26.03.2020.
Pagājušas jau 10 dienas kopš valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis. Arī Woltotāji trūkās ne pa jokam, jo pirmajās stāvokļa dienās katru dienu nāca ziņojumi no vadības par piesargāšanos, bet ja jūtamies veseli, lai tomēr strādājam. Saspringums bija jūtams un bailes arī.
Pirmdiena. Ielas tukšas, kas par mīšanu! Zinu, ka satiksmes noteikumi vēl nav atcelti, bet dažreiz es pārskrienu pār ielu, kad nav tās labās gaismas.
Secināju, ka LIDO ir ciet. Kā tas ir iespējams, ka latvieši nav varējuši nosargāt nacionālo kotleti! Kotleti! Un tīteņus! Un visu citu latvisko. Iespējams gan tas ir, jo visi kebabi, kam braucu garām, ir vaļā, visos kāds rosās, pasūtījumi iet uz urrā. Labi, Ausmeņas kebabs jau ir tāds vietējais, tepat iz Latgols. Ļaudis tomēr līdz galam tās latviskās vērtības neciena, jo arī suši, picas, burgeri manā somā riņķo ātru, bet stabilu riņķa danci. Bija jāpamaina viss mans ierastais maršruts un jāatrod jaunas pasūtījumu gaidīšanas vietas. Kādreiz bija labi gaidīt pie Vērmanes dārza, jo Lido bija neizsīkstošs pasūtījumu avots. Bet tagad...
Otrdiena. Dodos uz GanBei. Tur parasti čumēja un mudžēja no ēdājiem, tagad - viss pārveidots ēdienu piegādei - darbinieki skrien šurpu turpu, krāmē ēdienus kastēs, kastes maisos, maisus - vēl citās kastēs. Un stiepj prom. Esmu šokā. Nav nekādas dīkstāves!
Trešdiena. Nespēju noticēt savam pasūtījumam - Rāma, ēdināšanas iestāde krišnaītu centrā, arī ir Woltā! Pat StockPot iespītējies līdz pēdējam un nav ne Woltā, ne Boltā. Rāmi iegāju pa durvīm, man norādīja manu vietu, tā nu es tur gaidīju, paralēli veroties ekrānā ar dažādiem guru paziņojumiem par to, kā ir jādzīvo, un kā nav jādzīvo. Mana vieta ir ekskluzīvā vietā - aiz durvīm, kas ved uz templi. Ēdienu salicējs man ļoti atvainojas, ka kavē jau 15 min, atvainojas skaidrā angļu valodā. Līdzi ņemšanas iepakojums gan bija jauks - tādi auduma maisiņi. Pasūtiet no Rāmas, kamēr vēl var!
Ceturtdiena. Aizvedu savu pirmo vīna pudeli. Cik gan viegli ir mainīt noteikumus un likumus. Pretī pie durvīm bija līmlapiņa ar Thank you un smaidiņu. Beidzot, pēc kādām 70+ bezkontakta piegādēm, saņēmu šo paldies! Es bezkontaktu uztveru nopietni, arī gumijas cimdiņus velku un dezinficējos. Tikmēr kāds cits Woltotājs, atbildod uz manu jautājumu, kāpēc viņam nav cimdu, atbildēja, ka viņš taču visu dienu sēž mašīnā. Nu labi, gribu redzēt, kā viņš hesīti uznesīs uz piekto stāvu ar visu mašīnu.
Principā, vīruss aiztīsies tikai tad, kad veči beigs spļaut savas krēpas un skrējēji beigs izšņaukt degunu gaisā!
Pa šo laiku es kā Wolt marta mēneša seja esmu iekļuvusi arī Tinderī un Candy Krašā.
27.03.2020.
Piektdiena. Goda sardze pie Brīvības pieminekļa arī nav atcelta. Stāv viņi drošā attālumā, bet manevrus gan veic nedroši, pa tuvu! Bet alga jāpelna, to es varu saprast. Arī dārznieki darbojas, šodien kāds kungs ar motorzāģi zāģēja niedras pie kanāla.
Piektienas rīts ir lēns. Dabūju šorīt jaunu pavasara jaku, nu ļoti smuka, lai arī man atkal par lielu, esmu kā maisā. Vizinājos savā jaunajā jaciņā veselu stundu, cilvēki sevi mierināt ar gardu ēdienu vēl no rīta nesteidza. Turpināju savus novērojumus.
Tagad uz ielām parādās daudz tādu, kam šņabis, putni vai pelmeņi galvā - vakar manīju cilvēkus sasaucamies pāri ielai “Pelmeņi!”, “Pelmeņi!!”. Vai to izraisīja mana klātbūtne, droši pateikt nevaru.
Šodienas prieks - pagāju garām Renāram Kauperam. Biju atbildīgs pilsonis un ievēroju noteikto 2 m distanci. Bāc, viņš ir tik stilīgs! Visas lietas viņam ir brendotas un tie brendi uz viņa auguma viens ar otru sacenšas.
No šodienas novērojumiem - kafijas grauzdētava Rocket Bean arī ir ciet. Negribas jau īsti teikt, ka viņi to ir pelnījuši, bet nekas nevar vairāk ievainot vegāna dvēseli, kā sens paziņojums soctīklos, ka augu piens sabojājot viņu grandiozo kafiju...
Woltojot mani šad tad objektivizē, sauc nopakaļ “Wolt, Wolt! Dod ēdienu!” un citas lietas. Šovakar pie Mārupītes izbraucu cauri baram jaunu cilvēku, kāds puisis sastinga miera stājā un man salutēja un sauca “Esi sveiks!” Meitenes iespurdzās un savu čaļa pienākumu viņš tātad bija izpildījis.
Biju arī kādā ēkā, kas celta Eiroremonta stilā un tur bija šausmu skats - neliels baseins ar lielām zivīm. Telpa absolūti neomulīga, ar zemiem griestiem, tur nav baudas uzkavēties un tās zivis vērot!
04.04.2020.
Pirmdiena iesākās diezgan labi. Kāds jauks cilvēks uz apgrieztas vāzes pie sava dzīvokļa durvīm man bija atstājis dzeramndaudu - 1 eur! Man prieks, ka cilvēki cenšas atbalstīt Woltotājus. Ir jau arī digitālā dzeramnauda, bet no tās man jāmaksā nodokļi. Skrēju labi, izvedu 10 piegādes. Pirms došanās mājup piestāju pie Zeroveikala, jo beidzies garšīgais kumīns, bet bez kumīna nav humusa, un bez humusa nav dzīves. Iegāju veikalā (savā Wolt jakā), mani sveicina - “Sveiks!” Jā, jā, esmu jau pieradusi pie šiem kļūdaini personificētajiem sveicieniem. Kā ierasts, atbildu “Sveiki!” “Tu gribēsi Nutellu?” prasa pārdevēja, ieraugot manu kumīnam sagatavoto burciņu. OMG. Es izskatos pēc… tīneidžera? Es nāku pēc bio kumīna, jo esmu tik pieaudzis cilvēks, ka vēlos tieši šo bio kumīnu. Laikam abas bijām nedaudz apjukušas, jo pārdevēja manā burciņā gandrīz iebēra kurkumu. Nepatīk cilvēki, kas tik raiti izdara kaut kādus pieņēmumus. Atbraucu mājās, apēdu paciņu Rimi Basic rolltonu, kas maksāja 0,18 eur un tā kā tā bija īsā diena, piesēdu pie kamīna un man klēpī piesēda Teo.
Otrdiena. Garā diena. Rīta Wolts un vakara Wolts. Pirms rīta Wolta piededzināju turku zirņu omleti un nolamāju plīti. Par laimi, mīšana ļoti palīdz un braucot ar ričuku, visas bēdas pagaisa.
Vakara Wolts sākās ar lielu stresu, jo nolēmu mājās atstāt Žigli un pamēģināt braukt ar Žarmēnu. Žarmēns ir diezgan fancy velosipēds, brauc ļoti raiti, bet līdz taisnai mugurai man tur ir kā Kugrēnam līdz smieklīgiem jokiem, tāpēc baidījos gan par to, ka ričuku nozags (nenozaga), kā arī par to, ka visi suši saslīdēs viens uz otra, zupa būs somā, bet smūtijs sakratīsies sākotnējās sastāvdaļās. Bet vakara gaitā pierādījās, ka velo diezgan veiksmīgi var ienest sev līdzi arī kāpņu telpās. Patīkams bonuss un jaunums ir alkohola piegādes. Ir cilvēki, kam IR nauda, jo man bija paredzēts vest 7 vīna pudeles, tomēr rakstīju Wolt atbalstam, lai dod šo pasūtījumu kādam auto kurjeram, jo tāpēc vien, ka kādam ir tik grūti, man sava mugura nav jāsalauž! Vakars beidzās veiksmīgi, dienā kopā 22 piegādes.
Trešdiena. Kādā mirklī bija drusku sirreāla sajūta. Braucu Bruņinieku ielā garām Sarkanajam krustam, tur laikam ēdiena izdales vieta, un bija piestājis policijas busiņš, kas skaļrunī ziņoja par to, ka visiem ir jāstāv 2 m attālumā. Apjukušie cilvēki, kā nu kurš prata, mērīja distanci un stūmās uz atpakaļu. Palika nedaudz baisi, bet man bija jāskrien.
Šodien pa ilgiem laikiem noslodze bija Busy. Tas ir tā, ka VISI pasūta. Nu labi, tāda sajūta, ka VISI. Pēdējo reizi Busy režīms bija tajā dienā, kad bija pirmais sniegs un neviens pēkšņi vairs neprata braukt pa ielām. Nebiju sajūsmā par algoritmu, kurš mani no Valmieras ielas aizdzina pa Bruņinieku ielu (un tur tādi remonti!) uz BENTO Grostonas ielā, pēc tam no Luminor bankas Skanstes ielā uz Burgu Dzirnavu ielā. Kad vedu pēdējo pasūtījumu, no Blaumaņa ielas, kur velti nogaidījos Terru (atcēlu šo pasūtījumu, jo man somā jau 10 min bija restorāna (khi-khi) Rāma ēdiens), tesos vispirms uz Artilērijas ielu 33, tikai lai konstatētu, ka man īstenībā ir jābūt Artilērijas ielā 22, un no turienes vēl pēdējiem spēkiem minos uz Hospitāļu ielu, kur ar 30 minūšu nokavēšanos, beidzot klauvēju pie klienta durvīm. Viss. Viss. Nekāda spēka man vairs nebija. Lūdzu man atcelt vakara stundas, iegāju Statikā pēc kolas, izgāju no Statika ar apelsīnu suliņu un kartupeļu salmiņiem. Aizminu vēl pēc vienas velo detaļas un nokļūstot mājās, velo dators rādīja 43 km.
Reiz, kad satikšanās ar draugiem un paziņām vēl bija atļauta, satikos ar S. un I. I. man stāstīja kāpņu telpā noklausītu telefona sarunu (kāpņu telpa ir publiska telpa un tur taču drīkst dzirdēt!), kur kāds jaunietis stāsta, gan jau ka citam jaunietim, ka viņš ir aprēķinājis, ka viņam mēnesī, nu tā, lai dzīvotu, vajadzētu “štuka trīssimt”. Mēs izsecinājām, ka jaunietis visticamāk vēl dzīvo pie vecākiem. Un viņš esot teicis tā: “To štuku es Woltā varu dabūt, vēl jāizdomā, kur tos trūkstošos 300 eur.” Nu b*ā, es toreiz sēdēju un vispār neticēju savām ausīm. Tajā dienā biju laikam 2-3 h woltojusi un nopelnīju 16 eur. Jā, veselus 16 eur. Lai nopelnītu “štuku”, ir jāWolto gandrīz katru dienu gandrīz visu dienu. Manuprāt. Man gan jāsecina, ka džeki un viņu testosterons… es kādu dienu iemācīšos vairs sevi ar viņiem nesalīdzināt, bet tas ir grūti. Es NEVARU to štuku nopelnīt, nu nevaru. Un arī negribu, jo tad ir jāmaksā lielais nodoklis (līdz 430 eur tikai 5% sociālais nodoklis). Es gan arī neesmu droša, ka visi šitie zēniņi raksta savu saimnieciskās darbības žurnālu, ieņēmumus, izdevumus, visu sarēķina un vēl ik ceturksni nomaksā nodokli. Esmu izredzēta, jo mana māsa ir grāmatvede un jau gandrīz gadu, ļoti pacietīgi un uzmanīgi man cenšas iz(e)skaidrot, kā tas ir jādara. Mjā, dīkstāves pabalstam pieteikties es nevaru, jo man toč nav nekādas dīkstāves! Dīkstāvi gan uzliek mēnešreizes. Arī tāpēc es to štuku nevaru nopelnīt.
11.04.2020.
Man laikam ir jāpastāsta par savu pieredzi kā Woltotājam pasūtot ēdienu Woltā. Tas notika pagājušajā ceturtdienā, bet man vēl joprojām ir nemierīgs prāts, par šo rakstot. Tā kā vienu mēnesi biju Wolt reklāmas seja (tikai nesakiet, ka mani nepamanījāt!), man piešķīra Wolt kredītus ēdiena pasūtīšanai. Taupīga būdama, izvēlējos tuvāko iespējamo vietu - Vienības gatves Hesburgers. Lielajā H ir kāds īpašs comfort food paveids - sojas gabaliņi. Woltā pasūtīju pirmo reizi un ar lielu prieku sekoju līdzi notikumiem aplikācijā. Brīdī, kad kurjers bija paņēmis ēdienu un uzsācis ceļu uz nevienā Wazē un kartē neesošu Codes ielas adresi, mani pārņēma neliels satraukums. Aplikācijā var redzēt kurjera atrašanās vietu. Konstatēju neizbēgamo - kurjers ir nepareizajā adresē, ikona mētājas uz priekšu un atpakaļ, bet ne īstajā virzienā. Manī pieauga spriedze un es klusu pie sevis murmināju - nu taču zvani man, zvani man! Pāris minūtes nekas nenotika un es jau sāku kaunēties kurjera vietā. Es, sieviete būdama, klientam zvanu gandrīz uzreiz, ja es nevaru pati atrast, jo laiks ir nauda jebšu šajā gadījumā laiks ir ēdiens! Kad beidzot kurjers piezvanīja, es centos angļu valodā cik labi iespējams izskaidrot kur mēs atrodamies, un ka ēdiens ir jāatstāj uz noliktā soliņa pie sētas, jo vēlējos izmantot bezkontakta piegādi. Tajā pat brīdī es paslēpos koridorī un visu pārējo koordinēja L.F. Pēc mirkļa kurjers tomēr bija klāt, bet nevis atstāja ēdienu uz soliņa, kā es lūdzu, bet jau klauvēja pie durvīm. Visi mani norādījumi - gan aplikācijā, gan telefona sarunā kaķim zem astes. Šī pieredze bija pārāk stresaina, sojas gabaliņi un frī sasprūda man vēderā un ar smagu sajūtu devos gulēt. Neiesaku nevienam Wolt (ja vien es neesmu Jūsu kurjers)!
Pirmdiena iesākās mierīgi. Ņēmu lielā H pasūtījumu Katoļu ielā. Turpat ir Neste, visa stāvgrūdām pilna ar automašīnām, jo degvielas cena tur pavisam zema. Neviens nenoslāpē motoru, nez ko viņi domā - ja ir liela rinda, tā ātri kustas? Vakara gaitā tomēr sanāca daudz pasūtījumu un viens no tik interesanta iestādījuma kā Misty Moon - turpat blakus ir auto mazgātava. Restorāns un auto mazgātava - 2 in 1! Iekšā tādi kā kabineti, kūp vīraki, cepas šašliks… Ja gribat apstādināt laiku, dodieties uz turieni.
Otrdiena. Ir tik silts, ka esmu legingos, pirms tam pajautājot L., vai izskatos pieklājīgi. “Jā, skaistas kājas!” Tā nu ar skaistajām kājām nobraucos gandrīz visu dienu, 69 km! Stāvot pie Barona centra ievēroju, ka bariņš puišu uz mani skatās. Jā, šodien man ir tās skaistās kājas, bet es sapratu, ka viņi īstenībā skatās uz manu velosipēdu. “Tas ir Cyclocross”, teica viens no viņiem, acīmredzot zinot par šāda hibrīda eksistenci. Nu labi, tomēr prieks, ka bariņš puišu skatījās uz manu velosipēdu.
Kādā no Grostonas ielas ēkām pie lifta satiekot kādu mājas iedzīvotāju, es jautāju, vai viņa brauks ar mani vienā liftā, jo pirms pāris dienām novēroju skatu, ka vīrietis kāpjot liftā izstiepa roku un teica: “Brauc ar nākošo!” Jā, kā tad, it kā lifti būtu kāds tramvajs. Nu, man sieviete neatteica, braucām vienā liftā.
Trešdiena. Viss kārtībā, visi ēd. Pārsvarā vedu comfort food - kebabus, burgerus, kartupelīšus frī, suši, makdonalda izstrādājumus. Lido, bez Tevis visi taču aizmirsīs kā garšo Latvijas kotlete!
Ceturtdiena. Diena, kad beidzot man izlija zupa. Par laimi, tikai puse zupas un maisiņā, ne manā somā. Jutos par to slikti. Zupu agregātstāvoklis nav derīgs vešanai ar velosipēdu.
Šodien bija gara diena ar daudz piegādēm un palielām grūtībām ar to 2 m ievērošanu un nesocializēšanos. Braucu garām kādai mammai ar divām mazām meitenītēm un viena no viņām skatoties uz mani teica: “Tā ir meitene!” Success! Beidzot kāds redz manu īsto būtību. Tad kāds vīrietis izdomāja, ka tā būtu ļoti laba doma iet man pretī ar sāniski izstieptu roku sakot, ka man jābrauc pa brauktuvi! Jā, dažreiz es esmu uz ietves, jo velo joslas mēdz aizbloķēt piegādes vai jebkādi citi auto. Galleria Riga liftā kāda sieviete negribēja, lai es braucu ar viņu kopā, bet man Ganbejā jau sen gatavs pasūtījums un jāsteidzas un es viņai atbildēju, ka lifts ir liels, varam ievērot 2 m distanci. Kāds ārzemnieks uzsāka sarunu ar jautājumu par to, cik es dienā nobraucu km, teicu, ka septiņdesmit un viņš pārjautāja - seven zero? Jā, seven zero. “You look fit!” Ha, paldies. Vēl no kāda cita Woltotāja komplimentu saņēma mans velosipēds. Visa diena vienās sarunās, cilvēki ir izsalkuši pēc socializēšanās.
20.04.2020.
Pirmdiena. Garā diena, diezgan klusa un lēna, biju piemirsusi, ka tā taču ir valstī izsludināta oficiālā brīvdiena. Mums piesolīja mazliet lielāku likmi par katru izvesto pasūtījumu, tad nu arī es paķēru darba stundas. Piedzīvoju lietu, sniegu, krusu, pērkonu. Vēl joprojām man ir pārdomas par Lido lēmumu aizklapēties ciet - tajā pašā GanBei pusdienas laikā rosījās vismaz 10 pavāri! Un ne tajā lēnākajā tempā. Žēl, ka Lido pavāri kotleti tagad cep tikai savās mājās. Šīs dienas ieguvums - mani pievienoja Wolt/Bolt Watsapp čatam. Nu moins.
Otrdiena. Sāku Woltot tāda aizmiegojusies, jo pirmdiena tomēr bija aktīvi nostrādāta. Kamēr man bira pasūtījumi, tikmēr testosterona čaļi čatā kunkstēja par sliktu laiciņu un, ka no majas ārā nelīdīšot. Sūta bildītes un video ar sniegu. It kā tas būtu kāds unikāls dabas fenomens. Un to dara vietējie, letiņi. Biju iedomājusies, ka šis čats būs tāds informatīvs - nu vai nav kāds sastrēgums kaut kur vai kādi Wolt jaunumi, bet pārsvarā tur notiek testosterona izlāde. Es pagaidām tur nejaucos, jo negribu sevi nodot, ka tur esmu. Pēc plkst. 14iem man spēks izbeidzās, devos mājup.
Ceturtdiena. Oh mon dio. Vējš, tāds vējš! Drusku nepaveicās un bija 3 piegādes pāri tiltiem. Tā kā es jau pati esmu viegla, plus mans ričuks ir viegls, mani uz tilta mētāja kā tādu nekontrolētu sniega pārslu, 3x izvairījos no tā, ka mani iepūš stabā. Braucu pār tiltu un pukojos, ka man nav kādi ekstra 50 kg. Šoreiz suši vedu ieslīpi jau 2 plaknēs - somā slīpi un pati pret vēju slīpi! Lūk kādas man prasmes.
Vispār šodien liela diena. Pirmo reizi biju Ozirisā! Tas taču ir tik sens iestādījums! Gaidot pasūtījumu iepazinos ar ēdienkarti - man vienīgi varētu derēt sorbetu izlase. Un nu jau mana otrā reize pie Artusa Kaimiņa, dzīvo viņš tagad citur, bet tikpat augstu, b**n. Piezvanīju, lai pateiktu, ka ēdamais ir klāt, viņš izklausījās tāds tīri apmierināts ar dzīvi.
Vēl es biju Vesetas ielā, 12stāvenē, kur mani kāpņu telpā ielaida divi zēni. Kad jau biju iekāpusi liftā (ļoti nelielā), arī viņi pēdējā brīdī iespraucās iekšā kopā ar mani. Daudz domas paspēja izskriet caur manu prātu - distancēšanās, 2 metri, zēni, mani apsmies. Bet nē, viss izrādījās daudz jaukāk - viņi uzminēja uz kuru stāvu man iespējams ir jābrauc (10), paši uzbrauca uz 12, teica ka skats tur ir smuks un varot redzēt Tallink kuģus, kad tie vēl kursēja un vēl pateica man “Uzredzēšanos!” Tā lūk!
Tad vējš nopūta zemē manu pie sienas atstutēto velosipēdu un nolocīja bremžu un ātruma pārslēdzēju. Šoks, dusmas uz piegādes vietu Republikas laukumā 3 (jo tur ir apsargs, kas nezin, ka viņiem nestrādā domofoni un kurš neceļas no sava TV ekrāna, lai man palīdzētu tikt iekšā) un nolemtības sajūta par šo dienu… Bet tad pie Tex-Mex kāds kurjers visu man saskrūvēja atpakaļ, uz manu skumjo komentāru “bet čaļi var vairāk pabraukt, jo testosterons” man atbildēja, ka “vajag tikai pareizi ēst, atjaunoties un pakāpeniski izturība piaugs, nav starpība puika vai meitene”, un es biju zirgā! Šodien uzstādīju rekordus, 25 piegādes, 89 km! Biju starā! Atbraucu mājās, atvēru to Watsapp čatu un ieraudzīju attēlu, kur kāds šodien izvedis 46 piegādes un nobraucis 100+ km un viss mans prieks sašķīda sīkās drumslās. Es turpmāk rūpīgi izvērtēšu šī čata vērtību.
