Chapter 22. War Foretold

Kara priekšnojautas.

Sāka pūst saltie rudens vēji. Arī debesis klāja pelēkie rudens mākoņi. Nezinu, pelēkās debesis, vai arī vecāku runas par nepatīkamām ziņām avīzēs lika nojaust drūmo rītdienu. Hitlera alkatība pēc savu kaimiņu zemēm, Sudetiju Čehoslovākijā, ungāru Morāviju. Tā kādā 1939. gada rudens rītā pēkšņi vācu armija iebrūk Polijā. Polijas agonija ir īsa. Pāris nedējās vācu armija ar to tiek galā. It kā Padomju armija dodoties palīgā poļu armijai. Tas nu būtu tīri "humāni". Nekādas pārbaudītas ziņas avīzēs nav. Mūsu Latvija ietur visstingrāko neitralitāti, kā tas savstarpējos nolīgumos ir rakstīts ar PSRS. Mūsu baterijas tiek izvietotas Rīgas aizsardzībai pret varbūtējiem uzlidojumiem. Un es tieku norīkots galvenajā pasta centrālē pie telefoniem. Šie telefoni un radiosakari savienoti ar visas Latvijas gaisa aizsardzības punktiem (trigonometriskiem torņiem) kuros dežurē mūsu dežūrposteņi. Pamanot kādu svešu lidmašīnu posteņi ziņo centrāles štābam. Štābs dod pavēli attiecīgām zenītbaterijām atklāt uguni pret iebrūkošo lidmašīnu. Mums karavīriem pagaidām šie notikumi izlikās kā tādi lielāki manevri. Mums pat prātā nenāca doma, ka kāda valsts mums varētu uzbrukt. Mēs nevienam neko ļaunu neesam darījuši. Drīzāk labi tirgojušies, kas veicināja labas kaimiņu attiecības ar ārvalstīm. Bet iebrukums Polijā, tas mūs sāpināja. Tā bija atklāta varmācība. Mēs cerējām ka Tautu savienība spēs savaldīt Vācijas Hitlera lielo apetīti. Tādēļ mēs vēl bijām lieli optimisti. Neliela daļa, kādi 50 kilometri, Latvijas robežas dienvidaustrumos savienojas ar Polijas robežu. Tā kādu dežūrvakaru atskan steidzīgs telefona zvans gaisa aizsardzības dienestam. Rīgai no Ogres puses tuvojās poļu lidmašīnas. Izzinot kaujas trauksmi un sagatavot kaujas šāviņus.
Pēc noteikumiem, mūsu robežu pārkāpējiem jāinternējas norādītās vietās, karavīriem Daugavpils cietoksnī. Poļu kara un civilām lidmašīnām jānosēžas Krustpils vai Daugavpils aerodromos. Pārkāpjot šos noteikumus, pret viņiem tiek atklāta uguns. Arī šo reizi iztikām bez uguns atklāšanas. Izrādījās, ka tumsā poļu lidmašīnas pārskatījušās un pēc tam uzņēmušas pareizo virzienu uz Krustpili. Bet pavēle ir pavēle. Rīgā pirmo reizi tika izziņota gaisa trauksme. Šausmīgi gaudoja sirēnas visās mājās iedzīvotājiem paziņodamas, ka jāslēpjas pagrabos. Es arī izgāju uz ielas, lai pavērotu kāda ir "kara laika" ainava vecpilsētā. Varu teikt, ka neviens iedzīvotājs neuzskatīja par nopietnu šo trauksmi. It sevišķi jaunieši. Bezbēdīgi smiedamies skatījās starmetēju kūļos kā tādā skaistā uguņošanā. Pēkšņi norībēja zenītlielgabalu zalves. Cilvēku sejas pārvērtās. Parādījās baiļu sajūta. No ielām pazuda gājēji un braucēji. Tā bija kā tāda nāves elpa, kas sabaidīja un sāka nojaust nākotnes šausmas.
Izrādās, ka štāba vīri nolēmuši pārbaudīt rīdzinieku modrību gaisa trauksmes laikā. Tas tiešām bija vajadzīgs, lai morāli un fiziski izjustu pirmo reiz kara elpu. Pēc pāris nedēļām atgriezāmies savās kazarmās lai turpinātu savu dienestu. Braucot ar kara mašīnām dziedājām savas pulka dziesmas, kā arī "Daugav' abas malas", "Urvdajiņas", Lāčplēša dziesmu, "Nu ardievu Vidzemīte" un citas. Rīdzinieki ar gavilēm mūs pavadīja. Ar gaisa skūpstiem un kabatas lakatiņu vēdām. Mums bija laimes sajūta, it kā būtu karā bijuši un atgriežamies mājās.
Avīze vēstīja par gluži pretēju noskaņu. Polija zaudējusi neatkarību. Anglija sācies karš ar Vāciju. Aizdomas, ka drīzā laikā notiks uzbrukums Francijai. Arī Latvija ir palikusi saimnieciskā ielenkumā. Notiks ierobežojumi akmeņogļu metāla sagādē. Pār Latviju sāk sabiezēt tumšie padebeši.
Ātri pienāca 1940. gads. Ir atnākusi ziema. Pirmo reizi Ziemassvētkus pavadīju sardzes telpās. Šoreiz kā sardzes priekšnieks. Puiši mani pārsteidza. Pēc sargposteņu pārbaudes atgriezos sardžu mītnē pulksten 20.00. Redzu, ka logos nav spilgtā elektriskā gaisma. Domāju ka strāvas bojājums un tāpēc iekšā puiši sēž pie svecīšu gaismas. Atvēru durvis – manā priekšā uz galdiņa maza eglīte ar sešām uzdegtām svecītēm. Stāvēju un aiz sajūsmas raudzījos savos zēnos. "Kaprāļa kungs – priecīgus Ziemassvētkus." Savāda sajūta. Tu neesi mājās ģimenes vidū, kas bija tik tradicionāla, ierasta. Laikam šo sajūtu mēs visi četri sajutām. Mēs klusējām un raudzījāmies svecītēs. Mūsu domas šajā brīdī aizlidoja, pie tuviniekiem. Mana māmiņa un tētiņš un brālītis pašreiz atradās Siguldā, "Rakstnieku pilī." Droši vien lielajā kamīna zālē pie lielas eglītes. Kur tika dziedātas skaistās Ziemassvētku dziesmiņas – "Klusā nakts, svētā nakts." Šajā naktī pat dežūrējošais virsnieks nenāca mūs pārbaudīt. Šī ir svētā nakts. "Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts." Pēc kāda laika nopūtām svecītes, jo arī nākošajai maiņai jāsaglabā Ziemassvētku sajūta. Katrs no mums domāja "Nu nekas, nākošos Ziemassvētkus svinēsim mājās. Dienests paliek dienests." Diemžēl tā tas neiznāca. Ziema gāja ar savu parasto ritmu. Varbūt vēl Jaunais gads kuru pavadīju mājās pie savējiem. Vēlējām jaunajā 1940. gadā laimi un veselību, daudz naudiņas sapelnīt, lai varētu savas nākotnes cerības piepildīt... Lai pasaulē būtu miers... Paretam avīzēs parādījās drūmāki raksti par Vācijas bruņošanos un dažādu apvainojumu izteicieni pret Franciju un Angliju. Tautas savienība bezspēcīgi veda sarunas ar nacionālsociālistisko Vāciju. Hitlers paziņoja pasaulei: "Es atdošu to kas vācu tautai tika atņemts pasaules karā. Tādēļ mēs izstājamies no Tautu savienības un bruņosimies, lai aizstāvētu savas taisnās vācu tautas tiesības. Lai dzīvo nacionālsociālisms!"
Mēs Latvijas armijā par politiku nerunājām un arī neinteresējamies. Mūsu uzskats bija tāds ka ar politiku nodarbojas Latvijas valdība, ministri un vecāka gājuma cilvēki. Mēs Latvijas karavīri uzticējāmies saviem virsniekiem un prezidentam, jo viņu rokās atrodas Latvijas liktenis un nākotne. To pierādīja mūsu darbi un nacionālā politika. Mēs jaunie bijām pārliecināti, ka Latvijas valdība ved mūsu tautu pretim gaišajai nākotnei. Lielākā tiesa mūsu virsnieki, arī ģeneralitāte, bija Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieki. Viss mūsu darbs bija apgūt militārās zināšanas. Praktiskās iemaņas, zenītartilēristiem, lauku artilēristiem un tehniskos kursos, tankistiem, lidotājiem, radistiem. Lai mēs būtu rezerve, kas varēs aizstāvēt Latvijas neatkarību un brīvību.
Varbūt lasītājs un arī es pats izjutu zināmu vientulības sajūtu šajos svētku brīžos. Tomēr šajos svētkos atkrita "labums". Svētkos bija pieņemts laist atvaļinājumā lielāko daļu lauciniekus, jo rīdziniekus laida īsākos, 24 stundu, sestdienās, svētdienās svētkos. Pavārs mums gatavoja garšīgas brokastis un pusdienas. Sevišķi pusdienās, karbonādi vai cūku cepeti ar kāpostiem. "Labums" bija tāds: uz uzturu skaitījās arī atvaļinājuma gājēji, viņu porcijas nāca klāt mums palicējiem. Edām dubultporcijas. Kā mēs paši teicām: "Remdējām savas bēdas lielā ēšanā." Varbūt neesmu aprakstījis Latvijas armijas uzturu ikdienā. No rīta brokastīs: alumīnija šķīvis ar sīpoliem sagrauzdētu cūku tauku, sadalīti kā tortes gabali astoņās dalās. Ārkārtīgi garšīgi ar klaipos cepto rudzu maizi un miežu kafiju ar cigoriņu piedevām. Maizi var ēst cik grib. Man iznāca trim lielām rupjmaizes šķēlēm. Varēja iznākt vairākām šķēlēm, bet tad būtu plānāka tauku kārta.
Lauciniekiem negaršoja, tauku maizes. Viņi smērēja uz maizēm sviestu vai žāvēto gaļu. Droši vien no mājām atsūtīto "paiku", lai dēliņš nenovājētu. Tāpēc mums pārējiem "krita" viņu neēstā tauku porcija. Pusdienas zupas, kā kuru dienu, zirņu, svaigo kāpostu, skābo kāpostu ar attiecīgu žāvēto vai svaigo cūku gaļu. Ja vienā dienā bija zupa, tad nākošā kāda putra vai sautējums. Putras – griķu, putraimu, auzu pārslu ar tauku mērcēm. Visgaršīgākā – kartupeļu putra ar vērša gaļas konservu sautējuma mērci. Netiku dzirdējis, ka kāds no kareivjiem būtu sūdzējies par ēdiena kvalitāti vai trūkumu. Vakariņās, pulksten 18.00, baltmaize ar sviestu, biezpienu, arī mannā vai cita kāda putra, dzērienam kefīrs, piens. Tāds nu bija šis Latvijas armijas ikdienas uzturs. Bija jau arī izlepušie, bagātie saimnieku dēliņi. Tie papildus gāja karavīru bodītē ēst cīsiņus ar sinepēm klāt piedzerot alu. Visumā pēc skaita tie bija maz. Parasti patīkami bija iedzert kādu limonādi, vai ar kādu aliņu algas dienā. Karavīri katrs saņēma mēnesī 6 latus papirosu naudu. Dažs labs karavīrs demobilizējoties bija sakrājis naudu par kuru iegādājās sev uzvalku vai laucinieks nopirka govi (80–90 lati).
Nu pietiek rakstīt par uzturu Latvijas armijā. Varbūt kāds teiks šīs apnicīgās putras un riebīgie tauki nekāds "putnu piens" jau nebija. Tad tādiem es piedāvāju salīdzinājumu pret tautas un sarkanarmijas ēdienu normām, miera laikos 1940.–1941.gadā. Bet par to vēlāk, un nevien par to vien.
Tā tad 1940. gada parastā dienesta gaita ziemas apstākļos. Ar ilgošanos gaidu pavasari, jo tas tuvināja dienesta beigām. Uz augustu, septembri atkal būšu brīvībā.
Maijā, saulainā dienā, pa kazarmu vārtiem iebrauca mūsu kara smagās mašīnas un atveda jaunkareivjus no iesaukšanas punkta, kārtējais obligātais iesaukums. Tagad mēs bijām "vecie". Noskatāmies šajos jaunekļos ar kailajām galviņām un nemierīgo skatienu. Bez šaubām, arī man tiek iedalīta mana grupa, 10 kailās galviņas. Jocīga sajūta ka uz tevi raugās desmit acu pāri. Katra skatiens izteica: ak, tad šis kaprālis būs mūsu "mocītājs". Biju pret savu grupu stingrs, bet taisnīgs izturēšanās ziņā. Izturējos pret visiem vienādi audzināšanas ziņā. Vienā no pirmām runām savā grupā: Kas attiecās uz disciplīnu un fizisko audzināšanu, vingrošanu, sevis rūdīšanu, goda atdošanu kājnieku ierindā, tā ir vajadzīga karavīru stājas audzināšanai, vecāko dienesta pakāpē atzīšanai un goda atdošanai, arī manai pakāpei un formai. Savu un privāto, atstāsim aiz kazarmu sētas. Un tagad no šī brīža, lai sākas dienests un disciplīna. Pēc daudz gadiem esmu saticis, pareizāk mani uzrunājis, vēl dzīvs palicis mans padotais: "Jūs bijāt lielisks cilvēku pazinējs, psihologs mūsu audzināšanas ziņā. Tas daudz palīdzējis manā turpmākā dzīvē." Biju pārsteigts par tādu komplimentu. Parasti nelabprāt atceras bijušie karavīri savus priekšniekus. Jo kādu reizi bija jābūt cietsirdīgam, lai panāktu vēlamo rezultātu audzināšanā. Visupirms aprunājos ar katru par izglītību, darbu. Pēc valodas varēju noprast katra rakstura stingrību. Visumā man bija laimējies ar puišiem. Visi bija centīgi, zināt griboši, savstarpēji palīdzīgi. Piemēram, tāds audzināšanas paņēmiens. Biju jau vairākkārt pārbaudījis iekšējā reglamenta mācību zināšanas. Visu atbildes bija teicamas. Zināju, ka nākošā "iekšējā disciplīnas reglamenta" stunda puišiem kļūs garlaicīga. Lai tā tas nebūtu, sacīju puišiem: "Laukumā, kā redziet, atrodas citas grupas. Vidū mūs novēro vada un baterijas komandieris. Kad es Jūs izsaukšu, ārēji lai būtu nevainojama stāja un disciplīna." Tā tad: "Jaunkareivis Ozoliņš." "Es kaprāļa kungs.", jaunkareivis nobļauj un stāv kā svece sastindzis. Kareivis sasprindzis gaida manu reglamenta jautājumu. Tā vietā es: "Izstāstiet mums jaunāko anekdoti." No sākuma kareivjos maza neizpratne, tad visu sejās parādās saprotos smaidiņš. To redzot atskanēja mana komanda: "Nesmaidīt, bet stāstīt anekdoti." Tas arī tika izpildīts, lai gan tas nācās ļoti grūti. Kā jau anekdote, pie tam "piparota" un tomēr smieties nedrīkstēja, jo citādi priekšnieki no malas redzētu, ka mēs nepildām "Iekšējo dienesta reglamentu". Šādas stundas mēs atkārtojām bieži. Kādreiz man vada komandieris uzslavēja manu grupu par labu stāju un zināšanām. Vada komandieris mēģināja noskaidrot. "Jūs pats esiet nopietns izturēts grupas komandieris, bet jūsu padotie ir ar tādu cilvēcisku smaidu. Citās grupās tas tā nav novērots. Kā jūs to varējāt panākt pie grupas puišiem?" "Leitnanta kungs, domāju, ka smaidus manos puišos esmu radījis ar savu nopietnību". Nezinu vai leitnanta kungu apmierināja mana atbilde. Vada komandieris pasmaidīja: "Vēlu jums sekmes audzināšanas darbā, kaprāļa kungs."

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.