12.02.2021.
Šonedēļ atsākās mācības, bet piektdienas mums brīvas. Gribēju uzrakstīt N. mājas darbu, bet pārvākšanās dēļ daudz darbu un dumja galva. No šodienas palieku savā jaunajā dzīvoklī. Tas vienlaikus ir diezgan satraucoši, bet arī skumji. Novembra beigās vīrs paziņoja par izvākšanos – kopā ar dēlu īrēšot dzīvokli un dzīvošot atsevišķi. G. jau visu laiku sludināja, ka tiklīdz viņam būs 18, dzīvos atsevišķi. Es par to daudz nesatraucos: padzīvos, sapratīs, cik mājās bija labi. Bet viss sagriezās ar kājām gaisā – D. aizgāja ar dēlu, un meita paziņoja, ka tad jau viņai arī pienācis laiks dzīvot atsevišķi. Tā nu es esmu palikusi viena.
Vakarā jāaizbrauc pie L. iedot kaķim zāles. Ir jau vēls. Nez kā tur bija ar to komandantstundu? – laikam atcēla. Ja ne, tas es pārkāpju noteikumus.
13.02.2021.
Šodien man Jurģu pusdienas. Vāru tomātu zupu. Manējie atnāks. Papļāpāsim, puikas pieliks gleznas, pieskrūvēs plauktu. Jocīgi, it kā mēs jau viena mājsaimniecība, bet tagad, dzīvojot 3 atsevišķos dzīvokļos un šādi satiekoties, tā vien šķiet, ka pārkāpjam kaut kādu tur neciemošanās punktu. Ja godīgi, jau labu laiku vairs nav iekšā, sekot to pandēmijas noteikumu un ierobežojumu maiņām.
14.02.2021.
Dievkalpojumi mums notiek attālināti, bez Dievgalda iztiekam. Esam pa šo laiku iemanījušies un izveidojuši pielāgotu kārtību. Nekas, var teikt: “svētā glītumā”. Atnāk L., lai piedalītos Dievkalpojumā kopā ar mani, un atnes tulpju pušķi Valentīndienā. Tad viņai jāskrien uz filmēšanu. Uzaicinu vīru uz psihoterapeitiskām pārrunām un salātiem. Viņš nāk labprāt un atnes baltas tulpes. Mēģinām runāt par iepriekš noklusēto, neizrunāto.
15.02.2021.
Neesmu pa brīvdienām neko mācījusies, un tagad jāsarauj N. mājasdarba pieteikums. Labi, ka man darbs tikai līdz pusdienlaikam, bet tik uz tā ar šo nosēžu vēl arī pēc lekcijām līdz pusnaktij.
16.02.2021.
Bijām sarunājušas, ka divas manas darba kolēģītes atnāks piektdien pie manis uz vārdadienu, bet M. tomēr vīrs nelaižot. Pus dienu sēžam kopā vienā kabinetā, ar ko mēs mājā vairāk varam viena otru aplipināt? Kaimiņi izsaukšot policiju, un mums nākšoties skaidroties. Drīkstot braukt uz mežu tusēt. Uzrunāju vēl citas divas, bet no tām arī viena, kaut sirsnīgi un sajūsmināti par ideju, tomēr kategoriski atteicās. Nu tad jau neko.
17.02.2021.
Biju pasūtījusi svētdien no IKEA koridora skapi. Šodien atveda. Atnāca G., un saskrūvējām. Forši! – uzreiz kārtība mājā. L. pieteicās un atnāca uz pusdienām. Trešdienas viņai ir psihoterapeita dienas. Viņa to apmeklē kopš novembra, ja nemaldos. Lāčplēša ielā. Tas tuvu. Man vispār stratēģiski laba vieta – pa vidu starp universitāti un darbu, un netālu no puikām Bruņinieku ielā. Un, kas man šeit ļoti patīk – logi dienvidaustrumu pusē ar plaši saulainu skatu un televīzijas torni. Uzcepām Maximas mājās da-cepamo olīvu čiabatu ar tomātiem, Mozarellu un zaļumiem. Mmm! – neskatoties ne uz ko, dzīve tomēr ir skaista. Īpaši saulainās dienās.
18.02.2021.
Cepu citronu kēksu ar ingvera sukādēm. Pa vidu starp kārtiņām ieziežu Maskarpone siena krēmu, pārleju ar limončello glazūru. Iznāk diezgan apmierinoši. Nesīšu vārda dienā uz darbu kolēģiem. Iespējams šī ir pirmā reize, kad kaut ko pašceptu nesu. Dzimšanas diena man pirms Jāņiem, tad nesu kasti zemeņu, bet vispār iespēju robežās izvairos no jubilejām darbā. Mēs esam tik daudz, un man šķiet apgrūtinoši katru dienu domāt par to, kam ir jubileja un apsveikt ar puķēm vai konfektēm. Esmu nedraudzīga un uz sevi vērsta.
19.02.2021.
Kolēģi sasveic ar puķēm un konfekšu kalnu. Bet mūsu kabineta kolēģīši uzdāvina man zilus roku maučus, izrakstītus ar pērlītēm. Cik tas ir aizkustinoši! Vajadzētu kaut kā draudzīgāk uzvesties.
D. arī pēcpusdienā atraksta, ka vakar izrautais zobs neliek miera, tāpēc pie manis uz vārdadienu nenāks. Re, gluži likumpaklausīgi beigu beigās visi iznākam. Nekādas svinēšanas.
20.02.2021.
Vakar vakarā mans brālis bija uzdevis jautājumu mammai, un izvērsās šāds čats:
[21:23, 2/19/2021] Z.: Omīt, kad mainījās skolā no 6-dienu darba nedēļas uz 5 -dienu?
[21:25, 2/19/2021] Mamma: Nezinu, tas jau bija padomju laikā.
[21:26, 2/19/2021] Z.: Mēs jau arī mācījāmies “tajā” laikā, taču man droši ka tas prieks netika?
[21:28, 2/19/2021] Mamma: Nav nekāda atskaites punkta.
[21:35, 2/19/2021] A.: Google saka, ka 1967. gada 8. Maijā. Tā ka tev Z. pat nespīdēja. 😃
[21:38, 2/19/2021] Mamma: Tā nevarētu būt, jo es sāku strādāt 1968.varbūt ap 80?
[21:41, 2/19/2021] Z.: Nē es skatos kaut kādu twitera čatu, ar tādu pašu tēmu un tur figurē gan 87 gan 89...
[21:41, 2/19/2021] A.: Hmm, tad nez. Varbūt LV vēlāk ieviesa.
[21:51, 2/19/2021] Z.: Tā 5-dienu darba nedēļas ieviešana neesot gājusi gludi, taču gan jau arī ne tik traki
[21:53, 2/19/2021] Mamma: Es neko neatceros, droši vien bija prieks.
[07:35, 2/20/2021] Es: Man šķiet, ka es 3.kl mācījos. Bet tikai šķiet.
[07:46, 2/20/2021] Es: Es atceros, ka bazārs bija tāds, ka bērni mazāk dzimšot. Gāju no skolas vienu no pēdējām reizēm un domāju par sestdienas rīta seksu, aizlaižot bērnus uz skolu. Sestdien stundu bija maz, 3 max. Laikam jau mamma bija mājās, un es atceros, ka es mājupceļā piedomāju, ka jāiet lēnāk.
[08:02, 2/20/2021] Es: Es sāku iet skolā 79./80. mācību gadā, ja nemaldos. Tad tas varētu būt 82.gada pavasarī.
[10:20, 2/20/2021] Z.: Māšel, tas ir labs! Sveiciens aizgājušajā vārda dienā! Un brauc ciemos uz pankūkām un A. ballīti
[10:36, 2/20/2021] Es: 🥂❤️🍓
[11:02, 2/20/2021] Es: Jā, šī ir mana pirmā piefiksētā socioloģiskā pieredze - doma, par to, vai tiešām tagad visur (varbūt arī aiz šī loga šinī mājā uz Bērzaines un Kanālu ielas stūra) cilvēki nodarbojas ar TO, un kādas sekas uz dzimstību būs tam, ka sestdienās bērniem būs brīvs.
[11:04, 2/20/2021] Es: Un par to, cik dīvaini lietas pasaulē ir saistītas
[11:07, 2/20/2021] Mamma: Jā, katram ir savs skats.
Mamma ietur līniju – ja ir runa par seksu, kaut arī tas būtu hipotētisks un 40 gadus atpakaļ, viņa kļūst korektuma kalngals.
21.02.2021.
Šodien man nebeidzamās ēšanas diena. Noskaņojums depresīvs. Jāsaņemas un jāsāk mācīties. Nevaru savākties, vispār neko nespēju padarīt. Nīkstu. Tāda sajūta, ka es varētu aizmigt uz vietas un gulēt visu dienu. Apnikusi tā ziema un aukstums.
22.02.2021.
Darbs-skola-darbs-skola-skola-darbs.. tā visa nedēļa vāveres ritenī. Cenšos ātri saraut mājasdarbus – šodien seminārs par sociālo konstrukcionismu: Kā sociālā konstrukcionisma pieeja atšķiras no esenciālisma personības skaidrojumā? Kādi ir sociālā konstrukcionisma argumenti personības skaidrojumā, ar ko tie atšķiras no citām pieejām? OMG, vai tiešām es to daru??
23.02.2021.
Pie Ņ. sākas anketu gatavošana. Mēs ar S. vienā grupā. Izvēlamies par imigrācijas/ migrācijas tēmu. Vispirms jāuztaisa jautājumi, tad jārecenzē otras grupas darbs. “Forši – jūs jau izdarāt pasniedzēja darbu arī,” G. par mani smej. Bet tiešām!
24.02.2021.
SPSS ir viens riktīgs murgs, ja ar šo sāk nodarboties pēc 48. Es nesaprotu – varbūt man vienkārši ir palēlināta un bremzēta reakcija, jo es palieku veca?? Kvantitatīvās metodes man, cilvēkam ar matemātiku un fiziku kā mīļāko priekšmetu, izrādās izaicinājums.
25.02.2021.
Lekcijas pie R. ir vienkārši cool. Vismaz viens sakarīgs cilvēks. Kāpēc visiem pārējiem mūs ir jādzen kā tādas naglas sienā? Pie B. bija jāiesniedz eseja par akadēmisko rakstīšanu. Rakstīju par Hazanu. Man patīk viņa viedums un necenšanās paspīdēt ar zināšanām.
27.02.2021.
D. dalās ar vienu youtubera runu par perfekcionismu. Nekad tā nebiju domājusi, bet jā, arī man ir šāda problēma. Saku: Piekrītu - izcili! Lūk, skaista atbilde manai mūžīgajai neapmierinātībai - highpo critical -, nekas un nekur nav perfekts un neviens nemaz necenšas, lai būtu.. - Yea, enjoy the process, vīrs atsaka
28.02.2021.
Vakar savējiem pateicu, ka man piešķirta stipendija. Tas gan bija domāts D., proti, ka tagad būs nauda pāru psihoterapijai, bet pēkšņi visi sāk mani apsveikt. Hmm. “Ahujeķ! - Par 9,4. Par stīpu - nu, tur nebija citu variantu. OK, sauksim Tavu SZF kā praktiski nekorumpētu,” tā D.
01.03.2021.
L. no Vīnes pienāca vēstule. LL to bija uzrakstījusi 10./02. uz rozā salvetes. Salveti pārlocījusi, aplīmējusi ar marku. Bez aploksnes. Nekas atnāca! Vienkārši neticami un iespaidīgi! Visu cieņu Eiropas pastam!
D. no Lundas universitātes saņēma atteikumu doktorantūras pieteikumam.
02.03.2021.
Šodien darbā uztaisīju labo bildi – mūsu kabinetā miskastē bija izmesta, bet rēgojās ārā, ka labi var izlasīt virsrakstu, grāmata: “Welcome Your guests”. Nošēroju Yea, enjoy the process ģimenītes čatā ar tekstu: “Diskursa analīze. G., 2.marts”
03.03.2021.
L. meklē, kur dzīvot. Viena opcija ir skaists liels pa pusei komunāls dzīvoklis, kurā ir 3-kājains suns Skaistulis. Aizgāja abi ar mūsu kaķi iepazīties. Pēcpusdienā atnāca abi ar R. ciemos. Atnāca arī D. ar G. Pilna māja. Šajā pandēmijas laikā pat pretlikumīgi, bet citādi – beidzot normāli.
05.03.2021.
You’ll have to fight through the worst days of your life to earn the best days of your life.
Vismaz šāds cerības stars.
LU Studiju departaments piedāvā eksperta vietu. Grupas čatā nospriežam, ka vieta laba, bet nu jau āķis lūpā un visiem gribas no mājām strādāt –
E: “Vispār labs piedāvājums. Es varētu pieteikties, bet negribu braukāt 😅 🤣 Man gribas no mājām.” Mēs piekrītam. Tomēr es saku: “Tiešām labs. Es varētu mēģināt, varbūt paņem.” Meitenes domā, ka es darbu noteikti dabūtu, bet man par to šaubas – ja būs jākonkurē ar 28-35 gadu vecu puisi, tad spēle vienos vērtos.
[13:28, 3/5/2021] E.: Aiziet! Gan jau paņems 😏
[13:28, 3/5/2021] E: Varbūt pēc kādi 2 gadi Tev apniks un tad varēsi nodot stafeti man 😂😂😂
[13:28, 3/5/2021] E.: Neko nevar zināt
[13:30, 3/5/2021] Es: 😄
[13:31, 3/5/2021] Es: Nu, varam likt stafkas 😉
[14:30, 3/5/2021] E.: 😁😁😂
06.03.2021.
Taisu pusdienas un aicinu savējos ciemos.
Pa dienu panesās šāds bazārs:
[15:46, 3/6/2021] Mamma: Mums ar opi 9.03 būs 💉 Jums, ja vēl neesiet pieteikušies, to vajadzētu izdarīt, jo aprīlī sāksies vispārējā potēšana un. sarakstam ir nozīme. 💖
[15:53, 3/6/2021] A: Vau, jau otrdien! Vakcīnai ir blaknes, tā ka uzpasējiet sevi. ❤️
[15:54, 3/6/2021] Mamma: Jā, tā mēs arī darīsim.
[16:24, 3/6/2021] D: Ķekavas ōpji jau 1. poti saņēma - 4-d laikam.
[16:25, 3/6/2021] A: 👍
[16:26, 3/6/2021] G 💕: Jūtoties baigi labi
[16:26, 3/6/2021] Mamma: 🙏 Var drošāk dzīvot.
Vakarā uzrakstu pieteikuma vēstuli LU vakancei un pārskatu CV. Rīt pārlasīšu un nosūtīšu.
08.03.2021.
8. marts mani vienmēr pārsteidz. No rīta darbā redzu končas uz galda, un nodomāju, ka ar savu pusslodzi visu palaižu garām. Tad nāk A. ar puķēm, un man jau gribas viņam jautāt, kas viņam par svētkiem, kad saprotu, ka viņš puķes izpako un ar daļu nāk pie manis. Gribu teikt: Tu kaut ko jauc, man nav nekādu svētku! Ak, šī sieviešu diena! Man tā ar Padomju laiku asociējas, bet jā, mums darbā tā vienmēr izvēršas par svētkiem.
Uzsākam pašapsveikšanos arī studiju čatā:
[09:41, 3/8/2021] L: Meitenes, sveicieni 8.martā 🌷🌷🌷🌷 lai visām skaista diena 🥰
[10:16, 3/8/2021] Es: Paldies! 😘 Visām mums!! Lai izdevusies nedēļa! 🌻☀️
[11:11, 3/8/2021] E: Paldies! Sveicieni visām, lai burvīga nedēļa 🤩 🌟 🌹
[11:15, 3/8/2021] S: Paldies, meitenes! Vairāk saules un siltuma! ☀️🌻
[11:16, 3/8/2021] A: Paldies! Sveicieni mūsu dienā! ☀️
[11:41, 3/8/2021] I: Paldies☺️Sveicieni! 💐
Paplašinātās ģimenes čatā arī jaunie uzsāk apsveikšanos:
[13:04, 3/8/2021] G 💕: Apsveicu sieviešu dzimtes pārstāvjus 💐💐
[13:07, 3/8/2021] M: Paldies, bračuk! Es arī tevi sveicu sieviešu dienā! Domāju, ka tie ir labi svētki visiem.
[13:08, 3/8/2021] Mamma: Paldies ❤️🍸
[13:20, 3/8/2021] Es: Paldies! Priecīgi visiem! 🌻☀️
[13:32, 3/8/2021] A: 🌷🌸🌼🌻🌺
[15:56, 3/8/2021] D: Bučas!
Re, pilnīgi negaidīti svētki un prieks! Un darba kolēģu puķes uz galda! Un sveicieni un sirds siltums jaunajai nedēļai!
10.03.2021.
Nenormāli daudz mums studijās uz katru dienu jāmācās - kā no darba mājās, tā pie datora. Es jau tā mācos vismaz 5X vairāk par saviem bērniem, kam 18 un 24! OK, nu varbūt tā tāda mana īpatnība, ka es visu pārcentīgi cenšos izdarīt. Esmu nenormāli nogurusi. Un šodien visam pa virsu atklājās vēl viens vakarā iesniedzams darbs:
[10:25, 3/10/2021] A: Čau, meitenes! Man tāds darbu apjukums. Uz kuru dienu īsti ir tā recenzija jāraksta akadēmiskajā rakstībā? Tā kā pagarināja tā pirmā darba termiņu, tad kā tagad ir ar to recenziju? 🧐
[10:39, 3/10/2021] S: Es sliecos uz to, ka arī šis pārceļas.. B. parasti arī liek e-studijās iesniegšanas linku, ar termiņu.
[10:40, 3/10/2021] I: Čau! E-studijās ir ielikts iesniegšanas termiņš šī vakara 23:59 😬
[10:40, 3/10/2021] A: Tāpēc man arī radās apjukums, jo pirmo pagarināja un kas notiek ar šo. Es vēl domāju varbūt kaut ko palaidu garām lekcijā.
[10:43, 3/10/2021] I: Tai esejai izņēmuma kārtā pagarināja termiņu, bet tad viņa arī teica, lai neievelk eseju, jo pēc tam tālāk nāks darbi viens pēc otra. Tā kā šo es domāju nepagarinās un pārējos uz priekšu ar, jo citādāk viņai neiznāk uzdot mums visus darbus 🤷
[10:44, 3/10/2021] I: Tā kā būs vien jālasa pa diagonāli, ja vēl nav sākts 😅
[10:58, 3/10/2021] S: Paldies, A., ka aktualizēji šo! Būs jāsāk lasīt..
[10:58, 3/10/2021] A: Tad es neesmu vienīgā šajā laivā 😄
[11:08, 3/10/2021] E: Es vispār šogad nevaru saprast kas jādara pie B. Neko nesaprotu. Katru nedēļu jaucos un maisos 😂Tāpēc jā, arī šo nebiju piefiksējusi. Laiva liela, vietas pietiks visiem 😂
[11:13, 3/10/2021] S: Sāk likties, ka man ir vairāk mājasdarbu kā maniem vidusskolniekiem..
[12:46, 3/10/2021] Es: 😂 🤣 Noteikti!!
Pēcpusdienā ķeros pie lasīšanas – dikti foršs tas darbs! Nu, nejūtos neko gatava kritizēt, drīzāk gribas noņemt cepuri – impressive!
P.S. (4.aprīlī) pa šo saņemu “4”, ar piezīmi, ka būtu “3”, ja no semināra nebūtu radies priekšstats, ka esmu lasījusi. OK. Var jau visādi.
Man ar B recenzijām bija arī šāds gadījums rudenī: tika prasīts fotoprojekts ilgtspējā. Domāju par iekļaujošu sabiedrību, bet nesapratu, kā lai uztaisa prasītās 10 fotogrāfijas.
Beidzot izlēmu taisīt darbu par Rīgas arhitektūru. Reāli ieliku visu sirdi un dvēseli – man ļoti patika tēma. Meklēju materiālus, lasīju, iedziļinājos, braucu vairākkārt fotografēt, tad pārfotografēt labākā laikā, ja bildēs nebija ideālas gaismas; pārskatīju savu foto arhīvu. Uztaisīju darbu ātri, jo zināju, ka man beigās būs citas lietas un nebūs laika. Pasniedzēji paši pret šo attiecās visai .. relaksēti?
Kad pienāca iesniegšana, un es savu darbu jau biju iesniegusi, pasniedzēji vēl precizēja teksta apjomu, un iznāca, ka man ir par daudz teksta. Ņemot vērā, ka man tas darbs bija arī samaketēts pa lapām, izlēmu neko vairs nelabot. Vēlāk saņēmu šādu komentāru un
sasmaidījos (manas piebildes kvadrātiekavās):
“Darbs iesūtīts ļoti savlaicīgi, bet netika iesniegts e-studijās [kas nav taisnība]. Darba fokuss labi saistīts ar ilgstpējīgas attīstības mērķiem ievada rindkopā, liels apjoms, izcilas fotogrāfijas (visās aizdomīga vasara) [kas arī nav taisnība!, un pat ja būtu?]. Vēsturiskās apbūves saglabāšanai veltītā diskusija, kā arī Rīgas vēsturiskās apbūves saglabāšanas apskats demonstrē izcilas zināšanas par arhitektūras vēsturi. Tomēr rodas jautājums, vai sociologam tādas varētu būt? [vai šis norāda, ka man ir kaut kādas īpašas zināšanas, kādu man nav!! vai ka es esmu darījusi par daudz, bet ne tanī virzienā?] Arī zinātniskās literatūras avoti visi ir atbilstoši arhitektūras jomai, faktiski nav sociālo zinātņu literatūras diskusijā par pilsētvides ilgtspēju un kultūras mantojuma saglabāšanu.”
OK, kritiku par socioloģijas literatūru pieņemu, bet to es pat neiedomājos(!): es daru kā redzu un māku, un es neredzu, ka man kāds īpaši vadītu pareizajā domāšanas virzienā. Un tā tas ir arvienu. Tā es ļoti labi saprotu, kāpēc bērni pamet augstskolas. Tas ir tevis paša darbs. Labākā gadījumā(!) beigās saņem kritiku, bet tad kur un kā? Draugu bērni masveidā pamet augstskolas, un ne tikai Latvijā vien, citi pofigā aiziet uz tiem pašiem Stradiņiem pēc diploma. Augstskolas un pasniedzēji nespēj pielāgoties dzīves tempam, tehnoloģiju un domāšanas maiņai. Prasības jauniešiem šķiet nesaprotamas/neloģiskas, forma - nepieņemama. Bet dažiem vajag diplomus.
11.03.2021.
Domā par psihoterapiju mani vienmēr ir kaut kas mulsinājis un izbrīnījis. Un tas ir jautājums - kāpēc man viņu vajag? Šodien, meklējot zinātniekus un pētniekus diasporā, saskrējos ar vienu psihoterapeitu, un man ļoti uzrunāja vairākas viņa frāzes, no kurām šī norāda uz manu mulsuma avotu:
"Cilvēki aplami domā, ka viņi nāk pēc risinājuma, bet, manuprāt, pareiza terapija ir nevis tad, kad mēs risinām cilvēka problēmas, bet palīdzam viņam būt patstāvīgam dzīvē, pieņemt dzīves izaicinājumus pašam un pašam ar tiem tikt galā."
Lūk, mana doma ir, ka man ir gan patstāvības, lai kāds man kaut ko mācītu. “Psihoterapijas process ir šo vajadzību un mērķu definēšana,” tas ir tas, kā es to saprotu, un man šķiet, ka es ar to lieliski tieku galā:))) Tomēr, lai varētu savākt savu laulību, esam pieteikušies uz pāru psihoterapiju.
12.03.2021.
Mums atkal snieg. Vai vēl aizvien snieg. Vīrs prasa A, vai Anglijā nav magnoliju pumpuri tuvu sprāgšanai. Meita, atbild, ka ļoti tuvu. Krokosi un sniegpulkstenītes esot visās malās.
D šodien palaidis iniciatīvu par migrēnas zāļu iekļaušanu kompensējamo diagnožu sarakstā. Šī mums ģimenē ir liela problēma, tā ka visi arī parakstās manabalss.lv platformā. D nosauc šo par “vienu no manas profesionāli-sociālās dzīves hailaitiem”.
Tā kā man jātaisa infografika par krīžu menedžmentu, vakarā skatāmies “Contagion”. D. nosaka: pretīga filma. Aktieru dēļ var izvilkt.
13.03.2021.
Vēl viena atziņa, kas man urda kopš aizvakardienas intervijas lasīšanas: "cilvēkiem ir grūti, atrodoties izvēles priekšā — nekad nezini, vai tas, ko iegūsti, ir vērtīgāks par to, ko zaudē. Izvēloties vienu, mēs atsakāmies no kā cita, un tas jau ir zaudējums". Lūk, šis paskaidro, kāpēc es tik drausmīgi pārdzīvoju savas "nepareizās" izvēles - es tās izjūtu kā otras iespējas zaudējumu. Un jebkurš zaudējums mani tracina!
Runājot par zaudējumiem, es varu uzskaitīt duci, aizejot no S. ielas - lai cik sūdīgi nebūtu bijis, tie ir mani zaudējumi. Katrs skapis, kas man tiek atrauts, katras kopīgas brokastis, katrs smaids pie pusdienām..
Es jūtos aplaupīta. Man ir izkrāpts kaut kas, kas ir bijis manis veidots (ģimenes kopība). Es varbūt kaut ko esmu ieguvusi, bet es pilnīgi noteikti to esmu ZAUDĒJUSI. Katrs zaudējums man sāp nežēlīgi. Tā bija mana izvēle, kamēr šajā izvēlē es esmu iedzīta, es esmu vardarbīgi piespiesta šo pieņemt. Teorētiski otra izvēle būtu palikt S. ielas dzīvoklī mūsu guļamistabā, pieteikt bada streiku, un patētiski gulēt tur, “līdz nāve mūs šķirs”
14.03.2021.
Aizgāju pabeigt LU, jo mans vīrs šad un tad mēdz vienkāršā darba strādniekus saukt arī par darba lopiņiem, un mani pieskaitīja viņiem/tādiem (sorry, es par šo jūtos ļoti nelāgi). Attiecībā uz darba lopiņiem, man nav skaidras atbildes šādai problēmai:
Ironiskā kārtā cilvēki, kas aiziet, piem., mazgāt traukus, pēc darba beigu zvana ir BRĪVI. Un sestdienas visdrīzāk pavada uz ezera.
1) Vai tu, kas dari šo jauko intelektuālo darbu, un sestdienu pavadi aiz datora vāka, klabinot taustiņus, ESI brīvs?
2) Ar ko tieši tu esi pārāks savā izvēlē (ja jau tu otru sauc par lopu)?
Šie ir jautājumi, uz ko mums, acīmredzot, katram ir sava atbilde. Man ļoti liela vērtība ir pēc-zvana laiks. Viņš saka, ka viņam vērtība esot abi divi. Bet darba lietas viņam nav nekas tik triviāls, lai pēc darba būtu no tām "brīvs" - līdzīgi kā tu esi brīvs pēc maiņas no netīrajiem traukiem.
Es atbildu, ka abi divi ir privilēģija, kuras man nav. Bet man nav arī īsti kompānijas laikā pēc. Un nav cilvēku, kas priecātos ar mani braukt uz Itāliju atvaļinājumā (apkārt vieni vienīgi intelektuāļi). Ok, nav īsti taisnība - tagad jau gan bērni grib braukt, un pat ļoti. Tā jau laikam ir ar tām lietām, ko mēs nespējam novērtēt, kad mums tās ir, bet ilgojamies pēc tām, kad esam šo iespēju zaudējuši.
15.03.2021.
G. šodien esot pārvietojies ar tramvaju: “Es vispār tikko pa kādiem 3 mēnešiem tramvajā iekāpu, un varu garantēt, ka esmu garāks izaudzis. Man turēšanās stienis tieši deniņos sitās.” Paķiķina, ka droši vien gultā guļot izstaipījies. “Labi, ka guļot neesi platumā izplūdis. Tas ķipa būtu vēl saprotamāk,” tēvs komentē.
16.03.2021.
Mums ļoti paveicās: jau kādu gadu pirms pandēmijas sākuma tika uztaisīts interneta veikals, bet tas netika palaists, jo tirdzniecības daļa, kas ir pamatā aģentu tīkls un tieši strādā ar ražotājiem, protestēja, ka nedrīkst būt publiski redzamas preču cenas, lai nečakarētu dīlus ar lielveikaliem. OK, tā arī palika, līdz sākās visa šī epopeja, kuras rezultātā tika aiztaisīti lielākā daļa ražošanas uzņēmumu, kafejnīcu, restorānu, un loģiska iespēja bija internetveikala palaišana. Tā nu individuālie pircēji kompensē ražotāju iztrūkumu.
Piektdienas veikalā ir īpašas dienas, jo jāpiestūķē plaukti pilni sestdienai. Kopējā apgrozījumā pandēmiju īpaši nejūtam, bet ir mainījusies preču sortimenta proporcija. Cilvēku daudz. Vienu brīdi nāca mazāk, tagad visiem mājās jau tā piegriezies, ka neviens tos noteikumus negrib īsti ņemt par pilnu. Ir cilvēki, ka veikalā mēģina runāties par produktiem, ilgi staigā, izvēlas, viņi izbauda savu socializācijas laiku, lai cik īpatna arī tā nebūtu.
17.03.2021.
Kolēģe stāstīja šādu gadījumu: bija atstājusi laukos acu tušu. Viņa aizgājusi uz D. veikalu, kur pārdevēja norāda, ka šos produktus nopirkt nevar. OK, un, ja es pazvanīšu uz internetveikalu, tad es varēšu dabūt? – Varēsiet. Viņa turpat ar izvēlēto tušu rokā pazvana internetveikalam, un iedod mobilo tālruni blakus stāvošajai pārdevējai, lai tā pasaka, kāds artikuls izvēlētajai precei. Tad viņai liek pagaidīt pāris min, līdz pasūtījums tiks apstrādāts, un viņa ar tušu dodas uz kasi/izeju.
Šāds princips darbojas. Arī mums nāk cilvēki, aptausta “nenopērkamās” preces, jautā, vai nevar uzzvanīt internetveikalam un saņemt. Bet mums pasūtījuma apstrāde un preču savākšana prasa vismaz diennakti. Vai ir pareizi šim cilvēkam izvēlēto preci atlikt atpakaļ plauktā, zvanīt internetveikalam un nākt tai pakaļ atkal rīt vai parīt? Tāda ir legālā sistēma. Viss, ko šāda sistēma dotu, ir, ka šis cilvēks pa veikalu vazātos divas dienas pēc kārtas.
18.03.2021.
Šodien bija gadījums, kad kliente atteicās likt sejas masku. Veikala vadītāja norāda, ka jūs apraudat visus darbiniekus, kas zaudēs darbu, ja inspekcija/ policija fiksēs šādu gadījumu (klients bez maskas). Kliente sāka lamāties, aizsvieda pa gaisu viņai padoto sejas masku un nosauca mūs par “vergu dzimumu”.
Mums ir speciāli norīkots darbinieks, kas, atbilstoši prasībai, uzrauga, lai katrs nāktu veikalā ar ratiem (šādi tiek ievērots noteiktais pircēju skaits uz kvadrātmetru), dezinficē ratu rokturi. Idejā nedrīkst nākt vairākas personas no vienas mājsaimniecības. Un kurš to var izkontrolēt? Cilvēki tev melo acīs skatoties, un tu to zini, bet dokumentus uzrādīt prasības vēl nav JJ Sākumā mēs centāmies aizrādīt, lai vismaz cenšas ievērot distanci. Tagad nav spēka arī tam. Un kāpēc veikala darbiniekiem būtu jākļūst par policijas sargsuņiem, ja sabiedrība atsakās pakļauties prasībām?
19.03.2021.
G. dzimtene. Pagāšgad viņš savus 18 atzīmēja, aizejot uz Staķiku/KCircle pēc hotdoga. Šogad it kā situācija pēc visiem rādītājiem ir nesalīdzināmi dramatiskāka, bet tas gads cilvēku prātos visu mainījis. Sākumā mums bija gumijas cimdi (nopirku 2 kastes, t.i., 2x50 pārus), pie durvīm dezinfekcijas līdzeklis. Tika nopūsts un nomazgāts viss. Tās cimdu kastes tika izlietotas līdz knapai pusei. Droši vien tās te vēl nākamos 10 gadus mētāsies. Ja kas trakāks neatnāks, kam, godīgi sakot, cilvēki jau sāk gatavoties.
Lai atbalstītu pārtikas ražotājus un mazās kafejuškas, mums darbs uz Ziemassvētkiem piešķīra korporatīvās pusdienu kartes. Summas apjoms katram atkarīgs no nostrādāto gadu skaita. Es te strādāju 6. gadu, man, šķiet, bija ieskaitīti 350 EUR. Pasūtam no Cosa Nostra picas un paņemu gabalu lazanjas. D, savukārt, darbs piešķīris 1h brīvu stundu pusdienlaikā. A Anglijā arī tāda ir. Man tas gan nespīdētu, jo es tāpat strādāju tikai pus slodzi, tomēr brīva, apmaksāta pusdienu stunda ir baigi kruti.
20.03.2021.
Runājam par pandēmijas izmaiņām – man rādās, ka būs daudzas labas lietas: lielāka uzticēšanās darbiniekiem, lielākas iespējas attālinātam darbam, īsāks darba laiks, vairāk zaļo joslu pilsētās, vairāk veloceļu. A arī saka, ka viņiem Anglijā teikts, ka birojā būs jābūt 2 dienas, un viena darba vieta tiks darīta – nāks otra grupa otrās dienās, un birojs attiecīgi ir vajadzīgs uz pusi mazāks.
22.03.2021.
Anglijā riktīgs pavasaris, arī DEiropā ik pa laikam līdz +20 grādiem, bet mums nu tā. Ir kādu dienu saulaināks un mīlīgāks, bet tad atkal ass vējš.
Pēdējā mācību nedēļa, tad Lieldienu brīvdienas. Vairs vispār nav spēka. Gaidu pavasari un brīvās dienas!
23.03.2021.
Tie Ņ mājasdarbi 2x nedēļā katru nedēļu ir pilnīgs pizģec. Sestdien, svētdien taisīju N. mājasdarbu, jo līdz šodienai varēja iesniegt melnrakstu. Pēc tam jau ir prieks, ka viss tā skaisti sarakstīts, un izdarīts, bet brīvdienu atkal nav bijis. Līdz ar to arī īgnumiņš.
24.03.2021.
N. Izkritizēja manu darbu, kas ir ok. Bet gala rezultātā izskatās, ka mana cerība, ka viss skaisti izdarīts, nav attaisnojusies, un nākamās brīvdienās pilnībā viss ir jāpārtaisa. S. retoriski jautā: kas es kāda pusaugu meitene, ka man šitā jālēkā pakaļ visiem norādījumiem? Labais! J Prieks, kur tu rodies? Aaaah!
25.03.2021.
Pēdējā studiju dienaa!! Yes! Es katru nakti esmu mācījusies līdz 1:00 - 2:00. No rīta normāli ceļos 7:30 un braucu uz darbu. Bet šodien jau 7:30 mums bija pirmais psihoterapijas seanss. Biju pabrīdinājusi darbā, ka būs stundu + vēlāk, un palikšu attiecīgi ilgāk.
D. atbrauca ar savu skrejriteni, lai esam no vienas mājas; terapeite attālināti zoomā. Nekas, man patika. Viena sesija 90 min, maksāja 85 EUR, ja var atļauties, šis var kļūt par jaunu normālību – nu, es domāju, sirds izkratīšana kādam trešajam. Pēc tam lieliskas brokastis un labs sekss, un katrs var doties savās gaitās.
26.03.2021.
Šodien elpoju dziļi un apzināti cenšos atpūsties, kaut gan man jau kā melns padebesis gaida otrā darbā iekavētais. Viss, šovakar pievērsīšos šiem kavējumiem. Vai ir kāds cilvēks, kurš neko neiekavē? – pēdējā laikā es, šķiet, tikai spēju savākt emergency s..us.
28.03.2021.
G. ar D. cenšas izvākt vēl pēdējās lietas no S ielas. Te palikusi tikai L ar kaķi ir pēdējiem krāmiem, bet tas ir kā tāds bezgalīgais stāsts.
Visu ziemu likās, ka tas kaķis nomirs. L viņā ieguldīja visu dīkstāves pabalstu māksliniecei – savus 1000 EUR, tad laboja pūstošos zobus, tad aknas, nieres, tad stiepa uz poliklīniku un lika pie sistēmām, pirka speciālo pārtiku.. Un tagad tam nabagam ir jāpārvācas uz jaunu dzīvesvietu, kas pie tam nav īsti piemērota kaķim (pats Rīgas centrs), un būs ir tikai uz laiku, līdz viņi atradīs pastāvīgu mājvietu. Mani mīļie nabagi. Es būtu gribējusi, lai vismaz mēs abas paliekam kopā, bet šajā dzīvē maz kas vairs notiek tā, kā man gribās. Pilnīgi iespējams, ka gandrīz nemaz un nekas nenotiek, kā man šķiet pareizi un gribētos.
29.03.2021.
Šonedēļ īsā nedēļa – tikai 4 d/dienas! Cepuri nost, valsts noteiktās brīvdienas mans darbs ievēro (ko Latvijā par visiem veikaliem neteiksi). Nenormāli pilns ar cilvēkiem – ir jūtams, ka visi gatavojas Lieldienām. Internetveikala gadadiena tiek atzīmēta ar iespaidīgu kūku, bet tieši šajā dienā es esmu nolēmusi neko neēst. Patiesībā kūkas mūsu veikalā ir normālība – vienmēr kādam ir jubileja, un kolektīvs ir neiedomājami draudzīgs. Katru rītu, vai gandrīz katru rītu te var sākt ar kūkas gabalu. Un, ja kādu nevar, gan jau pa dienu kāds klients kādu kliņģeri, konfekšu kasti vai vismaz rupjmaizes klaipu atnesīs.
30.03.2021.
Katru vakaru 21:00 lasām vienu nodaļu no Bībeles. Manas studijas, kas pēc grafika ir līdz 21:15, ik pa laikam drusku koriģē laika grafiku, bet cenšamies šo ievērot. Nupat beigsim Vēstuli Ebrejiem. Visforšākais, protams, ka bērni būs guvuši ieskatu un izlasījusi Bībeli, un otra lieta ir ikvakara kopābūšana. Sākumā šis šķita neiespējams projekts, un ne jau katru reizi visi ierodas vai pieslēdzas, bet nu mēs cenšamies. Šis ir bijis atzīstams piedzīvojums.
01.04.2021.
Kovida prikoli (interneta resursi):
Šonedēļ jau trešo reizi eju sapirkties pārtiku divām nedēļā;
Nav jāpērk pavasara apģērbs, jo nav zināms, vai tas būs vajadzīgs, bet sava apģērba vasaras izmēru jūs vēl nezināt;
Frāze "Viņam nav visu mājās ..." izklausās ļoti aizdomīgi;
Pašizolācija ir dota, lai saprastu, ka grāmatu lasīšanai, sportam un attīstībai nav nepieciešams brīvs laiks - tu vienkārši esi slinks.
nemanāmi ir pienācis laiks, kad laukos ir vairāk izklaižu nekā pilsētā;
karantīnas piecdesmitajā dienā mans suns atklāja, ka nekad nav uzskatījis Nīči par nopietnu filozofu;
Ārkārtas stāvokļa valstī izsludināšana apvienojumā ar laikapstākļiem aiz loga dod pastardienas vaibu;
“Jāni, man diemžēl nāksies Tevi sodīt par ko tādu, ko pats nemaz neesi darījis,” saka matemātikas skolotāja. “Par ko??” “Par Tavu mājasdarbu.”
Reģistrēta pirmā nāve no koronavīrusa: garāžā vīrietim uzkrita plaukts ar 200 kg griķu un konservu krājumiem
Iepriekš maskās gājām tikai uz karnevālu, bet tagad maskās ejam visur. Varētu padomāt, ka dzīve kļuvusi par nepārtrauktiem svētkiem
02.04.2021.
Lielā piektdiena
Nostrādāju visu dienu S ielā izvācot pēdējos krāmus, mazgājot logus, sūcot paklājus, pārstādot vecos alvejas podus. Viss. Te vēl paliek mans fiksīts, bet to savāks L. Praktiski esam ārā, un šis 9 gadu dzīves posms mums ir noslēdzies.
03.04.2021.
Klusā sestdiena.
Esmu aizbraukusi uz savu māju un pie vecākiem Cēsīs. Vakarā zvana S., un tanī brīdī pār mani nāk atklāsme, ka pēc stundas jāiesniedz Ņ. kārtējā anketa. Vai uzdot mājasdarbus brīvdienu nedēļā un deadline ielikt Klusajā sestdienā nav amorāli?
04.04.2021.
Lieldienu svētdiena.
Šorīt A Anglijā piedalījās virtuālā koncertā. Cēlās pirms 6:00 un pucējās uz konci savai DKorejiešu grupai. Tad 9:00 paspēja uz mūsu Dievkalpojumu (mums sākas 11:00). Esot ļoti stilīgi. Mūziķiem esot grūti koncertēt, īsti nesajūtos enerģiju no auditorijas, tāpēc viņi visi piedalījās ar ieslēgtiem video, un esot bijuši izvietoti pretī arēnai lielos ekrānos tūkstošiem mazu sejiņu. Esot bijuši arī visādi videoefekti – pa vidu peldošas zivis, tad planētas fonā, tad mūziķi pasaules malā virs milzīga ūdenskrituma.. Vispār mēs nesaprotam viņas aizraušanos ar tiem DKorejiešu mūziķiem, bet šodien jau lielāko daļu lietu mēs nesaprotam. Un ko, lai dara?
