Memory stories of Marta Vītuma

Martas Vītumas meita Zaiga, kura apkopojusi savas mātes atmiņu stāstus, raksta:

"Lielākais dārgums, ko, aizejot mūžībā, mums atstāja mūsu mammīte, ir viņas visai neparastā veidā rakstītie atmiņu stāsti...

Māte bija vidzemniece,divdesmit gadu vecumā pirmās darba gaitas viņu aizveda uz Kurzemi, tur viņa apprecējās un savās lauku mājās nodzīvoja garu mūžu – pilnus deviņdesmit gadus. Ģimenē mēs bijām četri bērni, neviens laukos dzīvot nepalika, bet visi (izņemot mani – es kļuvu rīdziniece) turpat tuvumā vien bija, un dzimtās mājas bija vieta, kur vienmēr bijām mātes gaidīti un ar viņas svētību pavadīti.

Mūsu mamma bija ļoti optimistiska un darbīga, labi tika galā ar savu mazo saimniecību. Viņas devīze bija: „Kamēr vari, tikmēr jākustās, un līdz 85 gadiem jau nu vēl nav nekāds vecums!”...

Diemžēl notika nelaime – māte smagi krita, un pēc smaga augšstilba lūzumavairs nebija spējīga patstāvīgi staigāt. Pēdējos piecus savas dzīves gadus viņai bija jāpavada gultā.

Mājās sāka saimniekot vecākais mazdēls ar savu ģimeni. Māte bija labi aprūpēta, tomēr jutās ļoti vientuļa. Mazdēls ar sievu strādāja pilsētā, viņu bērni tur mācījās skolā, tādēļ no rīta, kad visi aizbrauca, mamma palika viena līdz vēlai pēcpusdienai.

Iespējams, ka tieši attālums, kas mani šķīra no mammas, savā ziņā mūs visvairāk satuvināja. Kad ierados ciemos, mēs vienmēr ilgi runājamies.Mamma manuzticēja savas izjūtas, stāstot par garajām vientulības stundām dienā,parbezmiega naktīm, kurās viņa izstaigāja tālus jo tālus atmiņu ceļus. Uzklausot mammīti, man radās doma rosināt viņu pierakstīt savas atmiņas. Teicu, ka tā būs laba iespēja aizpildītvientulības laikukā arīmums, saviem mīļajiem, pastāstīt par sev svarīgiem savas dzīves notikumiem, kas citādi paliktu nezināmi.

Nebija viegli mammu pārliecināt, tomēr es biju ļoti neatlaidīga, un viņa apsolīja, ka mēģināšot kaut ko uzrakstīt... Kad atbraucu nākošajā reizē, mamma pasniedza manburtnīcu, kurā skaidrā, labi saprotamā rokrakstā, bez svītrojumiembija pierakstītasjau vairākas lappuses. Rakstīt esot bijis ļoti viegli, ja vien bijis noskaņojums, viņa esot rakstījusi pēc kārtas visu, kas ienācis prātā...

Tā nu mamma turpināja savu rakstīšanu, es priecājos, ka viņai ir ar ko nodarboties, un tad, kad saņēmu nākošos atmiņu pierakstus, nelasītus tos pievienoju iepriekšējiem.

Pirmo savu atmiņu stāstu mamma uzrakstīja, kad viņai bija jau pilni 88 gadi, bet pēdējais ieraksts bija izdarīts divus gadus vēlāk, trīs mēnešus pirms viņas aiziešanas mūžībā...

Mātes atmiņu pieraksti ilgi, vismaz kādu pusgadu, netika atvērti. Kad sāku tos lasīt, pirmais, ko ievēroju, bija mātes tēlainā valoda un īpatnējais stāstījuma veids, kas uzreiz radīja tādu kāklātbūtnes sajūtu, piesaistot no pirmā brīža.Ar savāmatmiņām pardažādiem notikumiem un ar tiem saistītajiempārdzīvojumiem māte bija izgājusi cauri visai savai dzīvei, sākotno agras bērnības, un viņas šķietami vienkāršie stāstiņi it kā paši no sevis secīgi bija savijušies kopā vienotā veselumā, veidojotmūsu mīļās mammītes dzīvesstāstu. Apzinoties, cik nozīmīgstas ir mūsu dzimtaiun lai to padarītu pieejamu ikvienam no mums – viņas bērniem, 7 mazbērniem un 18 mazmazbērniem, es dzīvesstāstu ievadīju datorā.Komatus saliku, bet nelaboju mātes izteiksmes veidu, vienīgi pieliku klātvirsrakstus katram stāstiņam.

Māte savas atmiņas ir rakstījusi vienkāršiem, nesamākslotiem teikumiem, ļaujoties brīvam domu pkūdumam. Viņas rakstības veids var būt labs paraugs ikvienam, kas vēlas atstāt savu dzīvesstāstu kā mantojumu saviem pēcnācējiem."