Otīlija Leščinska

Otīlija Leščinska (1884–1923) – māksliniece. Viena no pirmajām latviešu profesionālajām māksliniecēm, modernisma mākslas aizsācējām latviešu glezniecībā. Mācījusies Venjamina Blūma mākslas skolā Rīgā, Aleksandra Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, Nikolaja Rēriha vadītajā Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības Zīmēšanas skolā Pēterburgā, papildinājusies mākslas studijās Francijā, Vācijā. Piedalījusies 1905. gada revolūcijā. Ar tēva Kārļa Leščinska atbalstu izplatījusi literatūru, bijusi sakarniece un konspiratīvā dzīvokļa saimniece. Reakcijas gados kopā ar Kristapu Salniņu devusies uz Somiju, uz Angliju. Atgriezusies dzīvoja Rīgā, Pēterburgā, kur strādāja par mājskolotāju un mācījās. Darbojusies glezniecībā, keramikā, lietišķajā mākslā. 1920. gadu sākumā kopā ar Zelmu Skrābani darbojusies viņas vadītajā mākslas salonā Rīgā, Stabu ielā 23. 1923. gadā nenoskaidrotos apstākļos gājusi bojā Somijā, Imatras ūdenskritumā. Apglabāta Somijā, Valineski kapsētā.

1905–06: mājskolotāja ārsta un zemesīpašnieka Stepana Žihareva ģimenē Tjumeņā, Sibīrijā un Pēterburgā.

"Viņu pazina galvenā kārtā tikai tuvinieki un tuvākie draugi, kuri skumst par viņas nelaikā noslēgto mūžu. Ka viņa maz bija pazīstama atklātībā, tas cēlās tikai tādēļ, ka vina piederēja pie tām darbiniecēm, kas darbojas klusi un nespiežas ar visu varu citām priekšā. Vina ar savu talantu necentās spīdēt priekšlaikus, bet darbojās pie sevis izkopšanas, lai tad kādreiz labākos apstākļos pilnā mērā varētu attaisnot savu uzstāšanos atklātībā. Bet arī tagad viņa bij sasniegusi stipri daudz un savus sasniegumus neturēja zem pūra, bet savas zināšanas atdeva ari citiem, kas strādāja tai pašā mākslas lauka izkopšanā. Šī viņas nesavtība un pašaizliegšanās darbība nāca viņai par sliktu, jo viņas pašas talants palika nezināms un ēnā. (..) Pēterpilī viņa sabija līdz 1917. gadam, kad vasaras brīvlaikā, atgriezusies pie piederīgiem, viņa vācu okupācijas dēļ, bij spiesta palikt Rīgā. Pēterpilī palika arī viņas sastrādātie darbi, kas vēlāk daudzo pārmaiņu dēļ gājuši pazušanā. Pēdējos pāris gados, lai nodrošinātu eksistenci, 0. L. pieņēma darbu Rīgas pilsētas sociālā apgādē, kur kā atbildīga darbiniece ielika savu inteliģento darba spēku. Pastāvīgais dienas darbs, protams, nevarēja veicināt viņas tiešās dzīves uzdevuma piepildīšanu, bet tomēr viņa visu laiku sagatavojās un domāja par savas mākslinieciskas darbības uzsākšanu plašākā veidā. Viņas nodoms bija savu talantu izlietot sevišķi mākslas rūpniecībā. Šai darbā viņas īpatnība un oriģinalitāte parādījās sevišķi spilgti. Pēdējā laikā viņa projektēja kopā ar citiem atvērt keramikas, mākslas aušanas un metalplastikas iestādi, bet toreizējie apstākli šo nodomu neļāva tik ātri realizēt. Labu liecību par viņas talantu deva pāris eksponātu (lakats, saktas) nesenā Skrābana kctzes mākslas izstrādājumu izstādē, kur savas kautrības dēļ vina arī piedalījās anonimi, aizbildinādamās, ka vārdu varēs dot, kad tā kādreiz sarīkos pati plašāku izstādi. Visas šīs lolotās cerības un plašās izredzes diemžēl, pārtrauca agrā nāve."

Skrābāne, Zelma. Otīlija Leščinska. Sieviete, Nr. 2, 15.03.1924. 

"O. Leščinskas atstātais darbu klāsts nav plašs. To vērtīgākā, stilā nozīmīgākā daļa ir audumi un rotu kalumi. Lietišķajā mākslā viņa ir uzticīga "Rūķa" idejām, ko formulējis J. Madernieks. Latviešu jaunlaiku profesionālas lietišķas mākslas pamatos viņa liek radoši pārstrādātu mūsu tautas mākslas pūru. Šie principi vispārliecinošāk apliecināti O. Leščinskas nelielajos gobolēnos. Papildkrāsu akordos uz klusināta fona kaist variācijas par austras koka tēmu, vijas līkloči un jumtiņi, saules raksts. Ar sievietes nojautu un talanta dzirksti viņa šos darbus saliedē dzīvi apliecinošā, skanīgā rakstu un krāsu simfonijā." 

Pujāts, Jānis. Sapnis par dzīves skaistumu. Literatūra un Māksla, Nr. 2, 11.01.1985.