Chapter 38. On the Way to the Front

Ceļā uz fronti.

Nāca augusta beigas. Krievu "ķīlis" bija likvidēts. Bēgļu straume vijās uz Kurzemes pusi. Daļa bēgļu no Vidzemes aizbrauca ar kuģi uz Vāciju. Tika izsludināts vispārējais iesaukums. Bija arī tādi, kas ticēja, ka notiks kāds brīnums. Fronte noturēsies un beidzot dosimies uz otru pusi. Pēc krievu "ķīļa" pārraušanas mūs nosūtīja uz Rīgu. Dažas dienas atvilkām elpu. Tad no Torņakalna stacijas, no kuras izsūtīja latviešus, mūsu vienība un vācu pulks devāmies ar ešelonu uz austrumu fronti. Līdz ar to mūsu latviešu vienību ieskaitīja 19. divīzijā.
Kad, šķiroties no Tēva mājām,
Sirds atvadoties sāpēs Iūzt.
Jel neraudi, ja nepārnākšu,
Par Latvija man mirt nav grūt.
Mēs dziedam braucot pāri Daugavas dzelzceļa tiltam. Lopu vagona durvis ir atvērtas līdz galam. Visi lūkojamies vēl iespiest atmiņā katru Rīgas ielu, pa kurām tik daudz staigāts un palikušas skaistas atmiņas. Lai gan ārā jau krēslo, mūsu dziedāšana skan tālu. Par to liecina reto rīdzinieku rokas mājieni un balto kabatas lakatiņu plīvojums. Dienā pārdzīvotais liek sevi just. Riteņu klaboņa pakāpeniski mūs iemidzina. Tā ari neredzēju ne Ropažus, ne Siguldu, ne arī jutu apstājamies Ieriķos. Pamodos no skalas pavēles: "Izkāpt no vagoniem. Tālāk ešelons nebrauks." Izkāpjam ar visām karavīru mantām. Vēl ārā tumsa. Rīta dzestrums. Dzirdama tālumā lielgabala dunoņa. No sākuma domāju, ka pērkons pagodina ar savu klātbūtni. Mēs kļūstam mazrunīgi. Mūs brīdina ātrāk atbrīvot staciju no lielgabaliem un kara mantām, jo iespējami nakts uzlidojumi, bombardēšana no kukuruzņikiem. Esam jau novietojušies kādā šķūni, kad pieminētais bumbotājs ir klāt. Laikam redzamība ir diezgan, vāja, jo lielāko tiesu bumbu krava trāpa pļavās un ceļa malās. Var jau būt ka ar nolūku? Parasti grāvmalās slēpjas karavīri. Žēl, ka nebija starmetēji. Tad tik viegli viss nebraukātu šīs lidmašīnas. Visi šie "apsveikumi" mums radīja savdabīgu frontes elpu. Kad izkāpām no ešelona, tad redzējām netālu apdzīvotu vietu. Vēlāk uzzinājām, ka tā ir Cesvaine. Ak kungs, tad cīņas jau notiek Latvijas teritorijā, lai gan Rīgā mums ziņoja par ātri samobilizētiem latviešu leģiona robežu aizsardzības pulkiem, kuri tiekot nosūtīt uz austrumu fronti. Mūsu vienība tolaik nodarbojās ar krievu "ķīļa" pārraušanu. Šajā laikā, sākot ar Opočkas ielenkumiem un cīnām, latviešu leģionāri saprata, cik tuvu ir mūsu robeža. Leģionāri izmisuši cīnījās, lai nebūtu jāatkāpjas no ieņemtām pozīcijām. Kaut kur vācu divīzijas morāle jau sāka šķobīties, jo vairs necīnījās ar tādu fanātisku spēku kā kara sākumā. Atkāpšanās vācu karavīriem sagrāva viņu augsto morāli. Tāpēc, jo bieži iznāca, ka latviešu leģionāri turējās nikni savās pozīcijās, bet vācieši gļēvi atkāpās, lai neciestu lielus zaudējumus dzīvā spēka ziņā. Mēs sapratām ko nozīmē krievu atgriešanās Latvijā. Dievs nedod, kas notiks ar mūsu piederīgiem? To labi zināja vācieši. Tādēļ latviešu leģiona pulkus nozīmēja sevišķi bīstamās frontes noturēšanas vietas, lai varētu vācu vienības (sevišķi smagā ieroču tehnika) atkāpties un ieņemt jaunas sagatavotas aizstāvēšanas pozīcijas. Lai kāda bija mūsu leģionāru griba noturēties savās pozīcijās, kuru aizstāvēšana prasīja lielus dzīvā spēka upurus, mūsu cerības nepiepildījās. Vācu vērmahts un SS vienības tomēr "neturējās", tādēļ arvien mūsu leģionāru vienībām draudēja ielenkums. Krievi to labi izmantoja stratēģijā. Šaurā ķīlī krievi izveidoja pakavu. Tā mums nekas cits neatlika kā atkāpties uz "atjaunotām" pozīcijām. Šie loki bija lieli. Viens ķīlis Vidzemes šosejā, otrs Daugavas kreisais krasts un mēs pa vidu.
Esmu atkal aizskrējis tālu notikumiem priekšā. Tā tad atrodamies pa labi no Cesvaines. Frontes dunoņa neko labu nevēsta. Vai nu krievu, vai vācu artilērijas sagatavošanas uguns uzbrukumam. Pagaidām noskaidrojam, ka fronte no mums atrodas ap 30 kilometru, bet debesu jumā pie apvāršņa ir redzami sārti, zaļi un balti atblāzmojumi. Brīžiem liekas, ka sapņoju vai tik nav Jaunais gads, kad uz ielas spārdīju sprāgstošos korķus. Tuvumā un tālumā debesīs redzamas raķešu šautās atblāzmas. Arī skaņas, kā tālā Daugavmalā, kuģu sirēnas kopā ar baznīcas zvaniem. Bet kāpēc zeme dreb? Tā arī sapnis pārtrūka. Tā bija nāves pļauja tālumā... Latvijā...
Liekas, ka esmu nupat iesnaudies. Skaļa pavēle stāties ierindā ar visu kaujas uzkabi. Tā sākās mūsu ceļš uz dunošo fronti. Pievakarē esam nonākuši galā. Visā frontes līnijā spīguļo dažādu krāsu raķetes. Pa retam dzirdamas automātu kārtas un arī granātu sprādzieni. Esam atvesti netālu no Skaistlauka artilērijas pulka Tur mūs uzņem laipni. Tiekam paēdināti ar garšīgu putru un tēju. Noguldīti kādā šķūnī. Naktī gulēt iznāk maz. Lidmašīnu uzlidojumi, ar bumbu sprādzieniem, traucē mūsu trauslo miegu. Agri no rīta atbrauca zenītbateriju komandieri ar mazam automašīnām, lai papildinātu savu bateriju rindas. Vienu no komandieriem es pazinu. Viņš komandēja rīdzinieku bateriju. Tas bija leitnants Apsītis. Ar viņu mēs kopā bijām zenītinstruktoru baterijā. Kopīgi arī uzsākām savas jaunkareivju gaitas. Starp citu, viņš bija mūsu "ulmaņlaiku" tieslietu ministra dēls. Viņš bija patīkams, labs kara biedrs un nekad dienestā nelepojās ar savu izcelsmi. Mēs visi, kopīgi pārkāpdami disciplīnas reglamentu, tikām sodīti stundu pie šautenes. Tur baterijā nešķiroja, ministra dēls, vai zemnieka dēls. Visi bijām līdzīgi jaunkareivji.
Arī tagad sarokojāmies. "Nu ko karosim?" Atbildēju: "Karosim!" Biju priecīgs, ka satiku pazīstama baterijas komandieri. "Atvadies, un saņem savas mantas, nav laika, mašīna gaida." Sāku atvadīties, un pēkšņi atcerējos savu draugu ar kuru mācījos pamatskolā un turējāmies kopā līdz pat dienestam, kamēr iesauca leģionā. Kā lai pametu savu draugu Homo Lapsu? Aizgāju pie Apsīša un lūdzu, ka mēs esam divi gājēji ar vienādām dienesta pakāpēm. Viņš laipni atbildēja, ka saprot mūsu draudzības jūtas, bet viņam baterijā ir brīva tikai viena vada komandiera štata vieta. Ja nebūtu draugam dienesta pakāpe, tad varētu kaut kā iegrozīties. "Viena minūte pārdomām.", sacīja leitnants: "Pie manis nebūs slikti, nenožēlosi." Minūte bija pagājusi. Atvadījos no leitnanta Apsīša. "Piedod, tomēr palikšu kopā ar savu bērnības draugu." Apsītis: "Tā ir Tava darīšana. Žēl." Atsveicinājāmies. "Iespējams, ka liepājnieki jūs abus paņems." Skumji palika ap dūšu. Daži no mūsējiem skaudīgi noskatījās par manu pazīšanos ar Apsīti. Citi teica: "Satiki pazīstamu komandieri, pie tam pazīstamu dienesta biedru, es gan tā nebūta darījis." Laika pārdomām nebija. Tūlīt otrais baterijas komandieris uzrunāja mūs: "Vajadzīgs viens vada komandiera palīgs pie zenītlielgabaliem. Otrs paliek par sakaru grupas komandieri." Es iegrūdu dunku sānos Homo. "Unteršārfīrers Heinrihsons" un "Unteršārfīrers Lapsa". Ar to tad tikām ieskaitīti latviešu leģiona 19. divīzijas liepājnieku zenītbaterijā. Žēl bija šķirties no saviem dienesta biedriem. Viņi tika iedalīti citos latviešu leģiona divizionos, kur bija vajadzīgs papildinājums zenītieročiem. Varēju pateikties liktenim par savu izvēli. Baterijā atradās četri smagi zenītlielgabali (8,8 cm) un vieglie flacki (2 cm) lielgabali. Mūsu baterija bija triecienbaterija. Visi lielgabali bija ar autovelkmi, lai varētu ātri pārvietoties. Liepājnieku baterija atvairīja gaisa un kājnieku uzbrukumus, kā arī tanks. Visi "vecie" karavīri bija kaujās rūdīti. Katrs zināja savu vietu. Aukstasinīga rīcība pat uzbrukuma brīžos. Tādi bija gandrīz katru dienu un reizēm arī naktī. Reizēm bija gadījumi, kad ienaidnieks pārrāva mūsu kājnieku ierakumus un ielauzās ar tankiem aizmugurē. Tad mēs ieņēmām savas pozīcijas un tankus iznīcinājām (aizdedzinājām) ar termiskajiem šāviņiem. Pietikās no pieciem divus iznīcināt, ka pārējie bēga atpakaļ. Tas prasīja no mums stiprus nervus un saskaņotu rīcību. Palīdzēja arī labi nodrošinātie telefonu un radio sakari. Mani un Homo jaunajā zenītbaterijā nogādāja vācu apvidus mašīna "stoiers". Baterijas komandieris mūs ieveda savā mītnē lai noskaidrotu mūsu zināšanas zenīt un gaisa aizsardzības jomā. Uzzinājis par mūsu zenītinstruktoru mācību beigšanu 1939.–1940.gadā, to, ka Jelgavā strādājām par instruktoriem pie zenītieročiem un dalību pie "ķīļa" pārraušanas bija ar mums apmierināts. Mani tūlīt aizveda pie flacka baterijas vada komandiera un ar to iepazīstināja: "Zenītartilērijas vecākais instruktors." Vada komandieris Zemzars: "Nu tad vienreiz arī mums būs speciālists!" Izrādās, ka pārējie ir parasti puiši, kas visu ir iemācījušies kaujas apstākļos pa vaļas brīžiem. Tagad viņi arī ir speciālisti, jo katru dienu, gandrīz gadu, praksē. Viņi ir katrs savā vietā neatvietojami. Zināšanu apgūšana kara tehnikā tā ir mūsu, katra dzīvība. To mēs apzināmies. Mans draugs Homo kļuva par sakaru grupas komandieri. Viņš bija apmierināts. Viņa puiši savu lietu prata un visu izdarīja precīzi un pareizi. Savam vada komandierim prasīju pēc iepazīšanās: "Kas man tiks uzticēts? Jeb kādi būs mani tiešie pienākumi?" "Palīdzi darīt man to pašu neko," komandieris noteica. Sākumā nesapratu, tad abi sākām gardi smieties. Viņš saviem puišiem bija iemācījis paklausību no acu uzmetiena. Reti iznāca kādreiz kādam padotam ko aizrādīt. Pat dežūras "kanaki" paši sastādīja pēc savām vēlmēm. Vienīgi papēžu “sišana" viņiem nepatika. Bez tās varēja iztikt. Šeit netika dota lieka, ārišķīga pavēle. Kaujas apstākļos ikviens zināja, ja tika dota pavēle, tad to deva pārdomāti un to jāpilda bez kavēšanās. No tās izpildes ātruma atkarājas mūsu dzīvības. Piemēram: "Trauksme." Agrāk tā bija mācību trauksme, kuru neņēma diez cik nopietni, bet tagad "gaisa trauksme" nesa nāvi. Ar to nu jokot vairs nevarēja. Mūsu pozīcijas atradās augstienē, ar labu apkārt skatu. Kādu kilometru no frontes līnijas atradās meža masīvs ar, pēc visiem kara likumiem ierakstiem un nomaskētiem lielgabaliem, tālmēru predektoru un gaisa novērotāju – tālskati. Sākumā man likās, ka frontē ir iestājies tāds kā pamiers. Cerēsim, ka pāris dienas atpūtīsimies. Sevišķi runīgi kanaki nebija. Tam varēja būt divi iemesli. Mani uzskatīja par jauno, nepieredzējušo, vai arī dienesta pakāpe ieturēja zināmu distanci. Savu autoritāti vajadzēja iegūt ar "diplomātiju". Pakāpeniski iepazīties ar katra labajām īpašībām un ievērot dažu vājību. Vislabāk to var redzēt kaujas apstākļos. Izturējos ļoti rezervēti. Zināju, ka arī es tieku aprunāts un novērots.
Pēkšņi atskan: "Gaisa trauksme!" Līdz šim miegainā apkārtne pārvērtās, kā skudru pūznis, kurā iemests čiekurs, Desmit sekundēs visi bija ieņēmuši savas vietas pie lielgabaliem. "Bumbvedēji no austrumiem," vada komandieris nokomandēja no gaisa novērotāja tālskata. Baterijas komandieris iznāca no sava bunkura: "Smagiem uguni." Visi četri lielgabali, burtiski reizē, izšāva uz krievu divpadsmit lidmašīnām. Mēs vērojām lidmašīnu virzienu un trāpījumus. Ik pēc četrām sekundēm atskan mūsu lielgabalu grāviens. Likās, ka bungādiņas neizturēs. Paveros uz lidmašīnām. Visapkārt viņu bumbvedējiem sprāgst mūsu šautās granātas. Dzirdama arī no kaimiņiem, vācu zenītlielgabaliem, atklātā uguns. Bumbvedēji tuvojas mūsu novietojumam. Pēkšņi, kā vārnas, atdalās atsevišķi bumbvedēji un dodas ar purnu uz leju, virzienā uz mūsu bateriju. Mūsu vada komandieris: "Flackiem uguni!" Paveros augšā, kā bumbvedēji paver savas lūkas un skaidri redzu, kā atdalās bumbas no lidmašīnas, tieši uz mūsu bateriju. Mūsu flacki, četri gabali, raida trasējošos šāviņus. Viens šāviņš fosforizējošs (termisks), otrs šāviņš bruņusitējs. Visa šāviņu trajektorija skaidri redzama. Apkārt baterijai krīt bumbas. Tā ir drausmīga šāviņu eksplozija. Zemes un šķembu krācoņa. Lidmašīnas virs mums pagriezušas savus "dibenus", kuri klāti bruņu plāksnēm. Bumbvedēji pēc kārtas atbrīvojās no savas nāvējošās kravas. Pirms lidmašīnu izlīdzināšanās, virs mūsu galvām, tiekam apšaudīti ar lidmašīnu ložmetējiem. Pēkšņi ir iestājies klusums. Sākam skatīties vai visi esam dzīvi. Un tiešam brīnums. Pēc tādas elles, pat ievainoti neesam. Ap mūsu bateriju vēl kūpoši bumbu krāteri. Tūlīt tiek saskaitīt izšauto šāviņu čaulas, lai nosūtītu arsenāliem uzpildīšanai. Stobri sakarsuši. Kanaki nosvīduši atlaižas zālītē. Atslābina savus nervus. Nepieminēju iznīcinātājus "Jak", kas apsargāja bumbvedēju eskadriļas. Tie ar savu motora troksni un ložmetēju kārtām, virs mūsu galvām, taisīja elles troksni. Trāpījumi "IL" bumbvedējiem, kad viņus notrieca, bija diezgan reti. Vairāk tos iznīcināja mūsu "meseršmiti" un "fokerwulfi". Mēs iespējams ar lielgabalu granātu šķembām tikām savainojuši viņu lidmašīnas un dzīvo spēku. Vislabāk to zināja krievu lidotāji atgriežoties aerodromā, jeb arī neatgriežoties...
Šādi uzbrukumi no gaisa atkārtojās ik dienas, divas, trīs reizes. Naktī mūs traucēja "kukuruzņiki".
Tīšām aprakstīju gaisa uzbrukumu diezgan sīki, jo tāda bija mūsu zenītnieku karošanas ikdiena frontē. Mūsu uzdevumos ietilpa arī atkāpjošo vienību apsargāšana no pretinieka gaisa spēkiem. Noteikta objekta, stratēģiski svarīgu tiltu nosargāšana. Mūsu baterija palika pēdējā kamēr visas vienības bija atkāpušās pār vienīgo tiltu. Pēc mums vēl palika sapieri – spridzinātāji. Tad mēs ar saviem "štoeriem" atkāpāmies uz "iztaisnotās" līnijas, lai nosargātu attiecīgu augstieni vai stratēģisku vietu. Bija ari tādi gadījumi, ka krievu vienības sāka mūs apšaudīt ar mīnām. Tomēr nedrīkstējām bez pavēles atstāt tiltus, lai gan mēs cietām zaudējumus.
Kādā frontes pārrāvumā, kurā piedalījās tanki "T34", leģionāri palaida aizmugurē tankus zinādami, ka tie ir mūsu apšaudes lokā. Par to tika paziņots mūsu baterijai pa rāciju. Kaujai sagatavojās kā smagie, tā flacka lielgabali. Smagie (8,8 cm) ar tiešo tēmēšanu pa atsevišķiem tankiem. Visi četri, katrs pa savu tanku. Lielgabala komandieris, gaidīja tanku apstāšanās brīdi, tas garantēja 100% trāpījumu. Tanks braucot vāji "redzēja" apvidu. Lai varētu labi "redzēt" vajadzēja apstāties. Tanki bija ielauzušies aizmugurē kādu kilometru, tāpēc viņi biežāk apstājās, lai izlūkotu apkārtni. Tas nāca par labu mūsu uzvarai. Trīs tanki aizdegās, divi atšaudīdamies atkāpās, ja vien ar tanku dūrēm kājnieki viņus nesadedzināja.
Iznāca tāda kā lielīšanās. Nē. Tanki braucot šāva. Varbūt kāds šāviņš kaut kur trāpīja. Iemesls ir vājā redzēšana. Visa tā šaudīšanās tankiem bija uz labu laimi, izņemot ja tanks apstājas un ierauga mērķi, tad mums var klāties plāni. Tādēļ tikko tanks apstājās mēs gāzām baltu uguni. Savā ziņā divkauja. Katru dienu vai nedēļu jau nebija pārrāvumi frontē, tikai retos gadījumos. Un tomēr domāju, ka neviens mēs negaidījām šos briesmīgos tankus. Mēs ļoti nervozējām un ļoti badījāmies par savām dzīvībām, jo katrs tanku lielgabala šāviņš tika tēmēts, lai iznīcinātu mūsu lielgabalus un to apkalpi.
Tā tomēr bija izmisīga cīņa pret nīstamo ienaidnieku. Vajadzēja tik padomāt, kas notiks ar mūsu ģimenēm, ar visu latviešu tautu, ja atkal sarkanais mēris pārņems mūsu Tēvzemi. Tādēļ neviens upuris nav par lielu, lai noturētos, lat atsistu uzbrukumus. Lai kā mēs cīnījāmies un cerējām uz saviem panākumiem, Lielvācijas karavīri bija izšāvuši savu pulveri. Izveidojās divas frontes. Lielāko ļaunumu nodarīja amerikāņu un angļu gaisa spēki. To uzlidojumi pakāpeniski iznīcināja Vācijā visas karam svarīgās naftas pārstrādāšanas rūpnīcas. Naftas trūkumu izjutām arī mēs frontē. Agrāk krievu bumbvedēji bailīgi parādījās frontē. Tagad mūsu baterijām uzlidoja vairākkārt dienā. Vācu iznīcinātāji "meseršmit" ļoti retos gadījumos uzbruka eskadriļām, kuras pavadīja krievu "JAK" iznīcinātāji. Ne jau baiļu dēļ vācu iznīcinātāji neuzbruka, bet gan benzīna trūkuma dēļ. Tā tad, pirmo reizi redzu, kopš kara sākuma, krievu lidmašīnu pārspēku. Arī mūsu kara mašīnām neizsniedza benzīnu pilnā mērā. Ar pavēli, virsnieku un štābu, mašīnas, tika piekabinātas mūsu kaujas lielgabalu velkmēm, lai taupītu degvielu. Tas jau praktiski norādīja uz vācu armijas tehnisko vājumu. Ko līdzēja ja bija lidmašīnas, bet viņas nevarēja izmantot pilnvērtīgiem uzbrukumiem. Vācu karavīri saņēma no mājām sēru vēstis par saviem kritušiem piederīgiem. Tas iespaidoja vācu karavīru morāli. Arī mēs jutām viņiem līdz, bet arī sapratām, ja tiešām nenotiks kāds brīnums, tad arī mūsu Latvijai beigas, varbūt tāpēc mēs cīnījāmies izmisuši, jo mums nebija ko zaudēt. Ja nu vienīgi savu dzīvību.
Esmu atkal aizrāvies aprakstot cīņas momentus. Tā tad atrados jau vairākas dienas jaunajā apmešanās vietā. Mani uzdevumi pagaidām novērot kaujas norisi un iepazīties ar saviem padotiem. Nojaušu, ka padotie, lai gan jauni pēc gadiem, tēlo piedzīvojušus karavīrus. Sajūtu, ka man autoritāti iegūt būs ļoti grūti. Pēc savas pieredzes zinu, ka vajadzīgs laiks un kara mākslas prasme, lai padoto acīs kļūtu "līdzīgs". Tāda izdevība man radās diezgan nejauši.
Pagājis rīta cēliens. Katrs kaut ko darīja. Mazgāja savas zeķes, kabatas lakatus, šuva pogas. Pat obligātais gaisa novērotājs atpūtināja savas acis. Vislabāk man patīk būt vienam, lai brīvā brītiņā pasapņotu par mājām un padomātu, kā klājās maniem mīlīšiem. Pēc manām domām viņi atradās Kurzemē pie Zentas. Labākā vieta "sapņošanai", kur mani neviens netraucēja, bija flacka lielgabals. Viņam bija sēdeklis ar skatekļiem, rokturis, ar kuru vadīja lielgabala stobru vertikālā plaknē, un kājām horizontāli. Savos brīvos brīžos patrenējos lielgabala praktiskā vadīšanā. Kad ieraudzīju kādu retu putnu lidojam, tad mēģināju teorētiski to sašaut.
Šoreiz iznāca ļoti negaidīts uzbrukums no netālā meža, kas atradās sānus, aizmugurē frontei. Nekad nav nākusi no aizmugures ienaidnieka kara lidmašīna. Parasti kara lidmašīnu uzbrukumi tika novēroti no frontes puses vai sāniem. Viss tas uzbrukums norisinājos dažās sekundēs un pēc pāris minūtēm kauja bija beigusies.
Virs sānu meža, pār koku galiem ieraugu divus iznīcinātājus, kuru sānos ieraugu sarkano zvaigzni. Ātri ietveru lielgabala skateklī priekšējo iznīcinātāju. Pēc instinkta pagriežu lielgabala stobru krusta skateklī ar kāju sviru apsteigumam, vienas lidmašīnas garumā, un nospiežu sprūda pogu.
No lielgabala stobra izšaujas spīdoša ložu trase vienas kasetes apmērā (20 šāviņi). Vairāk nevarēju izšaut, jo nebija apkalpes, kas nomaina kaseti. Skan motora rūkoņa. Ieraugu, ka pirmajai lidmašīnai, izšaujas no motora melni dūmi. Pēkšņi iznīcinātāja purns lēnā lokā dodas pret zemi. Kaut kas no iznīcinātāja atdalās un plīvo gaisā. Tad lidmašīna atsitās pret zemi un ar milzīgu liesmu un melniem dūmiem eksplodē kādus pāris kilometrus no mūsu novietnes. Tas viss notikās pāris minūtēs. Tagad tik ieraugu visus mūsu kanakus ar baterijas un vada komandiera klātbūtni, kas tāpat vēro visu notikušo. Otrs iznīcinātājs aukstasinīgi met apļus ap nokritušo lidaparātu. Kaimiņu, vācu baterijās, atklāj pret otro iznīcinātāju uguni. Pēc otrā apļa iznīcinātājs atstāj savu nelaimīgo biedru un dodas viens uz savu aerodromu....
Zinu, ka esmu pārkāpis noteikumus. Esmu atklājis uguni bez priekšniecības ziņas. "Kas šāva uz lidmašīnām?", atskanēja baterijas komandiera bass. Visu skati pagriezās pret mani, jo arvien atrodos lielgabala sēdeklī. Nostājos pamatstājā un ziņoju: "Atklāju uguni pret ienaidnieka iznīcinātājiem unteršarfīrers Heinrihsons." Baterijas komandieris: "Ātri uz manu mašīnu. Es braucu uz štābu. Manā vietā paliek vada komandieris Zemzars." Apjucis nezināju, vai esmu izdarījis lielu pārkāpumu, tādēļ paskatījos uz pārējiem kā glābiņu meklēdams. Ieraudzīju savu kanaku sejās pirmos smaidus. Pienāca klāt, spieda man roku un sita pa plecu. Apņēma mani lokā un uzurrāja. Pats jutos ļoti neveikli. Nekādu varonību neesmu izdarījis. Vienkārši gadījās, ka trāpīju.
Vada komandieris mani visu klātbūtnē apsveica un paskaidroja, ka tas esot frontē rets gadījums, ka atsevišķs flacka notriecot iznīcinātāju, pie tam viens pats, bez pārējiem apkalpes locekļiem. Lai nu kā, bet redzēju karavīru sejās, ka esmu ieguvis savu autoritāti. No šī brīža mani sāk uzrunāt uz tu. Man gan esot labs acumērs. Sāka visi interesēties, kur es esmu karojis un ieguvis kaujas iemaņas. Arī baterijas komandieris atgriezās. Soda vietā viņš paspieda man roku. "Tas ir visu mūsu leģionāru un mūsu baterijas gods, ka esam notriekuši krievu iznīcinātāju. Štābā ieteicu Jūs apbalvošanai." Ar to es tiku iekļauts kā pilnvērtīgs kanaks mūsu zenītbaterijā. Tiku apbalvots ar triecienu nozīmi un pieciem pusstopiem brandavīna.
Tas plīvojošais priekšmets, kas izkrita no iznīcinātāja, bija apvidus karte. Karte nokrita mūsu baterijas teritorijā. Arī es redzēju viņu karti. Uz tās bija iezīmētas frontes pozīciju līnijas. Manuprāt lidotāji bija iedomājušies, ka viņi jau lido savā pusē, jo viņi pārlidoja mūsu bateriju tikai 200–300 metru augstumā. Liktenīga pārskatīšanās. Kas gan varēja pateikt, kāds uzdevums tika dots abiem sarkaniem lidotājiem? Cik viņi bija notriekuši lidmašīnas, vai iznīcinājuši mūsu latviešu bēgļus uz neaizsargātiem ceļiem? Atbildes būtu dažādas. Tāds ir karš. Katrs aizstāv savu taisnību. Bet kāda tā ir?
Turpinās mūsu atkāpšanās (frontes iztaisnošana). Grūti redzēt, kā mūsu zemnieki, saimnieki un gājēji, atradās ceļa jūtīs. Kā jau aprakstīju, mēs atstājām pozīcijas pēdējie. Mūsu virziens bija pa lauku ceļiem, Cesvaine, More, Ropaži, Rīga. Pārrāvums gadījās pie Ērgļiem. Tur mūs speciāli izsauca, lai neizveidojas "maiss". To likvidējot, atkal braucām savu ierasto ceļu uz Rīgas pusi. Reizēm likās patīkami redzēt kādreiz redzētās jaunības takas. Vairāk tomēr nomāca ārkārtīgas skumjas par atstātajām, skaistajām Latvijas ārēm. Ļoti bēdīgu iespaidu atstāja latviešu bēgļu pilnie lauku ceļi. Lielākām saimniecībām bija vairāki, trīs līdz pieci zirgi un tik pat daudz ratu. Visi rati piekrauti ar nokautām žāvētām cūkām, miltiem un dažādiem citiem produktiem, kā arī sadzīves mantām. Ratos sēdēja vecāko gada gājumu piederīgie. Jaunā paaudze uzmanīja pie ratiem piesietās gotiņas. Tāļu ceļu gājušas, atlūzušu nagu dēļ gotiņas kliboja. Aitiņas žēli blēja. Redzējām ratos saimnieces slepus notraucam no vaigiem asaras. Viena, otra vecā māte žēlojas: "Kam man otro reizi jāpiedzīvo bēgļu gaitas, labāk būtu palikusi nomirt savā zemītē. Dēls (saimnieks): "Vecomāt, vai tev patiktos tas ceļš, kuru piešķīra sarkanie komunisti – uz Sibīriju." Tad iestājās smags klusums, domājot par aizvestajiem radiniekiem, kā arī par savu ceļu un likteni, kur tas viņus atvedīs.
Daudzi bēgļi vilcinājās ar aizbraukšanu un palika pēdējie. Bija grūti viņiem ieskaidrot, lai nogriežas kādā mežā, kamēr krievu pirmās līnijas aizies viņiem garām. Ak dēliņi, turaties, mēs gaidīsim jūs atpakaļ. Citi lūdzās, lai paņemot līdz Rīgai viņu dēlus un meitiņas. Tur radiņi viņus paglābs no sarkano varmācības. Daudzi, daudzi palika ceļos, kur tos panāca sarkanā armija. Daudzi vīri un dēli sagāja mežos, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību un brīvību. Sākās latviešiem tās šausmas, no kā mēs visvairāk baidījāmies.
Kāda epizode par bēgļiem. Ap mums daudz pamestu lauku māju. Visas lielāko tiesu pamestas steigā. Klētīs atradās veselas bagātības ar nepaņemtiem pārtikas produktiem. Skapji pilni ar apģērbiem. Tā mēs, kur apstājāmies, jutāmies kā leiputrijā. Cepām pankūkas. Nokāvām apkārt klejojošus teļus. Mūsu baterijas "kohs" lūdzās lai nāk pie viņa zupas katla, kas vairāk atgādināja gaļas sacepumu, ne zupu. Tā nebija no mūsu puses zagšana. Ja nebūtu paņēmuši, nokāvuši mēs, paņemtu sarkanā armija. Tāpat palika daudz nepaņemtu mantu un lopu. Kur gan mēs tos liktu. Tā bija tāda našķošanās. Bija arī tāds gadījums. Patrulēdami ap savu teritoriju, sadzirdējām vaimanas tuvējās lauku mājās. Mūsu patruļa (štreife) sastāvēja no priekšnieka un trim karavīriem. Iegājuši lauku sētā ieraugam sajūgtus ratus, raudošas sievas un vācu žandarmus, kuri krauj vezumā kažokus, žāvēto gaļu un citus karam nesvarīgus priekšmetus. Sievas, ieraudzīdamas mūsu latviešu vairodziņus, cita caur citu centās paskaidrot lietas būtību. Beidzot parādījās pats saimnieks, kurš izstāstīja, ka žandarmi izdzina no mājas, lai braucot uz Vāciju. To arī gribējuši darīt, lai tikai atļaujot ņemt līdz pajūgus, kuros novietot ceļam vajadzīgo pārtiku un kādu dārgāku mantu. -"Vācieši saka, ka neesot laika krāmēšanai un lopu kaušanai. Lai braucot prom kā stāvot, tūlīt būšot klāt komunisti, tad visus apšaušot." Viņš lūdzot mūs viņu aizstāvēt, lai varētu paņemt līdz nepieciešamo pārtiku un drēbes, gan bērniem, gan sev. Divi vācieši ar žandarmu bleķi uz krūtīm ieraudzīja mūs. Viens no tiem, vērrmahta unteroficiers, tur rokās kādus sieviešu apģērbus. Stāvoklis mums bija skaidrs. Te notika skaidra aplaupīšana. Par to, pēc kara soda likumiem draudēja nošaušana. Izmantodami savu pārspēku un žandarmu izbrīnu par mūsu ierašanos mūsu četri automātu stobri tika pavērsti pret viņiem: "Hende hoh!'" Pārlaizdami vienu šāvienu kārtu pār viņu galvām: "Jūs nodarbojaties ar laupīšanu." Atņēmām automātus. Tā viņi nokļuva mūsu varā. "Mēs palīdzējām baueriem sakrāmēt vezumus." Es atbildēju izsmejoši: "Hetfen sie bitte.'" Tā arī notika. Varenie žandarmi palīdzēja piekraut vezumus ar visu to, ko saimnieks un saimniece gribēja. Tad pierakstījām nobaidīto, lūdzošo vāciešu vārdus no zolbūha. Apsolījām, ja skriešus pazudīs no šejienes, tad neziņosim viņu priekšniecībai. Atdevām viņiem šaujamos un pavēlēju: "Viena pagriešanās atpakaļ, nozīmēs jūsu nāvi." Viņi aizcilpoja, kā zaķi zigzagu, lai mūsu varbūtējās automātu kārtas tos neķertu. Pat sievišķi iesmējās. Pavadījām līdz ceļam vezumu. Pieteicām saimniekam par zināmo risku ceļā, ka viņus var panākt sarkanā armija. Viņš pateicās mums par palīdzību un ņemšot vērā mūsu aizrādījumu. Mums piedāvāja lielu žāvēta speķa gabalu. Bez šaubām mēs atteicāmies, novēlēdami viņiem laimīgu ceļu. Žēl mūsu latviešus... Klusēdami devāmies atpakaļ savā novietojumā. Kas notiks ar mūsu piederīgiem? Cik tomēr mēs esam bezspēcīgi. Mūsu vienībā karavīru vairums no Kurzemes, tādēļ viņi vēl neizjuta tik smagi visu redzēto uz lauka. Katrs domā, ka varbūt tieši viņu ģimenītes paglābs lielais Liktenis. Ir jāpieķeras katram, kā slīkstošam, pie salmiņa. Varbūt tomēr...
No priekšniecības, klusu, uzzinām, ka sarkanie tur zem apšaudes visu Vidzemes šoseju. Daugavas kreisais krasts ieņemts līdz Ērgļiem. Esam tālu ielenkti, ar draudiem, ka varam nokļūt maisā. Mēs esam labi bruņoti, arī mehanizēti. Arvien šaurākā strēmelē, atkāpjoties uz Rīgas pusi, rodas ieroču šķiru sablīvējumi, artilērija, tanki, mīnmetēji "maujošās govis" – tā sauc reaktīvos šāviņus ar fosforu. Karavīri stāsta: kur šis šāviņš nokrīt tur paliek "brāļu kaps." Šo šāviņu palaiž tikai tad, kad sarkanie uzlaiž mums virsū savu "katjušu", tādus pašus reaktīvos šāviņus. Šis sablīvējums rada zināmu drošību flangos. Varam elastīgi atvairīt sarkano mēģinājumus mūs ielenkt. Šie sablīvējumi mums rada arī daudz darba. Sarkanie no gaisa mēģina iznīcināt, vai nodarīt zaudējumus vācu armijai. Šī iemesla dēļ mūsu vienības tiek labi apgādātas, gan ar benzīnu, gan šāviņiem, gan ar pārtiku, tai skaitā frontes paciņām. Paciņās atradās 100 grami žāvētu vīģu vai rozīņu, kafija (100 grami) šķiltavas, cigaretes. Tā domāta, kā dāvana no aizmugures. Mazs iepriecinājums. Aizvien drošāk jutās mūsu pretinieku gaisa spēki. Dienā daudzie uzlidojumi kļuva arvien intensīvāki. Nedrīkstam pamest savus sēdekļus pie lielgabaliem. Novērotājiem dodam pastiprināto maiņu. Krītošās bumbas un kaucošie lidmašīnu motori bendē mūsu nervus. Vienā tādā uzlidojumā, kas virzījās uz mūsu pusi, astoņi trieciena bumbvedēji ar bruņu plāksnēm zem spārniem, atļāvās lidot bez iznīcinātāju pavadības. To izmantoja vācu gaisa štābs un izsūtīja pret sarkano triecienenbumbvedējiem četrus iznīcinātājus "Focke Wulf". Tos vadīja cīņā pieredzējuši lidotāji. Viņi no apakšas pielavījās aizmugurē pēdējām lidmašīnām un atklāja, ar īsām kārtām, pa lidmašīnu motoru un kabīni ložmetēja uguni. Nākošais "fokeris" pa otru, aizmugurē lidojošo bumbvedēju. No pirmās izšāvās liesma, tā turpināja lidojumu dzērves kāsī. Tad pārlūza kreisais spārns un bumbvedējs gāzās grīstē zemē pēc brīža eksplodējot ar visu bumbu kravu. Vēl divas lidmašīnas tika aizdedzinātas un nogāzās zemē. Tad parādījās "JAK" iznīcinātāji, kuri ieradās par vēlu. "Fokeri" bija pazuduši. Tikmēr atlikušie triecienbumbvedēji sasniedza mūsu apšaudes zonu. Ar lielu niknumu šāvām granātu kārtas no visiem lielgabaliem. Arī sarkanie, par zaudētām lidmašīnām un lidotāju apkalpēm nežēloja mūs. Snuķus palaižot uz leju, sāka mirkšķināt viņu smagie ložmetēji. Tad atvērās lūkas ar nāvējošo kravu un katra lidmašīna pēc kārtas pārbrāzās pār mūsu galvām, pat jutām karsto motoru svelmi. Kā nāves elpas dvašu. Jutāmies kā elles katlā. Saspiestā gaisā, šķembu svelpšana, bumbu grāvieni, motoru, rūkoņa. Uz ceļa, kuru mēs apsargājām no gaisa uzbrukumiem, bija radusies panika. Lauku lielgabalu zirgi sapinušies savā iejūgā. Karavīri pārgrieztām acīm bailīgi līda ārā no kartupeļu vagām. Liekās, ka kādam vajadzēja arī izmazgāt savas bikses. Arī mēs šādu uzbrukumu pārdzīvojām smagi. Nerunīgi, ierāvušies sevī, bailīgi vērojām debesu malu,.. Uzbrukumi no gaisa turpinājās katru dienu, izņemot, tad, kad pārvietojāmies uz jaunu "iztaisnoto līniju". Sliktākais, ka pēc šāda uzbrukuma dienā, nevarējām pavadīt mierīgu nakti. Nakts traucētāji bija nakts bumbvedēji – "kukuruzņiki", kurus vadīja arī sievietes. Varenās padomju sievietes, mātes, kas meta savu nāvējošo kravu uz lauku ceļiem un šķūņiem, kur pārgulēja bēgļu ģimenes. To viņas nedzirdēja, kā bļāva ievainotās sievietes un bērni un kur nu vēl zirgi, govis. Visas lidotājas, komjaunietes izpildīja partijas gribu. Sita fašistus un viņu līdzskrējējus. Tikai iznīcināt, saņemt sarkano zvaigzni par fašistu iznīcināšanu. Vai latvietim ir vajadzīgs fašisms vai komunisms? To viņas, lidotājas, nesaprata, ka mums ir dārga Tēvzeme, mūsu latviešu tauta, ģimene. Ka mūsu mīļums ir lauku sēta un mūsu latviskās tradīcijas. Ko jūs laužaties mūsu svētajā zemē? Mēs gribam mierīgi dzīvot savā Dievzemītē. Jums nav tiesību ielauzties mūsu zemē un uzspiest savu komunistisko režīmu. Ejiet prom ar visu savu Staļinu un Ļeņinu no mūsu Dievzemītes un dzīvojiet laimīgi savā bagātajā zemē.
Stāsta, ka starp viņām, lidotājām, ir bijušas arī latvietes. Varbūt kādam radās šaubas, ka sievietes tiešām ir bijušas lidotājas. Šajā sakarībā aprakstīšu vienu nakts uzbrukumu.
Mums kaimiņos novietojumā, pirmo reizi, atradās starmetēju baterija kuras bruņojumā bija milzīgi prožektori ar dīzeļmotoru elektrostaciju, dinamo. Mēs atradāmies tuvu galveno ceļu sazarojumam un kādam svarīgam stratēģiskam punktam, ko nākošā dienā evakuēs uz Rīgu. Paredzējām, ka šo nakti gulēšana nebūs. Centāmies nosnausties pie lielgabaliem, lai naktī būtu modrāki. Bija pavadīta smaga diena. Steidzīgā atkāpšanās pa lauku ceļu mūs loti nogurdināja. Atlaižoties uz teltenes, nāk atmiņā viss pārdzīvotais, arī kaut kas no patīkamā. Braucot dienā vēroju tuvojošos rudeni. Mani padoties, kas ir lauku cilvēki, raugās uz Vidzemes augstienes skaistajiem kalnājiem, birzēm. Viņi saka, ka šoruden būšot laukos bagāta raža. Patiešām, rudzu un kviešu lauki kuplo cilvēka augumā. Paretam redzam speciālās vācu brigādes, kas pļauj šos bagātīgi izaugušos labības laukus. Turpat stāv "Imantas" firmas kuļmašīna, ar kuru tiek izkulti graudi, lai tos nogādātu uz aizmuguri. Skumji ir vērot tos laukus, kuri paliek aiz mums. Varam iedomāties tos lauku saimniekus, kuri pameta visu savu bagātību, savas iemīļotās tēvutēvu mājas, un viņu smagās sirdis, rūgtās asaras par visu zaudēto. Daba ir daba. Tai ir vienalga vai plosās karš vai valda miers. Tā arī šis skaistais septembris mūs aplaimo ar savu dabas skaistumu. Naktīs sajūtam patīkamu vēsumu pēc dienas tveices. Brīnišķīga zvaigžņota rudens nakts.
Kā gan patiktos, ja pēkšņi rīt paziņotu, ka karš beidzies. Cik utopiska doma! Bet redzot šo nakts mieru, klusumu... Un tad neticēdams savām ausīm dzirdu tālumā klusu murdoņu. Jā, tiešām tie ir nakts traucētāji, "kukuruzņiki". Trauksme! Esam pie saviem lielgabaliem kaujas stāvoklī. Vaukšķēšana nāk arvien tuvāk. Tāpēc, ka nakts ir ļoti dzidra, gaiša, es šo divplāksni ieraugu ar neapbruņotu aci. Pat kaimiņu starmetēju baterijā dzirdama katra komanda: "Sekot lidmašīnai. Neieslēgt kamēr nav lidmašīna virs zenītbaterijas." Mēs arī saspringti vērojam un skatekļos ietveram redzamo divplāksni. Pēkšņi no tālienes komanda starmetējiem: "Ieslēgt gaismu!" Divi prožektoru kūļi krustām pārsteidz lidmašīnu, apgaismojot to pilnīgi. Lidmašīna tiek samesta uz sāniem, tad atkal izlīdzināta. Lidotājam grūti manevrēt, jo augstums bija 300–400 metri. Baltie kūļi lidmašīnu neatlaidīgi noķēra. Visa šī kauja vilkās dažas minūtes. Jau ar ieslēgto prožektoru gaismu "flacki" atklāj uguni. Liekas, ka sašauts motors, jo motora troksni nedzird. Tad gaismas lokā redzam, ka nāvējošā krava atdalījās no lidmašīnas. Bumbas eksplodēja, bet lidmašīna laidās uz leju un pazuda no mūsu redzes loka. Tātad piespiedu nolaišanās, jo nedzirdējām, neredzējām lidmašīnas eksploziju. Baterijas komandieris: "Mašīnu! Braucam apskatīt lidmašīnu." Šoreiz arī es tieku paņemts līdzi mašīnā. Mums līdzi ir automāti un spēcīgi lukturi. Orientējamies pēc apvidus kartes. Tālmērs, ar kuru tika sekots lidmašīnas gaitai uzrādīja mums attālumu līdz nolaišanās vietai. Busole norādīja virzienu. Kļūdīšanās pieļaujama aptuveni desmit metru robežās. Ar apvidus mašīnu precīzi piebraucām nolaišanās vietai. Ieraudzījām lidmašīnu un izklaidus tuvojāmies tai. Tiešām bija impozants skats. Lidotājs stāvēja pie savas lidmašīnas ar pistoli rokā. Mūsu komandieris uzsauca krieviski: "Rokas augšā. Esiet ielenkti." Rokas tiešam pacēla. Apgaismojām lidotāju ar kabatas spuldzēm. Ieraudzījām lidotāju, ķiveri galvā. Sieviete! Spuldžu gaismā izcēlās viņas lielās krūtis un uz tām mirgojošie ordeņi. Viņa stāvēja pārbijušies ar paceltām rokām. Vienā rokā vēl arvien viņa turēja pistoli. Laikam domādama, vai šauties nost, vai padoties. Pavēlēja viņai nomest pistoli. Beidzot viņa nometa pistoli. Laikam krievu valodā dotās pavēles viņu nomierināja. Neviens "fašists" nemēģināja viņu izvarot, vai kā citādi piedurties. Drīzāk uz viņu raudzījāmies, kā uz pretīgu priekšmetu. Viņa tika nogādāta štābā. Kā mums paskaidroja vēlāk, viņai karš ir beidzies. Ir panākta starptautiskā Sarkanā krusta vienošanās, ka karojošās puses, pret sagūstītiem lidotājiem izturēsies lojāli līdz kara beigām. Nezinām vai tā izturējās sarkanie pret sagūstītajiem vācu lidotājiem? Pēc pāris dienām atkal atkāpāmies uz jaunām pozīcijām. Sargājām, no gaisa uzbrūkošā ienaidnieka, atejošo vācu un leģionāru kara spēku. Visa atkāpšanās ir labi disciplinēta un organizēta. Visu atkāpšanās norisi koriģē un kontrolē štābi. Kontrole notika arī no gaisa. Burtiski virs mūsu galvām lidoja vienplākšņu lidmašīna "štrohs"- stārķis. Tā lidoja tik zemu, ka pat redzējām iekšā sēdošo pilotu un viņa pasažieri, armijas ģenerāļi, kurš no augšas novēroja savu karaspēka atiešanu. Jo tuvāk Rīgai, jo blīvāki no karaspēka mūsu ceļi. Visgrūtāk klājās kājniekiem.
Karstais, sausais laiks viņus stipri nogurdinājis. Drūmas, sviedriem un ceļa putekļiem klātas sejas. Uzlocītām frenču rokām, kailām galvām karavīri soļo uz Rīgas pusi. Viņu ir daudz, daudzi tūkstoši. Tādi paši tūkstoši ir palikuši pie Petrogradas, Volhovas purvos un citos frontes posmos. Viņi mira cerēdami, ka Vācija uzvarēs, bet mēs, latvieši atgūsim savas zemes neatkarību...
Tuvu pie Rīgas, drusku aiz Lielvārdes, skaistā vietā uz kādām dienām apstājāmies. Lielais karaspēka sablīvējums devās caur Rīgu uz Kurzemi, daļa ar kuģiem devās uz Vāciju. Mans draugs Homo ir izdabūjis neoficiālu atjauju no priekšniecības doties uz Rīgu, lai divās dienās apmeklētu savu ģimeni. Homa sievai ir piedzimusi meita. Kā jau rakstīju, mūsu vienībā mēs bijām trīs rīdzinieki, es, Homo un baterijas komandieris. Diviziona mašīna devās uz Rīgu un paņēma līdzi Homo. Draugs prasīja, vai man nav ko pasveicināt: "lr, bet tie ir manas sievas māte un tēvs, kuri dzīvo no tavām mājām diezgan tālu." Viņš pagaidīja kamēr uzrakstīju pāris rindiņas. Lai pasveicina no manis mīļi un pasaka, ka es droši vien tikšos ar savu ģimenīti Kurzemē. Līdz šim domāju, ka mana ģimenīte atrodas Kurzemē. Pagāja dažas dienas un Homo atgriezās no Rīgas. "Gusti, tava sieva ir Rīgā ar abām meitiņām. Laimīgā kārtā Vilmiņa piezvanīja uz mūsu mājām. Tev jātiek kaut kā uz Rīgu." Es burtiski, paliku mēms. Vilmiņa Rīgā! Un arī manas mīļās meitiņas. Nu bija ko pārdomāt Ar štāba mašīnu es netikšu uz Rīgu. Tā, benzīna trūkuma dēl, braucot turp tikai ik pa divām, trim nedēļām reizi. Cik ļoti sirdsapziņa moka. Vajadzēja braukt līdzi Homo. Bet vai priekšniecība būtu atļāvusi? Neko darīt, jāatliek braukšana, kad būsim tuvāk Rīgai. Varbūt radīsies kāda izdevība? Izdevība tomēr radās. Es izstāstīju savas bēdas savam vada komandierim Zemzaram. Viņš apsolīja, iespējams Rīgas tuvumā mums būs jāieņem pozīcijas, kurās būs jāpavada kādu nedēļu, tad arī neoficiāli viņš varēs mani palaist uz pilsētu. Tāda izdevība radās, kad bijām sasnieguši Salaspils un Rīgas pilsētas robežu. Tālumā bija redzama Rīgas pilsētas pievārte, gumijas fabrikas "Kvadrāts" jumtu smailes. No ceļa nogriezāmies pļaviņā. Sānus atradās dzelzceļa uzbērums. Vada komandieris Zemzars pienāca pie manis. "Mēs šeit atradīsimies kādas trīs dienas. Izmanto šo iespēju un "laidies" uz Rīgu pie savējiem. Ja vari, ierodies agrāk atpakaļ. Var gadīties pēkšņa pārcelšanās uz citām pozīcijām. Tādā gadījumā šajā vietā, (parādīja ierakuma vietu ar apzīmētu mums zināmu zīmi) atstāšu ziņu, kur esam pārcēlušies. Nekavējies šeit, "laidies" tūlīt."
Tā sākās mans riskantais gājiens uz Rīgu. Baidījos, ka neuzduros vācu patruļām. Ja tos sastaptu, tad mani saņemtu ciet kā dezertieri. Tāpēc savam ceļam izvēlējos neapdzīvotas vietas, tagadējie Pļavnieki, Ulbroka Beidzot sasniedzu Biķernieku meža stūri, netālu atradās Mežciems un tad mājās. Ak šīs iekšējās izjūtas. Reizēm sirds gavilē, reizēm sajūtu sirdī saldtīksmainu nemieru. Kas notiks nākotnē, kurā es ar savu rīcību, jeb izšķirošiem padomiem varu pazudināt savu ģimenīti.
Pēc vairākām stundām tuvojos Teikai. Homo bija noskaidrojis, ka mana ģimenīte neatradās pašreiz Miera ielā, bet gan pie sievas vecākiem. Noguris, nosvīdis skriešus dodos augšā pa trepēm. Tad vienkārši apstājos, lai atvilktu elpu, noslaucītu pieri un nomierinātos. Beidzot nospiežu dzīvokļa elektrisko zvana pogu. Tur nu stāv viņa un mazie, par kuriem naktis un dienas tik daudz domāts. Vilmiņa apkrita man ap kaklu, mazie katrs ap manu kāju. Ilgi tā stāvēt nevarējām, jo dzīvoklī bija Vilmas tēvs, māte un arī man svešāks cilvēks. Pēc iepazīšanās izrādījās, ka svešais ir mājas pirmajā stāvā esošā veikala vadītājs. Skatos, ka ir bagātīgi klāts galds ar dažādiem vācu laikā neierastiem ēdieniem. Pat pāris pudeles šņabja. Noskaidrojās, ka nekāda dzimšanas diena, vai vārda diena netiek svinēta. Tiek izmantota izdevība, ka produktus nav kur likt un tuvākā nākotnē tie tiks atņemti (kā sviests, šņabis, zušu kaste un daudz kas cits), jo tā ir veikala prece. Tā kā visi vācu tirdzniecības uzņēmumi Rīgā ir likvidējušies, tad veikalos ir radies "pārpalikums". Tā nu veikals, kas atradās Vilmas vecāku mājā, bija kļuvis par manas sieviņas darba vietu, kurā viņa strādāja par pārdevēju. Ari veikala vadītājs nojautis drīzo krievu ienākšanu Rīgā. Vēl ļaunāk, varēja gadīties, ka veikalu izlaupa. Tādēļ veikala logiem noslēdza slēģus, preci izdalīja mājas iedzīvotājiem un paši sarīkojuši skumjo banketu. Tiešām, biju izsalcis un nelikos lūgties, sevišķi redzot, ka visiem maziem un lieliem šķīvji bija "garšīguma" pilni. Pēc kādas stundas mielošanās, pamazām sākām sarunas par turpmāko. Zināju, ka mūsu vienība ir vienmēr pēdējā. Aiz tās nāca krievu karaspēks. Varēju tādēļ pateikt diezgan droši, ka lielākais trīs dienas un tad Rīgā būs krievu karaspēks, ar visām viņu zvērībām. Kā atbilde uz manu prognozi tālumā bija dzirdami lielgabalu dunoņa. Arī sievas tēvs un māte negribēja palikt šajā mājā, kas atradās Brīvības gatvē. Tā ir galvenā maģistrāle cauri Rīgai pa kuru virzīsies krievu karaspēks. Ar Vilmiņu norunājām ka pa Gaisa tiltu un caur kapiem aiziesim uz mūsu mājas vietu, Miera ielā. Pa Brīvības gatvi devās daudz bēgļu, gan kājām, gan ar zirgiem. Pie ratiem piesietas līdzi gāja govis. Skats bija šausmīgs. Gotiņām nagi atdauzīti, paiet nevar. Bija bēgļi, kas asarām acīs par pusstopu pārdeva gotiņu. Pusaudži, bērni un vecīši noraudājušies, noguruši, vēl cerēja tikt Rīgas ostā uz kuģa. Redzēju, kā daži vīri lauza kāda veikala durvis. Iedzīvotāju vidū pamodās noziedzīgi instinkti. Varbūt tie saprata nākotnes bezizeju. Nāk atpakaļ sarkanais mēris...
Miera ielas māja stāvēja aiz slēgtas sētas. Patīkama sajūta, ka esi mājās. Nakts bija graujoša. Uzlidojums pēc uzlidojuma. Rūtis drebēja no bumbu sprādzieniem. Es pie šiem sprādzieniem biju pieradis, tādēļ naktī es vienīgais gulēju salīdzinoši mierīgi. Pārējie bija izvārguši. Ēdām brokastis un es sāku domāt par atgriešanos vienībā. Tā ap pulksten 11.00 pie mūsu dzīvokļa durvīm kāds klauvē. Tavu pārsteigumu, sievas brālis Arnolds vācu formā, viņš garām braucis ar kravas mašīnu, ceļā uz Mežaparku. Vaicāja, ko esam nolēmuši darīt? Ir divas iespējas. Vai palikt Rīgā, vai doties viņam līdzi uz Kurzemi, pie Zentas. Es palikt Rīgā nevaru, jo man nav nekādu personības dokumentu. Vilmiņa saka, ka bailes redzēt otro reizi ienākam komunistus. Varbūt Kurzemi noturēs, un tad redzēsim ko darīsim tālāk. Kurzemē vismaz būsim paēduši.
Grūti, ļoti grūti izlemt, pie tam Arnolds atvēlē laiku 20 minūtes domāšanai. Viņa mašīna ir pēdējā, kas dodas uz Mežaparku. "Izdomājiet! Pēc piecpadsmit minūtēm es būšu atpakaļ." Manas domas drudžaini šaudās par un pret. Izdevība braukt uz Kurzemi vairs negadīsies, pie tam, ar Arnoldu. Varbūt no Kurzemes ar vilcienu uz Vāciju... Vilmiņas veselais saprāts saka, ka jābrauc prom. "Tu esi leģionāra sieva. Nezinu, kā skatīsies uz Tevi komunisti? Varbūt paliksi pie saviem vecākiem? To šoreiz izšķiries pati," es saku. Tikmēr jau dzirdama mašīnas rūkoņa Arnolds ir atbraucis, "Nu kā, braucam?" Vilmiņa "Jā, mēs braucam." Kaut ko Vilma sapakoja līdzņemšanai. Arnolda steidzināja: "Ātrāk, mani gaida kolona." Palīdzu iekāpt mašīnā. Vēl atvadu skūpsts no Vilmas un mazajiem. Apsolu, ka Kurzemē pie Zentas savus mīļos satikšu. Šī šķiršanās bija viena no drūmākām manā dzīvē. Palika vieglāk, kad paļāvos uz Likteni. Viņš lems mūsu tālāko dzīves ceļu. Lai ātrāk nonāktu savā vienībā, paņēmu sievas divriteni un ar skatu atvadījies no mīļajām lietām dzīvoklī, kā nojauzdams, ka šeit vairs nekad nedzīvošu.
Braucu ar divriteni atpakaļ uz savu bateriju. Visu laiku acu priekšā atvadīšanās mirkļi. Mazo priecīgās sejiņas, ka braukšot ar Arnolda onkuli mašīnā, tālus ceļus. Viņu actiņas mirdzēja priekā par gaidāmo ceļojumu uz Kurzemi.
Tas bija grūts un briesmu pilns ceļojums, kā jau kara laikā. Pēc pusotras stundas sasniedzu to vietu kurā vajadzēja atrasties ierakumiem ar lielgabaliem. Ierakumus atradu, bet zenītlielgabali ar karavīriem bija pārcēlušies uz citām pozīcijām. Par to liecināja Zemzara atstātā zīmīte. August, mēs pārcēlāmies uz citu vietu, Rumpmuižas apkārtnē pie Rīgas. Tuvākas koordinātes paprasi kaimiņu baterijā. Jā, tiešām, kāda puskilometra attālumā pamanu maskētus lielgabalus. Pēkšņi spēcīga eksplozija nogrand no netālā dzelzceļa uzbēruma puses. Cauri sprādzienam dzirdu baismīgi gaudojošas skaņas Labi, ka atrodos ierakumā. Netālu dzirdu smagu priekšmetu atsišanos pret zemi. Gaidu sprādzienu. Paiet minūte. Klusums. Sāku vērot no zemes paaugstinājuma tuvāko apkārtni. Nu tikai ieraugu, ka dzelzceļa uzbērumā ir radušies izspridzināti caurumi. Spēcīgie lādiņi ir uzspridzinājuši zināmu posmu sliežu, kuras mani gandrīz nositušas, pārlidodamas pāri manam ierakumam, kurā es biju no sprādziena paslēpies. Trakie vācu spridzinātāji! Vēl netālu atrodas latviešu zenītbaterijas, bet tie, neko nebēdādami par dzīvības, gāž sliedes uz galvas. Vēl palieku kādu laiku ierakumā un tad dodos uz kaimiņu bateriju. Tur mani laipni uzņem vada komandieris. Es viņam pastāstu par savu ceļojumu Rīgā. Pavaicāju mūsu baterijas atrašanās koordinātes Rumpmuižā. Leitnants apvaicājas par manu ēstgribu. Kamēr jūs paēdīsiet, es nodibināšu sakarus ar jūsu bateriju. Kad esmu paēdis, pie manis pienāk leitnants: "Ieteica Jums pakavēties pie mums ilgāku laiku, jo tur tiek likvidēts kāds krievu pārrāvums. Kāda tālšāviņa granāta ir trāpījusi bateriju. Seši kanaki aizgājuši veļu valstī. Baiga nelaime. Tikko beigsies pārrāvuma likvidēšana jūs varēsiet braukt." Ak šausmas, pirmais lielais zaudējums manā baterijā. Nevaru nomierināties. Atvados no leitnanta un pateicos par viesmīlību. Leitnanta kungs: "Jums ir laimējies. Upuri tāpēc ir daudz, ka šāviņš nokritis pie pusdienas saieta." Varbūt, ka es arī būtu starp tiem. Ak Likteni, kā tu spēlējies. Un tomēr ticu tev. Savu bateriju, atradu diezgan viegli. Tālumā ir saskatāms Pāvila baznīcas tornis. Apkārtnē redzamas privātmājas. Lielāko tiesu tās bija tukšas bez iedzīvotājiem kuri, droši vien, aizbraukuši uz Vāciju, vai arī devušies pie radiem tuvāk pilsētas centram. Kāds prieks bija redzēt vēl dzīvos kanakus un Zemzaru. Skumjš smaidiņš sasveicinoties: "Žēl mūsu puišu, tādi jauniņi... Eh, nolādētais karš! Dažs no viņiem ieraudzīja Rīgu pirmo un pēdējo reizi. Ko gan gaudosim, sazini kas būs nākošais? Opočkā dabūjām krietni pa spārniem un tagad, kur vismazāk domājām, Rīgā. Nāc, man ir vēl drusku konjaciņš. Iedzersim pa malkam uz mūsu puišu "vieglām smiltīm".
Grūti to iedomāties. Pirms pāris vienām vēl runājām ar jauniem, kauju pieredzējušiem puišiem, kuru sejas rotāja zēniski jautri smaidi. Pēkšņi viņu nav. Ak mīļie vecāki un sievas, kas gaida viņus mājās!
Karš un dzīve turpinās. Priekš tam mēs esam, lai aizstāvētu savu Tēviju, lai iznīcinātu pretinieku, komunistus. Tā ir cīņa uz dzīvību vai nāvi... To pierāda lielie bēgļu plūdi, kas devās uz Kurzemi, tālāk Vāciju. Viņi upurēja visu mantību, lai tikai izglābtu savu dzīvību. Palikt pie krieviem nozīmēja tālo ceļu uz Sibīriju un lēnu, ilgstošu bada nāvi. Visi mēs atceramies 14. jūnija izvešanas. Komunistu viltīgos nodomus iznīcināt Latvijas patriotus - labāko latviešu tautas daļu.
Tā man bija baiga murgu nakts. Domāju par saviem mīļajiem, kas ir tālā nezināmā ceļā. Cerams, ka vismaz paliks dzīvi...
Varbūt dažs, lasot manu rakstīto, domās nosoda, ka esmu pret ienaidnieku nežēlīgs, nehumāns un neiecietīgs.
Vēl tagad nesaprotu tos cilvēkus, kas tik daudz cietuši no šī sarkanā nezvēra spēj ar viņiem runāt un teikt, ka viņi arī ir cilvēki. Jā, zvēri cilvēku izskatā, kas uzbrūk nevainīgiem bērniem, sievietēm un veciem cilvēkiem. Iznīcina veselas tautas tikai tādēļ, ka tās mīl savu zemi, Vai šiem nezvēriem zemes trūkst? Vai savā komunisma saulītē apnicis dzīvot? Vareniem čekistiem aptrūcis darba rokas, kas pa brīvu ceļ humāno komunismu. Štrunts par bitēm, ka tik medus! Tā ir viņu aksioma. Nevajadzēja lasīt nekādas Hitlera aģitācijas lapeles par komunistu briesmu darbiem. To visu mēs paši tikām redzējuši savām acīm. Cik daudz līdzības viņu zvērībām pret cilvēci, kā Hitleram tā Staļinam un viņu komunistiskai partijai. Viņu partijās varēja sastāvēt tikai tie elementi, kuriem neeksistēja sirdsapziņa pret cilvēci. Vieniem sākās cilvēks tikai no nacionālsociālistiskās partijas, otriem sākās cilvēks no komunistiskās partijas un viņu līdzskrējējiem. Abiem “varoņiem” bija lozungs iekarot pasauli.
Mēs šajā drausmīgajā karā cerējām ar saviem upuriem un piedalīšanos pasaules cīņā atdabūt savu Latviju. Vismaz noturēties tik ilgi, lai mūsu inteliģcene, patrioti un sievietes, pagūtu izmukt no sarkano nezvēru ķetnām. Saglabāt latviešu tautu daļu no iznīcības, vai tas nav ikviena latvieša svēts pienākums? Mēs vairs neesam palikušies daudz. Viena daļa ir Sibīrijas tundrās un tālajos Vorkutas ziemeļos. Otra daļa klīst uz rietumiem nezināmās tālēs. Vai vēl brīvi, kas vēl dzīvi, esam palikušies? Daugavas vanagi sasauksimies... Cīnīsimies līdz galam. Varbūt mūs kāds sadzirdēs, saredzēs.
Pie Rīgas, Rumpmuižā atvairām sarkanās armijas uzbrukumu. Dzirdējām, ka gatavojas lielāks uzbrukums, pie Ķīšezera. Mūsu uzdevums noturēt savu sektoru, lai atkāpjošais vācu karaspēks tiktu pāri Daugavas tiltiem. Noturējām to līdz 1944. gada 15. oktobrim. Tad pienāca pavēle doties pāri Daugavas dzelzs tiltam un ieņemt pozīcijas Pārdaugavā. Ap 18.00 drūmi sēdāmies savos "štoijeros", kas vilka mūsu flack zenītlielgabalus. Braucot redzējām dažus ugunsgrēkus. Ielas tukšas, jo dunēja lielgabali no visas Rīgas apkārtnes. Tuvojamies dzelzs tiltam. Ak, Kungs, vai tiešām aizbraucam no Rīgas uz visiem laikiem? Nē, un vēlreiz, nē! Uz redzēšanos!
"Cel mani pār par Daugavu", raudiens nāk. Varbūt tomēr Pārdaugavā noturēsimies kādu laiku? Braucam no tilta pa kreisi lejā, te pēkšņi drausmīga eksplozija, satricina gaisa spiediens. Knapi noturējos savā mašīnā. Likās, ka kāda vara mūs pacels gaisā. Puskurli vērojām apkārtni. Šoferis piedod gāzi, lai mēs ātrāk nonāktu jaunās pozīcijās. Tās atrodas netālu no Daugavas krasta. Paveroties uz tilta pusi mēs ieraugam briesmīgu skatu. Mūsu Daugavas dzelzceļa un Zemgales tilta vairs nav. No Daugavas rēgojās tiltu balsti un retas tiltu formas. Ak, bailīgie vācieši, kam tas bija vajadzīgs? Ienaidnieks šajā modernajā karā uzcels pagaidu pontonu tiltu trijās dienās. Varbūt mēs neļausim to darīt? Varbūt uzbruksim un atgūsim Rīgu? Bet kā tad mēs paši pārkļūsim pāri Daugavai? Nē, vācietis ir nolēmis atstāt Rīgu uz visiem laikiem. To mēs tikai tagad sapratām. Notiek lieli uzlidojumi Rīgai. Mēs šaujam uz krievu lidmašīnām un priecājamies par labiem trāpījumiem. Ko lien svešā zemē, kā asins kārā blakts. Naktī saskaitu trīspadsmit lielus ugunsgrēkus. Ar skatu, mēģinu, noteikt, ap kuru vietu notiek degšana. Liekas, ka tur deg Operas nams, vēlāk izrādās, ka dega Romas viesnīca, Sarkandaugavas naftas bāze, ostas noliktavas, preču stacija, arī Maskavas priekšpilsēta. Pārdaugava no uguns atblāzmas bija gaiša kā saulrietā. Tika uzspridzināti rūpnīcā tvaika katli. Visas Pārdaugavas ielas pārklātas ar saspridzināto jumtu un stiklu paliekām. Daugavas labā krastā tika uzspridzinātas granīta klātās kuģu piestātnes. Tā bija drausmīga eksploziju un bumbu šāviņu simfonija, ar bēdīgām koncerta beigām. Nakti pavadījām pie saviem lielgabaliem. Bija silta nakts. Nezinu, vai no ugunsgrēku dūmiem, vai no lieliem pārdzīvojumiem, kā pakritu uz lielgabala sēdekļa, tā aizmigu.
Rīts dūmaku klāts. Kanaki aicina brokastīs. Vēl mums turas Vidzemes labumi. Vienīgi tēju katliņā saņēmu no virtuves. Vairs pie virtuves neēdam, jo vēl neizgaist mūsu aizgājušo kanaku sejas. Arvien mēs jūtam viņu tuvumu... Tikko paēdam, kad atskan gaisa trauksme. Nogāžam atkal divus bumbvedējus. Divi lidotāji izlec no degošās lidmašīnas. Kā lidmašīnas, tā lidotāji iekrīt Daugavā. Arī Daugavas ūdeņi cīnās ar sarkano pretinieku.
Vēl esam pie Rīgas, Daugavas kreisā krastā. Šajā krastā paliekam vēl vienu dienu un nakti. Mums pienāk ziņa, ka krievu sapieri gatavo pontonu tiltu Doles salas rajonā. To drīz vien jūtam arī mēs. Sarkano gaisa spēki pastiprina apsardzību salas rajonā. Mūsu "meseršmiti" un arī pāris bumbvedēji neļauj sarkaniem sapieriem būvēt tiltu. Notiek gaisa kaujas atvairot "Jakus". Mēs kā skatītāji zilējam, kurš kuru uzveiks. Daži pat salīgst uz lielākām summām. Šoreiz kauju zaudē Jak iznīcinātājs. Melna strūkla pavada lidmašīnu līdz Daugavas dzelmei. Divkauja beigusies. Tikko lidmašīnas pazudušas, aizmugurē atskan smagās artilērijas dunoņa. Droši vien mūsu Skaistlauka artilērija mēģina pārtraukt sarkano tilta būvi. Slokas iela un Jūrmalas šoseja atrodas zem ienaidnieka uguns. Pa šoseju atkāpjas vācu galvenie spēki. Jūtos nelāgi. Vai Arnolds būs paspējis izbraukt Jūrmalas ceļu un sasniedzis KaInciema šoseju, kuru mazāk apdraud artilērija? Ak, Dievs, palīdzi viņiem!
Ar sāpošu sirdi jūtu, ka vācieši nedomā noturēt Rīgu. Viņu galvenais štābs uztur frontes joslu tikmēr, kamēr vācu galvenie spēki ar savu tehniku ir atkāpušies un viņiem nedraud ielenkums. Līdz ar to rodas mans secinājums, ka daļa vācu armijas ar artilēriju, tankiem un lidmašīnām, bet galvenokārt visa latviešu leģiona divīzija, notur fronti, lai galvenie vācu kara spēki varētu iziet no ielenkuma un aizkļūt uz Vāciju, pēc iespējas mazākiem zaudējumiem. Vācu karavīri mūs mierina, ka fīrers gatavojot ārkārtīgi spēcīgu ieroci, kurš iznīcinās visus sarkanos karavīrus (atoma bumbu) un padomijai būšot "kaput". Tādēļ mēs atkāpjamies, lai radītu placdarmu jaunajam ierocim. Varbūt viņiem būs taisnība? Loģiski domājot, secinu, mums Latvijā ir jānoturas pēc iespējas ilgāk, lai varētu izglābties bēdu tūkstoši. Piecpadsmitā oktobrī atstājām Pārdaugavas pozīcijas un naktī devāmies caur Jūrmalu uz Sloku. Visbīstamākā vieta bija Jūrmalas šoseja, kuru krievi turēja zem artilērijas uguns. Abās šosejas malās gulēja beigti zirgi un sašautā tehnika. Ar ātrumu 80 kilometri stundā traucāmies pa Jūrmalas šoseju. Mūs neviens netraucēja kustībā, jo bijām pēdējie. Lai gan paretie artilērijas šāviņi krita abās šosejas malās. Kad pārbraucām Lielupes pontonu tiltu, liekas bijām nonākuši drošībā.
Bijām panākuši citas armijas daļās, kas pieblīvēja Jūrmalas galveno un visas paralēlās ielas. Starp karavīriem atradās arī latviešu bēgļi ar maziem bērniņiem. Triecienu vienības tiek novirzītas kur mazāks blīvums, arī mūsu vienība.
Agrā rīta stundā nonākam Slokā, kuras apkārtnē ieņemam pozīcijas. Viss šis brauciens caur Jūrmalu liekas kā ļauns sapnis. Visas jaunības atminas aizslīdēja gar acīm. Sevišķi braucot pa Jomas ielu. Ar acīm atvadījos no siltās, skaistās Jūrmalas. Kad redzēšu to atkal? Tā tad, Vidzemi, Rīgu, Daugavu, Lielupi, Jūrmalu vairāk neredzēšu. Cik ātri tas gāja!
Nu jau stāvu uz Kurzemes robežas. Ar cerībām braucām uz frontes pusi robežas virzienā... un tagad jau esam atpakaļ Kurzemē. Cik vēl tālu mēs atkāpsimies?
Dzirdēju, ka citās vienībās ir notikuši dezertēšanas gadījumi. Tiem latviešu leģionāriem kam palikušas Latvijas pases, tie riskēja un palika pie savām ģimenēm. Vēlāk viņus vai nu iesauca sarkanajā armijā, jeb atšifrēja, kā vācu armijas karavīrus un nosūtīja uz gūstekņu nometni. Kādam jau laimējās, bet tie bija reti gadījumi. Bija arī tādi kas palika Vidzemē par nacionāliem partizāniem. Cīņa turpinājās ari Latvijas aizmugurē. Bez šaubām, krievi tos sauca par bandītiem.
Slokā, drusku uz Ķemeru pusi, raugāmies debesīs vai nesāksies gaisa uzbrukumi arī šeit. Pagaidām patīkams klusums. Varam drusku atvilkt elpu, lai sevi apkoptu. Kaut vai utis izķertu no krekla un sevišķi no vilnas zeķēm. Tur viņām silta laba ēšana un gulēšana. Kad šīs utis izkāvām, tad uz laiku ir miers.
Ir aizgājušas tradicionālās "trīs dienas un naktis" šajā vieta. Ienaidnieks, varbūt sajūsmā par Rīgas ''krišanu" dala ģenerāļiem apbalvojumus, un izdzer daudz šņabja, par Latvijas okupēšanu. Varēs pastiprināt pārtikas devas poļitrukiem un augstākai virsniecībai, jo Padomju Latvijas pakalpiņi, Kirhenšteins, Lācis un Kalnbērziņš garantēs Latvijas lauku labumus. To jau mēs redzējām avīzēs no viņu uzbridušām sejām un augumiem. To gan nevarēja saskatīt latviešu tautā, kuru iedzina kolhozos un lika strādāt par niecīgu naudiņu komisāru, partijas un čekas labā.
Izrādās tomēr, ka sarkanie nesnauda, jo saņēmām pavēli nekavējoties doties uz Džūksti, kur ir jau manītas sarkano priekšgrupas. Tātad jāaptur ienaidnieks, lai nepārgrieztu otro reizi Kurzemes galveno maģistrāli (Tukums, Liepāja un Ventspils), galvenos atkāpšanās ceļus. Ieradāmies pēc pāris stundām Džūkstē. Cik skaista apkārtne, miers, klusums. Pa ceļam skaistie, sakoptie rudzu, kviešu lauki. Lopiņi mierīgi ganās treknos zāļu laukos. Pat tramīgās aitiņas noskatās it kā brīnīdamās, kur mēs tā steidzamies. Liekas, ka pat šeit dzīvojošie saimnieki nedomā, ka drīz šeit kauks mīnas un granātas. Ka šeit jau rīt plosīsies tas, ko mēs saucam par karu, iznīcību. Arī mēs nezinām, kas būs rīt?
Džūkstē mēs ieņemam no štāba ierādītās pozīcijas, kas atradās tiešā tuvumā pilsētai. Pēc padarītā domas šaudās atmiņās pie saviem mīļajiem. Vai viņi izbrauca cauri Jūrmalas ceļiem? Vai ir sasnieguši mierīgos Kurzemes ceļus? Pēkšņi man liekas, ka dzirdu dziedāšanu. Vai tiešam tālumā vai tuvumā dzied? Ieklausos ļoti uzmanīgi. Dzied, pie tam krievu valodā. Brīžiem vēju plūsmā dzirdu skaidri – "Volga russkaja reka". Arī man blakus stāvošie kanaki sadzirdēja šīs balsis. Viņi tomēr ne lamājās, ne smaidīja, bet palika nopietni. Tas nozīmē, ka drīz sāksies uzbrukums.
Tūlīt tika izziņota trauksme. Paziņots štābam par pretinieka skaisto dziedāšanu. Arī štābā zināja, ko nozīmē šī dziedāšana. Sarkanās armijas uzbrūkošo vienību karavīriem tika izdalīts spirts "sto grarm", lai pēc artilērijas un mīnmetēju uguns būtu drosme doties triecienā pret mums. Tā arī notika. Tikai viņu dziedāšanai mēs varējām pateikties, ka visas mūsu vienības ir gatavas saņemt pretinieku ar iznīcinošu uguni. Tā bija viena no vissīvākajām kaujām, kas ieilga līdz pat vēlai tumsai. Daudzi no kājniekiem krita. Arī tanki izlauzās līdz mūsu pozīcijām. Zenīta smagie astoņnieki iznīcināja divus T-34 tankus, kas aizdegās. Tālāk viņi nebrauca, pārējie muka atpakaļ. Krievi ārkārtīgi sīvi cīnījās par katru metru Džūkstes zemes. Viņi gribēja nogriezt atkāpšanās ceļu uz Liepāju un Ventspili. To arī mūsu štāba vīri zināja, tāpēc netika no mūsu puses žēlots nekas. Arī mēs zinājām, ko nozīmē nogriezt atkāpšanās ceļus. Vispār tālāk jau nav kur atkāpties. Jāturas par katru cenu. Ja nebūs Liepājas un Ventspils ostas, nebūs granātas un apgāde. Džūkstes fronte ļodzījās ar mainīgām sekmēm līdz pat kapitulācijai. Mūs vairākkārt pārsvieda uz citiem sektoriem. Remte, Blīdene, visur kur draudēja pārrāvumi. Krievi bija ļoti saniknoti, ka vairs netika nevienā frontes sektorā uz priekšu. Jā, īsi pārrāvumi notika, bet tos ātri likvidēja. Krievi izmisīgi dzina nāve tūkstošiem karavīru. Redzot, ka sevišķu panākumu nav, viņi pārtrauca šo slaktiņu. Kurzemē aizturējām prāvus ienaidnieka spēkus, kas gribēja virzīties uz Vāciju. Visas pasaules prese ziņoja par Kurzemes "cieto riekstu". Latviešu leģionāri varonīgi turēja savas pozīcijas. To pat vācu štābi atzina. Viņus pārsteidza latviešu cīņas varonība un deva stimulu vācu atkāpjošam karaspēkam, kā vajag cīnīties par savu tēvzemi. Visas Kurzemes iedzīvotāji, bēgļi dzirdēja artilērijas dunoņu, kas vēstīja par sīvo kauju sākumu un lūdza Dievu par saviem Latvijas aizstāvjiem. Es par Kurzemes aizstāvju frontes dzīvi negribu sīkāk stāstīt, jo par to ir aprakstīti daudzi sējumi. Ja nu vienīgi par vācu armijas vispārējo attieksmi Kurzemē.
Vācu armijas formējumi kā SS un SD aizbrauca uz savu ''fāterlandi'" dažādu iemeslu dēļ. Domājams, lai aizstāvētu savu fīreru, Hitlera aizstāvības nodrošināšanai Berlīnē. Kurzemē palika ļoti maz no šī formējuma. Praktiskie aizstājēji palika zem nosaukuma "Meža kaķi" un "Pūces", kuri dienēja un izpildīja dažādus uzdevumus aizmugures dienestā. Starp viņiem bija arī latviešu vienības. Arī vienība, kas atradās ar štābu Talsos "Frontungs klarungs trupe" kas sūtīja savējos dažādos uzdevumos pāri krievu frontei. Tas bija viens no bīstamākiem dienestiem. Uzdevumu izpildot, atgriezās atpakaļ vienībā 20%–30% karavīru. Nepatikās, ka vācieši it kā mūs pamet likteņa ziņā, vienīgi piegādājot munīciju, pārtiku, medikamentus un trūcīgo degvielu. Arvien retāk parādās virs frontes vācu bumbvedēji un iznīcinātāji. Retos gadījumos, lai atgūtu kādu stratēģisku punktu, piedalās vācu tanki. Trūkst degvielas arī transporta mašīnām.
Lai arī cik mūsos ir patriotiskās jūtas un griba aizstāvēt savu Kurzemi, rodas sajūta, ka mūsu izmisīgā cīņa nav perspektīva. Tik un tā Vācija būs zaudētāja, un ko tad? Ceļš no Liepājas uz Vāciju ir nogriezts. Ar lielām grūtībām mums ar kuģiem pienāk munīcija. Ceļā kuģi tiek nogremdēti no krievu zemūdenēm un viņu bumbvedējiem. Atpakaļ uz Vāciju tiek nogādāti ievainotie karavīri un bēgļi. Grūts, bīstams ceļš sagaidīja līdz tuvākām Vācijas ostām, Klaipēdu, Svinemindi, Štetīnu un citām. No Vācijas pienāca diezgan skopas ziņas. Vairākumā bēdīgas, Vācijas lielākās un mazās pilsētas bombardēja no gaisa amerikāņu un angļu gaisa armādas. Daudziem vācu karavīriem morāli nolaidās rokas uzzinot par savas dzīves vietas iznīcināšanu, vecāku un ģimenes nogalināšanu. Viens mums bija skaidrs, Vācija nav spējīga uzvarēt Krieviju un viņas sabiedrotos. Arī mūsu zenītbaterijai pienāca pavēle pārvietoties uz Vāciju. Mūsu baterijā vairākums bija kurzemnieki un liepājnieki. Man arī nebija pieņemama šī pavēle atstāt Kurzemi un savu ģimeni, to mana sirdsapziņa neļāva. Lai vācieši aizstāv savu Vāciju! Mans uzdevums, patriotiskais pienākums, ir cīnīties šeit manā Latvijā. Pārrunājām ar savu komandieri Zemzaru savas nākotnes problēmas, kurās tika skarts brīvprātības princips. Kas vēlējās palikt Kurzemē, lai paliek. Kas gribēja doties uz Vāciju, tie lai brauc. Domāju, ka vācu virspavēlniecība vairs nespēja, vai negribēja nodoties pārliekai Kurzemes aizstāvēšanai. Tādēļ tehnikas trūkums Berlīnes aizstāvēšanai tiek koncentrēts no malu malām, lai tas nepaliktu ienaidnieku rokās. Tiku dzirdējis, ka dibinot jaunu aizmugures pulku, ko komandē pulkvedis Kurelis.
Paredzēts, ka šis pulkvedis veidošot latviešu partizānu vienību krievu karaspēka aizmugurē Kurzemē. Viss liecināja, ka vācieši pilnīgi domā atstāt Kurzemi. Klīda baumas par Hitlera ielenkšanu Berlīnē. Jau tad nojautu, ka tuvojās strauja vācu armijas bojā eja. Bet kas būs ar mums? Ar visu Kurzemi? Kritīsim vai paliksim par gūstekņiem. Tad tālais ceļš uz Sibīriju... To nu gan nē! Labi pārdomājis, nācu pie slēdziena, ka labāk doties pie savas ģimenītes, lai kopīgi izlemtu savu likteni. Tas arī bija ļoti bīstami, jo mani ceļā līdz Sabilei varēja notvert kā dezertieri. No saviem kara biedrierm aizgāju nemanīts. Izņemot manu komandieri. Tādēļ nezinu kur pārējie kanaki nozuda, Liepājā, vai savās lauku sētās?
Pagaidām ar komandiera ziņu norunājām, ka dodos uz trim dienām, lai satiktu ģimeni Kurzemē. Katram gadījumam, dēļ žandarmiem, mūsu baterijas feldšeris man izdeva nosūtījuma zīmi uz Talsu slimnīcu. Labu vēlējumu pavadīts, spiedām viens otram roku, jo nezinājām vai vairs tiksimies.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.