Divas lappuses no divpadsmitgadīgās Ērikas Jurčas (1932–1944) dienasgrāmatas. Tās vēstī par dažām nedēļām rakstītājas dzīvē un nozīmīgu Rīgas vēstures notikumu – Sarkanās Armijas uzlidojumiem un bombardēšanu 1944. gada septembrī un oktobrī. Tas ir lakonisks vēstījums, kas atklāj karu bērna acīm – uzlidojumi, sprādzieni, patvērums patversmē, troksnis tāds, ka ausis jātur ciet, un sabombardēta skola.
Dienasgrāmatas pieraksti, kas saglabājušies, tapuši Ērikas Jurčas īsā mūža pēdējās dienās. 1944. gada 13. oktobrī artilērijas lādiņa sprādziens Ģertrūdes ielā pie viņas mājas ievainoja Ērikas tēvu, bet mazā Ērika gāja bojā.