Ludmila Roziņa. 19.03.2020.–01.04.2020. Diary in the Times of Pandemic

19.03.2020. Lietderīga dīkstāve.

Ceturtdienas ir dienas, kad vīrs agri aizbrauc uz darbu Psihiatriskajā slimnīcā, un mana diena sākas ar negaidītu zvanu plkst. 6:22 – Artūrs ir izgulējies un pamodies jau ap diviem, tāpēc piedāvā aizbraukt uz jūru – man esot 20 minūtes, lai sataisītos. Pusmiegā un vēl aizsmakušā balsī priecīgi piekrītu piedāvājumam un, domādama, ka tas būs treniņš, iemetu līdzi somā gan sporta drēbes, gan dvieli – ja pēkšņi gribēsies izpeldēties. Steidzos un skrienu ārā ar slapjiem matiem, iesēžos mašīnā, mēs sākam braukt. Viņš kaut ko pasaka par manu aizpampušo seju. Laikam komplimentu.
Tad viņš atceras, ka jāaizbrauc uz ofisu – pabarot kaķus, kurus sauc Vieds un Drosmīgs. Tieši Drosmīgs no manis aizbēg pie tukšā šķīvja un pieprasa brokastis. Pūkaini brīnumiņi, kurus neizdodas kārtīgi izčamdīt, tikai apbrīnot pa gabalu. Tālāk dodamies meklēt kafiju un bulciņas sev. Rādot uz tukšajiem tramvajiem, Artūrs joko: “Re, cilvēki brauc uz darbu!”. Viņš nopērk vismaz piecus kruasānus un kanēļmaizīti un, šķiet, vēl kaut ko, bet es jau vakar sev pateicu, ka pietiek žratj – izolācija ir tikai nedēļu, bet esmu uzbarojusies vismaz par dažiem kilogramiem. Man pietrūkst intensīvo treniņu – pieradums, ko praktizēju pusgada garumā 3-4 reizes nedēļā. Kamēr visas sporta zāles ir slēgtas, mēģinu aizlāpīt endorfīnu tukšumu mājas apstākļos. Uztaisu simts pietupienus – nav tas. Izskrienu vakarā aplīti pa kapiem – arī nav tas. Gribas cilāt dzelžus un velt traktora riepas, bet tā vietā aizpildu apjukumu ar pašceptām burkānkūkām, vīnu un skumjām krievu dziesmām pustrijos naktī.
Dodamies uz Jūrmalu. Mašīnā nespēlē mūzika, mēs sarunājamies atskaņās, un kruasāna drupačas birst uz viņa melnā džempera.
Katra vieta ir atmiņas, katra iela vai logs glabā mirkļus par dzīves notikumiem. Artūrs izvēlas runāt par pagātni, es izvēlos klausīties. Man patīk, kā saule iespīd acīs šeit un tagad – šis rīts ir kaut kas nebijis un svaigs. Izlaušanās.
Jūrmalas ielās mēs esam vienīgie cilvēki. Ejam uz pludmali. Jūra kā jūra, zila un auksta. Pastaiga uzmundrina, vējš sakārto matus, kā viņam labpatīkas, bet man salst pirksti. Artūram nepatīk vējš. Klausāmies muzonu, kamēr izlādējas telefons, tad apsēžamies uz soliņa starp priedēm un klausāmies putnu dziesmās. Atpakaļceļā uz centru dziedam paši. Domas par koronu vispār neieskrien galvā. Bet tad paskatāmies ziņās – vēl 15 saslimušie.
-Domā būs dirsā?
-Nē.
Dīkstāve, iespējams, būs gada nevārds.
Centrā ejam uzēst asu kariju, un atnāk īsziņa – mašīnai uzlikts sods par nesamaksātu stāvvietu. Pandēmijas laikā nepatīkams zaudējums – makā pēdējie eiro, bet tas neattur no vēl vienas kafijas. Galu galā vēl taču ir sms kredīti.
Tad es dodos mājās. Artūrs atraksta, ka viņam temperatūra. Es varu apzvērēt, ka ievērojām divu metru distanci.
Vakarā atbrauc Mīļums, un paziņo, ka krabjiem ir hierarhija un tiem, kas atrodas augšgalā, ir lielāks serotonīna daudzums. Man ar serotonīnu pagaidām viss kārtībā. Bet vispār mūsu ģimene jūt līdzi Samantai Tīnai. Kā teica viena mana draudzene: “Eirovīzija ir atcelta, šim gadam vairs nav jēgas!”. Ja izmanto laiku lietderīgi, tad ir.

26.03.2020.

Pamodos agri. Pirmā doma – kaut nu nebūtu kārtējā diena, skrollējot feisbuka lapu. Vajadzētu pabeigt maģistra īsfilmas scenāriju, dramatizējuma otro cēlienu, varbūt jāsāk tulkot librets. Uznāca pasaules skumjas, kad izlasīju ziņu par Nīderlandi – visas uzplaukušās tulpes tika izmestas atkritumos. Labās ziņas – Dienvidkorejā pēc 12 dienu slimības atveseļojās 96 gadus veca sieviete. Izdomāju pamēģināt kaut ko jaunu – uzcept kanēļmaizītes. Sākumā nogalināju raugu, ižķīdinot to pārāk karstā pienā, tādēļ nācās iet uz veikalu atkārtoti. Tad mīkla bijusi pārāk lipīga, izceptais izstrādājums garšoja pēc neizteiksmīgas bulkas. Veikalā garšīgāk. Un lētāk. Un mazāks čakars. Kas to visu tagad ēdīs? Mazliet sāp galva. Veikalā ievēroju distanci, bet, skatoties uz vecāka gada gājuma cilvēkiem, domāju – ja nu manis dēļ viņi saslims un nomirs? Cilvēki skatās viens uz otru neuzticības pilnām acīm.
Nezinu, vai kādreiz vēl gribēšu atkārtot šīs mocības ar raugu mīklu, lai gan Ilzei teicu, ka visu var mēģināt uztaisīt pašiem – jātaisa makaroni un pelmeņi, paštaisīti labāki! Vakardien izdomāju, ka jāizmēģina arī soļankas recepte. Bet redz, dažreiz tiešām labāk ir tad, kad pats nedari. Mācīšanās process visā.
Neskatoties uz to, ka esmu jau redzējusi septiņus pavasara taureņus, vienu slieku kapos un varžu baru Lielās Ellītes alas dīķī, kas nozīmē – daba mostas un viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, iekšā parādījās īgnums. Vai pārāk vieglprātīgi attiecos pret pandēmiju, nesatraucoties par saslimšanu? Vai to var izskaidrot ar to, ka visas manas omes un opji jau sen ir aizsaulē? Es tiešām gribētu, lai cilvēki ātrāk pārslimotu vīrusu, un pasaule atsāktu ierasto gaitu. Lai gan Alvis Hermanis un daži citi saka, ka pasaule vairs nekad nebūs kā iepriekš – pašizolācijā cilvēki aizdomāsies un sapratīs, ka tas, kas tagad ir liegts, varbūt nemaz pietrūkst un vispār vairs nebūs vajadzīgs. Teātris, kino, apskāvieni… cilvēks var iztikt bez visa, bet vai tā ir dzīve?
Iespējams, drīz aizliegs arī izbraukumus dabā – cilvēki pulcējas mežos pārāk lielā daudzumā un aizmirst ieturēt 2 metru attālumu. Gribēšu redzēt, kā to regulēs un apkaros, jo latviešiem un krieviem var aizliegt visu, bet nu pastaigas gar jūru vai priežu skuju takām – tas būtu tā kā par daudz.
Cilvēki runā par Eiropas Savienības un pasaules ekonomikas sabrukumu, sazvērestības teorijām. Es domāju par to, kur strādāšu vasarā – VALDO man neatbildēja, bet svaigi.lv jau bija atraduši palīdzīgās rokas. Vispār ceļot varēsim arī pa Latviju, benzīna cenas ir strauji nokritušas.

30.03.2020.

Pirmdiena. No rīta feisbukā atnāk atgādinājums, ka šodien paredzēta Vlada Nastavševa izrāde “Te sākas nakts”. Atceros, kā priecājos par biļeti, kuru paspēju nopirkt pirmizrādes dienā, bet pēc divām minūtēm viss jau bija izpārdots. Biju gatava gaidīt teju trīs mēnešus – gandrīz tikpat ilgi, cik magnētisko rezonansi, lai redzētu izrādi par mīlestību, kas atkāpjas no visām normām, un Igoru Šelegovski bez krekla. Plāni mainās.

Iespējams, pandēmiju un izolāciju pagarinās līdz vasarai. Tas nozīmē, ka teātra sezona šogad jau ir neformāli beigusies, lai gan dažos teātros mēģinājumi notiek attālināti caur video zvaniem. Pārceltās pirmizrādes pārcels arī nākamās sezonas plānus. Dzīve ar nobīdi. Mūsu “Buratino. Kauja par Leļļu teātri” mēģinājumi latviešu trupā tika atcelti, pirmizrādi piedzīvoja tikai krievu versija – ļoti žēl, jo viss smalkais humors bija mērķēts tieši uz latviešu auditoriju. Un arī nenopelnīto honorāru bijām jau sākuši tērēt. Neražiņa.
Izolāciju pavadām kopā, sānu pie sāna. Eksistenciālie strīdi sāk atgādināt Dērbiju, tikai mēs vairs neesam mazi un naivi wannabe mākslinieciņi, tāpēc arī strīdu grodums ir kļuvis dziļāks. Pēc septiņiem gadiem attiecībās, kopš satikās jaunais, topošais režisors un dramaturģe, kas neko neraksta, ir pagājis laiciņš. Viesturs tagad kļuvis par drāmas terapeitu un strādā psihiatriskajā slimnīcā ar šizofrēnijas un depresijas pacientiem, es savukārt joprojām rakstu nedaudz, toties esmu aizrāvusies ar krosfitu un izvēlos mazohistiski ciest sporta zālē, cilājot dzelžus un taisot pietupienus – gandarījums ir milzīgs. Prieku rada bioķīmija galvā, kas rodas no intensitātes un slodzes. Pavadot tik daudz laika kopā, sākam spēlēt teātri dzīvē – tāda jūtu amplitūda, tādas emocijas, tāda dzīve! Lorka atpūšas. “Kāpēc tu raudi, ja griez gurķus, nevis sīpolus?”
Jāatzīst, ka izolācijas laikā ir grūti koncentrēties un atrast fokusu, lai lasītu grāmatas vai skatītos filmas, nerunājot par to, ka teātra izrādes ierakstos nespēju izbaudīt un noskatīties vispār – satikšanās vienkārši nenotiek. Cepu kūkas, kārtoju māju, vingroju.
Ko es gaidu – beigas vai galu? Tad jau redzēs.

31.03.2020.

Otrdiena. Viestura vecmāmiņu nogādā slimnīcā ar insultu, taču uz vīrusa fona citas slimības un nāves neeksistē. “90 gadi, tas jau ok”, bet katram sava vecmāmiņa ir vienīgā. Paraudam kopā.
Dienas spilgtākais notikums – Viestura ideja izvākties no Rīgas un dzīvokļa. SS.lv viņš atrod lētu variantu Salacgrīvā bez mēbelēm un veļas mašīnas, toties ar divām istabām un jūru pie sāna. Rīgas dzīvokļa īres nauda ir neadekvāta šī brīža ienākumiem, darbi ir atcelti. Ja pandēmiju pagarinās vēl uz pāris mēnešiem, kāda starpība, kurās sienās izolēties. Tomēr visā nenoteiktajā eksistences formā – darbs, skola, dzīve, nākotne, māksla, ienākumi un tā tālāk – mājas, šķiet, ir vienīgā drošā saliņa, pie kuras pieturēties. Pārvākšanās varētu būt ātra, nesāpīga – sapakot maisos grāmatas un istabas augus, izmest lieko un uz priekšu… Kas mani šeit tur? Nekas. Neviens. Bet gribētos, lai kāds pasaka: “Paliec, mums tevis pietrūks!” Labi, Salacgrīva nav nekāda Kamčatka, tepat vien ir.

01.04.2020.

Šodien manā plānā nav jokot, dzīve pati izskatās pēc viena trekna joka, tāpēc spontāni nolemju piedzerties – nopērku un izdzeru sidriņu un vēlāk lēni malkoju mazo banānu liķiera pudelīti, ko atvedu no Kanāriju salām pirms gada. Pudelīte no tiem laikiem, kad vēl varējām ceļot. Šorīt izceļojamies apkārt zemeslodei, neizkāpjot ārā no gultas – griežam globusu un viens otru. Tagad tikai tā.
Radās kārtējā diskusija par pareizumu un normalitāti – kas nosaka normas un to, kas ir normāls? Likuma un soda sistēma ir skaidra, bet par to normālību gribas vairāk padomāt. Vai tad mākslinieki nav tie, kas nāk ar netradicionālām idejām un risinājumiem, lieto narkotikas un vienkārši iet pret straumi? Jā, esi prātīgs un atbildīgs, bet šoreiz tiešām nav neviena viedokļa vai heštaga, kas teiktu “nesēdi mājās”. Kur ir vēl kāds viedoklis, kas atšķiras no masas? Cilvēki baidās tikt apmētāti ar sapuvušiem tomātiem interneta komentāros. Šis nav pamudinājums, tikai novērojums. Demokrātiskā valstī darbojas iebiedēšanas ziņu politika – mums mēģina izraisīt vainas sajūtu par notiekošo, vainas sajūta par to, ka iepērcies par daudz, vainas sajūta, ka izgāji svaigā gaisā, vainas sajūta par to un par šito. Par pārkāpumiem piespriež sodu “līdz pieciem tūkstošiem eiro” – nevis motivē ar praņiku, bet biedē ar pletni, turklāt sabiedrību aicina ziņot un sūdzēties par kaimiņiem un visiem “nepareizajiem”. Tas viss kaut ko ļoti atgādina. Bet par to rakstīs nākotnes pētnieki.