#LFK Ak-9-6

#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-12 17:07:38
Korrigiert2018-10-12 19:04:51
DechiffrierungPirmais Ziemassvētku koncerts Bīriņu pilī. Vāzēs salikti lieli, izpušķoti egļu zari, deg sveces. Spēlējam pavadījumu uz sintezatoriem, meitu trio mēģina dziedāt. Sintezatori jau graujoši, bet tā dziedāšana visai amizanta. Galvenais, ka pils noskaņa. To visu es ierakstu lentē.

14. janvāris, pirmdiena.
Jau nedēļu dzīvoju vai slēpjos Amatnieku mājā. Nezinu cik tas lietderīgi, bet visi tā uzskata. Pagāšnakt vēl nekas nav noticis, pie torņa Siguldā kādu laiku stāvēja armijas bobiki. Šodien noteikti jābrauc uz Rīgu.
Stacijā satiku Ivo un braucam prom. Rīgā izstaigājām Doma laukumu, Ministru padomi, Telefonu centrāli un ar lielu līkumu gājām uz Zaķusalu. Uz tilta galiem visāda iespējamā smagā tehnika. Televīzijas mājas apkārtnē (vēlāk kāds saskitījis) ap 60 ugunskuriem. Krastmala bloķēta ar traktoriem, vilcējiem, nostādīti arī vairāki Kinostudijas prožektori. Uz māju stūriem augšā saliktas tumbas, tā ka pa lielu apkārtni dzirdamas ziņas un mūzika. Pašā televīzijas mājā iekšā kaut kas līdzīgs fantastiskam Bionamam. Cilvēki visur guļ uz trepēm, hallē, otrā stāvā, visa koncertzāle pilna, juku jukām guļ, ēd, dzer. Skatās vai nu satelītu, vai mūsu programmas. Daudzi te ierīkojušies uz ilgāku laiku.
Nāk nakts un vispārējā atmosfēra sasprindzinās. Ir auksts un trako putenis, bet no visiem radioaparātiņiem un skaļruņiem skan Mišela Žāra „Rendez- vous”. Ar Ivo aizejam uz tiltu. Viņam ir iedota zemesargu lenta. Uz tiltiem daudzās vietās ugunskuri.
83.
Kādu laiku priekšējā postenī palīdzam novirzīt mašīnas. Pēc pusnakts tilts tiek slēgts. Smagie traktori aizšķērso ceļu. Vēlāk kaut kur izšķiramies un es dažas stundas pavadu televīzijas koncertzālē, kur spēlē un dzied „poļu nams”, pēc tam Rajecka, Grāvers, Krēsla, Mednis, Macats Raimonds un divi basketbolisti sniedz foršu koncertu un nervu atslodzi.
Rīta pusē lejā kafiju dzerot satieku brāli un Ainu. Nakts ir laimīgi aizvadīta un no rīta aizbraucam uz Siguldu pēc kinokameras.
Trešdienas vakarā no kultūras nama braucam filmēt uz Zaķusalu. Modris, Aivars ar videokameru, es un vēl divi. Mamma iedod līdz dievvārdus un sudraba pieclatnieku. Braucot turp sajūta nav dies ko patīkama. Kā pirms kaut kā nezināma. Pie „Gaujas” kādu laiku esot redzētas armijas mašīnas. Veiksmīgi nokļūstam Zaķu salā. Staigājam visur apkārt un Aivars filmē. Vēlāk es satieku Mārci no institūta un ejam kopā. Mana kamera jau domāta dienai. Naktī paziņo, ka Persijas jūras līcī sācies karš. Kādam vīram paliek slikti, viņš iziet ārā. Te hallē kāds ziņo, ka vajadzīgi 20 cilvēki pie tilta. Ar Mārci piesakāmies. Aizejam tikai četri. Tas ir priekšējā postenī pie dzelzceļa tilta. Tur ir vairāki ugunskuri un par maz cilvēku. Sēžam, kurinam, klausāmies naktī. Pa tiltu bieži brauc smagi prečinieki. Uz Daugavas viss klusu un mierīgi. Otrā krastā dažreiz tā kā nobrauc kāda armijas mašīna. Radio ziņo par amerikāņu precīzajiem triecieniem. Stundas lēnām velkās. Pēkšņi pilsētas pusē uzšaujas sarkana raķete. Signāls? Esam satraukti. Pēc tam seko trīs gari kuģu signāli. Tas viss tiek pa rāciju ziņots Centram. Viss paliek mierīgi, šausmīgi nāk miegs. Pusstundu pasnaužu uz baļķa. No rīta, kad gaisma uzaususi, ejam uz māju. Ap desmitiem Mārcis aizbrauc, es palieku un sāku filmēt pa apkārtni. Aizeju līdz tornim. Tur vienas vienīgas barikādes, ugunskuri, traktori, dzeloņstiepļu žogi. Uzņemu dažus skatus arī no augšas
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-12 19:05:59
Korrigiert2018-10-12 19:24:07
Dechiffrierungkādam dzezbetona vedējam. Visu dienu dzeru kafiju, bet miegs tāpat nāk. Televīzijas hallē izdodas nedaudz pasnaust. Vēlāk krastmalā atbrauc lauku virtuve ar boršču. Vakarā atbrauc mamma un aizved mani uz centrāli. Tur arī ielas bloķējuši refrežeratori un vidū kuras ugunskuri. Kā vesternā. Centrālē pavadu divas dienas. Braucam uz Mazo Ģildi pēc pārtikas.Tur ar varēm tiek piedāvāts viss kas.
Svētdien 20. janvārī ap 10 vakarā Godmaņa mierinošā uzruna tiek pārtraukta ar paziņojumu. Melnās beretes apšauda un ielaužās Iekšlietu ministrijā. Tāpat vien tiek četri nošauti, 9 ievainoti. Pēc tam televīzijā tiek rādīti vairāku valstu žurnālistu videomateriāli no notikuma vietas.
Nošauts arī Podnieka operators Andris Slapiņš. Naktī beretes atkal aizvācas no sašaudītās ministrijas.
Trešdienas vakarā piezvana Blumbergs Jānis. Doma laukumā visu nakti jāspēlē un mēs varētu kaut ko nograbināt. Šis sarakstījis kasetē tās 4 manis draņķīgi uztaisītās dziesmas un grib dziedāt. Aizbraucu astoņos uz Rīgu. Mums paredzēts 11 jeb 23ºº. Ikarusā aparatūra, pults, skaņu veči. Uz platformas improvizēta skatuve. Cilvēku diezgan maz, jo tagad jābūt visiem caurlaidēm. Man ar tādu izraksta. Vispār Vecrīgu nevar pazīt. Visur betona bloku mūri, smilšu maisi, barikādes, ugunskuri. Klīst japāņu un citu valstu reportieri.
Ik pa laikam ieejam Doma baznīcā kaut ko iedzert un ieēst. Tur ar pills ar cilvēkiem, medpunkts, zālē kaut kāds TV celtnis. Vīri snauž.
Galu galā spēlējam ap divpadsmitiem. Es kaut ko mēģinu pavadīt uz jaunās 7. jamahas. Kā pēdējo atskaņoju manu instrumentālo, kuru šis piesaka „Pēdējais lidojums”. Vispār tās Blumberga iedomas ir pārāk avantūristiskas, bez kaut cik stabila pamata. Es jau arī šoreiz nebiju labāks. Galvenais, ka pēc mums uzstājas Rajecka, Maija, Ieva, Ulmanis Inguss. Bet vispār
84.
nebija arī īstā publika. Rokas ar sala un vējš vēss, bet tā jau auksts nebija.
Vispār tas Blumbergs varētu būt menedžeris, jo ir nekaunīgs un ar visiem iedraudzējas. Iepazinies arī ar Bergmani un vienreiz Preses bārā prātojām par mūsējo „house” versiju ar varen naivu tekstu. Pēteris savukārt domā, ka viņam ir varen labi dzejoļi un jātulko angliski, jāmācās ģitāra un jārāpjas uz skatuves.

4. februāris.
Vakar „Labvakars” sākas ar M. Žāra Ķīnas koncerta skumju skaņdarbu, kura pavadījumā perfekti samontēti kadri no uzbrukuma Iekšlietu ministrijai un citiem skatiem. Tas bija satriecoši.

23. marts.
No Bīriņiem esam izmesti, aparatūru savākt neizdodas, beigās vēl nosprāgst maģis. Pie tam vēl paliek 20 gadi man. Neko jēdzīgu ierakstīt tā arī nav izdevies. Par Bīriņiem bija daudz ideju.Tur arī pazuda galvenā lente ar Rolanda ierakstiem.
Aizlaidām uz Tūjas jūrmalu. Ļoti interesanta apkārtne, jāfilmē. Veca reņģu žāvētava, garš akmeņu mols, vējrādis. Pie tam vēl atradām klints sienā alu ar skatu uz jūru. Tieši tādu pašu kā grāmatā „Komēta nāk”.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-12 19:25:17
Korrigiert2018-10-12 19:28:49
DechiffrierungAugsta dziesma, skani skani
Zilā zvaigžņu haosā!
Nemirstīgu dari mani
Tautas vīru eposā.
Apkamp visu birmamemtu.
Universums nu ir tavs,
Tērp ar violetu lentu
Visus mūs kad Pikols raus.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonIlze Ļaksa-Timinska
BeendetJa
BestätigtJa
Ausgebildet2018-10-01 18:38:40
Korrigiert2018-10-02 18:16:32
Dechiffrierung1991.
SUMMER IN SIAMA (THE POGUES)
Vasara Siāmā gan tā nav. Taisījos stāties Kultūras akadēmijā un tagad izkritu pirmajā eksāmenā. Tukšums nu ir. No "laivas izmestā" sajūtas. Nākošgad stātos atkal, bet vēl ziema jāpārlaiž kaut kādā dienestā, darbā vai nedarbā.
27. jūnijā bija pēdējā diena, kad strādāja Planetārija kafejnīca jeb īsuma "auss". Vakarā to aiztaisīja uz visiem laikiem. Pirms Jāņiem "Parks" tur bija sarīkojis dzejas vakaru. Vairāki ausisti, kuri sevi uzskatīja par dzejniekiem un dzejniecēm. dzer "skrūves", pīpē. Gabim un Aldim, man šķiet ir vērtīgākas idejas, bet viņi neskrien ar katru lapiņu, lai lasītu visiem. Tad uz krēsla uzkāpa kāds bārdainis, kurš teicās esam no VFR, un sāka pērkondimdošā balsī dziedāt kaut kādas ārijas. Beigās vēl kāds mīkstais sāka trakot, liels juceklis, mēs esam kārtējo "auss" cirku redzējuši un attālinamies.
"Dieva auss" - tā bija kā mājvieta rudenī, ziemā pēc lekcijām, stundām vai vienkārši draņķīgā laikā. Tā bija vieta, kur piedzima un arī nomira visdažādākās radošās idejas vai plāni. Grūti patikt ko visu mums nozīmēja šī kafejnīca, vispār šis nams, īstenībā baznīca.
Tajā dienā tur mēs ar "zaļo", vēl kādu tipu iedzērām tēju un tā nu tā epopeja beidzās.
Jēcis vēl esot uzlīdis tornī, bet milicis nodzinis lejā.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-02 18:18:04
Korrigiert2018-11-15 13:35:21
DechiffrierungMēs arī bijām pēdējā angļu valodas kursa grupa. Pēdējā nodarbībā uztaisījām svinīgu noslēgumu ar torti un šampanieti. Pēc tam vēl ar skuķiem aizgājām uz Restorānu "Rīga". No šīs kompānijas visekscentriskākais tips ir Aigars Austrumu cīņas skolotājs. Esot 8 mēnešus dzīvojis klosterī Francijā. Ar valodu galīgi neiet, bet muld visvairāk. Gribēja, lai ar to vēlāk brauktu uz Ameriku, bet no tā jau nekas nesanāks. Nav nevienam tāda profesionāla piegājiena.
Uz Jāņiem atbrauca sibīrieši - Selga ar Juri. Jāņojām Vidrižos. Aiz ganībām melicratori sakrāvuši celmu un šakārņu kaudzi vienstāvu mājas augstumā un naktī tā deg ar milzīgu liesmu. Ar brāli uz moča braucām uz turieni pa ceļam nosvilinot kādu lāpu.
Kopš brālim ir motocikls, tagad pa vakariem varam vālēt pa šosejām. Pavisam cita sajūta nekā ar mašīnu.
NONSTOP JULAY (its semingly) a-ha
Kad iznāk, dzīvoju pa Vidrižiem. Pašreiz esmu Saulkrastos pie jūras. Silts un saulains visu laiku. Vidrižos nu ir suns parādījies. Nopirkuši Rīgā tādu mazu kucīti, kaut kādu krustojumu starp laiku un vilku. Longa. Lāsīte ilgi nevar pierast un kā ierauga tā šņāc. Viņai laikam liekās, ka tagad it kā ir nobīdīta nedaudz malā. Longa nu ir galvenā persona. Trešais vēl ir Mildas kaķis ar kuru ar viņa reizēm plūcās. Tāda nu ir tā raibā sabiedrība.
Bet es eju tālāk gar jūru. Cilvēku daudz, šausmīgi karsts. Aizeju līdz Zvejniekciemam un pa šoseju atpakaļ uz Saulkrastiem. Tur pie autobusa pieturas satieku Reini un Šmitu. Blumbergs stāv alus rindā. Šie izrādās te visu dienu dzīvo. Ejam atpakaļ pie jūras. Tur Guna, Blumberga klasesbiedri. Lēnām dzeram alu, klausamies visu, kas domāts vasarai. Smiltis tik karstas kā Āfrikas tuksnesī. Vienkārši, bet forši čaļi viņi ir.
Meklējam vasaru - Looking for the summer. (Kriss Rea)
Vakarā laižamies uz Juglu un no Juglas ar vilcienu mājā. Pašā vakarā vēl braucam peldēt uz Umuri.
Šodien bija pēdējā Nebeidzamā Jūlija diena.
Augusts.
Pirmdiena.
Karsts kā parasti. Piekraujam mašīnu ar aparātiem un laižam ar Bergmani uz Vidrižiem. Tagad bruņojumā ir arī krievu ritma kompjūters Lēlis. Vispār mums ir jātaisa 2 stundu raidījums par elektronisko mūziku Siguldas radiostacijai. Vidrižos brālis nav mājā, tā ka pagaidām dīkstāve. Toties pie smilšu karjerām mašīnas, cilvēku bars. Aizejam. Tur kaut kāda grupa uzņem kriminālu. Nogāzes malā uzstutējuši baltu "Volgu", bet nevar izdomāt kā labāk nolaist lejā. Re kā atnāk cilvēki un īsteno manu veco ideju - sarīkot kinopasākumu Vidrižu kanjonā.
Apsēžamies lejā ēnā pie krūmiem. Turpat arī pāris čaļi un skuķi no kinogrupas. Aizeju pēc minerālūdens, pēc tam pēc savas kinokameras, statīva un fotoaparāta. Turpat ar samontēju savu uzņemšanas iekārtu. Viena dāma gan sāk dzejot kaut ko par patentu nepieciešamību, bet kad es prasu, no kurienes viņi ir, paši sāk smieties. Beigās viņiem pat gribas ielūrēt manas kameras okulārā.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-03 11:11:57
Korrigiert2018-11-15 13:44:08
DechiffrierungTā pagāja labs laiciņš un "Volga" bija sagatavota. To nostādija uz purna, atstutēja un tad gāza lejā. Dubls bija viens un dēlis ar pie viena aizgāja līdz. Nez kā tas viss tur viņiem izskatīsies. Es ar filmēju. Tad tika dots rīkojums pirotehniķim Toļikam gatavoties spridzināšanai. Tikmēr mēs nokāpām lejā pie dīķa, lai būtu labāks rakurss. Atkal jāgaida kamēr šis visu sataisa. Nu gandrīz kā Arizonā. Bergmanis no karstuma bēgdams, ielec dīķī un vēl pagūst nopeldēt tajā siltajā baseinā. Es savu statīvu uzstutējis, turpat vazājos, pārlikdams vai nevajadzētu ar visām drēbēm ielekt dīķī.
Toļiks nu ir savu ķīmiju pabeidzis. Ar pirmo reizi nesanāk, pielabo. Tad režisors bļauj "nu" vai "davai" un "Volga" uzsprāgst. Blīkšķis, liesmas, melli dūmi. Visi filmē. Tad piebrauc pažarnieki un dzēš pa visu nogāzi degošos zāli. Dūmi un tvaiki aizsedz sauli. Fotografējam, filmējam. Šie visi laikam ir no tuvējās apkārtnes un filmas darbība arī risinās pa Vidrižu pusi. Būs man ar jāpafilmē kāds neliels "contry story", jāuztaisa mūzika.
Mājās uzkāpjam uz bēniņiem. Jānim visu laiku saulesbrilles uz deguna, tā ka viņš švakāk redz, bet nost neņem. Un tā viņš piegājis pie lūkas malas, kur tupju man saka: "Te ir bezceris", un kāpj lejā vai precīzāk, gāžas tukšumā. Traumas, pāris labi skrāmbājumi. Varēja nosisties ar. Būtu es atkal vainīgs.
Vakarā dabonam aparatūru un līdz vēlai naktij rakstam tekstus un signālus raidījumam.
Otrā dienā jau ķeramies pie savas mūzikas. Strādājam diezgan daudz un uztaisam vienu žāra stilā, vienu tehnopopu un New AGE. Vakarā ap 23:00 ejam uz kanjonu peldēt. Šeit pūces lidinās no purva puses un klaigā visādi naktsputni.
Tā mēs tur rakstamies, pa reizei aizlaižam ar autiņu uz Bīriņiem vai citur.
Iekšā kož mušas un tāpēc vienu nakti nospriežam gulēt pļavā aiz siena kaudzes, lai varētu skatīties zvaigznēs. Tas ir lieliski, taču ap četriem no rīta kļūst slapji un auksti. Velkamies iekšā. Es atslēdzu durvis, bet durvis neverās. Acīmredzot nevar tomēr atslēgt. Bergmanis paņem nazi un mēģinādams griezt, nolauza atslēgu. Atmūķējam un lienam pa logu. Izrādās, durvis ir vaļā.
Kā mēs aplasījām ķiršu koku, varētu pamācīties žonglieri. Turēt sevi ar trepēm, kuras uzvilktas kokā, pie tieva zariņa un vēl snaigstīties pēc nabaga retajiem ķiršiem.
Un vispār ceturtdien tā balle beidzās un dragājam atkal uz Siguldu. Piektdien 10:00 vakarā laižu raidījumu gaisā.
15. augusts.
11 tūkstoš metru augstumā klausos žāru un skatos uz fantastiskām Saules un mākoņu rotaļām. Pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu. Uz Krasnojarsku. Dažviet mākoņu sega kļūst blīva kā sniega klajums, bet virs tā vietām slejas gubu mākoņu klintis. Citas planētas ainava.
Pēc 8 nolaižamies Omskā. Mākoņu pamaz un jau no augšas var redzēt pilsētas uguņu virknes. Lidmašīna nemitīgi manevrē un mirdzoša plakne lejā svārstās.
Lidostā izejam kontroli un laižamies tālāk. Šoreiz ir mākoņains un daudz gaisa bedru. Brīžiem tā krīt, ka ķermenis kļūst paviegls.
Krasnojarskā pusstundu gaidam trapu. Pēc tam kaste aizved uz lidostu, un Selga jau sagaida. Viņas meitas vīrs ir baigais biznesmenis un mūs gaida toijota ar ROYAL SALOON. Aizmugurē ledusskapis un stereosistēma. Šis ieslēdz LAID BACK pēdējo gadu un laižam uz 250 km attālo sādžu. Šosejas pagaidām ir platas un diezgan gludas tā ka dažreiz braucam ar 150 - 170 km/h. Lēnām aust gaisma un ap horizontu var redzēt paugurus un plašumus.
Saule kā sarkana bumba karājas tieši priekšā
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-03 12:10:08
Korrigiert2018-11-15 13:44:48
Dechiffrierungšosejai, ir izspēlētas vairākas kasetes un esam galā - sādžā Imbeža - no vārdiem inostrannije beženci.
Sādža atrodas tādā kā ieplakā starp lēzeniem pauguriem.
Dienā Voloģa ar aizbrauc uz kāzām un mēs ar papu klaiņojam riņķī. Meklējam kaut kādu ezeru. Apejam apkārt un cauri sādžai. Pa ceļiem apstaigājam lielus gabalus apkārt. Visur paveras plaši skati uz laukiem un mežainiem pauguriem. Pie apvāršņa tie ir pavisam zili un dūmakā tīti.
Visur ir tikai melnzeme un mašīnas uz veļa atstāj brūnu putekļu mākoņus. Kukurūzas laukā govis iebridušas, gans ar zirgu jādelē. Vakars.
Sestdien ejam pa kalnu augšā uz pāris km attālo centru. Tur tīri jēdzīgas mājeles, armēņu celtas, veikali, pasts ar baltu karogu un zvaigzni. Pie viņas mājas stāv kamielis, flegmātisks ar rezignētu skatienu. Laukuma vidū drūmi guļ milzīgs vērsis jaks. Kā vēlāk izrādījās, direktors gribējis kaut kādu mācību rezervātu taisīt, bet tas viss parāvies. Tā nu tie avi aziāti te veģetē. Tepat netālu ar zils klubs. Koka šķūnis veļas siltuma krāsā. Vakarā "tanci" (dejas).
Pievakarē sēžam uz sola pie sētas uz ielas. Pretējā mājā dzīvo vēl viena Irinka, ar kuru mani mēģināšot iepazīstināt, lai vēlāk ietu uz dejām, bet vēl vēlāk varbūt pat vestu prom uz Latviju. Šī tik dzenā aitas, bet atnāk drūmais tēvs un pabļaustās aiz ieraduma, tā ka nav ko uz mani daudz skatīties.
Pa ielu tuvojas govju un citu lopu bars un savējie iegriežas zināmajos vārtos. Tā nu visi sēž uz soliem pie sētām, pļāpā, apbrīno mūs. Papus, kā parasti, ķeras pie vecām avīzēm, bet es ap pusdesmitiem garlaicības mākts dodas uz veļaszilo klubu. Pa ceļam vienīgā gaisma ir zvaigznes debesīs, bet centrā iela jau ir apgaismota. Šur tur dragā ar močiem, baros lasās vietējie. Iela pie kluba ir tumsā. Kaut kur uz soliem sēž zēni un dzied "blatnajas", kaut kur sēž meičas. Tiek dzerts un lustēts tepat ārā. Naudu domāju netērēt un iekšā neiet, jo esmu tomēr viens un pie tam ne treniņjakā. Tāpat lēnām kātoju atpakaļ. Jau ārpus apgaismotās zonas uz ceļa pēkšņi apstājas mocis ar blakusvāģi. Braucējs ķiverē atskatās. Tā ir zīme, ka es varu pabraukt. Sēžos viņam aizmugurē. Tad viņš piedod gāzi un mēs sākam tā joņot ka kalna lejā, ka vējš pluinī matus un es knapi turos lai neaizlidotu tumsā. Kad esam laimīgi tikuši līdz sādžas otrajai ielai viņš apstājas un pajautā pie kā esmu atbraucis: Pasaku, tad viņš prasa vai es neesmu latvietis? Esmu. "Я тоже латышь," viņš saka un aizbrauc tālāk.
Svētdiena.
Šodien nospriežam iet un atrast ezeru. Atkal ejam pa ceļu lejā, cauri kukurūzas laukam, kur ganās buļļi un govis. Tiekam līdz lēzenai ielejai un izejam cauri mežam, lejā pa kalnu un ezers ir klāt. Kādi kilometri trīs, četri. No augšas pārskatot, ezers tīri jauks. Otrā pusē, pļavā notiekot apsējības un citi kolhozu svētki. Tālākajā galā, kā tas raksturīgs vairākiem turienes ezeriem, applūdusi bērzu birzs un koki nokaltuši. Savāda ainava. Laiks ir kluss un mierīgs. Aizejam līdz turienei. Kaut kur starp kokiem paviz oranža cepure un skan vāvuļošana. Kāds vīrs ar gumijas laivu braukā pa birzi, makšķerē un runā vai dzied pats ar sevi. Nedaudz paklīstam gar krastu un lēnām dodamies atpakaļ.
Pēcpusdien atbrauc Miša no kāzām, Vēlāk viņš ar Jura žiguli aizved līdz Suhangai, kas ir latviešu sādža. Šodien tur viss ir ciet un kluss tā ka jāatbrauc būs rīt. Nogriežamies pa mežu ar pauguru ceļiem. Pēc garas līkumošanas starp pakalniem, esam lēzenā nogāzes pļavā kur jālasa tēja - Sibīrijas raudene. Atrodamies diezgan augstā virsotnē un no šīs pļavas paverās varens skats un dūmakā tītām sopkām , ar mežiem apaugušiem pauguriem. Pie apvāršņa var redzēt Sajānu kalnus. Taisnā līnijā ap 200 km. Vispār šeit arī lāči klejo un tepat lejā pie strauta ziemā mēdzot vilku lamatas izlikt. Esot bijis tāds gadījums, ka lācis
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-03 18:41:15
Korrigiert2018-10-15 11:15:22
Dechiffrierungielīdis lielajā siena stirpā uz baļķiem un aizmidzis. Tad ar traktoru to stirpu aizvelk uz šķūni, bet šķūnī šis pamodies un sacēlis traci.
Savākuši krietnu bunti tējas, laižam tālāk. Mājās, kā parasti sagaida Čuks un Amūrs plosīdamies. Esot nikni suņi, bet man Čuks pat ļauj viņu pieķēdēt un vispār jūtās draugs. Viņš atgādina pajūgu vilcēju, laiku. Amūrs izskatās pēc tipiska paveca krievu mužika, noskatījies, ka Čuks draudzējas ar mani, šīs ar mani cenšas novārtīt ar ķepām.
Vakariņas ir vēlu un tajās ir viss, ko var iztaisīt no svaiga trekna piena un arī pats piens, pankūkas, ievārījums. Es tā pārēdos, ka naktī gandrīz atstiepju kājas. Nākamajā dienā mani ārstē ar visādiem uzlējumiem un tējām, bet nelaba dūša un auksti drebuļi neatstāj.
Ne dzīvs ne miris, braucam uz Suhanoju. Sādža kā jau sādža, mazliet lielāka gan. Sejas gan latviskas. Ieejam veikalā. Un divas vecas tantukas sarunājas latviski. Ārā arī šur tur vecie savā starpā runā latviski. Jaunie gan laikam nē. Paši vecākie te dzīvo jau kopš 5. gada. Pārmijam kādu vārdu latviski. Braucam tālāk. Ceļš izdangāts starp mājām. Aizbraucam vēl Mišas pļavas apskatīt. No rīta bija ieskrējis Juris, teica ka būšot pa dienu un kaut kur pabraukāsim. Bet viņam todien bija tik daudz darīšanu pa fermām, ka neieradās. Pēcpusdien tāpat klaiņojām pa sādžu un apkārtni. Vienu brīdi gan vakarā uznāca baigā vētra un lietus, bet tā jau laiks vija labs. Pašā vakarā Miša aizkurināja sibīriešu pirti. Tādi zemi griesti un, kad riktīgi uzmet garu, tad jūties, ka vārīts vēzis. Kad iznākam no pirts, ir jau satumsis. Lopi sadzīti pa kūtīm, bērni vēl dauzās pa ielu. Taigas pusē uzlec Mēness.
Otrdiena.
Šodien atvadamies no visiem, atstājam Imbežu, lai dotos uz Krasnojarksku. Selga mani sadakterējusi, iedod līdz medus ar krējuma burkas un vispār viņa atgādina resnu, labsirdīgu nēģerieti no kādreiz lasītām pasakām.
Tā nu esam autobusa pieturā. Savācas krietns pūlis, pienāk autobuss un visi arī sastumjas iekšā. Miša brauc līdz, un viņš pieredzējis būdams izlaužas pirmais un paņem pretī koferus. Kaut kā iekšā esam. Līdz Krasnojarskai apmēram 3 stundas ko braukt, pa vidu apstājoties kādā pilsētelē.
Kad esam gabalā, braucam uzreiz uz jaunu rajonu pie māsasvīra Ģimas, vai Dimas. Viņš, vīrs viens mājā tiek pārsteigts kā ar sniegu uz galvas. Nu neko, taisa pusdienas. Dzeram tēju un ēdam no pannas tušonku. Tušonka ir galvenais, ko te var ēst. Pēc tam, viņš no "Provdas" strēmeles uztin smēķi un apspriežam, ko darīt. "Miša tu jau zini, es ceļot nemīlu," viņš pa reizei atkārto. Šā vai tā, bet dodamies visi uz lielāko hidroelektro staciju pasaulē. Piestātnē nopērkam biļetes un ar kuģi pa Jeņiseju braucam uz turieni. Brauciens kādas minūtes 40. Jo tālāk no pilsētas, jo stāvāki un klinšaināki kļūst krasti. Tie ir ar zāli un krūmiem, kokiem apauguši pauguri, nosēti ar klints radzēm. Krastu pakājē, kā mazas kastītes, sabūvētas vasarnīcas, lavu piestātnes citur kokzāģētavas. Dažreiz apdzenam milzīgu plostu ar baļķu kravām, ko stumj buksieris.
Elektrostacija tiešām ir gigantiska. Abi krasti nosēti ar nostiprinājumu būvēm un visādiem stabiem, vadiem, izolatoriem. Tur augšā aiz dambja malas plešas mākslīgā jūra. Līdz tai no krastmalas iet slīps sliežu ceļš, pa kuru velk kuģus augšā. Pafotografējam. Sēžam. Autobuss 1. nenāk un nenāk. Mūs uzņem jau kā liekos, pēc dažām vārdu apmaiņām.
Pilsētā, centrā notiek liels mītiņš. Starp citu, tas jau notika, kad mēs vēl bijām Imbežā. Gluži kā 41. gads. Sēžam sādžas mājā pie galda un klausamies ne-
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-04 08:42:37
Korrigiert2018-10-15 11:15:45
Dechiffrierungproduktoru, kur vīrs nekroloģista balsī saka, ka Garbačovs ir noguris, nolaidies un vispār pelnījis atpūtu. Miša krieviskā fatālismā, pārliecināts, ka atgriežas 37. gads. Mums īpaši nav ko teikt. Neziņa.
Nu un mēs atgriežamies pie Ģimkas, ēdam vakariņas. To pašu tušonku, ko viņš no sākuma pārsāla, tad pieber graudus un vēlāk televizoru skatīdamies piededzina. Vārdu sakot, noticis apvērsums.
Agri no rīta ar moskviču pabraukājam pa pilsētu. Veikali iet vēl. Noliekam koferus un somas autoostas bagāžas glabātuvē. Tad Ģimkam jābrauc uz darbu un mēs paliekam trijatā. Miša ar nav nekāds brašais staigātājs. Iegriežamies tūrisma birojā. Tur paskaidro, ka uz "Stabiem" vairs grupu ekskursijas nav un var vienīgi uzbraukt pa trosu ceļu kalnā un no platformas paskatīties. Varot arī no turienes aiziet līdz klintīm, bet tālu jāiet un bīstami. Mēs esam noskaņoti braukt turp, bet Miša gan nav sajūsmā. Beigās nospriežam, ka brauksim bez viņa, kurš ies pa veikaliem, ja reiz tik tālu ir atbraucis. Te pēkšņi pienāk īstais autobuss un mēs steidzīgi atvadāmies. Sākās pēdējais lielākais piedzīvojums. Ar maršruta autobusu izbraucam ārā no pilsētas, kur pie kalniem atrodas neliels ciemats. uzzinām ceļu. Jāpāriet upīte, tālāk pa ceļu uz augšu līdz trosu ceļa mājai. Diena ļoti miglaina un kalnu virsotnes miglā tītas. Viss ceļš līdz aušai ir 1800 metri un ar krēslu braucot apmēram 17,5 min. Ziemā ar šito pacēlāju brauc slēpotāji augšā. Vienkārši iesēžas pie troses piekarinātā krēslā un viss. Mēs ar braucam augšā. Migla pamazām ieskauj vientuļos braucējus un paliek kluss apkārt. Kā mistiskā filmā, garām klusu spīd tumšs biezs mežs uz stāvām nogāzēm, visādi krūmi, akmeņi. Šķiet tik ilgi braukts, kad beidzot esam augšā. Izejam līdz platformai un tiešām - priekšā tikai viena miglas jūra. Jābrauc atkal lejā. tur, kafejnīcā apēdam soļanku, pamētājamies un tad izskatās, ka arī migla sāk izklīst. Braucam atkal augšā. Šoreiz izejot uz platformas skatienam paveras grandioza panorāma, kas iepriekš slēpusies aiz miglas aizkara. Tie ir lielie lēzeni ar taigu biezi apauguši pakalni. Bet pats interesantākais un reizē arī savāds skats ir uz virsotnēm. kuras sastāv no stāvām augstām klintīm. Šis ir tas rezervāts "Stabi". Nez cik viņš liels, bet cik skatiens spēj sniegt, visur uz virsotnēm pret horizontu slejas stāvie klintsbluķi. Pretējā kalnā tie izskatās gluži kā fragments no Ķīnas mūra. Pa kreisi no mums atrodas liels klinšu masīvs, kas izskatās diezgan tuvu. Mēģinam pamazām iet pa taku uz leju klinšu virzienā. Aizejot līdz atklātākai vietai, izskatās vēl tuvāk, un tā tik uz priekšu. Satiekam vienu otru cilvēku, kuri saka, apmēram 2 km ko iet, bet tur tālāk esot bīstami un grūti iet dēļ smalkajiem akmentiņiem. Pa ceļa, paveras visādi lieliski skati uz tālajiem pauguriem. Lielie bluķi nāk arvien tuvāk. Te atkal jākāpj uz augšu. Te ir slidens un brīžiem jāturas pie krūmiem, lai nepaslīdētu un neaizripotu lejā. Šitā uzlienam līdz klintīm. To sienas ir stāvas un gludas. Augšā, virsotnē alpīnisti uzsprauduši karogu. Klusums. Tikai tālu lejā dun Krasnojarska, uz kuru paveras plašs skats. Mazliet zemāk riņķo vanags vai ērglis. Fotografējam. Lienam uz visādiem bluķiem un radzēm, kur vien iespējams. Brīžiem ir tā, ka neuzmanīgs solis sānis un ripo aizā. Es lēkāju pārgalvīgi pa stāviem bluķiem kā čingačguks. Šeit vajadzētu kādreiz atbraukt paklejot un pafilmēt. No kādas klintsmalas tālu lejā pēkšņi atklājas liela gleznaina villa. Droši vien tai nav vienkārši klāt tikt. Man brīžiem patīk uzrāpties kādā augstā smailā klintsbluķī pie stāvas kraujas un nekustīgi stāvēt kā vientuļa statuja. Bet laiks iet un pamazām ejam atpakaļ. Nu uz leju ejot liekas pa visam stāvs.
Noejam pa taku mežā un atkal rāpjamies kalnā, ejot pa it kā taisnāku ceļu. Drīz jau koki kļūst retāki un domājam, ka būsim galā, bet te izrādas, ka esam nedaudz pamaldījušies un šis nav īstais kalns. Fiksi ejam tālāk un tomēr veiksmīgi izejam pie platformas. Tur vēl grozās pāris krievietes ar pusaugu skuķiem. Visiem foršs noskaņojums, papus vienai iedod fotoaparātu, lai šī mūs nofotografē. Visi joko, smejas. Pulkstenis jau pāri 4 un ejam uz pacēlāju. Pēdējā iekāpšana šeit beidzas vēl pēc min. 25-cām, bet esam pēdējie.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-04 11:28:36
Korrigiert2018-10-15 11:16:10
DechiffrierungDežurants gan te vairs nav, arī būdiņa aizslēgta, bet tam es nepiegriežu lielu vērību. Palaižam šīs pa priekšu. Pēc tam es noķeru dzelzs beņķi un papus brauc pēdējais. Pēc kādiem 100 metriem trosu ceļš vēl noraustās un tad apstājas pavisam. Sēžam. Izskatās, ka šovakar vairs nebrauksim. Krieviete bezpalīdzīgi mēģina aurot, bet līdz lejai ir tālu. Vispār sāk jau krēslot un paliek vēss. Līdz zemei viņām kādi 8-10 metri. Visaugstāk sēž apmēram 6 gadīga meitene, kā nosalis zvirbulis. Man līdz zemei metri 4-5, papam vēl mazāk. Kalns ir slīps un akmeņains. Izskatās diezgan nepatīkami, bet ko tur vairs. Izrāpjos no krēsla un palieku karājamies rokās, tad atlaižos. Kritiens un trieciens. Apmetu kūleni atsizdams muguru un iekrītu zālēs. Tiktāl normāli. Uzskrienu pa taku līdz būdai, bet pogas protams nedarbojas. Kāds vīrs ar suni, iedams lejā, vienā mierā saka, ka tā te šad tad gadās. Cits sēž līdz rītam, citus ar striķi noņem. Eju atpakaļ. Tagad papus man nosviež fotoaparātu un brilles un lec lejā. Viņš ģērbies uzvalkā. Pēc tam mēs visi nospriežam, ka jātiek lejā vēl tikai 15 gadīgai skuķenei. Viņa atrodas kādi 2,5 metri no staba. Uzrāpjos stabā pa dzelzs trepītēm un karājoties vienā rokā mēģinu aizsniegt krēslu. Tas tomēr pa tālu. Tad viņa izdara veiklu gājienu. Satver manu roku un pievelkas klāt. Tad es satvēris krēsla stieni velku to klāt cik vien iespējams. Kad likās, ka noiesim abi lejā, šai izdodas aizsniegt staba trepītes un pārkāpt uz tām. Triks ir izdevies. Jožam nu lejā pa kalnu. Tas ir diezgan stāvs un zāle mitra. Man jau ir karsti. Sāk smidzināt ar. Apmēram 1,7 km ko iet. Apkārt biezs mežs. Lejā protams neviena nav. Skuķis vēl mēģina kaut kur rāpties mājā, bet visur ciet. Padzeramies ūdeni no vertikālās caurules. Tas ir kalnu avota ūdens. Tešam tālāk. Visiem satiktajiem ciematā prasām telefonu. Tād te nav. Visādas mājas apejam, nekur nav. Tad uzzinam, ka turpat tajā skolā pie būdas sargs dzīvo. Ejam atpakaļ. Tiešām tur uzvalkā staigā veterāns sargs. Viņš neko nezin, viņam nav atslēgas un vispār izskatās pēc gruzīna. Notiek vārdu pārmaiņa mēs viņu atstājam diezgan niknu un sarkanu. Aizejam līdz ceļam, kur ir autobusu pietura. Veikalā man pasaka, ka vienīgais telefons ir kaut kādā kopmītnē tepat aiz stūra. Tiešām tur pie komendantes ir telefons. Viņa un vēl viena ir, pa laimi, ar apgriezieniem un beigās pati ņem telefona klausuli un mēģina apvārdot miliciju un vēl visādas organizācijas, kuras atbildību liek cita uz citu. Kādu stundu mēs tur nosēžam, bet vairāk laika mums nav. Skuķi atstājam drošā vietā un tā lieta ir iekustināta. Šīs esot no Maskavas un lidmašīna 10 no rīta. Bet mums ir jāiet. Viņa ir diezgan lielā stresā, tā ka tikai nošņukst "Spasiba" un mēs aizejam. Komendante apsola kaut ko izdomāt.
Tā nu ejam uz pieturu. Sācis ir līt un vēss palicis, bet man tā kaltē rīklē, ka jābrauc uz centru un jāmeklē kur iekost un iedzert. Pilsētā visur jau ciet. Uzbraucam viesnīcas 9. stāvā, kur var apēst desmaizi un iedzert minerālūdeni. Pēc tam lēnā garā braucam uz autoostu izņemt koferus. Kad aizbraucam ir jau bez 20 minūtēm deviņi. Uzgaidāmā zāle tukša un vecene mazgā grīdu. Izrādās ka 9 taisa ciet. Vēl 20 minūtes ilgāk vilkušies un varētu lidot bet koferiem mājā. Tad laižam ar "Ikarusu" uz lidostu, kur būs jādzīvo līdz kādiem pusčetriem rītā. Visur biezs no cilvēkiem, mēsli abos stāvos aizņemti, visur guļ. Atrodam brīvu vietu pie sienas kur apmesties. Tā nu guļam sēžot, stāvam. Pārmaiņus ejam paklaiņot. Es ik pa laikam aizeju ārā iedzert violetu limonādi, kas garšo pēc esences. Turpat tumbās pie ierakstu studijas skan Koto. Nakts. Cilvēku paliek mazāk. Pieklīst kāds vecs suns. Nopērku saldējumu. Augšā nopērku kaseti. Nīkstam. Beidzot jāiet uz lidmašīnu. Ieņemam vietas 1. salonā. Mums priekšā ierodās latviešu veči - kalnu airētāji ar baigām somām un lielu airi. Es laikam esmu noguris. Līdz Ganijai, kur jānolaižas, ir mākoņains un daudz foršu gaisa bedru. Novorosijskā nolaišanās. Pēc tam lidojam tālāk, nu jau uz Latviju. Vienīgi nezin vai neliks braukt atpakaļ. Aust jau rīts un virs mākoņiem parādās sārta saule un sākas fantastiskas ainavas. Pie Latvijas jau parādās raksturīgās mākoņu gubas. Vietām redzama zeme - Daugava, ezeri, lauki. Samazinām augstumu. Rīga ir klāt. Dūmakā redzami vareni, no
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-04 19:08:33
Korrigiert2018-10-15 11:16:43
Dechiffrierungmākoņu starpām krītoši stari. Lidmašīna pieskaras skrejceļam un sāk vibrēt no nelīdzenā pārklājuma. Tad apstājas. Apmēram septiņi no rīta. Lidostā minūtes 40 gaidam koferus, tad gaidam autobusu. Beidzot tas sasodītais autobuss ir klāt un braucam uz centru. Jā, pie vienas ministrijas karogs sarkanais, pie prokuratūras ar. Diena ir saulaina un visi darbojas kā parasti. "Sliekā" vēl iedzeram kafiju pirms vilciena. Ap pusdienas laiku esam Siguldā. Viss. Bet tikai pēcpusdien tā īsti uzzinam, ka pāris dienas norisinājies viss, kam vajadzēja beidzot notikt un pučs galīgi izgāzies. Tā lūk.

Nākamajā vakarā notika kārējā akcija. "Liesmojošais Baltijas ceļš". Viscaur gar Pleskavas šosejas malu kurināja lielus un mazus ugunskurus. Mēs trijatā ar abiem B. braukājām ar velosipēdiem un es filmēju. Laiks bija lielisks un pie tam šodien M. Žāram dzimene. 10 vakarā esam radiostacijā un divas stundas miksējam žāru. Es stāstu visādas blēņas pa tiešo ēterā: uz papīra neesmu uzrakstījis tā ka viss iet uz dullo.
Šitie raidījumi mums katru piektdienu. Īpaši "krimināls" bija par Janu Hammeru. Mūzika no videofilmas "Maiami netikumi", līdzīgs gabals iet pa RTL un tepat lejā arī visādi zeļļi ņem nost gāzes baloniņu Aivara puikam. Draud viņam pašam ar. Aivars šiem ieliek acīs ar lielo prožektoru no loga. Hammers šovakar. Lielākais nummurs ir tas, ka tikko pie stacijas viņam pa 50 Rbļ kāds tips piedāvājis antenas pastiprinātāju, kurš 2 stundas atpakaļ vēl stāvēja studijā uz plaukta

Ilze sākusi vazāties un dzert ar visādiem tipiem, pinkainiem. Laikam tie paši no Olaines. Pēdējo reizi mēs tā strikti sarunājām "Kārlī" satikties, lai viņa atdotu brilles. Tā arī notika. Viņa nemitīgi atkārtoja, ka šausmīgi neērti esot, ka tā noticis. Pie ieejas viņa iespiež man rokā salauztās brilles un aizdrāž prom. Kamēr vēl silts, viņas visas tur sēž skvērā pie filharmonijas un dzerstās ar tiem pinkainajiem. Reiz es tur gāju un garāmejot kaut ko pāris vārdus pateicu Irēnai. Tas viens zellis šoreiz bija galīgi pillā un nu gribēja mani mācīt. Atsitu spērienu gluži kā sparingā ar Ivo, bet pa vaigu gan ievilka tā nedaudz. Tā ar tas beidzās. Vairāk Ilzi neesmu saticis.
Kā runā, "Kārli" ar taisot ciet pavisam.

Oktobrī nospēlējam balli Ikšķilē. Kaut kādi daiļamatnieku svētki brīvdabas estrādē. Laiks brīnišķīgs, cilvēku maz. Starplaikā uzlieku "My october simphony" un sēžam uz skatuves ar Gabi un dzeram kafiju. Gabis atbraucis pēc āboliem. Baseni mums spēlē viens čalis no mēbeļu kombināta. Aparatūra arī no turienes, stiepām no kāda 3. stāva lejā un augšā. Čakstiņš ar Arču tik modulē piecreiz pa gabalu. Normīts zviedz, basists mēģina dragāt līdz, man beigās sajūk tonalitātes. Aktieru trupa, nekas vairāk.
Oktobris vispār šogad lielisks.
Kaut kad oktobra beigās, nē pa vidu braucam no centrāles organizētā ekskursijā uz Igauniju. Liels autobuss, pazīstami cilvēki.
Text dechiffrieren
#LFK Ak-9-6
Wurde dechiffriert vonInita Lūse
BeendetJa
BestätigtNein
Ausgebildet2018-10-05 09:12:42
Korrigiert2018-10-15 11:17:08
DechiffrierungNovembris, decembris paiet vienās kora koncertos ballēs un baļļu spēlēšanā. Ja kādu vakaru ir jādzer ar Mārtiņbērniem, tad vai nākoš vakaru jābrauc ar aktieriem spēlēt. Vienu reizi mums bija neliela turneja. Pirmajā dienā braucam uz Daugavpili. Vilciens iet kādas trīsarpusstundas un lielāko daļu stāvam tamburā. Kā sastāva papildinājums mums līdz vēl viena dāma no operas kora. Tā ar ir baigā humora vecene. Man ir līdz "junostj" ko es dabūju nožēlot stiepdams divas dienas uz pleca vai padusē vai pie rokas

Tad vēl viens lielisks brauciens ar kori uz Ļeņingradu.
Text dechiffrieren
öffnen

1991. gads

14. janvāris, pirmdiena.
Jau nedēļu dzīvoju vai slēpjos Amatnieku mājā. Nezinu cik tas lietderīgi, bet visi tā uzskata. Pagāšnakt vēl nekas nav noticis, pie torņa Siguldā kādu laiku stāvēja armijas bobiki. Šodien noteikti jābrauc uz Rīgu.
Stacijā satiku Ivo un braucam prom. Rīgā izstaigājām Doma laukumu, Ministru padomi, Telefonu centrāli un ar lielu līkumu gājām uz Zaķusalu. Uz tilta galiem visāda iespējamā smagā tehnika. Televīzijas mājas apkārtnē (vēlāk kāds saskitījis) ap 60 ugunskuriem. Krastmala bloķēta ar traktoriem, vilcējiem, nostādīti arī vairāki Kinostudijas prožektori. Uz māju stūriem augšā saliktas tumbas, tā ka pa lielu apkārtni dzirdamas ziņas un mūzika. Pašā televīzijas mājā iekšā kaut kas līdzīgs fantastiskam Bionamam. Cilvēki visur guļ uz trepēm, hallē, otrā stāvā, visa koncertzāle pilna, juku jukām guļ, ēd, dzer. Skatās vai nu satelītu, vai mūsu programmas. Daudzi te ierīkojušies uz ilgāku laiku.
Nāk nakts un vispārējā atmosfēra sasprindzinās. Ir auksts un trako putenis, bet no visiem radioaparātiņiem un skaļruņiem skan Mišela Žāra „Rendez- vous”. Ar Ivo aizejam uz tiltu. Viņam ir iedota zemesargu lenta. Uz tiltiem daudzās vietās ugunskuri. Kādu laiku priekšējā postenī palīdzam novirzīt mašīnas. Pēc pusnakts tilts tiek slēgts. Smagie traktori aizšķērso ceļu. Vēlāk kaut kur izšķiramies un es dažas stundas pavadu televīzijas koncertzālē, kur spēlē un dzied „poļu nams”, pēc tam Rajecka, Grāvers, Krēsla, Mednis, Macats Raimonds un divi basketbolisti sniedz foršu koncertu un nervu atslodzi.
Rīta pusē lejā kafiju dzerot satieku brāli un Ainu. Nakts ir laimīgi aizvadīta un no rīta aizbraucam uz Siguldu pēc kinokameras.
Trešdienas vakarā no kultūras nama braucam filmēt uz Zaķusalu. Modris, Aivars ar videokameru, es un vēl divi. Mamma iedod līdz dievvārdus un sudraba pieclatnieku. Braucot turp sajūta nav dies ko patīkama. Kā pirms kaut kā nezināma. Pie „Gaujas” kādu laiku esot redzētas armijas mašīnas. Veiksmīgi nokļūstam Zaķu salā. Staigājam visur apkārt un Aivars filmē. Vēlāk es satieku Mārci no institūta un ejam kopā. Mana kamera jau domāta dienai. Naktī paziņo, ka Persijas jūras līcī sācies karš. Kādam vīram paliek slikti, viņš iziet ārā. Te hallē kāds ziņo, ka vajadzīgi 20 cilvēki pie tilta. Ar Mārci piesakāmies. Aizejam tikai četri. Tas ir priekšējā postenī pie dzelzceļa tilta. Tur ir vairāki ugunskuri un par maz cilvēku. Sēžam, kurinam, klausāmies naktī. Pa tiltu bieži brauc smagi prečinieki. Uz Daugavas viss klusu un mierīgi. Otrā krastā dažreiz tā kā nobrauc kāda armijas mašīna. Radio ziņo par amerikāņu precīzajiem triecieniem. Stundas lēnām velkās. Pēkšņi pilsētas pusē uzšaujas sarkana raķete. Signāls? Esam satraukti. Pēc tam seko trīs gari kuģu signāli. Tas viss tiek pa rāciju ziņots Centram. Viss paliek mierīgi, šausmīgi nāk miegs. Pusstundu pasnaužu uz baļķa. No rīta, kad gaisma uzaususi, ejam uz māju. Ap desmitiem Mārcis aizbrauc, es palieku un sāku filmēt pa apkārtni. Aizeju līdz tornim. Tur vienas vienīgas barikādes, ugunskuri, traktori, dzeloņstiepļu žogi. Uzņemu dažus skatus arī no augšas kādam dzezbetona vedējam. Visu dienu dzeru kafiju, bet miegs tāpat nāk. Televīzijas hallē izdodas nedaudz pasnaust. Vēlāk krastmalā atbrauc lauku virtuve ar boršču. Vakarā atbrauc mamma un aizved mani uz centrāli. Tur arī ielas bloķējuši refrežeratori un vidū kuras ugunskuri. Kā vesternā. Centrālē pavadu divas dienas. Braucam uz Mazo Ģildi pēc pārtikas.Tur ar varēm tiek piedāvāts viss kas.
Svētdien 20. janvārī ap 10 vakarā Godmaņa mierinošā uzruna tiek pārtraukta ar paziņojumu. Melnās beretes apšauda un ielaužās Iekšlietu ministrijā. Tāpat vien tiek četri nošauti, 9 ievainoti. Pēc tam televīzijā tiek rādīti vairāku valstu žurnālistu videomateriāli no notikuma vietas.
Nošauts arī Podnieka operators Andris Slapiņš. Naktī beretes atkal aizvācas no sašaudītās ministrijas.
Trešdienas vakarā piezvana Blumbergs Jānis. Doma laukumā visu nakti jāspēlē un mēs varētu kaut ko nograbināt. Šis sarakstījis kasetē tās 4 manis draņķīgi uztaisītās dziesmas un grib dziedāt. Aizbraucu astoņos uz Rīgu. Mums paredzēts 11 jeb 23ºº. Ikarusā aparatūra, pults, skaņu veči. Uz platformas improvizēta skatuve. Cilvēku diezgan maz, jo tagad jābūt visiem caurlaidēm. Man ar tādu izraksta. Vispār Vecrīgu nevar pazīt. Visur betona bloku mūri, smilšu maisi, barikādes, ugunskuri. Klīst japāņu un citu valstu reportieri.
Ik pa laikam ieejam Doma baznīcā kaut ko iedzert un ieēst. Tur ar pills ar cilvēkiem, medpunkts, zālē kaut kāds TV celtnis. Vīri snauž.
Galu galā spēlējam ap divpadsmitiem. Es kaut ko mēģinu pavadīt uz jaunās 7. jamahas. Kā pēdējo atskaņoju manu instrumentālo, kuru šis piesaka „Pēdējais lidojums”. Vispār tās Blumberga iedomas ir pārāk avantūristiskas, bez kaut cik stabila pamata. Es jau arī šoreiz nebiju labāks. Galvenais, ka pēc mums uzstājas Rajecka, Maija, Ieva, Ulmanis Inguss. Bet vispār nebija arī īstā publika. Rokas ar sala un vējš vēss, bet tā jau auksts nebija.
Vispār tas Blumbergs varētu būt menedžeris, jo ir nekaunīgs un ar visiem iedraudzējas. Iepazinies arī ar Bergmani un vienreiz Preses bārā prātojām par mūsējo „house” versiju ar varen naivu tekstu. Pēteris savukārt domā, ka viņam ir varen labi dzejoļi un jātulko angliski, jāmācās ģitāra un jārāpjas uz skatuves.

4. februāris.
Vakar „Labvakars” sākas ar M. Žāra Ķīnas koncerta skumju skaņdarbu, kura pavadījumā perfekti samontēti kadri no uzbrukuma Iekšlietu ministrijai un citiem skatiem. Tas bija satriecoši.

23. marts.
No Bīriņiem esam izmesti, aparatūru savākt neizdodas, beigās vēl nosprāgst maģis. Pie tam vēl paliek 20 gadi man. Neko jēdzīgu ierakstīt tā arī nav izdevies. Par Bīriņiem bija daudz ideju.Tur arī pazuda galvenā lente ar Rolanda ierakstiem.
Aizlaidām uz Tūjas jūrmalu. Ļoti interesanta apkārtne, jāfilmē. Veca reņģu žāvētava, garš akmeņu mols, vējrādis. Pie tam vēl atradām klints sienā alu ar skatu uz jūru. Tieši tādu pašu kā grāmatā „Komēta nāk”.

Augsta dziesma, skani skani
Zilā zvaigžņu haosā!
Nemirstīgu dari mani
Tautas vīru eposā.
Apkamp visu birmamemtu.
Universums nu ir tavs,
Tērp ar violetu lentu
Visus mūs kad Pikols raus.

SUMMER IN SIAMA (THE POGUES)
Vasara Siāmā gan tā nav. Taisījos stāties Kultūras akadēmijā un tagad izkritu pirmajā eksāmenā. Tukšums nu ir. No "laivas izmestā" sajūtas. Nākošgad stātos atkal, bet vēl ziema jāpārlaiž kaut kādā dienestā, darbā vai nedarbā.

27. jūnijā bija pēdējā diena, kad strādāja Planetārija kafejnīca jeb īsuma "auss". Vakarā to aiztaisīja uz visiem laikiem. Pirms Jāņiem "Parks" tur bija sarīkojis dzejas vakaru. Vairāki ausisti, kuri sevi uzskatīja par dzejniekiem un dzejniecēm. dzer "skrūves", pīpē. Gabim un Aldim, man šķiet ir vērtīgākas idejas, bet viņi neskrien ar katru lapiņu, lai lasītu visiem. Tad uz krēsla uzkāpa kāds bārdainis, kurš teicās esam no VFR, un sāka pērkondimdošā balsī dziedāt kaut kādas ārijas. Beigās vēl kāds mīkstais sāka trakot, liels juceklis, mēs esam kārtējo "auss" cirku redzējuši un attālinamies.
"Dieva auss" - tā bija kā mājvieta rudenī, ziemā pēc lekcijām, stundām vai vienkārši draņķīgā laikā. Tā bija vieta, kur piedzima un arī nomira visdažādākās radošās idejas vai plāni. Grūti patikt ko visu mums nozīmēja šī kafejnīca, vispār šis nams, īstenībā baznīca.
Tajā dienā tur mēs ar "zaļo", vēl kādu tipu iedzērām tēju un tā nu tā epopeja beidzās.
Jēcis vēl esot uzlīdis tornī, bet milicis nodzinis lejā.
Mēs arī bijām pēdējā angļu valodas kursa grupa. Pēdējā nodarbībā uztaisījām svinīgu noslēgumu ar torti un šampanieti. Pēc tam vēl ar skuķiem aizgājām uz Restorānu "Rīga". No šīs kompānijas visekscentriskākais tips ir Aigars Austrumu cīņas skolotājs. Esot 8 mēnešus dzīvojis klosterī Francijā. Ar valodu galīgi neiet, bet muld visvairāk. Gribēja, lai ar to vēlāk brauktu uz Ameriku, bet no tā jau nekas nesanāks. Nav nevienam tāda profesionāla piegājiena.
Uz Jāņiem atbrauca sibīrieši - Selga ar Juri. Jāņojām Vidrižos. Aiz ganībām melicratori sakrāvuši celmu un šakārņu kaudzi vienstāvu mājas augstumā un naktī tā deg ar milzīgu liesmu. Ar brāli uz moča braucām uz turieni pa ceļam nosvilinot kādu lāpu.
Kopš brālim ir motocikls, tagad pa vakariem varam vālēt pa šosejām. Pavisam cita sajūta nekā ar mašīnu.

NONSTOP JULAY (its semingly) a-ha
Kad iznāk, dzīvoju pa Vidrižiem. Pašreiz esmu Saulkrastos pie jūras. Silts un saulains visu laiku. Vidrižos nu ir suns parādījies. Nopirkuši Rīgā tādu mazu kucīti, kaut kādu krustojumu starp laiku un vilku. Longa. Lāsīte ilgi nevar pierast un kā ierauga tā šņāc. Viņai laikam liekās, ka tagad it kā ir nobīdīta nedaudz malā. Longa nu ir galvenā persona. Trešais vēl ir Mildas kaķis ar kuru ar viņa reizēm plūcās. Tāda nu ir tā raibā sabiedrība.
Bet es eju tālāk gar jūru. Cilvēku daudz, šausmīgi karsts. Aizeju līdz Zvejniekciemam un pa šoseju atpakaļ uz Saulkrastiem. Tur pie autobusa pieturas satieku Reini un Šmitu. Blumbergs stāv alus rindā. Šie izrādās te visu dienu dzīvo. Ejam atpakaļ pie jūras. Tur Guna, Blumberga klasesbiedri. Lēnām dzeram alu, klausamies visu, kas domāts vasarai. Smiltis tik karstas kā Āfrikas tuksnesī. Vienkārši, bet forši čaļi viņi ir.
Meklējam vasaru - Looking for the summer. (Kriss Rea)
Vakarā laižamies uz Juglu un no Juglas ar vilcienu mājā. Pašā vakarā vēl braucam peldēt uz Umuri.
Šodien bija pēdējā Nebeidzamā Jūlija diena.

Augusts.
Pirmdiena.
Karsts kā parasti. Piekraujam mašīnu ar aparātiem un laižam ar Bergmani uz Vidrižiem. Tagad bruņojumā ir arī krievu ritma kompjūters Lēlis. Vispār mums ir jātaisa 2 stundu raidījums par elektronisko mūziku Siguldas radiostacijai. Vidrižos brālis nav mājā, tā ka pagaidām dīkstāve. Toties pie smilšu karjerām mašīnas, cilvēku bars. Aizejam. Tur kaut kāda grupa uzņem kriminālu. Nogāzes malā uzstutējuši baltu "Volgu", bet nevar izdomāt kā labāk nolaist lejā. Re kā atnāk cilvēki un īsteno manu veco ideju - sarīkot kinopasākumu Vidrižu kanjonā.
Apsēžamies lejā ēnā pie krūmiem. Turpat arī pāris čaļi un skuķi no kinogrupas. Aizeju pēc minerālūdens, pēc tam pēc savas kinokameras, statīva un fotoaparāta. Turpat ar samontēju savu uzņemšanas iekārtu. Viena dāma gan sāk dzejot kaut ko par patentu nepieciešamību, bet kad es prasu, no kurienes viņi ir, paši sāk smieties. Beigās viņiem pat gribas ielūrēt manas kameras okulārā.
Tā pagāja labs laiciņš un "Volga" bija sagatavota. To nostādija uz purna, atstutēja un tad gāza lejā. Dubls bija viens un dēlis ar pie viena aizgāja līdz. Nez kā tas viss tur viņiem izskatīsies. Es ar filmēju. Tad tika dots rīkojums pirotehniķim Toļikam gatavoties spridzināšanai. Tikmēr mēs nokāpām lejā pie dīķa, lai būtu labāks rakurss. Atkal jāgaida kamēr šis visu sataisa. Nu gandrīz kā Arizonā. Bergmanis no karstuma bēgdams, ielec dīķī un vēl pagūst nopeldēt tajā siltajā baseinā. Es savu statīvu uzstutējis, turpat vazājos, pārlikdams vai nevajadzētu ar visām drēbēm ielekt dīķī.
Toļiks nu ir savu ķīmiju pabeidzis. Ar pirmo reizi nesanāk, pielabo. Tad režisors bļauj "nu" vai "davai" un "Volga" uzsprāgst. Blīkšķis, liesmas, melli dūmi. Visi filmē. Tad piebrauc pažarnieki un dzēš pa visu nogāzi degošos zāli. Dūmi un tvaiki aizsedz sauli. Fotografējam, filmējam. Šie visi laikam ir no tuvējās apkārtnes un filmas darbība arī risinās pa Vidrižu pusi. Būs man ar jāpafilmē kāds neliels "contry story", jāuztaisa mūzika.
Mājās uzkāpjam uz bēniņiem. Jānim visu laiku saulesbrilles uz deguna, tā ka viņš švakāk redz, bet nost neņem. Un tā viņš piegājis pie lūkas malas, kur tupju man saka: "Te ir bezceris", un kāpj lejā vai precīzāk, gāžas tukšumā. Traumas, pāris labi skrāmbājumi. Varēja nosisties ar. Būtu es atkal vainīgs.
Vakarā dabonam aparatūru un līdz vēlai naktij rakstam tekstus un signālus raidījumam.
Otrā dienā jau ķeramies pie savas mūzikas. Strādājam diezgan daudz un uztaisam vienu žāra stilā, vienu tehnopopu un New AGE. Vakarā ap 23:00 ejam uz kanjonu peldēt. Šeit pūces lidinās no purva puses un klaigā visādi naktsputni.
Tā mēs tur rakstamies, pa reizei aizlaižam ar autiņu uz Bīriņiem vai citur.
Iekšā kož mušas un tāpēc vienu nakti nospriežam gulēt pļavā aiz siena kaudzes, lai varētu skatīties zvaigznēs. Tas ir lieliski, taču ap četriem no rīta kļūst slapji un auksti. Velkamies iekšā. Es atslēdzu durvis, bet durvis neverās. Acīmredzot nevar tomēr atslēgt. Bergmanis paņem nazi un mēģinādams griezt, nolauza atslēgu. Atmūķējam un lienam pa logu. Izrādās, durvis ir vaļā.
Kā mēs aplasījām ķiršu koku, varētu pamācīties žonglieri. Turēt sevi ar trepēm, kuras uzvilktas kokā, pie tieva zariņa un vēl snaigstīties pēc nabaga retajiem ķiršiem.
Un vispār ceturtdien tā balle beidzās un dragājam atkal uz Siguldu. Piektdien 10:00 vakarā laižu raidījumu gaisā.

15. augusts.
11 tūkstoš metru augstumā klausos žāru un skatos uz fantastiskām Saules un mākoņu rotaļām. Pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu. Uz Krasnojarsku. Dažviet mākoņu sega kļūst blīva kā sniega klajums, bet virs tā vietām slejas gubu mākoņu klintis. Citas planētas ainava.
Pēc 8 nolaižamies Omskā. Mākoņu pamaz un jau no augšas var redzēt pilsētas uguņu virknes. Lidmašīna nemitīgi manevrē un mirdzoša plakne lejā svārstās.
Lidostā izejam kontroli un laižamies tālāk. Šoreiz ir mākoņains un daudz gaisa bedru. Brīžiem tā krīt, ka ķermenis kļūst paviegls.
Krasnojarskā pusstundu gaidam trapu. Pēc tam kaste aizved uz lidostu, un Selga jau sagaida. Viņas meitas vīrs ir baigais biznesmenis un mūs gaida toijota ar ROYAL SALOON. Aizmugurē ledusskapis un stereosistēma. Šis ieslēdz LAID BACK pēdējo gadu un laižam uz 250 km attālo sādžu. Šosejas pagaidām ir platas un diezgan gludas tā ka dažreiz braucam ar 150 - 170 km/h. Lēnām aust gaisma un ap horizontu var redzēt paugurus un plašumus.
Saule kā sarkana bumba karājas tieši priekšā šosejai, ir izspēlētas vairākas kasetes un esam galā - sādžā Imbeža - no vārdiem inostrannije beženci.
Sādža atrodas tādā kā ieplakā starp lēzeniem pauguriem.
Dienā Voloģa ar aizbrauc uz kāzām un mēs ar papu klaiņojam riņķī. Meklējam kaut kādu ezeru. Apejam apkārt un cauri sādžai. Pa ceļiem apstaigājam lielus gabalus apkārt. Visur paveras plaši skati uz laukiem un mežainiem pauguriem. Pie apvāršņa tie ir pavisam zili un dūmakā tīti.
Visur ir tikai melnzeme un mašīnas uz veļa atstāj brūnu putekļu mākoņus. Kukurūzas laukā govis iebridušas, gans ar zirgu jādelē. Vakars.
Sestdien ejam pa kalnu augšā uz pāris km attālo centru. Tur tīri jēdzīgas mājeles, armēņu celtas, veikali, pasts ar baltu karogu un zvaigzni. Pie viņas mājas stāv kamielis, flegmātisks ar rezignētu skatienu. Laukuma vidū drūmi guļ milzīgs vērsis jaks. Kā vēlāk izrādījās, direktors gribējis kaut kādu mācību rezervātu taisīt, bet tas viss parāvies. Tā nu tie avi aziāti te veģetē. Tepat netālu ar zils klubs. Koka šķūnis veļas siltuma krāsā. Vakarā "tanci" (dejas).
Pievakarē sēžam uz sola pie sētas uz ielas. Pretējā mājā dzīvo vēl viena Irinka, ar kuru mani mēģināšot iepazīstināt, lai vēlāk ietu uz dejām, bet vēl vēlāk varbūt pat vestu prom uz Latviju. Šī tik dzenā aitas, bet atnāk drūmais tēvs un pabļaustās aiz ieraduma, tā ka nav ko uz mani daudz skatīties.
Pa ielu tuvojas govju un citu lopu bars un savējie iegriežas zināmajos vārtos. Tā nu visi sēž uz soliem pie sētām, pļāpā, apbrīno mūs. Papus, kā parasti, ķeras pie vecām avīzēm, bet es ap pusdesmitiem garlaicības mākts dodas uz veļaszilo klubu. Pa ceļam vienīgā gaisma ir zvaigznes debesīs, bet centrā iela jau ir apgaismota. Šur tur dragā ar močiem, baros lasās vietējie. Iela pie kluba ir tumsā. Kaut kur uz soliem sēž zēni un dzied "blatnajas", kaut kur sēž meičas. Tiek dzerts un lustēts tepat ārā. Naudu domāju netērēt un iekšā neiet, jo esmu tomēr viens un pie tam ne treniņjakā. Tāpat lēnām kātoju atpakaļ. Jau ārpus apgaismotās zonas uz ceļa pēkšņi apstājas mocis ar blakusvāģi. Braucējs ķiverē atskatās. Tā ir zīme, ka es varu pabraukt. Sēžos viņam aizmugurē. Tad viņš piedod gāzi un mēs sākam tā joņot ka kalna lejā, ka vējš pluinī matus un es knapi turos lai neaizlidotu tumsā. Kad esam laimīgi tikuši līdz sādžas otrajai ielai viņš apstājas un pajautā pie kā esmu atbraucis: Pasaku, tad viņš prasa vai es neesmu latvietis? Esmu. "Я тоже латышь," viņš saka un aizbrauc tālāk.

Svētdiena.
Šodien nospriežam iet un atrast ezeru. Atkal ejam pa ceļu lejā, cauri kukurūzas laukam, kur ganās buļļi un govis. Tiekam līdz lēzenai ielejai un izejam cauri mežam, lejā pa kalnu un ezers ir klāt. Kādi kilometri trīs, četri. No augšas pārskatot, ezers tīri jauks. Otrā pusē, pļavā notiekot apsējības un citi kolhozu svētki. Tālākajā galā, kā tas raksturīgs vairākiem turienes ezeriem, applūdusi bērzu birzs un koki nokaltuši. Savāda ainava. Laiks ir kluss un mierīgs. Aizejam līdz turienei. Kaut kur starp kokiem paviz oranža cepure un skan vāvuļošana. Kāds vīrs ar gumijas laivu braukā pa birzi, makšķerē un runā vai dzied pats ar sevi. Nedaudz paklīstam gar krastu un lēnām dodamies atpakaļ.
Pēcpusdien atbrauc Miša no kāzām, Vēlāk viņš ar Jura žiguli aizved līdz Suhangai, kas ir latviešu sādža. Šodien tur viss ir ciet un kluss tā ka jāatbrauc būs rīt. Nogriežamies pa mežu ar pauguru ceļiem. Pēc garas līkumošanas starp pakalniem, esam lēzenā nogāzes pļavā kur jālasa tēja - Sibīrijas raudene. Atrodamies diezgan augstā virsotnē un no šīs pļavas paverās varens skats un dūmakā tītām sopkām , ar mežiem apaugušiem pauguriem. Pie apvāršņa var redzēt Sajānu kalnus. Taisnā līnijā ap 200 km. Vispār šeit arī lāči klejo un tepat lejā pie strauta ziemā mēdzot vilku lamatas izlikt. Esot bijis tāds gadījums, ka lācis ielīdis lielajā siena stirpā uz baļķiem un aizmidzis. Tad ar traktoru to stirpu aizvelk uz šķūni, bet šķūnī šis pamodies un sacēlis traci.
Savākuši krietnu bunti tējas, laižam tālāk. Mājās, kā parasti sagaida Čuks un Amūrs plosīdamies. Esot nikni suņi, bet man Čuks pat ļauj viņu pieķēdēt un vispār jūtās draugs. Viņš atgādina pajūgu vilcēju, laiku. Amūrs izskatās pēc tipiska paveca krievu mužika, noskatījies, ka Čuks draudzējas ar mani, šīs ar mani cenšas novārtīt ar ķepām.
Vakariņas ir vēlu un tajās ir viss, ko var iztaisīt no svaiga trekna piena un arī pats piens, pankūkas, ievārījums. Es tā pārēdos, ka naktī gandrīz atstiepju kājas. Nākamajā dienā mani ārstē ar visādiem uzlējumiem un tējām, bet nelaba dūša un auksti drebuļi neatstāj.
Ne dzīvs ne miris, braucam uz Suhanoju. Sādža kā jau sādža, mazliet lielāka gan. Sejas gan latviskas. Ieejam veikalā. Un divas vecas tantukas sarunājas latviski. Ārā arī šur tur vecie savā starpā runā latviski. Jaunie gan laikam nē. Paši vecākie te dzīvo jau kopš 5. gada. Pārmijam kādu vārdu latviski. Braucam tālāk. Ceļš izdangāts starp mājām. Aizbraucam vēl Mišas pļavas apskatīt. No rīta bija ieskrējis Juris, teica ka būšot pa dienu un kaut kur pabraukāsim. Bet viņam todien bija tik daudz darīšanu pa fermām, ka neieradās. Pēcpusdien tāpat klaiņojām pa sādžu un apkārtni. Vienu brīdi gan vakarā uznāca baigā vētra un lietus, bet tā jau laiks vija labs. Pašā vakarā Miša aizkurināja sibīriešu pirti. Tādi zemi griesti un, kad riktīgi uzmet garu, tad jūties, ka vārīts vēzis. Kad iznākam no pirts, ir jau satumsis. Lopi sadzīti pa kūtīm, bērni vēl dauzās pa ielu. Taigas pusē uzlec Mēness.

Otrdiena.
Šodien atvadamies no visiem, atstājam Imbežu, lai dotos uz Krasnojarksku. Selga mani sadakterējusi, iedod līdz medus ar krējuma burkas un vispār viņa atgādina resnu, labsirdīgu nēģerieti no kādreiz lasītām pasakām.
Tā nu esam autobusa pieturā. Savācas krietns pūlis, pienāk autobuss un visi arī sastumjas iekšā. Miša brauc līdz, un viņš pieredzējis būdams izlaužas pirmais un paņem pretī koferus. Kaut kā iekšā esam. Līdz Krasnojarskai apmēram 3 stundas ko braukt, pa vidu apstājoties kādā pilsētelē.
Kad esam gabalā, braucam uzreiz uz jaunu rajonu pie māsasvīra Ģimas, vai Dimas. Viņš, vīrs viens mājā tiek pārsteigts kā ar sniegu uz galvas. Nu neko, taisa pusdienas. Dzeram tēju un ēdam no pannas tušonku. Tušonka ir galvenais, ko te var ēst. Pēc tam, viņš no "Provdas" strēmeles uztin smēķi un apspriežam, ko darīt. "Miša tu jau zini, es ceļot nemīlu," viņš pa reizei atkārto. Šā vai tā, bet dodamies visi uz lielāko hidroelektro staciju pasaulē. Piestātnē nopērkam biļetes un ar kuģi pa Jeņiseju braucam uz turieni. Brauciens kādas minūtes 40. Jo tālāk no pilsētas, jo stāvāki un klinšaināki kļūst krasti. Tie ir ar zāli un krūmiem, kokiem apauguši pauguri, nosēti ar klints radzēm. Krastu pakājē, kā mazas kastītes, sabūvētas vasarnīcas, lavu piestātnes citur kokzāģētavas. Dažreiz apdzenam milzīgu plostu ar baļķu kravām, ko stumj buksieris.
Elektrostacija tiešām ir gigantiska. Abi krasti nosēti ar nostiprinājumu būvēm un visādiem stabiem, vadiem, izolatoriem. Tur augšā aiz dambja malas plešas mākslīgā jūra. Līdz tai no krastmalas iet slīps sliežu ceļš, pa kuru velk kuģus augšā. Pafotografējam. Sēžam. Autobuss 1. nenāk un nenāk. Mūs uzņem jau kā liekos, pēc dažām vārdu apmaiņām.
Pilsētā, centrā notiek liels mītiņš. Starp citu, tas jau notika, kad mēs vēl bijām Imbežā. Gluži kā 41. gads. Sēžam sādžas mājā pie galda un klausamies neproduktoru, kur vīrs nekroloģista balsī saka, ka Garbačovs ir noguris, nolaidies un vispār pelnījis atpūtu. Miša krieviskā fatālismā, pārliecināts, ka atgriežas 37. gads. Mums īpaši nav ko teikt. Neziņa.
Nu un mēs atgriežamies pie Ģimkas, ēdam vakariņas. To pašu tušonku, ko viņš no sākuma pārsāla, tad pieber graudus un vēlāk televizoru skatīdamies piededzina. Vārdu sakot, noticis apvērsums.
Agri no rīta ar moskviču pabraukājam pa pilsētu. Veikali iet vēl. Noliekam koferus un somas autoostas bagāžas glabātuvē. Tad Ģimkam jābrauc uz darbu un mēs paliekam trijatā. Miša ar nav nekāds brašais staigātājs. Iegriežamies tūrisma birojā. Tur paskaidro, ka uz "Stabiem" vairs grupu ekskursijas nav un var vienīgi uzbraukt pa trosu ceļu kalnā un no platformas paskatīties. Varot arī no turienes aiziet līdz klintīm, bet tālu jāiet un bīstami. Mēs esam noskaņoti braukt turp, bet Miša gan nav sajūsmā. Beigās nospriežam, ka brauksim bez viņa, kurš ies pa veikaliem, ja reiz tik tālu ir atbraucis. Te pēkšņi pienāk īstais autobuss un mēs steidzīgi atvadāmies. Sākās pēdējais lielākais piedzīvojums. Ar maršruta autobusu izbraucam ārā no pilsētas, kur pie kalniem atrodas neliels ciemats. uzzinām ceļu. Jāpāriet upīte, tālāk pa ceļu uz augšu līdz trosu ceļa mājai. Diena ļoti miglaina un kalnu virsotnes miglā tītas. Viss ceļš līdz aušai ir 1800 metri un ar krēslu braucot apmēram 17,5 min. Ziemā ar šito pacēlāju brauc slēpotāji augšā. Vienkārši iesēžas pie troses piekarinātā krēslā un viss. Mēs ar braucam augšā. Migla pamazām ieskauj vientuļos braucējus un paliek kluss apkārt. Kā mistiskā filmā, garām klusu spīd tumšs biezs mežs uz stāvām nogāzēm, visādi krūmi, akmeņi. Šķiet tik ilgi braukts, kad beidzot esam augšā. Izejam līdz platformai un tiešām - priekšā tikai viena miglas jūra. Jābrauc atkal lejā. tur, kafejnīcā apēdam soļanku, pamētājamies un tad izskatās, ka arī migla sāk izklīst. Braucam atkal augšā. Šoreiz izejot uz platformas skatienam paveras grandioza panorāma, kas iepriekš slēpusies aiz miglas aizkara. Tie ir lielie lēzeni ar taigu biezi apauguši pakalni. Bet pats interesantākais un reizē arī savāds skats ir uz virsotnēm. kuras sastāv no stāvām augstām klintīm. Šis ir tas rezervāts "Stabi". Nez cik viņš liels, bet cik skatiens spēj sniegt, visur uz virsotnēm pret horizontu slejas stāvie klintsbluķi. Pretējā kalnā tie izskatās gluži kā fragments no Ķīnas mūra. Pa kreisi no mums atrodas liels klinšu masīvs, kas izskatās diezgan tuvu. Mēģinam pamazām iet pa taku uz leju klinšu virzienā. Aizejot līdz atklātākai vietai, izskatās vēl tuvāk, un tā tik uz priekšu. Satiekam vienu otru cilvēku, kuri saka, apmēram 2 km ko iet, bet tur tālāk esot bīstami un grūti iet dēļ smalkajiem akmentiņiem. Pa ceļa, paveras visādi lieliski skati uz tālajiem pauguriem. Lielie bluķi nāk arvien tuvāk. Te atkal jākāpj uz augšu. Te ir slidens un brīžiem jāturas pie krūmiem, lai nepaslīdētu un neaizripotu lejā. Šitā uzlienam līdz klintīm. To sienas ir stāvas un gludas. Augšā, virsotnē alpīnisti uzsprauduši karogu. Klusums. Tikai tālu lejā dun Krasnojarska, uz kuru paveras plašs skats. Mazliet zemāk riņķo vanags vai ērglis. Fotografējam. Lienam uz visādiem bluķiem un radzēm, kur vien iespējams. Brīžiem ir tā, ka neuzmanīgs solis sānis un ripo aizā. Es lēkāju pārgalvīgi pa stāviem bluķiem kā čingačguks. Šeit vajadzētu kādreiz atbraukt paklejot un pafilmēt. No kādas klintsmalas tālu lejā pēkšņi atklājas liela gleznaina villa. Droši vien tai nav vienkārši klāt tikt. Man brīžiem patīk uzrāpties kādā augstā smailā klintsbluķī pie stāvas kraujas un nekustīgi stāvēt kā vientuļa statuja. Bet laiks iet un pamazām ejam atpakaļ. Nu uz leju ejot liekas pa visam stāvs.
Noejam pa taku mežā un atkal rāpjamies kalnā, ejot pa it kā taisnāku ceļu. Drīz jau koki kļūst retāki un domājam, ka būsim galā, bet te izrādas, ka esam nedaudz pamaldījušies un šis nav īstais kalns. Fiksi ejam tālāk un tomēr veiksmīgi izejam pie platformas. Tur vēl grozās pāris krievietes ar pusaugu skuķiem. Visiem foršs noskaņojums, papus vienai iedod fotoaparātu, lai šī mūs nofotografē. Visi joko, smejas. Pulkstenis jau pāri 4 un ejam uz pacēlāju. Pēdējā iekāpšana šeit beidzas vēl pēc min. 25-cām, bet esam pēdējie.
Dežurants gan te vairs nav, arī būdiņa aizslēgta, bet tam es nepiegriežu lielu vērību. Palaižam šīs pa priekšu. Pēc tam es noķeru dzelzs beņķi un papus brauc pēdējais. Pēc kādiem 100 metriem trosu ceļš vēl noraustās un tad apstājas pavisam. Sēžam. Izskatās, ka šovakar vairs nebrauksim. Krieviete bezpalīdzīgi mēģina aurot, bet līdz lejai ir tālu. Vispār sāk jau krēslot un paliek vēss. Līdz zemei viņām kādi 8-10 metri. Visaugstāk sēž apmēram 6 gadīga meitene, kā nosalis zvirbulis. Man līdz zemei metri 4-5, papam vēl mazāk. Kalns ir slīps un akmeņains. Izskatās diezgan nepatīkami, bet ko tur vairs. Izrāpjos no krēsla un palieku karājamies rokās, tad atlaižos. Kritiens un trieciens. Apmetu kūleni atsizdams muguru un iekrītu zālēs. Tiktāl normāli. Uzskrienu pa taku līdz būdai, bet pogas protams nedarbojas. Kāds vīrs ar suni, iedams lejā, vienā mierā saka, ka tā te šad tad gadās. Cits sēž līdz rītam, citus ar striķi noņem. Eju atpakaļ. Tagad papus man nosviež fotoaparātu un brilles un lec lejā. Viņš ģērbies uzvalkā. Pēc tam mēs visi nospriežam, ka jātiek lejā vēl tikai 15 gadīgai skuķenei. Viņa atrodas kādi 2,5 metri no staba. Uzrāpjos stabā pa dzelzs trepītēm un karājoties vienā rokā mēģinu aizsniegt krēslu. Tas tomēr pa tālu. Tad viņa izdara veiklu gājienu. Satver manu roku un pievelkas klāt. Tad es satvēris krēsla stieni velku to klāt cik vien iespējams. Kad likās, ka noiesim abi lejā, šai izdodas aizsniegt staba trepītes un pārkāpt uz tām. Triks ir izdevies. Jožam nu lejā pa kalnu. Tas ir diezgan stāvs un zāle mitra. Man jau ir karsti. Sāk smidzināt ar. Apmēram 1,7 km ko iet. Apkārt biezs mežs. Lejā protams neviena nav. Skuķis vēl mēģina kaut kur rāpties mājā, bet visur ciet. Padzeramies ūdeni no vertikālās caurules. Tas ir kalnu avota ūdens. Tešam tālāk. Visiem satiktajiem ciematā prasām telefonu. Tād te nav. Visādas mājas apejam, nekur nav. Tad uzzinam, ka turpat tajā skolā pie būdas sargs dzīvo. Ejam atpakaļ. Tiešām tur uzvalkā staigā veterāns sargs. Viņš neko nezin, viņam nav atslēgas un vispār izskatās pēc gruzīna. Notiek vārdu pārmaiņa mēs viņu atstājam diezgan niknu un sarkanu. Aizejam līdz ceļam, kur ir autobusu pietura. Veikalā man pasaka, ka vienīgais telefons ir kaut kādā kopmītnē tepat aiz stūra. Tiešām tur pie komendantes ir telefons. Viņa un vēl viena ir, pa laimi, ar apgriezieniem un beigās pati ņem telefona klausuli un mēģina apvārdot miliciju un vēl visādas organizācijas, kuras atbildību liek cita uz citu. Kādu stundu mēs tur nosēžam, bet vairāk laika mums nav. Skuķi atstājam drošā vietā un tā lieta ir iekustināta. Šīs esot no Maskavas un lidmašīna 10 no rīta. Bet mums ir jāiet. Viņa ir diezgan lielā stresā, tā ka tikai nošņukst "Spasiba" un mēs aizejam. Komendante apsola kaut ko izdomāt.
Tā nu ejam uz pieturu. Sācis ir līt un vēss palicis, bet man tā kaltē rīklē, ka jābrauc uz centru un jāmeklē kur iekost un iedzert. Pilsētā visur jau ciet. Uzbraucam viesnīcas 9. stāvā, kur var apēst desmaizi un iedzert minerālūdeni. Pēc tam lēnā garā braucam uz autoostu izņemt koferus. Kad aizbraucam ir jau bez 20 minūtēm deviņi. Uzgaidāmā zāle tukša un vecene mazgā grīdu. Izrādās ka 9 taisa ciet. Vēl 20 minūtes ilgāk vilkušies un varētu lidot bet koferiem mājā. Tad laižam ar "Ikarusu" uz lidostu, kur būs jādzīvo līdz kādiem pusčetriem rītā. Visur biezs no cilvēkiem, mēsli abos stāvos aizņemti, visur guļ. Atrodam brīvu vietu pie sienas kur apmesties. Tā nu guļam sēžot, stāvam. Pārmaiņus ejam paklaiņot. Es ik pa laikam aizeju ārā iedzert violetu limonādi, kas garšo pēc esences. Turpat tumbās pie ierakstu studijas skan Koto. Nakts. Cilvēku paliek mazāk. Pieklīst kāds vecs suns. Nopērku saldējumu. Augšā nopērku kaseti. Nīkstam. Beidzot jāiet uz lidmašīnu. Ieņemam vietas 1. salonā. Mums priekšā ierodās latviešu veči - kalnu airētāji ar baigām somām un lielu airi. Es laikam esmu noguris. Līdz Ganijai, kur jānolaižas, ir mākoņains un daudz foršu gaisa bedru. Novorosijskā nolaišanās. Pēc tam lidojam tālāk, nu jau uz Latviju. Vienīgi nezin vai neliks braukt atpakaļ. Aust jau rīts un virs mākoņiem parādās sārta saule un sākas fantastiskas ainavas. Pie Latvijas jau parādās raksturīgās mākoņu gubas. Vietām redzama zeme - Daugava, ezeri, lauki. Samazinām augstumu. Rīga ir klāt. Dūmakā redzami vareni, no mākoņu starpām krītoši stari. Lidmašīna pieskaras skrejceļam un sāk vibrēt no nelīdzenā pārklājuma. Tad apstājas. Apmēram septiņi no rīta. Lidostā minūtes 40 gaidam koferus, tad gaidam autobusu. Beidzot tas sasodītais autobuss ir klāt un braucam uz centru. Jā, pie vienas ministrijas karogs sarkanais, pie prokuratūras ar. Diena ir saulaina un visi darbojas kā parasti. "Sliekā" vēl iedzeram kafiju pirms vilciena. Ap pusdienas laiku esam Siguldā. Viss. Bet tikai pēcpusdien tā īsti uzzinam, ka pāris dienas norisinājies viss, kam vajadzēja beidzot notikt un pučs galīgi izgāzies. Tā lūk.

Nākamajā vakarā notika kārējā akcija. "Liesmojošais Baltijas ceļš". Viscaur gar Pleskavas šosejas malu kurināja lielus un mazus ugunskurus. Mēs trijatā ar abiem B. braukājām ar velosipēdiem un es filmēju. Laiks bija lielisks un pie tam šodien M. Žāram dzimene. 10 vakarā esam radiostacijā un divas stundas miksējam žāru. Es stāstu visādas blēņas pa tiešo ēterā: uz papīra neesmu uzrakstījis tā ka viss iet uz dullo.
Šitie raidījumi mums katru piektdienu. Īpaši "krimināls" bija par Janu Hammeru. Mūzika no videofilmas "Maiami netikumi", līdzīgs gabals iet pa RTL un tepat lejā arī visādi zeļļi ņem nost gāzes baloniņu Aivara puikam. Draud viņam pašam ar. Aivars šiem ieliek acīs ar lielo prožektoru no loga. Hammers šovakar. Lielākais nummurs ir tas, ka tikko pie stacijas viņam pa 50 Rbļ kāds tips piedāvājis antenas pastiprinātāju, kurš 2 stundas atpakaļ vēl stāvēja studijā uz plaukta

Ilze sākusi vazāties un dzert ar visādiem tipiem, pinkainiem. Laikam tie paši no Olaines. Pēdējo reizi mēs tā strikti sarunājām "Kārlī" satikties, lai viņa atdotu brilles. Tā arī notika. Viņa nemitīgi atkārtoja, ka šausmīgi neērti esot, ka tā noticis. Pie ieejas viņa iespiež man rokā salauztās brilles un aizdrāž prom. Kamēr vēl silts, viņas visas tur sēž skvērā pie filharmonijas un dzerstās ar tiem pinkainajiem. Reiz es tur gāju un garāmejot kaut ko pāris vārdus pateicu Irēnai. Tas viens zellis šoreiz bija galīgi pillā un nu gribēja mani mācīt. Atsitu spērienu gluži kā sparingā ar Ivo, bet pa vaigu gan ievilka tā nedaudz. Tā ar tas beidzās. Vairāk Ilzi neesmu saticis.
Kā runā, "Kārli" ar taisot ciet pavisam.

Oktobrī nospēlējam balli Ikšķilē. Kaut kādi daiļamatnieku svētki brīvdabas estrādē. Laiks brīnišķīgs, cilvēku maz. Starplaikā uzlieku "My october simphony" un sēžam uz skatuves ar Gabi un dzeram kafiju. Gabis atbraucis pēc āboliem. Baseni mums spēlē viens čalis no mēbeļu kombināta. Aparatūra arī no turienes, stiepām no kāda 3. stāva lejā un augšā. Čakstiņš ar Arču tik modulē piecreiz pa gabalu. Normīts zviedz, basists mēģina dragāt līdz, man beigās sajūk tonalitātes. Aktieru trupa, nekas vairāk.
Oktobris vispār šogad lielisks.
Kaut kad oktobra beigās, nē pa vidu braucam no centrāles organizētā ekskursijā uz Igauniju. Liels autobuss, pazīstami cilvēki.

Novembris, decembris paiet vienās kora koncertos ballēs un baļļu spēlēšanā. Ja kādu vakaru ir jādzer ar Mārtiņbērniem, tad vai nākoš vakaru jābrauc ar aktieriem spēlēt. Vienu reizi mums bija neliela turneja. Pirmajā dienā braucam uz Daugavpili. Vilciens iet kādas trīsarpusstundas un lielāko daļu stāvam tamburā. Kā sastāva papildinājums mums līdz vēl viena dāma no operas kora. Tā ar ir baigā humora vecene. Man ir līdz "junostj" ko es dabūju nožēlot stiepdams divas dienas uz pleca vai padusē vai pie rokas

Tad vēl viens lielisks brauciens ar kori uz Ļeņingradu.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.