#LFK 935, 32229

Krievu lielās pilsētas Ķijevas nomalē, no turku kaŗa iedams, bija apmeties neliels pulciņš latviešu kareivju. Krievu kareivi šeit baidījās apmesties, jo viņi zināja ka te ir lielākais raganu miteklis, bet latviešu kareivji bija droši. Viņi dzīvoja neglītā nolaistā mājelē, kur dzīvoja sirma, pēc izskata briesmīga vecene. Taču latviešu vīriem tas nekaitēja. Tikai viens tāds pabailīgs puisis, vārdā Jēkabs, kuru visi sauca Jēška, ar katru dienu palika vājāks. Kad biedri viņam jautāja kas šim kaiš, viņš stostijas un nekā neteica. Te kādu dienu no citas kareivju nometnes atnāca viens kareivis - ziņnesis. Viņš bija labsirdīgs, liela auguma, rupjām rokām un sejas pantiem. Kad viņš redzēja ka Jēška starp citiem ir tik vārgs, viņš jautāja kas viņam kaiš, jo svešais ziņnesis zināja ka šajā velna pilsētā mitinās neskaitams pulks raganu un burvju. Jēška paklausīja svešo un sāka stostīdamies stāstīt ka viņu katru nakti māc nelabie sapni, pēc kuŗiem viņš pamostas nomocīts un sviedriem pārklāts. "Kādus sapņus tu redzi?" jautāja ziņnesis. "Es redzu katru nakti," teica Jēška, "ka uz manis jāj tā vecā bāba, pie kuŗas mēs pašlaik dzīvojam." Svešais pasmaidīja un teica: "Nu labi, to nelaimi mēs varēsim labot. Es tagad uzturešos šeit kādas trīs nedēļas. Sestdienas vakarā atnāc pie mūsu nometnes un gaidi." "Labs ir, atnākšu," noteica Jēška un priecīgs atvadījas no sveša ziņneša. Sestdienas vakarā, kad visi tikko aizmiga, Jēška izlīda no savas guļas vietas un nemanot izslīdēja no istabas ārā. Viņš ātri steidzas uz norādīto nometni, kur dzīvoja svešais ziņnesis. Pie teltīm viņu jau gaidīja svešais kareivis un jautāja: "Kādā vietā tu tajā mājā guli?" "Uz krāsns mūrīša," Jēška atbild, "ar galvu pret logu." "Labi," nosaka svešais, "bet tu tagad ej un gulies manā vietā, un tikai āgri no rīta, kamēr visi guļ, nāc atpakaļ savā mājā. Jēška nu ieiet teltī un guļ. Bet svešais ātri aizsteidzas uz viņa mājiņu, kur dzīvoja veca burve. Klusām viņš iegāja pa durvīm iekšā un apgulās Jēškas vietā, bet ar galvu uz pretejo pusi ka parasti gulēja Jēška, un gaidīja kas notiks. Pašā nakts vidū, kas visi gulēja dziļā miegā, no aizkrāsnes izlīda vecā burve. Viņai bija rokās zirga iemaukti un viņa klusi pienāca pie mūrīša, kur tagad Jēškas vietā gulēja svešais ziņnesis. Nostājusies tanī galā kur parasti atradas Jēškas galva, viņa teica šādus vārdus: "Ja tu biji jauneklis, paliec tagad erzelis." Bet ziņnesis no otra gala saka: "Ja tu biji veca bāba, paliec tagad kēve laba." Pēkšni krāsns mūrīša priekšā stāvēja skaists zirgs ar visiem iemauktiem. Svešais ziņnesis izkāpa no gultas ņēma zirgu aiz pavadiem un veda pa durvīm ārā. Tad viņš paņēma labu pagali, uzlēca zirgam mugurā un nu sāka šo ar pagali apstrādāt. Zirgs trakoja, spārdījās un visādi gribēja savu jātnieku nosviest zemē, bet nekā. Svešais ziņnesis bija labs jājeis un arī pavadi bija diezgan stipri lai saturētu zirgu. Zirgs redzēdams ka jātnieku nosviest neizdosies, drāzās ar vēja ātrumu uz priekšu tā, ka visa zeme dunēja. Ta zirgs skrēja ilgu laiku, kamēr galīgi piekusa. Bet svešais jātnieks tagad paņēma zirgu, aizveda to pie kalēja un apkala viņam priekšējās kājas. Tad viņš atkal lēca zirgam mugurā un jāja mājās. Pie durvīm jātnieks nolēca no zirga, ieveda to istabā āgrākā vietā un teica: "Nu tu biji ķēve laba, paliec tagad vecā bāba." Tūlīt zirgs pārvērtās par veco burvi, kas ātri aizmuka aizkrāsnē. Nu svešais ziņnesis savu darbu bija paveicis un vecā burve tagad staigāja ar apkaltām rokām. Viņa tagad vairs nerādījās saviem kareivjiem bet tupēja visu laiku aizkrāsnē. Arī Jēšku vairs nemocija briesmīgie sapni un viņš sāka atspirgt. Kādu dienu, kad Jēška viens pats bija mājās, vecā burve to pasauca pie sevis. Jēška pie viņas ienācis iepleta acis un stāveja ka pienaglots. Viņš ļoti pārbījās, jo redzēja ka burvei uz katras rokas bija piesists zirga pakavs. Tomēr, kareivis būdams, viņš apmierinājas un jautaja ko viņa vēlas. Burve nokrita viņa priekšā ceļos un lūdza lai viņš atrod to cilvēku, kas viņu bija kādu nakti pārvertis par zirgu un apkalis priekšējās kājas. Jēška apsolijas un teica: "Bet tev es pasaku, ka tu vairs nedrīkstēsi nedz pārverst cilvēkus par lopiem nedz darīt cilvēkiem ļaunus darbus." Burve viņam apsolījās ka neaiztikšot vairs neviena cilvēka ne ar mazāko pirkstu. Jēška aizgāja pie sveša ziņneša un teica: "Uz celiem stāvēdama burve mani lūdza lai es atvedu viņa to cilvēku, kas viņai varētu noņemt pakavus no rokam." Svešais kareivis aizgāja reizē ar Jēšku pie burves. Pulkstens divpadsmitos naktī viņš to pārvērta par zirgu, aizjāja pie kalēja un noņēma pakavus. No tās reizes burve vairs nebraukāja uz cilvēkiem pa naktīm, bet aizlīda aizkrāsnē, nodzīvoja tur kādas trīs nedēļas un nomira. Svešais kareivis vairs ilgāk šeit neuzkavējas un brauca ar jauniem pienākumiem prom. Vēlāk izrādījās ka svešais ziņnesis bija tāpēc tik gudrs un apķērīgs ka viņam bija aste pēdas gaŗumā un ka viņš bija celies no kādas vecās varonīgas mežoņu cilts.