RF: Nu un tagad, Buka mamm, kur dziedāja šo meldiju?
Es nenācu šai vietāi
Savu miegu izgulēti,
Es nenācu šai vietāi
Savu miegu izgulēti,
Rai rai rī ridi,
Rai rai rī ridi,
Rai rai rallala,
Rīdi trallalā.
AB: tas jau bi vairāk linu mīstās
Ka tur linu mīstas jau kadreiz tur pa Rucavu bi tā visgalvenā balle. Sanāca jaunieši, dancāja un spēlēja. Un tad ar šito melodiju dziedāja.
RF: Bet vai tad to darbu darot arī dziedāja?
AB: Dzirdāja jau ari! Apdziedāja tāpat, puišus ar meitām apdziedāja un visādi bij’.
RF: Nu tas droši vien tāpēc, lai tas darbs vieglāk iet
AB: Zini, kādreiz jau kad mēs bijām, tas i priekš vācu laika, ta jau pastāvīgi mīstīja linus pa nakti.
RF: Tad lai vieglāks tas darbs
AB: Nu ja, lai nenāk miegs. Un tad senāk zēni gāza spaļos dziedāja, sita bankas un darījās tur jau gāja taka pa ellīti
„ne tev sutīs, ne tev putīs, tev mūžam, mūžam labi būs”
un tādas tur bi tās padarīšanas, lai dies i žēlīgs!
RF: vienu pantiņu varbūt uz šo meldiņu varētu nodziedāt?
AB: kalab ta nē, bet kādu tad dziedāsim?
