02.03.2020.
Dzīve, kā mēs visi zinām, ir risku un dažādu pārbaudījumu pilna. Un šī ir tā reize, kad ir vienkāršāk, ja dzīvo kaut kur nomaļos laukos un audzē burkānus, kartupeļus un vistas. Par šādas dzīves priekšrocībām es, godīgi sakot, laiku pa laikam aizdomājos, bet tad šo ideju atkal ielieku tālajā kastē, jo mana misija taču ir dauzīties apkārt pa pasauli, vairot Latvijas tehnoloģisko konkurētspēju un audzēt eksporta apjomus.
Pēdējā mēnesī ir tikpat kā neiespējami izvairīties no COVID-19 vīrusa, pat ja veselība ir pavisam laba, kakls nekņud un par elpas trūkumu un drudzi nav jāsūdzas. Šajā rakstā mazliet padalīšos ar sajūtām, kādas ir cilvēkiem ASV – manā šī brīža māju pusē.
Denveras vietējā avīzē “Denver Post” izlasīju, ka pret COVID-19 epidēmiju esot jāizturas tāpat kā pret sniega vētru, kas šad un tad ielaužas pie mums pilsētā. Piemēram, pirmdien tieši tāda arī ir gaidāma! Vajagot iepirkties un izveidot pārtikas produktu un suņu barības krājumus, nolikt pa tvērienam kakla sūkājamās tabletes un citas pretsaaukstēšanās zāles un sagatavoties, ka ilgāku laiku varot iznākt pavadīt, iesprostotam mājās. Rokas vajagot mazgāt regulāri, vēlams nemazāk par 20 sekundēm ar ziepēm, un arī regulāri lietot roku dezinfekcijas līdzekli.
Bruņojies ar šīm zināšanām, nolēmu sestdien apmeklēt iepirkšanās centrus un sagādāt “sniega vētras” uzkrājumus un roku sanitaizerus. Sestdienas rīts, un pie Target iepirkšanās centra īsti nav kur nolikt auto. Nav tā, ka veikals būtu pilns, taču cilvēku ir manāmi vairāk nekā parasti šādā laikā. Krauj ratos rīsu pakas, pupu un gaļas konservus, bet plaukts ar Purell roku dezinfekcijas šķīdumiem ir pavisam izpirkts. Arī Amazonā rādās, ka šis produkts ir “out of stock.” Acīmredzot, Purell mātes kompānijai Gojo šie varētu būt ziedu laiki – nolemju mazliet pagūglēt un atrodu, ka Gojo ir privāts ģimenes uzņēmums no Ohaijo. Tā ka paspēt nopirkt akcijas un mazliet uzvārīties nespīd.
Tikmēr biznesa prese un TV vienā balsī vaimanā, ka pēdējās nedēļas laikā ļaunais COVID-19 ir nograuzis ASV publisko kompāniju tirgus vērtību 3.18 triljonu dolāru vērtībā un S&P 500 biržas indekss ir nokrities vairāk nekā par 10%, kas ir lielākais kritums kopš 2008. gada finanšu krīzes. Vēl ļaunāk klājas slavenā meksikāņu alus Corona ražotājam Cervecería Modelo. Lai arī ar vīrusu šim alum nekāda sakara nav, tomēr cilvēki to ir gandrīz pilnībā pārstājuši patērēt ar visām izrietošajām ekonomiskajām sekām.
Arī SAF Tehnikai ir sava dilemma – nākošajā nedēļā Denverā ir paredzēts “co-working week” – regulārs pasākums, kurā piedalās mūsu “remote employees” un kāds bariņš ar viesiem no Latvijas. Iespēja ir vai nu pasākumu anulēt vai arī iet uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis. Šajā gadījumā pieņēmām lēmumu vadīties pēc ASV valdības oficiālās nostājas, ar kuru var iepazīties valdības institūcijas mājas lapā: https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/index.html.
Šobrīd ir izlasāms ieteikums: dzīvojiet kā parasti, bieži mazgājiet rokas, un neiesakām apmeklēt smagi skartās valstis un reģionus, kā Ķīna, Irāna, Itālija, Koreja un Japāna (ar dažādām riska pakāpēm). T.i., mūsu pasākums notiks, kā plānots, lai arī darbiniekiem piedāvājām izvēlēties – ja uzskata, ka risks ir pārāk liels, tad atļāvām piedalīties attālināti. Vispār, domāju, ka šī epidēmija vēl vairāk veicinās attālinātu strādāšanu no mājām. Jau tagad ASV pilnīgi visu, ieskaitot pārtiku, pavisam ērti piegādā uz mājām. Tad nu varu viegli iztēloties nākotni, kur visu piegādi un fizisko darbu veic roboti, bet cilvēki sēž mājās, dara “knowledge workers” darbu un sazinās caur kamerām un ekrāniem. Un tad jau līdz Matrix scenārijam ir tikai pussolītis…
Mazliet sireāla sajūta rodas, skatoties uz pārpildītajiem iepirkšanās centriem, kuri paši par sevi droši vien ir riskantas vietas. Turklāt dažos veidojas rinda uz ieiešanu, jo darbinieki sagaida katru pircēju, lai notīrītu ratiņu rokturus. Tajā pat laikā lasu, ka Denverā organizatori pēdējā brīdī ir atcēluši lielu fiziķu saietu, kurā bijuši plānoti ap 10 000 dalībnieku no visas pasaules. Ironiski, ka visi ārzemju dalībnieki jau ir ielidojuši Denverā, un tagad viņiem atliks tikai nedēļu slaistīties apkārt pa pilsētu, jo gan jau, ka atceļa biļetes viņiem ir nopirktas lidojumam pēc nedēļas.
Sestdienas lielākā politiskā intriga ASV bija milzīgi pārliecinošā Džo Baidena uzvara demokrātu priekšvēlēšanās Dienvidkarolīnā. Kā saka vietējie apskatnieki – Baidena kampaņa ir augšāmcēlusies no miroņiem, kas ir super laba ziņa visiem “centristiem”, kuriem Bārnijs riebjas gandrīz tikpat šausmīgi kā Tramps. Šajās priekšvēlēšanās par vīrusu gan tiek daudz runāts, bet nevienam nenāk ne prātā cilvēkus aicināt, piemēram, palikt mājās vēlēšanu dienā un izsargāties no iespējas saslimt. Viņi saka – vīruss ir ļauns, esiet uzmanīgi, bet marš visi uz vēlēšanu iecirkņiem!
27.03.2020.
Kopš iepriekšējā ieraksta ir pagājušas nieka trīs nedēļas, bet sajūta ir tāda, it kā iepriekš aprakstītais būtu noticis jau kādā citā laikmetā. Marta sākumā paspēju vēl trīs dienas izslēpoties Kolorādo kalnos un iemācīt brālim, kā atcerēties vārdu “cilantro”, aizbraukt business tripos uz Dalasu un Losandželosu, sajust vieglus vīrusa simptomus, atmukt uz mājām, kur jau divas nedēļas esmu pavadījis pašizolācijā, un kura, kā izskatās, turpināsies vēl nenoteiktu laiku, jo kopš vakardienas Kolorādo štats ir izdevis “Paliec mājās” pavēli. ASV īpatnība ir tā, ka ļoti daudz jautājumu tiek risināti štatu un pat pašvaldību līmenī. Līdz ar to cilvēki Floridā vēl pagājušajā nedēļas nogalē spiedās pludmalēs un svinēja dzīvi, kamēr Kalifornija un Ņujorka jau sēdēja mājās. Lieki teikt, ka nekādi pārvietošanās ierobežojumi ASV iekšienē nav ieviesti. Vēl šodien klients no Ņujorkas stāstīja, ka vakar esot lidojis no Sandjego, un lidmašīna atgādinājusi spoku reisu – salonā bijuši vien četri pasažieri.
Pēc slimības statistikas izskatās, ka ASV pārliecinoši iet uz pirmo vietu pasaulē saslimušo un nomirušo skaita ziņā. Domāju, ka šo epidēmiju ASV pārvarēs vai nu kā meža ugunsgrēkā − visiem strauji pārslimojot, vai arī ar tehnoloģiju palīdzību – sabūvēs pagaidu hospitāļus, saražos pietiekamā daudzumā plaušu ventilācijas iekārtas vai arī pietiekami ātri atradīs zāles un vakcīnu pret sērgu. Kurā virzienā viss aizies, varēs redzēt jau pēc pāris nedēļām, bet pagaidām notiekošais atgādina ugunsgrēku sausā mežā. Nelielu optimisma devu gan sagādā doma, ka zinātniskā un tehnoloģiskā jauda šeit ir kā nekur pasaulē. Piebildīšu gan, ka pašlaik puslīdz veselam cilvēkam ASV testi nav pieejami – vismaz man tādus atrast neizdevās, iespēja testēt būs vien tad, ja tfu, tfu, palikšu kritiski slims, vai arī tad, kad būs pieejami testi uz antivielu klātbūtni organismā. Šajā epidēmijas fāzē jau varbūt pat būtiskāk ir zināt, kurš pret sērgu ir ieguvis imunitāti (ja tāda vispār ir iegūstama…), nekā, kurš ir slims vai vesels.
Tāpat kā daudzi šajās trauksmainājās dienās, arī SAF Tehnika ir gandrīz pilnībā pārgājusi uz darbu no mājām. Atšķirībā no daudziem – mēs darbiniekus neatlaižam, drīzāk pat arvien vēl cenšamies aizpildīt vienu otru specifisku prasmju vakanci. Izskatās, ka šādos sirreālos sērgas laikos pieprasījums pēc telekomunikāciju iekārtām un attālinātām vides monitoringa iespējām tikai augs. Vismaz to mums pagaidām klienti stāsta un arī apstiprina ar savām prognozēm un pasūtījumiem. Protams, atliks tikai kādam mūsu ražotnes dalībniekam atnākt uz darbu slimam, un fabrika būs jāslēdz karantīnā vismaz uz divām nedēļām. Tādēļ šobrīd vissvarīgākais mūsu darbiniekiem ir saglabāt veselību – mazgāt rokas, ievērot distanci un stiprināt imunitāti, un pie mazākajām aizdomām par inficēšanos nekavējoties pašizolēties. Savas saprašanas un iespēju robežās cenšamies mazināt risku, ka ražotne būs jākarantīnē – visi, kuriem nav kritiski svarīgi būt darbā, strādā no mājām. Tie, kuri ir darbā, uzturas un pārvietojas tikai noteiktās zonās. Katram cilvēkam, atnākot uz darbu, tiek izmērīta temperatūra. Pieejami ir dezinfekcijas līdzekļi, ziepes, ūdens. Ražošanas darbu cenšamies organizēt maiņās, domājam par aizvietojamību. Tiem, kuri brauc uz darbu ar sabiedrisko transportu, plānojam nodrošināt uzņēmuma transportu. Regulāri dezinficējam virsmas… Bet daudz kas paliek arī Dieva rokās…
Šīs dienas es pavadu, runājot ar darbiniekiem, klientiem un draugiem. Kāds paziņa no Čikāgas stāstīja, ka viņa draugam tur piederot kāzu organizēšanas uzņēmums. Sākoties krīzei, draugs bijis panikā – visas kāzu svinības ir atceltas, un biznesam, saprotams, arī gals ir klāt. Tomēr pagājušas vien pāris dienas, un Čikāgas pašvaldība uz vairākiem mēnešiem noīrējusi visas viņa teltis, citu inventāru un personālu darba organizēšanai krīzes laikā. Tā dienas laikā uzņēmējs no droša bankrota nonāca pie stabila biznesa. Arī šeit pat Denverā apmeklētājiem slēgtie restorāni pārorientējas – kurš piegādā ēdienu uz mājām, kurš sāk gatavot saldētu ēdienu ilgstošākai glabāšanai.
Izskatās, ka šī epidēmija pasaulē būs globāla robežšķirtne un daudzas lietas būtiski mainīsies. Pirmkārt, attālinātais darbs – pandēmija pierāda, ka pat valdības un parlamenti spēj darboties caur Zoom vai kādu nu tur vēl konferenču sistēmu. Un pat paši konservatīvākie cilvēki, kuri teica, ka nemūžam tādus sūdus nelietošot, dažu dienu laikā ir iemanījušies gan kompi palaist, gan kameru iedarbināt un pat pavisam normālu skaņas kvalitāti saregulēt. Skolnieki un studenti var lieliski piedalīties savās mācību stundās, bet es pats personīgi jau trešo nedēļu vingroju un praktizēju jogu vietējā sporta kluba instruktoru vadītās dzīvās nodarbībās. Saruna ar ģimenes ārstu caur video aizņēma vien 15 minūtes, un nevienam nekur nebija jābrauc. Tas ir tikai laika jautājums, kad šāds telemedicīnas ārsts varēs caur kompi gan plaušas paklausīties, gan temperatūru un asinsspiedienu nomērīt un uztaisīt interesējošās analīzes. Pat Latvijas-ASV tirdzniecības kamera ir pieņēmusi lēmumu reizi nedēļā biedriem rīkot virtuālos “lunch” mītiņus. Virtualizācija, protams, nenotiks uzreiz un visur, bet pilnīgi noteikti daudz straujāk. Ar visām izrietošajām sekām nekustamo īpašumu, viesnīcu un biznesa ceļojumu nozarēm.
Otrkārt – sagādes ķēdes paliks daudz lokālākas. Kā piemēru varu minēt to čali, kurš Latvijā spēja dažās dienās noorganizēt sejas vairogu ražošanu un arī saņēma pasūtījumu kādu 10 000 vienību izgatavošanai. Esmu drošs, ka uzņēmumi daudz mazāk sūtīs izejvielas un sagataves šurpu turpu pāri visai pasaulei un daudz vairāk centīsies būt lokāli un arī spējīgi elastīgi pārorientēt savu ražošanu. Runā, ka šajās dienās Latvijā ražotie pelmeņi esot ļoti pieprasīti gan uz vietas, gan arī tuvās un tālās ārzemēs.
Krīze parāda, ka cilvēki un iestādes Latvijā var būt ļoti labi organizēti un disciplinēti. Pēc krīzes pasaule sadalīsies reģionos – vietās, kur epidēmija plosīsies ilgāk, un “drošās” vietās, kuras ātri ar to tiks galā. Priekšrocība būs tiem, kuri būs veseli un ražot un rīkoties spējīgi. Man izskatās, ka Latvija ir labas iespējas ierobežot epidēmiju un tad jau ražot un apgādāt tuvējo un tālāko pasauli ar saviem produktiem un pakalpojumiem. Kā vienmēr – tie, kas kritīs pesimismā un panikā, nīkuļos un mocīsies, bet tie, kas skatīsies nākotnē un meklēs iespējas, palīdzēs gan citiem, gan arī sev.
06.04.2020.
Kopš mana iepriekšējā raksta pagājusi knapi nedēļa, un ir piepildījies drūmais pareģojums – ASV ir tālu priekšā visām pārējām pasaules valstīm konstatēto COVID-19 gadījumu skaitā, un domāju, ka nākošajā nedēļā būsim pirmajā vietā arī pēc nomirušo daudzuma no šīs slimības. Un tas brīdī, kad vēl pirms kāda mēneša Tramps apšaubīja, ka epidēmija ASV vispār parādīsies. Pagājušajā nedēļā viņš pateica, ka, ievērojot visus drastiskos ierobežojumus, ASV nomirs 100-200 tūkstoši cilvēku. Neievērojot – miljoni.
Sociālajos tīklos manu, ka daži cilvēki Latvijā labprāt dalās ar ierakstiem par to, ka tauta ASV milzīgi daudz pērkot ieročus, ka esot sācies marodierisms, utt. Es dzīvoju Denverā, neko tādu šeit neredzu un arī no draugiem citās pilsētās neko tādu nedzirdu. Denvera funkcionē normāli, visu nepieciešamo var iegādāties, un arī preču trūkums veikalos vai garas rindas nav manāmas. Trūkst tikai tualetes papīra, kā jau visur. Vēl vakar biju aizskrējis uz Target – cilvēku nebija pārāk daudz, daļa valkāja maskas, vairums ievēroja distanci, bet citādi iepirkšanās noritēja pilnīgi normāli. Un cilvēki, tāpat kā senāk, ir izpalīdzīgi un laipni. Šovakar mani kaimiņi sarīkoja mazu koncertu uz savas mājas lieveņa, un, ievērojot 2m attālumu, klausīties atnāca visa iela. Tādēļ lūdzu, lūdzu – nedalieties ar ziņām, kurām ir skaļi virsraksti, ja neesat pārliecināti par to patiesumu.
Pēdējās dienās arī lasu viedokļus, ka Latvijā ieviestie ierobežojumi ir pārspīlēti, ka ar upeņu tēju un kārtīgu sēdēšanu pirtī visam vajadzētu būt OK. Nebrīnīšos, ja vēl pēc pāris nedēļām lasīsim idejas, ka jāsāk meklēt, tad arī slīcināt un dedzināt burvji un raganas, kuri šo visu ir piebūruši. Nepārprotiet, es esmu par upeņu tēju un arī par pirti, neesmu drošs, ka eksistē burvji un raganas, bet esmu pilnīgi drošs, ka cilvēku stulbums un ignorance var būt bezgalīgi. Mana personīgā, vēl efektīvākā ārstēšanās recepte ir tējkarote sāls uz pusglāzi karsta ūdens. Otrā glāzē ielej pusglāzi konjaka. Pietiek ar VS klases. Sālsūdeni sajauc ar ceturtdaļglāzi konjaka. Tad ilgi un izjusti skalo. Pēc tam izdzer atlikušo ceturtdaļglāzi konjaka. Ja jūties slikti, tad atkārto vairākas reizes dienā. Garantēju, ka jau pēc pirmās sesijas sajutīsies labāk. Diemžēl neizskatās, ka ASV ar to pietiks. Arī ar visiem drakoniskajiem “stay at home” noteikumiem Ņujorkā šajā nedēļā visvairāk nāves gadījumu bija tieši COVID-19 dēļ. Tādēļ īpaši greizu loģiku redzu tajos “ekspertu” spriedumos, kuri saka, ka no gripas vai vēža sezonas laikā nomirstot vairāk cilvēku. Neviens nezina, cik cilvēku nomirtu no COVID-19, ja nebūtu nekādu ierobežojumu, jo daudz mirst arī ar ļoti drastiskiem ierobežojumiem. Nedomāju, ka ķīnieši bija idioti, kad uz 3 mēnešiem aizklapēja veselu provinci. Patreiz mēs esam vēl tajā fāzē, kad gadījumi aug eksponenciāli, un mēs nezinām, kad tie apstāsies. Es pats daudz vairāk ticu tam, ko saka ārsti, kuri dienu dienā ārstē COVID-19 pacientus, nevis kāds ekonomists, finansists vai cits dīvāna eksperts.
Nav nekādu šaubu, ka cilvēki šodien jūtas ļoti nekomfortabli, tajā skaitā arī es. Daudzi ir pazaudējuši darbu, parādās gluži eksistenciālas problēmas. Var pasēdēt mājās nedēļu, divas, bet pēc mēneša jau visa nauda būs beigusies, un ko tad? Arī valstis var aizņemties tikai līdz kaut kādam brīdim. Un kas notiks, kad valstij vairs nebūs naudas, par ko samaksāt kaut pieticīgās, bet tomēr šobrīd tik drošās algas skolotājiem, policistiem un ierēdņiem? Un solītās dīkstāves algas un bezdarbnieku pabalstus.
Šobrīd ar ierobežojumiem mēs pērkam laiku. Laiku, ko visprātīgāk izmantot, lai sabiedrība iemācītos ar slimību sadzīvot. Nebūs tādas burvju nūjiņas, kuru vicinot, vīruss līdz Jāņiem ielīdīs Daugavā, visi atmodīsies kā no nelaba sapņa un dzīve turpināsies, it kā nekas nebūtu noticis. Mēs visi negribot piedalāmies vispasaules zinātniskā eksperimentā, kura iznākums nevienam nav zināms. Pie tam eksperiments aptver visplašākās sfēras: politiku, tehnoloģiju, medicīnu, finanses un menedžmentu un kultūru. Vienīgais, ko valdības šobrīd zina, ir, ka jāaizņemas nauda un viss jāaizklapē ciet, lai pietiktu laiks pirkt maskas un elpināmās iekārtas un ārsti iemācītos strādāt tā, lai paši nesaslimtu. Kamēr saslimošo skaits ik pārdienas dubultojas, nav iespējams runāt par kaut kādu plānošanu – cik tad ārstu un medmāsu ir vajadzīgs, cik gultu slimnīcā, elpināmo aparātu, utt. Pēc kāda brīža – mēneša, diviem, trim, cerams, iestāsies stabilizācija un epidēmija samazināsies. Un tad jau būs nākamais triks – kā pamazām visu iedarbināt un tā, lai nesāktu slimot un mirt tūkstoši un desmiti tūkstoši.
Viss augstāk minētais, protams, ir gudra filozofēšana, bet neko vairāk, diemžēl piedāvāt nav iespējams. Saprotu, ka bērni jāapģērbj un jāpabaro ir šodien. Un arī ēšanu un mašīnas vai mājas līzinga maksājumu neviens nav atcēlis. Līdz ar to – saprotams, ka gaisā virmo dažādas ekonomikas glābšanas un krīzes pārvarēšanas idejas.
Šobrīd Latvija uz Eiropas un arī uz pārējo Baltijas valstu fona izskatās kā miera un kompetences oāze. Mums ir lieliskas iespējas stāstīt pārējai pasaulei savu COVID-19 veiksmes stāstu. Un kāpēc galu galā nepaņemt visu šajā gadā izstādēm un ceļojumiem paredzēto naudiņu un uzreiz jau nenovirzīt COVID-19 zināšanu klastera izveidē. Un zem šīs izkārtnes apvienot visus mediķus, sejas masku, mobilo aplikāciju, farmācijas, portatīvo telšu, vides sensoru un vēl kādu tikai produktu un zinību ražotājus? Šis ir brīdis, kad vecās “gudrības” zūd. Nāk jaunu gudrību laiks, un mums ir iespēja vai nu jāt pa priekšu vai atkal jau vilkties nopakaļus. Pirms divdesmit gadiem mēs Baltijas Tīģera un IT lielvalsts titulu atdevām Igaunijai. Tagad ir jauns moments. Es redzu un ticu, ka Latvijā ir izaugusi jauna paaudze, kurai vairs nav tā padomiskā mazvērtības sajūta un kalpu sidroms. Ir drosme un vēlme riskēt, kļūdīties, bet izmēģināt jaunas lietas, kādas neviens vēl nav darījis un radījis. Šis ir tāds laiks. Es ticu, ka mēs varam būt labākie pasaulē un to arī droši un ar pašapziņu nest.
Tagad vairāk nekā jebkad ir jānosargā un jāstiprina eksportspējīgie ražošanas, transporta un pakalpojumu uzņēmumi. Valsts atbalsts ir abpusgriezīgs nazis, jo allaž nāk komplektā ar lobēšanu, korupciju un nepotismu. Visā raudu un vaimanu kakofonijā ir jārada mehānisms, kā cilvēkiem drošā veidā turpināt strādāt un dzīvot iespējami pilnvērtīgu dzīvi, bet valstij pirmām kārtām jānotur tie, kuriem ir vislielākās izredzes strauji augt un nodrošināt lielus nodokļu ieņēmumus un labi apmaksātas darba vietas daudziem.
13.04.2020.
Šajā juceklīgajā laikā visi, kuriem vēl ir darbs, masveidā pārslēdzas uz attālinātu strādāšanu no mājām. Jāpiebilst, ka nu jau mēs ne tikai strādājam, bet arī socializejamies, izklaidējamies un pat vingrojam attālināti. Marta sākumā, kad pasaulē sākās COVID-19 pandēmija, mēs SAF Tehnikā bijām spiesti ļoti ātri evakuēt mājās daudzus komandējumos esošus darbiniekus. Laimīgā kārtā līdz 16. martam ar lielākiem vai mazākiem piedzīvojumiem mājās tika visi. Būdami apzinīgi pilsoņi, katru, kurš atgriezās, nolikām uz 2 nedēļām karantīnā, tajā skaitā arī manu brāli Normundu, kurš vēl paspēja mani sabučot un atgriezties no Denveras ar vienu no pēdējiem Lufthansa reisiem. Sekojot situācijai, 16. martā AS SAF Tehnika pieņēma lēmumu iespējami daudzus darbiniekus pārcelt uz attālinātā darba režīmu. Protams, ražošanā un dažās inženieru profesijās nodarbinātie no mājām strādāt nevar, jo viņu darba veikšanai ir nepieciešamas aprīkotas darba vietas, materiāli no noliktavas, utt. Bet kāda puse darbinieku ir ofisa žurkas, kā jūsu padevīgais kalps, un tie pavisam mierīgi var strādāt no mājām. Tā nu mūsu izaicinājums ir tāds pats kā šobrīd daudziem citiem pasaulē – kā darbu no mājām padarīt efektīvu un produktīvu. Tāpēc šo sacerējumu rakstu gan SAF Tehnika iekšējai lietošanai, gan arī, devīgs būdams, labprāt dalos ar citiem, kuriem tas var šķist noderīgi.
Kad pārvācos uz ASV, attālināto strādāšanu nācās apgūt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mūsu komanda ģeogrāfiski ir ļoti izkaisīta, un man bija jāiemācās, kā šādos apstākļos iespējami efektīvi organizēt savu un komandas darbu.
Vadītāja uzdevums, kā to teicis diženais teorētiķis Pēteris Drukers, ir plānot, organizēt un kontrolēt. Ja padoto ir daudz un visi strādā attālināti, tad vienīgā iespēja ir noteiktu atkārtojošos rituālu izveide un iedzīvināšana. Rituālu mērķis ir savākt informāciju, lai varētu saplānot prioritātes, uzdot darbus un tad izkontrolēt, kā un vai uzdotie darbi ir padarīti. Vēlams tādā veidā, ka darbinieki paši gan izdomā, gan saplāno, gan izdara, bet vadītājs atbild par to, lai process darbotos.
Regularitāte un kalendārs.
Vadītājam iesākumā ir jāizdomā, kādas sapulces ir nepieciešamas, kāds ir katras sapulces nosaukums, mērķis, regularitāte, un kam šajās sapulcēs ir jāpiedalās. Būtiski, lai sapulces notiktu iespējami nemainīgi, piemēram, pārdošanas sanāksmes pirmajās un trešajās pirmdienās no 9:00-10:00 un tamlīdzīgi. Visiem nepieciešamajiem dalībniekiem šis laiks savos kalendāros ir jārezervē kārtīgu laiku uz priekšu un jābūt disciplinētiem un tehniski sagatavotiem, lai laicīgi pieslēgtos plānotajai sapulcei. Piebildīšu, ka regularitāte ir vienīgā iespēja, kā nodrošināt, ka visi nepieciešamie sanāksmes dalībnieki arī vajadzīgajā laikā ir pieejami. Pamēģiniet noorganizēt sanāksmi 5-10 cilvēkiem, un ātri sapratīsiet, ka tuvāko pāris nedēļu laikā nav iespējams atrast laiku, kad visi ir pieejami. Lai šo problēmu risinātu, cilvēkiem ir jāiemācās lietot elektroniskais kalendārs, būtībā jādzīvo saskaņā ar tā diktātu. Mūsu apstākļos visbiežāk tas ir vai nu Google vai arī Microsoft Outlook kalendārs, turklāt uzsvēršu, ka svarīgi, lai organizācijā visi lietotu vienu un to pašu rīku – tas nepieciešams, lai sanāksmes organizators redzētu, ka izvēlētajā laikā ir pieejami gan citi sanāksmes dalībnieki, gan arī nepieciešamie resursi, piemēram, videokonferences virtuālā “istaba”.
Disciplīna un māka apieties ar tehniku.
Strādājot attālināti, visiem ir jāpieslēdzas laikā vai, vēlams, kādas piecas minūtes pirms noteiktā laika. Nekas tā nenogalina sapulci, kā gaidīšana uz kādu dalībnieku, nekvalitatīva skaņa, tehniskas problēmas pieslēdzoties vai uzkāries dators. Visiem dalībniekiem ir jābūt aprīkotiem ar normālām austiņām. Slēgt piezīmjdatoru skaļajā režīmā ir kategoriski jāaizliedz, tas gandrīz vienmēr sapulci izjauc. Vēl cilvēkiem ir jābūt perfekti gataviem pieslēgties ar vismaz 2 metodēm. Piemēram, mēģinu no kompja. Nesanāk. Bet tad es zinu telefona numuru un pin kodus, kādi ir jāsaspaida, lai sapulcē varētu iezvanīties pa telefona līniju. Ja kādu iemeslu dēļ izvēlētā konferences platforma nedarbojas, jābūt alternatīvām metodēm. Piemēram, Skype neiet, visi pārejam Facebook video vai Google Hangouts vai uz kādu maksas platformu.
Sapulces saturs uz vadība.
Pārāk bieži biznesa sapulces ir slikti organizētas un tukšas. Ja sapulci rīkosiet virtuāli, šī problēma izpaudīsies desmit reižu spēcīgāk. Tādēļ vienīgā iespēja ir kādam vai, vēlams, visiem dalībniekiem, koplietojot sapulces darba vidi, sagatavot darba kārtību un vajadzīgo papildu informāciju: dažādus ilustratīvos materiālus, statusa atskaites, lēmumu projektus. Tas nozīmē, ka katrai sapulcei ir jābūt vietai, kur šos materiālus ielikt un pierakstīt pieņemtos lēmumus.
Sekmīgai sapulces norisei ir nepieciešams vadītājs, kurš iet cauri darba kārtībai, iesaista dalībniekus un vada diskusiju. Katrs ir sastapies ar situāciju, kad visi beidz sapulci, kaut ko izrunā, bet nākamajā dienā neviens vairs neatceras, kas tika nolemts. Vai vēl biežāk – katram ir mazliet atšķirīga versija par sapulcē runāto un lemto. Cilvēka atmiņa ir ļoti trausla un mānīga padarīšana, un katram no mums dienā ir “jāsagremo” milzīgs informācijas daudzums. Bet vadītājam jau vajag, lai lietas notiek. Tāpēc viss ir jāpieraksta, un katra nākamā tā paša nosaukuma sapulce ir jāsāk ar visu atvērto uzdevumu statusu pārskatu. Šāda sistēma ļoti labi motivē dalībniekus sagatavoties un pirms sapulces pārskatīt atvērtos uzdevumus, jo neviens jau negrib būt slikts un neizdarīgs darbinieks.
Tehniskie rīki.
Šobrīd daudzas videokonferenču platformu kompānijas piedāvā savus rīkus bez maksas. Šādi viņi nosacīti palīdz klientiem, kuriem jāmācās strādāt attālināti, un cer, ka nākotnē tie kļūs par kārtīgiem, maksājošiem klientiem. Tomēr pati videokonferenču platforma nav panaceja. Lai darbs notiktu, komandai ir jānodrošina tehniskie līdzekļi. Vispirms jau vienota e-pastu un laika plānošanas sistēma. Kā jau iepriekš rakstīju, šobrīd tā visbiežāk ir Microsoft Exchange vai Google Mail platforma. Nākošais elements attālinātam darbam ir labas austiņas, kuras var pieslēgt pēc vajadzības gan datoram, gan arī telefonam, vai arī sanāksmju telpu videokonferenču sistēma. Tā parasti ir kaste ar skaļruņiem un mikrofoniem, kuru liek uz galda, un labas izšķirtspējas kameras. Tā kā šajā jomā izvēle ir visplašākā, tad pieejamo aparatūras klāstu un tehniskās īpašības šeit pat nesākšu iztirzāt. Vēl, protams, ir nepieciešams dators un interneta pieslēgums vai, kā minimums, “smartfons”, kas tāds pats maziņš dators vien ir.
Nobeigumā par pašām videokonferenču programmatūrām. Ad-hoc sapulcēm, kur piedalās 2-3 cilvēki, parasti pietiek ar Skype, Google Hangouts, Facebook vai Whastupp. Bezmaksas video saziņas sistēmas ir pieejamas daudz un dažādas. Ja nepieciešams rādīt datora ekrānu, un tas parasti ir nepieciešams, tad jādomā par kaut ko labāku. No profesionālajām sistēmām populārākās ir Zoom, GoToMeeting, UberConference, tās visas nodrošina iespēju dalībniekiem dalīties ar savu ekrānu, visiem redzēt augstas izšķirtspējas video un vēl lērumu citu noderīgu un mazāk noderīgu funkciju. Korporatīvajā vidē nozīmīgs jautājums ir drošība, un tur izplatīti ir Cisco WebEx un Microsoft Skype for Business risinājumi. Tie maksā dārgāk, tiem ir vairāk derīgu funkciju, bet arī ir grūtāk lietojami, īpaši, ja sapulcēs jāpiedalās ārējiem lietotājiem – piemēram, klientiem vai partneriem. Mana pieredze rāda, ka labāk darbojas maksimāli vienkāršas sistēmas – tādas, kur uz datora nav jāinstalē speciāla programmatūra, kuras darbojas no pārlūkprogrammas un kurās arī var vienkārši iezvanīties pa telefonu. Svarīgi, lai iezvanpieejai būtu telefonu numuri dažādās valstīs, citādi bankrotēsiet, maksājot telefona rēķinus. Vecā labā telefonu iezvanpieeja ir visstabilākā un visiem pieejamākā saziņas forma, kas neprasa ātru un stabilu interneta pieslēgumu.
Ceru, ka izklāstītie apsvērumi būs noderīgi, organizējot attālināto darbu. Mana galvenā doma ir, ka tehnoloģiskie risinājumi šobrīd ir ļoti dažādi un plaši pieejami, bet vienlīdz svarīgs ir arī organizatoriskais un lietotāju apmācības aspekts. Novēlu sekmes, un strādāsim no visurienes!
27.04.2020.
Pagājis kāds brīdis kopš manas iepriekšējās ASV reportāžas, un pienācis laiks uzrakstīt kārtējo ziņojumu. Cik varu spriest pēc sarunām ar saviem Latvijas draugiem, tad Denverā ierobežojumi ir stingrāki – atvērti ir tikai pārtikas, būvmateriālu, dārzkopības, alkohola un marihuānas veikali. Un benzīntanki un aptiekas. Restorāni veic tikai piegādes vai izsniedz sainīšus pa logu. Viss cits ir ciet, un cilvēki pat skrien un brauc ar riteņiem maskās. Par pulcēšanos kompānijās nav pat runas. Uz šī fona šķiet, ka Latvijā viss ir ļoti neierobežoti un liberāli.
Parādījušies dīvaini rituāli. Vismaz mūsu nostūrī. Katru vakaru astoņos visi apkaimes bērneļi gaudo un sasaucas kā tādi mazi vilcēni. Kakofonija turpinās kādas piecas minūtes, un šādu trobeli esmu novērojis jau vairākus vakarus pēc kārtas.
Visa tirgošanās ir pārgājusi uz internetu, un piegādes tiek nodrošinātas nevainojami. Visu, ko nopērkam, parasti arī nedēļas laikā saņemam. Piemēram, nopirku rakstāmgaldu Crate & Barrel internetveikalā. Tādā ar pretenzijām uz kvalitāti mēbeļu bodē. Viņi – noņem naudu un nekādus piegādes termiņus nedod. Pēc nedēļas rakstu klientu servisam, ka gribu piegādes termiņu un, ja nedēļas laikā nevar piegādāt, tad gribu anulēt pasūtījumu. Atbildes nav. Nākamā dienā zvanu klientu servisam un atkārtoju savus draudus. Un tavu brīnumu – pēc trim dienām astoņos no rīta trīs šaubīga paskata džeki, no kuru busiņa jau rīta agrumā smaržo pēc zāles, priecīgi dungojot, atnes manu skaisto rakstāmgaldu, kurš ļurkājas gluži kā galdiņi Larry Davis pēdējās sezonas šova “Curb your Enthusiasm” nīstajā kafejnīcā. “Squeaky wheel gets the grease” – ir teiciens, kuru esmu šeit apguvis. Bet pie Crate & Barrel laikam gan neko vairs nepirkšu, jo kvalitāte un serviss ir draņķīgi, bet cenas neadekvātas.
Kā zināms, Tramps pasludināja, ka ASV drīz atvērsies biznesam. Arī Kolorādo štatā ar nākamo nedēļu sāks darboties frizētavas un citi “non essential” biznesi, kā piemēram, tetovēšanas saloni. Saslimušo un nomirušo Kolorādo štatā ir daudz, bet slimnīcas nav pārpildītas. Vispār, cilvēki šobrīd pasaulē dalās divās grupās – “mājās sēdētājos” un “laukā gājējos”. Kaut kādā ziņā robežšķirtne šajos pasaules redzējumos ir arī ideoloģiska. Pavisam nesen Denverā un arī citās ASV štatu galvaspilsētās notika demonstrācijas pret karantīnas ierobežojumiem. Paliels pulks ar protestētājiem brauca automašīnās gar štata valdības māju, pīpināja un vicināja lozungus. Daudzi protestēja arī zālājā, iepretim gubernatora rezidencei. Man šis pasākums izlikās komisks, jo pret ierobežojumiem protestējošie valkāja maskas un ievēroja noteikto sešu pēdu distanci. Līdzīgs “ārā gājēju” sentiments manāms arī Latvijā, tikai ielāgojiet, ka jau šobrīd Latvijā ir daudz mazāk ierobežojumu, kā būs ASV pēc patreizējo ierobežojumu atcelšanas.
Nav jau arī zināms, kas notiks, kad ierobežojumi mazināsies. Domāju, ka normāla dzīve atjaunosies tikai tad, kad būs atrasta efektīva terapija, plaši pieejami un ātru atbildi sniedzoši testi un strādājoša vakcīna. Var jau atcelt visus ierobežojumus, bet, vienalga, līdz tam daudzi tupēs mājās un apkārt nestaigās. Turklāt, atceļot ierobežojumus, visticamāk, sāksies otrais vilnis, kas visus sadzīs vēl dziļāk alās. “Ārā gājēju” galvenais arguments ir ekonomika – cik tad ilgi var sēdēt un nestrādāt. Cilvēkiem ir jārada ekonomiskā vērtība, citādi drīz būs bada nāve klāt. Jau tagad ziņo par vairāk nekā divdesmit miljoniem bezdarbnieku ASV. Tāds daudzums, liekas, nav bijis kopš lielās depresijas laikiem. Pagaidām valdība tikai drukā naudu un kaisa to no helikoptera. Tikko katrs mazo algu saņēmējs tika pie 1200 dolāru čeka ar Trampa parakstu. Diemžēl šo rindu autors neietilpa pabalstāmo skaitā, bet daži SAF North America darbinieki to saņēma gan. Bankas cītīgi medī uzņēmumus, piedāvā kredītus, kurus, kazi pat nebūs jāatdod, – 2.5 mēnešalgu fonda apmērā. To sauc par “Paycheck Protection Program”. Kā ierasts, kredītus vieglāk saņem tie, kuriem tos nemaz nevajag, bet nabadziņi, kuriem ūdens smeļas mutē, paliek ar garu degunu.
Tirgus izpētes kompānijas gluži profesionāli vēsta, kurā krīzes nedēļā tika izpirkts tualetes papīrs, kurā konservētās pupas, un, ievērojiet – šīs nedēļas haips ir matu griežamās šķēres un mašīnītes, bet ļaudis tīklos ar lepnumu dalās ar savām jaunajām, pašu vai tuvinieku sarūpētajām frizūrām. Vienīgā bēda, ka šie gudrie konsultanti atturas ziņot par to, kas būs izpirkts pēc nedēļas, divām vai mēneša. Arī es pagājušajā nedēļā aptaujāju SAF Tehnika lielākos klientus, uzrakstīju nelielu vēstījumu par mūsu novērojumiem un palūdzu, lai viņi padalās ar saviem iespaidiem. Prieks, ka lielākā daļa ir samērā optimistiski – jā, šobrīd ierobežojumi pastāv, bet ilgtermiņa projekti tomēr virzās uz priekšu normāli. Daudzi aktīvi breinstormo un pamato, kāpēc viņu piedāvājumi pandēmijas laikā un pēc tās beigām būs jo īpaši pieprasīti. Jāpiezīmē, ka atsevišas preču kategorijas tiešām šobrīd ir daudz pieprasītākas – tie paši datori, videokameras, internets, netflixi, videokonferences un visi pričindāļi, kuri nepieciešami darbam no mājas birojiem.
Kāds mans paziņa, kurš darbojas nekustamo īpašumu sfērā, ziņoja, ka lielās komerciālo nekustamo īpašumu kompānijas prognozējot tuvākajos gados aizpildījuma samazinājumu par 25%. Atzīšos, ka, domājot par SAF North America vajadzībām, es sapratu, ka tik liels birojs mums nemaz nav nepieciešams, jo mēs lieliski tiekam galā arī, strādājot no mājām. Bet vēl pirms pāris mēnešiem visā nopietnībā apsvērām, vai neieguldīt $100k dažādos ofisa uzlabojumos. Tagad šīs idejas izliekas kā absurdi murgi. Skaidrs, ka arī izstāžu rīkotāji var atslābt – neviens uz tām nebrauks ilgi, pat ja varēs. Man liekas, ka saprātīgākie ieguldījumi šobrīd ir dažādās virtuālās pārdošanas platformās, visā, kas ļauj labāk demonstrēt un pārdot produktus internetā.
Savā veidā man šis laiks arī patīk, jo tāpat kā 2008. gada krīzes laikā parāda, kas ir īsts un bez kā var pavisam labi iztikt. Tā laika kroņa teiciens bija, ka “stiprā vējā arī tītari lido.” Situācija man atgādina mazliet arī deviņdesmito gadu sākumu, kad viss bruka un mainījās. Un pavēra durvis visādiem zaļknābjiem, kuriem tad bija gadi divdesmit. Arī tagad ir pienācis laiks jaunām idejām un jauniem zaļknābjiem, jo viss pa vecam jebkurā gadījumā nebūs. Kara laikā vecmāmiņas teica “Ir, kā ir, un būs, kā būs”. Un arī mums atliek tikai izbaudīt šo mirkli un nodarboties ar to mazumiņu, ko redzam un saprotam.
07.06.2020.
Pēdējās dienās ASV galvenokārt runā par Space X raķeti, ASV astronautiem un grautiņiem. Covid-19 kaut kā pamazām aizvirzījies otrajā plānā. No vienas puses, uz piemājas veikalu ir jāiet maskās, gubernators pat ir izdevis rīkojumu, kas biznesiem atļauj neapkalpot klientus, kuri nevalkā sejas maskas, bet, no otras puses, visās ASV lielajās pilsētās, arī Denverā, jau nedēļu turpinās demonstrācijas un masu nemieri, kuros par sociālo distancēšanos un masku valkāšanu vairs nav runas. Cik nikns un lipīgs ir Covid-19, redzēsim pēc pāris nedēļām, kad vai nu būs, vai arī nebūs jauns slimības uzliesmojumu vilnis. Testēšana tagad Denverā ir plaši pieejama un bez maksas, un gubernators visiem protestētājiem iesaka aiziet pārbaudīties. Citi ļaudis jau mierinoši melš, ka vīruss sākot atšālēties un neesot vairs tik nāvīgs kā sākumā. Cerēsim…
Saprotams, ka pēdējās nedēļas laikā saņemam raižpilnus tuvinieku un draugu zvanus ar jautājumiem, kas tad īsti pie mums ASV pašlaik notiek. It kā vēl nepietiktu ar to, ka ASV ir pasaules čempione ar Covid-19 saslimušo un arī nomirušo skaita ziņā, tagad tam vēl pievienojušies nepieredzēti grautiņi un sociālie nemieri visā ASV teritorijā. Arī Denveras centrs ir pademolēts un apķēzīts ar grafiti uzrakstiem, un nemieri turpinās jau vairāk nekā nedēļu. Tajā pat laikā mūsu tikai 10 minūšu attālumā no centra esošajā privātmāju rajonā nekādus nemierus nejūt. Cilvēki pastaigājas, sveicinās un sarunājas, saule spīd, putni čivina, un piemājas mauriņā savvaļas truši grauž āboliņu. Vakar telekonferencēju ar kādu Losandželosas juristu – viņš atkal satraukti stāstīja, ka dzīvojot vietā, no kuras vien divu minūšu gājiens līdz pašam grautiņu epicentram, – viegli varot nonākt CNN tiešraidē. Bet tas viņam īpaši netraucēja būt ļoti lietišķam un biznesīgi darbīgam. Kā jau tipiskam amerikānim.
Tad nu mēģināšu īsi ziņot, kā viss izskatās no manas Denveras priekšpilsētas mājas lieveņa un ko es dzirdu no draugiem un paziņām citur ASV. Kā droši vien esat dzirdējuši – iegansts nemieriem ir incidents, kurš 25. maijā notika brīnišķīgajā ASV pilsētā Mineapolisā, kurā mājo arī visai plaša un draudzīga latviešu kopiena. Policijas aresta laikā mira kāds melnādains pilsonis Džordžs Floids, kurš tika turēts aizdomās par to, ka veikaliņā par cigarešu paciņu samaksājis ar viltotu 20 dolāru banknoti. Aresta laikā policisti gandrīz 9 minūtes spieda Džordža kaklu pie zemes un minētās eksekūcijas laikā viņš nomira, paspēdams pateikt” “I can’t breathe”, tiesu ekspertīze vēlāk konstatēja, ka nāves iemesls bijusi nožņaugšana. Notiekošo nofilmēja un sociālajos tīklos ievietoja daudzi notikuma aculiecinieki.
ASV bieži lasām par policijas vardarbību. Kādreiz Latvijā, skatoties amerikāņu filmas, es domāju, ka tajās attēlotā policijas darbība ir samākslota. Padzīvojis ASV, esmu sapratis, ka filmas nav necik pārspīlētas. Policisti ASV ir visai brutāli un līdz šaušanām un vardarbībai var nonākt ātri. Protams, jāņem vērā arī, ka ASV ir plaši pieejami ieroči, jebkurš var iegādāties šaujamo bezmaz vai pirmās nepieciešamības preču veikalā. Tāpēc policistu darbs šeit ir bīstams – varbūtība, ka aizdomās turamais būs bruņots, ir augsta.
Bet atgriezīšos pie Floida traģēdijas. Pēc šī bēdīgā notikuma nemieri ASV izplatījās aptuveni meža ugunsgrēku ātrumā. Rezultātā jau vairāk nekā nedēļu lielajās pilsētās tiek bloķēta satiksme, aktīvisti protestē pret policijas brutalitāti un rasismu. Jāpiezīmē, ka šajās demonstrācijās piedalās dažādu rasu cilvēki. Tā, šķiet, ir lielākā atšķirība no sešdesmito gado rasu nemieriem, kad protestēja gandrīz tikai melnie. Protestētāji galvenokārt ir parasti cilvēki, kuriem tiešām piegriezies, ka ASV ļoti bieži nenozīmīgu sadursmju rezultātā tiek nogalināti cilvēki. Viņi ir par to, lai valsts kļūtu par labāku un vienlīdzīgāku vietu visiem, kuri tur dzīvo. Jāpiezīmē, ka ASV, atšķirībā, piemēram, no Latvijas, ir senas protestēšanas tradīcijas. Tiesības iziet ielās tiek uzskatītas par cilvēka pamattiesībām. Tādēļ Trampa aicinājumi iesaistīt armiju protestu apspiešanā izsauca milzīgu sašutumu. Ja padzīvosiet ASV, tad piedzīvosiet, ka vismaz jūsu bērni gluži ātri sāks piedalīties tādos vai citādos protestos un piketos. Tas gluži vienkārši ir veids, kā ASV darbojas demokrātija.
Man pašam šķiet, ka rasisms ASV ir ļoti gājis mazumā, salīdzinot ar tiem pašiem sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem. Cilvēku attieksme pret citām rasēm ASV ir pilnīgi nesalīdzināma ar, piemēram, Latvijā valdošajiem stereotipiem. Bet, protams, sociālās un ekonomiskās atšķirības joprojām ir milzīgas. ASV nav vienādo iespēju zeme visiem. Dzīve lielā mērā būs atkarīga no tā, kur esi piedzimis un arī kāda ir tava ādas krāsa. Ja vēlaties kaut ko vairāk saprast par šo problemātiku, izlasiet nesen iznākušo Mišelas Obamas grāmatu “Becoming” – labi un, manuprāt, godīgi uzrakstīta, lai arī Baraka Obamas prezidentūras laiks ir aprakstīts mazāk interesanti un daudz “filtrējošāk”, nekā viņas agrīnie gadi Čikāgā.
Protams, protesti vienmēr piesaista radikāļus ar savām politiskajām un ideoloģiskajām dienas kārībām. Tā nu protestos piedalās un papildu jukas izraisa gan “Black Lives Matters” (es gan domāju, ka katra dzīvība ir vienlīdz svarīga), gan anarhistu grupējums Antifa, gan galēji radikālie trampisti, gan arī vienkārši zagļi, kuriem jebkādas jukas ir labas, lai krāmētu savos autiņos nozagtās mantas. Atkārtošu, ka vairums notiekošo protestu ir miermīlīgi – cilvēki piemin noslepkavoto Floidu, katru dienu viņa nāves stundā deviņas minūtes tupot uz viena ceļa, dedzinot svecītes un vienkārši pulcējoties. Denverā protestos kopā ar demonstrantiem gāja gan Denveras mērs, gan arī policijas priekšnieks, un arī citās ASV pilsētās politiķi un biznesa līderi izrādīja līdzīgu solidaritāti. Interesanti, ka šajā laikā daudzi biznesi un indivīdi uzskata par nepieciešamu publiski paust savu solidaritāti ar notiekošajiem protestiem. Piemēram, Hugo Bosa prezidents izsūta saviem klientiem protestus atbalstošas vēstules, vienīgi piebilst, ka drošības nolūkos esot aizslēdzis dažus veikalus. Līdzīgi rīkojas daudzi lielie uzņēmumi – to vadība uzskata par nepieciešamu uzsvērt, ka viņi atbalsta savstarpēju cilvēku cieņu un vienlīdzību un nosoda policijas vardarbību. Arī sociālo tīklu profilbildes pārvēršas melnos apļos vai citos protestus atbalstošos simbolos.
ASV ir dibinātas uz indivīda brīvības idejas. Sākotnēji tā bija reliģiskā brīvība – uz ASV aizlaidās ļaudis, kurus Eiropā vajāja reliģiskās pārliecības dēļ. Nevienam pat nenāca prātā doma, ka šī brīvības ideja būtu jāattiecina arī uz vergiem. Vergi bija īpašums, kaut kas tuvāks lopiņiem. Vēlāk šiem centieniem pievienojās idejas par ekonomisko brīvību un vēl vēlāk arī par rasu vienlīdzību. Ir visai fascinējoši vērot, kā šī milzīgā valsts viļņojas un raustās konvulsijās no vienas krīzes uz nākamo. Iepriekšējo reizi šāda mēroga nemieri ASV esot notikuši 1968. gadā pēc Martina Lutera Kinga nonāvēšanas. Tagad daudzi salīdzina tā laika prezidentu Niksonu ar Trampu. Šis ASV ir vēlēšanu gads, un būs fascinējoši vērot, kā mūsu acu priekšā atklāsies vēsture. ASV vienmēr ir spējušas pārvarēt savas iekšējās pretrunas un iziet no krīzēm stiprākas, un es ticu, ka tā notiks arī šoreiz.
20.10.2020.
Kopš jūlija vidus esmu atpakaļ Latvijā. Vasaras vidū skaidri sapratu, ka Covid-19 ASV ir uz ilgu palikšanu, un manu produktivitāti neietekmē tas, vai strādāju no mājām Denverā vai arī no mājām Latvijā, jo viss bizness tāpat notiek attālināti. Liekas, ka Latvijā pat izdaru vairāk, jo rīta cēlienā kārtoju šeit darāmos darbus, bet no kādiem 16 – 20 aktīvi runāju ar ASV kolēģiem un klientiem. Darba stundas izvēršas garākas, taču psiholoģiskā pašsajūta Latvijā ir labāka. ASV jau kopš marta viss ap Covid-19 bija slikti un grūti. Ierobežojumi, spriedze un stress. Nemieri ielās un pilnīgi trakā vēlēšanu kampaņa, kas progresē arvien nejēdzīgākās un bezgaumīgākās pārmērībās. Un šis nav stāsts par konservatīvām vai liberālām politikām, bet gan par milzīgo sabiedrības šķelšanu un kūdīšanu un to, cik labprāt cilvēki notic, ka pie viņu nelaimēm ir vainīgi kādi citi. Vai tie būtu rotšīldi un morgani, vai “deep state” vai “kosmopolīti” vai ķīnieši. Kaut kas tāds jau ir bijis vienmēr, bet šim laikam raksturīgas īpaši jutīgas un dzirdīgas ausis, un man patiešām ir bail no jauna pilsoņu kara ASV. Zeme deg gan burtiskā, gan arī pārnestā nozīmē, un apkārt ugunij ar benzīna kannām rokās skraida ne pārāk gudri un ne pārāk godīgi, taču milzīgi apņēmīgi un enerģiski ļaudis, kuru darbiem ceļu paver sociālo tīklu radītās iespējas un būtībā jau pats to biznesa modelis. Jo tīklu ienākumi ir atkarīgi no tajos pavadītā laika. Un kā piespiest cilvēku ilgi sēdēt tīklā? Pareizi, rādot tiem kaut ko traku, šokējošu un uzbudinošu, ar ko gribas dalīties un kopīgi ar līdzīgi domājošiem kārtīgi uzcepties.
Pirms nedēļas mūsu Denveras ielas čata grupā kaimiņi plānoja kopīgu Halloween svinēšanu. Tad pilsēta ieviesa jaunus ierobežojumus – atkal nedrīkst pulcēties lielākās grupās par pieciem cilvēkiem, un visa mošķu svētku kopīgā svinēšana pajuka, jo amerikāņi ir vēl likumpaklausīgāki par latviešiem. Vasarā, kad braucu prom no Denveras, Kolorādo štatā bija ap 400 jaunu saslimšanas gadījumu dienā. Rudentiņš, bagāts vīrs, un nu šis skaitlis ir uzbraucis līdz aptuveni 1200 gadījumiem dienā. Un tas pie visiem stingrajiem ierobežojumiem, distancēšanās un masku valkāšanas kopš marta. Vienkārši, ja labi distancējas, valkā maskas un mazgā rokas – izplatība notiek, bet nepieaug pārāk strauji. Ja neievēro gandrīz neko – pietiek slimību ievazāt un tad tā izplatās strauji. Apmēram tā, kā tagad var vērot Latvijā.
Bet par Latviju. Dzīvoju laukos, šajā laikā Rīga mani nevilina. Aizejam ar draugiem pie ciema mājražotājas pēc produktiem. Saimniece stāsta, ka maskas valkāt nevajag, jo kāds bērns, to valkājot, jau esot nosmacis. Un testu rezultātiem ticēt nevarot, jo esot gadījumi, kad cilvēkam bijis viens tests pozitīvs, bet nākamais pēc dienas jau negatīvs, tāpēc visi tie testi cilvēku mānīšana vien esot. Un tādā garā – lasa noteikta burbuļa postus un diezgan kārtīgi tos arī pārstāsta. Aizbraucu uz Rīgu, nevienam Bolt šoferim maskas nav. Bet taksī gaisa maz, un cilvēki sēž tuvu. Principā jau taksists pats sevi pakļauj vislielākajam riskam. Vaicāju taksistam – vai tad bail viņam nav. Visi kādreiz nomirsim, filosofiski atsaka taksists, un mūsu tālākā saruna iegūst pavisam transcendentālu un pat sakrālu nokrāsu.
Varu aptuveni iztēloties tālākos notikumus Latvijā. Laiks tagad paliek aukstāks, cilvēki vairāk uzturas iekštelpās, un vīruss jau tāpat diezgan brīvi klejo apkārt. Tāpēc cilvēki slimos daudz vairāk. Slimnīcas pamazām piepildīsies. Kādā brīdī visiem vietas vairs nepietiks. Tad mediķiem būs jāpieņem lēmumi – kurus uzņemt un ārstēt, un kurus atstāt mājās un ļaut ķepuroties pašiem. Esmu dzirdējis, ka neārstēšot tos, kuri vecāki par 75 gadiem. Bet kas notiks, ja vietu nepietiks arī tad? Pazeminās vecuma cenzu? Vai ārstēs tos, kuriem būs nauda? Bet varbūt tos, kuri nav smagāki par 90 kg. Šādus kritērijus var izdomāt daudz un dažādus, bet nebūtu nemaz slikti, ja tie būtu skaidri pateikti un visiem zināmi, jo tad vismaz cilvēks labāk apzinātos savus individuālos riskus.
Tikmēr daudzi cilvēki pamatoti dusmosies, un es arī dusmojos, man arī gribas uz restorāniem, bāriem, ekskursijās un galu galā atgriezties ASV, uz ceļa, iet, atklāt, izzināt un iekarot. Nepacietīgākie un dusmīgākie ies demonstrācijās un protestēs pret maskām un ierobežojumiem. Bet varbūt arī neies, jo ļaudis Latvijā, kā zināms, ir pacietīgāki un paklausīgāki nekā citur.
Arī Denverā maijā notika demonstrācijas un protesti pret ierobežojumiem un maskām. Tad tas kaut kā beidzās, jo cilvēks jau ir bravūrīgs tikai līdz zināmam brīdim. Un kādā mirklī atnāk sapratne, ka viss ir pa īstam un nopietni. Esmu dzirdējis, ka arī, sākoties karam, cilvēki ar degsmi metas notiekošajā, bet pietiek ieraudzīt pirmos kritušos cīņu biedrus, un noskaņa paliek pavisam cita.
Esmu dzirdējis, ka esot valstis, kurās sabiedrība uzliktos ierobežojums uztverot samērā racionāli, runā, ka, piemēram, Jaunzēlande esot labs piemērs – sabiedrība tic valdībai, populisti nav cieņā un valsts kopumā veiksmīgi kontrolē epidēmiju, tādējādi varētu teikt, ka karš tur nav tik smags, kā piemēram, ASV vai Brazīlijā. Bet varbūt arī sabiedrība tic vai netic savai valdībai atkarībā no tā, cik veiksmīgi valdība cilvēki prot ar saviem pilsoņiem sarunāties. Vai saruna ir augstprātīga, uzsvars tiek likts uz sodiem, pavēlēm un apsaukāšanos, vai arī ar pacietīgāku izskaidrošanu un personīgo piemēru rādīšanu. Un šeit nevaru nepieminēt savu iepriekšējo rakstu: https://bergsblogo.com/2020/10/13/dots-devejam-atdodas/ , tikai šajā gadījumā tas klients ir mūsu valsts pilsonis, pret kuru politiķiem ir jāizturas kā pret pašu vērtīgāko un lojālāko klientu. Jo, ja tā nav, tad notiek tas, ko redzam ASV un daudzās citās zemēs.
