1177

/Meld. nav pier./
Būsim jauni, lai jauni top rīti,
Lai nāk līdzi mums saule un prieks;
Būsim jauni un, dzīvības dzīti,
Pretī rokas mums dzelmeņi sniegs.

Būsim stipri, lai nav mums par grūtu
Visas nedienas pabīdīt nost;
Lai ikviens savu gaišāko jūtu
Spētu dzīvei kā dāvanu dot.

Būsim Daugavai, māmuļai rada,
Iesim dziļākas jūras sev gūt.
Turpu sirdis mūs sauc un mūs vada,
Asins lāses lai nemieru jūt!

Būsim tādi kā briestošas druvas,
Reizē kūļi un dziesmas kur nāks;
Būsim jauni un zvaigznes kļūs tuvas,
Līdzi saule un vēji mums nāks.

1178

/Meld. nav pierakst/
Kad tālumā, aiz jūdzēm simtām
Tev darba lauks un mājas būs,
Tad atceries tu ciemu dzimto,
Tad atceries, tad atceries tu visus mūs!

Tad atceries, kā baltos ziedos
Drīz pavasars tev krāšņi plauks;
Tad atceries, kā saules rietos
Mēs tikāmies, mēs tikāmies ar tevi, draugs!

Tad atceries te dzimtās druvas,
Kas tāles šīs gan aizmirst spēs?
Te draudzību uz mūžu guvām,
Te sapņojām, te sapņojām par laimi mēs!

Draugs, atceries, drūp ledus skavas,
Kad atkal maijs pār zemi mirdz;
Drīz tiksimies, mums šaubu nava,
Tik draudzību, tik draudzību lai glabā sirds!

1179

/Meld. nav pierakst/
Pavasarī mežā gāju,
Rītā agri puķes plūkt,
Ieraudzīju vijolīti
Ziedam meža maliņā.

Vijolītei pavaicāju:
Teic, puķīte, neliedzies,
Kādēļ šodien košāk zied',
Saldāk smaržo mežmalā? -

Vijolīte atbildēja:
"Kā man koši neziedēt,
Šodien mani aplidoja,
Tauriņš zelta spārniņiem.

Nezināju, nesapratu
Vijolītes valodiņ';
Izdomājos šo, gan to,
Gāj' uz māju dziedādam'.

Šovasari mežā gāju
Rītā agri puķes plūkt;
Kad pārnācu sētiņā,
Saulīt' lielā gabalā.
turp.