4:
bļodu un iet ārā uz lauka. Tēvs dikti priecīgs, ka viņam iznes tā-
du bļodu gaļas un dūšīgi vien ņemās ar ēšanu, slavēdams gārdo
mīksto gaļiņu. Bļodu izēdis, tēvs noskrubina visus kauliņus un izmē-
tā tos pa lauku. Kad tēvs paēdis un pēdējo kauliņu abskrubinājis,
meitiņa paņem tukšot bļodiņu un iet mājās. Bet mājās iedama, viņa
salasa visus kauliņus un pārnes mājās. Un kādu dienu, kad pamāte
nav mājās, meitiņa aizzogas uz mežu un ieliek kauliņus vālodzītes
ligzdā. Vālodzīte, atskrējuse ierauga puisīša kauliņus un tupstās tiem
virsū. Un pēc kāda laika no kauliņiem izperēts viens smuks, smuks
mazs putniņš ar ļoti jauku balstiņu. tas putniņš nu laižas ap-
kārt dziedādams un visi ļaudis saka, ka tik jauku putniņu ne-
viens vēl nav dzirdējis dziedam. Tad kādu dienu putniņš aizlaižas
uz vienu muižu un iemetas jaukājā pils dārzā. Tur viņš tik jau-
ki dzied, ka visi muižas kalpi, sulaiņi un istabmeitas sanāk klau-
sīties. un tas putniņš, redzēdams, ka tik daudzi klausās, uzvelk
it suki tādu dziesmiņu: "Pamāte mani nokāva, Katlā tā izvārīja, Tēvs
mani apēda, Kauliņus noskrubināja, Pa lauku izmētāja, Māsi-
ņa zelta labā, Manus kauliņus salasīja, Vālodzītes ligzdiņā ielika.
5:
Vālodzīte mani izperēja Par smuku putniņu". Kad kalpi to dzirdēja,
viņi nevarēja vien nobrīnītes par tādu savādu smuku putniņu un viņa sa-
vādo dziesmu. Tie tūdaļ skrēja par to kungam ziņot. Kungs noklau-
sījās, ko kalpi stāsta un tad ar savu madamu sarunājies izgāja pils jau-
kajā dārzā to smuko dziedāšanu noklausīties. Bet putniņš vairs ne-
dziedāja. Tikai sēdēja vienā zariņā galvu nokāris un klusēja. Bet liel-
kungam un viņa madamai dikti gribējās to dziedāšanu dzirdēt
Tālab viņš putniņam apjautājās, kālab šis vairs nedziedot, bet
tā klusējot. Putniņš apsolījās tūlīt dziedāt, ja kungs par to viņam
došot zeltā kronīti. Kungs bija uz mieru un apsolīja putniņam dot
zelta kronīti, lai tik dziedot. Un putniņš dziedāja atkal to pašu jau-
ko un savādo dziesmu: "Pamāte mani nokāva, Katlā izvārīja, Tēvs ma-
ni apēda, Kauliņus noskrubināja, Pa lauku izmētāja, Māsiņa zel-
ta labā, Manus kauliņus salasīja, Vālodzītes ligzdiņā ielika, Vālo-
dzīte mani izperēja, par smuku putniņu". Kuns to dziesmiņu noklau-
sījās un viņam tā dikti iepatikās. par to viņš iedeva putniņam, kā jau
bija solījis, zelta kronīti. Putniņš nu bija laimīgs. Viņš paņēma zel-
ta kronīti un aizlaidās tālāk. Viņš laidās ilgāku laiku, līdz aizlai-
dās
|