Vilhelmīne Vilka

Vilhelmīne Vilka

Vilhelmīne Grāvīte

Vilhelmīne Vilka (dzimusi Grāvīte, 1894–1977) – sabiedriska darbiniece, skolotāja. No 1913. gada strādājusi par skolotāju Krievijā, organizējusi arī latviešu teātra grupu. Pēc atgriešanās Latvijā 1920. gadā sākusi darboties Latviešu Jaunatnes savienībā, vēlāk pēc Tautas bankas prezidenta Roberta Valdmaņa aicinājuma kļuvusi par pirmo gaidu vadītāju. Vilhelmīne Vilka izstrādāja Latvijas Gaidu centrālās organizācijas statūtus, kurus apstiprināja Rīgas Apgabaltiesa 1922. gada 15. martā un tika iecelta par Latvijas Gaidu centrālās organizācijas priekšnieci, šo pienākumu veicot līdz 1927. gadam. No 1924. līdz 1927. gadam žurnāla "Zeltene" pirmā redaktore, no 1926. līdz 1927. gadam žurnāla "Gaida" pirmā redaktore. Aktīvu sabiedrības informēšanu par gaidismu turpinājusi arī pēc došanās trimdā, sākotnēji Austrijā, vēlāk ASV un Japānā. Atmiņas par latviešu gaidu organizēšanu apkopojusi grāmatā "Gaidisms Latvijā" (1963). Saņēmusi atzinības balvas un rakstus no ASV gaidu vadības un latviešu gaidu vadītājas izturības zīmi. 1971. gada 13. martā apbalvota ar augstāko goda zīmi latviešu gaidu kustībā – Dzintara saktas goda zīmi.

Dzimusi zeltkaļa Grāvīša ģimenē.
Dzīvesbiedrs Fricis Vilks (1889–?), bijis skolas pārzinis Saldū, vēlāk Kuldīgas apriņķa vecākais, 1938. gadā iecelts par tautskolu direktoru.
Meita Velta, precējusies ar gaisa spēku leitnantu K. T. Raienu (Ryan).

"Kad atbraucu no bēgļu gaitām Rīgā, savā dzimtenē, un redzēju, cik paklīdusi ir jaunatne, sevišķi meitenes pēc pārciestā kara briesmām, tukšas, bez ideāliem, tad sāku apskatīties, kā varētu viņām palīdzēt. Pēc trimdas gadiem tik ļoti atkal gribējās strādāt un kaut kā palīdzēt, lai veidotu savu jauno dzimteni."
Vilhelmīne Vilka

"Pēc Pirmā pasaules kara, atgriezusies Rīgā viņa jau 1920. gadā sāka pulcināt kopā meitenes, lai ar dažādām nodarbībām aizpildītu brīvo laiku. Jāatceras, ka tanī laikā nebija nekādas citas jauniešu organizācijas vai biedrības, kur varētu pulcēties meitenes. Vilh. Vilka, iepazinusies ar Bēlen-Paula gaidu kustības ideju, atzina, ka tā būtu ļoti piemērota arī latviešu meitenēm. [..]
Vad. Vilka vienmēr un visur ir centusies pildīt doto vadītājas solījumu. Izmantojot savas labās valodas zināšanas, viņa jau Latvijas neatkarības pirmajos gados, gan personīgi tiekoties ar ārvalstu gaidu vadītājām un valsts vadošām personām, gan arī sarakstes ceļā runāja un rakstīja par Latvijas vēsturi, kultūru un saimnieciskām iespējām, par Latvijas vietu citu valstu vidū. To viņa darīja arī pēc Otrā pasaules kara, strādādama amerikāņu militārā pārvaldē Austrijā – Zalcburgā. Ierodoties 1950. gadā ASV, viņa Bostonā nodibina latviešu gaidu vienību. Dzīvojot meitas ģimenē, viņai bieži nācās mainīt dzīves vietu, bet visur, kur viņa apmetās, viņa sameklēja gaidu vienības, pulciņus, lai tiem pastāstītu par Latviju, par latviešu gaidu darbību dažādās zemēs. Japānā viņ pat japāņu un amerikāņu gaidām iemācīja latviešu tautas dejas un dažas tautas dziesmas, tās demonstrējot vairāk kā 30 000 skatītājiem Tokio, un viņa to darīja arī savā pēdējā dzīves vietā – Havajā."
Vad. Elfrīda Rimšāne. Latvijas Gaidu organizācijas dibinātāju vad. Vilhelmīni Vilku pieminot. Zīle, Nr. 335, 01.08.1994, 9. lpp.

Darbība gaidu kustībā

Vilhelmīne Vilka izstrādāja Latvijas Gaidu centrālās organizācijas statūtus, kurus apstiprināja Rīgas Apgabaltiesa 1922. gada 15. martā. Lai gan 5 pulciņi jau darbojās, šis datums tika pieņemts par LGCO oficiālo dibināšanas datumu. Par pirmo gaidu priekšnieci ievēlēja vad. Vilhelmīni Vilku.
1922. gada vasarā LGCO priekšniece vad. Vilhelmīne Vilka kā Latvijas delegāte piedalījās 2. starptautiskajā gaidu konferencē Kembridžā, kur Latviju uzņēma par starptautiskās padomes locekli.

Izdevumi

1924: Gaidu rotaļu pasaule. Pirmais simts. Sakopojusi Vilhelmīne Vilks. Rīga: Latvijas Gaidu centrālās organizācijas izdevums.
1963: Vilhelmīne Vilks. Gaidisms Latvijā. Valdemāra Kārkliņa redakcija.