Dzimusi 1941. gadā Krievijā, 4 gadu vecumā atgriezās Latvijā. Mammai te bija dārziņš no 1946. gada.
Rasma nošķir mazdārziņus no ģimenes dārziņiem. Jumpravsalā ģimenes dārziņi esot no 1907. gada. Bija arī Torņakalnā Latvijas laikā. Tajā laikā tādu mazdārziņu nebija, tad bija cits statuss. Ģimenes dārziņa statuss: dārzkopība, augļu koki, viss kas. Mazdārziņus uztaisīja, kad Rasmas mamma te atnāca, tad sāka taisīt daudz jaunus dārzus. Tajā laikā tas skaitījās kā sociālie dārzi. Sākumā bija tikai ar saknēm. 1947. gadā deva par velti stādus un pastāvēja doma - valsts deva, valsts ir un valsts to dos. 1957. gadā otrreiz atkal deva stādus par velti - ņem, ko gribi un cik gribi. Nebija nekādu ierobežojumu. Šodien tie mazdārziņi palikuši uz veco statusu, kāds viņš ir - tikai saknes. Un tādiem Eiropā un visā pasaulē ir pagaidu statuss. Ja ir vajadzība, noņem nost, varbūt iedos citā vietā un viss. Rasma atbalsta ģimenes dārziņu nosaukumu.
2021. gada 26. martā bija attālinātā sapulce. Tad pirmo reizi Rasmas dārziņu nosauca par ģimenes dārziņu un apsolīja, ka tur būs pastāvīgo dārzu nosaukums. Ģimenes dārziņš: tur nav tikai saknes, ir arī augļu koki.
Stāsta par Puškina ielas iestādi, ar ko ir sazinājusies - kur ir kadastri un rakstīts, kā katru vietu izmanto.
Visi dārziņi šeit pieder pašvaldībai. Arī Rasma nomā no pašvaldības ar gada maksu. 0,04 santīmi par m2. Jo nav pastāvīgais statuss. Ja mainīsies statuss un būs pastāvīgie dārzi, tad cena augs. Šobrīd mums [varētu būt - Jumpravsalai] ir kadastra numurs, taču neesam pie plāna pielikti.
Rasma pati Jumpravsalas biedrībai ir devusi ielu nosaukumus un Rīgas Dome to atbalstīja - tas notika saistībā ar ģimenes dārziņu statusa 100-gadu svinības. Svinēja divas reizes: Rīgas Domē visi Rīgas dārzi, piedalījās biedrības. Un svinēja arī uz vietas Lucavsalā, jo vecāka gadagājuma cilvēki neies uz Rīgas Domes svinībām.
Kritizē jauniešu attieksmi, kas grib tusēties un būt kopā, nevis kaut ko izaudzēt. Jaunieši neko nestāda. Uz viņu rīkotajiem pasākumiem aiziet arī kāds vecāks cilvēks, kas te nakšņo, taču drīz atnāk atpakaļ, jo tas nav viņu. Komentē paaudžu uzskatu dažādību. Rasma negribētu, ka pastāvīgos dārzus drīkst pārdot citiem, kad vairs pats negrib tur saimniekot, bet jāatdod par velti. "Pie manis" (Jumpravsalā) arī ir jaunieši, ģimenes. Atsaka tiem, kas meklē lielus gabalus priekš tusēšanās. Iesaka doties uz citām Rīgas atpūtas vietām.
Svētku svinēšana. Svin ražas svētkus. Tad cilvēki jau ir brīvāki. Maija mēnesī nevar taisīt pasākumu, jo ir ģimenes, skolas jābeidz, nebūs cilvēku. Uz saviem pasākumiem aicina arī Rīgas Domi, taču jārēķinās, ka jūnijā, jūlijā viņus nevar traucēt, jo viņiem ir atvaļinājumu laiks.
Biedrība Rasmai ir kopš 2003. gada. Priekšniece viņa bija jau pirms tam - toreiz to sauca par 4. apvienību. Tur arī taisīja svētkus, bet neaicinot domes pārstāvjus. Toreiz tas nebija vajadzīgs. Tagad aicina, lai redzētu, ka viss te notiek un nav miskaste.
Ušakovs par Jumpravsalu ir teicis: vistīrākie, viskārtīgākie dārzi Rīgā.
Ražas svētkos ir dažādas mūzikas grupas, kas piedalās - pazīstamie, jo svešiem ir jāmaksā. Vienu gadu bija Aija-Aisha, jo viņas tantei te ir dārzs. Grupas - tikai tie, kam te ir dārziņi. "Manējie - viņiem ir jāspēlē!"
Par piketiem. Ir piketējuši ļoti daudz. Rasmai ir daudz piketu materiālu - fotogrāfijas utt. Silvestrs Sīlis ir uzfilmējis filmu par piketiem un Lucavsalu. Par dārziņiem bija jāsāk cīnīties un piketēt no 2014. gada, kad pacēlās jautājums, ka dārzus grib pārdot. Rasma ir zonā, kur neko celt nedrīkst, jo tā ir applūstošā zona. Varbūt tāpēc viņai ir ar mieru dot pastāvīgo dārzu statusu.
Rasmas māja ir augsta, uz augstiem pamatiem. 2007. gadā bija lieli plūdi un ūdens bija arī iekšā. Tik lieli plūdi gan ir retāki, taču otrā kāpnīte ir pilna ar ūdeni bieži. Kad ir DR vējš, tad no jūras nāk iekšā ūdens. Pat ziemā ir bijuši plūdi. Vienu gadu visi ezīši aizgāja bojā, jo viņi gulēja.
Ir ezīši, zaķīši, stirniņas, lapsas. Gulbji un pīles grib, lai viņus baro.
Par cīnīšanos, piketiem, izstādi Ojāra Vācieša muzejā, materiāliem. Ir daļa, kas nevar piedalīties piketos, jo strādā Rīgas Domē. Taču labi, ka viņi pasaka Rasmai, ja kaut kas draud. Vecajiem dārziniekiem ir arī attieksme: "Kas viņus ņems, neviens neņems, manai dzīvei pietiksies."
Kad Skanstei ņēma nost dārzus, tad bija Rīgas ģimeņu dārziņu asociācija, kurā apvienojās dārziņu biedrības.
[Privāta informācija, nedrīkst publiskot.]
"Lapiņa kolonija" - Skanstes ielā, mazliet jaunāki dārzi par Jumpravsalu, kur ir dārzi no 1909. gada.
Rāda māju, kas nav pareizi celta - tik liela māja nedrīkst būt. Kvadratūra ir normāla, taču jumts tāds nedrīkst būt. Vajadzēja taisīt "latvisku" jumtu.
Pieneņu pļaviņa. Dārzniekam tā ir slikta, visas pūkas sasēsies dārzos. Sākumā, kad pēc kara deva dārzus, tādu pieneņu pļaviņu momentā nost. Toreiz bija ļoti stingri. Dārzi bija saknēm. Bija likums - vieniniekam, vienam cilvēkam deva 150 m2. Lai būtu papildus pārtika. Jo pēc kara nespēja saražot tik, cik vajadzīgs. Tie bija sociālie dārzi. Tagad jaunie grib pārvērst par atpūtas dārziem. Rasma nav pret, taču tad tos nevar saukt par mazdārziņiem vai ģimenes dārziņiem, vajag domāt citu nosaukumu un statusu. Vēl izskanējusi doma, ka jaunieši ir spējīgi maksāt. Rasma piekrīt, ka priekš atpūtas var būt dārgāk.
Kad Rasma ņem dārznieku, noteikums ir tāds, ka nedrīkst nozāģēt nevienu ābeli. Plūmītes var, ja ir vecas, jo tās var iestādīt un drīz izaugs jaunas. Bet ābelēm tā nav. Vecajām ābelēm kvalitāte vēl joprojām ir ļoti laba. Pašvaldības teritorijā - bijusī 3., 2. apvienība, kur dod pašvaldība - viņi neko nenosaka. Nāk barbariski, visu zāģē nost, tīru laukumu taisa.
Pēdējā Ušakova gada laikā pārbaudīja zemes kvalitāti. Rasmas apvienība un Kazas Sēklis - tām ir laba kvalitāte saknēm. Bet citur daudzās vietās nav saknēm piemērota zeme.
Apmēram 10 gadu atpakaļ bija ļoti daudz tukšu dārzu. Bija izdots likums, ka drīz dārzus ņems nost un pašiem vajadzēs nozāģēt visus kokus, ko iestādījuši, nojaukt visas mājas. Mazdārziņā koki skaitās nelikumīgi. Laikā, kad deva stādus, nedomāja par augļu koku stādīšanu un dārzkopību. Jumpravsalā no 1909. gada esot ģimenes dārziņi ar augļu kokiem. Citur Lucavsalā sāka dot dārzus no 1945.-46. gada.
[Personiska informācija.]
Bērnības laikā, 4,5-5 gadu laikā piedalījās ģimenes dārziņu mērīšanā ar metramēru un stabiņiem. Tajā laikā reti kam bija fotoaparāts, nav fotogrāfiju.
Tajā laikā pa gabalam deva katram uzņēmumam un dārziņu saņēma no uzņēmuma. Uzņēmumā vajadzēja stāvēt rindā. Ja kādam dārzs bija aizaudzis ar nezālēm, dārzu ņēma nost un deva citam. Nezāles nedrīkstēja būt, bija stingra uzraudzība. Zāle arī tajā laikā dārziņā nedrīkstēja būt. Deva priekš saknēm. Viss bija vagās un dobēs. Priekšroka bija lielākām ģimenēm, trūcīgākiem. Rasmas vecāki tolaik strādāja Maizes kombinātā un caur to tika pie dārziņa. Pārdaugavā Laivas un Radiotehnikas ielu stūrī bija Maizes kombināts.
Rasma ir Pārdaugavas cilvēks. 36 gadus nodzīvoja Ģimnastikas ielā pie Atgāzenes stacijas. Čigāni, šķiet, dzīvo pie Graudu ielas, parādījās kādos 60. gados.
Sociālie dārzi - deva pirmkārt labam strādniekam, otrkārt, kam vajadzīga palīdzība, ir nepieciešamība. Atpūta tajā laikā nekāda nebija. Audzēt pārtiku. Bija pat aprēķināts, cik katrai ģimenei vajag iestādīt, lai pietiktu ziemai ēšanai. Rasmai tas liekas nepareizs gājiens.
Stāsts par kartupeļiem un tanti.
Bija dārza vecākais, kurš atbildēja par dārziem un uzraudzīja.
Stāsta par šā brīža situāciju un problēmām - atkritumu izvešanu u. tml. Kritizē šā brīža pašvaldību.
Padomju laikā cilvēki te nedzīvoja. Pirmās mājiņas drīkstēja būt 2 m2 lielas inventāram. Bija, kas arī nakšņoja, lai sargātu un nenozagtu. Pat kaimiņš kaimiņam zaga. Uztaisīja 2 m2 mājiņās lāviņu un pārnakšņoja, kamēr ražu varēja noņemt. Īpaši zemenes bija jāsargā.
Par vecajām bumbierēm un augļu kokiem no 40. gadiem. Tagad Rasmas ir likums - ja aiziet bojā kāds augļu koks, ir jāiestāda divi jauni.
100-gadu jubilejas sakarā visas biedrības piedalījās sacensībās - kura biedrība būtu smukāka, kārtīgāka. Tā radās Jumpravsalas nosaukumi. Sapulcē teica, ka vajag ceļiem nosaukumus. Rasma izdomāja, uztaisīja. Saullēkta iela - jo saule tur lec. Ir Saulrieta iela, Ezīšu iela, Pīlīšu, Bebrīšu, Gliemežu, Krupīšu taka. Bebru te ir daudz.
Dig2-Pardaugavas-stasti-a0080
Stāsta par numuriem. Katrā uzņēmumā ir sava numerācija, arī pārklājas. Nav kopīgu numuru, kā orientēties.
Kad likvidēja saistību ar uzņēmumiem padomju laikā, tad sāka būt apvienības. 1., 2., 3. apvienība, Jumpravsala tad bija 4. apvienība. Kazas Sēklis bija ar savu nosaukumu. Un vēl ir 5. apvienība.
Rasmai ir stingri noteikumi. Pašvaldībai ir vienkārši - noslēgts līgums, it kā nedrīkst vietu pataisīt sliktāku, taču to neviens nekontrolē.
Jumpravsalā ir stingri noteikumi, nekā Lucavsalā. Tāpēc Lucavsalā ir nekārtības. Jumpravsalā neviens bomzis nedzīvo.
[Par dedzināšanu, nedrīkst publiskot.]
Rasmai ir uzrakstīti noteikumi par Jumpravsalu. Ir arī izrakstījusi info par vēsturi. No 15. gs. Jumpravsala ir Rīga. Otra Lucavsalas puse ir lauku teritorija. Klosteris bija Jumpravsalas apvienībā. Rasmai viena klostera cilvēki arī prasīja dārzus - deva tikai kā privātpersonām. Rasmas biedrības noteikums ir tāds, ka neslēdz līgumus ar biedrībām, organizācijām, tikai ar privātpersonām.
[Vēl viens nepubliskojams dedzināšanas stāsts.]
Nokārtojam formalitātes.
Visu
ziemu bija dārzā. Kā sākās pandēmija, tā pārvācās uz dārzu. Ir arī apkure
(lielajā mājā).
"Jo vairāk mani zin, jo mani
grūtāk iznīcināt." Grib dabūt UNESCO statusu. Rasmai ir karte,
ka viņas teritorijā no 1885. gada sabiedriskie dārzi (tas pats, kas ģimenes
dārziņš) - tas ir sākums. Uzskata, ka tie ir vecākie ģimenes dārzi Eiropā.
Pie
Dambja
ir Lucavsalas dokumenti, lai to atzītu par vēsturisku vērtību. Viņiem esot liela
paka ar Lucavsalas vēstures materiāliem.
