26.04.2020.
Diena rīta pusē pelēcīga. Kā jau sestdienā, mūsu sētnieci Svetlanu neredzam. Kopumā par savu darbu viņa pelnījusi uzslavu. Arī šodien mūsu 120 dzīvokļu mājas priekša tīra un sakopta.
Divatā mēs, divi seniori, kārtējo reizi ar nūjām nostaigājam pa “mazo promenādi”. Par mazo saucam tāpēc, ka Ķengaraga visiem zināmo promenādi gar Daugavu pēdējā laikā neapmeklējam. Mūs biedē burzma, ko veido nesteidzīgie staigātāji, jaunās mātes ar bērnu ratiņiem, skrituļnieki un riteņbraucēji. Mazā promināde tikai nepilnu puskilometru gara.
Arī mūsu kvartālā pa kādam riteņbraucējam, kāds tēvs ar puiku ripina futbolbumbu. Gludais promenades segums vietām ar krītiņiem aprakstīts. Uz soliņa sēž četras pavecākas sievietes. Mums garām ejot, sāk spriest par nūjošanu. Kāda no viņām it kā taisnojas: jāstrādā visam ķermenim, tāpēc to nedaru. Divu metru distanci sēdētājas nepavisam neievēro, bet varbūt tad viņas nespētu sarunāties.
Sarkanā kaste apģērbiem, apaviem, mājas tekstilam, kas pie kādas mājas netālu no Maskavas ielas, pilna līdz lūpai. Arī mēs tajā laiku pa laikam kaut ko atstājam. No nevajadzīgām lietām tīra māja—uz to vēl tiekties un tiekties.
Satiekam kādu vecāku kundzi ar suni, kura mūs jau citudien ievērojusi. Pēc manas cāļa krāsas dzeltenās jakas. Slavē, ka turamies kopā un pie nūjām. (Nākamreiz viņu satiekot, jau zinām suņuka vārdu—Sofija)
Šodien Černobiļas tragēdijas 34. gadadiena. Rīgā, cik zināms, nekādi šī notikuma atceres pasākumi nenotiek. Savā ziņā šai dienai pieskaņojas rakstnieces Sofi Oksanenas pārdomas “Klusēšana jūs nepaglābs!”. Tās lasu tviterī. Mani šajā brīdī mazāk interesē autores “nacionālais pieraksts”—somiete viņa vai igauniete? Tas, ko šī dāma tieši un skarbi pasaka, attiecināms arī uz Černobiļu. Proti, kāpēc Rietumi aizvien vilcinās izvērtēt Krievijas, līdz ar to PSRS, koloniālo pagātni? Kad tas trakums pirms 34 gadiem notika, noziegumu, nesaimnieciskuma un patiesības slēpšana kā Maskavā, tā Kijevā vēl bija norma ar visu Gorbačova sludināto ”atklātumu”.
27.04.2020.
Diena gaiša un saulaina. Nūjojam uz lielveikalu Rimi Zoom—iepirkšanās senioru stundās (8.00—10.00) jau iegājusi asinīs. Laukumā starp dzīvojamām mājām samērā daudz koku un krūmu, tagad to vairāk novērtējam. Zaros dzied putniņi, apkārt dzeltenu pieneņu klājiens.
Veikalā šajās stundās parasti cilvēku pamaz. Sākam piefiksēt tās pašas sejas, arī jaunais apsardzes puisis liekas ievērojis mūs. Informācija tikai latviešu un krievu valodās? Kur paliek angļu?
Dzimšanas dienā pa telefonu sveicu savu viengadnieku Valteru Valgi, kurš dzīvo Salaspilī un vairāk kā gadu atraitnis. Mēs—divi, tā ir papildu stabilitāte. Tikai telefoniski šogad dzimšanas dienā varam sveikt savu vecāko dēlu, kurš solās mūs apciemot, satiekoties kaut kur ārpus dzīvokļa sienām.
Radio “Krustpunktā” Māra Jansone intervē ārstu Uģi Gruntmani, kurš runā, atrazdamies Kolorado štatā. Māra šo raidījumu vada profesionāli. Gruntmanis nedomā, ka viņš ir kontroversiāla persona. Latvijā cīņa pret koronavīrusu izskatoties labi. Taču mūsu veselības aizsardzības sistēmā diemžēl saglabājas necaurspīdīgums. Dārgas sonogrāfiskās iekārtas, bet aizvien feodāla pieeja, kas attur ārstus atgriezties Latvijā. Pasaulē no Covid—19 mirušajiem, katrs ceturtais ASV.
Nīderlandē lielos apjomos iznīcina eksportam domātos ziedus, bet Spānijā pirmo reizi pēc 1,5 mēneša bērniem ļauts uz stundu iziet laukā.
28.04.2020.
Iegriežamies lielveikalā “Torman”, kur tirgo flīzes un grīdas segumus. Piedāvā dezinfikācijas līdzekli. Bez mums neviena pircēja, arī mēs neko nenopērkam, jo koka limes, ko meklējam, te nav.
Zvanu bijušajam AP preses centra vadītājam Aleksandram Mirļinam. Aicinu viņu vēlreiz pavērtēt situāciju pirms 30 gadiem, pirms 4. maija. Kāpēc toreiz Rīgā saradās tik daudz ārzemju žurnālistu? Kā Lietuvā, tā Igaunijā jau līdzīgs balsojums bija noticis. Saša domā, ka vislielākā interese tomēr bijusi 1991.gada janvārī, kad Rīgā saradušies virs 400 žurnālistu, ieskaitot tos no PSRS centriem. Latvija 1990. gada aprīlī—maijā bija pati problemātiskākā Baltijas republika, sava intriga tāpēc saglabājās un šos žurnālistus šurp atveda. Ja ne asiņu piegarša, tad vismaz kaut kāda izgāšanās varbūtība.
Lasu Pētera Hēga “Smillas jaunkundzes sniega izjūtu”. Daudz par dāņu un grenlandiešu attiecībām, kuru centrā ir arktiskajā vidē uzaugusī Smilla. Tagad pasaules lielākā sala Grenlande pasludināta par pirmo no koronavīrusa brīvu teritoriju. Vai taisnība, ka arī mūsdienu Dānijā maz ļoti bagāto un stipri trūcīgo iedzīvotāju? Līdz ar to–biezs un dominējošs vidusslānis. Ideāls variants.
LTV Panorāmā rāda kultūras darbinieku satraukumu par savu nākotni. Runā, mazliet viens otram oponējot, arī Alvis Hermanis un Uga Dumpis. Pēdējais saka, ka neko nevar paredzēt, ja nedēļā klāt nākuši 92 saslimušie.
29.04.2020.
Kārtējā pastaiga ar nūjām nepilnas stundas garumā. Šoreiz kātojam līdz Valsts policijas iecirknim Vizlas ielā. Uzraksts “Russkije vperjod”(krilicā, protams) uz māju sienām Višķu ielā 13, 15, 17. Reiz jau zvanīju uz Rīgas domi, kad līdzīgs sauklis rotāja mājas galu, ejot uz trolejbusu. Pēc pāris nedēļām atbrauca un aizkrāsoja.
Zvanu arī tagad, mani savieno ar RD sabiedrisko attiecību kūrētāju Uģi Vidauski. Vaicā, vai šādi uzraksti nupat parādījušies. Protams, tie stāv jau labu laiku, bet ap šīm mājām riņķojot, vairāk krīt acīs un kaitina. Uģis Vidauskis, kuru atceros vēl kā televīzijas žurnālistu, iesaka ziņot pašvaldības policijai. Tā esot apsaimniekotāju lieta.
Ķengaragā man blakus mājā tikai pašā sākumā vēl kāds vakarā plkst. 9—os aplaudēja, paužot pateicību mediķiem un citu dienestu darbiniekiem. Tagad izeju uz balkona un varu plaukšķināt pats sev par prieku.
Jauki, ka tviterī parādās saites uz netradicionāliem raidījumiem vai filmām. Šoreiz režisors Vitālijs Manskis aizved pie zviedru inženiera Stena Lībeka amatierfilmas 1939. Tajā viņš, viens no Ķeguma spēkstacijas celtniekiem, nofilmējis Rīgas centru, Prāgu, Berlīni, pieņemšanu pie zviedru sūtņa Rīgas jūrmalā īsi pirms 2. Pasaules kara sākuma un vēl 1939. gada septembrī. Unikāli melnbaltie kadri. Modes, bērnu rotaļas, patukšās pludmales.
30.04.2020.
Šodien iznācis pēdējais avīzes “Neatkarīgā” drukas numurs. Zoom veikalā tas ir pirmais, ko meklēju un nopērku. Tikt pie kāda laikraksta/žurnāla pirmā un pēdējā numura ir vecs preses žurku habits.
Gatavojos pateikt rakstisku paldies dažiem deputātiem, kas balsoja par Neatkarības deklarāciju. Ar vairākiem t.s. 4. maija kluba biedriem kā apskatniekam bijusi darīšana vēl pēdējos gados. Ir viņu mobilo telefonu numuri, nav e-pasta adreses. Sazvanu Lindu Gurecku, šī kluba koordinatori jeb kontaktpersonu. Viņa operatīvi atsūta vairākas adreses. Žurnālā Ir gara intervija ar Albertu Belu, arī vienu no šiem deputātiem. “Mēs bijām sazvērējušies..”— viņš rezumē toreizējo Vislatvijas deputātu saietu Daugavas stadionā 21.aprīlī. Kritisks par Egilu Levitu.
LTV Panorāma turpina uzrunāt deputātus, kuri bija t.s. 4. maija varoņi. Šoreiz Odita Krenberga dārza vidū intervē LU profesori juristi Ilmu Čepāni. Viņa atceras: “Mēs staigājām pa trauslu ledu”. Paslavē Gorbunovu, kurš bijis stabilitātes garants Augstākajā padomē, kur interfrontieši (frakcija “Līdztiesība”) stiepa laiku un rīkoja obstrukcijas.
Pasaulē, vispirms Eiropā, atceras, kā šajā dienā pirms 75 gadiem savā bunkurā noindējies Ādolfs Hitlers.Vienlaikus uzdots jautājums, kurā bunkurā tagad slēpjas Vladimirs Putins.
01.05.2020.
Diena saules pielieta. Aizejam līdz Ikšķiles (bijušai Orlova) ielai, kas ved uz Šķirotavas staciju. Mini Rimi uz Maskavas ielas daudz cilvēku, nemaz neejam iekšā.
Višķu ielā 13 uz mājas gala sienas uzraksts “Ruskije—eto sila”. Ir arī cits tautā populārs teiciens’—“Sila jest, uma ņenado”. Tviterī ielikts klips, kurā 1940. gada 1. maijā Maskavā parādē Sarkanajā laukumā aizsardzības TK Semjons Timošenko sveic nacistiskās Vācijas delegāciju. Karš Eiropā turpinās jau 608. dienu, līdz Vācijas iebrukumam PSRS—417 dienas. Vjačeslavs Molotovs, kurš tobrīd ārlietu TK, runā, ka nedrīkst ļauties baumām par PSRS un Vācijas attiecību pasliktināšanos. Kur te krievu diplomātijas gudrība?
Mazmeitai Jūlai, kura dzīvo Tallinā, šodien 17. dzimšanas diena. Apsveicam telefoniski. Braukšot satikties ar vecvecākiem Tomasu un Sirji pilsētas citā rajonā. Mūsu jaunākā dēla Jāņa ģimene pilnā sastāvā devusies uz brāļa lauku mājām, kas atrodas 16 kilometrus aiz Valkas. Igauņu pierobeža, lauku un meža vide ar ūdeņiem. Tieši tagad tam sava pievienotā vērtība kvadrātā.
Mūsu Ivars, kurš strādā Salaspils mūzikas skolā, telefoniski vaicā kam par godu šodien izkārti karogi. Vai pa vecam turpinām svinēt Pirmā maija dienu? Pilnīgas skaidrības labad ieskatos kalendārā. Tātad:“Darba svētki un LR Satversmes sapulces sasaukšanas dienā”. Kopš tā vēsturiskā brīža šogad un tieši šodien aprit simts gadi.
02.05.2020.
Maz kas mūsu dzīvē mainās. Ar nūjām staigājot gar 72. vidusskolu, pamanām sarkanu busiņu. Neviena pircēja. Saimniece no Mežotnes mums jau agrāk pazīstama. Piedāvā kartupeļus, burkānus, ķirbja gabalus. Stiepjam mājās pasmagas somas.
Maxima veikalā netālu no mūsu mājas, liekas cilvēki vairs tā neblīvējas. Bez parastiem pirkumiem mājās atnesu arī medus torti. Divatā svinēsim dzīvi uz karantīnas fona.
Kaimiņiene Silvija no sava dārza Ikšķilē atnes tulpes un narcises, kas jau saziedējušas.
Jānis no lauku mājām Ūdensmaisiem atsūta e-pastā, tuvplānā nobildētu rumpausi. Sazinoties pa Irēnas vatsapu, spriežam, ko ar to/tādiem iesākt. Mamma manā bērnībā vārīja gardu piena zupu. Tomēr tie īpaši jāsagatavo, piekodinām nesākt eksperimentēt.
ĻTV-1 noskatāmies vakardienas filmu par Satversmes sapulces sanākšanu. Jānis Čakste vai Jānis Pliekšāns? Prieks par jaunajiem vēsturniekiem Tomu Ķikutu un Ilmāru Cīruli, kas komentē un savelk visu kopā.
03.05.2020.
Sāku rakstīt AP deputātiem savu mazo vēstījumu. Teksts ar nelielām variācijām apmēram šāds: ”Paldies par Jūsu izšķirīgo soli/ balsi 1990. gada 4. maijā, paverot Latvijai iespēju atjaunot neatkarību, veidoties kā nacionālai un starptautiski atzītai valstij.” Pirmais gandrīz zibenīgi īsu pateicību atsūta Aleksejs Grigorjevs. Pieņemu, ka pats viņš šobrīd kaut kur ārpus Latvijas.
Mēģinu atcerēties, kā tas bija tieši pirms 30 gadiem. 3. maijā jau bija sākusies Augstākās padomes sesija. Tik daudz ārzemju, arī Rietumu žurnālistu agrāk Rīgā nav bijis. Vismaz kāds simts. Tas nekas, ka viņu vidū nav CNN guru Kristīnas Kristina Amanpuras, viņas ranga profesionāļu. (Tie parādīsies četrus gadus vēlāk, kad Latviju apmeklēs prezidents Bils Klintons ar savu svītu)
Ar dēliem pa reizei telefoniski pārrunāju arī pašreizējo situāciju. Dzirdu jautājumu, kurš var pateikt, ka zviedri ar savu pilnīgi vaļīgo režīmu būs tie lielākie zaudētāji.
04.05.2020.
Skatāmies LTV, kā pie Saeimas nama atklāj plāksni. Piedalās Ināra Mūrniece un Velta Čebotarenoka, protams, ievērojot distanci. “Šajā namā 1990. gada 4. maijā Augstākās padomes deputāti pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Irēna retoriski jautā, kāpēc uz to bija tik ilgi jāgaida.
Saņemtas atbildes no vairākiem 4. maija deputātiem, kurus esmu uzrunājis e-pastā vai pa telefonu. Dažas rindas no tām:
“Šajā dienā man vienmēr ir lepnums par to vēstures posmu, kuru bijis lemts piedzīvot un mainīt”.”
“Jāpiemin arī starptautisko tiesību profesors Lēbers, kas konsultēja Neatkarības deklarācijas autoru Levitu un LTF deputātus, lai nesarakstītu lieku un Rietumiem ļautu nojaust, ka ar Gorbačovu taču var vienoties par PSRS pārbūvi.”
“Lai priecīgi arī Jums šie svētki!”
“Šo tautas dvēseles kliedzienu, kuru man palaimējās līdzīstenot, neaizmirsīsim nekad.”
“Mēs toreiz piepildījām tautas ilgas pēc savas valsts.”
“1990. gada 4. maija balsojums atbilda mūsu personīgajām vēlmēm un solījumiem vēlētājiem.”
“Sirsnīgs paldies par sveicienu un laba vēlējumiem gan mūsu valstij, gan man.”
Lieki teikt, cik gandarīts jutos to vēlreiz dzirdēt no savulaik augstām amatpersonām, ar kurām sanācis tikties kā avīzes apskatniekam gadsimtu mijā, bet ar dažiem, piemēram, Jāni Gavaru — vēl agrākos gados.
Svinības beigušās, Latvijā ārkārtējais stāvoklis turpinās. Protams, ir psiholoģiskais nogurums. Ir uzaugusi tāda kā ikdienas rutīnas ādiņa. Priecē un reizē mazliet mierina, ka šodien Latvijā gana daudz cilvēku, ar kuriem patiesi varam lepoties. The Right Man in the Right Place at the Right Time. (Īstais cilvēks īstajā vietā īstajā laikā—angļu val.) Kaut visur un vienmēr tā būtu!
