Alma Vucena atmiņas par savu dzīvi sākusi rakstīt 1970. gada 22. decembrī 71 gada vecumā. Atmiņās vēstīts par laiku no Almas dzimšanas Praulienā līdz pat dzīves nobeigumam.

Sākumā vēstīts par Almas piedzimšanu un pirmajiem dzīves gadiem Āres mājā, "Bakšānos", "Ķieriņos" un "Salniekos". "Jāni nodeva uz Lūzas pusmuižu vienam graudniekam par ganu. Mājās palikām mēs ar Mariju. Tēvs gāja darbā – sita jumtus Praulienes pilij. Tur arī sarunāja muižas purva pļavās uz trešo daļu sienu pļaut. Divas daļas muižai – trešā pļāvējam. Abi ar Mariju pļavā vai pusi vasaras."

Aprakstītas arī skolas gaitas. Skolu beigusi 1913. gadā. Stāstījumā aprakstīta dzīve Pirmā pasaules kara laikā un pēc kara, par grūto bērnību, kura bija jāpavada daudz strādājot. Madonā mācījusies par adītāju: "Sadomāju mācīties adīt. Aizgāju uz “Ārēm”. Tante aizbrauca uz Madonu un tur sarunāja vienu adītāju, kas mani mācīs. Negribēja gan ņemt, bet beidzot piekrita. Par mācīšanu jāmaksā 60 lati, 100 kilogramu kviešu un asi malkas." Pēc tam dodas strādāt uz Rīgu, bet pēc dažiem mēnešiem atgriežas "Saleniekos". Strādājot par adītāju varēja iegādāties māju Lubānā.

1930. gada 14. septembrī apprecējusies ar Ludvigu Vucenu. "Mašīna gaidīja, kamēr salaulā, tad aizveda uz kāzu māju. Kāzas dzēra Amerika mājā. Visa kroga priekša bija pilna ar cilvēkiem, jo tai laikā bija brīnums, ka jaunais pāris brauc ar automašīnu."

Atmiņās aprakstīts Otrais pasaules karš un dzīve bēgļu gaitās: "Tad nāca pavēle atstāt mājas. Mēs savā mājā arī vairs nevarējām palikt. Visapkārt krita bumbas. Lidmašīnas norūc, bumbas nāk lejā švīkstēdamas." Bēgļu gaitās devušies uz Kurzemi – Saldu, Pampāļiem, kur nodzīvoja trīs mēnešus un pēc tam devušies atpakaļ mājās. Pēc kara dzīvojuši dzīvoklī Lubānas pagastmājā. No Lubānas ģimenes devusies prom 1959. gadā.

Otrajā aploksnē aprakstīta dažādu svētku svinēšana – Jāņi, Lieldienas, Zaļumballes u. c.

Kolekcija tapusi ar VKKF mērķprogrammas "KultūrELPA" projekta "Daudzveidīga tradicionālās kultūras satura nodrošinājums digitālajā vidē" atbalstu.