Virkanu muižas modere novērojusi, ka govis nedodot pienu. Un, cik dodot, tas pats, no kūts uz māju ejot, sarūgstot. Un katru vakaru, kad govis mājās nākot, skrienot ugunīgās švītriņas pa laidaru un kūtī. Viņa stāstījusi muižas kungam, ka spīganas noburot govis. Kungs pa priekšu smējies. Bet modere nav likusies mierā, lai tik šis liekot sudraba lodi bisē un šaujot spīganu nost. Beidzot kungs salādējis bisi ar sudraba lodi un nācis vaktēt spīganu. Kā tad, tikko govis nākušas mājās, ugunīgā švītriņa skraidījusi šurpu un turpu. Muižas kungs uzvilcis gaili un izšāvis uz to. Zēveles smaka vien nosmirdējusi un švītriņa izšķīdusi uz visām pusēm. Otru dienu dabūjuši zināt, ka Irbene atrasta aiz kūts rudzos nomirusi. Visi jau zinājuši, ka Irbene skrien spīganās un ka kungs spīganu nošāvis, tamdēļ neko nav brīnījušies.
