Ādama dzimšana un bērnības gaitas
Pāvila dēladēls Ādam Purmal dzimis 1846. gada 19. septembrī
Valtenberģu valstē, Mazsalacas draudzē Pāvila mājā, kuru Liberts
Purmal, Ādama tēvs, valdīja. Liberts bija jaunākais dēls Pāvilam.
Viņa vecākais dēls Juris, kas bija izmācījies tēva amatu, tas nomira
puiša gados. Pāvilam tā māja tika iedota no viņa tēva Laura, jo
Lauris, pirmais, kas uz to vietu iebūvējies, bija galdnieks, kas
muižai taisīja alus kublus un alus mucas, un visādus traukus, kas
bija vajadzīgi muižai.
Un tā viņam tā mājas zeme bij bez
kādiem nodokļiem. Jo Lauris bij nācis no Kaktiņiem, kalpa vīrs
būdams, tai lielā mežā, tur purva malā pie Oļļim
iebūvējies. Un tai laikā bijusi pavārda došana, un visi ļaudis
paziņoti muižā uz pavārdu pierakstīšanu. Un visi citi tika
pierakstīti, kādu katris savu pavārdu izvēlējās — koku, zvēru un
putnu vārdus, ko katrs sevī iedomājies. Bet nu Lauram tiek prasīts,
kādu šim jārakstot. Bet Lauris, tāds lēns vīrs būdams, neko nezin
sacīt. Bet citi vīri, tie pazīstamie, saka, lai liekot Purmali, jo
šis tā purva malā esot iebūvējies. Nu lai ar tā paliek, tā Lauris
nosaka. Un dzīvoja Lauris savā vietā un nu izmācīja savu dēlu Pāvilu
savā amatā par muižas traucenieku sava tēva vietā.
Un Pāvils valdīja sava tēva māju. Strādāja tāpat par muižas
strādnieku, taisīja muižai alus mucas un kublus, un citus vajadzīgus
traukus visu savu dzīves laiku. Un tad izmācīja savu vecāko dēlu
Juri savā amatā, kalpo tas muižai sava tēva vietā. Un jaunākais
Liberts, tas bija par tās mājiņas zemes apstrādātāju.
Tai
vecā Pāvila mājā bija divi mazi
kambarīši ar zemām, mazām durvtiņām un augstiem durvju sliekšņiem.
Un tā istaba ar bij maza, vairāk labības nevarēja ielikt kā vien
četras gubas, turpat licējam sēdu bija jāliek.
Tā dzīvoja
Pāvils ar saviem dēliem. Vecākais dēls Juris nomira puiša gados
neprecējies, un tā pieņēma vienu svešu zelli klāt Pāvils un mācīja
to savā amatā — Pēter Tīliku. Kad tas tika izmācīts amatā, tad tas
tika ņemts no kungiem prom, muižā dota rūme un lona. Tā tika Pāvila
mājai un citām mājām ņemti mērnieki un mēroti riņķi apkārt, un tad
bij darbos jābrauc muižai un citas visas kalpošanas, kas nākas,
jāpadara. Tad tika mājas vārds likts Pāvila mājai Mucenieks, kuru pēc tēva Pāvila
nāves viņa jaunākais dēls Liberts valdīt uzņēmās sava tēva vietā par
saimnieku.
Tā dzīvoja tais vecos kambaros, kāmērt vienu
svētdienas rītu, brokastu ēdot, jumts nokrita zemē. Un tad neko
vairāk — jārāmējas prom uz jauno istabu, Liberta būvēto.
Un
Libertam bija lielu lielais prieks, kad viņam pirmais dēliņš
piedzima, jo visu pirmās bija meitas divas — Ede un Dārte. Un nu
dēlam taisīja kristības treknas un aicināja savus godīgos sievas
brāļus par kūmiem pirmam dēlam un visus nāburgus un radus, un
draugus. Visi ēda, dzēra un priecājās, laimes uzdzerdami uz jauno
mantnieku, un kristībā to vārdu lika Ādamu, sievas brāļa vārdā, kas
ir prātīgs un gudris vīrs savas darīšanās.
Un tad nu kad
kristības beidzās un visi radi, draugi, nāburgi aizgāja un
atdievojās. Atvadījās visi, lai nu audzinājot vien jauno mantnieku
un dzīvojiet veseli.
Tā nu tēvs un māte audzināja un kopa,
cik vien varēdami, savu dēliņu, tā cerēdami, ka viņiem vecuma dienās
maizes devējs būtu un mantinieks. Tā priecājās tēvs un māte, bet
neiznāca, kā priecājās un domāja, jo vien notaļ cilvēks no priekiem
nevar dzīvot pasaulē, bēdas ar jābauda. Un tās piedzīvo daudzreiz
pasaulē.
Dievs dēliņu piemeklēja ar vājībām — ar vēdera
slimību. Un tēvs tad veda mani pie daktera uz muižu, un dakters
ārstēja gan it labi ar labām zālēm, un palika no tās slimības
vesels, bet ne ilgi, jauns vājums atkal klāt. Sāk pēc tam arvien
brēkt, kad daudzreiz galva sāpot, kāmērt sāk ausis tecēt. Un tad
izārstējās ar zināmām zālēm, ko katris pazīstams cilvēks zināja un
mācīja, bet neko nelīdzēja. Tā tēvs mani veda pie daktera uz muižu
vienā aukstā ziemas dienā. Aizbrauc nu muižā, un es, puika, toreiz
gauži salu. Tā tēvs tūlin veda mani sildītos vērpāju meitu istabā,
tur krāns kuroties, tā stāvot arvien silta. Un tā tēvs tur mani
ieveda. Un riktīgi krāns kurās gan, un meitu tā istaba pilna, vairāk
kā divdesmit meitu vērp. Un ratiņi tā cits pie cita strēķos vien
salikti, un liels ratiņu rūciens no tik daudz vērpājām. Tad man bija
puikam gan ko skatīties un brīnoties. Un tad citas meitas mani
aicināja pie krāns, lai sildoties. Un citas atkal mani, puiku,
taisījās būs rāmīt. Un man tad bij pārliekam bailes, es sāku raudāt
pēc tēva. Un tad atkal citas mierināja, lai neraudot un nebīstoties,
jo tās jau tāpat spāsējot, jo nebūšot neko vaines darīt. Tā es ar
paliku mierā no raudāšanas un gaidīju mierīgi, un sildījos, kāmērt
tēvs atnāca no zirga aplūkošanas.
Un tad veda mani tūlin pie
daktera. Un dakters aplūkoja man galvu un ausis, rakstīja zīmi un
iedeva tēvam to zīmi, un sacīja, eita pie Straukas, tad dabūsit
zāles. Tā gāja tēvs pie Straukas un dabūja zāles, un mani tad ieveda
Šimka krogā, lai gaidot. Un tā es dzīvoju kādu stundu, tad nāca tēvs
ar zālēm un tad šmorēja par krogu, kāmērt vakars klāt. Tad braucām
prom uz māju.
Tad es biju tāds dumš puika, ka nemācēju sevi
kārtīgi apģērbties. Kad vilku kamzolus sev mugurā, tad piedurknes
arvien uz augšu un apakli uz zemi. Un kad iesāku ar savām bērna
mantām darboties, kāmērt apgūlos uz muti vai ceļa vidū, kur tik
iznāca. Un, kad kāds ciemiņš atnāca, tad bēdzu vai apakš gultas vai
istabā, kur tik varēju noslēpties. Tā ka ar nevienu runāties, kā ar
siena pļāvēju veco ternejiešu Iņķa pirtnieku Jēku. Ar to gan teicu
pasakas, kad citi neredzēja, bet, kad kāds redzēja, tad vairs
nerunāju ne vārda.
Un tad sāku mālus ēst. Bet ne ar košanu
ēst, bet ar pirkstu aptaisīju mutē slapju, tad ņemt ar slapju
pirkstu no krāns mūra un tad mutē iekšā. Tad tas bij vislabākais
ieradums un gārdums. Ēst tā maizi no rīta negribēju kā mālus no
krāns laizīt. Tie tik bij gārdumi. Tad es izēdu tādus lielus, lielus
caurumus no krāns, kad ar tika vīriem ko mūrēt ciet.
Tā tad
dzīvojām pāra gadu tanī Liberta būvētā istabā–rijā. Tad krievi cirta
jaunos kambarus, un tad es, puika, lēkāju un skraidīju par tiem
baļķiem. Tā viens no krieviem mani būs kult. Es skrēju tad istabā
iekšā, bēdzu no krieviem, jo bija bailes.
Plunkas Ādams ar
savu sievu Edi bij par kalpiem, un tam bij dēls — puika tāds mana
vecuma gados, vārdā Jānīts. Bet viņš mani reiz apkaitināja uz klēts
celiņu, kur darbojāmies ar savām bērnu mantām. Un tad es viņu plēsu
reiz matos iekšā un tā villāju, ka vai nu. Bet mana māte no namiņa
redzeisi, traukus mazgājot. Tā brēc: „To–oh, nu vanags cālīšam
virsū!” Un tad es iztrūkos un bēdzu prom, lai tur paliek visa
darbošanās un bērnu mantiņas, jo nu bij bailes un kauns, kad māte ir
redzējusi manu plēšanos.
Tikko jaunie kambari tika gatavi
līdz rudeņam, tad dienasta puišam Jēkab Bērziņam bija kāzas jaunos
kambaros. Tas bij 1855-tā gada pavasarī. Tad nāca Grāpa Jānis ar
savu sievu Trīniņu par kalpiem. Tiem ar bērnu vairāk nebija kā
vienvienīga meitiņa Anniņa vārdā.
Tad Jurģos gaidīju. Pēc
pusdienas došos lūkotu, vai jau brauc jaunais kalps. Skrienu pretī
uz kroņa pļavām bez biksēm, jo tad bij ļoti silts laiks un skaidra,
silta saulīte. Un zaļa zālīte bij jau visur dižana, un putniņi
dziedāja. Es skraidīju un lēkāju par to pļavu, par tām ūdens peļķēm,
kur tās visu dziļākās — ak tu prieks! — ak tu jaukums! Tad bij ko
priecāties. Un ieskatos, kad brauc no meža ārā ar mantas vezumiem.
Un kalpa sieva pati Trīniņa nāk ar govīm, un meitene Anniņa dzen
govis un aitas. Un es pieskrienu klāt, un Trīniņa tik mīlīga mani
apglauž, kad viņus esot gaidījis, nācis viņim pretī. Tā tad es biju
tik laimīgs un priecīgs, palīdzēju dzīt, kāmērt mājā atbrauca.
Tad es par vasaru ganīju dzosis, un mans jaunākais brālis Jānis, kas
uz mani divi gadi jaunāks, tas ganīja cūkas. Tad visi ganījām kopā
uz pūdējumu cūkas un dzosis. Tad nāca meitenes ar pie mums —
Trīniņas Annis, mana māsa Anna un pirts meitene Ildze Taurin. Tad
visi rotaļaimies un skraidījām par tīrumu, ar rokām plēcinaimies. Un
runājām kopā paši visi, kad mums būtu spārni kā tiem putniem, tad
mēs varētu skriet par gaisu, tad mēs redzētu tālumā, ko tie cilvēki
tur dara. Tad mēs visu, visu redzētu, tad mums būtu labi. Un
darboties ar savām bērna mantām, kā lieli cilvēki mēdz darīt, tad
bij tāda jautrība dzīvojot, kad ēšanu ar dažu reizi piemirsa, kad
visi bij kopā iesākuši darboties.
Un tā mana māsa Anna
nomira, desmit gadu veca būdama, un tā Trīniņas Anna, ar ko, bērni
būdami, tos pāra gadus kopā dzīvojām un rotaļaimies, kā bērni
būdami, tā ir tagad izprecēta par Kalnpurlaur gruntnieci.
Tai
gadā 1855-tā tad raka grāvjus tai lielā purā muižas strādnieki
igauņi, četrpadsmit vīru. Tiem bija mūsu mājā rūme jādod tiem kunga
strādniekim. Visu vasaru līdz rudeņam iedeva vien kambari tiem
igauņim priekš gulēšanas. Tad tika no muižas visa pārtika tiem
strādniekim vesta, ka rudzu milti priekš maizes un tauki, gaļa,
putraimi, un vien pusmuc brandvīna par mēnesi, jo katram vīram tika
dots stops par nedēļu brandvīna.
Tad bija divi no tiem
strādniekiem priekšsaimnieki, kas to brandvīnu izdalīja tiem
strādnieku vīriem trešdienā. Un stāvēja viens priekšsaimnieks arvien
pie došanas katram vīram vien pusstop trešdienā un sestdienā. Tad
bija dzeršana gan kā kāzās. Tās pus dienas trešdienā un sestdienā tā
aizgāja arvien bez darba līdz vakaram.
Un mana māte cepa tiem
strādniekiem maizi. Katru dienu bij jācep priekš tik daudz vīriem.
Tad viņa, mana māte, nopelnīja no kunga par to vasaru līdz rudeņam
25 rubuļi naudas un no katra cepiena maizes viens klaips maizes tika
dots, lai ņem pati to visu lielāko priekš sevis. Un arī stops
brandvīna tāpat par nedēļu kā citiem strādniekiem. Un, kad zupu
vārīja, tad lai ņem pati priekš sevis, cik vajaga. Nu tad manam
tēvam bij gan ko līksmoties. Tas stops brandvīna, ko māte pelnīja,
bij tēvam jānodzer. Un tā igauņi ar iedraudzējušies palika
pazīstami, deva katris no savas buteles raudzīt. Un tā manam tēvam
tā vasara aizgāja kā sapņos.
Un tā mēs ar puisēni, es ar savu
brāli Jāni, ganījām cūkas un dzosis par pļaviņu māju lejā un uzgājām
ar vienu brandvīna pudeli pilnu ar brandvīnu vienā lazdu krūmiņā,
kur igauņi ielikuši. Tad ņēmām ārā un dzērām, tāpat kā lieli cilvēki
dzer katris savu reizi, un tad likām to pudeli turpat atpakaļ
krūmiņā.
Un nu vakars klāt. Iedzenam steigšus vien cūkas un
dzosis mājā, un nu brandvīns sāk rādīt savu spēju. Un nu par visu
vakara krēslu, kāmērt liela tumsa jau metas, skrienam, ķeramies un
laužamies, un vārtāmies par pļavu, kāmērt māte sāk no mājas kliegt,
lai ietot prom uz māju, būs iet ar žagarim, kad nebūs tikt prom
gulētu. Tumsa liela, nezin, kas tiem puikim tur nu ir noticis, kas
nav. Bet kas to deva zināt, kad to zinātu, kad puikas pudeli
uzgājuši, tad būtu puikim pēriens rokā gan. Tā aizgājām gulētu, bet
rītā puikas vāji gan. Bet māte rītā žēlo puikas, kad tik ātri vāji
palikuši. Vakarā bīš veseli, tad nav varējusi ne gulētu aizdzīt.
Un tad svētdienas rītos igauņu priekšsaimnieki noturēja
dievkalpošanu ar saviem strādnieku vīriem igauņu valodā. Kad tie
beidza, tad atkal mana māte noturēja dievkalpošanu latviešu valodā
ar savu saimi un bērniem, katri savā kambarī.
Tie ir tie
piedzīvojumi līdz manam vienpadesmitam gadam. Un vienpadesmitā gadā
gāju skolā uz Kalnmaču pie pērmindera. Tur tika
skola turēta Kalnmačus vecā mājā, tais vecos kambaros. Turpat bij
bērniem ēšana un gulēšana iekš tā paša skolas kambara. Vakaros, kad
bērni gāja gulētu, tad ienesa katris savu maiksiņu, kur gulēt. Ņēma
tad katris savu manteli vai sakšu, kas nu katram bija, liekas uz
grīdu zemē un guļ divās rindās — gar vienu sienmali puisēni, gar
otru meitenes. Un rītos, kad cēlās, tad katris paņēma savu maiksiņu,
iznesa vienā tukšā kamb. un sakrāva kaudzē.
Par skolotaju
mums bija Jaunzilpauš pirtnieka dēls Jānis
Ramata. Tas gulēja ar turpat, kur bērni guļ. Vienā kaktiņā bij
gultiņa. Tad bij gan ko izturēt. Dažreiz tik briesmīgi nosala, kad
nevarēja nekur dēties aiz aukstuma. Tad bij skolā iešana divi dieni
par nedēļu, jo tad pirmo reiz sākās skolu iesākšana Mazsalacas draudzē. Tad bij gan
visiem bērniem ko brīnēties, kad pirmreiz iesākās skola. Kad
skolotajs uzvilka tādas strīpiņas uz tāpeli, tad sāka visi tik
stipri smiet visā balsī, nekā nevarēja ne apsaukt. Un kad skolotajs
vēl rādīja, kā gripele pirkstos turama, tad bij skolotajam pašam ar
jāsmej līdz un vairāk neiznāca kā jāsmejās, jo bērni nekā nezin. Ņem
gripeli ar visu sauvju, tura kā mietu, ko tad var zināt, ka nekā nav
redzējis.
Kā toreiz, kad mani veda pirmreiz pie mācītaja pie
pārklaušināšanas Nuķa pusmuižā pie mācītaja
Beikmaņa. Tad man mājā arvien skubināja, lai tik mācoties uzcītīgi,
vai tad būs būt labāki, kad šķesteris būs vest rijā un likt uz
piestu un tad kult ar žagariem. Vai tad nebūs būt kauns? Tā stāstīja
arvien, kad šķesteris nākot mācītajam līdz un tad tos bērnus, kas
nemākot, tā kuļot. Un tā man bij bailes. Mācījos gan tad dūšīgi.
Bet tad nu ved pie mācītaja trīs bērnus — abas manas māsas, kas ir
jau bijušas priekšā, un es nu pirmo reiz. Un nu man tik gauži bailes
no mācītaja, nezinu, kā nu izdosies. Bet nu tās māsas izlasa, un nu
jāiet man priekšā. Tā mācītajs ieskata mani: „Ak vai, Ādams ar man
atnācis, kā es tevi gaidīju! Nu nāc, nu nāc tūvāku! Redz, ko tu ar
man esi iemācījies.” Un nu es palieku tik priecīgs par to vārdu, ko
mācītajs sacīja, kad viņš mani gaidījis. Sāku no liela prieka stipri
smiet. Nu nāc nu tūvāki, mācītajs glauž mani un rāda, lai nu lasot.
Un es nu izlasu ar to prieku skaidri un skaņi, un mācītajs apglauž
mani atkal un saka: „Tas ir labi lasīts! Nu tu dabūsi par to vien
kliņģeri.” Un tā tās bēdas pārgāja priekā un godā.
Un otru
gadu gāju mācītajam priekšā pie Kalnmač
pērmindera. Tad dabūju atkal vienu kliņģeri, bet tad viens, līdzās
sēdēdams, no ķešas bij izzadzis to kliņģeri. Tad bij gan bēdas un
liela raudāšana, kad vairs nebij, ko mājā pārnest un parādīt citiem.
Tā arī bij.
Kad tēvs mani pirmoreiz baznīcā veda, piebraucām
pie Mellāķīša kroga un tēvs iet tūlin iekšā no rīta šņaba nodzertu.
Un tad es sacīju uz tēvu: „Tēt, vai tā nu ir baznīca?” — „Dēls, tā
nav vis baznīca, tas ir krogus.” Nu tad man atkal bij ko brīnoties,
un apskatu labi to ēku. Tik balta mūra māja, tas ir krogus, nu kāda
tad vēl nebūs baznīca? Un tā braucam prom. Tik tālu vēl bij baznīca
un pulki māju, ko vēl nemaz nebij redzējis, kāmērt pie baznīcas
piebrauc. Nu ir ko skatīt. Un tad tēvs mani veda baznīcā iekšā, bet
es, ieradis kā mājā, pašā sprediķa laikā vairs negribu baznīcā, lai
ved mani ārā, un vairs iekšā atpakaļ neveda. Tā es sēdēju tur vāģos,
kāmērt dievvārdnieki nāca ārā no baznīcas, un tad braucām ar tēvu
prom uz māju.
Un tā tad daudzreiz nevarēju iet skolā caur
galvas sāpēm un ausu tecēšanas. Tādēļ ar skolas mācībām gāja diezgan
slikti. Skolu izgāju, tik kopā iesāku vien rakstīt, knapi kad pats
pazīstēju, ko rakstīju. Tā izgāju pirmo ziemu. Un otro man sāp galva
un sāk ausis tecēt, un nevaru skolā iet, jāpaliek mājā. Ieguļos
vietā, tā ņem māte no skapīša rožmariņ glāzi un būs kādu pilienu
iepilināt, varbūt, kad tad sāpe nepaliekot mierā. Un pilina man
ausī, bet tā glāze palīst, tā ause pilna. Jā, bet nu sāk tā zāle
kost tai ausī tā, ka es paliku bez samaņas. Tad es paliku nost
pusotras dienas un nezinu nekā, kas ar mani notika. Kad otrā dienā
pie vakara sāku atmosties, tad es turēju, kad tas pats brīdis, tā
pati diena, kad zāles pilināja. Tad man gan bij jābrīnās, kad māte
sāka stāstīt, kā pūlējušies un kustinājuši, gan lējuši pienu, gan
ūdeni tai ausī, bet neko nav līdzējis. Un visu nakti uguns dedzis
augšā un raudājuši. Tik vien tās cerības, ka krūtīs drusku
pukstējis. Un no tās reizes ausis veselas, galva vairs nesāp un
dzirdēšana visa laba.
Jo tas vien trūka un tas sliktākais
bij, kad vairs skolā rēķināšanu nevarēju nekādu, ne lielu, ne mazu,
jo laikam ar to lielu galvas sāpi un ausu tecēšanu nevarēju to
vairs. Laikam par daudz izsāpējusi. Un tā izgāju pēdīgo ziemu skolā.
Tas bija četrpadesmitā gada rudenī, cēlās jauna vaine — atkal uz
kreisās kājas stilba virsū auga liels augons ar asu, spicu galu. Un
sāp tā, ka no sāpēm nevar nemaz paciest. Tā tad tēvs veda mani uz
muižu pie daktera kunga vecā Tondorf. Tas tūliņ ar abi roki no
katras puses to augonu spiež un saka: „Tā šerda vajag izšpiest.” Un
es aiz lielām sāpēm raudāju un brēcu visā balsē, bet dakters saka:
„Nekaš, nekaš, tad būs vešels!” Un rakstīja zīmi un sacīja: „Eita
pie Straukas, tad jums iedos vien velkam plākster. Un to uzšmērējat
uz tīru linu drēbi, un tad liekait virsū un ar lipstiķiem sautējiet.
Uzvārait tos lipstiķus podā un tad linu drēbē iekšā, tad liekait
virsū.”
Un tā nu atnāk mājā, sāk likt to plāksteri virsū uz
to vaini un ar lipstiķiem sautēt. Tā strādāja un pūlējās kādus
mēnešus, bet labuma nekāda. Kā rādījās, nedzīst vis ciet un stāv
tāpat arvien caurumi vaļā. Ar lipstiķim izkarsēts, un nemaz viņas —
tās sāpes nevar izturēt. Bija jāatmet tā zāļošana un jālūko citi
dakteri. Tā izbrauca Valmieru pie kreisdaktera. Tas arī
iedeva zāles labas. Bet priekš tās vaines no tām labuma nekāda ar no
tām zālēm.
Un piecpadesmitais gads jau valstē prasa galvas
naudu. Un tad tēvs veda mani atkal pie kreisdaktera pēc galvas
naudas, kad nevarot maksāt. Un tad kreisdakters izdeva vien zīmi pie
pagasta valdes, kad nav maksātajs. Bet neko nelīdz tā zīme. Pagastvalde vēl neatlaiž, kāmērt
vada vienu tiesas vīru līdz uz muižu pie pašu daktera. Un tad jau ar
pirmā pusē galvas naudas bij samaksāta rudenī. Un to samaksāto
rudens pusi pavasarī deva atkal rokā pagastvalde. Un tā tika
atlaists no visām valsts nodokļu maksāšanām, un tā palika nabagu
kārtā.
Bet nu uznāca 1864-tā gad rudenī uzsacīšana no muižas
uz māju iepirkšanu. Ko nu lai dara, nu ir bēdīga būšana, jo manam
tēvam naudas nemaz vairāk nav kā vien pieci rubļi. Māte aiziet uz Saprašu pie tā brāļa aprunāties, ko
tie darīs. Bet neko nekādas zināšanas nedabūja, tik tā dabūja zināt,
kad abi brāļi tie norunājuši, kad būs abi ar Ceļkundziņu kopā pirkt
Sapraš māju.
Bet mana tēva meitas vīram kalejam — tam ir gan
nauda. Tam mans tēvs izprasījies, lai nu aizdod tās mājas iepirkt.
Bet meitas vīrs saka tā: „Jā, es domu gan, bet norakstāt uz manu
vārdu māju, citādi es nedomu neviena rubļa.” Un tā nu manam tēvam ar
mājas žēl, kad nu visiem tad jāizklīst. Ar māti norunāja tēvs, kad
nu citādi vairs nevarot darīt kā ar meitas vīru pirkt kopā to māju
katris uz pusēm tās mājas. Un tā brauca meitas vīrs kalejs ar manu
tēvu pie lielkunga tās mājas iepirkt.
Un nu mans tēvs ieiet
Šimka muižas krogā dūšu uzpravīt, šņabi iedzert. Un, kā visus
pazīstam, krodzinieks tūliņ uzprasa: „Nu, Purcīti, kā labi iet?”
Mans tēvs atsaka: „Švaki iet!” Un izstāsta visu krodziniekam, kad
viņi abi ar meitas vīru norunājuši uz pusēm pirkt katris pusmājas.
Bet krodzinieks: „To tu nedari, mucenieks, pirc pats visu, to tik
vien ne!” Un krodzinieks izstāsta visu, kāda tā pirkšana, jo tas zin
visu, kā lielskungs ļaujās. Lai tik vārdu vien sakot un parakstoties
uz pirkšanu, un iemaksājot rokas naudu, tad būs būt iepirkts.
Un tā manam tēvam bij ar no mājas līdz nauda vien piecdesmit rubul,
es iedevu savu linu naudu astoņpadesmit rubuļu un jaunākais brālis
Jānis ar savu linu naudu divdesmit rubuļu, jo mums pirmie lini bij
sēti un mums pašiem tā nauda bij iedota, un tā viņa bij aiztaupīta.
Un to citu māte deva, ko aiztaupījusi no savas sviesta pārdošanas.
Tā meitas vīrs kalejs nemaz to nezināja, kad tēvam tik daudz naudas
līdz no mājas. Tā vēl, par ceļu braucot, runājušies. Tēvs sacījis,
kad viņam vairāk neesot kā pieci rubuļi, lai tad viņam ar aizdodot,
bet kalejs neparko, tikai ka pie lielkunga, kā runāts, ja tad
vajadzēs, tad gan, citādi jau es savu naudu tik pat kā zemē metu, tā
ne.
Un nu iedzer tēvs vēl vienu mēriņu, ko krodzinieks pats
no sevis, kā draugs būdams, iedeva. Tā vairāk neko, steidzās projām,
ka tiek pie lielkunga. Un meitas vīrs kalejs stāv pie zirga un
gaida, un saka: „Vai nu tūliņ būs iet augšā pie lielkunga?” Tēvs:
„Es iešu viens par priekšu, ja būs vajadzīgs, tad es paziņošu.”
Un nu kalejs stāv un gaida pie zirga. Par brīžam nāk nu tēvs no
lielkunga, un kalejs steidz prasīt: „Kas ir, vai nu man jāiet, vai?”
Tēvs saka: „Nav jāiet, ekā es pats nopirku visu!” Un nu kalejs
paliek par visam ļauns par tādu darīšanu. Un dusmīgs paliek un bārgs
uz savu sievas tēvu, saka: „Nu tu mani pieminēsi!” Sievas tēvs
atsaka ar prieku pretī meitas vīram: „Dirs, ko tu man darīsi, redz,
kā pirku! Jā, un nopirku pats visu māju, lai gan tu man naudu
nedevi!” Un iegāja Šimka krogā un sauc uz krodzinieku, lai tik ielej
vien mēriņu. Nu tik var iedzert, māja nopirkta un nauda vēl pāri. Un
tā iešmorēja kādu brīdi un tad brauca prom uz māju, ar savu meitas
vīru kaleju ne vārda nerunādami, kāmērt vakarā mājā.
Un tā
pienāca tas ziņojums no lielkunga, kad jāietot uz muižu kontraku un
ruļļu saņemt un parakstītu. Tā tēvs ar māti norunāja, kad būšot manu
jaunāko brāli Jāni rakstīt par gruntnieku. Es esot nabags, un tā
būšot abi no lozēm tikt vaļīgi. Es caur vājību un jaunākais brālis
caur māju. Un tā norunāja un darīja, un tēvs taisījās ar jaunāko
brāli Jāni uz braukšanu uz muižu, un tad māte, kad bija saģērbusies,
sacīja uz jaunāko brāli Jāni: „Bet tu nu ar, dēls, tad to vecāko
brāli nenokauj kā Kains Ābelu, nedari arī visai grūti, kad tu par
visu zinātnieku palieci.”
Tā aizbrauca projām uz muižu pie lielkunga, un es nācu un
gāju tīrumā gar strādniekim. Tad vecais mūsu mājas piedzīvotajs
vecais Balodis uz mani sacīja: „Vai, dēls, nu ir slikti, tev tēvam
nevaidzēja gan tik aplam vis darīt. Lai ir jāiet uz lozēm, kas par
to, bet tev vienādi vaidzēja māju norakstīt.” Un es arī gan paliku
tāds bēdīgs, bet ar savām vājības grūtībām neko daudz nedomāju, vai
tas būtu labi vai slikti. Un tā paliku mierīgs savā garā.
Tā
nu pagāja tie bērnu gadi, un pavasara pienāca. Tad gāju mācībā, bet
tāds pats ar kājām vāš arvienu. Tad veda mani pie Katrīnas
skolmeistera ārstētos. Un tā ar tām skolmeistera zālēm ārstējos divi
gadi, un tad arī jau palika īsten vesels. Jo skolmeisters lika
zābakus valkāt un kājas siltas un sausas turēt. Tā arī tēvs man
nopirka vien pāra čabu zābakus, bet no tiem zābakiem netika vairāk
valkāt kā septiņas nedēļas, tad bija beigti. Un tēvs vairs jaunus
nepirka, kājas tika atkal slapjas un atkal dabūja salt. Paliku vāš
atkal. Nu, ko nu darīt? Pie skolmeistera iešana vairs nebija, jo tas
sacīja, viņš visu savu padomu pielicis, pie viņa lai vairs neietot.
Bet nu vienreiz tēvs uzdomāja mani vest uz Rūjeni pēc
daktera. Kā domāts, tā darīts. Taisāmies un tik braucam uz Rūjeni,
bet aizbraucam par priekšu pie radnieka ternejiešu Vieķa, jo tas
vairāk zin tos dakterus par Rūjeni, vecais Vieķis. Nobraucam tur,
sāk teikt pasakas. Pienāca vakars, palikām tur par nakti, un visi
norunāja, kad rītā būšot agri braukt pie daktera. Bet nu izguļ to
nakti, atnāk rīts, un pārrunāja vecais Vieķis un pārprasīja, kāda tā
vaine esot. Un riktīgi iesaucās Vieķis, kad es to vaini parādīju:
„Tā ir tāda pati kā man, un es sadziedēju! Man ir vēl tās pašas
zāles, tās es iedošu, tad nav pie daktera vairs jāiet.” Un tā iedeva
tās zāles, un mēs taisījāmies uz braukšanu. Un tad nāca Vieķis līdz
ar savu zirgu. Atbrauca līdz Cepļa krogam Rūjenā, un nu
ieiet abi ar manu tēvu iekšā krogā un sāk šmorēt stipri līdz
vakaram.
Un, saulītei noejot, tad sāka taisīties uz prom
braukšanu uz māju. Iznāk abi no kroga ārā pie zirgiem. Tā Vieķis, kā
garš vīrs būdams, sāk klanīties uz sētas pusi Cepļa kroga priekšā,
kāmērt uz reizi krīt pār sētu pāri lejā. Un, kāmērt uzrāpās atkal
augšā, aizgāja vēl kād pusstundas. Nu tad es un tēvs palīdzējām
iesēdināt kamanās, jo mans tēvs bij vēl drusciņ žirbāks. Un mēs ar
tūlin uz braukšanu. Un tā atdievojās Vieķis un aizbrauca. Un mēs ar
sēdāmies un braucām uz māju. Tā krietni braucam, jo zirdziņš visu
dienu pie kroga bij nosalis. Tā izbraucam no pilsētas, jau drīz tuvu
pie Stiernītes brauc vien pāra kungu pretī. Bet es nu gribu ņemt tos
grožus no tēva un griezt ceļu, bet tēvs nedod un saka uz mani: „Ko
visim tādim sūdim ceļu griezt! Neparko, dēls, lai tik liek ragus
kopā!” Tā liek ar kungiem kamanas kopā, un zirgi velk katris uz savu
pusi. Tā lauž mums kamanām ilksi pušu, un kungi aizbrauc. Tēvs
nosaka: „Lūk, kādi velli, lūk, cik nu ir slikti, dēls, ko nu lai
dara?”
Tā neko vairāk, es jūdzu zirgu vaļā, un tad tēvs veda
to zirgu, un es vilku tās kamanas līdz Stiernītes. Un es piesienu
zirgu, un tēvs gāja pēc ilkss pie Stiernītes. Un es gaidu un gaidu
un nevaru sagaidīt, un sāku gauži salt, jo toreiz bij dikti auksts
laiks. Es tik iemu ar lūkātu, kur palika. Pieiemu es ar pie istabas,
bet tēvs iet vienādi, bet nekad netiek istabā, jo par to logu tie
iedzīvotāji lējuši arvien ūdeni ārā, un sasalis liels ledus kalns.
Kā tēvs uzrāpās līdz logam, sāk kādu vārdu runāt ar tiem
iedzīvotajiem, tā brac! lejā atkal. Tā pūlējās kādu stundu vairāk.
Uz vien reiz ievēlās istabā par logu un nu sāk prasīt tam māju tēvam
vienu ilksi, bet māju tēvs sameklē vienu vecu ragu ilksi un saka:
„Es par brīvu nedomu, ja vezmu žagaru dodat, tad es domu.” Tā mans
tēvs saka: „Ak, mūžī, vai tas ar jārunā? Kaut vai divi vezmi, tos es
tev varu dot!” Un nu tā istaba silta, tēvs jau tāds gurdens, negrib
vairs no siltas istabas ārā nākt. Es izaicinājos, nosaka pretī: „Gan
nu, dēls, iesim.” Zirgs ārā ar sāk salt, ko nu lai dara?
Tad
sāka pats māju tēvs, par laimi labs cilvēks būdams, man palīdzēt
izvest ārā un to ilksi palīdzēt ietaisīt. Un tad braucām, kāmērt
Vērš krogā. Un tad gāja atkal iekšā un dzēra. Kad jau visi aizgāja,
tad braucām prom, kāmērt pulksten divpadesmit naktī atbrauca mājā.
Tā tās pāra dienas aizgāja, ne pie viena daktera gāja, nekā. Vecais
Vieķis palika pats pa dakteri, mācīja, kā jāsmērē. Un kādas reizas
liku gan tās zāles, bet neko nelīdzēja — ne tā vaine, ne tās zāles
priekš tās vaines.
Un tā arī to dienastnieku tai laikā vairāk
nebija kā viens puisis Jēkab Kiršbom un meita Ildze Rauska. Un tas
Jēkab Kiršbom ar nodzīvoja trīs gadi par puisi un trešā gadā rudenī
taisīja kāzas un precēja Jaunoļļas dienast meitu Anni Rausku. Un tā
tamī kāzu sestdienā bij silts un jauks laiciņš. Tie tālejie
kāzinieki atbrauca visi ar vāģim uz kāzām, un svētdienas rītā jau
iegriezās auksts ziemeļa vējš. Un sāk jau stipri salt. Un no
pusdienas sāk nākt sniegi līdz vakaram, kāmērt brūtgāns brauc mājā.
Un man nu jāiet pretī zirgu saņemtu un atjūgtu. Un zirgi viss ar
slapju sniegu apsaluši. Tad es dabūju pārliekam salt, jo staļļa
puisis neko ziņā neliekas par māju zirgim, iekšā prom pie goda
ļaudīm uz dancošanu. Tik siena vien uz kaudzi līdz atnāca tēvs, ar
cieši sašmorējies. No tam neko ziņā neliekas par kustoņu apkopšanu,
man vien par visim jāzin. Tā man no tās salšanas vakarā tūlin vienā
ceļakaula galā sāk sāpēt, nevarēju lāgā vairs sierēt. Domāju, kad
tāpat pāries. Vakarā gāju tūlin prom gulētu, bet rītā ceļos augšā,
nemaz vairs sierēt nevarēju, ne no gultas ārā tikt, kā ar spieķi
vien lēnām izvilkos. Un tā stāvēja tā sāpe katrā loceklī pāra dienu.
Kad nemaz to locekli nekustināju, tad nesāpēja, bet, kad
pakustināja, tad vilka to locekli kopā ar lielām sāpēm, un tā ņēma
visus locekļus cauri rokās un kājās, mugurā un kaklā tā, ka pats ēst
nevarēju. Kad neviens nedotu pie mutes ēdienu ar karoti sagatavotu,
tad būtu badā jānobeidzas. Un tā sagulēju uz gultu četras nedēļas un
ārstējos ar. Patlaban trāpījās tādas zāles, kas tai vainei pretī. Jo
māte gāja ar kājām uz Rūjeni pēc tām zālēm. Tad bija briesmīgi
nejauka vētraiņa diena. Kā sakāms — vai tad mātei sirds nelokās, kad
redz bērnu lielās mokās?
Un tā atstājas tas vājums pēc četrām
nedēļām, un tad varēju sākt lēnam strādāt darbu. Tad tas bij mans
darbs — paliku par ķēķa puisi un linu strādnieku, jo katru dienu tas
bij mans darbs žagarus cirst un uguni kurināt, un lopus ēdināt. Un,
kad tas padarīts, tad atkal tūliņ pie linu strādāšanas, diena vai
nakts, kāmērt rudenī linus sāk strādāt un pavasarī beidza. Tad tika
pie cita darba projām.
Tā nu tika jau piedzīvots tas
divdesmit pirmais gads, kad uz lozēm jāiet kara dienestā. Kad nu
dabūju zināt, kad rekrūši jau ierakstīti un rekrūšu liste jau esot
tiesas nama uz durvīm uzlikta, tad es vienreiz vienu dienu gāju
lūkotu uz tiesas māju, par kādu vīru es ar esmu ierakstīts. Tā
iegāju tiesas mājā un pārskatīju visu to rekrūšu listi, un uziemu,
kad es ir ierakstīts nabags kroplis. Tā nāku mājā pēc to, man nu
vairs nekāda liela bēda nav pēc lozēm, kad tā ir. Jo toreiz bija
Vecais Talcis Lauris Ādminis par valsts valdīšanas vecākā Ores
vietnieku, kā augsts vīrs savās darīšanās būdams, izlikās liels
valstes labdarītajs. Tā vienu dienu nesa man ziņu klāt, kad otrā
dienā tūlin uz lozēm jāiet. Tā nu izbijos par daudz, bet neko nevar
darīt, ka jāiet, tā jāiet ātrāk. Rīt dienā taisāmies ar tēvu un
braucam uz tiesas māju pie ložu vilkšanas. Un aizbraucam nu pie
tiesas mājas. Vēl bij kādu brīdi jānogaida, jo draudzes kungs vēl
nebija atbraucis.
Un par kādu pāra stundu nu nāk manis
saukšana, kad jāiet iekšā pie draudzes kunga. Un tā nu ietam abi
divi ar tēvu iekšā pie draudzes kunga. Tā tūlin draudzes kungs prasa
— vai tev ir ar kāda vaine, ko sūdzēt? Tā es neko nevarēju izrunāt,
jo biju notrūcies, tad tēvs saka, kad ar kājām esot vainīgs. Tā
draudzes kungs saka, lai es atauju to kāju un parādu. Un taisos to
otru kāju ataut, bet draudzes kungs saka, lai netaisa vairs to otru
kāju vaļā, lec stāvu no krēsla draudzes kungs un brēc bārgā balsī uz
tiem tiesas vīriem: „Kas jūs par tiesas vīriem esat, vai jums nav
vaļa un laiks dots nabagus izņemt? Jūs te man taisāt tādus veltīgus
darbus!” Un saka uz mums draudzes kungs: „Eita prom uz māju!” Tā
nācām prom ārā ar tēvu.
Tā Vecais Talcis Lauris Ādminis tūlin
manam tēvam klāt, tik tik mīlīgs un laipnīgs saka: „Vaidzi, vaidzi,
mucenieks, tev nu jādod šņabis. Es jau ar palīdzēju runāt kādu vārdu
par tavu dēlu.” Un neatstājās nemaz, kāmērt mans tēvs izpirka un
iedeva vien korteli brandvīna. Jo citi tiesas vīri visi brīnījās
vien, kad neviens nav mani cits ziņojis uz lozēm kā Vecais Talcis
Lauris Ādminis.
Tā neko līdz vakaram negaidījām, braucām prom
uz māju.
Un tā dzīvoju atkal mierīgi joprojām kādu pāra gadu.
Tad 1869-tā gadā mans tēvs vadīja kalpu Pēter Beņķi, lai aiznes
galvas naudu uz Vectalci. Un tā kalps Pēter Beņķis aiznesa to naudu
un iedeva Talčam. Tā Vectalcis saņem to naudu no kalpa Pēter Beņķa,
pārskaita un pārrēķina, un saka uz Pēteri: „Te nav visa nauda, vēl
vienam vīram trūkst.” Pēteris notrūcies izbrīnās vien, kuram tad
trūkstot: „Jo saimnieks man to naudu visu iedeva, un tā es nācu, es
nezinu, kur tas trūkums var nākt.”
Tā Talcis saka: „Jā, vai
Ādams ir maksājis ar galvas naudu?” Tā Pēteris saka: „Tas jau nemaz
nekad nemaksā galvas naudu, viņš jau ir atlaists no visām valsts
maksāšanām.” Tā neko vairāk Pēteris nesaka, atstāj ardievu un nāca
prom uz māju.
Tas bij pēc pāra nedēļām. Nāk man no Vectalča
klāt, kad lai ietot uz tiesas māju otrdien galvas naudas maksātu. Tā
es to pirmo otrdienu neaizgāju, bet nāk ziņas arvien cieši
piekodinādams bez atraušanās. Tā neko vairāk — iemu tad vienreiz.
Aiziemu tiesas mājā tāds notrūcies, bēdīgs, bet tie citi veči mani
gan drošināja, jo tie redzēja, kad es tāds noskumis esmu, lai neko
nebaiļojoties, lai viņi kliedz, lai brēc, ko tad viņi var darīt. Un
tā es ar paliku kā drošāks.
Te uz vienu reiz sauc visus večus
iekšā tiesas istabā. Tā ieietam iekšā. Tā Vectalcis uzsauc: „Na!
Lūkojat tik naudu!” Mēs visi atbildamies: „Mums nav naudas, kā tad
mēs viņu varam pelnīt? Tas pats ir labi, kad mēs varētu vēl tāpat
maizi nopelnīt.” Tā Vectalcis saka uz mums: „Jums nav brīv iet ārā,
jūs visi tiksiet pārdoti!” Tā cēlās pats no krēsla un stādināja mūs
visus uz pārdošanu ceļa pusē pie tā loga. Ans Mistru vienā pusē un
Ādam Pogaļu otrā pusē, un mani, Ādam Purmali, vidū to jauno puisi
tiem večiem uz pārdošanu visu garu pavasara dienu.
Un tā nāk
arvienu tie saimnieki galvas naudas maksātu, bet Vectalcis aizvien
tiem saimniekim uzprasa, kā ir ar darbu, vai nevajagot kāda cilvēka,
strādnieka. Rāda uz mums: „Lūk, trīs gabali stāv, kādu patīk
andelēt, vai jaunu vai vecu, kāds ir katram vajadzīgs, te var
dabūt!” Cits saimnieks paskatās uz mums, nesaka ne vārda, tur atkal
cits saka: „Tos tādus dodat vai par brīvu, es ar neņemu!” Un kāmērt
vakars jau klāt un tumsa metas.
Nu ņem mūsis priekšā
Vectalcis un saka: „Nu, Ādam Pogaļa, kad tu maksāsi?” Pogaļa saka:
„Nekad!” Vectalcis saka: „Nu, gādā, ka līdz nākoš otrdien tiek nauda
samaksāta!” Tā nu sauc atkal Vectalcis: „Ans Mistru, nu, kad tu
maksāsi?” Ans Mistrus saka: „Nekad, man nav ko maksāt. Es vēl lūdzu,
dodat man ēst, es visu garu dienu izstāvējies, es gribu ēst.” Tā
Vectalcis saka: „Tev tiks manta uzņemta, tevi izķīlās!” Ans Mistrus
saka: „Ņemat jau, kas tad man ir, ko ņemt? Ko tad jūs man ņemsit?
Vairāk man nav, kā viena veca gulta. Un tai pašai jau ir kājas
nopuvušas un veci maisiņi. Tos es gan nedomu, tos man pašam vajaga.”
Un nu sauc mani, Ādam Purmali, Vectalcis un saka uz mani: „Tu ir
nopirkts, tev jāiet pie dienastes uz Eglīti. Rītā būs Eglītes
saimnieks tev klāt pēc tevis vešanas.” Tā neko vairāk. Vectalcis
saka: „Nu, eita prom visi uz māju!” Jo tie citi veči mani drošināja
un sacīja: „Neko nebīsties, lai ir pārdots, ej un tik dien vien, bet
maksāt gan ne.” Tā nu atnācu mājā uz pusnakti ar tām bēdām, kad nu
ir pārdots Eglītes gruntniekam uz divi desmit
piecām nedēļām un viens rublis no katras nedēļas.
Tā nu rītā,
kā es izcēlos vien no gultas, te jau vecais Eglīte klāt, atnācis
mani vest projām. Un ienāk kambarī, nodod labrītu un sāk ar manu
māti runāties un stāstīt. Eglīte saka: „Vai zināt ar, Mucenieka māt,
kādā es nu brīnumā kritis? Vakar tiesas mājā es nopirku jūsu dēlu.”
Mana māte saka: „Tas jau nav nekāds brīnums! Tāds vīrs, tik liels un
stipris strādnieks, tur gultā jau viņš ir, var dabūt, ka nakti mājā
nāca.” Eglīte saka: „Tāpēc es jau ar nācu aprunāties, kā te ir.” Bet
nu mana māte prasa Eglītem, kā ir atnācis, vai braukšus vai kājām.
Eglīte saka, kad kājām esot atnācis.
Mana māte saka uz
Eglīti: „Nu, kad tu vari to mantu aiznest, tad nāc, es tev to
iedošu, tad nes. Ņem to skapi mugurā, ka nu vari, tā nes, kad zirga
nav.” Un nu mana māte vēl prasa Eglītem: „Nu, vai tev ir ar kāda
zīme līdz no valsts valdīšanas?” Eglīte nosaka, kad neesot. Bet nu
mana māte runā tā dusmīgi un bārgi uz Eglīti un saka: „Nu, kā tu
drīkstēji uzdrošināties nākt bez valsts valdīšanas, bez tiesas
apliecības un vēl kājām pats nākt? Vai es zinu, kur tu viņu aizved,
manu bērnu, bez tiesas zināšanas? Nē, tev netiks dots!” Māte uzsauc
Eglītem un saka: „Gādājies tik ārā, ka tiec prom uz māju!” Tā neko
vairāk runāt, vecais Eglīte atstāj ardievu un prom uz māju, un nav
vairs nācis līdz šodien pēc manis. Kā gāja, tā gāja.
Tā tad
no tās reizas palika man miers no tām valsts darīšanām un drusku ar
no tām vājībām paliku spirgāks, strādāju jau visu darbu un tāpat par
dienas vidučiem un kādiem pavaļas brīžiem sāku zemes cirst ar kapli,
jo māsas vīram kalejam bija tāds veczemes cērtamais kaplis, ar to
cirtu. Bet vienreiz viņam žēl, kad es viņa kapli nocērtu, ņem man
nost un pārdod nost Jaunzilpaušam par 25 kapeik, un tā es palieku
tukšā. Un tā man jau bij iekrājušies mieži no savas cirstas zemes
divi pūri, jo 1868-tā gadā maksāja mieži četri rubuļi pūrs. Un tad
liku māsas vīram kalejam, lai man izkaļ jaunu zemes cērtamo kapli,
bet šis kalejs saka, lai dodot vien sieku miežu, tad būs kalt. Un es
ar, jauna kapļa gribēdams un vajadzīgs ar ir, iemu un iedomu sieku
miežu. Tas ir tūlin vakarā kaplis gatavs, un es prasu kalejam — vai
tēraudu ar liki? Kalejs saka, zemes cērtamam kapļam neviens tēraudu
neliekot. Un tā bij jāpaliek mierā. Sāku cirst, un nu ir gan ko
mocīties ar ciršanu. Ko nu cērt un gadās kādā akminī, tā liecas ārā
un nekā nevar cirst.
1869-tā gadā nopirku Sāra muižas dzirnūs vien divi pūri
rudzu un gribēju par sevi mesties, palikt par rokpelni un savu maizi
ēst, un tad sev zemi cirst. Bet mana māte negrib ne dzirdēt, kad es
gribot visa darba atstāties, kad mantu gribot krāt. Un stāsta visim
radim, kāds es paliekot, kad viņu vairs neklausot. Un tā nekā
neiznāca, bij jāpārdod rudzi nost kalpam Pēter Beņķam. Par laimi,
tam vajadzēja, tas gāja uz Sāra muižu par monenieku, un tā dabūju
savu naudu atpakaļ.