Vera Vāvere

Vera Vāvere

Pētersone

Literatūrzinātniece Vera Vāvere (1929) beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Krievu valodas un literatūras nodaļu (1953) un Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta aspirantūru (1956), aizstāvējusi disertāciju "Максим Горький и латышская литература" (Maksims Gorkijs un latviešu literatūra). Vera Vāvere strādājusi Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (tagadējais Literatūras, folkloras un mākslas institūts; 1952–2001), vadījusi Literatūras teorijas daļu (1964–2001), ieguvusi zinātņu doktores grādu par darbu “Literārie sakari kā reālisma attīstības faktors Andreja Upīša daiļradē” (1987; nostrificēts par habilitētā zinātņu doktora grādu). Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle (1992).
Pēckara Latvijā izveidojusi un kopā ar kolēģiem attīstījusi salīdzināmo literatūrzinātni, pati pievēršoties latviešu un krievu, poļu, armēņu, igauņu literatūras salīdzināmajai izpētei. Viņas uzmanības lokā bijusi Andreja Upīša, Viktora Eglīša personības un daiļrades, kā arī 19. un 20. gadsimta mijas literāro procesu izpēte, bijusi līdzautore rakstu krājumos par latviešu un cittautu literatūras sakariem, vairākiem latviešu literatūras vēstures izdevumiem latviešu un krievu valodā, rakstījusi apceres par vairākiem latviešu rakstniekiem. Piecu zinātnisku monogrāfiju autore.

1929: 31. decembrī dzimusi inženiera ģimenē.

"Tieši tas, ka literatūras zinātne ir Veras Vāveres sirdslieta, pret kuru jāizturas ar cieņu un mīlestību, ir pats galvenais viņas panākumu garants. Ar nopietnu darbu, stundām ilgi sēžot pie manuskripta kopā ar ticību un šaubām un "izsēžot" kādas jaunas atziņas dzirksti, ar vēlēšanos savstarpēji bagātināt un tuvināt dažādu tautu nacionālās kultūras ir radīti Veras Vāveres raksti literatūras sakaru pētniecībā, kas publicēti ne vien Latvijā, bet arī Krievijā, Somijā, Zviedrijā, Igaunijā, Armēnijā un citur."

Vārdaune, Dzidra. Vai var izstāstīt dvēseli? Karogs, 2004, Nr. 12, 195.–196. lpp.

1953: 26. jūlijā pirmā publikācija – raksts par Nikolaju Černiševski "Krievu reālistiskās estētikas pamatlicējs" laikrakstā "Literatūra un Māksla".
1958: iegūts filoloģijas zinātņu kandidātes grāds par darbu "Максим Горький и латышская литература" (Maksims Gorkijs un latviešu literatūra).
1986–1989: Aleksandra Kuprina Kopotu rakstu 6 sējumos redakcijas locekle.
1987: ieguvusi filoloģijas zinātņu doktores grādu par darbu "Literārie sakari kā reālisma attīstības faktors Andreja Upīša daiļradē".
1988: sarakstījusi pēcvārdu grāmatai – Ļevs Tolstojs. "Bērnība"; Maksims Gorkijs "Ņikitas bērnība" (Rīga: Liesma).
1992: filoloģijas zinātņu doktora grāds nostrificēts par habilitētā doktora grādu.
1992: ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli.
2001: valsts emeritētā zinātniece.

Veras Vāveres monogrāfijas

1959: M. Gorkijs un latviešu literatūra (līdz 1940. gadam)
1965: Латышcко-русские литературные связи (Latviešu un krievu literatūras sakari; kopā ar Georgu Mackovu)
1986: Андрей Упит и мировая литература (Andrejs Upīts un pasaules literatūra)
2002: Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras "sudraba laikmets" (kopā ar Ludmilu Sproģi)
2012: Viktors Eglītis