Harijs Sūna

Dzimis Siguldas pagastā. Tēvs – Jūlijs (mežsargs), mamma – Anna (medmāsa). 

No 1931.–1937. gadam mācījās Mārcienas sešgadīgajā pamatskolā. 1941.–1944. gadā mācās Rīgas pilsētas Amatniecības skolas tekstilnodaļā. Pabeidzis Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultāti, vēlāk no 1960.–1964. gadam studējis Maskavas A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūtā, kur praktizējies arī pie slavenā horeogrāfa Igora Moisejeva.

Sākumā strādājis par arhitektu, vēlāk pievērsies deju kolektīvu vadīšanai, horeogrāfa darbam un dejas pētniecībai. Latviešu folkloras krātuves horeogrāfijas pētnieks, kurš savācis lielāko daļu no LFK atrodamajām dejām un rotaļām, tās sistematizējis, pētījis, tāpat izstrādājis anketēšanas metodi, kura lietota arī LFK ekspedīcijās, pierakstot horeogrāfiju no teicējiem. Nozīmīgu grāmatu par latviešu deju autors, recenziju un publicistisku rakstu autors. Dziesmu un deju svētku virsvadītājs un goda virsvadītājs. 

Harijs Sūna:

"Šai dejai soļus novēroju Alūksnes rajonā, kad biju folkloras ekspedīcijā. Madonas rajonā savukārt atradu tādus senās horeogrāfijas materiālus, kas mani ierosināja Madonas rajona veco laužu kolektīvā "Atvasara" iestudēt "Piecdanci". Pēc Raimonda Paula mūzikas lugai "Īsa pamācīšana mīlēšanā" jaunrades konkursam izveidoju deju "Nekur jūs, puiši, nespruksiet", kurai piešķīru ziņģes raksturam atbilstošu skatuvisko risinājumu." (Bērziņš, J. Deju jaunrade. Rīgas Balss, nr. 293. 17.12.1973.).

"Būdams gan studentu deju kolektīva vadītājs, gan arī Latvijas Valsts universitātes centrālā ansambļa dejotājs, tāpat kā pārējie kolēģi M. Lasmanes un B. Priedes vadībā, svētku repertuāra iestudējumā centos vispirms pareizi apgūt tautisko specifiku. Uz to vēl īpaši vedināja repertuāra iedibinātais priekšstats (svētku programmā bija ietvertas vienīgi horeogrāfiskās folkloras krājumos ievietotās dejas). Krājuma sastādītāji, pirmspadomju horeogrāfiskie folkloristi, bija izvirzījuši prasību: tautas dejas jādejo vienīgi tā, kā viņu publicējumā rakstīts! No daudzajiem variantiem publicētāji atlasīja vienu, kas, viņuprāt, likās pats latviskākais, nerēķinoties, vai tas bijis izplatīts, vai saglabājies viena vienīga informatora visai patvaļīgā interpretācijā. Vajadzēja paiet noteiktam laikam, lai pārliecinātos, cik aplama ir šādu, speciālistu direktīva. Zinātniski, kā arī praktiski risinot folkloras jautājumus, saredzot dialektiski sarežģīto variēšanās procesu, Padomju Latvijas horeogrāfiem gribot negribot nācās atzīt, ka subjektīva pieeja materiālu atlasē nav attaisnojama. Tā, piemēram, no apmēram simt variantos sazarotās dejas, rotaļdejas, rotaļas “Tūdaliņ, tāgadiņ” tiek izraudzīta tāda, kas visvecākajos publicējumos netiek pat pieminēta. Tāpat bagātajos folkloras fondos no visiem Latvijas novadiem ir pāri par pustūkstoti fiksēta deja, rotaļdeja “Es mācēju danci vest”, kas pirmspadomju publicējumā dota tikai vienā horeogrāfiskajā un dziesmteksta variantā. [..] Un tagad, kad esmu žūrijas komisijas loceklis un dzirdu deju kolektīvu iebildumus, kā arī vēroju citas interpretējuma patvarības, man tomēr gribas silti jo silti ieteikt atcerēties, ka skatuviskā tautas deja, tāpat kā pārējā izpildītājmāksla, balstās uz trim stūrakmeņiem (autoru, iestudētāju, izpildītāju), kam pievienojas vēl ceturtais, šinī gadījumā kostīmu mākslinieks. Jo nav šaubu, ka vienīgi tad, kad iestudētājs būs ne tikai panācis no izpildītāja precīzu dejas soli, bet būs izpratis arī autora domu, tad varēs runāt par mākslinieciski augstvērtīgu priekšnesumu. [..] Lai atmiņu nobeigumā ļauts dziļi noliekt galvu M. Lasmanes gaišā tēla priekšā, it īpaši tālab, ka viņas uzmundrinošo roku esmu izjutis ne tikai kā horeogrāfs, bet arī kā grāmatas “Latviešu rotaļas un rotaļdejas” redkolēģijas loceklis. Kad manu darbu apsprieda Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Folkloras sektorā, nekad neaizmirsīšu viņas teikto: “Harij, kāpēc tu tik briesmīgi strīdies?” un viņas izbrīnā pilno acu skatu, kad es viņai atbildēju: “Bet es taču nemaz nestrīdos, es tikai nepiekritu!” Viņa centās izprast manu toreizējo nepiekāpību." (Sūna, Harijs. Vecmeistari atceroties. Literatūra un Māksla. Nr. 10. 06.03.1981.)

Par Hariju Sūnu:

Baiba Šteina par laiku TDA "Dancis": ““Rīgas deja”, kad meitu lielās mākslīgo matu copes tika saspraustas ar lielajām tautiskajām saktām, un viņas pašas ietērptas sarkanos pufīgos daudzpakāpju svārkos, vicinot kājas pa gaisu maigi “iekrita” puišu rokās. Šādu ekstrēmu ēverģēlību pilna bija Sūnas galva, un viņš reti kad uz mēģinājumiem ieradās ar pilnībā gatavām, nemainīgām jaunu deju iecerēm. Vismaz es neatceros. Viņš mēģinājumos r-a-d-ī-j-a.” (https://garamantas.lv/lv/file/view/1818704)

Valentīna Skujiņa par laiku TDA “Dancis”: “Harijs Sūna dejā kā arhitektoniskā būvē prasmīgi izkārtoja katru ķieģelīti, t.i., mūs, dejotājus, lai veidotu tādus latviskumā izlolotos horeogrāfijas šedevrus kā “Pie Daugavas” un “Audēju deju” ar arhitektoniski precīzi izstrādātiem dejas zīmējumiem, attēlojot dejā Latvijas vēsturi, dabu, raksturīgo latviešu tautas nodarbošanos. Šīs dejas (un ne tikai tās) ir latviešu deju vērtuma (t.i., folkloras) zelta fondā.” (https://garamantas.lv/lv/file/view/1818713)

Olga Freiberga: “Tikpat prasīgs, kā savas dejas iestudējot, Harijs Sūna bija arī kā žūrijas pārstāvis, skatēs pirms Dziesmu svētkiem vērtējot kolektīvu sniegumu. To atceros no manas mātes Zinaīdas Zeltmates stāstītā, jo ilgus gadus šajās žūrijas komisijās viņi bija kolēģi. Garajos pārbraucienos no vienas skates uz otru paguruma brīžos visus uzjautrināja Harija Sūnas trāpīgās asprātības. Taču, sēžot pie žūrijas galda, viņš kļuva pavisam cits cilvēks – koncentrējies, vērīgs, pat bargs, ja “priekšā tiek celts” puspadarīts vai paviršāk padarīts darbs. Viņa atzinības vērtē bija sulīgs, kā pats Sūna teiktu, “smeķīgs tautisks gabals”.” (https://garamantas.lv/lv/file/view/1818726)

Kursabiedrenes Arhitektūras fakultātē Lilija Grauda un Lenvita Dorofejeva: “Viņš citu vidū izcēlās kā spilgta personība, bija ļoti atraktīvs, labs organizators un liels orators. Laikam jau visi šie dabas dotie talanti palīdzēja viņam kļūt par kursa vecāko, jeb kā mēs viņu dēvējām, par “klases dāmu”. Ar savu lielo uzņēmību un entuziasmu viņš spēja mūs visus disciplinēt un aizraut sev līdz. [..] Atceros mūsu sarunu un viņa sacīto: “Jūtu, ka šis darbs tomēr nav priekš manis, nevaru nosēdēt katru dienu pie rasējamā dēļa kā važās iekalts. Man vajag kustības, jo pēc rakstura esmu kā lauvene, kas dzimusi brīvībā!” Un tā viņš pameta arhitekta karjeru uz visiem laikiem.” (https://garamantas.lv/lv/file/view/1818752)

Rolands Juraševskis: “Pēdējā tikšanās ar H. Sūnu man bija 1998. gadā, kad aizvedu viņam viņa pēdējo Deju svētku Goda virsvadītāja lentu un nozīmīti. H. Sūna tās uzlika un padižojās pie spoguļa. Kaut gan slims un švaks, viņš tomēr bija tas pats vecais, sevī drusciņ iemīlējies Sūna.” (https://garamantas.lv/lv/file/view/1818769)

Ēriks Tivums: “Varbūt tieši viņš “samaitāja” latviešu deju? Ja ne Sūna piecdesmitajos gados, mēs droši vien šodien dejotu brāļu leišu vai bāleliņu igauņu līmenī un izpratnē?! Sūnas grāmatas, it īpaši “Latviešu sadzīves horeogrāfija” jāpatur pa rokai katram nopietnam latviešu dejas darbonim. Tās apkopo veselu laikmetu, pravietiski visu 20. gs. latviešu dejā un nav atrautas no Eiropas tautas deju konteksta.” (https://garamantas.lv/lv/file/view/1818773)

Dzintars Kļaviņš: "Tuvāk sadraudzējāmies, kad 1977. gadā Harijs sāka strādāt par pasniedzēju Valsts konservatorijas Horeogrāfijas nodaļā. Bija prasīgs, stingrs pedagogs, kurš nopūlējās, lai studentiem iepotētu, ka “dejot vajag ar galvu!"" (https://garamantas.lv/lv/file/view/1818804)

Ilze Mažāne: “Hariju Sūnu varam saukt par latviešu skatuviskās dejas “patronu”, “korifeju”, “cilts tēvu”. Kas to zina, kā būtu veidojusies un attīstījusies skatuves deja, ja pagājušā gadsimta 50. gados savu darbību nebūtu uzsācis “novators” un “trakulis” Harijs Sūna.” (https://garamantas.lv/lv/file/view/1818830)

Jadviga Darbiniece: “Visiem folkloristiem palikusi atmiņā Harija aizrautīgā darbošanās folkloras teicēju vidū. Bija neparasti skatīties, kā šis izteikti pilsētnieciskais cilvēks sarunājas un kontaktējas ar lauku sievām un vīriem. Viņš panāca kontaktu un teicēju atvērtību jau ar pirmajiem teikumiem. Pie tam viņš nevārdoja un nepamācīja, bet tūlīt pat metās dejošanā, prasīja rādīt un stāstīt. Visi labprāt ar viņu dejoja, mācīja viņu, laboja, ko viņš darīja “nepareizi”. [..] Ekspedīciju gaita ritēja interesanti un viegli. Bet mūsu kopējos kolēģu gados es no Harija mācījos vēl ko ļoti svarīgu. Viņš sāka gatavot grāmatu un rakstīt pirmos zinātniskos rakstus. Tā bija neatlaidīga cīņa par darba metodikas, par rakstības stila izkopšanu. Tas nudien nebija viegli. Savu padarīto vajadzēja apspriest pieredzējušu zinātnieku, pie tam filologu, sēdēs. Harijs Sūna bija pazīstams ansambļu vadītājs un horeogrāfs. Tas balstīja viņa autoritāti. Bet darbs par savu domu skaidru un precīzu izteiksmi, pacietība uzklausīt citu uzskatus un beidzot panākt to koncentrēto, bet precīzo stilu, kāds ir viņa 80.-90. gadu rakstos, - tas ir parauga vērts rezultāts jebkuram zinātniekam.” (https://garamantas.lv/lv/file/view/1818851)

Elza Kokare: “Par pēdējo lielo darbu "Latviešu sadzīves horeogrāfija” (1991) atmiņa saglabājusi diskusiju ainas ar autoru, kurš bija pārliecināts, ka apgūtās zināšanas dod viņam tiesības ar savu radošo fantāziju papildināt viņaprāt nepilnīgi vai neprecīzi pierakstītos arhīva materiālus (tāda tendence tika novērota jau darbā ar pirmo grāmatu), bet man svēti likumi par folkloras autentiskuma saglabāšanu. Te mēs kopīgu valodu lielāko tiesu neradām, palikām katrs pie savām domām. Autoram taču ir savas tiesības… Un to, ka šīs domas ne reti mēdz būt visai oriģinālas, liecina arī turpat pie divi simti rakstu, apcerējumu par aktuālajām horeogrāfijas problēmām laikrakstos, žurnālos, rakstu krājumos, tai skaitā arī ārzemju izdevumos. Te nu izrādās, ka mana atmiņa “izspēlējusi” ar mani ļaunu joku, izvirzīdama priekšplānā tikai vienu, kaut arī būtisku problēmu, detaļu ikdienas darba procesā. Pārlapojot tagad, pēc desmit gadiem, grāmatu, pabīdot vienpusīgo atmiņu nedaudz pie malas, rodas pavisam cita ainava, izgaismojas citi vērtējuma akcenti; atjaunojas pārliecība, ka šī grāmata ir unikāls pētījums un materiālu publicējuma apvienojums, kurā raudzīts atsegt latviešu horeogrāfijas cilmes un attīstības vēstures galvenās līnijas, kā arī likti pamati vienotas terminoloģijas un klasifikācijas sistēmas izveidei.” (https://garamantas.lv/lv/file/view/1818860)

“Harija Sūnas kapitālais darbs “Latviešu sadzīves horeogrāfija”, ko iegādājos Aldai, interesants izrādījās arī man, pat ļoti.” (Gunāra Priedes dienasgrāmata Nr. 176. 03.05.1991. Rakstniecības un mūzikas muzejs, inventāra nr. 843916.)

1944. gadā sāk strādāt Rūpniecības tresta vecākā inspektora amatā. Arhitektūras studijas beidzot, Sūna ir Valsts projektēšanas institūta vecākais arhitekts (1953.-1954. g.). Strādā arī Jaunatnes un Dailes teātra trupās (1944.-1945. g.), Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (pasniedza Latviešu deju), Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (no 1977. līdz 1995. gadam), Latvijas Universitātē (1991./1992.–1993./1994. mācību gadā). 

1958. gada Institūta sēžu protokolos minēts: "Papildus vajadzīga viena horeogrāfa štata vienība, jo tagad horeogrāfiskais materiāls daļēji savākts, bet nav speciālista, kas šo materiālu zinātniski apstrādātu." (LVA 2370, 1, 144) 

1958. gadā Sūna sāka strādāt Zinātņu Akadēmijā Literatūras un valodas institūta Folkloras sektorā (tagad – Latviešu folkloras krātuvē), bet LFK rīkotajās ekspedīcijās piedalījies jau no 1955. gada. Tomēr 1960. gadā H. Sūnas raksturojumā minēts, ka viņš Folkloras sektorā kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks sācis strādāt no 1959. gada 19. janvāra, bet kā ārštata darbinieks ekspedīcijās jau no 1954. gada. (LVA 2370, 1, 196)

H. Sūna ilgus gadus bija jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, lai arī Elza Kokare vairākkārt mudināja zinātnisko padomi pārvēlēt viņu par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Institūta sēžu protokolos 1985. gadā Sūna minēts kā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, taču nav skaidri zināms gads, kad tieši viņš ir ievēlēts, jo citā protokolā 1986. gadā Sūna tomēr ir jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. (LVA 2370, 1, 477; LVA 2370, 1, 487) Taču ir skaidrs, ka apmēram šajā laika posmā Sūnu ievēl augstākā amatā.

LFK kolekciju nr., kurās apskatāmi Sūnas savāktie materiāli: LFK 1925, LFK 1930, LFK 1935, LFK 1940, LFK 1945, LFK 1955, LFK 1960, LFK 2006, LFK 2007, LFK 2012. Harijs Sūna vēlākajos gados ekspedīcijās aicināja līdzi savus studentus un TDA "Dancis" dejotājus, lai arī viņi izprastu tautas deju reālajā vidē. Viņa studentu savāktie materiāli ekspedīcijās, kurās pats Sūna nedevās, atrodami kolekcijās: LFK 1950, LFK 1965, LFK 1968, LFK 1975, LFK 1978, LFK 1985, LFK 1990, LFK 1995, LFK 2000, LFK 2005, LFK 2020.

Ekspedīcijās iegūtās zināšanas un pieredze sniedza materiālus turpmākajiem pētījumiem. Kā arī ekspedīcijās un pēc tam darbā ar studentiem Sūna pārbaudīja un izveidoja anketēšanas metodi, kura veiksmīgi ļauj fiksēt teicēja dejas dzīvi no bērnības līdz intervijas brīdim. Par to vairāk iespējams uzzināt H. Sūnas sakrātajā folkloras kolekcijās – LFK 1969.

Viens no Sūnas darbiem bija dejas kustību pierakstīšanas sistēmas izveidošana. Jau 1965. gadā viņš veidoja no rietumiem neatkarīgu notācijas sistēmu, ko pielāgot vietējām vajadzībām - gan dažādu deju žanru, gan arī citu cilvēka kustību fiksēšanai. Tai bija jābūt līdzīgai nošu pierakstam, ko jebkurš saprot un spēj pielietot jebkurā dejas fiksēšanas situācijā. Lai to izstrādātu, bija nepieciešami vairāk nekā 10 aktīvas darbības gadi. To apsprieda ne tikai Padomju Savienības dejas profesionāļi, bet recenzijas publicētas arī Leipcigas žurnālos "Der Tanz" un "Volkskunst". Tāpat Sūna 1960. gadu vidū lūdza arī dejas pētnieces Elzas Siliņas padomu: "Varbūt kopējiem spēkiem izdosies izveidot sistēmu, kas horeogrāfiem atvieglos ikdienā veicamos darbus un ļaus pienācīgi izvērtēt iecerētos zinātniskos pētījumus. Tāpēc ļoti vēlētos uzzināt Jūsu ierosinājumus, papildinājumus un kritiskas piezīmes." (RMM 407143) 1979. gadā viņš šīs sistēmas aprakstu izdod grāmatā "Dejas notācija". Tomēr tās sarežģītības dēļ, tā neiegūst iecerēto popularitāti.

Vadījis deju kolektīvus: Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (1948.-1955. g.), Lielvārdē (1950.-1956. g.), rūpnīcā "Rīgas audums" (1951. g.), Republikāniskajā Skolotāju namā (1954.-1956. g.), Latvijas Valsts universitātē (1955.-1963. g.). Izveidojis un vadījis TDA "Dancis" (1955.-1963. g.). Dejotāju atmiņās Sūna parādās kā azartisks, aizrautīgs, profesionāls, ar labu humora izjūtu, bet arī nereti ekspresīvs un neiecietīgs vadītājs, bieži tieši un pārspīlēti izsakot apgalvojumus. Dejotāju, kolēģu, draugu un radu apkopotās atmiņas pieejamas te: https://garamantas.lv/lv/file/1818659.

Darbojies E. Melngaiļa Tautas mākslas nama (TMN) Horeogrāfijas sekcijā kā konsultants. Piemēram, 1959. gadā bijis Horeogrāfijas sekcijas sastāvā (tad bijis arī Kirova rajona deju kolektīvu virsvadītājs), kur bija jāapspriež visi jautājumi, kas saistīti ar māksliniecisko pašdarbību, viņu izglītību un repertuāra jautājumiem. (LVA 236, 1, 25) Tāpat, piemēram, 1962. gadā Harijs Sūna un Elza Siliņa aicināti lasīt lekcijas Jelgavā par dejas attīstības vēsturi un latviešu un cittautu etnogrāfisko un padomju jaunradi. Ko arī saskaņo ar TMN. (LVA 236, 1, 85)

1957. g. H. Sūnam piešķir Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu, bet 1995. gadā – Triju Zvaigžņu ordeni.

Dziesmu un deju svētku virsvadītājs no 1960. līdz 1993. gadam (1960., 1975., 1980., 1985., 1990. un 1993. gadā), kā arī goda virsvadītājs (1960., 1967., 1972., 1979., 1984., 1989. gadā) un Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku virsvadītājs.

Vairāk nekā 100 deju horeogrāfs. Viņa dejas ir ļoti dažādas (gan tematiskas, gan sižetiskas, gan ornamentālas), tādas, kas stipri balstās etnogrāfiskajās dejās, līdz pat tādām, kurās attāli saredzama saikne ar latviešu dejām. H. Sūnas deju saraksts (1946.-1986. gadā) aplūkojams te: https://garamantas.lv/lv/file/view/1818921. Tāpat vairākām dejām Sūna radījis ne tikai horeogrāfijas, bet arī sacerējis tekstu, un cieši sadarbojies ar komponistiem, lai pēc iespējas precīzāk īstenotu ieceres.

 
Viņa raksti publicēti laikrakstos, žurnālos, rakstu krājumos gan Latvijā, gan ārzemēs, tāpat arī nolasīti referāti, lekcijas un vadīti semināri. Piemēram: "The Baltic Origin and Developmental Tendencies of Latvian Dance", kas iekļauts nozīmīgajā Alana Dandesa (Alan Dundes) sastādītajā krājumā "Varia Folklorica" (Series "World Anthropology". The Hague, Paris: Mouton Publishers, 1978.) vai Antropoloģijas un etnoloģijas zinātņu starptautiskajā kongresā nolasītais referāts "People’s choreography at Festivals of Song and Dance in Soviet Latvia".

Sarakstītas vairākas nozīmīgas grāmatas:

Sūna, H. Latviešu rotaļas un rotaļdejas. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts. Rīga: Izdevniecība Zinātne, 1965. 660 lpp.;
Sūna, H. Dejas notācija. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts. Rīga: Izdevniecība Zinātne, 1979. 148 lpp.;
Sūna, H. Latviešu ieražu horeogrāfiskā folklora. Rīga: Izdevniecība Zinātne, 1989. 120 lpp.;
Sūna, H. Latviešu sadzīves horeogrāfija. Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts. Rīga: Zinātne, 1991. 380 lpp.

Sūna, H. Latviešu deja. Manuskripts glabājas LFK.

Par Hariju Sūnu:

Alpa, M. Harijs Sūna un latviešu deja. Rīga: Tautas mākslas centrs, 2004. Šajā grāmatā atrodams H. Sūnas kolēģes Jadvigas Darbinieces priekšvārds par Sūnas dzīvi un darbību, kā arī apkopotas izdotās dejas un raksti. Līdzīga informācija meklējama arī G. Dovgjallo sastādītajās atmiņās par Sūnu, kur arī priekšvārdu rakstījusi J. Darbiniece. Tas aplūkojams te: https://garamantas.lv/lv/file/1818664