Alma Medne (1907–1950) ir pirmā algotā LFK darbiniece. Viņa dzimusi Rīgā galdnieka ģimenē. Tēvs Augusts, vidzemnieks no Vainižiem, māte Dore no Zemgales Salgales pagasta, dzīvojusi Garozā, Codē. Alma Medne 1925. gadā beigusi Rīgas 2. vidusskolu un apņēmusies studēt arhitektūru, bet, savas latviešu valodas skolotājas, LFK izveidotājas Annas Bērzkalnes aicināta, 3. septembrī uzsākusi reģistrēt folkloras materiālus, kas bija iesūtīti LFK, kura oficiāli dibināta jau 1924. gada 2. decembrī, bet krātuves darbinieki par īsto dzimšanas dienu pieņēmuši un vienmēr atzīmējuši šo datumu (3. septembri). Alma Medne paralēli darbam studējusi baltu filoloģiju (1931–1939) LU Filozofijas un filoloģijas fakultātē. Viņas galvenā zinātniskā interese – pasakas. Viņa sastādījusi latviešu pasaku tipu rādītāju pēc Anti Ārnes starptautiskajiem pasaku klasificēšanas principiem. Rādītājs publicēts tikai dzīvnieku pasakām (1940) (rādītāju papildināja un pilnībā pabeidza Kārlis Arājs 1977. gadā). Alma Medne piedalījusies visās iespējamās folkloras vākšanas ekspedīcijās – Kuršu kāpās (1931), Kalētos un Džūkstē (1942, 1943), Ilūkstē (1947), Tukumā (1948), Ogrē (1949). 40 gadu vecumā precējusies ar Edmundu Romani, slimojusi ar tuberkulozi, apbedīta Matīsa kapos. Viņas bērēs Folkloras institūta direktors Roberts Pelše nav atļāvis nevienam folkloristam ieiet kapličā, jo Alma Medne izvadīta ar mācītāju.

Savu folkloras vākumu [450] ar 3922 variantiem sākusi veidot 1927. gada aprīlī un 37 reizēs iesniegusi krātuvei līdz pat 1949. gada decembrim, kad slimnīcā vēl pierakstījusi tautas medicīnas materiālus. Gandrīz visu vākšanas periodu viņas galvenā teicēja bija Anna Jēkaba meita Studente (1876) – Patkules modernieka meita, augusi muižā, vecmāmiņa viņai no Sarkaņiem, strādājusi par mājkalpotāju Rīgā vācu ģimenēs. Tikai 1946. gadā Medne atklājusi, ka Anna Studente bijusi kreiso arodnieku mājkalpotāju savienības biedre (1918–1934), pierakstījusi no viņas stāstus par 1905. gadu Grīziņkalnā. Bieži teicējas stāstītajam salīdzināšanai pievienojusi savas mammas variantus no Zemgales. Mednei interesējušas dažādu Latvijas tautu bēru tradīcijas, ticības jautājumi, par ko materiāli vākti no vairākiem teicējiem un vietām. Kolekcijā plašāki vākumi no Patkules, Vestienas, Ozolniekiem, Bauskas, Buļļiem un Popes. Jau no 1929. gada vairākkārtīgi materiāli iegūti Vaiņodes sanatorijā no likteņa biedrēm. No mātes pierakstītas atbildes uz Igaunijas folkloras krātuves vadītāja Oskara Loritsa interesējošajiem jautājumiem [450, 1393–1396]. Kad 1932. gada aprīlī Rīgā notika Izglītības nedēļa un Melngailis atveda savas teicējas no malu malām, krātuves darbinieces dažās dienās steigušas pierakstīt sevišķi tālumnieces no Sventājas Lietuvā. Ukseļu Mariņķi izjautāja un uzklausīja trīs LFK jaunkundzes, bet viņas māsas meitu Piparu Marģieti [450, 1852–2226] tikai Alma Medne. Lai īsā laikā pierakstītu gandrīz 400 folkloras vienību, vajadzēja veiklību un koncentrēšanās spēju. Dažbrīd pasakas un teikas atspoguļotas līdzīgi kā pasaku tipa rādītājā, lai tikai fiksētu teicējai zināmo repertuāru.

No 1934. gada teicēja bieži bijusi pie mātes novadnieces Emīlijas Romanes Bauskas "Pančos", kur tad arī aptaujāti visi apkārtējie cilvēki, pat bēgļi no Krievijas. Interesanta un laba teicēja kara gados bijusi 66 gadus vecā Eda Auziņa (dzimusi Galdiņa), kuras vecāki ar vairākiem Bebrenes pagasta cilvēkiem pirms 60 gadiem aizgājuši uz Smoļenskas guberņu, nopirkuši un sadalījuši kādas muižas zemi, veiksmīgi saglabājuši savu latvietību. Pēc Otrā pasaules kara Romaņi atgriezās dzimtajos Salgales "Rausējos", kur atkal atrasti teicēji – mālpilieši. Ap 1944. gadu Medne pierakstīja folkloru savas darba un studiju biedres Lidijas Krautmanes mājās Popes "Oškalnos". Pirmā īstenā padomju teicēja bijusi partizāne un Popes ciema padomes priekšsēdētāja Irma Strīķe, kas devusi kopīgi sacerēto Nāves bataljona darba himnu [450, 3251], bet paralēli Medne strādājusi arī Popes nespējnieku namā. Mednes teicēju vidū bijuši gandrīz visi LFK darbinieki, arī folkloras vācējs Bernhards Kasars, Emilis Melngailis, Anna Bērzkalne u.c. Viņa pierakstījusi vairākus čigānus, poli, lietuvieti, ir varianti krievu un vācu valodā, materiāliem pievienoti divi viņas atmiņu albumi no pamatskolas un vidusskolas laikiem, kuros pēdējie savus ierakstus ap 1939. gadu brīvajās lapās atstājuši daudzi kolēģi. Materiāli vēlāk cenzēti – nosvītrojot reģistra numuru divām anekdotēm par Ļeņinu [450, 2473] un ebreju komisāriem [450, 2666]. Alma Medne spējusi pierakstīt arī melodijas, pavisam 279. Vēl viņas personīgajā vākumā ir 785 tautasdziesmas, 82 pasakas, 191 teika, 154 anekdotes, 55 nostāsti, 1298 ticējumi, 217 ieražu apraksti, 52 buramvārdi, 116 tautas medicīnas u.c. varianti.

Sagatavoja Māra Vīksna