#LFK Ak 178, 1

Manas dzīves piezīmes un izjūtas

Rakstu ar to laiku, kas man vairāk ir palicis atmiņā, tas ir ap 1910. gadu.

Atminos lielo ugunsgrēku, kad Kūžēnos, agrā pavasarī, nodega klēts, rija, pagraba jumts un tika izglābta dzīvojamā māja. Uguns bija pasprucis no tvaika katla skursteņa klēts jumtā, kurš bija salmu. Tā runāja lielajie. Tajā laikā mūsmājās dzīvoja daudz cilvēku – 4 puiši un 4 meitas, bija arī vaļinieki. Bērzene ar dēlu un meitu, abi jaunieši 15 – 16 gadus veci. Mani tuvākie bij tēvs, māte un tēvmāsa (tantiņa), kura visvairāk rūpējās par mums bērniem – mani, māsu Annu, brāli Jāni un māsu Mildu. Tantiņa bija tā, kas vārīja visai saimei ēst un apkopa māju. Māte rīkojās pa kūti ar govīm, cūkām, un aitām. Bez šaubām, meitas visur palīdzēja.
Atminu, ka to ziemu puiši ar tēvu veda baļķus no meža ar zirgiem un gāza lielā pūlī netālu no mājas, kur vēlāk uzstādīja gateri un zāģēja gan dēļus, gan balkas un dažādas brusas. Vēlāk no laukakmeņiem mūrēja kūti. Kūts mūri bija gatavi un balkas uzliktas, nezinu, kā tas bija gadījies, ka es biju uzkāpis pa stalažu trepēm augšā un gāju pa dēļiem, kuri bija pārmesti pār balkām. Visi sāka skatīties augšā un bļaut. Man klāt pieskrēja Bērziņa Augusts un mani klēpī nonesa no augšas lejā. No tā laika tantiņa mani uz to pusi vairs nelaida. Bija jāskatās, kā amatnieki lika spāres un sita latas, pa gabalu vai no istabas pa logu. Man dikti gribējās to visu redzēt no tuvuma, bet, ja ar uz to pusi pagājos, visi mani rāja un trieca atpakaļ uz māju.
Bet vasarā, kad visi gāja uz upi mazgāties, tad neviens man neliedza skriet līdzi. Tur, kur peldējās, mala bija pasekla un arī es plunčājos līdz un skatījos, kā viņi pa dziļumu līda pa dibenu un peldējās. Parasti, ap to laiku, arī no kaimiņiem šajā vietā ieradās kaimiņu puiši un puikas, lielāki par mani, un drošāki brida dziļāk un peldēja uz malu. Tika no ašķiem taisītas buntes, ar kurām zem krūtīm varēja labi turēties uz ūdens. Mūsu lielais skolotājs bija Augusts, kas rādīja, ka var peldēt uz muguras, uz vēdera, uz priekšu un atpakaļ, ka no dziļuma var iznest iesviestu burku, kā mērīt dziļumu, kā peldēt zem ūdens un tā joprojām.
Visjautrāk Kūžēnos gāja svētdienās, kad no kaimiņiem atnāca citi puiši un meitas. Tad Mušpertu Mārtiņš uz savas garmoškas rāva vaļā visādus gabalus un visi ņēmās dancodami līdz vēlam vakaram. Citi spēlēja kārtis uz ,,Marjazi” un citi dejoja. Kaimiņu Vākšēnu saimnieks bija bagāts. Viņam piederēja veikali un, bez tam, viņš no vietējiem saimniekiem uzpirka linus un veda uz Pērnavu. Saimes ļaužu viņam bija daudz vairāk kā mūsmājās, bet pats saimnieks Vikmans norobežojās no strādniekiem. Tamdēļ, laikam, viņa strādnieki vairāk mīlēja svētdienās viesoties mūsmājās.
It sevišķi atminu Lieldienas, kad ošos tika uzkārtas šūpoles. Tad pāra dienas gāja kā pa tirgu, dažreiz sapulcējās pa 50 – 60 jauniešu. Šūpojās, spēlēja garmoškas, dancoja, mainījās ar olām un gāja visādās rotaļās. Puiši lauzās un vilkās ar virvi. Gāja ar koka kājām un taisīja visādus jokus. Mums, mazajiem, bija ko redzēt un priecāties. Parasti ar lielajiem ieradās arī tādi paši bērni un pusaudži, kāds es biju, un mums atkal bija savas nerātnības. Tāpat Līgo svētkos ar jāņugunīm, rotaļām un dejām. Tas bija brīnišķīgs laiks gan pieaugušajiem, gan bērniem.
Neatceros, kurā gadā vai 1914. jeb 1915. gadā, tēvs nopirka zāles pļāvēju un zirgu vilkmes grābamo mašīnu. Tas atkal priekš manis bij kaut kas ārkārtējs. Salika viņu darba kārtībā kuļmašīnas vadītājs Elstes Pēteris, kurš tajā laikā dzīvoja mūsmājās par vaļinieku, jauns cilvēks, ap 20 gadu vecs. Pļāvējs bija mūsmājas Augusts. Es stāvēju lauka malā, stundām skatīdamies, cik skaisti aiz izkapts vālā nogūlās āboliņš un zāle. Tajā laikā jau man bija uzticētas ganu gaitas. Bija jāgana cūkas, zoslēni un jāšķin dārzā cūkām runkuļu lapas. Bet Augustam griezt tecili, kad viņš trina mašīnas izkapti, man bija goda lieta, ko es nevienam nenovēlēju. Tehnika ir vienmēr mana indeve. Jau 3 gadu vecumā kuļmašīnai, kura toreiz vēl stāvēja Kūžēnos dampja šķūnī, kurš nodega kopā ar klēti un riju, biju neskaitāmas reizes izlīdis cauri pa visiem caurumiem no viena gala līdz otram. Tāpat dampim, viss, kas kustējās, tika izkustināts, katrs ,,aņķins” noprovēts. Tikai no svilpes man bija dikti bail. Un kad mašīnists gribēja mani padzīt, tad viņam vajadzēja tikai ķerties pie svilpes un puika lika kājas pār pleciem un pazuda. Tajā laikā kā dampi, tā kūlēju no vienas mājas uz otru veda ar zirgiem, kas prasīja savas zināšanas un paņēmienus. It sevišķi rudeņos, kad apledoja vai uzsalis, lai nesāktu pa kalnu ātri ripot uz leju. Tādi kalni bija turpat pie kaimiņa Vākšēna un pie Zēmeles kroga, kuri bija tuvākie un kurās mājās parasti kūla.
Kuļmašīna gan piederēja 3 saimniekiem jeb biedrībai, kas sastāvēja no Kūžēnu mājas saimnieka Pētera Zariņa kā priekšnieka, Vītolu māju saimnieka Cakara un Zēmeles kroga rentnieka Štermaņa. Vēl toreiz Jaunburtnieku pagastu kulšanā apkalpoja kalējs Blūms, kuram piederēja divas kuļmašīnas, kuras bija drusku mazākas jaudas kā Kūžēna dampim. Cik atceros, pirmais mašīnists bija Reimanis, vēlāk Eglīts. Kad mājās un kaimiņu Vākšēnā kūla, viņš labprāt man atļāva rīkoties pie katla un kūlēja – iesmērēt gultņus, kurināt, uzmanīt spiedienu, iepumpēt ūdeni, palaist un apturēt. Viņš bija pirmais skolotājs, kas iepazīstināja ar visām mašīnista gudrībām, tamdēļ es pie viņa turējos klāt kā dadzis. Viņš man daudz stāstīja par ķibelēm un nelaimēm, kas notiek pie kulšanas darbiem.
Mans tēvs tehnikai nepiegrieza nekādu uzmanību. Viņš nekad neinteresējās kādā stāvoklī ir mašīna, ja tik var pareizi strādāt. Tajā laikā tēvam vispār bija maz laika ar saimniecību noņemties, jo viņš maz atradās mājās. Viņš bija iesaistīts gan pagasta valdē, Matīšu pienotavas valdē, gan Valmieras patērētāju valdē.
Atceros, viņš bija paņēmis mani līdz pie Salzemnieku mājām, kur viņš no barona bija izkaulējis zemes gabalu priekš Jaunburtnieku kapiem. Viņš bija saorganizējis ļaudis no visām apkārtējām mājām. Tur, Kauliņa mājas tīrumā plēsa akmeņus, veda klāt un mūrēja kapu vārtus un sētu. Arī baznīciņa, kas atrodas pašā kapsētā, tika atvesta no muižas, kur viņa atradās muižas dārzā kā brāļu saiešanas nams. Torni viņam piebūvēja dažus gadus vēlāk, tad arī uzlika zvanu. Pirmais zvaniķis bija Bramaņu Jānis. Viņš akurāti zvanīja svētvakaru katru sestdienu un svētdienās, kad bija dievkalpojums. Tagad šie kapi ir skaisti, iestādītie kociņi izauguši lieli un viņos guļ daudzi šo kapu cēlāji. Pats organizators ir paņēmis lielu laukumu pretim baznīcas tornim, kurā atdusas pats un citi Zariņu ģimenes piederīgie. Agrāk visi mirušie jaunburtniecieši rakti vecos Burtnieku kapos pie Sarkanām klintīm ezera krastā. Tur arī apglabāts mans vectēvs un vecmāte, bet pēc 12 gadiem, kad atgriezos no trimdas, es viņu kapu vietu nevarēju atrast. Viss tur bija nolīdzināts, koki nocirsti, celiņi pazuduši. ,,Kāpēc?”
Tāpat biju tēvam līdz uz Matīšiem, kad Matīšos cēla pienotavu. Katla mājai bija uzmūrēts krietni augsts mūra skurstenis un, man likās, arī krietni garš. Pienotavas māja nāca gatava, jo pašreiz sedza jumtu. Bet lielāko pārsteigumu man sagādāja pienotavas katls, kuru tēvs rādīja un, kas gulēja zemē turpat netāļu no jaunā skursteņa. Apaļš dzelzs bundulis ar daudziem caurumiem galos, kuros, tāpat kā dampim, bija izvalcētas caurules. Tēvs stāstīja, ka mūrēšot iekšā mūrī klāt ar speciālu krāsni.
Tā atceros, tas droši vien bija 1914. gadā, kad Valmieras patērētāju biedrība rīkoja lielu lauksaimniecības izstādi. Visi kūžēnieši ar saimi, 3 zirgos brauca uz Valmieru šo izstādi skatīt. Tur bija lopi un dažādas mašīnas, bet visvairāk man patika dampi. Tēvs mani aizveda uz staciju, kur pašreiz pienāca Pēterburgas – Rīgas ātrais jeb ekspresis. Un man tiešām tas viss likās kā pasaka. Šo milzīgo dampi uz riteņiem, pieauguša cilvēka augstumā un vesela rinda mazu mājiņu pieķēdētas klāt. Un tādas divas sliedes, pa kurām viņš skrien, esot no Pēterburgas līdz Rīgai. No visa tā redzētā es biju tā piekusis, ka neatceros, kā mēs mājās atbraucām. Un kad otrā dienā mājās, gultā pamodies, man tas viss likās kā sapnis. Kad tantiņa prasīja, kā man patikusi Grasmaņa Kīra, drusciņ vecāka par mani, Grasmaņu meita, pie kuriem mēs bijām apmetušies. Zināju tikai pateikt, ka viņa deva man kompetes ēst un dzirdīja ar saldu ūdeni, ko sauca par limonādi.
Bet upmalā, saviem vieaudžiem es stāstīju par dzelzceļu, dampiem un brīnumus, ko biju redzējis. Tajā laikā mani neviens vairs neuzmanīja, kad drīkstēju iet uz upi tikai kopā ar pieaugušajiem. Mūsu ,,švadrons”, kas tur salasījās, peldēja kā zivis. Nebija neviena dziļuma, kas nebūtu izmērīts. Braucām ar laivu, zvejojām ar tīklu, makšķerējām, vēžojām gar malām un zem akmeņiem, zinājām kādas zivis katrā vietā dzīvo. Šī brīnišķā Briedes upe ar savu piparmētras, kalmju, ašķu un ūdens zāļu smaržu, kas vēl tagad iesūkusies manā miesā un, kuru es pat sapnī jūtu, nav aizmirstama. Un katrs brīvs brītiņš, kad varēja atrauties no mājās uzliktiem darbiem, tika pavadīts upmalā. Un arī naktīs, kopā ar lieliem vēžojot.
Vasaras aiziet ātri un ziemā atkal skola ar veciem draugiem, mācīties krievu vēsturi, krievu valodu un no rītiem dziedāt ,,bože car hraņi”, stāvēt kaktā pie ērģelēm un palikt pēc stundām. Pēdējais bija visnepatīkamākais, jo mēs ar māsu katru vakaru gājām uz māju. Bet iemācīties krievu valodā rakstītu vēsturi, ja tu šo valodu nemāki. Es izlasīt mācēju, bet saprast nekā nesapratu un tamdēļ man gāja grūti. Ir jau taisnība, tajā laikā skolā bijām pāri par 60 bērnu, skaitījās 4 klases. Ar visām strādāja tikai viens skolotājs, tamdēļ viņam bija maz laika skaidrošanai. Viņš uzdeva iemācīties no tās vietas līdz tai. Vēstures un rēķinu grāmatas bija krievu valodā, gāja grūti arī citiem bērniem. No rīta mēs, ar māsu Annu, gājām kopā uz skolu un vakarā kopā nācām mājās. Ziema pagāja kā pa murgiem, bet nākošajā vasarā mani piesēja pie darba jau no paša pavasara.
Sējas laikā, jau agri no rīta, tēvs piecēla mani un pateica, ka man jānāk uz tītumu biržot. Iedeva man rīku, ko sauc par biržotāju – taisnu koku ar izkaltu metāla līkumu galā un pateica, tu glabā viņu un nepazaudē.
Noecētā tīrumā man bija jāvelk strīpas no mieta uz mietu, taisni kā pa šņori. Tēvs man parādīja un izstāstīja, kā tas darāms, un tā es visus sējamos laukus nostrīpoju. Jāceļas bija agri no rīta un sēšana beidzās ap 9 – 10. Pa starpām biržojot, man no maisa, ar spaini, bija jāpienes tēvam graudi, kad priekšauts metās tukšs. Arī pārejā dienas daļā bija jācērt žagari kurināšanai, jāsanes virtuvē, jāpatur maiss, lai sabērtu sēklu un daudz dažādu citu darbu, kur vajadzīgs palīgs. To vasaru mani stingri piesēja pie darba. Kad lopus sāka laist ganos, bija jāuzņemas ganu gaitas un tikai pusdienas laikā varēja tikties ar kaimiņu puikām pie upes, kur laiks pagāja tik ātri, kad jau no mājas sauca – Pēter, nāc mājās, govis jālaiž ārā!
Tā vasara aizskrēja ātri un pienāca laiks, kad tīrumos parādījās rudzu gubas. Āboliņš bija savests šķūņos, bet uz tīruma bija skaists āboliņa atāls. Tīrums atradās pie kaimiņa Vākšēna robežas, vēl nenopļautām auzām. Ganīt jau bija viegli, stāvi tik auzu malā un skaties, lai lopi neiet kaimiņa auzās. Te klausos, kaut kur dampis pukšina. Pats domāju, kas tas varētu būt, bet kuļmašīnu nedzird rūcam, ceļš aiz Vākšēna auzām ir tikai 200 metru tālu. Un tad, palieku kā apstulbis stāvot, pa ceļu, lēnām pukšinādams, brauc dampis, bez zirgiem priekšā un aiz sevis velk kuļmašīnu. Aiz viņiem vēl 2 zirgi, viens ved ūdens vāti, otrs malku.
Es pats nezinu, kā biju izbridis cauri auzu laukam un skatos, tagad dampim pietaisīta pakaļā tāda kā platforma, pie kuras pieāķēts kūlējs. Uz platformas stāv abi kalēja Blūma dēli. Viens no viņiem groza kaut kādu ratu, ar kura palīdzību dampim grozās priekšējie rati un dampi var nostūrēt, kur vajag. Otrais met krāsnī malku un uzmana tvaika spiedienu katlā. Vienā pusē dampim ir vesela rinda zobratu, kuri griež pakaļas riteņus un velk dampi uz priekšu. Es staigāju visam tam uz riņki un brīnījos, kā viss tur kustējās un strādāja. Tā izbraucām cauri Vākšēnam un pa kalnu lejā, bet pie upītes, kas šķērso ceļu, dampi apturēja. Esot jāpaņem ūdens. Pienāca arī zirgu braucēji, dabūja spaini, un kastē zem dampja vēdera salēja daudz spaiņu ūdens. Braucēji sprieda, ka jāuzkurina riktīga ,,štīme”, lai tiktu pa tik stāvu kalnu augšā, bet dampis uzgāja, tikai stiprāk papukšināja. Vēl pāra reizes apturēja, lai piemestu malku no ratiem uz dampa platformas un brauciens turpinājās. Kad atradāmies gandrīz pie Brenguļa mājas, uz tīruma bija nolīdzināts placis uz kura dampis uzvilka kūlēju, pēc tam pats atbrauca atpakaļ un nostājās savā vietā.
Es uz visu to skatījos ar vaļā muti, jo tādus brīnumus es sapnī nebūtu iedomājies. Kad paskatījos uz saulīti, redzēju, ka tā ir jau pie apvāršņa. Atcerējos savas govis. Es nobijos ne pa jokam un no turienes divus kilometrus noskrēju kā krosists. Kad pieskrēju pie kūts un redzēju, ka meitas slauc govis un visas ir mājās, nomierinājos un gāju uz māju.
Tēvs mani sagrāba aiz krāgas, norāva sev siksnu no biksēm un sāka slānīt, sacīdams: ,,Zini savu pienākumu!”
Tantiņa gan skrēja mani žēlot, bet arī tā dabūja savu tiesu. Man bija kauns iet upē peldēties ar citiem puikām, lai nerādītu savas nopelnītās zīmes uz muguras. Govis pašas bija atnākušas uz māju un sakņu dārzam bija nodarījušas skādi, bet kaimiņa auzu lauku nebija aizskārušas. Vēl tagad nevaru saprast, kas ar mani bija noticis, ka varēju aizmirst visu apkārtni un redzēt tikai vienu lietu - ,,dampi”.
Toruden piedzīvoju vēl vienu brīnumu. Mūs pārlidoja 2 lidmašīnas, par tām, arī lielie, vēl ilgi sprieda. Un tikai vēlāk dabūja zināt, ka tās esot bijušas vācu lidmašīnas, jo esot sācies karš starp Vāciju un Krieviju. Toreiz viss sagāja grīstē. To ziemu, puišus, kas svētdienās nāca uz mūsmājām, vienu pēc otra iesauca dienestā. Arī no mūsu mājas aizgāja divi – Mušperts un Eglīts Jānis. Pavasarī arī Bērziņa Augusts un Mūrnieka Jūlis. Māja palika tukša un klusa. Tēvs visus darbus veica viens pats ar sieviešiem. Palika tikai Eglīts Pēteris, kas vadīja mūsu dampi, bet viņš strādāja pie kalēja Blūma, kur arī mūsu dampi pārtaisīja par pašgājēju. Viņš bija kājas dēļ izbrāķēts no zaldātiem, bet runāja, ka gan jau pienākšot arī viņa reize. Bet to rudeni Pēteris pats vēl brauca ar mūsu pārtaisīto pašgājēju un kūla ne tikai pašu pagastā, bet arī Burtniekos līdz Briedes krogam. Vīru spēku bija maz un tamdēļ kulšana ievilkās vēlu rudenī.
Vasarā, kad vajadzēja novākt ražu, nebija, kas rīkojās ar zāles pļāvēju. Man neuzticēja vadīt zirgus, to uzņēmās māte, bet āboliņu un sienu pļaujot, kā sunītim bija jāskrien no pakaļas un stūros jāpaceļ izkapts, lai var pagriezt mašīnu. Arī izkapti asināt pienācās man un māsai Annai griezt tecilu. Bez tam, agri no rītiem ar rokas izkapti, bija jāapļauj krasts un upmala, kur ar mašīnu nevarēja braukt. Rudzus un vasarāju bija vieglāk pļaut, jo tur nebija jāstaigā mašīnai pakaļ, toties bija jāsien kūlīši un jākrauj gubās.
Cilvēku Kūžēnā gan bija vairāk, bet riktīgu strādnieku mazāk. Tēvs bija nolīdzis divas ģimenes – Salni un Jēriņu, kuriem bija diezgan daudz cilvēku. Salnim bija vectēvs un vecmāte, pats ar sievu un meita manos gados. Jēriņam bija sieva, sievas māsa un meita ar dēlu. Meita bija manos gados un auklēja mazo brālīti. Un tamdēļ mēs iznācām diezgan liels pulciņš – saimniekam - 4, kalpiem – 3, un kad vēl pie upes ieradās kaimiņu bērni, gāja makten jestri. Tomēr mājās bij kāds tukšums, vairs nebija tās jautrības un prieka, kas agrāk pa svētkiem. Neviens vairs Lieldienās nekāra šūpoles, nedzirdēja mūzikas. No rīta pienu veda uz Matīšiem un tēvs atgriezās tikai ap pusdienu.
Tad sāka dzirdēt, ka vācieši pārrāvuši krievam fronti un krievu armija atkāpjoties. Dzirdēja par latviešu strēlniekiem, kas nelaidīšot vācieti iekšā Rīgā. To ziemu nometināja daudz krievu zaldātu. Arī mums mājās sākā parādīties Kurzemes bēgļi. Mūsmājās apmetās kāds no Talsiem ar sievu un meitu. Meita bija vecāka par mani, lieliska dziedātāja. Viņa dziedāja gan mājās, gan lopus ganot, jo tēvs viņu bija nolīdzis par gani. Viņai bija brīnišķīga, skaņa balss, likās, kad viņa dzied, ka tas nav cilvēks, bet instruments. Visi par viņas balsi brīnījās.
Tajā laikā pie tēva iegriezās un apciemoja daudzi agrākie Kūžēna strādnieki, puiši, kas tagad dienēja, bet bija dabūjuši atvaļinājumu. Ar tiem, tad arī dabūja jaunākās vēstis par Rīgas fronti. Arī mani brālēni no Vilzēnu Jenčiem – Pēteris un Jānis, kuri bija uzdienējuši par virsniekiem, atkūlās no Valmieras līdz Kūžēnam un otrā dienā tēvs aizveda uz Vilzēniem. Tā kā ziņas bija noteiktas un skaidras – latvieši Rīgu neatdos. Visvairāk slavas dzirdēja par pulkvedi Briedi, par viņa drosmi un drošsirdību, par viņa puišu izlūku gājieniem un uzbrukumiem. Es visu to klausījos ar lielu interesi un simpatizēju strēlniekiem. Vēl maz dzirdēja par kritušajiem no mūsu paziņu vidus. Veselības uzlabošanai, no slimnīcas, uz vienu mēnesi atbrauca Mušperts Mārcis. To mēnesi mūsmājās atkal skanēja garmoška un radās tāda kā jautrība. Sievas un meitas padejoja viena ar otru, jo vīriešu nebija. Arī no kaimiņiem, kā agrāk, neviens nenāca. Ja kāds ieradās, tad tikai tādi, kas bija dabūjuši atvaļinājumu vai no slimnīcas veselības atvaļinājumā. Tie visi, kas bija Kūžēnos bijuši par strādniekiem, zināja, ka tur viņus viesmīlīgi uzņems, tantiņa paēdinās un būs naktsmājas. Vienādi tika spriests vai Rīgu noturēs un vai vācietis neienāks Vidzemē. Un kas tad notiks, vai būs jābēg uz Krieviju?
Un tad paklīda vēstis, ka latviešu strēlnieki pārrāvuši fronti platā joslā. Tas notika 1916. gada Ziemassvētkos. Bija ļoti auksts laiks. Vēstis par to gāja no mutes mutē un cilvēkiem sejās parādījās gaiši smaidi. Es atceros, mēs, bērni, skolā par to vien runājām un priecājāmies par tiem, kas to izdarījuši. Un tad viss satumsa. Sāka runāt par krievu nodevību, par palīgspēku nedošanu, par lieliem strēlnieku zaudējumiem. Sāka pienākt ziņas par vietējiem pazīstamajiem, kuri krituši kaujā, par ievainotajiem, par apsaldētajiem. Arī brālēns Jenču Pēteris, rotas komandieris, kritis, brālēns Jānis ievainots rokā. No mūsu mājas ievainots Bērziņa Augusts, Mušperts Mārcis un vēl daudzi citi. Sažņaudzās un noskuma sirds to visu dzirdot un radās rūgtums pret caru un viņa štābiem. Lai gan latviešu strēlnieki parādīja brīnumus un no Rīgas vācieti neaiztrieca, tad tomēr šis uzbrukums noskanēja pa visu pasauli. Tad daudzi dabūja zināt, ka tāda maza tautiņa Latvija, kura varēja dot tādu spērienu Vācijas armijai pa apaļo vietu, kur beidzās mugura, ka vācietis ilgu laiku Rīgas frontē nevarēja atjēgties un sakārtoties jaunam triecienam. Man bija žēl pazīstamu puišu, kuri kādreiz strādāja Kūžēnā – Ķersta Kārlis, Ķersta Jānis, Zēmele Pēteris, Mūrnieka Jūlis, Rikveiļa Pēteris.
Atkal mūsu apkārtnē novietoja krievu pulku un viena istaba bija jāatdod zaldātiem un pašiem jāsaspiežas ciešāk. Tā iznāca saimniekam dzīvot kopā ar kalpiem. Tas viss bija pavasarī un Vākšēna rijā bija ietaisīta baznīca. Krievu Lieldienās visi zaldāti gāja tur uz dievkalpojumu. Kāds mūsmājas zaldāts paņēma mani pie rokas un, kad gājām garām mācītājam, viņš visiem deva bučot krustu un, izejot ārā, pie durvīm dalīja dāvanas. Arī es saņēmu 2 ūdens kliņģerus un sauju konfekšu. Tajā laikā jau tādas lietas bija grūti dabūjamas un priekš manis liels gardums.
Uz mūsu un kaimiņa tīruma parasti notika zaldātu mācības un tur sniegs bija nobradāts tik ciets, kā ledus. Tad kādu dienu zaldāti runāja, ka būs lielā parāde un jābrauc uz fronti. Otrā dienā jau agri viņus veda uz laukuma. Mēs, bērni, skrējām augšā uz šķūni, kur pakāpāmies uz pieslietiem āboliņa zārdu stumburiem. Bija labi pārredzams viss laukums uz kura ierindā stāvēja daudzas rotas un gaidīja ģenerāli, kurš braukšot no Valmieras. Mēs, bērni, nosalām tur stumburos sēdēdami un aizgājām pusdienās uz māju, pēc tam skrējām atkal atpakaļ. Tikai pievakarē atbrauca kāds trijjūgs. No viņa izkāpa 2 virsnieki, tiem pievienojās kāds trešais, kurš dzīvoja Vākšēnā. Visi trīs apstaigāja vienības un sasveicinājās ar vienībām, atnāca atpakaļ, iekāpa kamanās un aizbrauca. Tad arī zaldāti sāka izklīst, bet otrā dienā aizgāja pavisam. Palika tikai dēļu lāvas gar istabas sienu, kuras sievieši plēsa ārā un nesa uz malkas šķūni. Pēc izmazgāšanas, mājnieki atkal izkārtojās pa savām vecām vietām.
Vasara nāca ar saviem darbiem un jaunām ziņām. Bet, kaut kas nebija tā kā agrāk, bet darbi piespieda cilvēkus mazāk noņemties ar blakus lietām. Un, mazāk, veci paziņas no frontes iegriezās pavadīt atvaļinājumu. Rudenī atkal izvietoja karavīrus, gan mazāk kā iepriekšējo reizi, bet sakarā ar to, ka mūsmājās esot lielāka maizes krāsns. Iekārtoja maizes ceptuvi karavīriem, bez tam arī kādu 20 cilvēku sakaru vienību. Tūliņ uz kaimiņiem un pāri upei ievilka telefona vadus un viens vienmēr dežūrēja pie tiem telefona aparātiem.
Starp viņiem arī bija viens latvietis – rīdzinieks, kāda fabrikanta dēls. Es ar viņu draudzējos un viņš man uzdāvināja kastīti ar zīmuļiem, kurus tajā laikā bij grūti kaut kur nopirkt. Visi likās izglītoti cilvēki, labprāt palīdzēja sieviešiem darbos. Pat beķeri, reizumis, tantiņai iedeva pa lielam baltmaizes klaipam, kurš garšoja pēc agrākā veģa, ko tēvs veda no Valmieras. Latvietis, it sevišķi, šķendējās par cara valdību, armiju, štābiem un citām lietām. Daži no viņiem gāja uz mežu ar tām pašām šautenēm un vienu otru reizi atnesa mājās pa zaķam, kurus tad tantiņa cepa un šmorēja.
Viņi man mācīja ar šauteni šaut mērķī, kas bija uzstādīts pie resna vītola. Vispār tajā laikā tāda baukšķināšana notika gandrīz katrā mājā, kur bija apmetušies zaldāti. Varēja just, ka disciplīna ir sagājusi čupā, jo nav vairs tās stingrības, kas agrāk. Toruden skola sākās vēlu un ,,bože car hraņi” no rīta vairs nedziedājām. Tad kādu rītu skolotājs paziņoja, ka cars gāzts. Cara un carienes bildes, kas karājās pie ērģelēm, noņēma un uzbāza virs ērģelēm. Krievijā esot notikusi revolūcija un, ka tagad būšot cita kārtība un brīvība.
Notika pagasta cilvēku sapulce pagasta mājā, turpat blakus skolai. Un, mēs, vecāko klašu puikas brīvā laikā, skrējām tur skatīties kā tas notiek. Sanākuši bija diezgan daudz cilvēku, vairāk sievietes. Jau dažas dienas iepriekš sapulces, pa mājām staigāja jauns puisis karavīra formā, lepni uzcirties, apkāries ar zobenu, pistoli makstī, akselbantēm un virsnieka somu. Viņš aģitēja, ka visiem jāiet uz sapulci pagasta mājā. Uzstājās bravurīgi, izrunāja daudz vārdu, kurus es nebiju pat dzirdējis. Mūsmājas sievieši ilgi smējās par tiem svešvārdiem un prasīja man, vai skolā ar tādus mācot. Vēlāk puiku starpā spriedām par tiem vārdiem. Zelta Jānis teica, ka tas pie revolucionāriem esot tā pieņemts. Nezinu, kāpēc, bet viņu bija iesaukuši par ,,Mujābeli”, bet īstais vārds bija Bērs. Sievieši visādi izjokoja un sauca par spoku. Vēlāk dabūju dzirdēt, ka otrs, tāds pats spoks, bija staigājis pa pagasta otru galu, ziņodams, ka jāiet uz tautas sapulci pagasta mājā.
Kad pēc stundām mēs, puikas, ielīdām pie sapulces dalībniekiem, sapulce gāja spēkā. Aiz galda sēdēja trīs vīri, kuri vadīja sapulci un protokolēja. Gribas viņus raksturot – divi, Leitis un Upata bija sēdējuši cietumā, Leitis par zagšanu un Upata par cilvēka noduršanu. Trešais – Grāmatiņu jaunākais, bija bijis nederīgs kara dienestam, un ar māti dzīvoja Zēmelēs, kā vaļinieks. Pašreiz vēlēja pagasta vadību, jo vecā bija gāzta. Pats viņš uzstādīja sevi par kandidātu priekšnieka amatam un pats cēla roku balsot. Viņa māte, pat balsojot, cēla abas rokas un bukstīja vecenes, lai tās arī ceļ abas rokas, bet maz jau bija, kas pacēla rokas. Ievēlēti visi trīs tomēr tika. Grāmatiņš par izpildu komitejas priekšnieku, Upata par milici un Leitis par skrīveli. Baļļas mājas saimnieks pēc tam teica, ka nu gan ir buķete, redzēs kādi būs tie ziediņi. Un ziediņi arī nāca.
Atkal mūsmājās un citur novietoja zaldātus, kaut kādus vezumniekus ar zirgiem un ratiem. Daļa apmetās arī šķūnī ar žāvētavu, kur bija novietots mūsu āboliņš lopiem. Cilvēki gulēja žāvētavā un zirgiem izbaroja mūsu āboliņu. Mēs, puikas, gājām skatīties uz Bimbera kalnu, kā krievi mācās šaut mērķī, jo tur bija ierīkota šautuve. Pilnas patronas veda no mūsmājām uz turieni un tukšās atpakaļ. Šķūnī, kaktā, bija sabērts liels pūlis. Mēs, bērni, ņēmām un spēlējāmies ar viņām.
No slimnīcas pēc ievainojuma atgriezās Mušperta Mārcis. Viņu bija ievēlējuši izpildkomitejā par kasieri. Viņš vienmēr aprunājās ar manu tēvu un pats šķendējās, ka vadība izputinot pagastu. Mārcis stāstīja par kaujām pie Juglas, ka esot bijusi tīša cilvēku apkaušana.
Tad piepeši viss sakustējās, jo vācieši nākot iekšā Ziemeļvidzemē. Ar lielu steigu visi zaldāti taisījās prom. Tēvam noņēma visus zirgus un ratus. Māte baidījās, ka neaizdzen arī govis, bet pie tām klāt neķērās. Mājiniekus visus sadzina istabā un pateica, ja nāks ārā, tad šaus nost. Visi bijām nobijušies. Gaidījām, kad Mārcis atnāks no pagasta mājas, bet tas pats bija slēpies, lai viņu neaizdzītu līdzi. Dažas dienas vēlāk mājās atgriezās Mušperts, tad ieradās rentnieka Salņa brālis un Bērziņa Augusts, jo bija dezertējuši no krievu armijas. Dažas dienas vēlāk muižā, Vākšēnā un vēl dažās mājās nomitināja vācu zaldātus. Uz pagasta namu izsauca manu tēvu, jo meklēja Mušpertu. Vēlāk tēvs stāstīja, ka Mārcis ieradies pagasta mājā, nodevis vāciešiem pistoli, naudas skapja atslēgas un kases grāmatu. Viss saskanējis ar ierakstiem grāmatā un Mārci atlaida uz māju, lai dzīvo tālāk.
Sākās vācu valdīšanas laiks. Vispirms bija jānodod visi krievu armijas materiāli, ko krievu armija bija pametusi. Un žāvētavas šķūnī to bija diezgan daudz – gan tukšas patronu čaulas, gan cinka kastes ar pilnām patronām. Mēs, puikas, jau visu bijām izokšķerējuši un dažas kastes noslēpām zem vecās ošu klētiņas grīdas, kur pieaugušie nevarēja aplīst. Vāciešiem bija jānodod dažādas nodevas – sviests, biezpiens, gaļa, bet citādi neko netraucēja, varēja strādāt kā paši grib.
Tā kādu laiku gāja, līdz atkal atgriezās krievs ar savām izpildkomitejām un agrākie vīri nāca pie stūres. Skolu pārcēla uz barona māju muižā. Pielika klāt vēl divus skolotājus – Čaku un Ozoliņu. Apkārt brauca kāda komisija, kuri skatījās, kas no pārtikas palicis katram saimniekam un, ja vairāk par normu, tad noņēma. Mušperts, Bērziņš un Salnis aizgāja armijā. Kurzemnieks Lībs jau vācu laikā aizbrauca atpakaļ uz Talsiem. Kūžēnos palika stipri maz cilvēku. Bija jānodod visa labība, pat sēklu neatstāja. Par slēpšanu šāva nost. Tā jau arestēja kaimiņu Vākšēnu ar sievu, Baļļas meldera tēvu, vecu večuku un Ķīša mājas saimnieku Kūnu. Abus pēdējos Valmierā nošāva, par ko īsti, neviens nezināja.
Vākšēnā par saimnieku iemetās milicis Upata, kas bija atgriezies no Krievijas. Arī Grāmatiņš ar Leiti rīkojās kā varenie. Pagasta māja bijā vecā skolā un bijušā skolotāja istabās notika kandžas dzeršana un uzdzīve. Viņās piedalījās arī Bērzs ar Foguli. Atceros, ka vecā klasē, kura bija lielākā telpa vecajā skolā, kāds bija ar krītu uz sienas uzrakstījis vārdus - ,,Miltu vepris un medus lācis Grāmatiņš”.
Vecā pagastmājā dzīvoja vecais Rikveils ar sievu, kurš kārtoja vēstules un avīzes. Tēvs mani tur sūtīja, lai atnes no viņa jaunākos laikrakstus, kas parasti notika vakaros. Tad, garām ejot gar veco skolu, tur iekšā dziedāja un bļaustījās piedzērušo bars. Te bieži pie viņiem viesojās Bušmanis, kas dzīvoja Burapsī, mājā netālu no Bodnieka mājas meža. Tur dzīvoja viņa sieva, bet pats toreiz Valmierā pie cilvēku šaušanas. Visā manā apkārtnē par to zināja un klusām sačukstējās.
Viņš, kopā ar Bēru, parasti nāca uz Briedes upi Kūžēna lejā sist zivis ar vācu granātām, jo vecās pagastmājas dokumentu velvē bija vairākas kastes. Kādreiz, cauriedams Kūžēnam, satika mūsu ganu puiku Siliņa Vili, ko tēvs Valmierā bija nolīdzis par ganu un izpalīgu. Viņš bija 2 gadi vecāks par mani, bet nemaz nepārzināja mūsu upi un dziļākās vietas, kur nu vēl to, kur dzīvo vairāk zivis. Tie uzaicināja zelli līdz uz upi, lai parāda, kur ir dziļākā vieta. Es, kā parasti, augšā no krasta skatījos, kas tur notiks. Vilis, domādams, ka tur ir dziļāks, kur aug lēpes un ūdensrozes, viņiem parādīja vietu upē, kur dziļums ir mazāks par pusmetru. Iemestā granāta sprāga ar varenu blīkšķi, pa gaisu gāja dubļi, ūdens un lēpu lapas. Tad Bušmanis uzlēca kājās un, izrāvis revolveru, brēca uz Vili, ka šis gribot viņus noslepkavot. Vilis vairāk neklausījās, bet laidās, ko kājas nes, uz māju. Man ar gribējās redzēt kādu zivi un es saucu no krasta, ka tajā vietā aiz alksnīšiem ir dziļums, kur upē nav neviena zāle. Baidīdamies, ka atkal nekļūdās, viņi atkāpās drusku nost no tās vietas un iemeta granātu. Nogāja tikai tāds bukšis un, kad viņi sāka klaigāt – ir, ir, Bērs meta bikses nost, lai bristu pēc loma. Es saucu, ka tepat pie attekas ir laiva. Loms, tiešām, bija lielisks - divas līdakas un vairāki sapali, krietni makani un arī mazās bija ļoti daudz.
Citreiz, kad viņi ieradās sist zivis, viņi meklēja mani rokā, lai parādu jaunus dziļumus un zivis dabūja, bet gadījās arī kļūme, ka granāta nesprāga un vesela palika upes dibenā. Vienreiz, Bušmanis piesauca mani klāt. Tā bija tāda vieta, kur viņi 2 reizes bija iesvieduši par tālu no krasta un liek, lai es paturu granātu. Es paņemu ar abām rokām pie burciņas, bet pats atskrūvējis vāciņu kāta galā, spēcīgi izrauj aizdedzes šņori. Granāta iešņācas kā čūska un viņš uz mani kliedz: ,,Met!” Es pat nesapratu, kā man ar abām rokām turot granātu, izdevās iesviest tajā vietā, kur vajadzēja. Netālu no krasta nogāja bukšis un augšā uzgriezās milzīgs plaudis un vairākas līdakas.
Kad zivis bija savāktas, Bušmanis man uzsita uz pleca un teica: ,,Malacis, turpmāk tev pašam būs jāiemet, kur vajag.”
Biju jau pieradis un vairs projām neskrēju, kad meta. Bet pirmai granātai izrāvu aizdedzes šņori par lēnu. Viņi mani pasunīja, bet diez ko nebārās, tāpēc, ka pašiem daudzas nesprāga. Ar nākošo granātu man izdevās lieliski un loms arī bija lielisks. Tā es iemācījos vācu ,,kātenēm” ielikt detonatorus un savest kaujas gatavībā, lai gan pret abiem vīriem sevišķas simpātijas man nebija.
Tajā rudenī tēvam konfiscēja un uz muižu aizveda labības pļāvēju, kur bija nodibināta komūna. Dzirdēja visādas tenkas un anekdotes par darbiniekiem, kas komūnā strādāja. Skolai, barona mājā, telpas bija pietiekošas un kārtība bija cita. Skolotāji vairs mūs nevarēja sodīt. Mums, no vecāko klašu skolēniem, bija komiteja, kurai bija jākārto un jāsoda visādi vaininieki un grēcinieki, ko skolotāji pateica. Komiteja sastāvēja no 5 vecākas klases bērniem – vienas meitenes un četriem zēniem. Arī es biju ievēlēts komitejā. Komiteja kārtoja arī kopgalda lietas un gādāja, lai vecāki pievestu no mājas vajadzīgos produktus. Baronam bija liela bibliotēka ar grezni iesietām grāmatām, žēl tikai, ka visas bija vācu valodā. Tajā telpā novietojām arī savu skolas bibliotēku, kurā bija daudz latviešu grāmatu. Vecais skolotājs mācīja bērniem iesiet grāmatas. Kad rīkoja sapulces vai mītiņus, tad gājām ar sarkaniem karogiem uz baznīciņu, kur telpas bija plašākas, bet cilvēku tomēr bija maz.
Tajā laikā no Igaunijas nāca virsū balto armija, pie Rūjienas jau notika cīņas un vienmēr pienāca satraucošas ziņas. Valmierā, tika šauti cilvēki, strādāja tribunāls, runāja, ka ar mūsu valdību kaut kas neesot kārtībā. Aģitatori bļaustījās par kulakiem, budžiem, kontrrevolucionāriem un baltgvardiem, kuri gāžoties virsū dzimtenei. Tamdēļ visiem jāķeroties pie ieročiem. Mājās palika tikai veči, bērni un sievieši. Atceros gadījumu Lieldienu brīvlaikā. Tēvs bija saslimis. Pienāca ziņa no pagasta, ka uz 3 dienām jābrauc ,,šķūtēs” uz Matīšiem kara materiālu vešanai. Es teicu, lai laiž mani, jo Matīšos dzīvoja tēva brālis, pie kura es varēju apmesties. Tēvs man iedeva līdz vēstuli brālim. Sajūdzu Sirmi, kuru tēvs neilgi atpakaļ bija nopircis Valmierā uz tirgus un laidu prom uz Matīšiem. Kopā ar onkuli pagastmājā noskaidrojām, ka pašreiz nekur nav jābrauc, lai gaida.
Tā es nodzīvoju trīs dienas, kamēr Sirmis bija noēdis visu sienu, kas bija ragavās. Gājām ar onkuli uz pagastmāju, lai laiž mani mājās, jo zirgam vairs nav barības. Viens no ,,spokiem” teica, lai ar zirgu brauc tūlīt klāt pie klēts un būs jābrauc uz Baloža muižu. Onkulis negribēja mani laist, jo tas esot tālu, pie Rencēniem. Bet viens zaldāts teica, ka viņi brauks līdz un puikam nekas nenotiks. Ragavās sakrāmēja lielgabala sneredas, kaut kādas kastes un laidām prom lejā uz Burtnieku ezeru. Otrā pusē ezeram, pie Burtnieku baznīcas, uzbraucām uz ceļa un braucām tālāk, kamēr nonācām pie Baloža muižas. Tur mani pavadoņi nolēca no ragavām un iegāja iekšā. Es paliku gaidot, kur varēs izkrāmēt kravu. Pēc laika iznāca viens zaldāts un teica, ka jābraucot tālāk pie lielgabaliem. Netālu no muižas bija šķūnis ar salmu kaudzēm, pie kurām bija uzstādīti 2 lielgabali. Tur izkrāmēja kravu. Es noprasīju, vai varu braukt uz māju? Kāds no zaldātiem teica, lai pagaidot, varbūt būšot jāved kāds ievainotais. Es piesēju Sirmīti pie šķūņa durvju eņģes un gāju noprasīt, kad šie sāks šaut. Pie šķūņa atradās neliela skuju koku jaunaudze, kuras malas bija noaugušas ar krūmiem. Es nepaspēju no šķūņa atiet ne 10 soļus, kad kaut kur tālumā nodimdēja sprādziens un gaisā, kaut kas iegaudojās. Netālā mežiņā notika sprādziens un viena eglīte stāvus uzskrēja gaisā pāri citu kociņu galotnēm. Es pametu acis uz zirgu. Mans Sirmītis bija stāvus gar šķūņa durvīm, sitās sāņus un pārrāva grožu. Es pieskrēju, atraisīju otru grožu pusi no eņģes, bet sasiet vairs nepaspēju, jo mežiņā notika otrs sprādziens. Es knapi paspēju iekrist ragavās, kad Sirmis jau nesās cauri Baložu muižai tā, ka pat ar kurtu suņiem viņu nepanāktu. Un tikai, kad viņš jau bija nosvīdis un mēs bijām netālu no Burtniekiem, viņš sāka mierīgi rikšot. Es pieturēju, sasēju grožu un vakara tumsā bijām mājās.
Fronte no ziemeļiem nāca vienmēr tuvāk. Stāstīja, ka cīņas notiek pie Mazsalacas, pie Rencēniem. Tas pats spoks, par kuru sievieši smējās, konfiscēja mums jauno, pašaudzēto zirgu ar visiem sedliem, kas bija palicis no pirmās krievu atkāpšanās. Tēvs bija nopircis 2 jaunus zirgus – ķēvi Maiju ar kumeļu un Sirmi, ar kuru es braucu šķūtīs. Maijai kumeļš bija jau pusotra gada vecs un nošķirts no mātes. Sākās steidzīgi pavasara darbi un man jāstājās puiša vietā. Federēju un ecēju laukus, kas bija uzarti rudenī, tāpat sakņu dārzus. Tēvs pats darbā nevarēja iet, jo mocījās ar rozi kājā, kura visu laiku bija pietūkusi. Klētis un pagrabi bija tukši, viss no valdības bija noņemts. Kartupeļus, kurus atstāja uzturam, tēvs lika mizot ar biezākām mizām un tās pagrabā apmeta ar zemi. Vēlāk viņas iestādīja, kā kartupeļus un, brīnums, rudenī izauga lieliski kartupeļi. Mūsmājās jau 2 reizes bija kontrole, kurā izostīja visus stūrus, bet nekā neatrada.
Tad, maija sākumā, no Vākšēna ieradās milicis Upata un aizveda līdz manu tēvu. Es gāju līdzi līdz Vākšēnam, kur bija šķūtnieki un savākti visi apkārtējo māju saimnieki – Dāviņš, Rūsa, Vītols, Baļļa, Namcis, Līkus, Ķeizars, Kauliņš, visi paveci vīri, Jābraucot uz tiesu, Tribunāls būšot tiesāt, par ko, to neviens nezināja, bet uzskati bija tādi, ja tribunālam rokā, tad ,,kriška”. Arestētos uz Valmieru pavadīja Kampužs Mārcis ar šauteni plecā. Viņš skaitījās pagasta izpildu komitejas loceklis. Vecīši jau brauca ar bēdīgu prātu, jo neko labu jau nevarēja sagaidīt.
Biju uztraucies par tēvu un sāku kalt plānus, ja tēvs vakarā neatgriezīsies. Man radās traka ideja dabūt no pagastmājas velves vācu kāta granātas un iesviest pa logu skolā, kur lielie vīri dzīroja. Kaujas plāni tika kalti visu dienu. Biju dzirdējis, ka nosmērējot papīru ar ratu smēri, uzlīmējot to uz stikla, tad izsitot stiklu, neesot nekāda trokšņa. Lai to pārbaudītu, kūts logam izsitu 3 rūtes, kamēr atradu īsto paņēmienu, kā bez lieka trokšņa izsist logu. Labi, ka tas nebija jāizved dzīvē, jo pievakarē, ap pulksten 5 atgriezās tēvs. Viņš stāstīja, ka Kampuža Mārcis uzstājies kā riktīgs priekšnieks. Noprasījis, kad jums tā tiesa būs? Tie teikuši, ka mēneša beigās.
Viņš bļāvis: ,,Ko jūs par cūcībām darat, zināt, ka tagad ir sējas laiks un katra cilvēka rokas ir vajadzīgas! Ja jums viņi vajadzīgi mēneša beigās, tad paziņojiet, kad vajag atvest.” Un večus nokomandējis, lai visi ratos un braucam uz māju.
Bet vairāk uz Valmieru braukt neiznāca, jo jau ap maija vidu virs Matīšiem sprāga igauņu šrapneļi. No Matīšiem atnāca onkulis ar saviem bērniem un stāstīja, ka nupat visi bēgot. Igauņi esot jau bijuši pie Dronas mājām. Viņš ieteica visiem mājas ļaudīm ar kustoņiem laisties uz mežu. Pats paņēma abus darba zirgus, bet sievietes ar govīm aizgāja lejā uz upes malas pļavām. Tēvs paņēma pusotrgadīgo kumeļu, aizveda lejā uz jaunaudzi un piesēja, sacīdams, lai es te palieku klāt.
Diena bija silta un saulaina un ne prātā nenāca, ka šodien būs tik daudz uztraukumu. Dzirdēja, ka kaut kur tālumā atskanēja šāviens. Turpat mežmalā sarunājās sievieši. Es nosēdos zemē pie kumeļa un sāku snaust. Tad ieklausos – runājās kalpa sieva Salnene ar kādu svešu vīriešu balsi. Dzirdu, ka prasa, kur saimnieks ar zirgiem. Un tad mans kumeļš laiž vaļā pamatīgu zviedzienu. Nu zaldātam ir skaidrs, ka saimnieks ir tur ar zirgiem. Tas bļauj, lai nāk ārā, citādi sašaušot skrandās un pāra reizes izšāva. Tad dzirdu tēva balsi, kas saka zaldātam, ka tur nekāda zirga nav, ir tikai gadu vecs kumeļš. Tēvs atnāk pie manis, raisa vaļā piesieto kumeļu un saka, ej uz kaimiņu mežu, meklē rokā manu brāli, lai viņš ar zirgiem nāk mājās, citādi vēl kādu nošaus.
Nezinādams, kur viņu meklēt, es izgāju cauri visam kaimiņu mežam līdz lielceļam. Tur atradu zirgu pēdas, kas gāja pa ceļu prom. Kādu gabalu sekojis pēdām, viņas pazaudēju. Neienāca prātā paskatīties ceļa malās, vai viņš ar zirgiem nav nogājis no ceļa uz tīruma. Nācu atpakaļ un nezināju, ko darīt. Tēvs ar zaldātu bija iznākuši uz ceļa un tēvs prasīja, vai es esot atradis onkuli? Es pateicu, ka pazudēju pēdas un nezinu, kur viņš ir. Jau pienākot pie viņiem, es pārkāpu pāri ceļa grāvim un gāju pa meža malu, kur bija bieza jaunaudze. Zaldāts bija nikns un bļaustījās, ka es esot teicis, lai bēg tālāk. Tajā momentā pa ceļu ar riteni brauca jauns cilvēks formā, tāpat uzcirties kā tas, ko meitas sauca par spokiem. Tas apturēja un prasīja, kas te notiek? Zaldāts nolaida šauteni pie kājas un noziņoja, ka meklējam kulaku zirgus. Es paskatījos aiz muguras un kā zaķis iešāvos eglītēs. Laikam jau biju diezgan slīpēts, jo tai momentā, kad ielēcu eglītēs, es nometos rāpus un pašāvos pāra metrus sānis. Aiz manis nogranda šāviens, tad vēl viens, bet es jau pēc otra šāviena biju pietiekoši sāņus un drošībā.
Satiku savu brālēnu Pēteri un abi aizgājām no mājas uz otru meža pusi. Ielīdām upmalā biezos lazdu krūmos un tur sēdējām un klausījāmies, ka uz mājas pusi skan šāvieni. Un tikai pievakarē viss palika kluss un mēs uzdrīkstējāmies tuvoties mājām. Brālēns, pie kūts, pirmo satika savu brāli, kas raudādams stāstīja, ka zaldāts, Vīkuļu mežā, nošāvis viņu tēvu. Zirgi esot prom, bet visi citi esot dzīvi un veseli un tūliņ iešot meklēt nošauto onkuli. Vecā tantiņa savāca visus mājas pusaudžus un gājām lejā uz mežu. Nonākot pie birzītes, skatāmies, meža malas jaunaudzē paceļas bērza zars un šūpojas uz vienu un otru pusi. Skrienam skatīt un lieli prieki – sevišķi brālēniem, ka tēvs dzīvs un vesels. Onkulis stāstīja, ka uzskatījis zaldātu, kas līdis uz viņa pusi un sapratis, ka labi nav, apmetis kūleni un cilpas mezdams skrējis uz tuvākiem, bieziem krūmiem. Zaldāts izšāvis, viņš saķēris plecu, iebļāvies un pazudis krūmos. Zaldāts pakaļ nav dzinies, paņēmis zirgus un aizjājis.
Kad mana māte dabūjusi zināt, ka zirgi atrasti, aizskrējusi uz Vākšēnu pie zaldātiem lūgties, lai vismaz vienu atstāj, jo ko zemnieks bez zirga pavasarī var iesākt. Zaldāti iedevuši ar – slimu ar ienāšiem, melnā krāsā. Kleperi pārvedusi mājās, līcī pie upes zirgu piesējusi un tur viņš stāvēja galvu nokāris. Visi sprieda, ka viņš ilgi nedzīvos.
Pēc visa pārdzīvotā, otrā diena bija klusa un saulaina. Likās, ka pasaule ir apstājusies. Cilvēki mājās sarunājās klusāk, kā agrāk. Mums, bērniem, brokastīs deva dzert pienu un tantiņa teica, ka maizītes nav, jāiztiek ar pieniņu. Paši jau arī to sapratām un tāpēc klusējām. Tantiņa stāstīja, ka bijuši zaldāti un konfiscējuši visu ēdamo, paņēmuši visu atlikušo izcepto maizīti, klētī žāvēto gaļu un pagrabā visus kartupeļus. Kad viņa pretojusies, viņai šauts pāri galvai, tad nosituši viņu pie zemes, spārdījuši kājām un draudējuši, ka nošaus.
Pēcpusdienā, Siliņu Vilis, ko tēvs bija salīdzis par vasaras strādnieku , bija aizgājis uz Vākšēnu pie sava drauga Bakmaņa Jāņa, kas arī bija valmierietis un pie Vākšēna strādāja kā bodes zellis, kad Vākšēnam vēl bija veikals. Viņš stāstīja, ka Vākšēnā vairs neesot neviena cilvēka, visi aizbēguši. Ap pusdienas laiku no muižas atnāca kāda sieva, paziņa tantiņai, un stāstīja, ka agrākam barona kučieram Milleram nošauti abi vecākie dēli, kuri dienēja Sarkanā armijā. Uz kapsētas baznīcas tornīša esot uzstādīts ložmetējs, viņa to redzējusi garām nākot. Vakar muižā ienākuši kaut kādi zaldāti, uzdevušies par igauņiem un prasījuši, kur sarkanie. Millers pasaucis savus dēlus, kas bijuši dezertieri un slēpušies uz kūtsaugšas. Kad tie pienākuši, tad izrādījies, ka zaldāti nav nekādi igauņi, bet sarkanie. Paņēmuši abus puišus un pie Dambja kroga nošāvuši. Tas viss mums, bērniem, izlikās briesmīgi.
Pēc pusdienas no Valmieras atnāca Siliņu Vilim tēvs un stāstīja, ka sarkanie ar briesmīgu steigu bēgot no Valmieras. Visi kopēji nospriedām, lai papildinātu uzturu, upē jāpazvejo zivis. Laiva ir, tīkls ir un pats Siliņš kaislīgs zvejnieks. Tamdēļ, visi dodamies uz upi. Siliņš ar dēlu brauc laivā un met tīklu, bet mēs no krasta bombardējam ar akmeņiem, kur vajag. Ķeras tīri labi un tā nonākuši pa upi gandrīz līdz Zēmeles krogam, kur upe paliek seklāka. Skatāmies, otrā pusē upei, pa graviņu tuvojas kādi deviņi zaldāti. Vienam uz pleca tāds parasts, paprāvs bomīts. Zaldāti atsēžas uz krasta, bet viens atstāj savu šauteni pie tiem un nāk lejā pie upes un latviešu valodā prasa, kur te ir sarkanie? Siliņi ar laivu jau bija piebraukuši mūsu krastā un atsēdās mums, bērniem, līdzās.
Zaldāts noāva kājas un pa seklo ūdeni pārbrida upi un atsēdās mums līdzās. Mums pēc viņa jautājuma, visiem valoda bija notrūkusi, jo pēc dzirdētā par muižas Milleri, mēs domājām, ka var būt tādi paši sarkanie. Tikai ieklausoties augšā, krastā palikušos, kas savā starpā skaļi sarunājās un bieži dzirdēja igauņu vārdu ,,kurrata”. Arī blakus sēdošajam karavīram kokarde pie cepures citāda, kā sarkanajiem. Zaldāts laikam saprata, ka mēs viņus turam par sarkanajiem, tāpēc pateica, ka viņi ir izlūki no Matīšiem, kurus jau ieņēmuši igauņi. Bet man interesēja bomīts, ko viņi nesa sev līdz. Zaldāts nosmēja, ka tas nav bomīts, bet ložmetējs jeb patšautene - ,,angļu tipa”, ļoti parocīga tāpēc, ka daudz vieglāka par ,,Maksi”, tas ir par krievu ložmetēju. Igauņu armijai, kas nāk atbrīvot Valmieru, tādu ir daudz. Vecais Siliņš sāka stāstīt, kas notiek Valmierā. Mēs pastāstījām par baznīcas tornīti un ložmetēju tajā. Zaldāts pateicās mums par dzirdēto, atvadījās un teica, ka rīt jau te būs igauņi. Pārbrida atpakaļ pār upi, pavicināja mums ar roku un kopā ar citiem aizgāja atpakaļ pa graviņu.
Mēs savācām savu lomu un devāmies uz māju. Mājā izstāstījām notikumus pie upes. Atkal izcēlās uztraukums, jo brālēni un onkulis uztraucās par mammu, kura viena palikusi mājās Matīšos. Onkulis taisījās pa vakara krēslu pa mežiem iet uz māju. Tēvs gan mēģināja atrunāt, bet viņš tomēr aizgāja līdzko sāka tumst. Vēlāk dabūja dzirdēt, ka viņi ļoti laimīgi atgriezušies mājās un pa ceļam nav satikuši nevienu cilvēku. Arī mājās viss bijis kārtībā.
Otrā dienā, ap pusdienas laiku no Vākšēna, Bakmanis (bodes zellis) ar vienu zaldātu nāca cauri mūsmājai, lai ietu uz upi zivis spridzināt. Es tūliņ biju nadzīgs līdzgājējs. Bakmanis pastāstīja, ka Vākšēns ar sievu vakar vakarā esot pārnācis mājās no Valmieras cietuma. Kāds cietuma sargs esot atslēdzis visas cietuma kameras un teicis, lai bēgot, kur var. Viņi arī laimīgi izbēguši, bet tie, kas palikuši un plēsuši sarkano karogu, daļa esot apšauti.
Ejot uz upi, bija jāiet garām slimajam zirgam. Igaunis apstājās un labu laiku skatījās uz slimo zirgu, tad piegāja klāt un aptaustīja galvu. Tad pa krieviski pateica Bakmanim, lai pagaida un steidzoši aizgāja atpakaļ uz Vākšēnu, bet drīz parādījās atkal uz ceļa ar lielu somu plecos. Pienācis pie mums, viņš atvēra somu, no tās izņēma stikla burku un iedeva man, lai es atnesot ūdeni, bet pats piegāja pie zirga ar kādiem spīdīgiem instrumentiem. Es aizskrēju līdz upītei, piesmēlu pilnu burku un šāvos atpakaļ. Viņš bija pārgriezis zirgam ādu abās pusēs pie žokļa kaula un no turienes gāzās strutas. Viņš ar rokām vēl palīdzēja izspiest vainīgo vietu. Tad ūdens burkai pielēja klāt kādas zāles, samaisīja un ar gumijas bumbas sprici mazgāja pārgriezumus. Tad noglāstīja zirga kaklu, uzsita man uz pleca un teica ,,pus lab”, savāca savas lietas somā, pastāvēja un gāja atpakaļ uz Vākšēnu. Es ar Bakmani jutāmies vīlušies, ka neiznāca iztaisīt kādu blīkšķi. Es īsti nesapratu, ko Bakmanis viņam pa krieviski stāstīja, bet igaunis viņam pat neatbildēja.
Es gāju Bakmanim līdzi līdz Vākšēnam un tur laidarā un pie staļļiem bija daudz armijas ratu un zirgu. Karavīru bija maz, bet tie kas tur bija, runāja tikai igauniski. Satiku arī kaimiņieni, tā saukto cienīgmāti. Viņa mani apmīļoja kā mazu puišeli, apprasījās par mājiniekiem un lūdza, lai es pasakot tantiņai, lai atnākot pie viņas.
Nākošās dienas pienesa aizvien baigākus stāstus un notikumus. Satiku savus skolas biedrus Zēmeli un Zeltiņu. Sarunājām un aizgājām uz muižu, kur pagājušo ziemu mācījāmies. No barona mājas pagalmā bija izmesti visi skolas soli un pārējais inventārs, bet mūsu grezni iekārtotā bibliotēka tukša. Visas lepnās barona grāmatas skapjos aiz slīpētiem stikliem bija pazudušas, arī mūsu lielais bibliotēkas skapis bija tukšs. Pazudušas visas agrāk sakrātās latviešu grāmatas, ,,Jaunības tekas” pielikumi, ko skolotājs Reinfelds bija iesējis un tur bija daudz jauku stāstu. Arī citas grāmatas bija pazudušas. Satiekot vietējos skolas bērnus un prasot, kur viss palicis, tie teica, ka igauņi visu nodedzinājuši kopā ar vācu grāmatām. Visi 3 skolotāji – 2 sievietes un vecais skolotājs Reinfelds, esot aizbēguši. Veči jau vedot skolas solus atpakaļ uz veco skolu.
No pagasta ļaudīm, bija nošauti četri – divi Millera dēli, Ķīša māju saimnieks Kūns un Baļļas dzirnavu melderis Zvirbulis, kurš no barona rentēja dzirnavas. Tēvs bija bijis pa Matīšiem pie brāļa un tur runājot, ka nošauti 11 cilvēki. Ko atceros – Āboliņš, Kliģers, kalējs Krūmiņš ar 2 dēliem, Martinsons un citi. Izbēguši divi – Dronas Anita un aptiekars Hāzenfūss, kurš runāja ar stipru vācu akcentu.
Dažas dienas vēlāk no Valmieras ar kājām atnāca Grasmaņa kundze un lūdza tēvu palīdzēt paglabāt viņas vīru, jo pašreiz atrokot nošauto bedres aiz mazā bānīša sliedēm pie dzelzs tilta. Man jāpiebilst, ka Grasmaņi mums skaitījās tuvi radi, jo tēvs un Grasmanis bija māsu bērni. Tēvs dabūja no kaimiņa zirgu un mēs otrā dienā agri braucām uz Valmieru. Tēvs teica: ,,Nebūs slikti puis, ka redzēsi kā latvietis apietas ar latvieti. Turi vaļā acis un ausis.”
Kad pie Ģīmīša dzirnavām pārbraucām sliedes, turpat netālu bija atrakta gara bedre, bet uz malas bija tikai trīs nošautie. Grasmaņam rokas bija sasietas ar dzeloņdrātīm un tēvs ņēmās viņas attaisīt. Es ievēroju, ka aiz krūmiem cilvēki raka un pagāju skatīties, kas tur ir. Izrādījās, ka tur atraka otru bedri un uz malu bija izcelti daži līķi. Es piegāju klāt un man pretim, uz mani, skatījās jauna, smuka meitene ar smiltīm piebirušiem matiem, bet, kas lika manai jaunai sirdij nodrebēt – viņai abām rokām bija nocirstas delnas. Tas mani tā satrieca, ka es no turienes tūliņ aizgāju atpakaļ pie pirmās bedres. Tur bija piebraucis vēl viens zirgs un tie palīdzēja Grasmani iecelt ratos, kurš tagad bija ietīts baltā palagā.
Mēs aizbraucām uz Grasmaņa lopkautuvi. Tur atveda zārku, guldīja viņu zārkā un vedām uz pilsētas kapiem. Tur mums piebiedrojās vēl divi vīri, kas palīdzēja izrakt kapu, ielaist zārku un aizbērt. Tā pavadīja mūžībā vienu no Valmieras turīgākajiem pilsoņiem, kas visu laiku, ilgus gadus bija Valmieras pilsētu apgādājis ar gaļu. Viņam piederēja lopkautuve, skārnis, vesels pilsētas kvartāls, apbūvēts ar mājām un vēl zemes gabals ar vasarnīcu un dārzu pie lielā grāvja, kur vienu ziemu, Valmierā skolā iedami, dzīvojām. Uz skolu iedami, mēs līdām cauri sētai un gājām caur kaimiņa sētu, tā iznāca taisnāk.
Māja piederēja kādam Valmieras ormanim, vārdu neatceros. Bet reiz iznāca runa par tām bedrēm pie dzelzs tilta un, tad viņš pastāstīja gadījumu. Parasti, kad kāds bijis jāšauj, šāvēji ķerstījuši ormaņus, kas viņus ar šaujamiem aizvestu uz bedrēm. Tā vienu reizi viņam bijis jāved divi vīri un viena meitene. Kad nonākuši galā aiz sliedēm, vīriešus šāvēji viegli aizdzinuši uz bedrēm, bet meitene briesmīgās bailēs kliegusi, ka visa apkārtne skanējusi. Viņa izrāvusies vienam šāvējam no rokām, pieskrējusi pie zirga un pieķērusies pie ilkss. Divi vīri nav varējuši viņu atraut un rāvuši sāņus ar visu zirgu. Tad viens no viņiem, kuru viņš pazinis, Bušmanis izrāvis zobenu un nocirtis abas rokas, kas palikušas karājoties pie ilkss. Viņam esot bijis grūti atraut pirkstiņus, kuri bijuši aptvēruši ilksi. Šis vīrs, kas stāstīja to notikumu un viņam pašam bira asaras. Es pateicu viņam, ka es redzēju to meiteni, kad viņa bija izrakta no bedres. Viņas sejas izteiksme un vaļējās acis bija tik pārmetošas, ka es nevarēju šo skatu izturēt un aizgāju.
Arī Bušmaņa liktenis nav apskaužams. Viņš bija nošauts tajā laikā, kad igauņi nāca iekšā Ziemeļlatvijā. Bušmaņa sieva bija aizbraukusi viņam pakaļ ar zirgu. Gribējusi apglabāt Valmieras kapos, bet tur nav ļauts. Tad pa ceļam gribējuši paglabāt Jaunburtnieku kapos, bet tur bijis sapulcējies vesels bars sieviešu, kas bēriniekus apmētājuši ar akmeņiem. Arī Matīšu kapos nav atļauts apglabāt un viņu ieraka Burapša mājas dārzā, kur viņš pats un sieva dzīvoja. Un tikai 1940. gadā, kad Latvijā ienāca krievi, viņu no turienes izraka un paglabāja Matīšu kapos.
Es ticu dzelzs likumam, kas valda dabā, ka labs tiek atmaksāts ar labu un ļauns ar ļaunu. Tamdēļ, bērni, cienat dabas likumus un sadzīvojat taisnīgi un godīgi, jo tur ir daudz neizskaidrojamu brīnumu, kurus daba atklāj tiem, kas viņu mīl un ciena.
Tas jau bija tad, kad es pēc tēva nāves iesāku saimniekot un, lai ko jēgtu no zemkopības, iestājos Burtnieku lauksaimniecības skolā un to nobeidzu. Man toreiz bija 19 gadu un nākošo ziemu bija jāiet dienēt armijā. Bija svētdiena un puiši no kaimiņa Dāviņa bija atnākuši uz upi peldēties. Atsēdušies uz upes krasta, sākām runāties par veciem laikiem. Es stāstīju, ka mēs ar Bušmani ar granātām sitām zivis. Svešais puisis, kas bija līdz kaimiņu dēliem, arī students, mani pārtrauca un uzprasīja, kas tas Bušmanis tāds bija. Es teicu, ka cilvēku šāvējs Valmierā un, ka viņu norakuši 6 km no šejienes – Burapsī, kur vēl tagad dzīvo viņa sieva.
Viņš teica: ,,Es jums pastāstīšu notikumu, kas noticis 20.gadu pavasarī. Dzīvoja 2 kaimiņi – vienam bija dēls, otram meita. Abi gāja Valmierā skolā – meitene ģimnāzijā, puisis reālskolā, vecākās klasēs. Jūs atceratoies, ka toreiz braukāja un meklēja labību, visu noņēma un neatstāja pat sēklu un, ja atrada noslēptu, aizveda uz Valmieru un nošāva. Tā izgāja meitenes tēvam. Lai glābtu tēvu, meitene uzņēmās vainu uz sevi, bet arī viņu aizveda un kopā ar tēvu nošāva. Puisis to dabūja zināt un zvērēja atriebties. Viņš iegādājās nagana sistēmas revolveri, sekoja un novēroja Bušmani, bet pats bija bailīgs un baidījās no viņa. Skola beidzās, bet viņš neaizbrauca uz māju pie vecākiem un palika Valmierā. Maija beigās igauņu armija no Valkas tuvojās Valmierai un puisim dikti gribējās zvērestu izpildīt. Tad kādu dienu viņš novēroja, ka Bušmanis iznāk no mājas ar paunu padusē un aiziet uz Stāviem krastiem. Tur viņš redzēja, ka Bušmanis gar Gaujas krastu iet tālāk uz Strenču pusi . Viņš nosprieda, ka pienākusi viņa gaidītā reize un turpināja, slēpdamies, viņam sekot. Pie kāda Gaujas līkuma, Bušmanis iemetis Gaujā savu zobenu un pistoli, attinis saini, no kura izņēmis pelēku mēteli un uzvilcis mugurā. Tad pagriezies no Gaujas nost un gājis cauri mežam uz Strenču – Valmieras ceļu. Viņš no neliela attāluma uzsaucis ,,Stāt! Rokas augšā!” Viņš uzreiz izpildījis pavēli, tad piegājis no muguras un pārbaudījis vai nav kāds ierocis, tad pagriezis pret sevi un noprasījis, kā sauc? Viņš tomēr pateicis savu īsto vārdu. Puisim atlicis tikai piebilst – Valmieras cilvēku šāvējs. Tad zellis nokritis ceļos, sācis raudāt un lūgties, piesaucis visus svētos un teicis, ka uz to viņu esot ar varu piespieduši. Puisim jau palikusi žēlīga sirds, bet kad viņa acu priekšā parādījusies meitene zārkā ar nocirstām rokām, viņš pat neatminot, kā esot gājis vaļā šāviens un, kad attapies, Bušmanis bijis nokritis augšpēdu un beigts. Viņš pats bēdzis atpakaļ uz Valmieru. Nakti viņš aizgājis uz kapiem, nokritis ceļos pie sava tēva kapa un paziņojis, ka viņš izpildījis zvērestu, ko viņš viņas dēļ esot devis un lūdzis, lai viņš atbrīvo viņu no murgiem, ko viņš ar savu zvērestu esot izdarījis. Uz rīta pusi nonācis tēva mājās, nogulējis visu dienu un nakti un nekādus murgus nav redzējis.”
Es novēroju stāstītāju un man palika iespaids, ka viņš pats ir tas puisis, kas visu to ir izdarījis. Bet viņa stāsts bija it kā par citu cilvēku stāstīts, jo nogalināt cilvēku pirmo reizi ir grūti.

Man jāraksta par 1920. gada pavasari.

Pēc visiem baigiem notikumiem, dzīve pamazām iegriezās vecās sliedēs un zemnieks turpināja savu darbu, iepriekš savācis kopā visu, ko viņš bija paspējis saglabāt un noslēpt. No frontes atgriezās viens otrs strēlnieks, arī Bērziņu Augusts un kalpa sievas vīrs Salnis, kura sieva ar meiteni, manos gados, dzīvoja mūsmājās. Vēl bija ilggadīga dienestmeita Marija un Augusta māte, veca vecenīte, kuru sauca par Bērzeni. Igauņa ārstētais Melnis manas mātes uzraudzībā bija atveseļojies un izvērties par varenu zirgu. Augusts ar Salni ņēmās iebraukt jauno, 2.5 gadīgo kumeļu un reizēm kopā ar Melni jūdza pederēs, lai apstrādātu zemīti.
Tēvs pamazām atklāja savus noslēpumus. Pirtsaugšā, zem smilšu noseguma, viņš bija pabēris dažus pūrus miežu un auzu. Tos, tad ar visām piejukušām smiltīm, izsēja uz lauka. Tad vēl dārzā pie sētas, kur auga lieli cerenāji un avenes, un ziemā bija lieli sniega kupeņi, zem cerenāju zariem izņēma 2 maisus rudzu miltu un vienu izvilka no akas. Un, brīnums, ūdens iesūcies tikai 5 cm no ārpuses un viducis viss sauss un milti labi. Visvairāk par tiem miltiem priecājās tantiņa un teica, ka visiem pietiks maizīte līdz rudeņam, kamēr nāks jaunā. Kartupeļu mizas, kas sakrātas pagrabā un apmestas ar zemi, iestādīja labākā sakņu dārza zemē. Un, tiešām, Dievs bija svētījis un līdz rudeņam izauga vareni karpeļi. Piena bija daudz, jo govju bija pilna kūts. Tamdēļ to seperēja mājās, raudzēja krējumu, taisīja sviestu un veda uz Valmieras tirgu.
Bet tā bija tikai īslaicīga atelpa, kad jau izsludināja mobilizāciju. Un atkal, karot pret vāciešiem, uz fronti aizgāja Augusts ar Salni. Noņēma arī mātes mīluli Melni un mūs atstāja ar vienu nepilngadīgu zirgu. Cilvēki nesūdzējās un pat daudzi veči pieteicās brīvprātīgos, kā, piemēram, mans mātes brālis Antons un Rubas Pēteris, kurš brīnījies kā tik resnu patronu var iebāzt iekšā šautenes stobrā. Viņš domājis, ka šautenes lādē tāpat kā vecas kramenīcas – pa stobra galu. Mājās atkal palika sievietes un bērni, jo tēvu nevarēja skaitīt, viņam vienai kājai zem pēdas bija pušums, kas negribēja dzīt un viņš gāja tikai ar kruķi.
Dzirdēja visādas baumas, ka pie Lodes notikušas kaujas un igauņi nākot palīgā. Un beigās pie Cēsīm un tad, ka vācietis esot atsists līdz Juglai. Mēs pārdevām dažas govis. Māte aizbrauca uz Rūjienas tirgu, lai nopirktu kādu darba zirgu. No turienes viņa atveda četrgadīgu ķēvi. Ar to un jauno mājas zirgu, māte ar mašīnu nopļāva visu āboliņu un es, kā sunīts, skrēju no pakaļas un stūros pacēlu izkapti, lai pagrieztu mašīnu. Arī upes līču pļavas daļu nopļāva ar mašīnu, bet krastus, mēs, bērni, es, brālis un māsa Anna, pļāvām ar izkaptīm. Arī Marija pļāva, cik nu viņai bija laika. Vēlāk māte bija nolīgusi arī otru dienesta meitu, kuru sauca par mazo Mari. Laiks pieturējās jauks un par visiem mājiniekiem un bērniem, mēs sacēlām stumburos visu āboliņu un šķūņos savedām sienu, tā ka ziemai lopiņiem pietiks.
Tad kādu vakaru māte, braukdama no Valmieras, atveda sev līdzi savu brāli Antonu, kurš aizgāja brīvprātīgajos. Viņš stāstīja, ka viņam kopā ar Zāmuelu jāatjauno nodedzinātais Gaujas tilts Valmierā un tagad dzīvošot un strādāšot Valmierā. Viņš esot nozīmēts par tehniķi un Zāmuels par inženieri. Viņiem par darbaspēku esot nodoti Valmiermuižas lēģera krievu gūstekņi. Citāda darba spēka neesot, jo visi latvieši pašreiz esot frontē pret vācieti un krievu. Tad viņš sāka stāstīt par Cēsu un Straupes ceļa kaujām, ko pats piedzīvojis un ko dzirdējis.
Viņš stāstīja, ka viņu vienība, kuru saformējuši Valmierā, izvesta cauri Cēsīm uz Cēsu ceļa, kas nāk no Rīgas – Pleskavas šosejas netālu no Cēsu kapiem.Vācieši izvērsušies ķēdē un nākuši virsū. Sākusies apšaudīšanās. Vācieši atklājuši uguni ar mīnmetējiem un lielgabaliem. Lai neciestu zaudējumus, mūsu virsnieks licis atkāpties līdz kapsētai. Vācietis gāzis ar lielgabaliem un mīnām pamatīgi. Viņš gulējis kapu starpā un gaidījis nāvi, patronas ar ko šaut, arī vairs nav bijušas. Vācieši pienākuši pie kapiem un atklājuši briesmīgu ložmetēju uguni pa kapsētu. Viņš tik jutis, ka kāds viņam plucina kažoka muguru. Bijusi jau krēsla un drīz pavisam satumsis. Kad viss palicis kluss, viņš vēl kādu laiciņu nogulējis, tad meties no kapiem ārā uz ceļa pusi, rēķinādams, ka otrā pusē, augšā krastā ir radinieka Kociņa mājas un ratnieku darbnīca. Laimīgi, pa tumsu uzkāpis stāvā krastā un ielīdis pagalmā. Tur noskaidrojies, ka visi mājinieki paslēpušies pagrabā. Tad ar viņiem pavadījis pāra dienu, kamēr redzējuši, ka vācieši no Cēsīm laižas prom un bļauj ,,vek, vek”.
Viņš pastāstīja, kāpēc vācieši tādā steigā atstājuši Cēsis. No Latgales frontes, kur pret boļšvikiem cīnījās 4.Valmieras kājnieku pulks, uz Cēsīm, palīgā pret vācieti, bija atsūtīts viens bataljons kaut cik apmācīti un veci karavīri strēlnieki. Vācietis jau bijis Cēsīs, tāpēc viņi ieņēmuši pozīcijas uz ceļa, netālu no Cēsīm, kas iet uz Valmieru. Vācu bruņotais auto, kas braucis pa priekšu, uzdūries minētajam bataljonam un sašķēlis to divās daļās. Viena grupa, kas zaudējusi sakarus, nospriedusi atkāpties. Uz Valmieras ceļa atradusi krievu lielgabalu ar bojātu lafeti un pamestus munīciju ratus ar šāviņiem. Starp viņiem bijis vecs lielgabalnieks, kas savu amatu labi pratis. Nosprieduši tuvākajās mājās dabūt zirgus un ieroci pievākt, tamdēļ ar saviem spēkiem vilkuši lielgabalu un munīcijas ratus uz tuvējām mājām, kuras atradušās netālu no ceļa. Māju nesasnieguši, gaisā parādījusies vācu lidmašīna, kas lidojusi stipri zemu. Vecais artilērists nav izturējis. Kaut kā uzstādījuši lielgabalu, viņš pats pielādējis un izšāvis. Un, brīnums, lidmašīna uz pirmo šāvienu nokritusi, kā zvirbulis. Puiši bijuši lielā sajūsmā, ka nav nekāda atkāpšanās jācīnās. Viņi ievilkuši lielgabalu dārzā un izbāzuši stobru caur dzīvžogu uz ceļa pusi. Nav bijis ilgi jāgaida, kad no Cēsu puses tuvojās vācu artilērija ar lielgabaliem. Un kad pretī stobram, ar narbacu nopūtuši vīrus un zirgus. Un tikko paspējuši pievākt un ievilkt dārzā jauno ieroci, kad braucis jau nākošais, bet tagad jau ar diviem stobriem tā lieta bijusi drošāka. Bet puiši nav tik ātri tikuši galā ar ceļa tīrīšanu, kad izlūks ziņojis, ka brauc vieglā vācu automašīna. Tā laikam jutusi, ka uz ceļa nav kaut kas kārtībā, apsviedusies uz riņķi un ar lielu ātrumu aizdrāzusies atpakaļ uz Cēsīm. Liekas, tas arī izšķīris kauju. Jau pie Lodes, igauņi bija nomušījuši vācu bruņoto automašīnu. Un notikums uz Straupes ceļa, kur vācieši bija zaudējuši no sava dzīvā spēka, piespieda vācieti atkāpties līdz Juglai un vēlāk atiet aiz Daugavas.
Uz Straupes ceļa notikums, ko dzirdēju, ir apmēram šāds. Ienākušas ziņas, ka vācieši pa Straupes ceļu nākot uz Valmieru. Brīvprātīgo un skolēnu vienība ieņēmusi pozīcijas kādā birzī pie ceļa. Bet divi vecie strēlnieki, paņēmusi ložmetēju un šķūtnieku, braukuši pretī vāciešiem. Dažus kilometrus no ieņemtajām pozīcijām, kur ceļš apiet kādu nelielu uzkalniņu, viņi ieraudzījuši, ka no patālā meža iznāk gara vācu kājnieku kolona un pa ceļu soļo šurp. Pa priekšu jājis kāds jātnieks un, reizēm paceļot virs galvas šauteni, norāda, ka ceļš brīvs. Tūliņ radies kaujas plāns. Ložmetēju uzstādījuši kalniņā, labā slēpnī. Tas, kas palicis pie ieroča, kreņķējies, ka ir tikai viena lenta ar patronām un vai tā ,,šujmašīna” strādās bez kļūmēm. Vācieši, tāpat, kolonā mierīgi tuvojušies un jātnieks jājis krietnu gabalu pa priekšu. Otrs virsnieks viņu sagaidījis kalniņa galā, kur ceļš pagriežas un no kolonas neredz. Līdzko jātnieks parādījies, tas norāvis vācieti no zirga, nomušījis, uzvilcis vācieša mēteli, uzlicis kasku, uzsēdies zirgā, pajājis atpakaļ un parādījis ar šauteni tāpat kā vācietis. Kad kolona no ložmetēja bijusi dažus desmit metru, viņš mašīnu laidis vaļā. Bijis tāds skats, kā zāle pļavā krīt zem izkapts. Un tikai tad, kad visa lenta bijusi izšauta, viņš vilcis ,,Maksi” prom pie zirga ar kuru atbraucis.
Labu laiku dzirdējuši tikai vāciešu šautenes atsevišķus šāvienus. Un tikai tad, kad viņi visi trīs bijuši labu gabalu no kalniņa, vācieši sākuši kalniņu apšaudīt ar mīnmetējiem un to turpinājuši visu nakti. Otrā dienā ķēde izvērsusies lēnām, ar pārskrējieniem turpinājuši uzbrukumu. Uzduroties galveniem spēkiem, nav nākuši uzbrukumā, bet sākuši apšaudīt ar lielgabaliem un mīnmetējiem. Mūsu spēki, lai neciestu zaudējumus, atgājuši un gaidījuši, kad vācietis nāks uz priekšu, bet tā arī nesagaidījuši un arī nezin,kurā brīdī vācieši aizgājuši atpakaļ uz Rīgu.
Brīnums bija noticis, tā mazā saujiņa, kas toreiz tika savākta, pie Cēsīm sakāva pamatīgi apbruņotu armiju ar labiem ieročiem, labi apģērbtus, apautus un bagātus ar munīciju. Bet mūsējie, plikām kājām pastalās, ar no upē vilktām šautenēm un saujiņu sadabūtu patronu. Te cilvēku saprašana ir par mazu. Te nāca palīgā latviešu senču veļi, kuru kauli gadu simteņiem atpūšas mūsu dzimtajā zemē. Ja man kāds prasa, kas tie bija par karotājiem, man jāsaka – tie bija veči ar bārdām un skolnieki no vecākajām klasēm.
Man kāds večuks no Cēsīm atstāstīja epizodi. Tajā laikā, kad vācieši no Rīgas tuvojušies Cēsīm, daži vecie strēlnieki organizējuši un izveduši Cēsīs mobilizāciju. Izlūki ziņojuši, ka tuvojas vācu jātnieku eskadrons. Tie iejājuši Cēsīs un apstājušies tirgus laukumā, taisni pie mūsu štāba. Daži nolēkuši no zirgiem un iegājuši mājā, kur atradusies mūsējā vadība. Bet pēc maza brītiņa, pretējā nama bēniņos izbiris logs. Logā parādījies vecis ar baltu bārdu un stūmis laukā pa logu ložmetēja stobru un kliedzis: ,,Es, jums baronu salašņas, tūlīt iedošu fāterlandi!” Viens no jātniekiem zibenīgi nolecis no zirga, ieskrējis mājā, no kuras tūliņ izskrējuši visi vācieši, ielekuši zirgos un aizdrāzuši atpakaļ uz Rīgas pusi. Večuks, augšā logā, pat nav paspējis izšaut. Un tikai palīdzot galveniem spēkiem, Cēsīs tomēr bija ienācis vācietis. Vācu atkāpšanās līdz Juglai bija īslaicīga. Drīz vien atbrīvoja Rīgu un fronte apstājās pie Daugavas.
Rīgā bija bads un daudzi rīdzinieki ar kājām nāca uz Ziemeļvidzemi, lai izkaulētu kaut ko ēdamu, par ko pretī deva diegus, ķemmes un šādus tādus niekus. Diegi bija ļoti vajadzīgi, jo tos nekur nedabūja. Pa pagastiem braukāja pagaidu valdības galva Kārlis Ulmanis un solīja visiem, kas cīnījušies par Latvijas brīvvalsti, zemi, jo muižu zemes tiks sadalītas. Būs pašiem sava Latvijas valsts un jāpalīdz cīnītājiem frontē.
Bet fronte stāvēja pie Daugavas un mūsu mēģinājums tikt pāri otrā pusē, beidzās nesekmīgi. Rīgas jūras līcī stāvēja angļu flote un noskatījās kā noasiņo mazā Latvija. Tad dažiem vīriem no Kalpaka bataljona – Berķim, Ķīselim u.c. ienācis prātā izvedināt angļus uz saķeršanos ar vāciešiem. Notikumu, mums aizsargiem, Ķīselis pastāstīja pats kādā aizsargu sanāksmē. Pulkvedis Berķis mācējis angļu valodu. Angļu eskadras komandieri sauca Berts. Plāns bija gatavs. Savākuši ziņas par galveniem vācu nocietinājumiem, paņēmuši līdz arī radistu, kas uzturējis sakarus ar novērošanas punktiem un savākuši kaut kādus dzeramos, 9. novembra naktī piebraukuši pie Berta līnijkuģa ar laivu. Uzņemšana bijusi diplomātiska, bet, kad sākuši cilāt glāzītes, tīri draudzīga. Berts no savas puses uzstājies ar angļu viskiju. Vēlāk, uz rīta pusi, jau gājis tā, ka Berķis sācis zobot Bertu, ka šis, sabiedroto pārstāvis, sēžot te pie Rīgas un noskatoties kā maza tautiņa, sakauta, noasiņo. Vācu karaspēka puse, kas apbruņota līdz zobiem, neizpilda mierlīguma punktus. Šim pašam laikam bikses drebot no Bermonta un bail esot pat vienu šāvienu palaist uz vāciešu pusi. Berts saskaities un pasaucis kādu virsnieku.
Pēc maza brīža, no kāda mazāka kuģa norībējis šāviens un granāta aizlidojusi uz Pārdaugavas pusi. Laikam trāpījums vāciešiem bijis nepatīkams, jo pēc maza laiciņa norībējis šāviens un granāta sprāgusi uz viena no angļu kreiseriem, noraujot angļu flagu un ievainojot divus matrožus. Berts briesmīgi iekliedzies un nodevis komandu - visiem kuģiem pilnu tvaiku! Un sācies kuģu riņķa dancis. Visi kuģi braukuši uz riņķi un atklājuši briesmīgu uguni pār Pārdaugavu. Pulkvedis Berķis nodevis karti ar vācu nocietinājumiem un pateicis, ka mūsu malas sakarnieki var koriģēt uguni. Angļi šāvuši līdz vēlai naktij. Mūsu virsnieki ar laivu atgriezušies krastā. Rīgas liktenis jau bijis izlemts. Puiši jau bijuši otrā Daugavas krastā un vācieši lielā steigā atkāpušies no Rīgas. Vēl bija sadursmes uz Jelgavas šosejas, kur krita brālēns Jencis Jēkabs, kuru māsa Anna pārveda mājās un guldījām dzimtas kapos Matīšos. Uz viņa plāksnītes ir uzraksts ,, Kritis par Latviju”.
To ziemu es jau gāju Valmieras skolā. Toreiz nebija skolas grāmatu un mums bija jāpieraksta ko skolotājs stāstīja. Grūti bija ar burtnīcām un papīru. Daudz kā trūka, arī apavu un apģērba, bet arī dzīves līmenis strauji uzlabojās. Valmierā, viens pēc otra, atvērās jauni veikali. Es bieži aizgāju pie mātes brāļa Antona, kas kopā ar Zāmuelu cēla jaunu tiltu pāri Gaujai, nodedzinātā vietā. Karš vēl turpinājās Latgales frontē, bet tas nekādu uztraukumu nesagādāja. Skolā, tagad krievu valodas vietā, mums mācīja angļu un vācu valodas, kā arī dabas mācību, zīmēšanu u.c. Mēs dzīvojām pansijā pie Rillera, veca vīra, kurš slimoja ar māgu, un sievas, kas mums gatavoja ēst. Mūsu rīcībā bija nodota vesela istaba ar logu uz Lielo ielu, kas bija galvenā maģistrāle Valmierā. Bijām 4 – brālēns Pēteris no Matīšiem, es, mana māsa Anna un māsīca Tekla no Raunas, kas gāja sieviešu ģimnāzijā, bijušā kurlmēmo skolā. Māsa gāja komercskolā.
Ziema bija bagāta ar sniegu. Runāja, ka būšot lieli plūdi. Tilts pār Gauju, līdz pavasarim, gan bija uzcelts, bet virsējā braucamā daļa nebija gatava. Arī ledlauži priekš tilta vēl nebija apšūti ar dēļiem. Bija runa, ka plūdi tiltu iznesīs un viss darbs būšot par velti. Tiešām, pavasaris nāca ar steigu un Gaujā strauji cēlās ūdens. Mēs, skolas bērni, no skolas skrējām skatīties pie Rutka pirts, kura nav tālu no skolas, kas notiek ar tiltu un ledu.Tad kādu rītu Gauja pie Valmieras bija tīra no ledus, bet no Strenčiem nākot ledus. Ūdens Gaujā bija tā sacēlies, ka jaunā tilta virsējā daļa no ūdens nebija augstāk par 1.5 metriem un ledlaužu gali bija ārā no ūdens kādu pusmetru. Jau pēdējās, atlikušajās stundās dzirdējām, ka tur iet kā karalaukā, dzirdēja kādus bukšus, bet visvairāk šāva ar šautenēm un ložmetēju. Tūliņ no skolas, ar visām grāmatām, drāzāmies uz tiltu, lai redzētu visus tos brīnumus. Bet Strenču ledus jau bija izgājis, tiltam cauri nāca tikai atsevišķi ledus gabali un, ja trāpījās uz ledlauža gala, kas tikko rēgojās no ūdens ārā, uzlīda uz viņa un pārlūza. Vienā tilta pīlāra starpā bija priekšā aizgriezies prāvs vītols, kas turējās aiz viena pīlāra ar saknēm un aiz otra ar zariem. Straume viņu pamatīgi kratīja un no tilta, virvēs iekārušies, strādāja vairāki vīri, kas mēģināja vītolu atbrīvot. Tad pievilka ložmetēju un no tilta pāršāva vītolu vidū pušu kā ar zāģi un straume aizrāva abus galus cauri tiltam.
Vēlāk Antons stāstīja, ka spridzināšanas komanda ar sprāgstvielām esot maz palīdzējusi, bet ar šautenēm, kur pie tilta sācis krāties un stāties ledus. Karavīri ar šautenēm uzšāvuši pāra zalves un ledus pajucis, bet ar spridzināšanu pat kilogramu smagi lādiņi diez kādus panākumus nav devuši. Panākumi šāvējiem bija tāpēc, ka no tilta, tieši uz leju, lodes ieurbās ledū un to sašķaidīja, bet no krasta, slīpi, panākumu nebūtu, jo lodes pret ledu atsistos ar rikošetu un atlektu.
Tiltu redzēju gatavu tikai nākošā rudenī, kad bija jāsāk skola. Bija noticis liels pagrieziens. Vecais skolotāju seminārs bija nodots reālskolas un ģimnāzijas audzēkņiem un saucās Valsts Valmieras vidusskola. Plašas klases, 2 lielas zāles un plaši koridori. Augšas stāvu aizņēma zēni, bet apakšējo meitenes. Arī skolotāji nomainījās un daudzi bija jauni. Direktors bija jauns – Jansons Jānis, stalts vīrs. Taisnīgs un godīgs savos rīkojumos kā pret skolēniem, tā pret skolotājiem, tāpat kārtības un disciplīnas ziņā. Es biju tāds pats parastais skolnieks, bet katru gadu tiku uz priekšu. Man ļoti interesēja fizika un ķīmija, tāpat arī botānika. Grūtāk gāja ar vācu un angļu valodām. Man ļoti patika praktiskie darbi, bet zubrīšana nebija manā garā. Es pat Ziemassvētku brīvlaikā aizbraucu uz Cēsīm un Cēsu arodskolā noliku eksāmenu uz 2.klasi – matemātikā, fizikā un latviešu valodā. Man pateica, ka varu sākt 2.klases mācības no pusgada, jo zināšanas man esot pietiekošas un es citiem tikšot līdz. Tēvs neliedza, bet māte teica, ka grūti uzturu aizgādāt tik tālu, lai gan tajā laikā Cēsīs dzīvoja pensionēts vecs skolotājs – tēva brālis Kārlis, kas mani labprāt pieņēma.
Bet tad nāca 1924. gada 24. aprīlis, kad tēvu bija jāgulda ģimenes kapos. Man bija turpat 18 gadi un māte pateica, ka cauri ar skolām un jāsāk saimniekot, jo viņa no tās lauku padarīšanas nekā nesaprotot. Lai skolojas jaunākais brālis un māsas, tev jāstājas saimnieka vietā. Viņa bija salīgusi kalpu Sīmansonu, vecu jūrnieku ar sievu un meiteni par gani. Sīmansons bija pavecs vīrs, 30 gadus nobraucis uz buriniekiem, bet ar zemi bija maz pazīstams. Pats teica, saki, kas man jādara, viss būs kārtībā, bet, kas jāsēj un kur jāsēj, to es nezinu. Un tad nu iznāca, ka es zemnieks būdams, mācēju art, sēt, ecēt, pļaut un kult, bet ar visām skolām nebiju iemācījies, kur, kādā laikā un zemē stādīt kartupeļus, sēt auzas un miežus. Nelīdzēja sevi sunīt par tādu dumjību, metu kaunu pie malas un gāju pie kaimiņa, vecā Vākšēna prasīt padomu. Un gods un pateicība viņam – viņš smalki izstāstīja par augu secību, deva padomu, kur katrs labāk augs un kādā laikā katru augu sēt. Un, tiešām, vasaru bija audzis labi un rudenī, mums ieceltiem aizbildņiem, varēja uzrādīt puslīdz labus rezultātus. Pats biju strādājis kā vergs, bez algas.
Kaimiņa Dāviņa dēls Teodors tajā laikā gāja Burtniekos, divgadīgā praktiskā lauksaimniecības skolā. Es aprunājos ar viņu un izsūdzēju bēdas. Viņš ieteica iet uz Burtniekiem un nobeigt to skolu. Es, gan pats, domāju kā es varēšu izrauties no saimniecības, bet viņš teica, ka tik traki neesot, ja tikai varot sekot līdzi visām mācībām. Viņu klasē esot puiši – saimnieki, ap 30 gadu veci kā Ozoliņu Paulis, kuru arī es pazinu. Tā, to rudeni, ar nelielu nokavēšanos iesāku apmeklēt divgadīgo Burtnieku lauksaimniecības skolu. Tur pasniedza visu to, kas jāzin zemniekam – zemes apstrādāšanu, mēslošanu, dārzkopību, biškopību, lopkopību, lopu ārstniecību, slaukšanu un teļu saņemšanu. Pēdējais gan bija ziemā jāiziet praktiski, turpat kūtī.
Nāca atkal pavasaris virsū un man radās traka ideja. Mājās bija 3 lauki āboliņa un jau no iepriekšējā gada zināju, ka uz diviem vecākiem laukiem nekāda āboliņa nebūs, ja tur nesēs mākslīgos mēslus. Tamdēļ Valmierā no ,,Konzuma”, uz vekseli, par 500 latiem nopirku kāliju un superfosfātu un lielāko daļu uzsēju uz āboliņiem, kā arī kartupeļiem un lopbarības bietēm. Viss auga raženi un pašam bija prieks, ka tik labi izdevies. Jūnijā redzēdams, ka āboliņš labi audzis, piegāzu ar kārti pret pļaušanas virzienu. Kad taisījās uz ziedēšanu, pļāvu zemē. Daļa jau bija salikta stumburos, kad sākās lietavas. Togad bija slapja vasara, upe izgāja no krastiem, daļu siena, kas bija sagrābts ķirpās, aiznesa ūdens. Biju nokreņķējies par āboliņu, kārām stumburos tādu pašu, slapju pa visu lietu. Un, brīnums, augusta sākumā sametās sauss un vējains un pēc nedēļas, kad palūkoju stumburus, tie bija sausi un varēja vest šķūnī. Nolīgu 2 dienas strādniekus, dabūju vēl vienu radinieku no mātes puses un nedēļas laikā bija piebāztas visas kūtsaugšas, 2 siena šķūņi, žāvētavas šķūnis un krietna kaudze pie kūts. Sarēķinot, noskaidroju, ka man rupjā barība visai ziemai pārpārēm.
Māte, dabūdama zināt, ka es esmu ,,Konzumā” iztaisījis vekseli par 500 latiem, uzgāza man uz galvas samazgu spaini un pamatīgi izlamāja. Bet kad dabūja zināt, ka daudzi kaimiņi pērk no manis āboliņu un maksā 20 latus par vezumu, glaudīja mani un lielīja par manu gudrību. Vekseli es rudenī samaksāju tīri viegli. Šajā rudenī es jau biju strādājis labāk nekā iepriekšējā. Visus izdevumus un ieņēmumus sīki pierakstīju, kas vēlāk, man skolā taisot diplomdarbu ,,Kā es uzlabošu saimniecību” dikti noderēja.
Nāca pavasaris un diplomdarbiem 2. maijā vajadzēja būt gataviem. Galva kūpēja, bet es nekā labāka nevarēju izgudrot. No savas saimniecības uzlabošanas, pēc visa ieguldītā kapitāla, iznāca tikai 1.5 % peļņas. Citi puiši iztaisīja pat 12 %, bet es no savas zemītes vairāk par 1.5 % nekādi. Nobēdājies par tik mazu peļņu, gāju pie direktora Jēkabsona, veca agronoma prasīt, kur es to kļūdu pielaidis.
Viņš paņēma melnrakstu, kur es visu biju aprakstījis un otrā dienā, atdodams atpakaļ, sacīja: ,,Viss ir pareizi. Zeme vien bez blakus peļņām, kaut arī tā labākā, pēc pašreizējiem statistiskiem datiem vairāk par 1 – 1.5 % nedos. Tāpēc nepieciešama saražotās produkcijas pārstrāde saimniecībā.” Tāpēc radās doma radīt blakus peļņas iespējas.
Nākošā ziemā, februāra mēnesī, man bija jāiet dienestā un saimniekošana jāliek pie malas. Dienests paliek dienests, tur nav daudz ko stāstīt. Pēc 18 mēnešie, ieradies mājās, atkal iejūdzos darbā. Saimniekošana bija nobraukusi uz leju un tas mani atkal uzvedināja uz domām atrast kādu blakus peļņu, bet brīvu līdzekļu, lai ko uzsāktu, nebija.
Kad maijā pārnācu no dienesta, rudenī visa zeme nebija uzarta un tamdēļ sēja nokavējās. Zināju, ka rudenī raža nebūs liela. Jau priekš dienesta, kad bija jāuzar 2 lauki āboliņa un pārējā zeme, man visvairāk grūtuma un mokas sagādāja katru dienu, vai sauss vai līst, vilkties zirgam nopakaļus. Tērpies brezenta mētelī un gumijas zābakos, vakaros no noietiem kilometriem sāpošām kājām, laimīgs, ka tiec gultā. Un no rīta atkal to pašu. Pusdienā nomaina zirgus un atkal līdz vakaram.Tad jau bija doma, ka derētu traktors. Cik tad būtu jauki! Jau toreiz Burtnieku skolā, kur muižai piederēja ,,Ford” traktors, traktorists Sietiņsons labprāt deva man rudenī paarties ar savu vareno mašīnu. Arī pie remonta, brīvlaikā, skrēju viņam palīgā. Bet kur tu tik dārgu ,,verķi” vari iegādāties, to neredzēt kā savas ausis.
Tajā laikā būvēja Valmieras bekona eksportu un es arī piedalījos kā akcionārs. Turēju 2 sivēnu mātes un domāju ar bekoniem iesist naudu. Sviests jau ar bija palicis lētāks. Tas pats notika ar bekonu. No sākuma maksāja 100 un 110 latu par bekonu, bet nogāja cena uz 50 latiem un no 2 aizvestiem, pretī paņēma tikai vienu. Sākās krīzes laiki. Lai norēķinātos ar saimniecībā vajadzīgo un izmaksātu saimei algas, pietrūka nauda nodokļiem pagastā un es jau 2 gadus biju parādnieks. Arī citiem saimniekiem negāja labāk, jo sviesta cena nokritās uz 1 latu kilogramā. Redzēdams, ka viss iet dibenā, cilvēks zaudē darba prieku un centību.
Man bija draugs Valdis, kurš dzīvoja ,,Ancīšos”, Bauņu pagastā un bija beidzis tehnikumu Rīgā un strādāja Rīgā, mehāniskā darbnīcā. Jau priekš mana dienesta, mēs kopīgi būvējām radioaparātus un viņš bija pilns ar visādām idejām.
Reiz kādā Matīšu piensaimnieku sapulcē radās liels strīds par to, ka remonts un mašīnu uzstādīšana izmaksā pārāk dārgi. Tagadējais meistars Zalcmanis noplēš lielu naudu un maz padara, ka vajag darbus izdot mazāksolīšanā, bet nemaksāt pa dienām. Pieņēma lēmumu - izdot darbus un solīšanu.
Vākšēna krejotava, kur bija motora piedziņa, pārgāja uz tvaika katla piedziņu, kuru uzstādīja Zalcmanis. Piena pieņemšana tika pārtraukta gandrīz uz 2 mēnešiem un mums piens bija jāved uz Matīšiem vai Valmieru. Tas zemniekus dikti atrāva no ražīga darba. Pie kam Zalcmaņa darbs bija ne sevišķi labs. Caurules bija liektas ne kā pienākas, bet kā vieglāk pielikt un strādniekam, strādājot darbā, nācās gar viņām apdauzīt galvu. Par šo darba laiku, kur Zalcmanim maksāja uz dienām, viņš 4 saimniecībās akās bija licis sūkņus. Zalcmanis par šīm dienām no pienotavas bija saņēmis vairāk par 600 latu.
Tamdēļ Vecates krejotavā, kur bija jāizved līdzīgi darbi, pienotavas valde izveda solīšanu, kurā piedalījās Zalcmanis, Valdis un es. Sākās no 600 lati uz zemāku, līdz kamēr nonāca līdz 260 latiem. Patiesībā cīņa notika starp Zalcmani un Valdi.
Kad nonāca līdz šai summai, Zalcmanis uzlēca no krēsla un nobļāvās: ,,Nu tad, lai puikas izšmurgā to darbu!” Un aizgāja.
Valde pateica, ka apspriedīsies un paziņos, kam izdot darbu, lai pagaida. Mūs dikti bija aizstāvējis Matīšu pienotavas vadītājs Prātiņš. Darbu piešķīra Valdim. Par pareizu darba veikšanu jāiemaksā 600 lati drošības nauda, ko nokārtojām tā, ka Valdis uzrakstīja vekseli un es to žirēju. Darbus mēs veicām nedēļas laikā, bez piena pieņemšanas pārtraukšanas. Paveikto darbu atzina par ļoti labu, salīdzinot ar Zalcmaņa, un mums pavērās ceļš un peļņa arī uz priekšu. Nedēļas laikā es biju nopelnījis 100 latu, tāpat Valdis un par atlikumu nospriedām, jālūko iegādāties gāzes metināšanas aparātu, kurš mums labi noderētu. Tā, ar pārtraukumiem, gadījās reiz pa reizei ieraut pa 100 latiem.
Tad no kasiera Ārgaļa dabūju zināt, ka viņam šķūnī stāv ,,Internacional” traktors un kuram esot beigtas ķēdes. Aizbraucu skatīt un par 500 latu nopirku. Ar zirgiem aizvedu uz Ancīti pie Valda. Drīz vien mēs dabūjām, ka motors strādā, bet braukt nevarēja, jo nodiluši ķēžu zobrati. Tajā laikā mēs Naužēnā pie Lamstera, kurš bija vācu Sīmensa firmas pārstāvis, kūtī govīm ievilkām automātisko dzirdināšanu un sūkni ar ūdensvadu. Valdis bija sarunājis līdzstrāvas elektrisko ģeneratoru, speciāli elektriskai metināšanai. Viņš pārveda mājās un mans traktors, priekš viņa piedzīšanas, bija pirmklasīgs. Uzmetināja arī ķēžu zobratu un ar vecām ķēdēm vēl varēja lieliski braukt. Toruden es mājās uzaru visu zemi ar arklu, kurš pie pirkšanas nāca līdz un bija labā stāvoklī. Aru arī kaimiņiem un nopelnīju kā eļļu, tā petroleju, ko biju iztērējis sev arot.
Ziemā malu pakaišu kūdru un gudroju, ka viņam jādabū klāt kūlējs. Sabiedrība ,,Zariņš, Cakars un Štermanis”, kuriem piederēja kuļgarnitūra sāka izputēt. Štermanis pārdeva savu daļu man un Cakaram, jo neviens nebija, kas viņam nokuļ labību. Parasti es nokūlu sev, Cakaram un mašīna stāvēja šķūnī. Kamēr katlam bija jāpieliek lielāks remonts, ko arī kopā ar veco Cakaru nokārtoju un katlu izremontējām, nospriedām, ka kuls tikai paši sev.
Vecais Cakars nomira un jaunais, būdams dzērājs, otru ruden patvarīgi bija aizbraucis uz Burtniekiem kult un iesist naudu. Bet kad bija jānorēķinās, izrādījās, ka viņam naudas nav. Kūleju bija atstājis ārpus šķūņa bez apsega visu ziemu un otru vasaru. Rudenī izrādījās, ka ne pats var kult, ne es savu ražu un bija jāņem sveša mašīna, kas nokuļ labību. Piedāvāju Cakaram, lai viņš pērk nost manu daļu. Viņš bija ar mieru par 600 latiem. 100 latu viņš iedeva skaidrā naudā, bet par 500 latu uzrakstīja parādu zīmi, ko izpirks 6 mēnešu laikā, bet tici nu blēdim. Pagāja 6 mēneši, pagāja gads, tad dzirdu, ka Cakars piedāvā pārdošanai katlu ar kūlēju.
Pārrunāju šito lietu ar savu draugu Valdi. Nospriedām, ka katls jānopērk mums. Un Valdis, saticis Matīšos Cakaru, vienojušies par cenu 600 latu. Iedevis Cakaram 100 latu rokasnaudu un noslēdzis rakstisku līgumu, ka viņš rītā ieradīsies pie viņa un samaksās 500 latu. Otrā dienā ar Valdi aizbraucām uz Vītoliem pie Cakara, noliku viņam priekšā viņa rakstīto parādzīmi par 500 latu un noprasījām – vai viss ir kārtībā? Tā es Cakaram atspēlēju katlu un kūlēju. Ancītī pa vasaru labi saremontēja un šī garnitūra vēl ilgus gadus kūla Matīšu apkārtnē.
Bet es, tajā laikā, Puikules pagastā no Jurisona nopirku vecu zviedru kūlēju ,,Asnu” ar 24 collu trumuli. Atvedu ar zirgiem mājās un ar galdnieku igauni Krollu ziemā sākām būvēt jaunu kūlēju ar 30 collu platu trumuli priekš traktora. Biju jau izpētījis daudzus mazkūlējus, bet neviens nebija derīgs manam ideālam. Tamdēļ zīmēju un konstruēju pats pēc savas pieredzes un novērojumiem. Un uz nākošā gada augusta sākumu kūlējs bija gatavs. Rudzi vēl nebija sākti pļaut, kad sākām mēģināt ar pagājušā gada salmiem, sajaucot pelavas ar graudiem. Kūlējs strādāja lieliski. Es varēju būt apmierināts ar izdevušos mazkūlēju. Tas pierādījās arī vēlāk īstā darbā. Un pat vecais mašīnists Eglītis Pēteris, mans skolotājs apstiprināja: ,,Tu tiešām esi uzbūvējis brīnumu.” Bez šaubām, tas man visvairāk glaimoja.
Nebija jau tā, ka es visu laiku noņēmos tikai ar mašīnām. Mājās, saimniecībā, es strādāju kā zvērs, no agra rīta līdz vēlai tumsai. Darbā iesaistījās arī brālis un māsa Anna. Un darba roku, sevišķi vasaru, nekad nav par daudz.
Arī sabiedriskā dzīve pagastā, sākot jau no 1922. gada, ritēja spēcīgi. Tajā gadā nodibinājās ,,Izglītības biedrība” ar uzdevumu būvēt jaunu skolu ar tautas namu, kurā varētu pulcēties cilvēki un rīkot teātra izrādes. Tāds bija sapnis un nodoms. Tamdēļ pie ,,Izglītības biedrības” jau 1928. gadā bija vairāk kā 400 biedru, darbojās koris, teātra trupa, rīkoja bazārus, dažādus izrīkojumus un iegūtos līdzekļus ieskaitīja skolas būvē. Bija biedru vakarēšanas vakars, bet visvairāk traucēja telpu trūkums. Kaut cik piemērotas telpas bija vecās skolas II stāva zālītē un muižā klētsaugšā, kur pa lielākai daļai notika teātru izrādes un bija kaut cik lielāka platība.
Lai gan tajā laikā Saeima un partijas bija stipri sašķeltas ar dažādiem uzskatiem. Deputāti uz vēlēšanām braukāja riņķī, aģitēdami un solīdami. Jaunburtnieku pagasta cilvēki stipri vienprātīgi turējās kopā – gan strādnieki ar saimniekiem, jo ,,Izglītības biedrībā” sastāvēja kā saimnieki tā strādnieki. No 700 pagasta iedzīvotāju, biedrībā skaitījās vairāk par 400 biedru. Un no daudzām mājām uz vakarēšanu brauca kā saimnieks, tā arī visi strādnieki un ģimenes locekļi.
Bija stīgu orķestris, kuru vadīja vidusskolu beidzis Rullis Arnolds, kas bija ietrenējis 8 puišus un rāva vaļā visādus veclaiku gabalus, tā ka jaunieši varēja izdancoties pēc sirds patikas. Vecāki ļaudis klausījās radio, kas tajā laikā jau no biedrības līdzekļiem bija iegādāts. No sākuma gan tikai ar klausulēm, bet vēlāk ar skaļruni. Vakaros piedalījās arī jaunie pagasta studenti ar priekšlasījumiem par dažādiem tematiem un tekošiem jautājumiem.
Blūms Jānis, Zelts Alberts, Pētersons Teodors, Jerkins Jānis, arī skolotāji. Vakari bija interesanti un patīkami, vismaz man tā likās.
1927. gada Ziemassvētku brīvlaikā vakara vakarēšanā pēc priekšnesumiem sākās dejas. Muzika sāka spēlēt vecās dejas un jautrība gāja pilnā sparā. Kad muzika spēlēja valsi ,,Dažus skaistus ziedus Gaujā kaisīju”, tad pie muzikantiem piegāja students, Dāviņu mājas saimnieka dēls Jānis Jerkins ar dažiem pusaudžiem un pilnā sparā, pats diriģēdams sāka dziedāt dziesmu ,,Rīgas vārti atvērās, pašu puikas parādās”, kliedzot mežonīgā balsī. Muzika kādu laiciņu vēl paspēlēja, bet tad pārstāja. Arī dejotāji apstājās un izbrīnījušies skatījās uz notiekošo, kā uz kādu priekšnesumu, arī man tā likās. Tad kapelas vadītājs Arnolds Rullis piecēlās un teica, ka mēs spēlējam tautas melodijas nevis Niedras vārdus.Arī citi muzikanti sāka runāt. Izcēlās ass dialogs starp J.Jerkinu un muzikantiem, viņi paņēma savus instrumentus un atstāja zāli. Vakars nobeidzās ātrāk kā paredzēts.
Drīz paklīda baumas, ka J.Jerkins iesniedzis biedru tiesā prasību, lai A.Rullis viņam atvainojas par viņa apvainošanu un balles izjaukšanu. Viņš ejot riņķī pa pagastu, kūdot cilvēkus pret Rulli un vervējot sev aizstāvjus. Drīz vien pagastā par to runāja visos stūros un neviens nevarēja saprast, kāpēc vainīgais ir Rullis, bet ne J.Jerkins, kas jauca muziku. Janvāra beigās bija biedru tiesa, kuras sastāvā iegāja T.Jerkins kā ,,Izglītības biedrības” priekšsēdētājs, skolotājs Reinfelds un Ziediņš no Purmaļa mājām, kā māju rentnieks. Spriedums bija – Rullis vainīgs un viņam jāatvainojas J.Jerkinam. Man liekas, ka šāds iznākums bija netaisnīgs un negodīgs. Sākās savstarpēja rīvēšanās biedru starpā. Daudzi izstājās no biedrības, neizpildīja savus uzdevumus un biedrība sāka jukt.
Man februārī bija jāiet dienēt armijā un arī es negāju uz pagasta māju dežurēt pie radio aparāta, kur parasti salasījās diezgan daudz cilvēku, kas gribēja paklausīties radio.
Kad pēc 18 mēnešiem atgriezos mājās no dienesta, viss bija apgriezies ar kājām gaisā. Pagasts bija sašķēlies divās nometnēs. Aizsargi ar saviem piekritējiem bija muižas klētis izbūvējuši par tautas namu. Darbojās prāvs koris, kuram diriģentu veda no Matīšiem, skolotāju Būmani. Darbojās teātra trupa, kuru apmācīja režisors Ronis no Valmieras.
T.Jerkins, turpretim, bija nodibinājis jaunu biedrību, kura saucās ,,S.S.S.” jeb ,,Strānieku sporta sargs” un uz savas zemes pie Dāviņiem cēla tautas namu, kura celšanā par brīvu strādāja visi pagasta amatnieki. Arī naudu, kura bija uz ,,Izglītības biedrības”, T.Jerkins bija izlietojis savai jaunai organizācijai un nama celšanai. Pirmo, ko uzcēla bija skatuve ar pagrabu gremdētavu, tas ir 3 stāvus ar abās pusēs piebūvēm ģērbtuvēm, pēc tam piebūvēja šķūņam līdzīgu zāli. Katru sestdienu un svētdienu bija balles. Zem skatuves pagraba notika iedzeršana, zālē dejošana un uz rīta pusi arī kaušanās.
Aizsargi, turpretī, savus izrīkojumus rīkoja retāk ar priekšlasījumiem, teātra izrādēm, kora uzstāšanos un pēc tam arī dejas, kā arī izsauca ceļojošo kino no Rīgas. Parasti uz izrādēm bija pilna zāle, no 400 sēdvietām visas bija aizņemtas, arī publika bija solīdāka. Bija arī ragu orķestris, kuru instrumentus aizsargu organizācija bija pirkusi par Kultūras fonda piešķirto naudu un izdalījusi jauniešiem, kas vēlējās mācīties pūst. Puiši jau bija labi ietrenēti pie vecā skolotāja Reinfelda.
Teodors Jerkins nebija atmetis savu veco niķi un tāpat, kā agrāk skraidīja pa mājām un vervēja savai ,,SSS”grupai piekritējus. Tauta šo organizāciju sauca par siseņiem. Tas, drīzāk, bija kā lamu vārds un daudzi par viņiem ņirgājās un zobojās. Teodors arī mani visādi aģitēja un solīja visādas priekšrocības, lai es piedalītos viņu kompānijā. Tas viss tika darīts gan ar vārdiem, gan ar šņabi, bet tā, kā es nekad neesmu mīlējis iedzert, tad Teodoram no tā nekas neiznāca. Un kad rudenī aizsargu priekšnieks P.Kārkliņš lūdza man iesniegt lūgumu uzņemt mani aizsargu organizācijā, tad es to labprāt izdarīju un neesmu vēl šo baltu dienu nožēlojis. Tā es pamazām iekļāvos pagasta kultūras dzīvē, dziedāju korī, spēlēju teātri. Pamazām aizsargu organizācija izvērtās par pagasta vadošo grupu un kopā ar citu pagastu aizsargu organizācijām rīkoja Burtnieku dziesmu svētkus. Koris arī citur piedalījās dziesmu svētkos – gan Rūjienā, Mazsalacā, Valmierā un Rīgas lielajos dziesmu svētkos.
Tas laiks tomēr priekš zemnieka bija grūts laiks, kad sviests bija lētāks par ratu smēru un bekons maksāja tikai 50 latu (tas ir ap 75 kg smaga cūka). Ja uz bekona eksportu Valmierā aizveda divus, tad pieņēma tikai vienu, ar otru bija jābrauc mājās. Kaut kas mūsu Latvijas valdīšanas aparātā bija sācis bojāties. Un zemnieku vairs neapmierināja valdības solītie labumi. Zemnieka saražotā produkcija nevienam nebija vajadzīga. Tāds stāvoklis bija no 1929. gada līdz 1934. gadam, kad vīrs, kas 1918. gadā stāvēja pie Latvijas šūpuļa, saņēma valsts grožus savās rokās – Kārlis Ulmanis. Kurš vienā naktī pārvilka strīpu Saeimas deputātiem, siseņiem, viņu tautas namiem un gaisa maisītājiem jerkiniem. Viss apgriezās par 120 grādiem un pat Teodors sāka pūst citā stabulē.
Pagastā, pie aizsargu nama, kuru pārņēma pagasts, nodibinājās Lauksaimniecības biedrība, kurā atkal apvienojās lielākā daļa pagasta iedzīvotāju. Viņā iegāja Meliorācijas, Piensaimniecības, Mājturības, Biškopības sekcijas. Sākās doma par jaunas skolas celšanu, kura dažus gadus vēlāk piepildījās. Siseņu nams nāca uz ūtrupi un viņu nopirka Vāle Edvards un tur atvēra veikalu. Veikals bija izdevīgā vietā, jo turpat ir krejotava, kurā katru rītu apgrozījās diezgan daudz cilvēku. Vāle šo būdu nosauca par Vālodzi. Pats strādāja kā amatnieks – mūrnieks, bet sieva mājās tirgojās veikalā.
Arī zemniekiem sāka iet labāk, jo valsts iepirka graudus, maksājot divreiz vairāk kā agrāk. Sviests maksāja 2 lati kilogramā un vairs ar sviestu nebija jāsmērē rati un mašīnas. Bet tomēr amatnieks par savu darbu saņēma krietni vairāk kā lauksaimnieks par to pašu darbā pavadīto laiku.
Tā atceros gadījumu. Bija Ziemassvētku sestdiena, tā ap pusdienu. Man no Valmieras piezvanīja pienotavas vadītājs Veiss (ar kuru mēs ar Valdi draudzējāmies): ,,Pēter, meklē rokā Valdi un braucat pie manis. Es esmu ,,bētē”, man ir pilna muca ar negatavu sviestu un salūza mehānisms. Es izzvanīju visus Valmieras amatniekus, bet neviens svētku vakarā negrib ķēpāties. Palīdzat, zēni, es jūs dikti lūdzu.”
Es pa telefonu sameklēju Valdi un abi laidām uz Valmieru. Bija pārlūzis liels tērauda gabals, kas savieno mucu ar dzenošo mehānismu. Uzķīlējām mucu uz malkas gabaliem un noskrūvējām salūzušo detaļu. Gabals bija diezgan prāvs un smags. Valdis viņu labi apskatījis (viņam tai ziņā vairāk pieredze) teica, ka te kaut kas nav kārtībā, viena puse ir briesmīgi nospiesta. Jūs pārbaudiet vai mucas ārējais gals sakrīt ar dzenošā mehānisma ass centru. Pateica kā mums ar Veisu to labāk izdarīt. Un pats ar blakusvāģi aizbrauca uz Ancīti sametināt ,,kuplungu”.
Kad mēs ar Veisu novilkām šņores un lodējām ass līniju, tad mucas ārējais gals bija par 6 cm ārā no centra līnijas. Mucu bija uzstādījuši un palaiduši darbā Rīgas piensaimniecības sabiedrības montieri viņas inženiera uzraudzībā, tamdēļ Veiss tūliņ zvanīja uz Rīgu un pieteica kļūdu. Tamdēļ inženieris bija teicis, ka viņš tūliņ ieradīsies Valmierā. Un, tiešām, pēc 2 stundām viņš pārbaudīja mūsu novilktās šņores un lodes, nogrozīja galvu un atzina kļūdu. Bija atbraucis arī Valdis ar sametināto ,,kuplungu” un visi kopīgi apskatījām. Valdis pateica, ka metinājums izdarīts ar kaut kāda numura zviedru elektrodu. Inženieris atzina darbu par ļoti labu nostrādātu un prasīja Valdim, ko viņš domājot par pielaisto kļūdu. Valdis apskatīja un pateica, ka mēs iekalsim un ar sēru ieliesim jaunas skrūves kulā un viss būs tip-top.
Ap pusnakti muca bija kārtībā un sviests sakults. Pie Veisa dzīvoklī, līdz rītam, svinējām svētvakaru, dzērām alu un ēdām ,,jaktenes” (mednieku desiņas). No rīta mūs aicināja uz valdes sēdi, kur mums par veikto darbu izmaksāja 500 latu, kuru summu inženieris pats ieteicis un par pielaisto kļūdu piencentrāle sedz no savas kabatas. Saņēmu no Valda 200 latu, kuri lieliski noderēja maksai par manu motocikletu, jo vairāk mēnešus biju veikalam maz iemaksājis.
Tas tik tā, viens tāds gadījums, kas pierāda, ka amatnieks daudzreiz saņem naudu par darbu daudz vieglāk nekā zemnieks, kura darbu kavē un ierobežo klimatiskie apstākļi. Prātu mulsināja doma, ka lauksaimniecība bez blakus peļņas ir maz ienesīga un jāatrod tādas iespējas un apstākļi, lai zemnieks savus izaudzētos produktus varētu pārstrādāt un pārdot. It sevišķi kartupeļus, kurus sakņu vietā izēdina govīm. Govs izmanto tikai 3% no stērķeles, bet pārējais aiziet mēslos. Un tā kā kartupeļos ir no 15-27 % stērķeles, kāpēc to izsviest mēslos. Biju jau apmeklējis vairākas, tādas mazas kartupeļu pārstrādes rūpnīcas un atradis, ka tās ir ļoti lietderīgas. Tamdēļ sāku uzbērt dambi uz vienas no upītēm, kas tek cauri Kūžēna mājas daļai un uz kuras kritums iznāk 4.5 metri.
Bet visur ir vajadzīga nauda un tās, lūk, man nebija. Tajā laikā vecākā māsa Anna izgāja tautās. Māte priekš pūra gatavošanas no Baltijas lauksaimniecības biedrības bija izņēmusi 400 latu naudas, man pašam motociklets nenomaksāts. Pūra daļa pēc testamenta – 1 govs, 2 aitas, 1 cūka. Man vislielākos kreņķus sagādāja mātes bezkaunība, atdodot māsas vīram manu izaudzēto zirgu – 3 gadus vecu, kuru taisījos nodot armijai un saņemt kādus 1000 latus. Rudenī gan ar kulšanu diezgan labi nopelnīju, bet liekas naudas nepalika, jo labība un cūkas šajos krīzes laikos nekā daudz nemaksāja. Domāju par mājas un zemes sadalīšanu ar brāli, pēc tēva testamenta, bet tas atkal maksāja baigu naudu. Arī mūsu mantinieku aizbildņi nekādu padomu nespēja dot, jo visiem tajā laikā gāja grūti.
Mātes brālis man ieteica precēties, jo man jau bija 28 gadi, bet es baidījos, ka nepaņemu kādu fūriju, kura ar manu māti nesatiks un sāksies mājas ģimenes skandāli. Man Burtniekos bija divas meitenes pie kurām reizumis ciemojos. Man patika abas, bet nevarēju izšķirties, kuru lai ņemu un nevienu nebiju bildinājis. Bet tad man notika ārkārtīgi nepatīkams gadījums, kuru es tikai dažas nedēļas vēlāk dabūju zināt. Bija Burtnieku krājkases revīzija uz kuru mums ar mātes brāli, kā revīzijas komisijas locekļiem, bija jāierodas. Pēc revīzijas beigšanas, kases grāmatvedis A.Prauliņš mūs visus uzaicināja uz pusdienām.
Tur bija arī citi kases valdes locekļi un daži vecāki Burtnieku saimnieki man pie galda noprasīja: ,,Kas tev, Pēter, ir ar to Martēnu, kāpēc tu netaisi kāzas?”
Es jokodams atbildēju: ,, Nav vēl norunāts.”
Nu kā tad tā, Martēns esot teicis, ka viņai no tevis esot bērns un abas dēļ tevis kāvušās, ka mati vien gājuši pa gaisu un, ka nav varējuši izšķirt un vārdi ar nākuši ārā, ko pat cenzūra cauri nelaižot. Es laikam biju sarkans kā biete un aiz kauna būtu pat zemē ielīdis. Visi smējās un ņirgājās un manu attaisnošanos neņēma par pilnu. Man cits nekas neatlika kā pazust no mielasta. Un mēs, ar mātes brāli, aizmukām no turienes uz viņa māju. Viņam bija izbrūvēts miestiņš un tas, pēc visām nepatikšanām, man vareni garšoja. Viņš, kā vecāks, piedzīvojis cilvēks, lasīja man morāli un pārmeta man dzimtas godīgumu. Bet es biju tik nikns, ka pateicu rupji, ja meita no bučošanas un pupu spaidīšanas var dabūt bērnu, tad tāds eksemplārs nav derīgs precēšanai un manas kājas nekad tur neredzēs ne pie vienas, ne otras. Viņš, redzēdams, ka esmu ārkārtīgi uztraucies, sāka mani mierināt un ieteica man ātrāk paņemt sievu, kamēr tā šmuce nav vēl atnākusi līdz Jaunburtnieku pagastam. Es pats to sapratu un tas mani visvairāk kreņķināja. Sākām izvest sieviešu revīziju un beigās nonācām pie Teklas Zariņas, skolotājas, manas māsīcas, 6 gadi vecākas par mani. Viņš mani sarāja un pieveda piemēru no sevis – viņam ir sieva 7 gadi vecāka par viņu, ir bērni, laba satikšana, arī tuva radiniece. Viņš teica, ka tev nebūs mājās škandalu, sieva labi pelna kā skolotāja. Tu pats arī neesi nekāds zemnieks, bet vairāk amatnieks, ņem Teklu ciet un negudro.
Braucot no viņa uz māju, vēl visu pārdomāju un, lai pats tiktu skaidrībā, braucu uz skolu Teklu bildināt. Tas bija 1934. gada 6. vai 7. jūnijā. Kaudamies ar domām par visu dzirdēto un pārdzīvoto Burtniekos, es savu bildinājumu neizvedu pēc parastām tradīcijām, bet teicu: ,,Tekla, brauksim nākošo svētdienu pie mācītāja. Nāc pie manis par sievu.” Viņa paskatījās uz mani ieplēstām acīm un pateica: ,,Tu laikam esi galīgi pilnā, ka tā vari muldēt. Es tak esmu 6 gadi vecāka par tevi.”
Bet es atteicu, ka mātes brālim sieva ir 7 gadi vecāka un viņi dzīvo labi, ir 3 veseli bērni un viņam sieva arī ir radiniece. Viņa teica, ka viņai jāiet uz Zaltiņu pie Mildas un, lai es braucot mājās izgulēt dzērumu. Es viņu aizvedu līdz Zaltiņa mājas durvīm un vēl noprasīju: ,,Tātad nākamo svētdien pulksten 9 būšu klāt, tu sataisies.” Viņa atbildēja – jā, jā un pazuda pa durvīm.
Mājās pateicu mātei un tantiņai, ka es precos un nākamo svētdien braucu pie mācītāja. Kad pateicu ar ko, vienīgi tantiņa mani nobučoja un uzslavēja par manu izvēli. Pateicu, ka kāzas gribu taisīt pa Līgo svētkiem. Zeme bija apsēta un mēsli izvesti. Tamdēļ rāvos pie dambja uzbēršanas. Zināju, Tekla ar Mildu bija aizbraukušas uz Rīgu un tikai sestdien būs mājās.Tamdēļ pat no mājas nekur negāju.
Svētdien no rīta svinīgi apģērbos un no vecās tantiņas pavadīts, laidu uz skolu. Tekla nemaz nebija mani gaidījusi, bet kad atgādināju norunu un solīšanos, brauca man līdz. Arī par ceļu braucot par to nerunājām. Burtniekos iebraucām vecos kapos. Diena bija saulaina, daba pilnā krāšņumā un mēs tur kādu laiciņu uzkavējāmies. Tad baznīcā sāka zvanīt dievkalpojumu un es atgādināju, ka jābrauc, citādi mācītājs Meiers aizies uz baznīcu.
Tekla iebrēcās: ,,Vai tu nopietni?” Un tad gāja vaļā asaru straumes un pārmeta par manu nenopietnību un aušībām, ar ko es visu laiku esot noņēmies. Arī es biju galīgi sašļucis un domāju, ka visa tā būšana jāatliek uz vēlāku laiku, ko es pie mācītāja ar tādu slapju sievišķi iesākšu. Bet tad sirdīgi teicu, ka pietiek te kapsētā krūmus laistīt, ejam, jābrauc. Piebraucot pie mācītāja mājas, paņēmu Teklu zem rokas un iegājām pie mācītāja Meiera. Viņš mūs apsveica, jo abi bijām labi pazīstami, pierakstīja mūs un es lūdzu, viņu, šodien mūs uzsaukt divas reizes un Varoņu dienā, 22. jūnijā, Kūžēnu mājās salaulāt. Viņš ļoti nožēloja, ka 22. jūnijā viņš pats nevarēšot tikt, jo minētā diena esot aizņemta, bet viņa palīgs Dūnis (mans vidusskolas klases biedrs) varēšot tās laulības izvest.
Braucot uz māju, Tekla mani visu ceļu strostēja un pārmeta, ka es visu rīkojot ar tādu steigu, ka pat viņas māte Raunā neko nezinot. Es apsolīju, ka rīt es viņu aizvedīšu uz Raunu pie mātes, atvainošos un oficiāli lūgšu viņas roku. Mājās mūs sagaidīja ar mielastu un laimes vēlējumu un es savas Teklas acīs un sejā atkal redzēju viņas patīkamo smaidu.
Nākošā nedēļa bija ļoti spraiga, lai visu sagatavotu un 22. jūnijā mani mājās salaulāja. Kāzas svinēja 3 dienas un viesu bija daudz. Pat otrā dienā, kad uzradās koristi, kuri 22. jūnijā nevarēja tikt, jo viņiem bija jāpiedalās rajona dziesmu svētkos Valmierā, pieskandināja Kūžēnu ar savām dziesmām un līgo visu nakti.
Es nekad neesmu nožēlojis savu izvēli un mēs savu mūžu būtu nodzīvojuši laimīgi, ja nenāktu šie briesmīgie, ļaunie, negaidītie ārējie apstākļi, kas sagādāja ciešanas gan viņai, bērniem un man. Arī pēc atgriešanās no trimdas pēc 12 gadiem, es nevarēju viņai sagādāt to, ko viņa bija pelnījusi. Kad 1988. gada martā viņu pavadījām mūžīgā dusā Bērzaines kapos, viņas kapu noklāja ar dzīvām puķēm. Viņu pavadīja viņas skolnieki, darba biedri, draugi radi un iestādes. Un tagad to visu rakstot, man sāp sirds un es jūtos viņas priekšā liels parādnieks, kuru es nekad nevaru nolīdzināt.
Lai miers viņas pīšļiem un, kad man būs jāiet mūžībā, es gribu gulēt viņai līdzās.

Pēc kāzām man bija draugs, ar kuru es varēju parunāt par saviem plāniem un iecerēm. Viņa mani visur atbalstīja, deva no savas algas naudu cementa pirkšanai, kuras man tā trūka, jo dambja un slūžu būvē tas bija vajadzīgs. Tāpat domāju par turbīnu. Rīgā noskaidroju, ka pie Valdšpīla tādas turbīnas izgatavošana maksās 1500 latu, tamdēļ domāju kaut ko uzbūvēt pats mājas kārtībā. Jeb arī ūdens ratu, kas gan ziemā nav parocīgs.
Tad braukājot ar sievu uz Raunu, vienreiz braucot gar Mūrmuižas dzirnavām, skatos, izcelts no savas ligzdas un pie dzirnavu sienas piesliets turbīnas darba rats un apkārt grozās vairāki vīri. Pieturēju un sāku ar viņiem runāties. Izrādījās, ka viens ir dzirnavu īpašnieks un turbīna izcelta, lai sametinātu pārplīsušo ass rumbu. Bet, lai to izdarītu jāsūtot uz Rīgu. Es viņam devu padomu rumbu sametināt ar elektrību, lai aprunājas ar Tauriņu Valmierā. Tā runādami, iegājām dzirnavās un viņš teica, ka esot vēl otra turbīna, mazāka, tikai 6 līdz 8 zirga spēki, bet tā jau no uzstādīšanas laikiem negriežot pat krejotavas seperatoru. Es vēlējos paskatīties un viņš mani noveda ratu rūmē, kur galvenā dzirnavu transmisija. Mazā turbīna bija ar galējo vārpstu un uz vārpstas gala apmēram 1.20 cm diametrā siksnas rats, bet uz dzirnavu galvenās transmisijas pretim tikai 50 ~ 60 cm. Zināju, dzirnavu transmisijām nekad nav vairāk par 300 apgriezienu. Tātad turbīnai jāgriežas ar 150 apgriezieniem, lai dabūtu pareizo ātrumu uz galvenās transmisijas. Skaidrs, ka šeibas ir nepareizi uzliktas. Lielo vajadzēja uz galveno transmisiju, mazo uz turbīnas ass.
Man iešāvās prātā, ka man tieši tāda turbīna derētu, tamdēļ prasīju, ko šis domā iesākt ar to mazo turbīnu. Viņš teica, ja gadītos pircējs – pārdotu, jo šeit viņa nav derīga.
Es prasīju, cik pēc viņa domām būtu vērta tā turbīna? Viņš teica, ka 300 latu, bet, lai viņu izņemtu no šahtas, tur jākaļās ar dienām.
Es paprasīju, cik viņš rēķina par izņemšanu? Viņš pateica, ka tikpat kā par turbīnu. Es teicu, ka pērku turbīnu, bet viņam pašam jāizņem un par to solīju 100 latus. Beigās vienojāmies par 500 latiem un es viņam iedevu rokasnaudu 50 latu, jo man vairāk nebija klāt. Un teicu, ka nākošo svētdien būšu pakaļ un samaksāšu skaidrā naudā. Aizņēmos un sagrabināju tos 450 latus un nākamo svētdienu turbīna bija mājās. Viena pievedlāpstiņa bija salauzta un to vajadzēja jaunu. Par to es piediņģēju klāt šeibu, kas bija uzlikta uz dzirnavu transmisijas.
Domāju, ka turbīna ir gatavota Valdšpīla fabrikā, tādēļ braucu uz Rīgu pasūtīt salauzto lāpstiņu. Tur pateica, ka nav viņu ražojums, bet gan Zanovska firmas. Uzdeva man inženiera Zanovska adresi un es šāvos tur prom. Satiku viņu pašu, vecāks vīrs. Izstāstīju par pirkumu Mūrmuižas dzirnavās un lūdzu, vai viņš nevar iztaisīt man jaunu salauzto lāpstiņu.
Viņš nogrozīja galvu, padomāja un teica, ka mazai turbīnai pie projektēšanas ir pielaista kāda kļūda. Viņš uz Mūrmuižas dzirnavu remontu pēc nodošanas esot zaudējis 70 000 rubļu. Es viņam pastāstīju par nepareizi uzliktām, tas ir apmainītām šeibām.
Viņš iesaucās: ,,Vai, vai, cik es toreiz esmu bijis akls!” Tad mums sākās draudzīga diskusija. Es pastāstīju, ko es ceļu un priekš kam. Viņš savā arhīvā sameklēja turbīnas datus. Un aprēķināja apgriezienus un jaudu. Pie 600 apgriezieniem turbīnas jaudai vajaga būt 6 zirgu spēki.
Viņš man piedāvāja darbu savā uzņēmumā un teica, lai es tur laukos visu metot pie malas un nākot uz Rīgu. Bet es to nekad nedarītu. Viņš man apņēmās izgatavot lāpstiņu par brīvu un piesūtīt par pastu. Pierakstīja manu adresi un solīja atbraukt ciemos. To visu viņš arī izdarīja. Toreiz ciemojoties pie manis un apspriežot manus veiktos darbus, viņš brīnījās, ka es ar tik maziem izdevumiem, esmu veicis tik lielus darbus. Pēc viņa paviršā vērtējuma, tas viss ar visiem darbiem vajadzētu izmaksāt pāri par 5000 latu. Tajā reizē mana mazā turbīna deva visai mājai gaismu, varēja zāģēt jumta lubiņas, zāģēt malku, lādēt akumulatorus, pumpēt ūdeni.
Šajā laikā, visā valstī bija sākusies plās būvniecība. Uz Daugavas cēla Ķeguma spēkstaciju, būvēja skolas, sabiedriskās celtnes, bankas un citas būves. Un tamdēļ, es priekš savas būves varēju nopirkt cementu mazā daudzumā. Otrais, kāpēc pārtraucu būvi, bija pagasta jaunās skolas būve, kur mani ievēlēja par būvkomisijas locekli. Daudz laika prasīja pie akmeņu, ķieģeļu, grants, kaļķu un cementa pieņemšanas, kā arī būvbedres izrakšanas un arī pie kokmateriālu saņemšanas un atvešanas no Ozolu muižas meža.
Braucām arī apskatīt citas jaunuzceltās skolas un uzzināt par tur pielaistiem trūkumiem. Skolas projektu taisīja arhitekts Kalniņš, kas arī projektēja Zemes banku Valmierā. Būvi izdeva būvuzņēmējam Vītolam, kuru ieteica arhitekts Kalniņš. Un jaunā skola, tiešām, tapa lieliska, var pat teikt, krāšņa. Skola izmaksāja 104 tūkstošus latu. Un pat vadonis Ulmanis, braukdams uz Dikļu dziesmu svētkiem, caurbraucot Jaunburtnieku pagastam un apskatot jauno skolu, teicis, vai priekš tik maza pagasta tā neiznāk par dārgu? Skolu atklāja 1938. gada rudenī, bet jau 1940. gada jūnijā viņā iespēra pērkons. Nodega jumts zālei un labajam spārnam, ko tajā pašā gadā atjaunoja. Skolas pamatos, pie pamatu celšanas, uz kapsētas pusi ir iemūrēta kaparā kalta burka ar vēsturiskiem dokumentiem un naudu. Tajā dokumentā ir arī mans vārds, jo skaitījos būvkomisijas pārstāvis.

Divi gadi pēc manām kāzām, arī brālis paņēma sev sievu. Un tamdēļ, pēc tēva testamenta, vienojāmies īpašumu sadalīt 2 daļās. Pieaicinātais mērnieks zemi izmērīja un, pēc vienošanās ar brāli, man palika tā daļa, kurā bija spēkstacija, kuru nosauca par Kūžēnu, bet brāļa zemi par Zariņiem. Viņam bija jābūvē jauna dzīvojamā māja, bet man kūts. Visa mērīšana un dalīšana man prasīja vairāk kā 800 latu, kas atkal manā budžetā iztaisīja lielu robu un es savu stērķeles fabriku nevarēju pabeigt. Strādājām jau katrs savu zemi, bet vēl aizvien dzīvojam tāpat kopā pa vecam.
Istabas jau Kūžēnos bija pietiekami, jo strādnieku galu pārbūvēja kopā ar igauni Krollu. Strādnieku dzīvoklī 3 istabas un virtuve, augšas stāvā 2 istabas un virtuve, saimnieku galā 3 istabas ar virtuvi un vēl speciāla telpa ar maizes krāsni. Kanalizācija ar ūdens vadu un rezervuāru uz bēniņiem. Elektriskais sūknis padeva ūdeni uz rezervuāru. Nevienā Jaunburtnieku pagasta mājā nebija tādu labiekārtojumu, kā vēl vienīgi jaunā skolā.
Arī lauku ražas bija labas. Audzēju maija miežus sēklu eksportam un magones, uz kurām labi nopelnīju. Tāpat, rudenī, pēc graudu nokulšanas mājās, šķūnī ar žāvētavu, kūlu večiem āboliņa sēklas, linsēklas, magones, sinepes un labi nopelnīju, tamdēļ nauda turējās. Labi pārdevu veco motociklu un paņēmu jaunu, ar blakusvāģi. Un, kad beigšu spēkstaciju un sākšu ražot stērķeli, vārīšu kartupeļu sīrupu un varbūt arī konfektes. Sīrupu vārīja tikai Dundagā un šeit, Ziemeļvidzemē, tāda uzņēmuma nebija. Un pieprasījums pēc sīrupa bija. Valmieras konfekšu fabrikants Bērziņš pateica, ka viņš paņems visu, cik es saražošot. Tamdēļ domāju, vēl nedaudz laika un mani ar pliku roku neviens neņems, bet cilvēks domā, Dievs dara... .
Krievi ierīkoja bāzes Liepājā, Pērnavā, Hitlers trakoja par Vakareiropu. Jau atskanēja bažas, kas notiks ar Latviju, Igauniju un Lietuvu. Klīda visādas baumas. Vācieši aizbrauca uz Vāciju. Cilvēki zaudēja prieku strādāt. Pārtikuši jau bija visi. Valsts rīkoja pļaujas svētkus, strādnieku svētkus un arī dziesmu svētkus, bet nebija vairs tās līksmības, kas agrāk.
Daugavpilī notika dziesmu svētki, kad paziņoja, ka krievs, caur Lietuvu un Zilupi, pārnācis robežu un ienācis Latvijā. Domāju, ka mums pienācis tāds pat laiks kā Somijai un būs jācīnās par savu neatkarību. Bet vadonis savā beidzamā runā uzaicināja visus palikt mierīgus un beigu vārdos teica: ,,Es palikšu savā vietā un jūs paliekat savā.”
Likās, ka nekas briesmīgs nav noticis. Visas iestādes strādāja tāpat pa vecam. Bet tad atnāca rīkojums, ka visiem aizsargiem un privātiem jānodod visi ieroči, kaut arī tie pirkti par personīgo naudu. Pieņēmēji bija Valmieras Kaugurmuižas garnizona virsnieki. Viņi teica, ka kādi vecākie virsnieki aizsaukti uz Rīgu. Vēlāk dzirdēju, ka Litenes latviešu nometnē nošauti vairāki virsnieki, arī mans skolas biedrs no vidusskolas – Josons.
Kaimiņa Vākšēnā ierīkoja mašīnu iznomāšanas punktu. Māja tika nacionalizēta. Jo abi vecie saimnieki bija aizgājuši mūžībā, bet jaunais, advokāts Vihmanis dzīvoja Rīgā. No Valmieras traktoru un mašīnu stacijas piesūtīja dažus jaunus, nesaliktus zāles pļāvējus, labības pļāvējus un zirgu grābekļus, kurus piedāvāja man salikt darba kārtībā. Arī manu traktoru ieskaitīja traktoru – mašīnu iznomāšanas punktā. Piedeva vēl vienu kāpurnieku ar visu traktoristu un mani ieskaitīja par brigadieri. Pašam nebija laika, jo man neviena algota cilvēka nebija. Tamdēļ uz sava traktora, turpat pagastā, sameklēju Leimaņu Jāni, kurš kučierēja manā vietā. Pats pāra reizes dienā ar motocikletu aizskrēju paskatīties, kā abiem veicās. Pats savu zemi sastrādāju pa nakts melnumu. Un no rīta atkal Leimanis turpināja strādāt nozīmētos gabalus. Tikām ar visu kārtībā apmierinoši. Jo lielāko daļu zemītes, zemnieks ar savu zirdziņu tika galā un viņam tāda traktora nevajadzēja. No manas zemes, priekš 10 hektārniekiem atdalīja 4 hektārus, bet nebija neviena, kas to ņem un apstrādā. Dzirdēja aizvien uztraucošākas baumas, ka Rīgā bez vēsts pazūd cilvēki.
Man jāraksta arī par to, kā notika Saeimas vēlēšanas. Toreiz es biju norīkots ar motocikletu vadāt policijas kārtībnieku pa Mujāniem un Jaunburtniekiem, tamdēļ redzēju kā visa tā balsošana notiek. Cilvēki nāca nelabprāt, braukāja ar urnu apkārt pa mājām un par sargu klāt bija krievu kareivis. Bija viens biļetens un nekādas citas izvēles nebija. Varēja tikai no listes strīpot nevēlamos kandidātus. Cilvēki nāca ar skābām sejām, metot urnā šo salocīto lapiņu. Pie kam, viņiem pasē iespieda štempeli, ka viņš nobalsojis. Kad vakarā Mujānos, kur es toreiz atrados ar policijas kārtībnieku, urnas izbēra uz galda un komisija sāka skaitīt, izrādījās, ka nobalsojuši ir tikai 48 % no visiem vēlētājiem. Pie kam, trešā daļa biļetenu bija nederīgi, gan sastrīpoti, izplēsts salocītai lapiņai viducis, gan sasmērēti ar krāsu.
Pie urnu atvēršanas nezin no kurienes bija ieradies svešs cilvēks, kurš nepiederēja pie vēlēšanu komisijas. Viņš uzdevās par partijas pilnvarnieku un nokomandēja, lai izņemot bojātos biļetenus laukā un tikpat, tai vietā, pieliekot tīrus un veselus. Un, ja negribot braukt uz Sibīriju, tad, lai pieliekot klāt vēl tik daudz biļetenu, lai iznāktu, ka nobalsojuši 99 %. Vēlāk dabūju dzirdēt, ka tāds pat stāvoklis ir bijis Jaunburtnieku pagastā. Viss tas izlikās tik jocīgi un neizprotami ar agrākām Latvijas Saeimas vēlēšanām, kad bija 20 listes un tu netiki gudrs, kuru listi lai met.
Bija arī kuriozi gadījumi. Man brāļa sievas māte krievu zaldātu ar šauteni triekusi no Ramšas mājas ar nesieniem pa kalnu augšā. Viņš nav drīkstējis vairs atgriezties atpakaļ Ramšās un mežā gaidījis, kamēr vīri braukuši ar urnu.
Tā sanāca jaunievēlētā Saeima un pieņēma jaunos likumus. Apcietināja mūsu vadoni Ulmani un izsūtīja uz Krieviju.
Muižā, bijušajā aizsargu namā, notika pagasta tautas sapulce. Uzstājās 2 pagasta vīri - Jerkins Teodors un Gulba Jānis. Jerkins noturēja varenu runu īsti revolucionārā garā, ka visa vecā pagasta valdīšana nekam nederot, pielaistas daudzas kļūdas, kuras vairs nevarot labot, tamdēļ pagasta vecākais un skrīveris jāatlaižot. Ievēlēja sapulces vadību un protokolētāju. Kandidātus jaunai pagasta vadībai drīkstēja uzstādīt tikai no strādniekiem. Un viss noritēja kā pēc grāmatas. Un mums bija jauna pagasta vadība. Bet tad vajadzēja vēl ievēlēt milicijas palīgu dienestu jeb gvardus. Jerkins, pirmais, pats sevi uzrakstīja uz tāfeles, pēc tam Jāni Gulbi. Es prasīju vārdu. Jerkins sāka kliegt, ka budzim vārda nav, bet sapulces vadītājs teica, lai runā vien.
Es piecēlos un teicu jaunburtnieciešiem: ,,Vai jūs neatceraties, ka Jerkins sajauca gaisu, kad mums bija tāda ,,Izglītības biedrība”, tāpēc nebalsojiet par viņu, vai mums godīgu strādnieku nav, par kuriem jūs varat nodot savas balsis?” un nosaucu veselu rindu amatnieku un strādnieku puišu. Sapulce, plaukšķinādama, piekrita manam ierosinājumam. Un Jerkins ar Gulbi palika pēdējie kandidātu sarakstā un, tamdēļ viņus arī neievēlēja gvardos.
Tajā laikā Znatnajs ar sievu dzīvoja pie manis. Otrā dienā pēc sapulces, ap pusdienas laiku pie manis ieradās Jerkins un sāka strīdu ar mani, ko es vakar ar savu runu esot izdarījis. Un tagad ar šito vēstuli (rādīja kādu vēstuli, kur uz konverta pa krieviski bija rakstīts – Maskava) saņemšot to, ko esot pelnījis. Mani ar sievu un visiem bērniem aizsūtīšot uz Sibīriju, es budzis vien esot un tādiem te, Latvijā, neesot vietas.
Es saskaitos, atrāvu durvis un uzbļāvu: ,,Vēl te es esmu saimnieks, lasies ātrāk ārā, ka nedabū kāvienu!” Jerkins, uzmetis kūkumu, aizgāja.
Otrā istabā, kurai bija jāiet cauri, stāvēja Znatnaja Paulis. Es saīdzis viņam sacīju: ,,Tu dzirdēji visu?” Jā, viņš atbildēja, bet neuztraucies, gan jau būs labi.
Man toreiz darba mājās bija ārkārtīgi daudz, tādēļ nedēļa pagāja vienā steigā. Tad sestdien pie manis ienāca Znatnajs un teica, vai es negribot dzirdēt jaunumus? Jerkinu, vakar, čeka aizvedusi uz Valmieru, jo kratot, esot atrasti ieroči un nelegāla literatūra. Tā Dāviņa vidējais dēls pazuda bez vēsts.
Sākās īpašumu un rūpnīcu nacionalizēšana. E.Vālem atsavināja veikalu pie krejotavas, tad V.Apsītim Baļļas dzirnavas. Viņam no savas mājas bija jāpāriet uz strādnieku māju, bet viņa apartamentos ierīkojās jauns direktors. Tāpat Vāles veikalam nāca cits pārdevējs. Vālem nebija, kur dzīvot, tamdēļ es piedāvāju istabu un virtuvi II stāvā un viņš ar sievu pārnāca pie manis Kūžēnā.
Lauki jau bija apsēti, kartupeļi un dārzi apstādīti un cilvēki ņēmās ar mēslu vešanu uz papuves. Kad kādu dienu man bija darīšanas Valmierā, tad nokārtojis savas lietas, satiku uz ielas vecu paziņu Zēmeles Pauli no pagasta skolas laikiem, kas toreiz dzīvoja Vākšēnos. Mēs labi satikām, bet tagad viņš bija milicis Dikļos. Tas teica, ka tu to motocikletu jauc ārā vai noslēp, ņems visiem nost un šonakt mājās neguli, pārlaid nakti ārpus mājas un brīdini arī citus. Tūliņ laidos uz māju. Braucot ārā no Valmieras, brīnījos par smago automašīnu rindu, kas stāvēja ielas labā pusē prom gar krievu baznīcu līdz pirmajai pamatskolai.
Pārbraucis mājās, tūliņ piezvanīju uz centrāli Vilderam, lai brīdina citus. Pats pārgulēju siena šķūnī. Naktī gan bija dzirdams, ka pa šoseju brauc daudzas automašīnas, bet mums nekas tāds nebija dzirdams. Gāju uz māju, lai vestu pienu uz krejotavu. Tur man Burtnieku pagasta ļaudis pastāstīja, ka naktī daudzas saimnieku ģimenes ar visiem bērniem saņemtas ciet un aizvestas uz Valmieru.
Pārbraucu mājās un vedu piesiet nojūgto zirgu, redzu, ka no upmalas krūmiem kāds man met ar roku un rāda kādas zīmes. Eju lejā pie upes skatīt, kas tas tāds. Izrādās Korps no Savēļa mājas, kuru sapulcē ievēlēja par gvardu. Un viņš stāsta baigas lietas. Viņi, 5 gabali, aizsūtīti uz Valmieru čekas vajadzībām. Viņi tur nozīmēti lopu vagonu apsardzībai, kuros vēlāk lādējuši iekšā ar automašīnām atvestos cilvēkus – vīriešus savā, sievas savā un bērnus atkal savā. Bijusi briesmīga vaimanāšana un raudāšana. Korps labi pazina Burtnieku cilvēkus. Nokreņķējies par visu redzēto un, kad čekists atrāvis Lūkinu Alfrēdu no sievas Annas un Annu aiz matiem norāvuši no bērniem un ievilkuši pa zemi vagonā, viņš nav varējis izturēt un aizbēdzis ar visu šauteni. Viņš man lūdza padomu, ko viņam tagad darīt? Kādu padomu es viņam varēju dot. Es atnesīšu viņam ēst, bet, lai viņš tagad nevienam nerādās. Vēlāk es atvedīšu viņa sievu un noskaidrošu, vai pēc viņa kāds neinteresējas. Un tā kā viņu neviens nemeklēja, vēlāk atvedu viņa sievu un teicu, lai pats uzmanās. Tā tiku no šīs ķibeles vaļā un laika arī nebija.
No valdīšanas saņēmu ziņu, ka Valmieras milicijā jānodod motociklets. Noņēmu blakusvāģi un moci aizbraucu uz Valmieru. Milicijā pateica, ka mocis tiek konfiscēts kārtības uzturēšanai valstī un vēlāk varēs dabūt rokā.
Nebiju vēl no zaudētā atžilbis, kad pienāca pavēste zirgu mobilizācijai. Katram saimniekam jānodod viens zirgs, tāpat arī brālim un jāved Valmierā uz Jāņa parku. Brāļa zirgu brauca vecs strēlnieks no pirmā kara laikiem – Eglīts Jānis. Es jūdzu veco Krišu, kurš bija jau 20 gadu vecs, bet brāļa Maksis tikai 5 gadi vecs un rēķinājām, ka Maksi jau noteikti noņems. Jāņu parkā ieradāmies plkst.8, kā bija ziņots, bet pat plkst.10 vēl neviena pieņēmēja nebija. Sarunās ar citiem pagastu ļaudīm, sarunas gāja tikai par izvestiem. Un, brīnums, ka no mana Jaunburtnieku pagasta neviena izvestā nebija. Gāja laiks un ap plkst.13 pēc pusdienas no stacijas iznesa galdiņu un krēslus un 3 vīri sāka darbu. Veči stāvēja ar izjūgtiem zirgiem un gāja diezgan ātri. Brāļa Maksi noņēma, bet manu Krišu izbrāķēja par vecu. Mēs bijām brīvi un varējām braukt mājās. Ar Jāni sējām brāļa ratus maniem ratiem pakaļā, kad gaisā sāka rūkt lidmašīna un aiz dzelzceļa, mežā, sprāga bumba, kur bija piesieti noņemtie zirgi. Tie zirgi atrāvās un sāka skraidīt pa mežu. Pieņēmēji no galdiņa pazuda. Īsā laikā parks palika tukšs. Arī pieņēmēji neatgriezās. Es mudināju Jāni uz braukšanu, bet viņš teica, lai pagaidot, viņš iešot pameklēt Maksi. Viņš aizgāja pāri sliedēm uz mežu, kurā bija piesieti zirgi. Es sēdēju ratos un gaidīju. Un, tiešām, pēc laba laika es skatos, ka Jānis nāk un ved pie rokas Maksi, jūdz savos ratos un braucam. Viņš saka, ka tagad gan pa šoseju nebrauksim, tur mēs varam uzskriet virsū kādam dullam. Brauksim pa lauku ceļiem, es te tos ceļus zinu. Un tā bez ķibelēm, vēlu vakarā atgriezāmies mājās.
Jau nākošā dienā abi ar brāli saņēmām pavēsti, ka jābrauc uz Brenguļiem šķūtēs būvēt aerodromu. Atkal ar tiem pašiem zirgiem braucām uz Brenguļiem. Tur mūs norīkoja no 2 jaunsaimniecībām, kuras jauca nost, vest kokus uz puru. Mūsu kompānijā bija arī trešais, latgalietis Antons no Stendes. Visu laiku mēs turējāmies kopā un viens otram palīdzējām iekraut un izkraut. Antons stāstīja, ka tepat aiz meža ir Stendes radu māja Sālsmīlis, kuru meitas man bija pazīstamas. Pievakarē Jānis teica, ka te tak ir galīgas cūcības un nav nekādas kārtības, puikas, laidīsimies krūmos.
Un Jānis izrīkoja: ,,Ar šitiem vezumiem brauksim tur, līdz tam rudzu laukam, no šejienes tur nekā nevar redzēt. Tur izgāzīsim kravu, mežā iekšā un, lai Antons ved mūs uz Sālsmīli.”
Tā arī izdarījām, tikai mežmalā bija dziļš grāvis. Mans vecais Krišs, ieslīpi grāvim, viegli tika pāri, arī Antons ar savu zirgu tika pāri, bet Jāņa Maksis grāvī nolikās guļus, jo iestiga kājas. Zirgu izjūdzām un ratus paši pārvilkām pāri. Jānis apsēja Maksim grožu ap kaklu, piesēja galus manai ,,raspuskai” un lika man braukt. Un, tiešām, Maksis, juzdams, ka viņu velk, izlēca no grāvja. Kādu gabalu braucām pa mežu, izvairīdamies no kokiem, lai neiesprūstu starp tiem un drīz vien piebraucām pie Sālsmīļa. Mūs lieliski uzcienāja un nolika gulēt uz kūtsaugšas.
No rīta Antons aizgāja uz aerodromu, lai noskaidrotu vai mūs nemeklē, bet tur neviens par mums neinteresējās. Noklausījušies Antona ziņojumu, Jānis nosprieda, ka pievakarē brauksim uz māju. Sālsmīļa tautietes mūs lieliski cienāja un tā noloderējām līdz plkst 16, kad jūdzām zirgus, atvadījāmies no laipnām saimniecēm un braucām uz Valmieru. Jānis brauca pa priekšu, tad es un pēc tam Antons. Līdz Valmierai mūs neviens netraucēja. Bet Valmierā uz tilta stāvēja gvards ar šauteni, kurš apturēja mūsu pajūgus un sāka pratināt Jāni, kurš bija priekšgalā – no kurienes, kas mēs esam, uz kurieni brauc?
Bet Jānis, kurš daudz pieredzējis kā strēlnieks savā mūžā, uzstājīgā balsī noprasīja: ,,Kas tevi, tādu duraku, te uz tilta uzlikuši, ka tu nezini, kas apkārtnē notiek? Mēs esam strēlnieki, kurus uz 2 dienām norīkoja Brenguļu aerodromā un šodien mūs atlaida uz mājām, jo mēs savu laiku esam nokalpojuši. Un, ja tev tas nav skaidrs, tad ej ar savu dūmkoku govis ganīt.”
Gvards atmeta ar roku un mēs braucām tālāk, nepieturot Valmierā.
Mājās pārsteidza jauns rīkojums – esot pagastā jānodod visi radioaparāti. Vāle Eidis tomēr bija izņēmis savam ,,VEF super” visas iekšas, kā jau mūrnieks, iekrāmējis iekšā kastē ķieģeļus un tādu nodevis. Zinājām, ka sācies karš ar Vāciju, bet tuvāku ziņu trūka. Brenguļos satikos ar vienu pazīstamu, agrāko aizsargu, kurš stāstīja, ka vācieši no Karalaučiem latviešu valodā raidot frontes ziņas un vakar viņš pats dzirdējis, ka vācieši ieņēmuši Viļņu. Vāle jau bija upmalas krūmos novilcis antenu, aiznesis kuļmašīnas brezentu un tur zem tā klausoties. Es ar aizgāju un no brengulieša dzirdēto par Karalaučiem, sāku meklēt attiecīgo vilni. Un, tiešām, skaidrā latviešu valodā ziņoja, ka vācu armija ieņēmusi Daugavpili un tuvojas Rēzeknei. Tas bija kaut kas sevišķs un mājās, pastāstot to citiem, garastāvoklis bija pacilāts.
Visvairāk uztraucās par cilvēkiem, ko aizveda no 14. uz 15. jūniju naktī. No Jaunburtnieku pagasta bija 3, kuri strādāja un dzīvoja Rīgā – Pēteris Stakle, Jānis Blūms un Alberts Zalts. Visi augsti mācīti vīri, inženieri un tautsaimnieki. Vēlāk, kad satiku bijušo aizsargu priekšnieku Kārkliņu, viņš man pastāstīja, ka ciema izpildkomitejas priekšsēdētājs laikā nav nodevis sastādīto sarakstu par aizvedamiem, par ko dabūjis milzīgu brāzienu. Sarakstā esot bijušas 18 ģimenes, arī mana un brāļa. Ozols teicis, ka priekšniecība sacījusi, nu nekas, tos mēs izsūtīsim vēlāk. Biju uztraucies par briesmīgo apiešanos Valmierā pie vagoniem, ko stāstīja Korps, tamdēļ sievu un bērnus aizvedu uz jauno skolu, lai vismaz pasargātu tos, ja mani noķer.
Sākās krievu armijas atkāpšanās. Pagastam cauri gāja gan vezumnieki, gan kājnieki. Vienu vakaru, kāda kājnieku vienība pa nakti apmetās pie skolas Zaltiņā un Skundriķī. Biju dikti uztraucies un visu nakti nosēdēju uz žāvētavas jumta ar tālskati, pētīdams skolas un Zaltiņa apkārtni. Sievai piezvanīt nevarēju, jo sievai pašai dzīvoklī telefona nebija.
Pievakarē vēl notika incidents. No Zaltiņa mājas dārza malas krievi atklāja šauteņu uguni par cilvēku, kurš skrēja pāri āboliņa laukam un pazuda rudzos. Krievi ķēdē izgāja cauri rudziem līdz Baļļas dzirnavu ceļam, bet šaušana vairs neatkārtojās un pa ceļu atnāca atpakaļ uz Zaltiņu. Nosēdēju uz jumta līdz rītam, kad krievi sāka pulcēties uz ceļa pie Zaltiņu kūts. Kolona sakārtojās un nāca uz Baļļas dzirnavu un Matīšu krustojumu, tad pagriezās uz Vākšēna pusi un apstājās. Komandieris izsauca vienu kareivi no ierindas, paveda dažus soļus nost no ceļa un nošāva. Pēc tam kolona turpināja ceļu uz Vākšēnu. Es nokāpu no jumta, lai mani nepamanītu un turpināju novērošanu no zemes. Kolona izgāja cauri Vākšēnos un turpināja virzīties Īguma krustam, kas šķērso Matīšu – Valmieras šoseju. Tie bija pēdējie krievi, ko redzēju un visu dienu bija klusi un mierīgi.
Pievakarē aizgāju pie sava kaimiņa Rūsās, Rēvalda un tur satiku viņa brāli Pēteri Rēvaldu, savu agrāko skolas biedru, kurš Latvijas armijā dienēja virsdienestā sakaru bataljonā kā ieroču virsnieks. Viņš pastāstīja, ka komandēts uz Rīgu, Torņakalna stacijā iznīcināt vairākus vagonus ar munīciju un ieročiem, bet nav to paspējis, jo tur jau bijuši vācieši. Tamdēļ braucis tieši uz tēva māju nogaidīt visai tai ,,šļurai” galu. Pastāstīja arī to, ka vakar vakarā pēc trača pie Zaltiņa, viņam mežā virsū uzskrējis Bemberu Janka, kurš bijis ievainots labās rokas delnā, un no viņa briesmīgi pārbijies, jo viņš bijis krievu karavīru formā. Un tikai tad, kad viņš uzsaucis, pazinis viņu un pienācis klāt un pastāstījis par notikušo šādi:
,,Viņš no mājas ar riteni braucis uz pagasta māju pie savas brūtes un nav zinājis, ka tur apmetušies krievi. Pie Skundriķa viņu apturējis krievu postenis un prasījis dokumentus. Viņam kabatā bijusi piena grāmatiņa un mauzera pistole. Parādījis piena grāmatiņu, bet krievs viņu vedis uz jauno skolu pie savas priekšniecības. Sapratis, ka labi nebūs, ja atradīs pie viņa pistoli, tamdēļ paejot garām vecai skolai, pacēlis savu riteni un uzmaucis rāmi krievam pāri galvai un pats ņēmis kājas pār pleciem. Skriedams gar Zaltiņa māju un dārzu, kur sagūluši krievi, vēl no pistoles vairākas reizes izšāvis uz tiem, kas lekuši augšā pie sētas. Cits nekas nav atlicis kā skriet pāri āboliņam uz rudzu lauku, kur domājis paslēpties. No dārza sētas vairāki desmiti krievu par viņu atklājuši šauteņu uguni, tur arī viņam no rokas izšauta pistole. Dieva brīnums, ka viņam neviena lode vairāk nebija ķērusi. Pa rudziem viņš bija sasniedzis Zaltiņa – Skundriķa robežgrāvi, pa kuru noskrējis līdz ceļam, pāri tam un Rūsas krūmos, kur saticis Pēteri.”
Tas arī pārsējis viņa ievainoto roku. Pēteris arī pastāstīja, ka armijai dots rīkojums atkāpties no Latvijas caur Pleskavu, bet latvieši dezertējot un bēgot mežā ar visiem ieročiem. Daudzās vietās notikušas sadursmes ar krievu vienībām. Viņš pats komandēts uz Rīgu Torņakalna stacijā saspridzināt munīcijas vagonu, bet labāk laidies uz tēva mājām. Kad atgriezos mājās, aizsūtīju savu māti ar zirgu uz skolu, lai atved sievu un abus bērnus uz Kūžēnu, lai vismaz būtu kopā un nebūtu jāuztraucas vienam par otru. Radio visu laiku raidīja kādu mūziku. Mēs aparātu no upmalas atnesām mājās un pielikām pie vecās āra antenas. Kad skaidrā balsī veca diktore paziņoja, ka vecā, sirmā Rīga ir atkal brīva un tamdēļ visi dziedāsim ,,Dievs, svētī Latviju”. Tas bija brīnišķīgs mirklis un visiem bira prieka asaras un nemaz par tām nekaunējāmies. Domājām, nu viss atkal ieies vecās sliedēs?
Vāle ar savu sievu atgriezās atpakaļ uz Vālodzēm un sāka atkal tirgoties. Baļļas dzirnavnieks Apsītis sāka atkal savu dzirnavnieka šepti. Visi cilvēki bija mierīgi. Katrs darīja savu darbu. Pagāja vairākas dienas, bet nekas ievērojams nenotika. Radio ziņoja, ka vācieši ieņēmuši Pleskavu, cīņas vēl notiekot pie Tallinas, bet pagastā neviena vācieša neredzēja. Likās, ka karš ir no mums aizgājis kaut kur sāņus.
Man klāt piebrauca Rēvaldu Pēteris ar savu motocikletu un uzaicināja braukt līdz uz Valmieru. Pilsēta nebija cietusi, pat neviena māja māja nebija bojāta. Pie daudzām mājām plīvoja Latvijas nacionālie karogi. Rīgas ielā stāvēja milzum gara rinda vācu mašīnas ar karavīriem un uz visām mašīnām redzamā vietā bija uzklāti vācu kāškrusta karogi, kā pazīšanās zīme no gaisa un no zemes. Mūs neviens neaizturēja. Nobraucām visai mašīnu virtenei garām, gandrīz līdz baznīcai, kur bija Liperta veikals un kuru vadīja mans draugs Kamerāds Rūdolfs. Iebraucām sētā un, pa vecam paradumam, gājām no sētas puses viņa dzīvoklī. Tur mums Kamerāda kundze pastāstīja, ka atkāpšanās laikā, krievi ielauzušies veikalā un ņēmuši visu, kas paticis. Rūdolfs lūdzis no krievu virsnieka zīmi, ka veikals tiek nacionalizēts armijas vajadzībām, bet krievs pavedis viņu aiz Valterkalniņa un nošāvis. Kundze arī pastāstīja, ka atrokot Iršu parkā nošauto bedres. Tur bija mans skolas biedrs Pinka Kārlis, Valmieras komercskolas vingrošanas skolotājs, Valmieras dārznieks Bērziņš, aizsargu pulka komandiera adjutants Štelts. Pinkam roku delnas bija vārītas kādā šķīdumā, jo bija galīgi baltas. Arī daudz citu cilvēku, kurus nepazinu. Arī vienu kailu sievieti, kurai nogrieztas abas krūtis. Briesmīgi tas viss, man šermuļi gāja par muguru visu to redzot. Kur pasaulē nāk cilvēki, kas var tādus briesmu darbus pastrādāt?
Briesmoņi, briesmoņi – dzirdēju no daudzu cilvēku mutēm, bet es domāju, ka tas vēl ir maz teikts par visu to, kas pastrādāts. Man acu priekšā nostājās bedres un toreizējie nošautie 1919. gadā un es navaru saprast, ka dzīvoju līdzās cilvēkiem, kas to var pastrādāt. Vai tiešām viss ļaunums nāk no Krievijas un vācietis būs tā Dieva rīkste, kas to likvidēs?
Pagastā nodibinājās jauna valdīšana ar Jāni Skrastiņu priekšgalā. Darbā stājās arī vecais darbvedis Rēvalds Modriņš. Bet no vācu puses pielika vienu sievišķi, vārdu neatceros. Kādu dienu pie manis un brāļa atbrauca vecais aizsargu priekšnieks Kārkliņš Pēteris kopā ar Mārtiņu Cakaru no Vīteļiem, kuru kādreiz izslēdzām no Jaunburtnieku aizsargu nodaļas par pļēgurošanu un sliktu saimniekošanu savās mājās. Biju pārsteigts, jo arī man personīgi bija konflikts ar Cakaru vecās tēva kuļgarnitūras dēļ. Tie abi pateica, ka aizsargu nodaļa atjaunota un uzlikts par pienākumu gādāt par kārtību un drošību pagastā. No Valmieras komandanta uzlikts par pienākumu savākt un aizvest uz Valmieru visus bijušos krievu valdības vīrus un ievēlētos gvardus nopratināšanai un izmeklēšanai un, kas būšot kaut ko nodarījuši, tos tiesāšot. Man uz pagastmāju jāatvedot Gulba Paulis. Saraksts bija diezgan garš un priekšnieks jau bija nozīmējis, kuram aizsargam kurš jāatved. Prasīju, kas sastādīja arestējamo sarakstu. Cakars teica, ka Valmieras komandantūra. Nekā darīt, gāju pēc Gulba un atvedu uz pagastmāju, no kurienes visus salasītos ar šķūtniekiem pievakarē aizveda uz Valmieru.
Pagāja tikai dažas dienas un pagasta mājā notika aizsargu sapulce, kur pagasta vecākais Skrastiņš nolasīja vācu pavēli, ka aizsargu organizācija tiek likvidēta. Formas tērpiem pogas jāapšuj ar drēbi, jānoņem zīmotnes un citas goda zīmes. Un, ka tikai pieci vīri tiek ieskaitīti šucmaņos, kuriem atstāta kārtības uzturēšana pagastā. Es jutos apvainots un teicu, ka man nav pa ceļam ar spožo pogu vīriem un aizgāju no sapulces uz māju.
Izrādījās, ka Valmierā likvidētas visas komandantūras un aizsargu organizācijas. Valmierā valdot SD vācu vienība. Nākošā dienā man piezvanīja Kārkliņš un teica, lai es jūdzot zirgu, braucot gar viņu un pie Baļļas dzirnavu Apsīša. Jābraucot uz Valmieru glābt mūsu pagasta cilvēkus, kā arī Ozola Gustu, bijušo izpildkomitejas priekšsēdētāju. No Valmieras viņam zvanījis bijušais policijas kārtībnieks Švēde Vilis. Švēde mūs ieveda pie Lizdēnu muižas īpašnieka Teidmaņa, kas skaitījās viens no lieliem priekšniekiem. Kārkliņš ar viņu izrunājās un izstāstīja, ka Ozols 14. jūnija izsūtāmo sarakstu nav laikā nodevis un, tamdēļ no mūsu pagasta nav izvests neviens cilvēks. Teidmans teica, ka tādā gadījumā rītā visi būs mājās. Sākās šādas tādas sarunas un es iebildu, ka Znatnaja Pauli, kurš agrāk bija mans laukstrādnieks, varētu dot man pret manu galvojumu.
Teidmanis uzlēca kājās, sagrāba mani pie krūtīm un bļāva: ,,Es tevi te pašrocīgi pie sienas pienaglošu! Kā tu vari izstāvēt komunistu!”
Stāvus uzlēca arī Kārkliņš un Apsītis un sāka runāt, vai tad cilvēks nemaz nevar izteikt savas domas. Tad Teidmanis nomierinājās, bet mani vēl ilgi kratīja drudzis.
Arī vēlāk, es nekad negāju pa Rīgas ielu tajā pusē, kur atradās Kokmuižas viesnīca, ko sauca arī par Auna krogu. Toreiz tur arī dabūju zināt, ka Znatnajs, Gulbis un Tenisons ir jau otrā dienā, pēc atvešanas Valmierā, nošauti un šaušanā piedalījies Cakars. Man gribējās zināt par ko viņi ir nošauti, bet uz maniem jautājumiem neviens nevarēja atbildēt. It sevišķi, man sāpēja sirds par Gulbi, jo viņam palika bērni tādā pašā vecumā kā manējie bērni.
Darba mājās bija līdz kaklam. Vāciešu uzliktās normas nebija sevišķi lielas un izpildīt varēju, sevišķas grūtības tas nesagādāja. Sakarā ar to, ka biju ugunsdzēsēju komandas priekšnieks, mani izsauca uz Valmieru. Pētersons, kas skaitījās Valmieras rajona ugunsdzēsēju priekšnieks un man pazīstams, mani nozīmēja uz kursiem Rīgā, pēc kā es saņēmu UK karti, kas atbrīvo no armijas. Arī komandas locekļiem, kam draudēja iesaukšana, es sagādāju UK kartes. Arī kādu puisi no Rīgas – Virsi, es izpestīju no iesaukšanas, lai gan vēlāk, kad atkal ienāca krievs, viņš nodarīja daudz ļauna manai ģimenei.
Traktoram gan bija jāpieliek gāzģenerators, jo petroleju pie vācieša bija grūti dabūt. Art gan varēja tikai ar I ātrumu, bet kulšana bija ļoti izdevīga. Tā es ar savu plostu, caur bangām, stūrēju cauri dzīvei un spicēju ausis, kas notiks tālāk, jo vācu uzbrukums bija apstājies un nekustējās uz priekšu. Jau ziemā vācu armijai bija jāziedo kažoki, vaļenki un cimdi, jo tiešām bija auksta ziema.
Par virsplāna saražoto produkciju vācieši deva ,,šēnes” - gan bullīšus, gan gailīšus, ar tiem bija izdevīgi spekulēt, varēja Rīgā saņemt pat līdz 70 reismarkām. Tāpat dzelzs zīmes, par kurām ļoti lēti varēja pirkt dažādus instrumentus, krāsas un šādas tādas mantas, ko citādi nepārdeva.
Sāku no kartupeļiem brūvēt kandžu, ko man iemācīja Rīgas spirta fabrikas inženieris – ķīmiķis Blomnieks, kuram tēva māja ir man turpat kaimiņos, Lukstiņos. Iznāca varen braša manta. To pārdevu tikai par ,,šēnēm”, bez naudas. Veči pirka kā traki. Un, ja jau Dikļu aptiekars teica, ka viņš varot izdot zīmi par manu brūzi, ka manta esot kristādzidra un dzeršanai derīga. Tamdēļ, man arī bija daudz brūvējumu – gan mācītājam Briedīšam uz kāzām, gan dakterim Zeltkalnam uz kristībām, gan Liepiņam Stendēs uz kristībām, gan Kārkliņam Naubados uz kāzām, kur nu vēl melderam Apsītim un pašam priekš andeles. Turpināt stērķeles fabrikas būvi nebija ne laika, kā arī cementa trūkuma dēļ.
Pagasta vecākais vācu laikā skaitījās Jānis Skrastiņš. Par saimniecisko pusi atbildīgs Kārlis Liepiņš. Pagasta valdīšana iedzīvotājus atbalstīja. Jo katrs jau turēja kādu lieku kustoni, kaut gan vācieši prasīja stingru uzskaiti, it sevišķi par sīklopiem, cūkām, aitām un putniem. Ja noķēra, sods bija bargs – par cūku 600 reismarkas un vēl konfiscēja. Tā iznāca kaimiņienei, Vākšēna saimniecei. Viņa palūdza brāļa puisi palīgā nokaut cūku. Un arī es un brālis todien, katrs sev vienu, no savējiem liekiem varējām nokaut. Tā kā mājās bija vecā gaļa, tad jauno ātri izžāvēt un pārdot.
Tamdēļ saāderējām ar sāls ūdeni un uzlikām pirtī žāvēt. Bet kaimiņu puisis, polis, bija aizskrējis uz Valmieru un paziņojis Kreislandvirtam, ka saimniece nokāvusi nereģistrētu cūku. Un otrā dienā žandarmi klāt un cūka pagalam un vēl 600 reismarku sods. Tur arī vācieši dabūjuši zināt, ka arī Kūžēnā kāvuši cūku. Bija liels uztraukums un visi ārkārtīgi pārbijāmies. Pirts kūp un gaļa žūst, izejas nekādas. Vācieši prasa, lai parāda klēti un pagrabu. Neko darīt, jārāda. Vedu uz pagrabu, tur nekā nav, vēl vasaras vidus. Tad uz klēti. Vācietis skatās, 2 krietni cūku šķiņķi karājās pie balkas, viens apgraizīts. Vācietis paņem turpat atstāto dūci, nogriež riktīgu šķēli un iecērt zobus. Nav nekā. Un nevienam neienāca prātā aiziet uz pirti, kura dūmoja. Tiešām, mums pats Dievs stāvēja klāt, ka nekā neatrada un mēs abi ar brāli izglābāmies no nelaimes.
Arī pagasta valdīšana bija dabūjusi pa spārniem. Bet citādi zemnieks varēja dzīvot diezgan labi. Pat graudu malšanā, kurai ar bija noteiktas normas, Baļļas melderis V.Apsītis bija izpalīdzīgs visiem un nekad grāmatiņā nerakstīja visu samalto. Nekādas citas briesmas nebija, bumbas uz kakla nekrita. Vienīgi pagasta jauniešus aizrāva uz Vāciju darba dienestā.
Tā pienāca 1944. gada vasara. Varēja just, ka vāciešam labi neiet, jo frontes līnija nāca tuvāk. Sirds bija smaga, jo viss, ko frontinieki stāstīja, bija briesmīgi. Krievi, kur ienākot, visus nošaujot, it sevišķi aizsargus. Mani nozīmēja dzelzsceļa apsardzībai uz Valkas – Valmieras ceļa. Es protestēju, jo man augustā bija noliktas mazo puiku kristības, kuri bija dzimuši 7. jūlijā un, ka sākas kulšanas laiks un jākuļ labība. Apsolīja, ka pēc 2 nedēļām mani nomainīs un atlaidīs uz māju. Labi, ka mana un pagasta valdes uzstājība, pēc 2 nedēļām es varēju atgriezties mājās. Nokristīju puikas un sāku kult ar traktoru. Rudzus, kviešus un arī vasarāju, kas bija nopļauts.
Valkas apkārtne jau bija krievu rokās. No turienes atbrauca kā bēgļi, Leitasi ar smago mašīnu. No Loberģiem atbrauca sievas brālis ar sievu un meitiņu, kā arī vēl citi bēgļi no Gaujienas. Māja bija pilna ar cilvēkiem. Tā kā istabās nebija tik daudz rūmes, iekārtojās žāvētavā un uz kūtsaugšas. Cilvēki sprieda, kas būs, ko darīt?
Novilku ar traktoru lejā uz spēkstacijas krūmiem kūlēju, ugunsdzēsēju mašīnu, noņēmu riteņus un iesviedu ūdenī, apakšā zem turbīnas. Norakām divus maisus ar kviešiem. Uz spēkstacijas pagrabu novedu 5 maisus ar rudziem. Bija bail no ugunsgrēka. Sieva ņēmās ar abiem mazajiem. Man palīdzēja sievas brālis Valdis.
No Burtniekiem atbrauca mātes brālis ar savu ģimeni un teica, ka vācietis viņus izdzinis no mājas, jo tur pār puru būšot frontes līnija. Otrā dienā visā mājā un arī kaimiņa Vākšēnos sabrauca liels vairums vieglo tanku. Teica, ka būs fronte un, lai visi braucot projām. Visi bēgļi aizbrauca, arī mātes brālis, kopā ar manu brāli Jāni. Vēl palikām – es, Valdis ar sievu un meitu un Rātminders, pienotavas vadītājs no Loberģiem. Bet arī mūs vācietis sāka dzīt ārā. Neatlika nekas cits – jūdzu zirgus un traktoru lielai orei priekšā, sakrāmēju dažādas nepieciešamās mantas, ieliku 2 maisus rudzu. Visu sakārtoju, sasēdināju savējos pa zirgiem un ori.
Vecā tantiņa (tēva māsa) pienāca pie manis, mīļi pieglaudās man un sacīja: ,,Dēls, es nekur nebraukšu, te es esmu dzimusi un uzaugusi, te es esmu savu mūžu strādājusi, te es gribu arī nomirt.” Tad piegāja pie vācieša un skaidri pa vāciski pateica viņam to pašu. Vācietis apgriezās, iebāza savu mauzeri makstī un aizgāja. Man bira asaras. Man bija tāda sajūta it kā mani plēš uz divām daļām. Tantiņa mums visiem novēlēja Dievpalīgu. Un es, domādams par bērniem, asarām birstot, izbraucām no mājām.
Ceļš caur Vākšēnu uz Baļļas dzirnavām bija pilns ar bēgļiem, pa starpām vācu mašīnas, kas dzinās braucējiem garām. Sapratu, ka pa ceļu uz priekšu netikšu, tamdēļ braucu pa tīrumu gar ceļa malu. Kultivēdams ar traktoru kaimiņiem laukus, zināju tiltiņus, kur var pārbraukt grāvjus un, kad paskatījos atpakaļ, vairāk kā 10 zirgi brauca aiz manējiem. Drīz mēs bijām uz Rūsas laukiem, tad gar riju taisni uz Vīteli, tur pāri upei pār tiltu un tālāk uz tā saukto Vīteļa Vilku muižu, kas atrodas liela meža malā. Tur māja un kūts ar gubeni, kuriem apkārt aug veci, lieli koki. Tamdēļ nospriedu, ka nakti pavadīšu šeit. Pagalmā sabrauca arī vesela ,,šaika” bēgļu un tie prasa – nu ko tālāk? Es saku, ka jāprasa saimniekam un eju uz māju, bet mājā nav nevienas dzīvas dvēseles. Visa istaba kārtībā, tikai cilvēku nav. Ienesu istabā akumulatoru ar lampu, aizsedzām logus un visi manējie novietojās tur. Citi bēgļi aizņēma kūti ar gubeni. Pats paliku ārā dežūrēt. Baļļas dzirnavas no šejienes bija tikai 1/2 kilometru un tumsā varēja dzirdēt, ka tur visu laiku brauc, gan taurē mašīnas, zviedz zirgi un lamājās cilvēki.