acis. Zarā sēdējusi liela pūce apžilbušām acīm un nav nekā sajēgusi. Brālis tikmēr gājis klāt un jau sācis rāpties augšā, bet šī kaut ko nojautusi
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-10 17:04:55
Korrigiert2018-10-10 18:09:20
Dechiffrierungun aizbēgusi. Šinī naktī bija apmācies un pūces nebij. Nākošā dienā braucot no Limbažiem redzēju pāri ceļam pārskrienam sesku un vēlāk zemu un tuvu pārlidojam vanagu. Šad tad pa ceļu uz Holivudas pusi aizauļo kāds jātnieks. Beidzot ir palicis vēsāks.

24. jūnijā.
Vakar pa dienu bija sutīgs, un brīžiem ducināja pērkons. Divos jau nokļuvu Vidrižos un dārzā sākām riktēt lielo poļu telti augšā. Pirms tam brālis parādīja, cik daudz alus pagrabā ir. Tur bija viena liela kanna ar pašbrūvētu saldu smeķīgu dzērienu, kanna ar parasto alu un raudzējās vēl koncentrāta alus. Nu bet telts būvēšana gan vilkās kādas divarpus stundas. Tā ir tik sasodīti komplicēta konstrukcija, ka ņēmāmies vai garu izlaizdami stutējot karkasu, līdz pēc 2.5 stundu darba koši dzeltenzaļā
53.
telts pilnā kārtībā stāvēja starp ābelēm kalna galā ar ieeju pret prēriju. Tad gājām uz mežu pēc meijām un ozolzariem, ko saspraust aiz sijām. Vakarā ap sešiem, pusseptiņiem atbrauca vecāki un Balodis. Joprojām taisījās uz negaisu. Reiz aizgājis aiztaisīt telti ieraudzīju kārtējo parādību. Pašreiz bija sutīgs un mierīgs, un apkārt savilkušies negaisa mākoņi un pēkšņi uz ceļa pie Vēja piedurknes sagriežas liels virpulis. Putekļu stabs bija vairākus metrus augsts un diezgan iespaidīgs. Augšgalā izveidojās piltuve, kura stiepās uz augšu, paplašinājās un ātri atkal nelielais smerčs izira. Pēc tam sākās negaiss. Pusdeviņos aizgājām uz teātri Zaļajā kalniņā „Ļaunais gars”. Pēc tam atnācām atpakaļ iekurināt savu ugunskuru. Virs horizonta jau atkal pacēlās sarkanās ugunis un vienā vietā no riepu dūmiem gaisā pacēlās milzīgs melns
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-10 18:11:16
Korrigiert2018-10-10 18:26:22
Dechiffrierungsēnes veida mākonis, kā pēc atomsprādziena. Pēc pāris stundām atkal aizgājām atpakaļ uz Zaļo kalniņu, kur gāja vaļā danči. Tajā naktī tika daudz dzerts un staigāts pa šoseju no muižas līdz mājām, jo satikām Kantoru ģimeni.
Brālis stāstīja, ka nesen Raganas pusē bijusi neparasta parādība. Izšauta it kā raķete, kura sadalījusies simtos uguntiņu un karājušies gaisā. Pēc tam pilnīgi taisni, paralēli horizontam, pa gaisu slīdējusi sarkana uguns iedegdamies un izdzisdama.
Brālis autobusā saticis bārdainu veci, kurš tikko atbraucis no medībām Kaspijas jūrā ar garu pneimatisko šauteni. Šis izrādās dzīvo Vidrižos turpat netālu no pieturas.
54.
4. jūlijā.
Ierados „Zaļajā paradīzē”. Diemžēl nākošā dienā vajadzēja atbraukt uz Siguldu tomēr diena bija pavadīta interesanti. Beidzot pēc ilgiem gadiem bija atbraukuši mani krustvecāki no Maskavas Klaudija un Ilgvars. Viņiem tiešām šī vieta bija kā zaļā paradīze. Un tā, kamēr Klaudija uz kalna pamazām tapa sarkana kā vēzis, Ilgvaram nebija ko darīt un galu galā ķērāmies pie malkas krāmēšanas. Kad laukums bija atbrīvots, atklājās ik pa brīžiem kustošies zemes uzkalniņi, kur kurmis stūma zemes laukā. Pēc vairākiem mēģinājumiem brālim ar lāpstu izdevās izmest kurmi laukā, taču šis nekustējās. Kažoks bija nevainojami tīrs un vesels, tā ka nevarējām saprast, kāpēc šis nekustās. Ilgvars izvirzīja versiju, ka kurmis tikai izliekas, lai izdevīgā brīdī aizbēgtu. Priekškājas viņam gan bija lielas raupjas ķetnas ar gariem nagiem, tā ka Klaudija kurmi ieraudzījusi sāka šausmās vaidēt, jo viņš taču pie tam esot mironis un vai otra ķepa esot tāda pati? Lai nu kā, bet kādu laiku vazāts apkārt, viņš neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes un es viņu nonesu lejā un apraku vecajā būdā, kas viņam nu ir gluži kā faraonam piramīda. Ilgvars jau gan teica, ka šis pēcāk apgāzīs visu krustu un nekaunīgi aizbēgs vēl no sava kapa aizrokoties pa eju. Bet saule lēja savu ugunīgo
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-10 18:29:40
Korrigiert2018-10-10 18:52:19
Dechiffrierungsvelmi pār zaļo paradīzi, kur ienācās bagātīga zemeņu raža un vakarā saulriets bija neredzēti skaists, jo Saule neiegāja dūmakā un tapa ugunīgi sarkana ar to īpatnējo purpura starojumu, kā rubīna lāzeram.
Mēs vērojām, kā ugunīgi sārtā lode tuvojas Melnā sila egļu galotnēm un, kad tās bija sasniegtas, lode sāka nedaudz saspiesties it kā egļu galotnes to aizturētu un vēl neļautu pazust silā. Līdz pat pēdējam brīdim tā saglabāja savu spožumu un pēdējās sekundes bija sevišķi interesantas, kad Melnajā silā starp egļu galotnēm liesmoja gluži kā noslēpumains sārts, spožs signāls, kā zvaigzne - leģendās minētais citplanētiešu kuģa sārtais starmetis.
55.
9. jūlijs.
Vakar beidzot atradās dažādas nodarbošanās. Vakar ar Mildu un Mirdzu un arī Aldim piepalīdzot vācām sienu un salikām milzīgā siena gubā, kas vairs neizskatījās pēc kaudzes. Lauciniekiem jau, protams, tas nav nekas sevišķs, bet man provinciālim tas bija labs notikums. Par to es nopelnīju burciņu trekna piena, ko ēdām ar zemenēm. Jā, tagad gan te ir veselīga dzīve.

11. jūlijā.
Vidrižos ierados ar savu draugu Bergmanu. Diena atkal bija nāvīgi karsta un pie vakara ar velosipēdiem devāmies ceļā uz Saulkrastiem. Tomēr kā izrādījās ar velosipēdiem to darīt īsti nebija prāta darbs, jo ceļš bija izcili draņķīgs. Kad beidzot bijām tikuši galā, jūra mūs sagaidīja ar pūstošo aļģu šausmīgu smirdoņu. Tās, kā tumša, recekļaina josla gulēja gar ūdens malu. Citreiz nekad tā neesmu redzējis. Aļģes droši vien no kaut kādas ķīmijas gājušas bojā. Uz pludmales pusi tas, par laimi, samazinājās un savādāk jūra gan ir silta un vilinoša. Bergmans nakti pārgulēja zilajā istabiņā un otrā dienā aizgājām uz mežu lācenes salasīt un tad atklājās otra lieta, kas ir šogad - tik daudz neciešamu, uzbāzīgu
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-10 18:54:25
Korrigiert2018-10-10 19:05:34
Dechiffrierungdunduru nevienu gadu nav bijis. Vēlāk atkal spēlējām badmintonu, no ārā izliktās tumbas plūda Mišela Žāra un Klausa Šulca melodijas un, pēkšņi brālis sacīja, ka tajā pašā vietā atkal zeme kustās. Mēs saskrējām šurp, viņš paņēma lāpstu un pēc brīža kurmis jau tika izmests ārā, bet atkal beigts. Es viņu apraku turpat lejā Pamestajā Būdā blakus otram kurmim. Pēc neilga laiciņa brālis sacīja, ka atkal tajā pašā vietā zeme kustoties. Mēs saskrējām šurp, viņš paņēma lāpstu un... pēc brīža kurmis tika izmests ārā dzīvs, un mežonīgā ātrumā kārpījās iekšā zemē. Es viņu saķēru aiz kažoka, bet knapi varēju saķert, tik spēcīgi viņš rakās iekšā. Beidzot ielikām viņu katlā, kur viņš sāka joņot kā negudrs. Un tā mēs viņu nosaucām par Hugo un atvedām somā uz Siguldu, kur uztaisījām veselu konstrukciju, kas prasīja lielus pūliņus, diemžēl viņš cerības neattaisnoja un naktī nobeidzās.

Šodien ir 14. jūlijs un gatavojamies ceļojumam uz Maskavu. Jā, starp citu, aizmirsu vēl izstāstīt, ka bija atbraukusi Brigita - tēva māsīca
56.
un stāstīja par ceļojumu iespaidiem Francijā un rādīja krāsainas skatu kartes un fotogrāfijas.

Ceturtdien, 21. jūlijā atgriezāmies no Maskavas. Atpakaļceļā gan gāja jautri. Vakarā sāka gāzt lietus un tecēt ūdens vagonā iekšā. Beigās viss tā pludoja, ka pavadone paklāju uzcēla augšā un sāka berzt grīdu. Bet ārā pa to laiku nerimās šausmīgi pērkona dārdi un zibens nemitīga plaiksnīšanās. Bufetes vagonā satiku runātīgus latviešus, kuri atgriezās no ceļojuma Bukareste - Sofija - Zelta smiltis. Apstāšanās vietās pārmijām kādu vārdu.
Maskavā Ostankinas torņa bufetē ieraudzījām palielu zaļu augli, ko nemaz nepazinām. Izrādījās, ka tas ir mango. Pirms izbraukšanas tirgū vēl nopirkām persikus un meloni, bet iepriekš jau bija nopirkti banāni, tā ka mājās pārvedām karalisku cienastu.
Sīkākas piezīmes bloknotā.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-11 10:37:24
Korrigiert2018-10-11 10:42:56
DechiffrierungSvētdien. 31. jūlijā.
Šonedēļ bija lielo vēju un lietu nedēļa. Ap nedēļas vidu trakoja liela vētra, kas spēcīgi izpaudās Vidrižos, kur vienu nakti šņācis tik stipri, ka licies pie jūras esam un brālis stāstīja, ka ap 4 naktī pēkšņi istabā kļuvis gaišs gandrīz kā dienā un debesis esot zaigojušas brilijantzaļā mirdzumā. Tāda gaisma 2 - 3 sekundes un atkal apdziest un tā tas atkārtojies 2 - 3 reizes, bet viņš nevarot pateikt vai visas debesis spīdējušas vai tikai kāda vieta. Bet jūrā ir bijis nevis vairs vētra, bet orkāns un aiznestas vairākas jahtas, un pazuduši cilvēki, kurus meklē ar kuģiem un helikopteriem. Mēs paši visi trīs visu laiku bijām slimi, tā ka baigi čābiski, jo šonedēļ taisni bija domāts dzīvot Vidrižos.
57.
22. augustā.
Ilgi nav rakstīts un pa šito laiku ir gājis raibi. Galvenais notikums ir tas, ka mums bija tikšanās ar vāciešiem tēva radiem. Viņi atbrauca 3. augustā un līdz 12. visas dienas pagāja vienos izbraukumos un ekskursijās. Es ar līdz ar to dabūju pamatīgāk redzēt Rundāles pili ar tās pagrabiem, kur glabājas lieli alvas šķirsti un arī Vecrīgas ievērojamas vietas. Kādu dienu pat izbraucām piknikā Gaujas krastā Līgatnes parkā. Taču, jo vairāk iepazināmies un sākām saprasties, jo tuvāk nāca Atvadu un Aizbraukšanas diena. Visas šīs desmit lieliskās dienas bija pagājušas jautri un interesanti. Trešdien bija jāuzņem pa mājām vācieši - skolnieki un pie mums viesojās abi Tomasi un arī Silanžs kā tulks. Aizvedām šos arī uz torni. Pašā pēdējā dienā bijām Brīvdabas muzejā, kad Konija iegāzās Juglas ezerā (to nu gan viņa atcerēsies) un es biju
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-11 10:43:48
Korrigiert2018-10-11 10:49:51
Dechiffrierungpaņēmis līdzi fotoaparātu un iemūžināju jautros vācu zēnus un meitenes diapozitīvu filmā. Vissmagākais brīdis bija vakarā stacijā, kad mēs viņus sagaidījām ar ziediem. Visas meitenes raudāja kā uz bērēm. Vairāk kā stundu stāvējām uz perona un tā pulkstenis lēni skaitīja laiku. Vilciens atiet tieši pusnaktī, Fourtyfive to midnight. Pusdivpadsmit, vēl tiek vākti pēdējie autogrāfi uz gumijas suņukiem, pēdējās adreses.
Next year! Atvadās zēni. Ar skolotāju Danovsku uzsākam latviešu tautasdziesmas. Vilcienā tiek sanesti čemodāni, somas, ķeseles, kastes, ko tik visu viņi nav sapirkuši.
Tad sākās tradicionālā šķiršanās dziesma, kad pat man paliek savādi ap dūšu. „Pūt vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē!”.
Next year! Līdz nākošam gadam! Mēs
58.
sakām cits citam un atvadāmies no abiem Tomasiem, Markusa, Svena, Jensa un Udo no Sabīnēm, Maikas, Konijas, Gerhildes, Irmelas un citām. Bez piecām divpadsmit. Viņi kāpj vilcienā, plūst asaras. Vecais skolotājs Pīters vēl paspiež roku. Divpadsmit. Vilciens sāk kustēties. Viens otrs vēl karājās pie loga un lec zemē. Tas ātri uzņem gaitu, bet mēs trakā ātrumā jožam pa peronu pakaļ līdz vilciens ir ieskrējies un ātri aiznesās pa sliedēm Viļņas virzienā. Kāds vēl izmisīgi māj pa logu, līdz paliek tikai sarkanas uguntiņas, kas izgaist tālumā naktī.

Sestdien, 20. augustā bijām uz „Mērnieku laikiem” Vecpiebalgā, Alauksta ezera krastā. Tas ir brīnišķīgs apvidus, kur plešas biezi meži, uzkalnos un lejās stāv vecas mājas. Alauksta ezerā ir sala un mums paveicās ar laiku.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-11 10:50:46
Korrigiert2018-10-11 10:58:22
DechiffrierungIzrādes beigās, kad visi dziedāja „Brūklenāju”, Saule izlīda no mākoņiem un gāja uz rietu. Tik skaistu saulrietu ezera malā nebija gadījies redzēt. Pāri ezeram pārstiepās zeltā vizuļojošs Saules tilts.
Estrāde
Skaists skats pavērās arī, kad izgājām pie ceļa. Grantētā šoseja izvijas pa pakalniem starp dižiem egļu mežiem gluži kā kādā senā zīmējumā, un piebaldzēni ar zirgu brauc no teātra mājās...
59.
25. augusts, Vidriži.
Šodien līst lietus. Smidzina. Vakar gan bija labs laiks pēcpusdien. Ganībās pie vecā ceļa nolūzis liels nokaltis bērzs, uz kura var forši sēdēt un skatīties kā pa ceļu gani izdzen govis ganībās. Netālu mežmalā ieraudzīju buku. Gribēju klusu piezagties klāt, bet neizdevās. Paejot tālāk, pie Vēja piedurknes ieraudzīju velkamies gar grāvi īgnu prāvu lapsu. Nometos zemē, bet šī kaut ko sadzirdēja un sāka blenzt un spicēt ausis. Kad piecēlos, lapsa iedrāzās krūmos un pazuda. Tā bija pamatīga lapsa ar varen kuplu asti un baltu astes galu.
Kādu citu dienu ar brāli aizbraucām uz Pilskalnu, par kuru viņš bija uzzinājis no Mirdzas. Īstajā vārdā tas saucas Kaniņkalns. Tajā dienā lija un, kad braucām nelija, bet viss bija pamatīgi slapjš. Viss apvidus Vidrižos un uz Igates pusi ir daudzmaz līdzens, bet aiz cūku fermas pēkšņi mežā sākas neiedomājams reljefs –
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-11 10:59:06
Korrigiert2018-10-11 11:10:41
Dechiffrierungieplakas, nogāzes, pauguri, uzbērumi, uz augšu, uz leju. Viss apaudzis ar bieziem krūmiem. Nācās lauzties caur slapju zāli un pilošiem, ūdenī mirkstošiem krūmiem. Izložņājām krustām šķērsām un atradām akmeņu krāvumu, kuri, kā vēlāk izrādījās, ir noslīdeņa sanesti, bet uz daudziem atradām iekaltas zīmes, gan neskaidri, taču varēja redzēt, ka mākslīgi radušās. Un viens akmens, ko nogāzē atradām, bija četrstūrains un no vienas vietas ar zīmēm, bet pēdējais atradums bija pie fermas atkritumu izgāztuves - akmens ar iekaltu guļošas stirnas attēlu. Tā vismaz brālis domāja.
Vēlāk sazinājāmies ar Andrusu Fredi un vakarā visi ar mašīnu aizbraucām uz Melngaiļa muzeju, kur viņš atsevišķā ēkā iekārtojis personīgo muzeju, kas ir bagātāks vēl par vienu otru muzeju.
Pats viņš aizbrauca uz Pili pakauties ar ministriem un teica, lai pagaidot. Tā mēs lēnā garā apskatījām viņa muzeju, kur bija ap 33 veci gludekļi un milzums daudz dažādi citi priekšmeti.
Mirdza bija stāstījusi, ka šis atradis gredzenu un šitas gredzens nu stāvēja uz galda. Bet, kad Fredis vēlāk atbrauca, sanāca dažādi subjekti no Jūrmalas un mēs uzdevām jautājumus. Gredzenu atradis Vidrižu pirmais komjaunietis, kura mantās tas atrasts. Bet no pilskalna kādreiz ir ņemta grants. Bet par akmeņiem Fredis bija izbrīnījies un ļoti interesējās, tā ka mūsu ekspedīcija bija veiksmīga.
60.
31. augusts.
Apmākusies, lietaina, tumša diena. Pēdējā Vasaras Brīvlaika diena. Nolāpīts, rīt jau jāiet skolā. Šitā vasara pagāja interesanti. Viens no galvenajiem notikumiem bija ceļojums uz Maskavu, protams arī neaizmirstamās dienas ar vāciešiem. Kad nesen bijām ar brāli Rīgā, redzējām kā pie Brīvības pieminekļa piebraukusi japāņu KATO (pažarnieku mašīna) un kāds majors liftā pa trepēm uzbrauca augšā un nolika sarkanbaltsarkanas neļķes Mildai pie kājām un ļaužu pūlis aplaudēja. Pēc tam viņš uzbrauca ar fotogrāfu, kas fotografēja priekš UNESCO albuma!
Svētdien, 28. augustā biju uz rokoperu „Lāčplēsis”. Beidzot mums ir arī tāda rokopera!, kas paliks kā liels nozīmīgs darbs. Beidzot tajā vakarā apkārt varēja dzirdēt latviešu valodu. Izrādes beigās visa manēža piecēlās kājās un aplaudējot izsauca mūziķus uz skatuves. Rodrigo
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-11 11:11:42
Korrigiert2018-10-11 11:19:46
DechiffrierungLatvijas silueta jūras līcī nolika sarkanbaltsarkanas neļķes, ko izgaismoja attiecīgo krāsu prožektori. Un tad iesāka dziedāt: „Pūt vējiņi...” Neaprakstāms iespaids, kad visa manēža dziedāja šo dziesmu, cits balsij aizlūstot, asarām acīs. Uz papīra jau tas neskan, protams, tik labi kā skanēja tur, kad trīsas pāriet pār ķermeni.
Taču diemžēl izejot ārā atkal sastopamies ar draņķīgo dzīves realitāti, kad sarunājām ar krievu vilciena pavadoni, lai šis mūs līdz Siguldai paņem tamburā. Pie Siguldas viņš atnāca un sāka tik riebīgi izteikties par to ko mēs skatījušies, prasīja kaut kāda kriminālista adresi. Citi zēni mūsu vietā viņu būtu no vilciena izgrūduši. Vēl pateica, lai gatavojot naudu un, naivais, aizgāja. Bet mēs durvis vaļā un lecam ārā. Lejā skrien vecās sliedes, bet izdodas nolekt tām pa vidu, taču man neveiksmīgi. Uzkrītu virsū Bergmanim un sagāžamies starp sliedēm, bet momentā atkal augšā un desojam prom naktī pa dārziem un ielām, jo vilciens pamazām stājas un viņš var nākt atpakaļ.
61.
Man tikai neiziet doma, ka esmu kaut kur viņu redzējis, jo šis teica, ka mani arī esot redzējis.

Sestdien, 3. septembrī
bijām Saulkrastos uz mītiņu jūras krastā. Laiks bija labs un salasījās daudz cilvēku. Pussešos jūras krastā uz smilšu paugura savācās karogu turētāji un runātāji. Cilvēki savācās aizvien vairāk, pa vidu grozījās privātie reportieri ar savām dažādajām videokamerām. Laiks bija lielisks, un jūrā peldēja liela jahta. Ar tālskati izdevās saskatīt, ka uz tās ir ap 10 cilvēku, un jahtu sauc „KAUPOLIKĀNS”. Tagad lieli ļaužu bari stiepās gar visu piekrasti, cik tālu vien varēja redzēt. Pēc asajām, iznīcinošajām runām visi nodziedāja „Dievs svētī Latviju!” un izdarīja lūgšanu pagriezušies pret jūru. Tika atnests melnbaltmelns karogs ar attiecīgajām proporcijām. Pēc tam oficiālais mītiņš beidzās un cilvēki tāpat vien vēl klaiņāja gar krastu. Daudz iznēsāja dažādu lapu un es parakstījos par latviešu valodas statusu un pret? migrantiem. Nedaudz tālāk ceļos nometušies stāvēja kāda jauniešu grupa ar zaļo karogu un kāds zēns līdz ceļiem iebridis ūdenī. Es arī, lai varētu labāk nofotografēt ļaužu masas, iebridu
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-11 11:20:50
Korrigiert2018-10-11 11:27:27
Dechiffrierungūdenī. Pēc kāda brīža mēs, ūdenī stāvēdami, viens otru nofotografējām un sākām runāt. Viņi esot no Vides Aizsardzības kluba. Bet vispār visādas iestādes diez ko neatbalstot šito. Jā, jo es gaidīju, ka varbūt taču vajadzētu parādīties helikopteram, kas lidotu gar piekrasti un uzņemtu filmā visu to. Sanāktu efektīga un iespaidīga reportāža, bet te jau nav Rietumi. Labi, ka tas pats viens grozījās pa vidu. Pārmijām vēl pāris vārdus, bet tad viņam palika drēgni un čalis aizgāja bikses izgriezt.
Smiltīs viņi bija izveidojuši krustu un nolikuši ziedus, bet tālāk divas meitenes smiltīs veidoja lielu Ausekļa zīmi.
Pēc kāda laiciņa jauniešu grupa devās uz priekšu gar mirušo jūru līdz zaļais, vējā plīvojošais karogs tālumā iejuka ļaužu baros. Saule taisījās uz rietu. Jahta aizbrauca, jūra bija mierīga. Cilvēki pamazām izklīst, dažs vēl klaiņo gar piekrasti, citi vēl parakstās. Latviešu vakars.

Sestdien, 10. septembrī taisni uz kartupeļu rakšanu bija brīnišķīgs laiks. „Saulīte staigā pa zemes virsu”, kā teica Džeks.
Bet grantsbedrēs garāmbraucot pamanīju baru cilvēku. Kādi 15 - 16 iezemieši bija okupējuši kanjonu un dauzījās, ķerdami viens otru. Es viņus pa bišķam novēroju un man viņi lielu vērību nepiegrieza un pirms spēles sākuma pļāpāja par
62.
cigarešu markām. Bet kanjons ir skaists. It īpaši vakaros, kad aiz prērijas riet sārta saule un pēkšņi tā raida staru kūli caur kokiem pār kanjonu un gara ēna, vientuļa un nekustīga aizstiepjas pa smiltāju.

18. septembrī, Vidrižos. Svētdiena.
Lietainais laiks
Laiks vispār interesants. Stiprs vējš, pa debesīm skrien fantastiskas mākoņu driskas, spīd saule, ik pēc pārdesmit minūtēm pamatīgi nogāž lietus.
Ejot pa ganībām jau pa lielu gabalu mežmalā, atkal gandrīz tajā pašā vietā pamanīju veco paziņu lapsu Smirri (ja jau tā pati, tad kaut kā jānosauc ir). Bet tad šī iemetas mežā un pēkšņi atskanēja spēcīgs spārnu sišanās troksnis un nedabīgi ķērcieni, it kā pīle. Šī droši bija saķērusi pa ceļam kādu medījumu. Metos mežā iekšā, bet tad viss momentā apklusa un nekas arī nebija atrodams.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-11 11:28:50
Korrigiert2018-10-11 11:44:43
DechiffrierungPirmdiena, 19. septembris.
Apmācies, vējains, līst un līst. Brālis vakar pārvācās ar lielo koferi un somu, kā uz ārzemju ceļojumu, uz Siguldu. Dienesta apsvērumu dēļ viņam tagad kādu laiku jāiet ik dienas uz darbu.
6. oktobris. Rudens.
Pa šito laiku ir noticis viens liels Notikums, ko sauc kino forums „Arsenāls”. Mēs pabijām trīs reizes planetārijā, divreiz Kinoamatieru klubā un vienreiz Pēterbaznīcā. Trīs reizes braucām naktī ar tallinieti mājās, bet labākās filmas redzēt neizdevās, tomēr amatieru klubā redzēju vācu avangardu un Britu kinoinstitūta filmas.

Svētdien, 2. oktobrī Vidrižos redzēju 16 dzērves kāsī pār Vilkaču silu aizlidojam.
Vispār pašreiz ir tāds brīnišķīgs laiks, kāds sen nav bijis - lapas kļūst dzeltenas, katra diena saulaina, debesis dzidri zilas, bez neviena mākonīša
63.
līdz pat apvārsnim ik dienas, naktis bez mēness un labi novērojamas zvaigžņu miriādes.
Pēc nedēļas atkal redzēju dzērves. Pār prēriju divi kāši aizlidoja sasaucoties. Lapas birst. Lielajam sargam ozolam aiz vistu sētas lapas jau ir nobirušas, bet mazajai kļavai, kas tam blakus, lapas ir zeltaini, sulīgi dzeltenas, tā ka izveidojas neparasts un skaists skats. Paliek aukstāks.
25. oktobrī ar klasi bijām pārgājienā no Murjāņiem gar Gauju līdz Siguldai. Ilgi gājām pa takām, bieziem mežiem gar upi. Laiks bija saulains, debesis pilnīgi tīras, taču visur jau sarma. Kādā vietā, tālu no apdzīvotiem rajoniem, upes krastā bija skaista koka māja un iekopti lauciņi. Cilvēki dzīvoja labā mājā pavisam nošķirti no apkārtējās pasaules. Klusums. Saule mirguļo mierīgi plūstošajā Gaujas ūdenī.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-11 11:45:48
Korrigiert2018-10-11 11:51:21
Dechiffrierung29. oktobrī, sestdien
laiks kļuva stipri draņķīgs - stiprs vējš un slapja sniega putenis. Katru dienu nedaudz sniga un tagad zemi klāj plāna ledus un sniega kārta.
Pēdējoreiz, kad bijām Vidrižos, bija silts un saulains un mēs ar papu braukājām televizoru remontā pa abiem Vidrižu galiem. Novakarē, kad Saule jau kļūst sārtena, noputējusi apelsīnkrāsas mašīna trencas pa grantsceļu, pa pakalniem, garām ganībām, kur ganās daudz zirgu. Jāpiemiedz acis, jo ceļš iet tieši pretī saulei, bet žēl, ka šovasar neiznāca pajāt.
5. novembrī,
klases ekskursija uz Šauļiem. Pa ceļam iegriežamies pie Krustakalna, kuru jau iztālēm varēja redzēt. Tas ir paliels kūkumains paugurs no vienas vietas nosēts ar visdažādākā lieluma un materiālu krustiem. Tur ir simtiem vai tūkstošiem krustu, kuri nokārti
64.
ar kreļļu kilogramiem, kas vējā skan un šķind, svētbildes, Kristus skulptūras. Krustu mežs, pa kuru augšā lejā iet takas. Šeit esot bijis cietoksnis un notikusi Saules kauja. Šis kalns, it sevišķi rudenī, jau pa gabalu izdalās kā milzīgs ezis.
Atpakaļceļā pabijām arī Rundāles pilī. Mēs ar Didzi pa vidu nopratinājām gidu un veco uzraudzi spoku jautājumā un uzzinājām, ka visām parādībām ir daudz un dažādi izskaidrojumi.

11. novembris, Lāčplēša diena.
17 30 notika svinīgs mītiņš pie Rakstnieku pils (sanatorijas). Pirms tam notika milzīgs gājiens, pa ceļam apstājoties pie Barona pieminekļa. Bija auksts, taču tautu dēls un meita stāvēja augšā tornī nekustīgi kā vaska figūras, kad pēc visām runām 18 13 Rakstnieku pils tornīša mastā uzvilka mūžīgai plīvošanai sarkanbaltsarkano karogu. Šo brīdi izgaismoja spēcīgs prožektors, un orķestris skandēja „Dievs svētī Latviju!”
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-11 11:52:22
Korrigiert2018-10-11 11:56:55
Dechiffrierung17. decembris.
Tik snieg un snieg. Tik daudz sniega ziemas sākumā es sen neatceros. Vienu svētdienu Vidrižos, apiedams parasto maršrutu, nobridos līdz ausīm. Vieni sniega tuksneši, ass vējš dzen sniegu pār klajumiem, kā Klondaikā.

27. decembrī.
Viss kūst. Līst kā ellē. Viss ūdenī.
24. decembrī Ziemsvētki Vidrižos, Ziemsvētikā Latvijā, Ziemasvētki visā pasaulē. Beidzot arī pa televīziju tos svin: rāda visādus uzvedumus un raidījumus, Ziemsvētku dziesmu koncerts, Klifa Ričarda CHRISTMAS TIME videoklips un daudz citu jauku lietu: kā arī avīzes pilnas ar pantiem, dziesmām, ticējumiem.
Vidrižos ar bija interesanti. Laiks gan tāds neatbilstošs, bet toties iekšā kurās kamīns. Brālis atkal bija saraudzējis „Zvērkāvi”. Dabūjām savas Ziemsvētku dāvanas un brālis ar Ainu aizgāja pie Kantoriem.
65.
Ap desmitiem atgriezās visi un tad turpinājām svinēt: dziedājām ziemsvētku dziesmas Jamahas zvaniņu pavadībā, zīlējām nākotni uz papīra. Man iznāca tīri skaidri seju profīli, papam it kā pilsētas skats naktī, mammai - kristāla vāze.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-11 11:58:06
Korrigiert2018-10-11 12:06:09
Dechiffrierung31. decembrī.
Līdz 24 00 atlikušas nepilnas piecas stundas. Ārā sniegs stipri nokusis un pūš stiprs vējš. Iepriekšējo nakti vispār bija vētra. Nav ko teikt - gads ir bijis nāvīgi raibs un notikumiem bagāts gan man, gan visiem. Pūķis aiziet un Čūska nāk. Grūti pat uzskaitīt visus tos notikumus, kas radījuši jaunu pavērsienu. Galvenokārt tā ir Latvijas politiskā dzīve. Es pats ir atkal dabūjis uz Jamahas spēlēt, pie tam tikai novembrī vai decembrī. Un tad vēl vasara ar GERMAN FRIENDS un TOURN TO MOSCOW. Taču nākamais gads gan būs tīri pasmags, kur drūms darbs varbūt mīsies ar kādu ārzemju braucienu. Vai nu lielas izgāšanās, vai spoži panākumi, arī atbildes uz jautājumiem par mīklaino Fobosu un Marsa piramīdām. Labs ir. Drīz tas cipars mainīsies un tad, tad jau redzēs, kas tur aiz tā sliekšņa.
66.
≈ 00 10 - skan Žāra „4. tikšanās”.
Pēc pusnakts, kādu laiciņu vēlāk, atsteberēja hipijs Bergmanis un teica, ka esot aizmucis prom, jo pārāk daudz seju sanākušas. Labi, pēc mazas iesilšanas tesām ķekatās tīri vai savādā izskatā. Man mugurā bija otrādi uzvilkta pufaika, ķīmiskais spectērps, bet galvā ≈ 2 km magn. lentes un hūte. Aizgājām pie šā un viņš arī ietinās lentu biezoknī, paņēma vecu raskladušku, es ģitāru un tesām tālāk. Pabijām pāris dzīvokļos ar viņa mammu, bet tālāk steberējām divi pie Ģirta. Tajā laikā novēroju, kaut ko neparastu, kā jau Jaungada naktī - debesis bija stipri apmākušās, bet aiz blīvās mākoņu segas ik pa brīžam kaut kas nozibsnīja bez skaņas vienā punktā kā zibspuldze. Vēlāk vairs nebija. Un tā divi ķēmīgi spoki klimst pa ceļiem, kuru tuvošanos vēsta iztālēm dzirdamās ģitāras vienas stīgas gaudenās skaņas. Kad esam aizkūlušies pie Ģirta, visi logi tumši un mājā guļ. Ir jau agrs. Uzkalnā noliekam gultu kā pieklājas, aizdedzinām lielo dūmu bundžu, kura kūp un deg kā ellē un seko sirdi plosoši ģitāras songi. Ļembasts liels, bet lielais numurs nav visai veiksmīgs,
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-3
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-11 12:07:26
Korrigiert2018-10-11 12:12:58
Dechiffrierungvisi guļ kā nosisti un beigās vienīgi Ģirts blisinādams acis izvelkas ārā.
Mājupceļš kā murgā, jo lentas traucē redzēt un pulkstens šķiet pusseši no rīta. Pie „trubas” Žuks novieto raskladušku krustojuma vidū un savas stērbeles uz tās. Aizvelkamies līdz mājai, bet, kad es atgriežos mājās ar specfraku pār plecu, jau aust rīts, bet agrīni ceļinieki stacijā jau gaida vilcienus.

1989. gada 4. februārī.
Janvāra sākumā uzzināju, ka Bobis ar devies uz laimīgajiem medību laukiem. Vecs bija, pie tam vēl saslimis un tā arī beidzās viņa suņa mūžs. Milda jau ir sarunājusi jaunu suni no Siliņiem.
Pēc jaunāgada sniegs sāka kust, ātri nokusa un cauri. Kā ziņoja, tāds laiks esot bijis tik pirms 100 gadiem. Zeme tīra no sniega un samērā sausa. Daždien liels vējš, arī saule, bet šodien un jau vairākas dienas drūms un apmācies. Temperatūra arī +5 ˚C.
Jau 4. februāris, bet ne ziņas ne miņas no sniega.
67.
15. februāris.
No sniega ne vēsts. Vēss vējš, bieži apmācies, tīra, sausa zeme. Svētdien Vidrižos redzēju jauno suni, kas ir paņemts. Tāda gaiša krāsa ir un mazs vēl. Esot iesaukts it kā par Argo, Milda grib Foku, bet es jau gan būtu devis vienu normālu vārdu, tikai neviens nevarēs atcerēties atkal.
23. martā.
Pusastoņos no rīta pa miegam dzirdu, ka papus saka: „Nu tu esi piedzimis”. Tā tas bija pirms 18 gadiem. Šodien jocīga dzimšanas diena. Vakarā izbraukšana ar „Satezeli” un orķestri uz Ļeņingradu. Un tā naktī autobusā notika svinēšana, bet beigās ziepes vien iznāca.
Ļeņingradā arī gāja raibi. Apskatījām dažas zāles Ermitāžā, uzkāpām uz „Auroras”, pabraukājām pa ievērojamākajām vietām, bet es nopirku Ēģiptes apelsīnus un žāvētus banānus.

31. marts.
Rītdien sāksies tā īstā svinēšana. Kokiem jau pumpuri pamazām raisās.
Text dechiffrieren
öffnen

1988. gads

1988. gada 6. janvārī.
Šis gads man iesākās ar drebuļiem un augstu temperatūru. Tieši Jaunā gada naktī man temperatūra sakāpa tik augstu, cik vēl droši vien nebija bijusi. Šoreiz nebija arī petardes, ko šaut. Toties bija laba televīzijas programma.
Tādu laiku, kāds ir tagad jaunajā Pūķa gadā, es vēl neesmu piedzīvojis. Šķiet, tas ir atzīmējams, kā pati neparastākā ziema vai neparastākais janvāris. Pagāšgad šinī laikā viss bija pamatīgi pieputināts un arī sals bija pamatīgs, taču tagad temperatūra pārsvarā ir +3˚ līdz +7˚C! Sniegs ir nokusis pilnīgi, arī peļķes vairs nav, bet zeme vienalga ir mitra, jo dažreiz līst, šorīt bija migla. Vārdu sakot mella zeme un mella debess. Jūrmalas pusē kokiem jau gandrīz pumpuri kā uz plaukšanu. Tā kā viss izskatās diezgan dīvaini: lapas uz zemes nav kā vēlā rudenī, sniega nav, vēju nav, pumpuri neplaukst, dienā ir mazliet tumšāks, jo ziemā saule ir zemāk pie apvāršņa.

Aizmirsu pastāstīt par kādu neparastu notikumu, kas gadījās pagāšgad decembrī. Lūk, ko es uzzināju no angļu valodas skolotājas: kaut kādi tipi naktī bija skolā atlauzuši logu un nospēruši elektriķa somu ar instrumentiem. Somu vēlāk atrada pie dzelzceļa un tajā starp visādiem krāmiem manu angļu valodas špikeri no 8. klases! Tātad 2 gadus tas ir pie kāda glabājies, bet kā nonācis somā nav ne jausmas. Tad mani izsauca uz miliciju, bet tāpat neviens gudrāks nekļuva. Vēlāk tika pratināti vēl daudzi, bet īpaši nekas vēl nav noskaidrots. Šķiet, ka tas ir visai unikāls gadījums. Redz cik vienkārši var iepīt tumšā lietā cilvēku kuram ar to nav nekāda sakara.
Jāgaida vēstule no Kārļa. Decembra sākumā mēs viņam aizrakstījām, ka būtu iespējams man ar papu aizbraukt pēc izsaukuma uz Vāciju. Domāju, ka Kārlim nevarētu būt iebildumu, jo viņš taču pats reiz rakstīja, ka būtu labi, ja varētu paspiest roku viens otram.
Šis gads pagājis vispār kaut kā ātri. Svarīgs notikums 87. gadā bija tas, ka sākām filmēšanu. Taču tagad šis jautājums ir saasinājies, jo filmēšanu tornī draud nogriezt. Tā ir iestāde, kurā stingri aizliegts pat ienest fotoaparātu, bet mēs taču izdarām visu telpu un kāpņu uzņemšanu. Galvenais, ka izrādās dažus stāvus zemāk, atrodas slēgta, slepena telpa, kurā atrodas sakaru aparatūra. Tas ir „9. arendātors”, kuru šad tad apmeklē kāds Kačālovs no objekta un no turienes uztur sakarus ar drošības dienestiem. Šis te vīrs no „9. arendatora” nemaz nevar iedomāties kādas operācijas, pilnīgi aizliegtas, mēs taisām dažus stāvus augstāk.

8. janvārī.
Šodien saņēmām apsveikumu uz Jauno gadu un Ziemas svētkiem no Kalifornijas. Tur dzīvo vecāsmammas draudzene. Vispār šogad esam saņēmuši daudz apsveikumu no dažādiem draugiem, radiem, pat no krustmātes Maskavā un, kā kronis visam, ir amerikāņu Ziemassvētku kartiņa no mūžam saulainās Kalifornijas štata, San Diego pilsētas. Arī no VFR, no Kārļa saņēmām kartiņu. Nospriedām, ka vēl vajadzētu sarakstīties ar tēva brālēnu Austrālijā.

9. janvārī
atkal bijām Vidrižos. Laiks ir apmācies, taču silts un sauss. Sniega, protams, nav. Ap pusdienlaiku ar brāli nospriežam iet paklejot. Šķērsojam prēriju gar Džungļu puduri un tuvojamies nelielajam rančo pie Mirdzošā spoguļa. Tās ir necilas būdas, pagari šķūņi, diezgan drūmi un pamesti. Meža pusē no celtnēm atrodam vecus mūra pamatus, kas liecina par to, ka kādreiz bijušas kaut kādas celtnes. Ieraugu, ka šķūnim viens logs ir atlauzts vaļā vai pareizāk sakot, atlauzti dēļi. Viss ir klusu un mierīgi. Ieskatos iekšā un ieraugu tumšu telpu, piemētātu ar lieliem kauliem un stūrī guļam nosprāgušu lapsu. Šķūņa griestos ir lūka, kur pieslietas trepes, kas ved uz bēniņiem. Uzrāpjamies augšā, kur viss ir vecs, netīrs, griesti nedroši. Gala sienā ir atvērts logs, pa kuru paveras skats uz pagalmu. Pabāzis galvu ārā, ieraugu, ka pagalmā mētājas divas govs galvas. Nokāpjam lejā un izejam ārā. Ap stūri paveras vēl trakāks lietas. Aiz šķūņa guļ kādas divas nosprāgušas govis ar novilktām ādām. Gaisā nāvīga smirdoņa, turpat mētājas ragi, stilbi, galvas, gaisā izslējušās pamatīgas ribas ar pussapuvušiem iekšu kalniem...
Man šķiet, ka parasti sprāgoņas nepamet zem klajas debess, kā mežonīgo rietumu prērijās. Tinamies no šīs nepievilcīgās vietas tālāk, uz džungļiem, kur klusi plūst tumšā upe.
Un atkal pēcāk sastapāmies ar tām pašām grūtībām: tikuši reiz pāri upei, vairs nevarējām tikt atpakaļ. Beidzot tas izdevās uzkāpjot diezgan augstu pāri pusei pāri slīgstošā tievā kokā un riskējot iegāzties ūdenī, lecot uz otru krastu.

12. janvārī.
Pierakstīšu asociācijas par nedēļas dienām. Katrai dienai ir sava krāsa.
Pirmdiena- melna vai tumši zila.
Otrdiena- dzeltena ar brūnganīgu nokrāsu.
Trešdiena- sarkana, tumši sarkana.
Ceturtdiena- brūna.
Piektdiena- gaiši dzeltena.
Sestdiena- zaļa.
Svētdiena- gaiši zila vai balta.

30. janvārī.
Visu laiku ir auksts laiks līdz pat -10˚, bet pilnīgi skaidrs laiks. Vējš pamazām kļuva arvien stiprāks un pēdējās dienas ir nejauks, stiprs un ledains vējš. Šodien apmācies un sācis pamazām puteņot.

Piektdien, 19. februārī. Sigulda.
Sācis snigt atkal un šķiet, ka vajadzēs slēpot. Beidzot laiks uzrakstīt par divām nozīmīgām dienām - 6. un 7. februāri. Bija iznomāta kinokamera un sestdien izdevās no skolotāja Tomasa dabūt lāzera aparātu. Tā ir eleganta garena metāla kastīte ar noņemamu vāku, zem kura atklājas ar organiskā stikla vāku nosegta hēlija - neona lampa, kas mirdz oranžā gaismā un sarežģītas elektroniskās shēmas. Spožais, sārtais punktiņš uz sienas mirdz un izstaro savādu gaismu, kas tā kā ņirb acīs. Vakarā sākās dažnedažādi eksperimenti un filmēšana. Piemēram, pie ventilatora centra pielīmēju spogulīti nelielā leņķī. Ja uz to virza lāzeru, tas rotējot uz griestiem raksta skaistu, rubīnsarkanu apli. Tad izmēģinājos lauzt staru uz dažādiem stiklainiem priekšmetiem, iegūstot sarkanas gaismas rotaļas uz sienām un griestiem. Atnāca Žuks un, kad satumsa, sākās visai nezinātniski eksperimenti ar garāmgājējiem. Lai uz kurieni laistu lāzera staru, tā spožo punktu var redzēt visur. Te iet pēkšņi pa ielu divi cilvēki. Visai komisks skats kā vecim pēkšņi starp lāpstiņām uz muguras parādās spožs sarkans saules zaķītis. Vēl arī divi skuķi, ieraudzījuši pa priekšu slīdošo uguntiņu, strauji maina virzienu. Vai arī gar māju drāžas žigulis uz skolas pusi. Žuks ielaiž staru kaut kur iekšā, un tas pēkšņi pie skolas stūra nobremzē, apgriežas un strauji drāž atpakaļ, bet rubīnsārtā uguntiņa brīvi klejo pa apkārtni, ātri kā zibens te uzdurdamies kādam gājējam vai mašīnai. Varu iedomāties, ka cilvēku, savā nodabā, tumsā ejošu pārņem māņticīga sajūta un neizpratne, kad viņš savā priekšā ierauga bez skaņas slīdošo savādi liesmojošo gaismas aplīti.
Svētdien aizbraucam uz Vidrižiem. Laiks bija skaists un es arī pafilmēju šo to. Bet vakarā Siguldā sākās īstie eksperimenti un filmēšana. Uz ekrāna tika kombinēti un filmēti dažādi fantastiskie, kosmiskie diapozitīvi ar lāzera efektiem un tas bija aizraujošs skats, brīnišķīga nodarbošanās. Atklāju, ka, ja lāzera staru precīzi laiž cauri stikla lodītei, tad attiecīgi iegrozot var uz ekrāna dabūt tik brīnumainus, fantastiski sārtus plīvurus un vērpetes noklātas ar asām, smalkām dzīsliņām, miglājus, dažāda spožuma veidojumus. Un tas viss nebija izplūdis, bet neparasti ass un kaut kāds īpašs, kā jau no lāzera. Tas ir bezgalīgs skaits visdažādāko lāzermiglāju veidu, kosmiski brīnumi, ko neviens mākslinieks nevarētu uzgleznot. Un ja to visu projicē virsū kosmiskam miglājam vai vispār fantastiskai ainavai... Beigās es sapratu, ka ar mazjūtīgo filmu vien nekas nebūs un ielādēju fotoaparātā krāsaino diapozitīvu filmu un rāvos fotografēdams līdz vēlai naktij. Brīnišķīgas gaismas rotaļas sākās, kad staru tumsā lēnām virza cauri bufetes stikla glāžu komplektiem un kristāla traukiem uz stikla plaukta: viss laistās spožā, sarkanā gaismā, uz sienām šaudās sārti zibeņi. Tad es paņēmu lielo kristāla kausu, pielēju ar ūdeni, ieliku divus spoguļus un šāvu cauri lāzeru. Tas bija brīnumains un pat nedaudz mistisks vai maģisks skats, kā ūdenī redzamais stars salūzt spoguļos un kristālā iegravējas ornamentos. Tas bija kā maģijas rituāla priekšmets: kristāla kauss tumsā ar nekustīgi nogrimušajiem spoguļiem un savādajiem stariem iekšā. Fotografēju arī to.
Kad griezu uz kartes lāzera apli, gadījās interesanta sakritība. Izslēdzot ventilatoru, lāzera punktiņš nodejoja un apstājās uz Oņegas ezera, ezera virs, kura 83. gadā pasažieru lidmašīnai sekoja NLO ar spēcīgiem prožektoriem, kuri šāvās uz ezera gluži tāpat, kā šis stars uz lielās pasaules kartes....

Pavasaris. 15. aprīlis Vidrižos.
Ilgi nav rakstīts un atkal derētu šo to piezīmēt. Pagāšsvētdien 10. aprīlī notika lielā malkas zāģēšana. Sniegs nokusa ātri un visumā bija saulains taču nepastāvīgs laiks un dažreiz sanāca mākoņi un sāka putināt sniegs. Sestdienas vēlajā vakarā, kad pūta stiprs vējš un putināja mitrs sniegs, Bobis atkal skrēja riedams gar stūriem. Aizgāju ar lielo lukturi aiz kūts, bet neko vairāk redzēt un dzirdēt neizdevās kā lielu brīkšķēšanu mežā un Bobis aizdrāzās kādam pakaļ pāri laukam.
Otrā dienā vecais vīrs ar zviedru motorzāģi sazāģēja ap 20 sterus malkas un arī mums bija ko palīdzēt. Arī veco koku, nokaltušo aiz kūts, nogāzām un tēvs ieurba bērzā jaunu caurumu un atkal strūkliņā tek aukstā, saldenā koka sula, kuru visgaršīgāk atpūtas brīžos dzert tāpat no saujas.

22. aprīlis.
Piektdiena, un draņķīgs laiks. Nemitīgi krīt slapjš sniegs un zeme pamazām paliek balta. Mūzikas skolas direktors meklējot cilvēkus, kuri par brīvu nojauktu skolu līdz 1. septembrim, lai varētu celt jaunu. Jāraksta scenārijs videofilmai, jo, iespējams, var kaut kas sanākt.

25. aprīlis.
Vakar, kad bijām Vidrižos krita sniegs un pēcpusdien kļuva aukstāks un putināja. Siguldā sniegs ir ļoti maz tā ka neko nezinādami iepērāmies pamatīgā sniegā pagalmā. Viss piesnidzis ar pabiezu sniega kārtu, koki balti, uz ceļiem maz brauc, un dažviet ceļi tā aizputināti, ka gandrīz nevar atšķirt no baltajiem laukiem.
Vidrižos atkal pa ceļu no „Holivudas” puses aizjāja 7 jātnieki, iegriezdamies Jansonu mājas pagalmā. Jā, to stāstīja Milda, ka vecā mājiņa, ko tagad sauc par „Šveicarausi” kādreiz iesaukta par Holivudu. Viņa vēl maza esot redzējusi muižas kungu un preilenes un stāstīja šādas tādas lietas no vecajiem laikiem. Es tā funktierēju, ka to varbūt iesaucis tā kāds, kurš kādreiz ir bijis Amerikā un saskatījis tur kādu līdzību ar vecajiem kovboju paviljoniem.
Putniem nav ko ēst un tie bariem lēkā pa ceļiem. Pa televizoru ziņoja, lai attīra no sniega lauciņus uz zemes un izliek barību, savādāk šie apsprāgs.

Ceturtdiena, 5. maijā Siguldā.
Bija pirmais pērkona negaiss. Bišķi smidzināja lietus un bieži zibsnīja un dārdēja pērkons apmēram 1 - 2 km attālumā.
Nedaudz slīpa, plata asfaltēta iela. Gar abām pusēm trotuāri un stabi ar dienas gaismas lampām. Neviena nav. Pa ielu nemitīgi ieplūst ūdens it kā vilnis. Ūdens līmenis ir neliels, un viļņi maz, bet ūdens šļācas un tuvumā ir jūra... To nesen redzēju sapnī, skaidrā kā filmā. Tagad sapratu, ka, ja jau iela ir mazliet ieslīpa un tieši pa to šļācas ūdens, tad iela it kā nāk ārā no jūras. Nupat uzzināju, ka okeāna dibenā atrastas pilsētas drupas un ielas no balta marmora.

Svētdien, 29. maijā.
Nu ir, ko rakstīt, baigi daudz. Pirms kādām trijām nedēļām (vai 4) Vidrižos bija notikusi šausmīga stārķu kauja. To redzējuši Milda un Mirdza. Redz, lielajā ozolā bija apmetušies divi stārķi. Ligzda bija veca un sairusi, tā ka šie sākuši vīt un atjaunot, bet te vienu jauku dienu atlidojuši četri stārķi un sākuši visi seši kauties. Divi kāvušies pret četriem. Tas esot bijis briesmīgs skats, kā seši lieli putni kā pterodaktili gaisā plēšas spalvām virpuļojot un knābjiem sausi sacērtoties. Cīniņš bijis uz dzīvību vai nāvi, un viens stārķis pat apdullināts un kā akmens nokritis zemē. Domāš, ka beigts, bet šis pēc brīža uzlido atkal un sitas tālāk. Tad tie četri aizlidoš uz puru, bet pēc laiciņa atgriezušies atpakaļ un gājis atkal vaļā. Abet tā nu beigu beigās tie divi tomēr palikuši ligzdā, viens pietam gluži pliks noplūkts. Tai dienā bijis liels vējš, kas vērtis skatu iespaidīgāku un visas spalvas, lielās stārķu spalvas aizpūtis pāri mežiem, laukiem un lai kā es vēlāk meklēju nevienu neatradu.
No Vidrižiem atpakaļ braucot pļaviņā pamanīju lapsu, kura ložņāja pa zāli, bet ieraudzījusi mašīnu, sāka skriet un iebēga mežā.
15. maijā ar papu bijām izpriecu braucienā ar lielu, pamatīgu kuģi „Dmitrijs Šostakovičs”. Bet iepriekš bija zināms, ka brauks ar kuģi „Tarass Ševčenko” un tā nu tuvojamies jūras kuģu piestātnei un tur stāv milzīgs, balts skaists laineris, kuram tā īsti arī nepiegriežam vērību, jo kur nu ar tādu. Bet cita nav un vēlāk arī izrādās, ka ar to pašu arī braucam. Iekšpuse jau nu vienreizēja. Kā viesnīcā. Vienā galā restorāns, kinozāle otrā naktsklubs, bekbārs. Viss augstā stilā. Kuģis iebrauca jūras līča vidū un tur arī pavadīja nakti.
Sestdien Vidrižos atkal klejojuma laikā redzējām daudz zvēru. Ar brāli aizgājām uz apvidiem aiz prērijas. Metās jau krēsla, visās malās pogoja lakstīgalas. Vienā pļaviņā pamanīju divus palielus stirnu bukus, bet prērijā vēlāk vispirms vienu stirnu ganāmies zālē un pēc tam vēl trīs skrejam uz meža pusi. Žēl, ka mamma nedabūja kinokameru, jo noteikti būtu uzņēmis filmu par Vidrižiem, jo viss kā radīts priekš tam - lauki koši dzelteni un lapas vēl svaigi zaļas un tik karsts arī vēl nav.

Trešdien, 8. jūnijā.
Man pašreiz priekšā griežas ventilators. Rīgā tāds karstums, kāds bijis tikai priekš 100 gadiem. Ēnā + 33˚C. Jau trešo dienu elle. Naktī no 6. uz 7. biju tornī un novēroju parādību kā drūmu vēstnesi elles karstam laikam. Es taisni tad gudroju filmu un pārdomāju dažādus spocīgus skatus un ap 2.30 izgāju uz balkona. Nakts klusa un silta. Iedams pa balkonu sarkano lukturu gaismā un prātodams par šausmu skatiem uz balkona, pēkšņi satrūkos no sārta uzliesmojuma debesīs nedaudz virs apvāršņa apmēram rietumu pusē. Tur divos rajonos ik pa 15 - 20 sekundēm uzplaiksnīja sārta uguns. Kreisajā pusē izteiktāk apaļš, izplūdis uzliesmojums, labajā joslveida. Spilgtākajos uzliesmojumos asi izdalījās mākoņu kontūras, un tas viss notika pilnīgi bez trokšņa. Tā tas turpinājās ilgi, pa reizei iespīdoties arī citā vietā un šķiet, ka pamazām rajoni pārvietojās uz austrumu pusi, it kā ausmai līdz. Es domāju, ka tie varbūt ir kaut kas līdzīgs kāviem. Nākošā dienā bija elles karstums, bet šoferis garāžai atveda pilnu kravu betona un mēs trīs rāvāmies kā nēģeri ar betona spaiņiem. Vēlāk pēc atpūtas, kura neko īpašu nedeva, aizgājām uzspēlēt golfu, kas bija liela kļūda, bet pēc tam vēl nobraucām lejā uz tūristu bāzi, kur vispār viss bija ciet, pēc tam aizbraucām peldēt uz Umura ezeru, bet ap 9, pusdesmitiem ar riteņiem uz Silciema grantskarjeru, bet beigās vēl uz pilsdrupām. Traka diena. Ne dzīvs, ne miris it īpaši, ja sevi liek manīt siena drudzis. Redzēs cik ilgi tas tā turpināsies. Vakarā izdzērām milzīgu daudzumu visādu sulu, sodas ūdeņu un limonāžu.

Kad sestdien, 11. jūnijā bijām Vidrižos, brālis stāstīja, kā pa naktīm ap māju lidojot pūces. Katru skaidru nakti esot bijuši dzirdami dīvaini kliedzieni, līdz viņš reiz izgājis pusdivos ārā un pavērsis luktura staru pret ābeli. Tur pa zariem pārlekuši trīs tumši ķermeņi un pēkšņi iespīdējušās divas lielas acis. Zarā sēdējusi liela pūce apžilbušām acīm un nav nekā sajēgusi. Brālis tikmēr gājis klāt un jau sācis rāpties augšā, bet šī kaut ko nojautusi un aizbēgusi. Šinī naktī bija apmācies un pūces nebij. Nākošā dienā braucot no Limbažiem redzēju pāri ceļam pārskrienam sesku un vēlāk zemu un tuvu pārlidojam vanagu. Šad tad pa ceļu uz Holivudas pusi aizauļo kāds jātnieks. Beidzot ir palicis vēsāks.

24. jūnijā.
Vakar pa dienu bija sutīgs, un brīžiem ducināja pērkons. Divos jau nokļuvu Vidrižos un dārzā sākām riktēt lielo poļu telti augšā. Pirms tam brālis parādīja, cik daudz alus pagrabā ir. Tur bija viena liela kanna ar pašbrūvētu saldu smeķīgu dzērienu, kanna ar parasto alu un raudzējās vēl koncentrāta alus. Nu bet telts būvēšana gan vilkās kādas divarpus stundas. Tā ir tik sasodīti komplicēta konstrukcija, ka ņēmāmies vai garu izlaizdami stutējot karkasu, līdz pēc 2.5 stundu darba koši dzeltenzaļā telts pilnā kārtībā stāvēja starp ābelēm kalna galā ar ieeju pret prēriju. Tad gājām uz mežu pēc meijām un ozolzariem, ko saspraust aiz sijām. Vakarā ap sešiem, pusseptiņiem atbrauca vecāki un Balodis. Joprojām taisījās uz negaisu. Reiz aizgājis aiztaisīt telti ieraudzīju kārtējo parādību. Pašreiz bija sutīgs un mierīgs, un apkārt savilkušies negaisa mākoņi un pēkšņi uz ceļa pie Vēja piedurknes sagriežas liels virpulis. Putekļu stabs bija vairākus metrus augsts un diezgan iespaidīgs. Augšgalā izveidojās piltuve, kura stiepās uz augšu, paplašinājās un ātri atkal nelielais smerčs izira. Pēc tam sākās negaiss. Pusdeviņos aizgājām uz teātri Zaļajā kalniņā „Ļaunais gars”. Pēc tam atnācām atpakaļ iekurināt savu ugunskuru. Virs horizonta jau atkal pacēlās sarkanās ugunis un vienā vietā no riepu dūmiem gaisā pacēlās milzīgs melns sēnes veida mākonis, kā pēc atomsprādziena. Pēc pāris stundām atkal aizgājām atpakaļ uz Zaļo kalniņu, kur gāja vaļā danči. Tajā naktī tika daudz dzerts un staigāts pa šoseju no muižas līdz mājām, jo satikām Kantoru ģimeni.
Brālis stāstīja, ka nesen Raganas pusē bijusi neparasta parādība. Izšauta it kā raķete, kura sadalījusies simtos uguntiņu un karājušies gaisā. Pēc tam pilnīgi taisni, paralēli horizontam, pa gaisu slīdējusi sarkana uguns iedegdamies un izdzisdama.
Brālis autobusā saticis bārdainu veci, kurš tikko atbraucis no medībām Kaspijas jūrā ar garu pneimatisko šauteni. Šis izrādās dzīvo Vidrižos turpat netālu no pieturas.

4. jūlijā.
Ierados „Zaļajā paradīzē”. Diemžēl nākošā dienā vajadzēja atbraukt uz Siguldu tomēr diena bija pavadīta interesanti. Beidzot pēc ilgiem gadiem bija atbraukuši mani krustvecāki no Maskavas Klaudija un Ilgvars. Viņiem tiešām šī vieta bija kā zaļā paradīze. Un tā, kamēr Klaudija uz kalna pamazām tapa sarkana kā vēzis, Ilgvaram nebija ko darīt un galu galā ķērāmies pie malkas krāmēšanas. Kad laukums bija atbrīvots, atklājās ik pa brīžiem kustošies zemes uzkalniņi, kur kurmis stūma zemes laukā. Pēc vairākiem mēģinājumiem brālim ar lāpstu izdevās izmest kurmi laukā, taču šis nekustējās. Kažoks bija nevainojami tīrs un vesels, tā ka nevarējām saprast, kāpēc šis nekustās. Ilgvars izvirzīja versiju, ka kurmis tikai izliekas, lai izdevīgā brīdī aizbēgtu. Priekškājas viņam gan bija lielas raupjas ķetnas ar gariem nagiem, tā ka Klaudija kurmi ieraudzījusi sāka šausmās vaidēt, jo viņš taču pie tam esot mironis un vai otra ķepa esot tāda pati? Lai nu kā, bet kādu laiku vazāts apkārt, viņš neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes un es viņu nonesu lejā un apraku vecajā būdā, kas viņam nu ir gluži kā faraonam piramīda. Ilgvars jau gan teica, ka šis pēcāk apgāzīs visu krustu un nekaunīgi aizbēgs vēl no sava kapa aizrokoties pa eju. Bet saule lēja savu ugunīgo svelmi pār zaļo paradīzi, kur ienācās bagātīga zemeņu raža un vakarā saulriets bija neredzēti skaists, jo Saule neiegāja dūmakā un tapa ugunīgi sarkana ar to īpatnējo purpura starojumu, kā rubīna lāzeram.
Mēs vērojām, kā ugunīgi sārtā lode tuvojas Melnā sila egļu galotnēm un, kad tās bija sasniegtas, lode sāka nedaudz saspiesties it kā egļu galotnes to aizturētu un vēl neļautu pazust silā. Līdz pat pēdējam brīdim tā saglabāja savu spožumu un pēdējās sekundes bija sevišķi interesantas, kad Melnajā silā starp egļu galotnēm liesmoja gluži kā noslēpumains sārts, spožs signāls, kā zvaigzne - leģendās minētais citplanētiešu kuģa sārtais starmetis.

9. jūlijs.
Vakar beidzot atradās dažādas nodarbošanās. Vakar ar Mildu un Mirdzu un arī Aldim piepalīdzot vācām sienu un salikām milzīgā siena gubā, kas vairs neizskatījās pēc kaudzes. Lauciniekiem jau, protams, tas nav nekas sevišķs, bet man provinciālim tas bija labs notikums. Par to es nopelnīju burciņu trekna piena, ko ēdām ar zemenēm. Jā, tagad gan te ir veselīga dzīve.

11. jūlijā.
Vidrižos ierados ar savu draugu Bergmanu. Diena atkal bija nāvīgi karsta un pie vakara ar velosipēdiem devāmies ceļā uz Saulkrastiem. Tomēr kā izrādījās ar velosipēdiem to darīt īsti nebija prāta darbs, jo ceļš bija izcili draņķīgs. Kad beidzot bijām tikuši galā, jūra mūs sagaidīja ar pūstošo aļģu šausmīgu smirdoņu. Tās, kā tumša, recekļaina josla gulēja gar ūdens malu. Citreiz nekad tā neesmu redzējis. Aļģes droši vien no kaut kādas ķīmijas gājušas bojā. Uz pludmales pusi tas, par laimi, samazinājās un savādāk jūra gan ir silta un vilinoša. Bergmans nakti pārgulēja zilajā istabiņā un otrā dienā aizgājām uz mežu lācenes salasīt un tad atklājās otra lieta, kas ir šogad - tik daudz neciešamu, uzbāzīgu dunduru nevienu gadu nav bijis. Vēlāk atkal spēlējām badmintonu, no ārā izliktās tumbas plūda Mišela Žāra un Klausa Šulca melodijas un, pēkšņi brālis sacīja, ka tajā pašā vietā atkal zeme kustās. Mēs saskrējām šurp, viņš paņēma lāpstu un pēc brīža kurmis jau tika izmests ārā, bet atkal beigts. Es viņu apraku turpat lejā Pamestajā Būdā blakus otram kurmim. Pēc neilga laiciņa brālis sacīja, ka atkal tajā pašā vietā zeme kustoties. Mēs saskrējām šurp, viņš paņēma lāpstu un... pēc brīža kurmis tika izmests ārā dzīvs, un mežonīgā ātrumā kārpījās iekšā zemē. Es viņu saķēru aiz kažoka, bet knapi varēju saķert, tik spēcīgi viņš rakās iekšā. Beidzot ielikām viņu katlā, kur viņš sāka joņot kā negudrs. Un tā mēs viņu nosaucām par Hugo un atvedām somā uz Siguldu, kur uztaisījām veselu konstrukciju, kas prasīja lielus pūliņus, diemžēl viņš cerības neattaisnoja un naktī nobeidzās.

Šodien ir 14. jūlijs un gatavojamies ceļojumam uz Maskavu. Jā, starp citu, aizmirsu vēl izstāstīt, ka bija atbraukusi Brigita - tēva māsīca un stāstīja par ceļojumu iespaidiem Francijā un rādīja krāsainas skatu kartes un fotogrāfijas.

Ceturtdien, 21. jūlijā atgriezāmies no Maskavas. Atpakaļceļā gan gāja jautri. Vakarā sāka gāzt lietus un tecēt ūdens vagonā iekšā. Beigās viss tā pludoja, ka pavadone paklāju uzcēla augšā un sāka berzt grīdu. Bet ārā pa to laiku nerimās šausmīgi pērkona dārdi un zibens nemitīga plaiksnīšanās. Bufetes vagonā satiku runātīgus latviešus, kuri atgriezās no ceļojuma Bukareste - Sofija - Zelta smiltis. Apstāšanās vietās pārmijām kādu vārdu.
Maskavā Ostankinas torņa bufetē ieraudzījām palielu zaļu augli, ko nemaz nepazinām. Izrādījās, ka tas ir mango. Pirms izbraukšanas tirgū vēl nopirkām persikus un meloni, bet iepriekš jau bija nopirkti banāni, tā ka mājās pārvedām karalisku cienastu.
Sīkākas piezīmes bloknotā. Svētdien. 31. jūlijā.
Šonedēļ bija lielo vēju un lietu nedēļa. Ap nedēļas vidu trakoja liela vētra, kas spēcīgi izpaudās Vidrižos, kur vienu nakti šņācis tik stipri, ka licies pie jūras esam un brālis stāstīja, ka ap 4 naktī pēkšņi istabā kļuvis gaišs gandrīz kā dienā un debesis esot zaigojušas brilijantzaļā mirdzumā. Tāda gaisma 2 - 3 sekundes un atkal apdziest un tā tas atkārtojies 2 - 3 reizes, bet viņš nevarot pateikt vai visas debesis spīdējušas vai tikai kāda vieta. Bet jūrā ir bijis nevis vairs vētra, bet orkāns un aiznestas vairākas jahtas, un pazuduši cilvēki, kurus meklē ar kuģiem un helikopteriem. Mēs paši visi trīs visu laiku bijām slimi, tā ka baigi čābiski, jo šonedēļ taisni bija domāts dzīvot Vidrižos.

22. augustā.
Ilgi nav rakstīts un pa šito laiku ir gājis raibi. Galvenais notikums ir tas, ka mums bija tikšanās ar vāciešiem tēva radiem. Viņi atbrauca 3. augustā un līdz 12. visas dienas pagāja vienos izbraukumos un ekskursijās. Es ar līdz ar to dabūju pamatīgāk redzēt Rundāles pili ar tās pagrabiem, kur glabājas lieli alvas šķirsti un arī Vecrīgas ievērojamas vietas. Kādu dienu pat izbraucām piknikā Gaujas krastā Līgatnes parkā. Taču, jo vairāk iepazināmies un sākām saprasties, jo tuvāk nāca Atvadu un Aizbraukšanas diena. Visas šīs desmit lieliskās dienas bija pagājušas jautri un interesanti. Trešdien bija jāuzņem pa mājām vācieši - skolnieki un pie mums viesojās abi Tomasi un arī Silanžs kā tulks. Aizvedām šos arī uz torni. Pašā pēdējā dienā bijām Brīvdabas muzejā, kad Konija iegāzās Juglas ezerā (to nu gan viņa atcerēsies) un es biju paņēmis līdzi fotoaparātu un iemūžināju jautros vācu zēnus un meitenes diapozitīvu filmā. Vissmagākais brīdis bija vakarā stacijā, kad mēs viņus sagaidījām ar ziediem. Visas meitenes raudāja kā uz bērēm. Vairāk kā stundu stāvējām uz perona un tā pulkstenis lēni skaitīja laiku. Vilciens atiet tieši pusnaktī, Fourtyfive to midnight. Pusdivpadsmit, vēl tiek vākti pēdējie autogrāfi uz gumijas suņukiem, pēdējās adreses.
Next year! Atvadās zēni. Ar skolotāju Danovsku uzsākam latviešu tautasdziesmas. Vilcienā tiek sanesti čemodāni, somas, ķeseles, kastes, ko tik visu viņi nav sapirkuši.
Tad sākās tradicionālā šķiršanās dziesma, kad pat man paliek savādi ap dūšu. „Pūt vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē!”.
Next year! Līdz nākošam gadam! Mēs sakām cits citam un atvadāmies no abiem Tomasiem, Markusa, Svena, Jensa un Udo no Sabīnēm, Maikas, Konijas, Gerhildes, Irmelas un citām. Bez piecām divpadsmit. Viņi kāpj vilcienā, plūst asaras. Vecais skolotājs Pīters vēl paspiež roku. Divpadsmit. Vilciens sāk kustēties. Viens otrs vēl karājās pie loga un lec zemē. Tas ātri uzņem gaitu, bet mēs trakā ātrumā jožam pa peronu pakaļ līdz vilciens ir ieskrējies un ātri aiznesās pa sliedēm Viļņas virzienā. Kāds vēl izmisīgi māj pa logu, līdz paliek tikai sarkanas uguntiņas, kas izgaist tālumā naktī.

Sestdien, 20. augustā bijām uz „Mērnieku laikiem” Vecpiebalgā, Alauksta ezera krastā. Tas ir brīnišķīgs apvidus, kur plešas biezi meži, uzkalnos un lejās stāv vecas mājas. Alauksta ezerā ir sala un mums paveicās ar laiku. Izrādes beigās, kad visi dziedāja „Brūklenāju”, Saule izlīda no mākoņiem un gāja uz rietu. Tik skaistu saulrietu ezera malā nebija gadījies redzēt. Pāri ezeram pārstiepās zeltā vizuļojošs Saules tilts.
Estrāde
Skaists skats pavērās arī, kad izgājām pie ceļa. Grantētā šoseja izvijas pa pakalniem starp dižiem egļu mežiem gluži kā kādā senā zīmējumā, un piebaldzēni ar zirgu brauc no teātra mājās...

25. augusts, Vidriži.
Šodien līst lietus. Smidzina. Vakar gan bija labs laiks pēcpusdien. Ganībās pie vecā ceļa nolūzis liels nokaltis bērzs, uz kura var forši sēdēt un skatīties kā pa ceļu gani izdzen govis ganībās. Netālu mežmalā ieraudzīju buku. Gribēju klusu piezagties klāt, bet neizdevās. Paejot tālāk, pie Vēja piedurknes ieraudzīju velkamies gar grāvi īgnu prāvu lapsu. Nometos zemē, bet šī kaut ko sadzirdēja un sāka blenzt un spicēt ausis. Kad piecēlos, lapsa iedrāzās krūmos un pazuda. Tā bija pamatīga lapsa ar varen kuplu asti un baltu astes galu.
Kādu citu dienu ar brāli aizbraucām uz Pilskalnu, par kuru viņš bija uzzinājis no Mirdzas. Īstajā vārdā tas saucas Kaniņkalns. Tajā dienā lija un, kad braucām nelija, bet viss bija pamatīgi slapjš. Viss apvidus Vidrižos un uz Igates pusi ir daudzmaz līdzens, bet aiz cūku fermas pēkšņi mežā sākas neiedomājams reljefs – ieplakas, nogāzes, pauguri, uzbērumi, uz augšu, uz leju. Viss apaudzis ar bieziem krūmiem. Nācās lauzties caur slapju zāli un pilošiem, ūdenī mirkstošiem krūmiem. Izložņājām krustām šķērsām un atradām akmeņu krāvumu, kuri, kā vēlāk izrādījās, ir noslīdeņa sanesti, bet uz daudziem atradām iekaltas zīmes, gan neskaidri, taču varēja redzēt, ka mākslīgi radušās. Un viens akmens, ko nogāzē atradām, bija četrstūrains un no vienas vietas ar zīmēm, bet pēdējais atradums bija pie fermas atkritumu izgāztuves - akmens ar iekaltu guļošas stirnas attēlu. Tā vismaz brālis domāja.
Vēlāk sazinājāmies ar Andrusu Fredi un vakarā visi ar mašīnu aizbraucām uz Melngaiļa muzeju, kur viņš atsevišķā ēkā iekārtojis personīgo muzeju, kas ir bagātāks vēl par vienu otru muzeju.
Pats viņš aizbrauca uz Pili pakauties ar ministriem un teica, lai pagaidot. Tā mēs lēnā garā apskatījām viņa muzeju, kur bija ap 33 veci gludekļi un milzums daudz dažādi citi priekšmeti.
Mirdza bija stāstījusi, ka šis atradis gredzenu un šitas gredzens nu stāvēja uz galda. Bet, kad Fredis vēlāk atbrauca, sanāca dažādi subjekti no Jūrmalas un mēs uzdevām jautājumus. Gredzenu atradis Vidrižu pirmais komjaunietis, kura mantās tas atrasts. Bet no pilskalna kādreiz ir ņemta grants. Bet par akmeņiem Fredis bija izbrīnījies un ļoti interesējās, tā ka mūsu ekspedīcija bija veiksmīga.

31. augusts.
Apmākusies, lietaina, tumša diena. Pēdējā Vasaras Brīvlaika diena. Nolāpīts, rīt jau jāiet skolā. Šitā vasara pagāja interesanti. Viens no galvenajiem notikumiem bija ceļojums uz Maskavu, protams arī neaizmirstamās dienas ar vāciešiem. Kad nesen bijām ar brāli Rīgā, redzējām kā pie Brīvības pieminekļa piebraukusi japāņu KATO (pažarnieku mašīna) un kāds majors liftā pa trepēm uzbrauca augšā un nolika sarkanbaltsarkanas neļķes Mildai pie kājām un ļaužu pūlis aplaudēja. Pēc tam viņš uzbrauca ar fotogrāfu, kas fotografēja priekš UNESCO albuma!
Svētdien, 28. augustā biju uz rokoperu „Lāčplēsis”. Beidzot mums ir arī tāda rokopera!, kas paliks kā liels nozīmīgs darbs. Beidzot tajā vakarā apkārt varēja dzirdēt latviešu valodu. Izrādes beigās visa manēža piecēlās kājās un aplaudējot izsauca mūziķus uz skatuves. Rodrigo Latvijas silueta jūras līcī nolika sarkanbaltsarkanas neļķes, ko izgaismoja attiecīgo krāsu prožektori. Un tad iesāka dziedāt: „Pūt vējiņi...” Neaprakstāms iespaids, kad visa manēža dziedāja šo dziesmu, cits balsij aizlūstot, asarām acīs. Uz papīra jau tas neskan, protams, tik labi kā skanēja tur, kad trīsas pāriet pār ķermeni.
Taču diemžēl izejot ārā atkal sastopamies ar draņķīgo dzīves realitāti, kad sarunājām ar krievu vilciena pavadoni, lai šis mūs līdz Siguldai paņem tamburā. Pie Siguldas viņš atnāca un sāka tik riebīgi izteikties par to ko mēs skatījušies, prasīja kaut kāda kriminālista adresi. Citi zēni mūsu vietā viņu būtu no vilciena izgrūduši. Vēl pateica, lai gatavojot naudu un, naivais, aizgāja. Bet mēs durvis vaļā un lecam ārā. Lejā skrien vecās sliedes, bet izdodas nolekt tām pa vidu, taču man neveiksmīgi. Uzkrītu virsū Bergmanim un sagāžamies starp sliedēm, bet momentā atkal augšā un desojam prom naktī pa dārziem un ielām, jo vilciens pamazām stājas un viņš var nākt atpakaļ. Man tikai neiziet doma, ka esmu kaut kur viņu redzējis, jo šis teica, ka mani arī esot redzējis.

Sestdien, 3. septembrī
bijām Saulkrastos uz mītiņu jūras krastā. Laiks bija labs un salasījās daudz cilvēku. Pussešos jūras krastā uz smilšu paugura savācās karogu turētāji un runātāji. Cilvēki savācās aizvien vairāk, pa vidu grozījās privātie reportieri ar savām dažādajām videokamerām. Laiks bija lielisks, un jūrā peldēja liela jahta. Ar tālskati izdevās saskatīt, ka uz tās ir ap 10 cilvēku, un jahtu sauc „KAUPOLIKĀNS”. Tagad lieli ļaužu bari stiepās gar visu piekrasti, cik tālu vien varēja redzēt. Pēc asajām, iznīcinošajām runām visi nodziedāja „Dievs svētī Latviju!” un izdarīja lūgšanu pagriezušies pret jūru. Tika atnests melnbaltmelns karogs ar attiecīgajām proporcijām. Pēc tam oficiālais mītiņš beidzās un cilvēki tāpat vien vēl klaiņāja gar krastu. Daudz iznēsāja dažādu lapu un es parakstījos par latviešu valodas statusu un pret? migrantiem. Nedaudz tālāk ceļos nometušies stāvēja kāda jauniešu grupa ar zaļo karogu un kāds zēns līdz ceļiem iebridis ūdenī. Es arī, lai varētu labāk nofotografēt ļaužu masas, iebridu ūdenī. Pēc kāda brīža mēs, ūdenī stāvēdami, viens otru nofotografējām un sākām runāt. Viņi esot no Vides Aizsardzības kluba. Bet vispār visādas iestādes diez ko neatbalstot šito. Jā, jo es gaidīju, ka varbūt taču vajadzētu parādīties helikopteram, kas lidotu gar piekrasti un uzņemtu filmā visu to. Sanāktu efektīga un iespaidīga reportāža, bet te jau nav Rietumi. Labi, ka tas pats viens grozījās pa vidu. Pārmijām vēl pāris vārdus, bet tad viņam palika drēgni un čalis aizgāja bikses izgriezt.
Smiltīs viņi bija izveidojuši krustu un nolikuši ziedus, bet tālāk divas meitenes smiltīs veidoja lielu Ausekļa zīmi.
Pēc kāda laiciņa jauniešu grupa devās uz priekšu gar mirušo jūru līdz zaļais, vējā plīvojošais karogs tālumā iejuka ļaužu baros. Saule taisījās uz rietu. Jahta aizbrauca, jūra bija mierīga. Cilvēki pamazām izklīst, dažs vēl klaiņo gar piekrasti, citi vēl parakstās. Latviešu vakars.

Sestdien, 10. septembrī taisni uz kartupeļu rakšanu bija brīnišķīgs laiks. „Saulīte staigā pa zemes virsu”, kā teica Džeks.
Bet grantsbedrēs garāmbraucot pamanīju baru cilvēku. Kādi 15 - 16 iezemieši bija okupējuši kanjonu un dauzījās, ķerdami viens otru. Es viņus pa bišķam novēroju un man viņi lielu vērību nepiegrieza un pirms spēles sākuma pļāpāja par cigarešu markām. Bet kanjons ir skaists. It īpaši vakaros, kad aiz prērijas riet sārta saule un pēkšņi tā raida staru kūli caur kokiem pār kanjonu un gara ēna, vientuļa un nekustīga aizstiepjas pa smiltāju.

18. septembrī, Vidrižos. Svētdiena.
Lietainais laiks
Laiks vispār interesants. Stiprs vējš, pa debesīm skrien fantastiskas mākoņu driskas, spīd saule, ik pēc pārdesmit minūtēm pamatīgi nogāž lietus.
Ejot pa ganībām jau pa lielu gabalu mežmalā, atkal gandrīz tajā pašā vietā pamanīju veco paziņu lapsu Smirri (ja jau tā pati, tad kaut kā jānosauc ir). Bet tad šī iemetas mežā un pēkšņi atskanēja spēcīgs spārnu sišanās troksnis un nedabīgi ķērcieni, it kā pīle. Šī droši bija saķērusi pa ceļam kādu medījumu. Metos mežā iekšā, bet tad viss momentā apklusa un nekas arī nebija atrodams.

Pirmdiena, 19. septembris.
Apmācies, vējains, līst un līst. Brālis vakar pārvācās ar lielo koferi un somu, kā uz ārzemju ceļojumu, uz Siguldu. Dienesta apsvērumu dēļ viņam tagad kādu laiku jāiet ik dienas uz darbu.
6. oktobris. Rudens.
Pa šito laiku ir noticis viens liels Notikums, ko sauc kino forums „Arsenāls”. Mēs pabijām trīs reizes planetārijā, divreiz Kinoamatieru klubā un vienreiz Pēterbaznīcā. Trīs reizes braucām naktī ar tallinieti mājās, bet labākās filmas redzēt neizdevās, tomēr amatieru klubā redzēju vācu avangardu un Britu kinoinstitūta filmas.

Svētdien, 2. oktobrī Vidrižos redzēju 16 dzērves kāsī pār Vilkaču silu aizlidojam.
Vispār pašreiz ir tāds brīnišķīgs laiks, kāds sen nav bijis - lapas kļūst dzeltenas, katra diena saulaina, debesis dzidri zilas, bez neviena mākonīša līdz pat apvārsnim ik dienas, naktis bez mēness un labi novērojamas zvaigžņu miriādes.
Pēc nedēļas atkal redzēju dzērves. Pār prēriju divi kāši aizlidoja sasaucoties. Lapas birst. Lielajam sargam ozolam aiz vistu sētas lapas jau ir nobirušas, bet mazajai kļavai, kas tam blakus, lapas ir zeltaini, sulīgi dzeltenas, tā ka izveidojas neparasts un skaists skats. Paliek aukstāks.
25. oktobrī ar klasi bijām pārgājienā no Murjāņiem gar Gauju līdz Siguldai. Ilgi gājām pa takām, bieziem mežiem gar upi. Laiks bija saulains, debesis pilnīgi tīras, taču visur jau sarma. Kādā vietā, tālu no apdzīvotiem rajoniem, upes krastā bija skaista koka māja un iekopti lauciņi. Cilvēki dzīvoja labā mājā pavisam nošķirti no apkārtējās pasaules. Klusums. Saule mirguļo mierīgi plūstošajā Gaujas ūdenī.

29. oktobrī, sestdien
laiks kļuva stipri draņķīgs - stiprs vējš un slapja sniega putenis. Katru dienu nedaudz sniga un tagad zemi klāj plāna ledus un sniega kārta.
Pēdējoreiz, kad bijām Vidrižos, bija silts un saulains un mēs ar papu braukājām televizoru remontā pa abiem Vidrižu galiem. Novakarē, kad Saule jau kļūst sārtena, noputējusi apelsīnkrāsas mašīna trencas pa grantsceļu, pa pakalniem, garām ganībām, kur ganās daudz zirgu. Jāpiemiedz acis, jo ceļš iet tieši pretī saulei, bet žēl, ka šovasar neiznāca pajāt.
5. novembrī,
klases ekskursija uz Šauļiem. Pa ceļam iegriežamies pie Krustakalna, kuru jau iztālēm varēja redzēt. Tas ir paliels kūkumains paugurs no vienas vietas nosēts ar visdažādākā lieluma un materiālu krustiem. Tur ir simtiem vai tūkstošiem krustu, kuri nokārti ar kreļļu kilogramiem, kas vējā skan un šķind, svētbildes, Kristus skulptūras. Krustu mežs, pa kuru augšā lejā iet takas. Šeit esot bijis cietoksnis un notikusi Saules kauja. Šis kalns, it sevišķi rudenī, jau pa gabalu izdalās kā milzīgs ezis.
Atpakaļceļā pabijām arī Rundāles pilī. Mēs ar Didzi pa vidu nopratinājām gidu un veco uzraudzi spoku jautājumā un uzzinājām, ka visām parādībām ir daudz un dažādi izskaidrojumi.

11. novembris, Lāčplēša diena.
17:30 notika svinīgs mītiņš pie Rakstnieku pils (sanatorijas). Pirms tam notika milzīgs gājiens, pa ceļam apstājoties pie Barona pieminekļa. Bija auksts, taču tautu dēls un meita stāvēja augšā tornī nekustīgi kā vaska figūras, kad pēc visām runām 18 13 Rakstnieku pils tornīša mastā uzvilka mūžīgai plīvošanai sarkanbaltsarkano karogu. Šo brīdi izgaismoja spēcīgs prožektors, un orķestris skandēja „Dievs svētī Latviju!”

17. decembris.
Tik snieg un snieg. Tik daudz sniega ziemas sākumā es sen neatceros. Vienu svētdienu Vidrižos, apiedams parasto maršrutu, nobridos līdz ausīm. Vieni sniega tuksneši, ass vējš dzen sniegu pār klajumiem, kā Klondaikā.

27. decembrī.
Viss kūst. Līst kā ellē. Viss ūdenī.
24. decembrī Ziemsvētki Vidrižos, Ziemsvētikā Latvijā, Ziemasvētki visā pasaulē. Beidzot arī pa televīziju tos svin: rāda visādus uzvedumus un raidījumus, Ziemsvētku dziesmu koncerts, Klifa Ričarda CHRISTMAS TIME videoklips un daudz citu jauku lietu: kā arī avīzes pilnas ar pantiem, dziesmām, ticējumiem.
Vidrižos ar bija interesanti. Laiks gan tāds neatbilstošs, bet toties iekšā kurās kamīns. Brālis atkal bija saraudzējis „Zvērkāvi”. Dabūjām savas Ziemsvētku dāvanas un brālis ar Ainu aizgāja pie Kantoriem. Ap desmitiem atgriezās visi un tad turpinājām svinēt: dziedājām ziemsvētku dziesmas Jamahas zvaniņu pavadībā, zīlējām nākotni uz papīra. Man iznāca tīri skaidri seju profīli, papam it kā pilsētas skats naktī, mammai - kristāla vāze.

31. decembrī.
Līdz 24 00 atlikušas nepilnas piecas stundas. Ārā sniegs stipri nokusis un pūš stiprs vējš. Iepriekšējo nakti vispār bija vētra. Nav ko teikt - gads ir bijis nāvīgi raibs un notikumiem bagāts gan man, gan visiem. Pūķis aiziet un Čūska nāk. Grūti pat uzskaitīt visus tos notikumus, kas radījuši jaunu pavērsienu. Galvenokārt tā ir Latvijas politiskā dzīve. Es pats ir atkal dabūjis uz Jamahas spēlēt, pie tam tikai novembrī vai decembrī. Un tad vēl vasara ar GERMAN FRIENDS un TOURN TO MOSCOW. Taču nākamais gads gan būs tīri pasmags, kur drūms darbs varbūt mīsies ar kādu ārzemju braucienu. Vai nu lielas izgāšanās, vai spoži panākumi, arī atbildes uz jautājumiem par mīklaino Fobosu un Marsa piramīdām. Labs ir. Drīz tas cipars mainīsies un tad, tad jau redzēs, kas tur aiz tā sliekšņa.
≈ 00 10 - skan Žāra „4. tikšanās”.
Pēc pusnakts, kādu laiciņu vēlāk, atsteberēja hipijs Bergmanis un teica, ka esot aizmucis prom, jo pārāk daudz seju sanākušas. Labi, pēc mazas iesilšanas tesām ķekatās tīri vai savādā izskatā. Man mugurā bija otrādi uzvilkta pufaika, ķīmiskais spectērps, bet galvā ≈ 2 km magn. lentes un hūte. Aizgājām pie šā un viņš arī ietinās lentu biezoknī, paņēma vecu raskladušku, es ģitāru un tesām tālāk. Pabijām pāris dzīvokļos ar viņa mammu, bet tālāk steberējām divi pie Ģirta. Tajā laikā novēroju, kaut ko neparastu, kā jau Jaungada naktī - debesis bija stipri apmākušās, bet aiz blīvās mākoņu segas ik pa brīžam kaut kas nozibsnīja bez skaņas vienā punktā kā zibspuldze. Vēlāk vairs nebija. Un tā divi ķēmīgi spoki klimst pa ceļiem, kuru tuvošanos vēsta iztālēm dzirdamās ģitāras vienas stīgas gaudenās skaņas. Kad esam aizkūlušies pie Ģirta, visi logi tumši un mājā guļ. Ir jau agrs. Uzkalnā noliekam gultu kā pieklājas, aizdedzinām lielo dūmu bundžu, kura kūp un deg kā ellē un seko sirdi plosoši ģitāras songi. Ļembasts liels, bet lielais numurs nav visai veiksmīgs, visi guļ kā nosisti un beigās vienīgi Ģirts blisinādams acis izvelkas ārā.
Mājupceļš kā murgā, jo lentas traucē redzēt un pulkstens šķiet pusseši no rīta. Pie „trubas” Žuks novieto raskladušku krustojuma vidū un savas stērbeles uz tās. Aizvelkamies līdz mājai, bet, kad es atgriežos mājās ar specfraku pār plecu, jau aust rīts, bet agrīni ceļinieki stacijā jau gaida vilcienus.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.