25.03.2020.
– Man tā sāp rokas!
– Tas no spirta.
Mudīgi velc cimdus, ir mīnus!
Mēs braucam zāģēt alkšņus. Man bail iet benzīntankā.
– Ja tev ir cimdi, tev nevajag to līdzekli pūst!
Pirmais sūknis, burkāni, cepumi, ūdens. Vienā elpas vilcienā.
Ir tik superīga diena. Viena nedēļa, un es vairs nezinu, kas tagad ir… Svētdiena?
Bauskas šoseja vēl apledojusi. Tāds pavasaris! Un, paskat, strazds!
Es it kā neredzu, ka tik daudz mašīnu uz ielām, bet nav cilvēku. Kā svētdienas rītā, bet varbūt ir pirmdiena. Kurš tagad nav tā kaimiņu tante, izbāzusies pa logu. Tu dzirdēji? Viņai arī pozitīvs. Tak labi, ja trīs dienas mājās nosēdēja. Cik vēl saslimuši? BBC, CNN, TVNET, CBS. Dirsā. Tas par to Kaimiņu vispār ir reāli tā, ka sūds būtu trāpījis ventilatorā. Kā tur palika ar to divu metru distanci?
Caur trīs bodēm, kamēr tiekam pie sēra. Man atkal bail iet iekšā. Jāgrābj lapas, jārušina dobes. Un pēc salnām slēgsim klāt ūdeni un tad arī logus varēs nomazgāt. Man gribas bēgt uz laukiem. Gūglēju dārznieka kalendāru. Kur vien pamet aci, ir, ko darīt. Zeme saulē smaržo līdzīgi tikko ceptai maizei. (Tā rakstīts Latviešu valodas grāmatā pirmajai klasei). Jātiek galā ar siltumnīcu. Jāizkūpina visi mošķi.
Es stādus pati audzēšu no sēklām. Es nevaru sagaidīt. Lai aug, ir zaļš. Kaut kāds apsolījums, ka viss jau tāpat turpinās. Salaužu zarus – ievas un pūpolus. Arī blīgznas. Atceros, kāds teica, ka kara laikā tās esot plikas bijušas nodīrātas, ēšanai un ārstnieciskiem novārījumiem.
Draugi no savām lauku mājām raksta, ka paņēmuši vistas. Ir olas un laiks gleznot.
Mazie nesaprot, kas ir vīrusa laiks – garās brīvdienas? Es pati kā bērns jūtos. Lasu Venēcijas kanālos iepeld delfīni. Man acīs asaras, bet varbūt tas ir dezinfekcijas līdzeklis. Kaimiņu bērni nenāks spēlēties. Karantīna. Nepaijā sunīti. Labāk nevajag. Un nu jau raudam mēs visi. Visi, kopā ar bērzu, kuru vēroju caur logu. Puslitrs dienā.
Vajadzētu pienu, bet man bail. BBC, CNN, TVNET, CBS. Dirsā. Gaužos līdzīgi kā kultūras ziņu diktori. Rīta Panorāmā Guntars Račs velta mums uzmundrinošus vārdus. Gatavojos komandas sapulcei Zoom.
Mēs gaidām. Katrs savā lodziņā. Rīga, Parīze, Londona. Et soudain tout fleurit.
Ieva un blīgzna, un pumpuri, kurus neatpazīstu savā vāzē, met ēnu uz virtuves sienas. Kā svētdienas rītā, bet laikam ir pirmdiena.
Izskrienam?
– Līdz Dzegužkalnam?
– Cik kilometru līdz Šķērsielai?
Dzirciema daudzstāvenes, Tapešu ielas galapunkts, dzelzceļa sliedes. Desmit minūtes un esam tur – 1988. gadā. Viens jauns bembis brauc pretī, elkoņos saāķējies senioru pāris, trešklasnieks uz divriteņa. Te smaržo pēc bērnības un es dzirdu Edgara Liepiņa balsi*: Re, Daigas kaķene nāk mājās. Aldis laikam to akmeni aizvākt netaisās. Kāds vēl ietrieksies tajā!
Pie astotā kilometra, saprotu, ka man bail nevis no tā, kas notiek benzīntankos un veikalos, bet gan cilvēku galvās. Man tā sāp rokas! Es gribu ar aizturētu elpu klausīties draugu sarunās, nevis stāvēt rindā pie kases. Es tempju bērzu sulu milzu malkiem. Es nevaru sagaidīt, kad Tevi satikšu. Es esmu mājās. Mēs esam mājās. Katrs savā lodziņā.
*Ivara Selecka filma Šķērsiela: https://www.filmas.lv/movie/1254/
Ieraksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum
