Iepazīšanās. Interesējamies par vecākajiem dārzkopjiem.
Emeritai te dārziņš ir no 1950. gada. Dārziņus deva tiem, kas strādāja sērkociņu fabrikā vai pludinātavā. Emeritas vīratēvs strādāja pludinātavā. Dārzā sastādīja augļu kokus, tos deva par velti - ka tik strādā.
Emerita Cinīte dzimusi 1938. gadā. Pēc kara vecāki iebrauca Rīgā no Latgales, Dagdas. No turienes bēga, jo gribēja izvest, jo mammai bija saimniecība - viņa ar visiem trim bērniem bēga. Kad nonāca Rīgā, visu laiku ir dzīvojusi Pārdaugavā.
"Es apprecējos ar šito dārziņu." Visi bērni nāca palīgā, īpaši vajadzēja palīgus zemeņu laikā. Ēst nedrīkstēja - veda ar kuģīti uz tirgu. Zemenēm bija papīra tūtiņas, lai agrāk nogatavojas, nenosalst.
1957. gadā daudziem deva šīs puses dārziņus. Kazas sēklī kāpostus audzēja un govis ganījās. Bērniem bija jālasa govju pļekas. Bija ļoti draudzīgi cilvēki, viens otram palīdzēja, viens otra bērnus pieskatīja. Indriksona kundze, Gunāra mamma rakstīja vēsturi par Lucavsalu.
Jaunības atmiņas. Te bija viens kuģis izskalots kanālā - viņi pa to lēkāja. Mācījās peldēt. Bija stingri noliegts, ka cita dārzā nevar iet. Rožkalns mācīja lasīt grāmatas. Nebija tādas bailes kā tagad, kad dārzu iedod uz vienu gadu.
Rasma: katru gadu deva pagarinājumu padomju laikā, bet zināja, ka nākošajā gadā arī būs. Tagad nevar zināt.
Stāsta par pensionāra situāciju. Ģimenes dārziņš ir visa viņa cerība un tā ātri zūd, ja pasaka, ka te kaut ko būvēs. Emerita vēl arī strādā, aprūpētāja. Brauc uz dārzu, kad ir laiks.
Stāsts par Jāņiem. Jāņus svinēja "pie elektriķiem". Bija groziņi - siers, pīrādziņi. Paštaisītais alus. Gunāram bija elektrība, viņš spēlēja radio. Un tad visi dziedāja. Visas latviešu dziesmas, kamēr nenoķēra un teica, ka tas ir pretvalstiski. Bija tiltiņš uz Bišumuižu.
Kuģis gāja, pie pieminekļa bija piestātne. No Pārdaugavas puses bija tas tiltiņš no Bišumuižas. Un kaut kur vēl izlīst varēja. Vēl bija tiltiņš no Mūkusalas pāri grāvim - tur pat mašīna varēja izbraukt, pasts brauca. Veikals te nebija, ēdamo katrs nesa līdz. Ūdeni ņēma no Gunāra akas. Bija arī pumpji, sūkņi. "Pie elektriķiem" - tas ir tur, kur bija elektrība, pie Gunāra.
Turpina stāstu par Jāņiem. Lielākoties visi vecie, kas nebrauca prom, gāja svinēt tur. Vairāk nekā 100 cilvēku bijis. No Bišumuižas arī visi nāca uz Kazas sēkli. Sēdēja, dziedāja, dejoja - valsi, fokstrotu, polku. Reizēm bija radio, reizēm viens ar akordeonu. Sagājās arī ar Gunāru Astru, klejoja pretvalstiskas grāmatas te dārziņos, lasīja. Briesmīgi dzejoļi par Staļinu bijuši. Dārziņnieki ļoti reti mainījušies. Tika kad kāds nomiris, tad paņēmis cits.
Talkas nebija, bet palīdzēja, ja kaut ko vajag atvest vai pastrādāt, viens otram deva stādus, ābolus.
Zagšana nebija. Stāsta par apkārtnes cilvēkiem - visi bija pazīstami un viens otram palīdzēja. Bija zolīda sabiedrība. Pētersoni, Gaļa, Upenieks, kaut kas no aktieriem, Pugo - tas atnāca vēlu.
Rasma: viņas apvienībā bija Dreģes tante, Ivars Kalniņš ar vecākiem. Uzskaita aktierus.
Te jāsāk no tiem laikiem, kad pludināšana bija. Pa Bieķengrāvi pludināja baļķus un otrā salā lika. Reizēm baļķi izgāja krastā nepareizā vietā, vai nu vējš sapūš vai ne tā sasiets - nebija viegli iestūrēt Bieķengrāvī starp salām. Baļķi nāca no Krievijas. Latvijā tik daudz necirta, bija jau izcirsts Ulmaņa laikā.
Vēsture. Kad cēla Salu tiltu, 1. apvienībai ņēma nost dārziņus. Pēc kara dārziņu skaits auga, bija vairākas apvienības. Kazas sēkli pašu pēdējo deva. Sākumā deva 1., 2. apvienībā, palielinājās 4. apvienība. Pēc tam sāka dot 5. apvienību. Katrai fabrikai deva dārziņus pēc kara. 60. gados dārzi vairs nebija pie uzņēmumiem, bija pie rajona. Bija vietas, kur deva skolotājiem. Te bija strādnieku rajons - Furnieris, Komēta, Burtnieks, Venta, apavu rūpnīca, 1. maijs - tuvākās Pārdaugavas fabrikas. Ekonomiskās krīzes laikā deva dārziņus, lai strādā un nedzer un audzē pārtiku. Bija noteikums: dārzā dzert nedrīkstēja.
Vēl par Jāņiem. Bija Jāņu aizliegums. Bija, kad uzņēmumi rīkoja Jāņus - vai nu ar izbraukumu, vai turpat uz vietas, ja bija kāda zaļa pļava. Uzņēmums atlaida naudu, devis naudu priekš galda. Svētki bija ar klātiem galdiem - 1. maijs, Jāņi, Sieviešu diena. Pirmajā sieviešu dienā no uzņēmuma katrai sievietei dāvināja 2 šampanieša glāzes un 3 tulpes. Vīrieši sameta naudu un nopirka torti un bija limonāde. Emeritai RAFā bija citādāk - visām bija noliktas puķes un pusdienas laikā bija klāts galds, varēja tur iet ēst.
Kādu laiku bija sacensības, kurš ko lielu izaudzējis. Vēl tika ieviesta jauna kultūra - topinambūri, ap 1954.-56. gadu. Ūdeni ņēma no grāvja – no "Varžu grāvja".
Par pārmaiņām. Pārmaiņas notiek cilvēkos - vecie bija stabili, strādāja līdz pēdējam momentam. Jaunie pastrādā, nepatīk vai aizbrauc uz ārzemēm pelnīt naudu. Apbūves plāni ir bijuši visu laiku - bija Merks, zviedru biznesmenis 2003.-2004. gadā, taču viņš pārdomāja.
Atmodas vēsmas te nav bijušas: "Kādas vēsmas, kad ir jāstrādā!" Pirms tam bija nemierīgi. Ar Gunāru Astru saistībā. Viņš gribēja uzvilkt vienā elektrības stabā karogu. Un viņš nokrita un Indriksons ar tačku viņu veda mājās. Agrāk, kad nebija tramvaji, trolejbusi un tik daudz māju, visi gāja kājām un viens otru pazina, arī cilvēkus no Bišumuižas. Bija tukšāks, govis ganīja, bija lopu kūts. Bišumuižas "pilī" bija zirgu staļļi. Brauca ar zirgiem, laivām. Gandrīz visi audzēja pārdošanai, atceras Emerita. Rasma saka, ka viņas galā audzēja tikai sev. Pārdošanai audzēja zemenes, burkānus, ogas, ābolus.
Kartupeļus, burkānus sanāk izaudzēt visai ziemai. Ābolu kompoti.
Emerita nesaprot, kāds ir intervijas temats un kur tas nonāks. Skaidrojam.
Būtu interesantāk rakstīt par pieminekli un dižkokiem vai par Jumpravsalas vēsturi, mūķenēm. Tagad ir pārāk nestabili. Padomju laikā bija nestabili, kad Rubiks gribējis te ierīkot slēpošanas trasi, taču tas neizdevās.
Kas būtu svarīgākais dārziņos. "Svarīgākais, ka cilvēkam ir gan vingrošana, gan domāšana, gan cerība, gan iztika, gan viņam ir mērķis." Vecam cilvēkam mērķis ir strādāt dārziņā. "Es to visu pagrieztu savādāk. Latviešu tauta ir zemnieku tauta. Latvieši ir pie zemes un uz šo tēmu ja jūs kaut kā pagrieztu to visu, es piekrītu. Bet par Jāņiem un par to... Te ir jābūt par zemes mīlestību kaut kas jums iekšā."
Cilvēki jau ziemā pierok, lai neizsalst. Atnāk pārbaudīt. Ienaidnieks ir žurkas.
Senāk bija laukos talkas, bet ne tā kā tagad atpūsties. Un katram jau gribējās savu - kaut vienu metru. "Cilvēkam jau zeme ir vajadzīga tā kā dzīvība." Rasma: "Kas ir nākuši no laukiem, viņiem tomēr gribās pilsētā arī kaut ko." Stāsta par jauniešiem, kas uz laukiem tik bieži nevar aizbraukt, tāpēc dārziņš ir svarīgs. "Jūsu tai folklorai šis būtu labākais risinājums. Padomājiet kārtīgi." Emerita uzskata, ka līdzās zemes mīlestībai būtu vērts rakstīt par vēsturi.
2007. gadā te sūtīja strādāt simtlatniekus. Senāk bija stingrs likums, ka ģimenes dārziņos dzert nedrīkst. Piemin Gunāru Indriksonu un to, ka viņš kaut ko raksta.
Aizpildām atļauju. Emerita saka, ka mēs varam nākt palīgā cīņā par Lucavsalu, dabūt UNESCO sarakstā.
