File
| Transcriber | MaigaJankevica |
|---|---|
| Completed | Yes |
| Accepted | Yes |
| Created | 2024-08-01 12:32:57 |
| Updated | 2024-10-02 16:12:34 |
| Transcription (text) | kā ari mazgašanās mums par labu būtu. Pasargajat manus bērnus no kašķa un citām slimibam. Svētijat manus dīķus un akas ar bagatu tīru ūdeni mums un mūsu lopiem atspirgt un stiprinaties! A, esat sveicinati, esat svicinati [sveicinati]! tā viņš stiprākā balsī sauca degošu skalu tkak..i [?] vicinadams. "Es dzirdu jūs čabinajam, es dzirdu jūs nākam, sēstaties pie mana galda maltiti iesākt!" ... viņš no pirts izgāja, kur pēc viņa domam gars [gari] bij sagājuši. Tā kāda stunda pagāja un nu visi līdz ar vectevu gāja uz pirti. Vecais gāja ar degošu skalu papriekšu [pa priekšu], apskatijās pirtī visapkārt ari – ka likās neaizkārto [neaizskarto] baribu, ko pēcak uz nomirušo kapiem mēdza apēst. Tad viņš atkal skalu gar galvu grieza un sacija: "Ņemat par labu jūs, labie gari, ar šo baribu! Lai ta jums būtu pa prātam bijusi. Eitot [Eitat] nu, kurp jūsu liktenis jūs ved! Usturat [Uzturat] mums – jūs, manu [mani] aizgājušo gari – dzīvibu un svētibu un dodat mieru šinī mājā! Skrejat pār mūsu mājam un staļļiem, pār laukiem un pļavam, pār ganibam un mežiem! Nedarat nekur skādes, bet svētijat visu, kas mums ar trīs kārtigu svētibu! Ar Dievu, a [ar] Dievu!" Degošo skalu viņš uz pirts sliegšņa uzlicis, pārcirta, meta tad vēl reiz ar roku aizejošiem gariem pakaļ un dziedaja savu atvadišanās dziesmu: "Pateikdamies gari aiziet, labi pabaroti un bagati dzirdinati. Pēc maza brīža ari es viņiem līdzi iešu pār mežiem un klajumiem."1190No visiem ēdieniem, ko veļu laikā vārija, dieviem ziedoja vispirms, iekam neviens vēl nebija baudijis. To izdarija saimnieks pats, nolikdams ēdienus deviņiem [dieviņiem] dažadās vietās, tā ka neviens to neredzeja un nemanija. Ja dieviņi /rūķiši jeb klēts dieviņi/ bija baudijuši, tad saimnieks priecajās bet kad ēdiens nebija aiztikts, vaj [vai] trauks apgāsts [apgāzts], tad bēdajās un teica: "Dieviņi dusmojās!"1191Pie latviešiem vēl tagad veļu laikā tiek sētā izlikti ari taukšķeti zirņi un pupas.1192Ja veļu mielojamā vakarā mājas tēvam, degošu skalu rokā turot, gadijās kādu dvēseli redzet, tad viņam bij nolemts vēl tanī pašā gadā mirt; ja dvēseles aizgāja, ka nevienas nedabuja redzet, tad bij drošs, ka vēl pārdzīvos nākošu gadu.1193Rosins Lentilijs uzr. [uzrakstīja] 1680. g. [gadā.] Latvieši pirtīs mieloja ari veļu /mirušu/ dvēseles. Šiem svētkiem izvēleja veļu piemiņas dienu, t. i. 1. novembri. 4, 5 ēdienus, jeb cik ģimenes tēva turiba atvēleja, uzlika uz pienācīgi apklāta galda un mirušo piedreigie [piederīgie] ticeja, ka viņu nelaiku vecaku, bērnu un radenieku dvēseles nakti apmeklejot pirti un baudot no šiem ēdieniem; nākošā rītā dzīvajie noēda to, ko mirušie bij atstājuši, t. i. visu, kas galdā bij uzlikts. Bet dažos Kurzemes apgabalōs ši ieraša caur mācitaju gādibu jau bija beigusies.1194Iz Mirbacha vēstulem rakstita Kurzemes lielkunga Jēkaba laikōs. Mirbachs raksta: "Kā jau teicu, tie /latvieši/ labprāt pieķeras paganu ticibai, tadēļ viņi mēdz Visudvēseļu [Visu dvēseļu] dienā klāt aizslēgtā istabā garu galdu un apkraut to ar saviem labakiem ēdieniem, teikdami: "Mēs ēdinam mirušu dvēseles." Pie tam visadas jautras, laicigas dziesmas, kuras ir īsas un dziedamas vienbalsīgā meldijā, par piemēru: "Drebi, drebi tautu meita apakš mana mēteliša: kalabad tad tu nedrebeji, kad tu man to roku devi?"1195Dvēseļu mielošanu sarīko tai laikmetā starp pēdejo septemberi un 25. oktobri, kuŗu laiku viņi sauc par veļu laiku. Šinī laikā viņi negrib strādat nekādu darbu, bet tikai rīt un plītet. Kādā tīri izslaucitā istabā viņi sarīko dažadus ēdienus; vakarā nāk nama tēvs ar degošu skalu rokā un saukdams visus priekštečus, piederigus vārdā, aicina tos ēst un dzert. Kad viņš domā, ka visi paēduši, |
| Transcribe text |
| Repository | Archives of Latvian Folklore |
|---|---|
| Collection | Folklore collection of Dāvis Ozoliņš |
| Keywords |
|
| Items | #LFK 910, 1189 #LFK 910, 1191 #LFK 910, 1190 #LFK 910, 1192 #LFK 910, 1193 #LFK 910, 1194 #LFK 910, 1195 |
