Anda Buševica. 13.03.2020.–12.04.2020. Mājās sēdētāja dienasgrāmata.

13.03.2020.

Šī nedēļas sākas ar piektdienu, precizējot, – ceturtdienas pēcpusdienu, kad ziņa par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu Latvijā ir sasniegusi vairākumu. Piesardzīgākie pārtikas krājumus sāka veidot jau vismaz nedēļu iepriekš, un dzima jauni jociņi, piemēram, lielveikaliem nākot klājā ar paziņojumu, ka negaidītos apjomos tiekot izpirkti griķi. Nevienam nebija pat prātā ienācis, ka Latvijas iedzīvotāji ir vareni griķu ēdāji, tautiskais humors apcēla ticību griķiem kā panacejai koronavīrusa gadījumā, novietojot to līdzās citām latvieša nacionālajām īpatnībām – bailēm no caurvēja, bailēm no jaunā G5 interneta antenām, un, protams, visur karinātajām latviskajām spēka zīmēm.
Nākamā prece, jau pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, ar kuru uzvaroši paceltā rokā fotografējās soctīklu lietotāji, daloties informācijā, kur tas vēl nopērkams, bija tualetes papīrs. Un tā – kopš ceturtdienas vakara soctīklos klejoja patiešām garšīgas un gavēņa laikā aktuālas griķu pagatavošanas veidu receptes (mans kroņa numurs ir cepeškrāsnī ar dārzeņiem), un karikatūra, kurā māte Latvija Brīvības pieminekļa virsotnē, no rokām izlaidusi trīs zvaigznes, to vietā cieši sagrābjot divus tualetes papīra ruļļus, kas kā kolonnas balsta griķu kaudzi.
Sejas maska jaunajam Latvijas simbolam šai laikā, protams, obligāta.
Vai esat ievērojuši, ka negaidīti notikumi, vienalga – labi vai slikti – atraisa neparasti daudz enerģijas? Tāpēc jau svinam svētkus, tērējam laiku, enerģiju, cerībā iegūt to atjaunotu. Mani emocionāli satrauca zinātnieku atziņa, lasot Otrā pasaules kara gados trimdā aizbraucēju, uz Sibīriju izsūtīto stāstus. Jo īpaši bērnu, pusaudžu atmiņās atkārtojas motīvs, ka bailes no nezināmā pavadījušas arī neskaidras, pacilājošas gaidas. Es varu saprast, ka zemnieka dzīves ritma vienmuļību pārtrauc, lai arī traģisks, bet tomēr cita mēroga notikums, tas tomēr vienlaikus tiek uztverts arī kā dāvana, iespēja piedzīvot ko jaunu. Tas ir tik nepareizi, ka ilgu laiku šī atziņa no lielās vēstures stāsta tika slaucīta ārā. Tikai dzīvesstāstu pētniecība no jauna aktualizēja liecību par šādām sajūtām bēgļu stāstos.
Ārkārtas stāvokļa jaunā pieredze izraisa varenu rosību “vatsapa” čatos, sociālajos tīklos. Horeogrāfētas roku mazgāšanas pamācības. Jauni sociālās uzvedības paraugi, sasveicināšanās veidi – nost ar tradicionālajiem bizū un rokasspiedieniem. Uzpeld latviešu kino klasika: Vara Braslas režisētā filma par Lennebergas Emīla sastapšanos ar skorbuli, un bērnības “Nu, pagaidi” multeņu fragmenti un trollīšu Muminu komētas gaidas. …
Manā paziņu lokā daudzi, kurus turēju par stīvas stājas cilvēkiem, pēkšņi atklāj līdz šim sabiedrībai neatrādītu savas dzīves uztveres pusi, daloties ar “jūtūbes” rullīšiem, kuros ielavās arī necenzēta leksika. Šī nu ir tā reize, kad arī man tas šķiet vietā, posta gaudām sadot pa pieri ar sulīgu vārdu, te nu jums ir atbilde, kāpēc ikvienā valodā būtu noderīgi kopt arī šo valodas slāni. Skaidrs, ka reizēm nezināmā priekšā izsprāgušās enerģijas vilnī kāds arī pāršauj par strīpu, Elīna Šimkus “Facebook” publicē vēstuli, kurā kaunina smējējus.
Manā atskaites sistēmā pašironija un humors ir nācijas veselības pazīme.
Piektdienā Radiomāja strādā ierastā ritmā. Saimniecības vadītāja, rūpīgā Vita Apša jau pirms nedēļas sagādājusi roku dezinfekcijas līdzekļus, apkopējām dots rīkojums ar īpašu līdzekli spodrināt durvju rokturus un lifta pogas. Visas dienas garumā turpinās neziņa, sapulces un ideju meklēšana, jo raidījumiem jāturpina skanēt.
Citiem klājas līdzīgi. Viens no nedēļas dižajiem kultūras notikumiem, kas plānots piektdienas vakarā, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un kvarteta RIX koncerts Lielajā ģildē Vecrīgā, programmā austrieša Gustava Mālera Piektā simfonija un franču komponista Olivjē Greifa “Nāvesdeja”. Mūziķiem nebijusi pieredze – pieņemts lēmums, ka koncerts tomēr tiks spēlēts, bet tukšā zālē, orķestra koncertu LMT straumētu varēs skatīt tiešraidē, skaņas kvalitāti nodrošina arī Latvijas Radio ierakstu komandas klātbūtne.
Pati ideja pasaules mērogā nav gluži jauna. Ar interesi internetā izpētu kā darbojas Berlīnes Filharmonijas digitālā koncertzāle, vairums koncertu tiek filmēti, translēti, jebkurā vietā pasaulē cienītāji var iegādāties koncertzāles abonementu. Arī Latvijā ir zināmas un ļoti apmeklētas kinoteātros rādītās Ņujorkas “Metropolitain” operas izrādes. Taču Latvijas mūziķiem šī pieredze ir jauna. Kā skan koncerts bez klausītājiem? Līdzīgi varam jautāt arī par lielajiem sporta pasākumiem, kas šajās dienās notiek bez skatītājiem, zālei klātienē esot tikai žūrijai. Vai sports var pastāvēt bez skatītājiem? Vai koncerts iespējams bez mūziķu un klausītāju sinerģijas? Gluži citā jautājumā zvanu Latvijas simfoniskā orķestra producentei Inesei Lapai, netīši esmu piezvanījusi brīdī, kad tikko ir izskanējis koncerts.
Balsī jaušu lielu aizkustinājumu. Izrādās, ka spēks, kuru jaunas pieredzes raižu māktie nebija novērtējuši pilnībā, ir pati mūzika.
Mālers, Greifs pašus mūziķus aizrāvis tik ļoti, ka visi spēlējuši ar mazliet vairāk kā pilnu atdevi. Iespējams, ka arī gaisā vēdījošā neziņa un haoss ir pie vainas. Mūzika ir atelpa, kas smieklīgajām griķu un tualetes papīra raizēm atgriež patieso mērogu. Pajokoju, ka šis varbūt ir bijis pirmais koncerts Nacionālā simfoniskā orķestra vēsturē, kurā zālē neviens neklepoja.
Taču tā nav vienīgā interneta tiešraides priekšrocība, līdzīgi kā Berlīnes filharmonijas digitālā koncertzāle, kā Vīnes opera, kas šajās dienās savu koncertu un operu arhīvu piedāvā visiem karantīnā sēdētājiem un pašizolācijā esošajiem, arī Māleru un Greifu klausīties varēja ne tikai tie, kam kabatā koncerta biļete.
Pāris dienas vēlāk, kad Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mājā parādās muzikologa Oresta Silabrieža blogs, uzzinu, ka šo koncertu klikšķinājuši seši tūkstoši cilvēku.

14.03.2020.

Šodien man ne visai patīk uzturēties soctīklos. Attapušies no sastinguma, cilvēki meklē piemērotāko tālāk dzīvošanas modeli, un sāk diemžēl ar kritiku un pārmetumiem tiem, kuri, viņuprāt, dara nepareizi. Kāds gājis gar bērnu ballīšu rīkotāju “Bumbu baseins” skatlogu, ir šausmās, ka ballītes te joprojām notiek. Cits iebilst – ja reiz bērnudārzi turpina darboties, bērni satiekas grupiņās, kāpēc gan viņi nevarētu kopīgi arī ballēties? Esmu atsākusi skatīties LTV “Panorāmu”, līdz šim priekšroku devu “Kultūras ziņām”. Šobrīd valstī konstatēti 36 saslimušie.
Jaunais Covid-19 vīruss sarīdījis cilvēkus. Tas neizplatās caur ūdeni, to nepārnēsā dzīvnieki, taču jābaidās ir no cilvēkiem. Visu koronavīrusa piesardzības pasākumu būtība ir neuzticēties savam tuvākajam, un šajos apstākļos mums tomēr ir jāatrod jauni sadzīvošanas, savstarpējas uzupurēšanās un sadarbības modeļi.
Visu vēl sliktāku vērš skolēnu brīvdienās jau laicīgi ieplānotie pasākumi. Režisore un laba paziņa Kristīne Briede tīmeklī ziņo, ka kopā ar meitu devusies uz Indiju apciemot vīru un viņa ģimeni, taču sagaidīti kā spitālīgie. Meitai aizliegts spēlēties ar kaimiņbērniem, abas nosūdzētas vietējam ārstam. Tas ir aizvainojoši, jo īpaši mazam bērnam, kad brīvlaiku draugi pēkšņi pārvēršas bestijās. Taču Indijas kaimiņu ģimenes bailes no nezināmā ir tās pašas, kas savu uzvaras gājienu veic šepat Latvijā. Māsa strikti paziņo, ka ar bērniem dosies sen plānotajā braucienā uz Baltkrieviju, jo no vīrusa izplatības viedokļa tā šobrīd ir daudz drošāka vieta nekā Latvija.
Klusēju, cik skaļi varu, visu, ko būtu varējusi teikt, nupat uzrakstīju šai dienasgrāmatā.
Manis iecienītais Kalnciema ielas tirdziņš paziņojis, ka turpinās organizēt tiešās pirkšanas grupām produktu izsniegšanu un vietējo lauksaimnieku atbalstam arī tirdziņš, vismaz vēl šonedēļ, notiks. Jā, tas ir tas, par ko nepadomāju – ko lai iesāk visi tie mājražotāji, kas savu produkciju nevarēs tagad pārdot? Noslīks piena upēs un olu kalnos. Atbalstot Latvijas mājražotājus un kalpojot savam vēderam, izvelku divriteni un aizminos uz tirdziņu. Diena auksta, vējaina, tirgus tukšs un svētku sajūtas nav. Ierastie nogaršošanas svētki izpaliek, jo rokas nedrīkst celt pie mutes, tirgotāju sejā bezgalīgs, drīzāk bezspēcības, nekā aukstā vēja izraisīts nogurums. Aši nopērku olas, maizi, kazas sieru un asti kājstarpē minos mājup.
Sociālajos tīklos cilvēki meklē, ar ko salīdzināt šī brīža sajūtas. Tiek pieminētas 1991. gada janvāra barikādes, kad sabiedrība parādīja kā prot pašorganizēties, sameklēt negaidītus risinājumus, tieši tāpat kā šobrīd, apvērstajai dzīves kārtībai.
Citi atceras Černobiļas atomelektrostacijas avāriju. Toreiz padomjvalsts izvēlējās necelt paniku un klusēt, nesen iznākušais seriāls “Černobiļa” ar laika distanci analizē šādas rīcības morālos aspektus. Latvijā saslimušo skaits lēnām aug. Vakara ziņu izlaidumā uzzinu, ka koronavīrusa izplatības piesardzības pasākumi tiek pastiprināti, no 17. marta tiks slēgta automašīnu un sabiedriskā transporta kustība pār Latvijas robežu.
Uzsprāgst ārpus Latvijas palikušo bažas pa mājās tikšanu. Māsa atzvana, ka nekur nebrauks.

15.03.2020.

Vakar bija ass vējš, šodien saule spīd, laiciņš tāds kā Dieviņš pa zemes virsu staigātu. Manai mājai pretim atrodas automašīnu stāvvieta, jau piektdienas rītā ievēroju, ka mašīnu kļuvis krietni mazāk.
Vēl viena nacionālā īpatnība – jebkurā nesaprotamā situācijā latvietis dodas uz laukiem.
Un tā patiešām šobrīd ir pareizākā rīcība. Skaidrs, ka bērnus, jo īpaši pusaudžus, no staigāšanas pa veikaliem, skraidīšanas apkārt brīvdienās neatturēt, tad jau labāk visus sēdināt mašīnā, un pirms vīrusa izplatība kļuvusi draudīga, vest uz laukiem.
Neesmu bijusi savos laukos visu ziemu. Saņēmu ziņas, ka vējš pabojājis jumtu, māja mums kraujas malā, tā gadās bieži. Ūdens tecējis tieši manā istabā, jābrauc skatīties kādu postu nodarījis. Pa nakti uzkritis sniegs, visu ziemu nav bijis. Skraidu pa lauku, laimīga kā šunelis. Elpoju saulē kūstošo sniegu, ripinu mazus sniegavīrus uz saimes galda dārzā. Priecājos par sniegpulksteņiem un krokusiem. Bučoju kokus un lupinu upeņkrūmiem no zariem pumpuru vitamīnu tabletes. Kurinu plīti un krāsni.
Vidzemes augstienē šodien sniegs, bet vīrusa daudz smagāk skartajā Itālijā, Francijā, zied glicīnijas. Es varu iedomāties, ka temperamentīgajiem itāļiem mājās tagad nosēdēt daudz grūtāk, aizturētā enerģija izlaužas internetā atrodamajos video par dziedāšanu uz balkoniem.
Pavasaris smaržīgs gaiss un jūsma, taču arī iekšējs nogurums. Pa ziemu visa kā ir bijis par daudz, gribas to nokratīt, restartēt sevi, un ik pavasara klusais sapnis – paņemt pauzīti, sakārtot domas, palasīt grāmatas – šogad šausmīgā veidā kļuvis par īstenību. Es ceru, ka Dievs pārāk neklausās cilvēku lūgšanās, un ne jau civilizācijas nogurums ir tas, kas izraisījis pasaulē ārkārtas stāvokli.
Šodiena ir atelpa, pirms ieniršanas atpakaļ cilvēku pasaulē.
Pasaule gan neliek mieru, ik pa brīdim signalizē telefona ekrānā. Par spīti vai tieši dēļ aizliegumiem cilvēki grib ballēties, divas dienas aizturētā elpa prasās pēc izelpas. Kāds ierosina apokalipses reivu. Cits kurinājis ugunskuru un sapratis, ka bez biedriem nav tas. Vēl kāds kājo gar jūru, un žēlojas, ka nevar ievērot noteikto distanci – 2 metri, kājotāju ir neparasti daudz. Cenas tīreļa dabas taku stāvvieta pārpildīta. Šodien laba daba ir labāka par cilvēku radīto pasauli.
Vēlu saņemu ziņu, ka uz reivu neviens neesot atnācis. Un ugunskurs arī atcelts, namamāti meita sarājusi.

16.03.2020.

Sestdien, svētdien likās, ka Rīgā reti kurš palicis. Šodien skudrupūznis atkal mutuļo, bailes pārgājušas ātri. Pastā rinda, nekādu dezinfekcijas līdzekļu nav, par distanci – aizmirstiet. Nemūžam nestāvētu rindā, bet ir atnākusi kaķim pasūtītā barības paka. Drauga dēļ ir jāriskē.
Kultūras ministrija devusi rīkojumu kultūras institūcijām meklēt veidus, kā piedāvāt kultūras pasākumus mājās sēdošajiem. Sekojot pasaules opernamu un teātru piemēram, arī Latvijas teātri piedāvā savās mājas lapās izrāžu arhīvu, sākot no 20. marta, Latvijas Nacionālā opera aicina uz virtuālu “Piektdienas un sestdienas vakaru operā” pirms katras operas arhīvā glabātās izrādes ieraksta erudītā muzikologa Mikus Čežes ievads.
Sestdien “Karmena”, tiesa, tas nav man atmiņā palikušais Andreja Žagara 2007. gada iestudējums, kurā Elīna Garanča sevi gatavoja lomai Ņujorkas Metropolitēna operā.
Šo iestudējumu Metropolitēna opera piedāvā noskatīties bez maksas pirmdienas vakarā, pēc Latvijas laika tā varētu būt otrdienas pēcpusdiena. Skatījos Metropolitēna “Karmenas” iestudējuma pirmizrādi 2010. gadā, translācijā kinoteātrī, atceros, ka tas bija rudens, kāds no patriotiskajiem datumiem, un Elīnas Garančas izcilās balss, lieliskās aktierspēles dziļi aizkustināta domāju, ka šie ir mani patiesie lepnuma par savu valsti svētki. Operas starpbrīdī Elīna Garanča intervēta pāris vārdus teica arī latviski, un es teju vai pārsprāgu no jūtām, kurās bija savijies operizrādes aizkustinājums ar jūsmu par lielisko dziedātāju no Latvijas

17.03.2020.

Neteikšu neko daudz, tik vien, ka ir tapis skaidrs, ka nekāda savas virtuāla klejošana pa pasaules muzejiem, savas nabas vērošana vai apcerīga grāmatu lasīšana nespīd. Nākas triecientempā apgūt jaunas iemaņas, jāizpēta ieraksta funkcija manā telefonā, jāaizved uzlabot mājas dators, lai ar to varētu pilnvērtīgi pieslēgties Radio tīkliem. Mašīnai riepa uzmetusi pumpu, stūri velk pa labi, jābrauc, kamēr vēl meistars grib mani redzēt.
Jēziņ, šitik daudz skraidījusi pa pasauli neesmu pat miera laikā. Kāda pašizolācija?

18.03.2020.

Pirmdien man bija jāiet uz jaunu izrādi “Dirty Deal Teatro”, Valtera Sīļa un Kates Krolles kopdarbu “Izskatās, ka tu mirsi”. Izrāde, protams, atcelta. Smieklīgi, vai ne? Tāpat atcelta starptautiskā konference par nāves tēmu. Atcelta tāpēc, ka pasaulē cilvēki patiešām daudz mirst.
Tās ir neparastas attiecības starp dzīvošanu un kultūru.
Konference tika rīkota, lai rosinātu sabiedrību nebaidīties domāt par nāvi, bet, kad ar to sastopies realitātē, jāizdara izvēles, grūti saglabāt kultūras piedāvāto distancētību.
Trešdien dodos uz jau iepriekš norunātu interviju ar rakstnieci Baibu Zīli. Pie Radio durvīm zīme ar parasto pantiņu, neienākt, ka esat ceļojis, ja jūtaties sasirdzis, bijis kontakta, bla, bla, bla …. Tiekam galā ar apliecinājumiem, ka abām viss kārtībā. Tiekoties pateicos Baibai, ka viņa atnākusi uz tikšanos, un viņa sirsnīgi attrauc, ka Vecrīga šobrīd tik tukša, ka te staigājot nekādi nevar saslimt, mežā cilvēku ir vairāk. Baibas Zīles jaunākā krājuma “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” nosaukums arī savā ziņā iezīmē liecību par kādu cilvēku iedomātu īpašo brīdi. Protams, es jautāju par grāmatā aprakstīto slimošanas pieredzi.

19.03.2020.

Piezvana Latvijas Radio 1 kanāla direktore Inese Matjušonoka, jautā, kā strādāsim uz priekšu. Ārkārtas stāvoklis var arī ieilgt, jādomā idejas. Šo viņa nosauc par “pielaikošanas nedēļu”, un tā arī ir.
Dinamiskā notikumu ķēde pagājušās nedēļas beigās, ārkārtas stāvoklis tagad jāuztver kā iepriekš dotais lielums.
Dzīve turpinās. Sprints kļuvis par maratonu, ar gluži citiem nosacījumiem. Šodien rakstu šo dienasgrāmatu. Vakarā kāpšu lejā uz automašīnu, kas paliks klusāks, tā būs mana studija, kur tekstu pārvērst balsī. Piedodiet, ja skaņa būs mazliet citāda kā parasti. Paldies skaņu operatoram Valdim Raitumam, ar kuru arī mēs strādāsim attālināti, par raidījuma pielabošanu, sakārtošanu. Paldies radio visam tehniskajam personālam, kuri dežūrē, lai mēs varētu strādāt attālināti.

20.03.2020.

Plānotājā šodien man ierakstīts – saulgrieži. Diena kļuvusi garāka par nakti. 22. Martā pasaulē tiek atzīmēta Ūdens diena. Parasti pavasara saulgriežos, ja vien spēju pamosties, cenšos aizbraukt sagaidīt saullēktu pie tekoša ūdens. Man patīk pavasarī domāt par ūdeņiem, dzidriem, skrejošiem, bez ledus vāka, strautiem, avotiem, jūras ūdeņiem. Un tās ir dvēseli dziedinošas domas.

21.03.2020.

Izvelku divriteni un laižu pa Imantas veloceliņu uz jūru. Putni atlidojuši. Kāšos paretam met lokus pavasara augstajās debesīs. Bērza baltajā tāsī kāds iegriezis “Roma”. Roma, es sapņaini nodomāju. Roma šobrīd ir aizslēgta un atslēga nolauzta. Šobrīd pasaulē viss liekas tik tālu un neaizsniedzams. Ja vien nesaikņojies internetā.
Vīruss izraisījis cilvēces solidaritātes, kopakciju garu. Redakcijas e-pasts nemitīgi saņem uzsaukumus un aicinājumus: dizaineriem sastrādāties attālināti, māksliniekiem radīt kopīgus tīkla mākslas darbus. 21. marts ir Pasaules dzejas diena. Dzejnieki visā pasaulē izaicina viens nolasīt dzejoli, savā un angļu valodā. Dzejniece Inga Pizāne ieliek saiti uz krievu izcelsmes kanādiešu dziesminieces Mišelas Gurēvičas jeb Chinawoman šai dienā izlaistu dziesmu “Mīlestība no attāluma”. Mīla, kas reiz aizgājusi, vakardiena, kas zudusi, ir Gurēvičas balss tumšās skaņas izceļošas tēmas. Nudien, kamdēļ gan tagad viņai neapdziedāt šobrīd aktuālo apokalipses tēmu?
“Pusnakts šovs ar Jāni Skuteli” Latvijas Televīzijā sākas ar video, kurā mājās pašizolējies Skutelis brīdina skatītājus: sekojošajā raidījumā jūs redzēsiet šausminošus kadrus: cilvēki lielās grupās sēž vienkopus, sasveicinās vecajā, nehigēniskajā veidā, paspiežot roku. Skutelim ir smalka humora izjūta, un man vislabākie joki šķiet tie, kas liek arī kustināt smadzenes, analizēt, par ko īsti smejamies. Vēl tikai pirms nedēļas mēs būtu smējušies par komiķi, kurš iespundējis sevi istabā bailēs no vīrusa. Tagad visu raidījuma laiku ekrānā deg paskaidrojums, ka raidījums filmēts dienu pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas, lai neizraisītu kādā, nupat televizoru ieslēgušajā, taisnīgu sašutumu. Tas rosina, un ne tikai manī, šausminošas pārdomas, ka tā varētu notikt ar jebkuru ideju, un Otrā pasaules kara vēsture mums māca, ka varētu gan.
Tikai nedēļa bija vajadzīga, lai to, kas, šķiet, nekad nevarētu notikt, mēs uzskatītu par normu, un aktīvi apkarotu citās domās esošos.
Tiem, kas šai tēmā iedziļinājušies, pandēmija nebija pārsteigums. Ielūkojos internetā un konstatēju, ka par pandēmijas draudiem interneta ieraksti runā jau kopš 2005. gada. 2013. gadā šo tēmu saasināja putnu gripa. Pasaule jau kādu laiku sevi trenē cilvēces mēroga kopējām akcijām. Grētai Tūnbergai izdevās uzrunāt visu pasauli. Mēģinājumi atteikties no plastmasas maisiņiem ir pasaules mēroga akcija. Koronavīrusa pandēmija ne tikai devusi mācību, ka visa cilvēce var vienlaicīgi saslimt, bet pierādījusi arī cilvēces spēju solidarizēties, kopīgi rīkoties. 21. gadsimta mērogi uzliek vēl augstāku ētiskās atbildības latiņu.

22.03.2020.

Pagājušajā nedēļā pamazām sapratu, kā izmainīt savu ikdienu, lai varētu turpināt strādāt, tagad laiks padomāt par otru savas dzīves pusi, to daļu, kas cilvēku padara par cilvēku. Ārsti, padomdevēji tev izstāstīs, kā nesaslimt pandēmijas laikā, kā palikt dzīvam. Laiks tagad izdomāt, kā patiešām palikt dzīvam, lai vakarā nav nožēlas par veltīgi nodzīvotu, bailēs un raizēs pavadītu dienu.
Šodien esam nolēmuši doties koppārgājienā pa Ērgļu “zaļo” dzelzceļu. “Zaļo”, jo kopš vairāki kādreizējie dzelzceļa maršruti Latvijā likvidēti, to uzbērumi pārveidoti kājamgājēju un riteņotāju maršrutos. Šajās takās ir viegli orientēties, kādreizējo staciju vietās lielākoties joprojām var piebraukt ar mašīnu. Kopības gars dezinficētajā pasaulē gan tāds piesardzīgs: izmēģinām jaunos attālinātās sasveicināšanās veidus, sociāli distancēti kājojam no Kangaru līdz Cenas stacijai, tikai piknika laikā vajadzīgais attālums sarūk.
Apmaināmies jaunumiem. Draugu ģimenei dēls studē Igaunijā, tikko atgriezies, protams, pašizolācijā. Mājās nevar, tur mazās māsas, vecāki. Tad nu jaunais cilvēks sazinājies ar citiem vienaudžiem, kam līdzīgas problēmas – viens atgriezies no Spānijas, cits vēl no kaut kurienes. Beigu galā salasījies krietns izolējamo bariņš, kas tagad kā siseņu bars pārvietojas no viena ģimenēm piederoša lauku īpašuma uz nākamo, un, spriežot no sūtītajiem video, jaunajiem cilvēkiem kopīgā karantīna paliks atmiņā kā mūžīgie svētki. Vispār jau tā ir kolosāla pieredze. Redzēt, ka dzīve var būt arī citāda, iemācīties tikt ar ārkārtas situāciju galā pašam. Manā pieaugšanas stāstā līdzīgu lomu nospēlēja janvāra barikādes.
Pandēmijas pirmajā nedēļā es jūtos ļoti nogurusi. Naktīs slikti guļu. Ir grūti gluži fiziski nesajust baiļu mākoni gaisā.
Manuprāt, tam tagad jāpieiet racionāli, kā atrisināmam uzdevumam. Saprast, kas mani dara laimīgu, kad liegti daudzi no ierastajiem spēka punktiem. Viena pareizā atbilde ir šodiena – ir grūti pat aprakstīt to spēka lādiņu, ko dod viena tāda saules pielieta svētdiena, pleca sajūta, satiekot draugus. Atdzīvojas visas tik dārgās sajūtas, sakrātie līksmības brīži. Lūk, dziesma, pie kuras dejots ballītēs.
Šai Pjotra Naliča dziesmai “Youtube” ir arī smieklīgs video. Lauku zēni, ieņēmuši sirtaki pozas, zosu gājienā dejo viens aiz otra. Kopš sociālās distancēšanās apstākļos nevaram iet “vilcieniņos”, šis varētu būt jauno laiku ejošākais brīvdabas ballīšu solis.
Tiekam atalgoti ar zirgiem. Kad jautrība sit augstu vilni, pēkšņi no meža izskrien trīs suņi, nav ļauni, ošņājas, interesējas, grib draudzēties. Un tad pa meža stigu cēlā gaitā nāk trīs zirgi ar jātniecēm. Un tas ir tik ļoti kaut kas no citas pasaules.
Vēl kājojot, sāk pienākt īsziņas no kolēģiem, no klausītājiem. Mana ''Mājās sēdētāja dienasgrāmata'' ir izskanējusi, pamanīta. Es nekļūšu lepna, es jau esmu tā pati, kas visu laiku. Varbūt jums, mīļie, beidzot ir atradies laiks, nesteidzīgi paklausīties manos vārdu plūdos. Vakarā piezvana mīļā, mīļā Ingrīda Sniedze no Briseles. Arī noklausījusies manu dienasgrāmatu, sagribējies parunāties. Ko – parunāties, viņai ļoti griboties kādu apskaut!
Apskāvieni! Tas ir kaut kas no iepriekšējās dzīves. Sasodītais vīruss sagrāvis cilvēcisku attiecību skaisto pusi līdz pašiem pamatiem.

23.03.2020.

Pirmdienā pa īstam kļūst skaidrs, ka nepilnas nedēļas laikā Latvijā esam uzbūvējuši jaunu valsts pārvaldes, skolu un mediju attālināti darboties spējīgu sistēmu, un tas ir apbrīnojami. Mans kolēģis Tālis Eipurs pats savām rokām mājās iekārtojis sev studiju, salicis mikrofonus, statīvu, vadus, ziņu bloku “Pēcpusdiena” pirmdienā tiešraidē vada no mājām. Dienas aktualitāte – vai skolas bērni spēs turpināt mācību gadu, mācoties attālināti. Viņu pūliņus saslēgties virtuāli sajūtu pat es, internets pirmdienā velkas, it kā vajadzīgos failus man nevis pārraidītu pa vadiem, bet sūtītu ar pasta baložiem, vai pat kāds nesteidzīgā gaitā personīgi nestu man uz mājām. Bet viss izdodas. Māsa ziņo, ka e-klase “karas”, bet principā viss notiek. Ar mūzikas skolu vispār neesot problēmas, skola mācību materiālus pārsūtot “Whatsapp” čatā. Arī manam studentam lekcijas turpinās. Kad līksmi iebāžu galvu dēla istabas durvīs, lai saskaņotu pusdienu ēdienkarti, saprotu, ka esmu vairojusi to gadījumu statistiku, kad lietišķas virtuālas tikšanās solīdo atmosfēru izjauc kadrā ieklīdis mājdzīvnieks vai nedisciplinēts mājinieks.
Mainās arī televīzijas ziņu bilde ekrānā, nav vairs jau ierastās telefonintervijas ar kaitinošo fotogrāfiju fonā, tagad ekrānā midžina žurnālistu, valdības vīru milzu galvas, smieklīgā leņķī iebāztas WEB kamerās, skaņa lielākoties šausmīga. Dieva laime, ka mums ir šī rezerves realitāte – virtuālā, uz kuru tagad pārcēlusies mūsu dzīve. Fantastikas literatūrā viens no visbiežāk izmantotajiem sižetiem; pasaule pēc katastrofas, atomkara. Visi sēž bunkuros, ēd no tūbiņām, ārā iet nedrīkst. Šoreiz cilvēce pierādījusi neticamu tālredzību.
Katastrofa vēl nav notikusi, bet jau ir radīta sistēma, kas spēj nodrošināt sabiedrības tālāku funkcionēšanu – skolēni turpina mācības, valdība lemj par kompensāciju piešķiršanu dīkstāvē esošajiem, lai viņi nemirtu badā.
Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas nakts laikā visur tika sabūvēti žogi un barjeras. Sabiedriskajā transportā šofera vietu no pārējā salona atdala krustu šķērsu savilktas brīdinājuma lentes. Lielveikalos kasieres stāv aiz plēves vai plastmasas sienas ar mazu lodziņu. Mana paziņa, vēl vecajā pasaulē nopirkusi jaunu telefonu, tam tagad steidzīgi vajag aizsargstikliņu. Pārstāsta, kā iegājusi veikalā, tur, protams, novilktas brīdinājuma lentes. Pārdevējs no veikala otra gala sauc – ko jūs gribējāt? Aizsargstikliņu, viņa sauc pretim! Vispirms dezinficējiet rokas! Ar prieku, ar prieku… Nolieciet telefonu uz noliktā krēsla un atkāpieties! Izklausās drīzāk pēc ķīlnieku krīzes nevis “šopinga”, bet vispār jau jāuzteic veikala pārdevēji, viņi ir vairogs pandēmijas izplatībai.

24.03.2020.

Ziņu blokā “Pēcpusdiena” atjaunota kultūras afiša. Ja vēl pagājušajā nedēļā bija bažas, par ko tad tajā stāstīsim, tagad redzu, ka ziņu nav kļuvis mazāk, tās ir citādākas. “Dirty Deal Teatro” katru trešdienu piedāvās izrādes-instrukcijas. Spiežot uz saiti, saņemsi instrukcijas – norādes, skaņas failus – lai mājas apstākļos piedzīvotu izrādi.
Līdz šim jaunas kultūras iespējas lielākoties tika piedāvātas kā ziedojums, šo žestu pārtrauc liepājnieku Goda teātris, kas pārdod biļetes uz interneta tiešraidi izrādei “Bļitka”. Un es ar abām rokām esmu PAR! Egons Dombrovskis, Kaspars Gods, spēlējot izrādi tukšā kultūras nama “Wiktorija” zālē īpaši tiešraides skatītājiem, atgriež teātrim dzīvo nervu. Biļetes cena ir simboliska, un – patiesi – man pareizāk liekas, ka skatītājiem jābūt tiem, kas ziedo un solidarizējas ar šobrīd dīkstāvē esošajiem aktieriem, nevis otrādi.
Cits jautājums – vai translēta izrāde ir tas pats, kas klātienē baudīta? Man liekas, ka arī teātru nozarē šis laiks nesīs pārmaiņas. Ļaus attīstīt jaunas izrāžu formas, trenēs sabiedrību patērēt vairāk saturu arī digitāli.
Vispār būtu labi, ja mēs arī turpmāk spētu paturēt labos paradumus, kas izveidojušies dezinficētajā pasaulē. Biežāk mazgātu rokas. Pusdienotu mājās. Būtu spējīgi kopējai rīcībai.

25.03.2020.

Šodiena ir atšļuciens. Vīruss izsprucis no kontroles, vairs nav izsekojams, kur slimais to saķēris, un tas nozīmē, ka tas var būt jebkur. Mājražotāji knaši šuj pieprasītu preci – sejas maskas glītās krāsās. Brīdina, ka šīs nav ārstu apstiprinātas, iekšpusē kabatiņa, kurā pašam būs jāieliek filtrs – papīra dvielis, antibakteriālā salvete, vai – nesmejieties – biksīšu ieliktnītis. ''Latvijas Balzams'' iekšējo dezinfekcijas līdzekļu vietā sācis ražot ārējās dezinfekcijas šķidrumu “Virudes”, un tas ir ļoti pieprasīts.
Kaut kas nobrucis arī Latvijas Radio tehniskajās iespējās, “Pēcpusdienu” Tālis vada no mājām, bet nevis caur jauno programmatūru, bet gan pa vecam – pa telefonu.
Šādā režīmā, zināms, grūti koordinēties, Tālis intervējot sarunbiedrus, savos tekstos iepin slēptas frāzes, lai tiešraides situācijā informētu, cik laika runāšanai vēl atlicis.
Šodien pavasara Māras, pavasara atmoda, un sveiciens arī visām Mārām vārda dienā. Ar Radio kolēģi Māru Rozenbergu tikāmies vakar. Jaunajā pasaulē viena no atzīti drošākajām tikšanās vietām ir kapi, plaša, zaļa teritorija, kurā distance – 2 metri – ievērota ne tikai horizontāli, bet arī pa vertikāli. Lielajos kapos pat soliņi tālredzīgi iekārtoti L burta veidā, lai trīs sievietes, sēžot katra savā burta leņķī, varētu tomēr saglabāt acu kontaktu. Norunātajā laikā Māra Rozenberga atminas ar divriteni, grozā konjaka “Camus” pudeles kaste, zvēr, ka iekšā tulpju sīpoli. Lauma Spridzāne ir tekstu cilvēks, viņa šai faktā tomēr saskata atsauci uz Albēru Kamī, uz viņa darbu “Mēris”. Lauma jebkuram notikumam atradīs piemērotu tekstu, esmu piedzīvojusi viņas psalmu lasījumus Eļļas kalnā Jeruzalemē, Brodska “Ūdenszīmes” Venēcijas “vaporetto”. Arī šoreiz viņa nepieviļ, izvelk no somas Bodlēru un Čārlzu Simiču.

26.03.2020.

Covid-19 sasniedzis Indiju, valstī totāls aizliegums atstāt māju, strikti tikai pārtikas iegādei. Izraēlā valdība izmanto mobilo telefonu spiegošanu pandēmijas apturēšanai. Jebkurā brīdī tev var atnākt īsziņa, ka tagad divas nedēļas nāksies pašizolēties, jo tava telefona raidītāja iezīmētais punktiņš bijis par tuvu inficēta cilvēka punktiņam. Stikla māksliniece Laura Šmīdberga internetā tirgo pasakaini skaistus auskarus un kulonus Covid-19 vīrusa formā.
Saskaņā ar maskošanās tradīcijām, no kā visvairāk bail, to var nobiedēt, to atdarinot, liekot ieraudzīt savu dubultnieku kā spogulī.
Internetā padomus mājās sēdētājiem dod mājās sēdēšanas eksperts, mājas arestā sēdējušais Krievijas režisors Kirils Serebreņņikovs. Lejuplādējama meditācijas aplikācija, kurā, maigai mūzikai skanot, griežas Covid-19 vīrusa bumba. Joprojām nav ne mazākās skaidrības, kas mūs sagaida. Vai viss tik tiešām beigsies pēc mēneša? Varbūt tā – izvairoties viens no otra – turpmāk mēs dzīvosim gadiem? Jēziņ, tad es, Anda Buševica, gadiem rakstīšu “Mājās sēdētāja dienasgrāmatu”, un šī raidījuma skaņu operators Valdis Raitums attālināti gādās par tās labskanību? Vai ir kaut mazākā cerība no šīs peļķes izkāpt sausām kājām?
Šajās dienās, un ne es viena, esmu intensīvi mācījusies. Apguvusi jaunas virtuālās komunikācijas iespējas, vētījusi sevi iekšēji. Pavasara debesis ir neparasti augstu, satumstot top zilas kā Borisa Grebenščikova 1989. gada plates “Ravnodenstvije” vāks. Šis laiks šūpojas kā gaisā iekārts.

28.03.2020.

Arī tāda pus-svētdiena. Mēs ar draugiem gribam turpināt gājienu pa zaļo dzelzceļu, šoreiz no Ķeipenes līdz Suntažiem, bet viena no mašīnām salūst. Kamēr dabūjam nabaga sābiņu līdz darbnīcai, kamēr salecam citā mašīnā, diena jau pusē, jāizvēlas tuvāks maršruts. Brauksim uz Buļļu salu. Jau pusceļā nojaušam, ka Bolderājā pastaigāties neesam ieradušies ne pirmie, ne vienīgie.
Latvijas meži šai nedēļas nogalē slēguši Pierīgas mežos iekārtotos skatu torņus un šaurās dēļu dabas takas – pārāk apmeklētas, nevar nodrošināt distanci.
Man tas nešķiet pareizi, risināt aizliegumu neievērošanu ar jauniem aizliegumiem, pilsētnieks baidās apmaldīties mežā un, pat ja pats spēj noorientēties mežā, baidās pazaudēt bērnus, kuri, tikko no mašīnas izlaisti, protams, skrien pa priekšu, un tad asaras birst mobilajā telefonā, un vienīgais orientieris, ko sīkais spēj nosaukt, ir liels koks.
Pareizi izrēķinām, ka vairums sabraukušo griezīs uz jūras pusi, mēs atkal – uz upi, un nonākam Piejūras dabas parkā, kur citus staigātājus satiekam vien divreiz. Tas vispār ir apbrīnojami, cik daudz Rīgas robežās ir mežu, krūmāju, pastaigas vietu. Vai zinājāt, ka tepat Vakarbuļļos ir tēlnieka Paula Jaunzema skulptūru dārzs? Esam laipni gaidīti, uz dēlīša vien uzpūsts lūgums uz skulptūrām nerāpties. Upes ņirboņa atspīd pulētā granītā, tā ir kopta, idilliska vide, kurā laiks apstājas. Varbūt tomēr ne, tas ir klātesošs skulptūru uztverē. Ilgi kavējamies pie milzu akmenī cirstas gāzmaskas, šo laiku aktualitātes. Pēc pavasara Mārām kukaiņi mežā modušies. Bērzā ieurbta sula. Mūsu piknikam piejaucas skumju garša, aizliegums pulcēties ne vairāk kā pa divi vēl nav izsludināts, bet baumas jau klīst, un mūsu kopābūšana ir atvadīšanās uz ilgāku laiku.


Jaunie drošības pasākumi tiks izsludināti svētdienas vakarā, un tie nozīmēs ne tik daudz cilvēku paradumu maiņu, distance bija jāievēro arī iepriekš, bet gan aktīvāku policijas iejaukšanos cilvēku dzīvēs, un tā nav patīkama. Ziņu reportieri brauc līdzi policijai reidos, rāda pamācīgus kadrus, kā tiek rāti neapzinīgie vecāki bērnu rotaļlaukumos.
Ceļu policijas reidi neķers vairs dzērājšoferus, bet pārbaudīs, vai mašīnā sasēdušie ir vienas ģimenes locekļi.
Gan jau ne tikai man pa brīžam ienāk prātā dusmīga doma, ka varbūt pat sāpošs kakls un iesnas ir labākas par šo kontrolēto pasauli un sagruvušu ekonomiku, pasauli, kurā tavam viedoklim vairs nav vietas, un visas planētas iedzīvotāju interešu vārdā tava individuālā brīvība kļuvusi maznozīmīga. Šīs sajūtas kolektīvi uzsprāgs otrdienā, kad publiski tiks paziņots, ka ārkārtas situācija var tikt pagarināta līdz Jāņiem.

29.03.2020.

Tad nu arī šo nedēļu sākšu ar svētdienu. Lai gan nedēļas dienas jau kādu laiku zaudējušas kādreizējo nozīmi. Bet tagad arī par diennakts stundu nevaru vairs būt droša, jo naktī no sestdienas uz svētdienu notika pāreja uz vasaras laiku un mājās katrs pulkstenis rāda savu laiku.
Laiks ir sajucis, neiet uz priekšu, un es mēģinu saprast, kāpēc tā. Varbūt beidzot sev jāatzīst, ka manu izpratni par laika plūdumu, lai vai cik autonoma savā pasaules uztverē es būtu jutusies, tomēr veidoja sabiedrības kolektīvā dzīves kārtība. Nebeidzamo, bieži vien par divām trešdaļām lieko ziņu plūdums uzturēja kolektīvu kairinājumu, liekot arī man savā plānotājā izdarīt kādas atzīmes, ja ne citādi, tad vismaz dusmoties, un arī šādi domāt līdzi. Notikumu skaits pasaulē visdrīzāk nav mazinājies, taču ierobežotas ir mediju iespējas uzrunāt speciālistus, konfrontēt viedokļus, rakstīt šo laiku. Ziņu tēmu lokā šobrīd ir tikai nepieciešamākais, un tas lielākoties attiecas uz pandēmijas aktualitātēm. 29. martā saņemam vēsti par arī Latvijai tuvā poļu komponista, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiera Kšištofa Penderecka nāvi 86 gadu vecumā. Dienu iepriekš, īsi pirms savas 81 dzimšanas dienas, mūžībā devies režisors Mihails Kublinskis, un līdz ar viņu vesels laikmets Latvijas teātra vēsturē. Bēres sērgas laikā būs klusas, abu dižvīru godināšana, dalīšanās atmiņās lielākoties notiek sociālajos tīklos.
Pamanu, ka pēdējā laikā mobilais telefons man vispār izlādējas neparasti ātri. Laikam jau neierasti bieži ielūkojos “Facebook, “Whatsapp” čatā, kur tagad tiek kārtotas ne tikai privātās, bet arī darba lietas.
Soctīkli, kuros agrāk popularitāti svinēja ziņas, kas drīzāk ļāva atpūsties no oficiālā ziņu lauka – privātas fotogrāfijas, kuriozi –, tagad ir kļuvuši par ātrāko ziņapmaiņas veidu,
pie kam ziņām piemīt tas cilvēciskas komunikācijas siltums, kas tagad gan fiziski, gan informācijas laukā mums liegts reālajā dzīvē. Un vēl kas – ja ziņas atbild uz žurnālista ierosinātiem jautājumiem, tad soctīklu nejaušo ziņu impulsi emociju līmenī sniedz atbildes uz jautājumiem, kurus pat neesi vēl paspējis savā prātā noformulēt. Un šobrīd tajos ir daža laba recepte, kā emocionāli dziedēt sevi ačgrānajā pasaulē.
Madrides slimnīcā mediķi kopīgi dzied mantras. Katoliskajā Spānijā! Mediķi divās rindās gar slimnīcas sienām, pa vidu ķeblis, uz tā planšetdators, no kura skan mantru dziedātāja balss, kurai visi bijīgi pievienojas.
Es nedomāju, ka šie spāņu mediķi šai brīdī daudz domā par reliģiju, viņi grib tikt ārā no slimnīcas nepanesamās realitātes.
Vesela sadaļa “corona jokes” ir par to, ko cilvēki sastrādā karantīnas laikā. Diriģents Kristofers Volšs-Sinka! Zināt šo stāstu? Par amerikāni, kurš izdzirdēja latviešu kora skanējumu un pārcēlās uz Latviju – koru kustības Meku? Un nodibināja Projektu kori. Tagad Kristofers Volšs-Sinka sēž pašizolācijā un izmēģina, kā skan Emīla Dārziņa ''Nāru dziesma'' četrbalsīgi, bet viena cilvēka izpildījumā.
Jau otro nedēļu “Facebook” populārs ir video, kurā mājās sēdēšanas padomus dod pusotru gadu mājas arestā pavadījušais krievu režisors Kirils Serebreņņikovs. Savu mājās sēdēšanas pieredzi viņš transformēja sakāpinātā, līdz sāpei skaistā izrādē “Outside”, ko bija iespēja viesizrādēs noskatīties arī latviešu skatītājam. Ironiski un smieklīgi, ka politiska aresta situācija tagad šķiet samērojama ar pandēmijas pieredzi, bet – jā – attiecībā pret režisoru mājās sēdēšanā mēs visi esam iesācēji.
Ar prieku pieņemt atelpu no skrējiena, neuztvert to kā Dieva sodu. Apzināties, ka līdz šim laba daļa no mūsu aktivitātēm nemaz nebija mūsu pašu gribētas, un šī ir kolosāla iespēja apstāties, apjēgt, ko tad īsti vēlamies mēs paši. Rakstīt dienasgrāmatu, memuārus – šo punktu mēs tagad sekmīgi pildām, un tas patiesi palīdz. Kirils Serebreņņikovs krieviski lieto vārdu “obnuļeņije” – atgriešanās nulles pozīcijā, šis apzīmējums attiecībā uz pandēmijas krīzi ir populārs krievvalodīgajā vidē. Šobrīd notiekošais ir iespēja – atgriezties starta pozīcijā, no kuras teorētiski iespējams jebkas.
Reizi divās dienās “Facebook” jaunu dziesmu ieliek dziesminiece Anta Eņģele, viņa pati ir laukos – Igaunijas pierobežā. Mūžīgajā svētdienā Antas Eņģeles izvēlētās dziesmas, samērojot ar paradumu skatīties ziņas, ir mani ziņu izlaidumi. Varbūt drusku no cita plāna.
Pandēmija Antu Eņģeli iedvesmojusi 1. un 4. maijā organizēt videokoncertus, uz kuriem jau šobrīd tiek piedāvātas biļetes. 1. maijā Okudžava, Žanna Bičevska un citi krievvalodīgie bardi. 4. maijā latvieši – Kalniņš, Pauls.

30.03.2020.

Pirmdienas pēcpusdienā, marta beigām negaidīti, sāk snigt sniegs. Snieg lielām pārslām, nav nekāds cīruļputenis. Pāris stundu laikā noklāj zemes virsu tā, ka gurkst zem kājām un ir brišus jābrien. Soctīklos viens otram sūta apsveikumus “Merry Christmas!”, un priecājas, ka tagad ģimeniska sēdēšana mājās iegūst Ziemassvētku brīvdienu sajūtu. Nenoturos, ap 10 vakarā izeju pastaigāties, jo šis krāšņums rīt no rīta, visticamākais, būs jau nokusis. Pasaule, pat pilsētas centrā, neparasti klusa, sniegs slāpē mašīnu trokšņus, vēja nav.
Iejūtos Ziemassvētku sajūtās, un atceros, ka iepriekšējie Ziemassvētki bija silti un dubļaini.
Ziemassvētkos mēs tik ļoti gaidām to sajūtu, balto pasauli saistot ar piedošanu, tīrību, jauna sākumu. Sniegs ir, bet vai mums der arī veco laiku ticējumi un sajūtas? Visam klāt nepareizības un vainas piegarša. Un ko gan par sniegu lai saka Uzvaras parkā pilnā sparā ziedošās sakuras?

31.03.2020.

Jau no pagājušās piektdienas sāka pienākt ziņas: pasaules prestižākie mūzikas festivāli viens pēc otra ziņo, ka atceļ pat jūlijā, augustā plānotus pasākumus. Verbjē, Zalcburgas, Baireitas festivāli, uz kuriem, šķiet, balstījās visa vecā Eiropas kultūra. Uz šī fona liekas dīvaini, ka vēl svētdienas “Panorāmā” deju kolektīvi atrādīja, kā gatavojas šīs vasaras skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Otrdienā tas beidzot ir pateikts, skolēnu dziesmu svētki būs nākamgad. Tik tiešām būs? Mēs dzīvojam laikā, kad ik nedēļu notiek kas tāds, kas vēl pirms brīža likās neiespējami. Varbūt mums jau šobrīd ir jāsāk gatavoties pēcpandēmijas pasaulei, kurā pulcēties lielām masām, starptautiskai publikai vairs nekad nebūs droši. Globalizētajā pasaulē pandēmijas viļņi var atkārtoties, un arī par šobrīd planētu apceļojošo vīrusu nevaram vēl domāt no uzvarētāja pozīcijām. Es ticu cilvēka radošajam garam, jau šajās pašizolācijas nedēļās kultūras cilvēki iespējuši gan radīt jaunas formas izrādes, kā “Dirty Deal Teatro” ar savāmizrādēm-instrukcijām, gan saorganizēt tiešraides.
Varbūt tas ir ne tikai vecās kultūras dievu mijkrēslis, bet drīzāk atbrīvots rakstāmgalds jaunām, vēl neapjaustām mākslinieku uzstāšanās, sadarbības formām?
Šodien nosaukti Latvijas Literatūras gada balvas nominanti. Ne tikai pēc manām domām, kā tas vēlāk izrādīsies “Kultūras Rondo” sarunā, pagājušā gada absolūti izcilākais teksts – Leona Brieža “Vilcene un atraitnis” nav nominēts, jo LALIGABA nosacījumi paredz, ka miruša autora darbu balvai nominēt nedrīkst. Es protestēju. Leons Briedis nav miris autors. Leons Briedis ir nemirstīgs!

01.04.2020.

Muļķu diena, 1. aprīlis.
Jau no rīta ielūkojos soctīklos, jo skaidrs, ka šogad “jums visa mugura balta” nedarbosies.
Lēni, bet jociņi sarodas. Paziņojums, ka šovakar, laikā no 10 vakarā līdz pusnaktij no mākslīgajiem Zemes pavadoņiem tiks mērīta iedzīvotāju ķermeņa temperatūra, šai laikā iedzīvotājiem vajadzētu iznākt uz lodžijas vai pagalmā, pavērst skatu zvaigžņu virzienā, rokā turot personu apliecinošu dokumentu. Un vēl viena anekdote, kas pagaidām ir pārāk patiesa, lai par to smietos: ziņojums no nākotnes, ka neviens neatceras, kad un kā radās paradums cilvēkiem vairs neapskauties, netuvoties viens otram, bet tas stabili ir iegājies sociālajos rituālos, un draudzīgam sveicienam pastiepta roka tiek uzskatīta par galējas nepieklājības zīmi.

Man beidzot ir atradies laiks izbaudīt daudzās brīvpieejas pasaules izcilāko teātru izrādēm. Divās dienās esmu noskatījusies divus Šekspīra “Hamletus”: Roberta Vilsona iestudējumu “Berliner Ensamble”, šai teātrī vēl februārī klātienē skatījos viņa “Trīsgrašu operu” ar šiem pašiem aktieriem. Un Tomasa Ostermeiera iestudējumu ar satriecošo Hamleta tēva bēru skatu, kurā mūžīgas cieņas un goda jēdzieni sajaucās ar cilvēcisko vājumu un sadzīviskiem pārpratumiem, gluži kā latviešu kapusvētkos. Iepriekšējā bija Vāgnera “gredzena” nedēļa gan Ņujorkas Metropoles operā, gan Vīnes operā. Visas šīs izrādes bija izcila satikšanās ar Mākslu, un šādi notikumi ikreiz uz ilgāku laiku izsit no saķeres ar realitāti. Divi Hamleti, kas peld Vāgnera pasaules gala mūzikā, - varat iedomāties to cildeno domu jucekli, kas šobrīd valda manā galvā. Taču, ja šis tik tiešām ir pasaules gals un apstādinātā cilvēce šobrīd patiesi tiek svērta un mērīta, tad vienīgo attaisnojumu cilvēces pastāvēšanai, ko es varu iedomāties, ir šīs izcilās izrādes, mūzika, dzeja, teksti, kuros, Jāņa Poruka vārdiem runājot, “augstajie gari” var ieraudzīt, “cik liela ir cilvēka sirds”.
Dzīvoju pietiekami ilgi, lai ierastās pasaules sabrukumu būtu jau pāris reižu piedzīvojusi.
Un man ir sava recepte pārdzīvot pasaules galu. Beigt runāt. Man patīk dziedāt. Tautas dziesmas, viskaučko, skaļi un reizēm nepareizi. Ļaut, lai paša elpa izpurina no galvas līdz kājām. Vārdi nesniedz atbildes, bet mūzika ir ceļš, kas palīdz nonākt citā sajūtā, kurā atbildes atnāk pašas - kā baloži, baroti no plaukstas. Iet lielus gabalus kājām. Nezinu, kā kājas ir saistītas ar galvā notiekošo, bet tas tiešām palīdz. Arī šī dienasgrāmata man ir palīdzējusi nodzīvot trīs ačgārnās pasaules nedēļas pilnvērtīgi un apzināti. Paldies manam pāriniekam, skaņu operatoram Valdim Raitumam un jums, manā iekšējā ceļojumā iesaistītie. Tā ir liela laime patverties solidaritātes sajūtā. Arī tad, kad savas sajūtas atrodi kāda cita dziesmā vai rīcībā.

07.04.2020.

Turpinu lasīt. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izglītības programma atsūtījusi ziņu par kārtējo lasīšanas darbnīcu, tēma, protams, pandēmija, jo tieši pandēmijas dēļ lasīšana pirmo reizi notiks tiešsaistē. Ieva Astahovska lasīšanai izvēlējusi Sūzenas Sontāgas darba “AIDS un tā metaforas” fragmentu. Telefonsarunā “Kultūras Rondo” viņa saka, ka šai laikā, kad mums visiem šķiet, ka piedzīvojam ko nebijušu, nomierinoša ir atziņa, ka tas viss jau reiz ir bijis.
Filozofe Sūzena Sontāga 1989. gada darbā runā par kādu citu vīrusa izraisītu epidēmiju, par AIDS. Esmu pietiekami veca, lai atcerētos, ka pagājušā gadsimta 1980.- 90. gadu mijā pasaule tieši tāpat bija nobijusies par šī vīrusa nekontrolētu izplatību.
Pārsteidz, cik daudz tomēr līdzības tagad un pirms 30 gadiem notiekošajā.
Līdzīgi kā šobrīd Krievija un Ķīna, tolaik PSRS, avīze “Izvestija” publicēja apgalvojumu, ka jaunais vīruss radīts ASV laboratorijā. Sontāga nodaļas pirmajās lappusēs AIDS nesauc vārdā, bet dēvē par mēri jeb sērgu, sasaistot aktuālos notikumus ar aizlaikos pastāvējušiem aizspriedumiem, ka slimības ir Dieva sods par morāliem pārkāpumiem. Jo ne tikai padomju ideologi, arī daudzi godīgie Rietumu pasaules pilsoņi uzskatīja, ka jaunais vīruss radies, lai uzšķērstu trešās pasaules valstu nabadzības augoni, proti – samazinātu dzimstību Āfrikā, bet pārtikušajā pasaulē izskaustu grēciniekus, šai gadījumā – gejus.
Starp citu, interesanti – kas tagad ir nevēlamā sabiedrības grupa, par kuras nāves pļauju kāds varbūt klusībā berzē rokas?
Ksenofobija, saslimušo stigmatizācija … Ak vai! Nekas nemainās, un Sontāgas rakstītais pamazām iznīcina manas cerības, ka koronavīruss spēs izmainīt pasauli. Sontāgas “AIDS un tā metaforas” tiktāl liecina vien par sabiedrības īso atmiņu.
Internetā atrodu norādi uz vēl vienu pandēmijas laikā lasāmu tekstu. Izrādās ir tāda vēstures pētniecības joma kā bioarheoloģija, un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā ir pat vesela Bioarheoloģijas laboratorija, kuras vadītājs Guntis Gerhards valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” ietvaros sagatavojis pētījumu “Epidēmijas viduslaiku un jauno laiku Rīgā”. Gerharda rakstītajā un iepriekš aprunātajā Sontāgas tekstā ir kas kopīgs, abi pētnieki pakavējas pie apzīmējuma “mēris”. Izrādās, ka arī Rīgas vēsturē slimības, no kurām mira liels ļaužu skaits, visbiežāk sauca par mēri, taču tas varēja būt gan tīfs, gan gripa, gan kādas uz ostas pilsētu Rīgu atvestas slimības, pret kurām vietējiem nebija imunitātes. Guntis Gerhards savā rakstā min arī molekulāro biologu pētījumus, kas palīdz labāk saprast, kāpēc sērgas laikā pilsētu antisanitārajā vidē daudzi saslima, bet pietiekami daudzi, šai pašā vidē dzīvojot, palika dzīvi. Citēšu: “Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, pētot atsevišķu cilvēku rezistenci pret mūslaiku mēri – cilvēka imūndeficīta vīrusu jeb HIV, tika atklāts, ka mūsdienās vidēji 10% Eiropas iedzīvotāju trešajā hromosomā vienam no olbaltumvielu receptoriem ir mutācija, kas vīrusam liedz iespēju iekļūt veselajās šūnās. Ja indivīds šo mutāciju ir mantojis no abiem vecākiem, viņš nevar saslimt ar HIV–1 tipa vīrusu. Veiktie aprēķini liecināja, ka šāda veida mutācija Eiropas iedzīvotāju populācijā veidojusies pirms apmēram 700 gadiem, un tika izteikts pieņēmums, ka tas saistīts ar viduslaiku epidēmijām.”
Sūzena Sontāga mūsdienu pasauli salīdzina ar vīrusu, vīrusu paralēlā civilizācija ir mutāciju, mainīties spējas ģēniji. Izrādās, arī cilvēka ķermenis spēj sevi izmainīt, mainoties apstākļiem, un šai ziņā problēmas reizēm spēj atrisināt talantīgāk nekā visi tie izstrādātie noteikumi, prāta pieņemti lēmumi.

09.04.2020.

Zaļā ceturtdiena. Agrāk mēs, saulains pulciņš, Zaļajā ceturtdienā vienmēr braucām uz Tērveti. Kāds rakstīja pantiņus, pastaigas, ugunskuri, ģitāras. Pat pasaules gals – Lielā piektdiena – šādā kompānijā toreiz nelikās biedējoša. Arī šogad, distancēti, divatā, bet aizbraucam uz Tērveti. Zied vizbuļi, putni cerējas.
Valdībai jālemj par ārkārtas situācijas izbeigšanu vai pagarināšanu. Likumsakarīga ir atskatīšanās uz līdzšinējo pandēmijas izplatības gaitu Latvijā, un tiek jau svinētas mazas uzvaras. Repatriācijas reisi nav nesuši līdz krasus slimības uzliesmojumus. Pamazām pat ziņu izlaidumos sāk ievīties ar pandēmiju nesaistītas tēmas, tātad – tiek plānota nākotne, pieņemti kādi lēmumi.
Uz cilvēku šobrīd nepilnīgās pasaules fona daba nevis pārsteidz, bet burtiski satriec ar savu pilnīgumu, pašpietiekamo gaitu.
Sākoties ārkārtas situācijai, kad dīkā stāvošo teātri aktieri piedāvājās būt sabiedrībai noderīgi, lasot priekšā biezas grāmatas, pirmā izvēle bija Bokačo “Dekamerons”. Varbūt vajadzēja ņemt Edvarda Virzas “Straumēnus”? Nelaime tik, ka dekadentais dzejnieks šo pašizolēto, pašpietiekamo kosmosu jau sarakstīja brīdī, kad latviska lauku sēta bija kļuvusi par utopiju. Lai gan – pandēmija jau šobrīd ir nākusi par labu Latvijas lauku viensētām. Zinu pietiekami daudzus, kuri, nonākuši situācijā, kad pienākums ir pašizolēties, izvēlas doties uz laukiem, kamēr zemīte par aukstu, lai sētu un stādītu, cērt un kurina krūmus. Krūmi ir Latvijas viensētu “nevienam neko nevajag” liecība. Lai tad sadeg gaišās liesmās!

10.04.2020.

Kad Ģertrūdes ielas teātris paziņoja par Mārtiņa Eihes 2016. gadā režisētās izrādes “Taņas dzimšanas diena” pielāgošanu rādīšanai internetā, biju pārliecināta, ka viņi sekos daudz mūziķu, Liepājas kultūras nama “Wiktorija” piemēram, proti – aktieri spēlēs izrādi tukšā zālē, un skatītājiem to translēs. Bet ir tapusi gluži cita, gluži jauna izrāde, kurā vairs nav polaritātes aktieri – publika. Izrāde tiek spēlēta ar “Zoom” aplikācijas starpniecību, tā ir kā videokonference, kurā notiek dalīšanās atmiņu stāstos, sevišķi aizkustinoša izvēršas to skatītāju, kas izrādi skatās kopā ar vecākiem vai bērniem, iesaistīšanās. Raidījumā “Kultūras Rondo” intervēju Maiju Pavlovu, un jautājums, ko gribu uzdot pēc šīs izrādes – kas, viņasprāt, teātri padara par teātri? Kad nav vairs skatuves? Kad nav dramaturga uzrakstītas lugas? Kad nav klātbūtnes iespējas? Maija izsaka savu versiju, pirms vēl esmu pajautājusi.
Tā ir iespēja pat šai ierobežotajā laikā domāt ārpus sava skatu punkta, sava dzīvoklīša šaurības.
Teātra izrāde tiešsaistē piesaista ne tikai līdzšinējo Ģertrūdes ielas teātra publiku, pārsvarā rīdziniekus. Šobrīd mēs visi esam līdzvērtīgi savās iespējās tikt jeb, pareizāk sakot, netikt teātri. Arī “Taņas dzimšanas dienu” skatījās latviete Austrālijā, pieslēdzās no Anglijas un kur nu vēl, un arī šo cilvēku pieredze ienes ko jaunu šādā uz sarunām balstītā izrādē.
Un tomēr tas nav tas pats. Translēts koncerts nav tas pats, kas dzīvā skaņa, telefonintervijas, ar kurām šobrīd lāpās mediji, nav tas pats kas klātbūtne, cilvēcisks pieskāriens, spontanitāte.
Man nepatīk Lielā piektdiena. Šai dienā parasti ir arī slikts laiks. Kas tad mani biedē Lielās piektdienas notikumā. Cilvēks tiek piesists krustā. Dieva dēls turpina savu misiju, bet cilvēks mirst.

11.04.2020.

Klusā sestdiena. Brīdis, kad jau ir noticis kas ārkārtējs, bet, uz ko gaidīt, uz ko cerēt, nav zināms, ir tikai neskaidra nojausma un cerība, ka pārmaiņas būs uz labu. Nu jau vairāk nekā mēnesi, man šķiet, dzīvojam Klusās sestdienas sajūtās, ar katru jaunu ziņu izlaidumu, pasaulē no jauna saslimušo skaita izziņošanu, loks savelkas un šīs sajūtas pieņemas spēkā.
Kā pandēmijas krīze izmainīs mūsu dzīves? Minējumi pārpludina internetu jau nākamajā dienā.
Viens. Valsts varas un vispār nacionālo valstu nozīmes atdzimšana. Globālās ekonomikas pasaulē vienbrīd jau sāka likties, ka nacionālo valstu robežas izzudīs. Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka koronavīrusa epidēmija kļuvusi par pandēmiju, mēs pēkšņi uzzinājām, cik daudz ir latviešu, kas dzīvo gadu desmitiem, īpaši sakarus ar dzimteni neuzturot, pat visneiedomājamākās, viseksotiskākajās pasaules valstīs. Daudzi no viņiem pēkšņi vēlējās atgriezties. Daudzi kā argumentu minēja bailes saslimt svešumā un nonākt bezpalīdzīgā situācijā, jo jebkura valsts ārkārtas gadījumā vispirmām kārtām palīdz savējiem.
Otrs. Pieaugs uzticēšanās speciālistiem. Tas nav tik pašsaprotami vai nevainīgi. Filozofe Hanna Ārente pēc Otrā pasaules kara skaļi sauca, lai vairs neuzticamies speciālistiem, jo tas nozīmē deleģēt citam savu spriestspēju un veselo saprātu. Tas padara sabiedrību manipulējamu. Tai pašā laikā – kāds gan var būt mans nespeciālista viedoklis Covid-19 sakarā? Nekāds. Man jāuzticas tikai un vienīgi speciālistiem, lai gan – vērojot viņu rosību, kļūst skaidrs, ka arī viņi risina vienādojumus ar pārāk daudz nezināmajiem. Vides žurnāliste Anitra Tooma sociālās distancēšanās laiku pārlaiž laukos dižjūras krastā, pandēmiju mēģina saprast no ziņām internetā, savus secinājumus viņa apkopojusi 18 punktu listē, katrā no punktiem ir kāda pretruna: “vīruss ir nāvējošs, bet nav bīstams”, “sejas maskas nepalīdz, bet tās ir nepieciešamas”, “vislabāk ir uzturēties svaigā gaisā, bet iet ārā nav ieteicams.” Arī koncepts, ka vīrusa izplatību vislabāk apturēt distancējoties pagaidām ir tikai pieņēmums, ko, piemēram, tepat aiz jūras līča mītošā Zviedrija ir noraidījusi. Tur veikali joprojām ir vaļā, distance ir tikai ieteikums, un nekas – dzīvo.
Šajā taustīšanās un pretrunīgo rīkojumu laikā īpaša ir policijas loma.
Ziņu izlaidumos blakus jaunumiem par saslimušajiem tagad stabili vietu ieņēmusi informācija par policijas veikto reidu, konstatēto pārkāpumu skaitu.
Policija ir kļuvusi redzama: traucas pa jau tām pilnīgi tukšajām Rīgas ielām ar bākugunīm, lieto megafonu, pārbauda baznīcas, privātas automašīnas.
Marta pēdējās dienās portālā “Delfi” Māris Zanders publicē rakstu, kurā atsaucas arī uz citviet pasaulē šobrīd daudz apspriesto itāļu filozofu Džordžo Agambēnu. Itālijā šobrīd kritizēt cīņu pret pandēmiju ir aizvainojoši, un tomēr Agambēns atļāvies itāļu laikrakstā “Il Manifesto” publicēt sleju ar uzsaukumu, kurā pauž, ka robežas pārkāpjošs ir nevis viņa viedoklis, bet gan cīņā pret koronavīrusu varas iestāžu pieņemtie mēri, kas balstās uz pieņēmumiem, nezināšanas un bailēm. Gandrīz gadsimtu Rietumu civilizācija ir cīnījusies par noteiktiem demokrātijas un ētiskajiem ideāliem. Vai dzīvnieciskas bailes mirt visu šo zeltījumu noslaucījušas ar vienu rokas vēzienu? Latvijā pārbaudāmos neķer ar tīkliem kā Ķīnā, neizseko mobilos telefonus kā Izraēlā. Un tomēr daudzas no izvēlēm tiek izdarītas manā vietā, kaut vai – slēgti veselības pakalpojumi hronisko slimību ārstēšanai.
Kabalistu Mihaelu Laitmanu interneta vidē dēvē par vīrusa apdziedātāju. Viņš tik tiešām neslēpj jūsmu par notikušajām pārmaiņām, apgalvojot, ka vīruss ir Dieva žēlastība, kas, apstādinot ekonomiku, atturējis to no pārkaršanas un visu cilvēci no daudz briesmīgākas Trešā pasaules kara pieredzes. Vai cilvēce tiešām ir mazs bērns, kurai Dievs visu laiku piespēlē nodarbes problēmas, lai bērns aiz gara laika nesastrādātu blēņas? Koronavīruss ir atraisījis pasaulē ko labu, pierādījis savu spēju apvienot cilvēci, mobilizēties kopējai rīcībai. Iespējams, daudzu dzīve kļuvusi pat kvalitatīvāka – garas pastaigas, laiks ģimenei. Un tas ir interesanti, ka mēs visi esam vienojušies, ka tieši šobrīd ir ārkārtas situācija.
Patiesībā ārkārtas situācija bija tad, kad mēs dzīvojām dzīvi, ko paši nebijām izvēlējušies.
Tēmu noslēdzot, arī man nav citas izejas, kā atgriezties pie speciālista viedokļa. Par biežāk intervēto personu šajās dienās kļuvis infektologs Uga Dumpis, intervijā žurnālam “IR”, viņa galvenais vēstījums, ka vīruss nepazūdīs dienas laikā un vienīgais, ko varam iesākt, jau šobrīd mēs apgūstam jaunu savstarpējo attiecību, dzīvesveida, darbošanās paradumus. Kronētā, vārdā neminamā klātbūtne, jau šobrīd ir radījusi jaunu pasauli, un tagad šķiet, ka tās būs ilgtermiņa attiecības. Kā man reaģēt uz šo atskārtu? Es domāju, te iederētos tango. Imants Kalniņš, Viks, Karina Tatarinova un viņas “Neformāts”. Dziesma no izrādes “Trīs musketieri”.

12.04.2020.

Nobeigumā gribu jums izstāstīt stāstu – tas būs par Venēcijas kanālu vilinājumu. Venēcijas mākslas biennāles laikā arī mākslinieki no Latvijas piedalās prestižajā mākslas izstādē, un parasti gan ir tā, ka pavisam neliela mākslinieku grupa brauc iekārtot izstādi, bet vesels pulks ir līdzi, kas tai laikā dzer vīna vermuta kokteiļus, jūsmo par Venēcijas arhitektūru, galvenokārt ir atbildīgi par atmosfēru. Agri vai vēlu šādās pastaigās kādam uznāk vēlme nopeldēties Venēcijas kanālos, kas, starp citu, ir stingri aizliegts. Pēc vairāku dienu jūsmošanas par arhitektūru, reakcijas ir novēlotas, arī aizliegšanas gēns gandrīz visos ir izzudis, labi, ka tomēr atrodas kāds prātīgāks, kas mēģina atrunāt biedru – kur nu tu tā iesi, tu pati taču labi zini, ka vispār neproti peldēt. Uz ko mana paziņa sniedz gandrīz apskaidrotu atbildi. Viņa saka: “Bet man vairs nav tās sajūtas, ka es neprotu peldēt!” Šis stāsts varētu palikt kā viens no daudzajiem sērijā “kā toreiz dzērām mēs”, bet es tajā, gluži kā dzenbudisti koānā, saskatu kādu sev atpazīstamu, universālu pieredzi. Saprotiet pareizi, šis stāsts nav par Venēcijas kanāliem, tajā nav minējumu, vai mana paziņa patiesi aizietu pa ūdens virsu vai iežautos zaļganajā ūdenī. Es runāju par to sasodīto apziņu, ka neproti peldēt, un tā reizēm var pamatīgi saindēt dzīvi.
Arī pandēmijas laikā besī tieši savas ierobežotības apziņa, ka debesis, kas visu mūžu bijušas pašsaprotamas, tagad var jebkurā brīdī uzkrist uz galvas.
Laikam jau ikdienā dzīvot ar sajūtu, ka nav vairs sajūtas, ka neproti peldēt, nebūtu īsti veselīgi, arī ar citiem to pārāk nevajadzētu apspriest. Bet laiku pa laikam tikt līdz šai sajūtai ir vienkārši nepieciešams.
Vienā no īpatnākajām un man mīļākajām Ninas Simones dziesmām pusi dziesmas viņa veltī tam, lai uzskaitītu, kā visa viņai nav, reizēm izsakot pat visai absurdus apgalvojumus. Arī kristietībā ir tāda apofātiskā teoloģija, kurā Dieva pierādījumu sāk ar to, kas Dievs nav. Bet cik skaisti Nina Simone aiziet līdz atskārtai, ka viņai vairs nav sajūtas, ka viņa nemāk peldēt!

---

Ieraksts tapis sadarbībā ar LSM.LV iniciatīvu "Mājās sēdētāja dienasgrāmata".