File
| Transcriber | Birute |
|---|---|
| Completed | Yes |
| Accepted | Yes |
| Created | 2024-01-12 00:00:08 |
| Updated | 2024-01-12 00:05:40 |
| Transcription (text) | [171] 3.IX.26. 1Kādam lielkungam kaŗā nošāva kāju. Viņš bij ļoti bagāts un lika sev pagatavot zelta kāju. Tā viņš dzīvoja, un tā viņš nomira. Viņa sulainis to apraka, bet zelta kāju paturēja sev. Bet naktī sulainis paņem līdz zelta kāju un iet klausīties, ko lielkungs kapā dara. Klausās, klausās..., ap pusnakti dzird kunga balsi: ( jāizrunā labi drausmīgi, sākumā klusu, bet tad aizvien stiprāk) "Atdod manu zelta kāju, atdod manu zelta kāju, atdod manu zelta kāju, (labi stipri jākliedz, lai klātesošie satrūktos) atdod manu zelta kāju!"Un lūk, tāpat kā jūs nupat, tā arī tas sulainis satrūkās, nosvieda zagto kāju un aizbēga. (Tirzā dzirdēta) |
| Transcribe text |
| Repository | Archives of Latvian Folklore |
|---|---|
| Collection | Legend with anecdotical content collected by Maiga Vētra |
| Keywords |
|
