Sestā pastnieks atnes man kvīti, ir atnākusi mana pensijas nauda — 239 rb — tas ir par pusotra mēnešiem. Rīt nu iešu pakaļ.
Septītā no rīta braucu uz darbu. Tur liek man braukt uz Bulduriem, lai ievāktu no Lielupē atrodošās Bulduru kuģīšu piestātnes vaktnieces ievāktu par kuģīti informāciju. Es aprēķinu, ka laika man ir un tādēļ dodos vispirms uz pastu pēc naudas. No turienes uz poliklīniku, lai dabūtu veselības izziņu, ka esmu derīgs šofera amatam. Viss tas prieks maksā tikai 5 rubļi. Pie lodziņa prasa pasi un vienu fotogrāfiju, kā arī pasaka, ka galvenam ārstam vajadzēs uzrādīt karaklausības apliecību. Vispirms iesauc pie acu ārsta. Tur rāda tādus krāsainus dzīparus un jāpasaka to krāsu. Tad ārsts aizsedz vienu aci, un jāpasaka, kādus ciparus māsa rāda pie pretējās dienas. Ar acīm ir kārtībā, tagad nāk ausis. Ar tām nu ir sliktāk. Ar labo ausi tak nedzirdu. Man liek aiziet pie pretējās sienas, pagriezties ar muguru pret ārstu. Māsa aizbāž vienu ausi ar vati un nu man jāatkārto, ko ārsts saka. Momentā, kad veselā auss tiek aizbāzta, es mazliet pagrozos — tā vate tik cieši nepieguļ, un es varu atkārtot ārstam tā, ka viņš arī manu nedzirdīgo ausi noturēja par dzirdošu. Tagad tikai vēl pie galvenā ārsta. Tas pārbauda sirdi un arī vai nav bruka. Ar to man būtu kārtībā. Tak viņš liek man parādīt karaklausības apliecību — tā ir baltā biļete. Šis tūlīt saka — ahā, jūs slimojat ar T. B. C. Pēc 25. panta nav tiesības būt par šoferi un nelīdz mani iebildumi, esmu izgāzts. Tā glīti

–100–