Chapter 36. Job in the Port

Darbs ostā.

Tāla braukšana ar tramvaju līdz eksportostai. Tur priekšā kādi pāris simti cilvēku. Uzrunāja mūs ostas priekšnieks. Stāstīja par darba roku trūkumu kara periodā. Mums jāsaprot grūtības cīņā pret boļševikiem un tā tālāk. Mūs dalīja brigādēs, kuras vadīja "formanis". Viņš atbildēja par kravu nogādāšanu kuģī un otrādi – krastā. Formanis noskaities sauca: ''Ko es iesākšu ar jums? Sanākuši visādi grāmatveži, komiji, skolotāji. Jūs jau salauzīsiet savas rokas un kājas. Kā lai es atbildu par jums. Jūs pat neziniet kas ir "sienga". Jākrauj būs papīrs, ogles, kaļķis, koki. Jūs nositīs." Formanis prasīja kāda mana specialitāte. "Ja esat ar celtni akmeņus pārvietojis, tad jau "sleņģi" arī esat taisījis. Nu viens tā kā būtu lietojams. Nāciet šeit pie manis." Tā es kļuvu par "vinčmani".
Strādājot ostā nācās piedzīvot dažādus darba notikumus. Sviests bija deficīta prece. Parasti formans komplektēja iekrāvējus no veciem jūras vilkiem. Tā kā es pie formaņa uzkalpojos par virsēmani, tiku pieskaitīts viņu komandai. Tā arī es tiku pie sviesta kuģu lādēšanas, kas bija salīdzinoši tīrāks darbs ar 25. kilogramu smagām kastēm. Sviesta kastu kontrole, jeb skaitīšana, notikās kā krasta zonā, tā uz kuģa klāja un rūmē. Pie kontroles strādāja tikai vācieši. Jau otro dienu lādējām šo kuģi. Visa norise sāja sekmīgi un, normāli. Pie manis pienāk vecais un saka klusā balsī: "Nākošo sleņģi aizturi pret malu, lai kādas kastes nobirst uz klaja." Es saku, ka to grūti izdarīt. Vecais klusā balsī turpina: "Kranovčiks to izdarīs, bet Tev ir tikai jālamājas, saprati." Pamirkšķinājis man ar aci aizgāja. Biju drusku uztraucies. Kad paskatījos uz augšu uz krāna viru, vecais smaidīja un parādīja īkšķi uz augšu. Viss kārtībā. Tā nu nāk kārtēja slenga ar kastēm. Es rādu normālas kustības, lai slenga trāpītu kuģa rūmē. Paskatos krāna vīrā. Viņš piebremzē un strauji laiž zemē slengu kura atduras pret rūmes bortu. Mazs rībiens un puse slenga izbirst pa klāju dažādos virzienos, Es atceros, ka man teica lai lamājoties. Cik nu manā leksikonā bija krievu lamu vārdi pa māķeri, lamājos i latviski i krieviski. Mēs ar krāna vīru, sarkani, zili, pārmetām viens otram "nevīžību". Krastā pēkšņi sākas kautiņš. Divi vīri kā boksa ringā. Draugi nespēj vien viņus izšķirt, kamēr bija jāiejaucas vācu formanim. Pa to laiku kastes tiek sakrautas slengā, viss kārtībā, varu laist rūme. Paiet dažas dienas. Tad vēl nesapratu, kas tas par teātri, ko arī man vajadzēja līdz spēlēt kraujot sviestu. Vakarā izejot no ostas man pienāk klāt čukstētājs: "Še dāvana par lamāšanos." Ātri iegrūžu paku savā tirgus somā. Gribu pateikties, pavaicāt, bet viņa vairs nav, nozudis drūzmā un tumsā. Mājās atveru paciņu un brīnos. Tavu prieku, sviestiņš! Ilgi lauzīju galvu, kā vecie mācēja aiznest kastes no kuģa. Tikai pēc mēneša čukstētājs man atklāja noslēpumu. Kritiena brīdī visa uzmanība pievērsta kastēm, kas atradās slengā un mūsu slavenajai lamāšanās mākslai. Tai laikā neviens neko nekontrolēja. Sākās kaušanās krastā. Pat mēs beidzām "lamāties". Visi pieskrējām bortam, no kura augšas varējām noskatīties boksa izrādi. Šajā brīdi divi vecie pārlaida pār aizmugures bortu piecas kastes Daugavā. Kamēr kastes nogrima "boksu sacīkstes" beidzās. Vecie bija sakrāvuši izbērto stengu un es ātri laidu to lejā rūmē. Bez šaubām, rūmē konstatēja kastu trūkumu. Tika pārmeklēts kuģa klājs un tuvās kajītes, bet nekā neatrada. Šoreiz arī lamājās, bet tie bija vācieši. Jā, un tomēr, kā tad manā tirgus somā atradās sviests, ja arī izdevās iemest kastes Daugavā? Tādēļ jau nevajadzēja taisīt tādu lērumu. Koks un sviests ir materiāls, kas nenogrimst, bet turas kādu metru zem Daugavas līmeņa. Tiešām, tiku ievērojis, ka kādu puskilometru no mums zvejoja ar tīkliem Daugavas zvejnieki. Izrādās tīkli bija speciāli novilkti sviestu kastu "noķeršanai", kas zem līmeņa no straumes nesti ieķērās tīklos. Šo lomu aizveda ar laivu pāri Daugavai un peļņu saņēma katrs pēc "nopelna". Viens kilograms sviesta toreiz maksāja melnā tirgū 50 markas. Gandrīz divu nedēļa algu, 5 paciņas cigaretes, un vienu pusstopu. Kad lādēju no kuģiem ogles vai ķīmiskas, tad katru dienu dabūju vienu kortelīti prēmijā. Lādējot delnas kļuva asiņainas. Arī pa degunu nāca asinis, jo rūmē grūti strādāt gāzu maskā. Ķimikālijas savienojoties ar sviedriem radīja pušumus. Vecie vēlāk parādīja kā sabindēties pirrms darba, tad mazāk čūloja. Gadījās, ka bija jāstrādā arī sestdienās un svētdienās. Vecie mācēja izvairīties no svētdienas darba. Par neierašanos darbā neattaisnotu iemeslu dēļ sodīja ar brīvības atņemšanu Salaspilī. Tā vienu svētdienu es un formanis esam ieradušies ostas kantorī. Iznāk vācietis un lamājas, ka neesot disciplīnas. Kur ir pārējie brigādes vīri? Formanis paskaidroja, ka tie atrodoties jau ostā uz tāda un tāda kuģa un strādājot. Viņiem jābūt uz šī kuģa, jo jaunie nemākot lādēt torpēdas. Formans pateica vācietim, ka bīstamas kravas noteikumi paredz lādēt kuģus speciālistiem – karavīriem. "Jūs mani nemācīsiet. Tūlīt ejiet abi uz somu kuģi." Viņš sagādāšot karavīrus, kas palīdzēs kravu ielādēt kuģī. "Ja somu kuģis līdz vakaram nebūs pielādēts, jūs dabūsiet Salaspili." Tas laikam vairāk tika teikts formanim. Formans: "Un ja mēs to kuģi uzlaidīsim gaisā, tad Jūs aizbrauksiet uz elli." Neko darīt. Abi aizgājām uz somu kuģi. Es par vinčmani, bet formans komandēja atsūtītos karavīrus. Arī tie nobijās, kad visu apkārtni ielenca karavīru sardze, kas nepielaida klāt nepiederošas personas. Nepagāja ilgs laiks, kad sastrādājāmies ar krāna vīru, jo ari viņš gribēja palikt dzīvs. Tās visas bija gaisa torpēdas, 2–3 metrus garas. Arī zemūdeņu torpēdas ar propelerīšiem aizmugurē. Pirms katras torpēdas ielaišanas rūmē vācu virsnieks, speciālists, ar klausāmo aparātu pārbaudīja katru no tām. Šo kuģi tomēr piekrāvām laikā. Kuģa pavāre arī noskatījās uz torpēdām un nogrozīja galvu. Par šo kuģa lādēšanu dabūju divus kortelīšus prēmiju un varbūt arī kādu sirmu matu. Ceru, ka šis kuģis laimīgi sasniedza savu ostu.
Darbs bija smags un netīrs. Divpadsmit stundas dienā. Savus trīs mēnešus izturēju. Pēc tam sadabūju darbu Zasulaukā esošajā Arsenālā, artilērijas nodaļā. Tur man bija garantēta UK karte. Bija jāatjauno sašautos kara ratus un lielgabalus, mēneša norma 4 baterijas.
Kā jauks pavasaris atnāca manā dzīvē otrā meitiņa Guniņa. Tikai maz gan tiku to redzējis. Tālais ceļš uz Zasulauku un atpakaļ laupīja manus vakarus un rītus. Labāk tā, nekā nemaz neredzēt savējos. Arsenālā strādādams ātri apguvu šādas, tādas iemaņas atslēdznieku arodā. Pat pēc pāris mēnešiem uzkonstruēju velosipēdam papildus bērna sēdekļus, priekš abām dūdiņām. Gatavs bija, pat metinātājs uzslavēja. Bet kā varēšu iznest no arsenāla, to nu gan līdz galam netiku izdomājis. Tā pienāca diena, kurā gribēju sēdekļus pārvest mājās. Izjauktā veidā šos dzelža gabalus savienoju ar stiepli. Tad "mazā mājiņā" zem drēbēm uzkarināju kaklā. No ārienes neko nevarēja redzēt. Bet sataustīt gan varēja. Nu ko, drošam pieder pasaule! Atskanēja arsenāla darba beigu signāls. Visi darbinieki dodas uz mājām. Kā jau parasti pie galvenās izejas stāv žandarmi no vācu apsardzes dienesta Ar visu biju rēķinājies, tikai vienu apstākli netiku ņēmis vērā. Tas ir, attālumu no nodaļas līdz vārtiem un vēl aiz tiem, kur iela pilna ar cilvēkiem un vācu karavīriem. Katrs sēdeklis svēra savus pāris kilogramus. Brīvos stieples galus satinu ap kaklu. Pusi ceļa, līdz vārtiem neko sevišķu nemanīju. Kad biju nonācis vācu sardzes redzes lokā mans slēptais nesamais sāka žņaugt kaklu. Atkāpšanās nebija iespējama. Nezinu, kāds izskatījos parādot savu caurlaidi, bet kad jau vārti bija aiz muguras, vēl kādus pārdesmit soļus nogājis pa ceļu, jutu ka man zvaigznītes acīs sāka lēkāt. Piespiedos pie ielas sētas, ieliku rokas kabatā un centos pavilkt šos sēdekļus uz augšu. Tas arī man izdevās. Zvaigznītes vairs nelēkāja, bet kakls sūrstēja no drāšu iespiestām vietām. Tā es rokas kabatā turēdams nogāju pāris simts soļus, kur kādā sētas nišā pagaidīju kamēr gājēju plūsma samazinājās līdz retam gājējam. Tad, nebēdādams, ka kāds mani noskata, noģērbu mēteli un izņēmu savus sēdekļus, jo citādi es būtu zaudējis samaņu no drāšu griezumiem kaklā. Ceļš ar tramvaju no Pārdaugavas līdz Lielajiem kapiem, kur atradās mana mājas vieta Miera ielā 75 bija tāls. Nu jau tas viss aizmirsts. Toreiz man bija gandarījums, ka varēju uz savu divriteni izvizināt savas dūdiņas Guntiņu un Rudīti. Lielāko tiesu atpakaļ braucot no Mežaparka, Ķīšezera, manas dūdiņas sēdeklī bija aizmigušas.
Tuvojās 1944. gads. Karš sita savu augsto vilni. Ziņas laikrakstā "Tēvija" kļuva arvien drūmākas. Vācu kara virspavēlniecība ziņo par frontes iztaisnošanu arvien biežāk. Pēdēja laikā daudzie nāves sludinājumi liecina par daudz kritušajiem un arī ievainotajiem. Arvien histēriskāk Hitlera prasa no saviem ģenerāļiem izvest izšķirošās kaujas. Mūsu Latvijas leģiona vīri tiek slavēti par cīņām Volhovas purvos. Līdz ar to tiek iesaukti jauni papildinājumi, sevišķi bijušie Latvijas armijas virsnieki un instruktori. Tiekot veidotas arī tehniskās daļas. Arī es esmu zenītartilērists, speciālists – instruktors.
Lai gan neko nesaku mammai un ģimenītei, tomēr jūtu, ka šis rūgtais biķeris man garām neaizies, tādēļ cenšos ziemai sagādāt kartupeļus un malku. Brālēns Rolands man pastāstīja par savu radinieci Krēsliņa kundzi no Smārdes pagasta, kuru nejauši saticis Rīgā. Izrādās, ka viņas vīram, kā Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībniekam, kapteinim, piešķirtas lielas lauku mājas. Kādreizējā lepnā Rīgas sabiedrības dāma, kļuvusi par lauku saimnieci. Tagad viņa piedāvājusi savus lauku labumus, kartupeļus, kādus 6 pūrus. Tā kā Rolandam tā manta nebija vajadzīga, viņš piedāvāja man. Tikai pašam jābrauc pakaļ un jāatved no laukiem uz Rīgu. Daudz nedomāju. Aizbraucām ar Vilmiņu uz Smārdes lauku mājām. Krēsliņa kundze bija ar zirgu pretī sagaidīt. Tās bija pāris jaukas dienas. Mūs pacienāja, kā jau uz laukiem ar visgardāko. Krēsliņa kundzei mēs aizvedām manas iekrātās cigaretes, papirosus. Neatceros, par cik markām katrs pūrs tika novērtēts. Domāju, ka tīri simboliski. Krēsliņa kundze nosūtīja kartupeļu kravu pa dzelzceļu, bagāžas vagonā līdz Torņakalna stacijai. Šarmantajai dāmai visur bija labi paziņas kuri izlīdzēja. Nākošā dienā pēc atbraukšanas dabūju divričus. Rokas ratus ar diviem koka riteņiem, ar kuriem sāku savu ceļojumu cauri Rīgai uz Torņakalna staciju. Maisi bija lieli un smagi. Pēc mana aprēķina katrā maisā bija vismaz divi pūri. Toreiz biju spēcīgs vīrs un simts kilogramu maisu varēju kustināt. Vienīgi baidījos, ka rokas rati nesalūst. Viss tomēr beidzās labi. Biju gandarīts, ka mani kartupeli atradās pagrabā. Vēl tiku aizbraucis ar divriteni uz Ulbroku pie saimniekiem, kas bija lieli burkānu audzētāji. Tie man pārdeva par markām un kortelīti 80 kilogramus burkānu. Šie produkti manas ģimenes vajadzībām bija paši galvenie. Pateicoties mana brālēna Rolanda labiem "sakariem" ar vācu iestādēm, viņam priekš uzņēmuma vajadzībām piešķīra malku, kura tika iekrauta Vidzemes jūrmalā liellaivā un attransportēta Rīgas ostā. Kad tika atvesta pirmā kravas mašīna ar malku, mums bija liels pārsteigums. Tā jau nebija parastā malka, bet gan lieliski ozola kluči. Vai tā bija kāda pārskatīšanās – to mēs nezinājām. Krāvām grēdā šos ozola klučus. Pēc mana rēķina kādi 3 steri. Plēsu ozola klučus, tas bija grūts darbs. Par šo darbu Rolands man piešķīra malku visai ziemai, cik tik es vēlos. Nemācēju ar tik spēcīgu malku kurināt. Pirmajā reizē, kad sakurināju krāsni, pārbijos. Biju ielicis krāsnī nu tādu normālu klēpi. Kad bija kārtīgi iededzies, sāku just gruzduma smaku. Izrādās, ka liesmu kvēle bija tik spēcīga, ka kamīnkrāsns šuves pavērās par pāris milimetriem. Baidījos, ka neizceļas ugunsgrēks. Kas ozolam bija par spēku un karstumu! Pietikās ar pāris šķilām un krāsns turējās līdz rītam karsta, karsta.
Karš prasīja jaunus upurus. Arvien draudīgāk vācu kungi pieprasīja karavīrs frontei. Arī šeit, arsenālā meklēja bijušos instruktorus, speciālistus latviešu leģionam. Nelaime tā, ka es esmu iesaucamajos gados, pie tam zenītartilēristu nodaļas komandieris. Lasīju laikrakstā par divu, latviešu leģiona zenitartilērijas diviziona dibināšanu Rīgā un Liepājā. Ar bailēm gaidīju pastnieku, ka tik neatnes "Einberufungsbefehil".
Vairāk kā divus gadu pavadījis dienestā, redzēju un sapratu, cik viegli šajā laikā cilvēks varēja pazaudēt savu dzīvību. Vienmēr es atrados kā loterijā, vinnēšu vai pazaudēšu. Nebija arī laika domāt. Viss notika pats no sevis. Tikai jutu, ka tieku rauts kādā elles peklē un radās baiga nojausma vai es, vai mūsu latviešu tauta iziesim sveikā. Mūsu mazā tautiņa šajā milžu cīņā bija kā puteklis. Vai saglabāšu sevi un savu ģimeni līdz tam brīdim, kad uzlēks brīvības saule? Vieni domāja, ka jāstājas pretī sarkanajiem, lai viņus iznīcinātu tūlīt, tiešām tās zvērības un mūsu labāko cilvēku izvešana un iznīcināšana prasīja no katra vīrieša apņēmību iet cīņā un sarkanos uzvarēt, jo boļševiku atgriešanās mūsu zemē nozīmētu mūsu tautai nāvi. Un ne tikai mūsu tautai. No otras puses skatot es vēl esmu jauns, dzīvot gribošs. Gribu redzēt savas jaunības turpinājumu. Gribu dzīvot, kā normāls jauns cilvēks. Man ir divas mazas meitiņas. Skaista, laba sieviņa. Cik es viņus redzu? Un ja iesauks karadienestā atkal, diez vai vispār redzēšu? Šādas domas darbojās manā galviņā 1943. gadā. Es biju saindējies no šī mazā brītiņa, ko pārnākdams mājās izjutu savas ģimenes tuvumā. Miers, laime, siltums. Bet šie cilvēki, kas pašreiz cīnījās dubļos, aukstumā? To nesaprast nevienam, kas pats to visu nav izjutis uz savas ādas. Tās nebija nekādas urrā patriotiskas domas, bet gan instinktīvas bailes no staļiniskā režīma mocībām nākotnē. Tās vēlāk piepildījās ne tikai mūsu zemē, bet visā Eiropā.
Kādu vakaru, jau uz pavasara pusi, saņēmu pirmo iesaukuma pavēli. Savā darba vietā, arsenālā, parādīju priekšniecībai. Viņi mani mierināja, ka pārstāvis no arsenāla visu nokārtošot.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.