19.03.2020.
Koronvīruss nav laba lieta. Nē, ne jau visu saslimušo cilvēku dēļ. Corona ir nepatīkama, jo tagad es vairs nedrīkstu iet uz caffeine. Es vārdos nevaru izteikt, cik ļoti man pietrūkst piparmētru frappes. Jā, tagad es ietaupu naudu, tomēr labprāt izšķiestu visus savus ienākumus šim dzērienam. Es vēlu vakaros guļu gultā un iztēlojos piparmētru ledu izkūstam uz mēles. Pat tramvajs, braucot pa Miera ielas trokšņaino bruģi nespēj mani atraut no domām par šo skaisto, ledaino baudījumu. Tomēr kaut kāds radījums, tūkstošiem reizes mazāks par mani ir nostājies starp mums un nelaiž mani pie tā, ko kāroju visvairāk.
22.03.2020.
Nav jēgas gaidīt, līdz iedegsies zaļā gaisma. Visas mašīnas uz Tērbatas un Blaumaņa ielas ir sen noparkotas. Ārā redz tikai kādus piecus cilvēkus. Varētu šķist, ka ir darba dienas vidus, kas galīgi nebūtu melots. Tomēr uzreiz pieņemu, ka ļaudis ir noslēpušies mājās un baidās. Daudzi jau vairs neuzdrīkstas iet ārā. Pārsteidzošā kārtā, tie daži ļautiņi, kas izlīduši no mājām noteikti ir nosvinējuši savu 65. dzimšanas dienu. Man šķita, ka tieši viņi būs tie, kas visvairāk izvairītos no iespējas saķert vīrusu.
Jāatzīst, no visām iespējamām apokalipsēm mēs dabūjām vienu no garlaicīgākajām. Tā varbūt nebūs tik iznīcinoša kā kodolieroču karš vai citplanētiešu atnākšana, tomēr noteikti varētu būt izklaidējošāk. Vienīgā spriedzes diena, ko Corona man sagādāja, bija tā, kad vecāki iepirka trīs kastes ar makaroniem, griķiem un pupiņām (pupiņu bundžas jau ir iztukšotas, pārējo vēl neaiztiekam). Jā, tā nudien bija trauksmaina diena. Šķita ka RIMI vairs pārtiku nepievestu. Tomēr plaukti veikalos vēl ir pilni. Vismaz tā man stāsta. Mamma man ir aizliegusi iet uz veikaliem un kafejnīcām.
Vispār, pandēmijai sākoties es esmu dabūjis jaunas mammas, jeb cilvēkus, kas par mani uztraucas un negrib, lai es kaut kur eju. Un es pat esmu vecāks par viņām. Es nezinu, vai es, kā viņas domā, esmu pārāk bezatbildīgs vai arī mani draugi bez iemesla jūt vajadzību par mani rūpēties. Ja es pat ieminos par iešanu uz caffeine, sākas bļaušana. Nedrīkst.
24.03.2020.
Jāatzīst, es vēljoprojām nezinu, kā pareizi rakstīt Korona latviski. Laikam būs jāpalasa ziņas, jāpamācās.
25.03.2020.
Es esmu tik ļoti noguris, kas ir pārsteidzoši, ņemot vērā to, ka šodien ne vella neesmu izdarījis. Nu labi, divus franču valodas uzdevumus izpildīju. Izrediģēju arī sava iemīļotā cilvēka pandēmijas dienasgrāmatu, bet vairāk neko. Par to rediģēšanu, vispār… Kaut kādas latviešu valodas zināšanas man ir, bet neteiktu, ka tās ir ideālas. Manās rokās bija tik liela atbildība! Ja es pieļautu vai atstātu kādu kļūdu, tad, iespējams, lasītāju viedoklis par viņu pazeminātos. Hmmm… Vispār es viņas darbam pievērsu vairāk uzmanības nekā savējam. Zinu, ka tas tādēļ, ka man riebjas pārlasīt savus darbus. Man tie vienmēr šķiet tik slikti, pat ja lasītāji tos slavē. Tādēļ, iespējams, šī dienasgrāmata būs pilna gramatiskām un stila kļūdām. Komati arī noteikti būs visur, kur nevajag.
Vispār latviešu valodu ir grūti mācīties attālināti. Nav skolotājas, kurai uzdot visus savus muļķīgos jautājumus un negribas rakstīt durakiem vai traucēt mammu.
Man šķiet, es pierādīšu celties 20 minūtes pirms stundas sākuma un beigt strādāt plkst. 14:00. Ui, mana darba kultūra točna pazudīs. Cerams, spēšu nolikt eksāmenus.
Es gribu izbraukt ārā ar riteni. Vai arī uztaisīt tiktoku. Ak Dievs, es esmu sevī tik ļoti vīlies. Nu, kāpēc es taisu tiktokus? Vai man vispār ir kauns? Karantīna vispār ir ideāls laiks, lai filmētu tiktokus. Nekas cits jau nenotiek. Tomēr tiktoks ir pārpildīts ar video par pašizolāciju un vīrusu. Sen jau apnicis. Jau janvārī korona bija visu uzmanībā. Kāpēc viņa nevar vienkārši aiziet ātrāk? Kāpēc pandēmijai jābūt tik garai? Nekas jauns un nekas cits nenotiek. VAI ES VARĒTU LŪDZU DABŪT ZOMBIJUS, DIEVS? Oof, man sāp galva. Laikam vajadzētu iziet ārā.
Es izliecos pa logu, un mēģinu saprast, vai ārā ir auksts. Atbilde – nav ne jausmas. Ir saulains, taču cilvēkiem mugurā mēteļi. No Laimas fabrikas nāk tik tikko samanāma šokolādes smarža. Uz Miera ielas ir vismaz 10 homo sapiens pārstāvji un viens suns. Tas mani iepriecina. Kaut kāda dzīvība. Mašīnu rūkoņa saskan ar mūziku, ko klausos. Debesis ir zilas, tomēr tajās ir piejaukta vaniļa. Ir ideāls brīdis iet ārā. Tiešām lepojos ar tiem pāris cilvēkiem, kas šo iespēju izmanto.
09.04 2020.
Tie teikumi, kas mums angļu valodā ir jāpārveido ir tik… maģiski? ES nezinu, saldeni. It kā skolotājas visiem spēkiem censtos mums iestāstīt, ka viss ir labi un nav par ko uztraukties. Tieši teikumi radīti šausmu laikiem. Viss ir labi, mazie bērni atrada bagātības salu. Teikumi strādā gluži kā televīzija. Lasot, rakstot un labojot dotās frāzes es tieku iemidzināts jaukā, bērnišķīgā pasaulē, kurā pastāv estētiski skaistas vētras un vecāki neuztraucas, kad bērni uz dienām pazūd. Es sāku tam ticēt un kļūstu skumjš. Šī pasaule ir tik laba, ka negribu tajā būt. Kā miegs vai sapņi. Viss ir tik pelēcīgs un skaists. Tik pozitīvs, ka asaras tek.
Es esmu tik pateicīgs internetam. Ja tā nebūtu, man nebūtu atgādinājuma par to, ka cilvēce un pasaule vēl eksistē. Ironiskā kārtā tieši karantīnas laikā atrodu jaunus draugus un nedrīkstu viņus satikt.
