#LFK Ak 1, 1

Title
Ādama Purmaļa dzīvesstāsts
Unit number
1
Klasifikācijas
Languages
Latvian
Place and time of recording
1900 - 1914, Mazsalaca
Mazsalaca, Valmieras novads,
Pierakstīšanas laiks nav precīzi zināms. Dotais pierakstīšanas laiks drīzāk ir minējums. Datums, kam nav tieša sakara ar sižetisko norisi, minēts tikai vienā vietā — manuskripta 68. lappuses apakšā, kur uzrakstīts 1909 27. maij. Ļoti iespējams, ka fiksēts ir tā brīža rakstīšanas laiks.

Keywords
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:26:14
Updated2018-12-13 13:26:02
Transcription (text)šis ta purva malā esot iebūvejies. nu lai ar tā paliek tā Lauris nosaka. Un dzīvoja Lauris savā vietā un un izmācīja savu dēlu Pāvilu savā amatā par Muižas traucenieku. sava tēva vieta. Un. Pāvils valdīja sava tēva māju tāpat par Muižas strādnieku taisīja. Muižai alus mucas un kublus un citus vajadzīgus traukus visu savu dzīves laiku. Un tad izmācija savu vecako dēlu. Juri savā amatā kalpo tas Muižai sava Tēva vietā un jaunākais Liberts tas bija par tās mājiņas zemes apstrādātāju Tā vecā. Pāvila māja bija divi mazi kambarīši ar zemaām mazām durtiņām un. augstiem durvju sliekšņiem, un tā istaba ar bij maza vairāk labības nevarēja ielikt kā vien četras gubas turpat
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:26:24
Updated2018-12-13 13:26:14
Transcription (text)3.
turpat liccejam sēdu bija jāliek
Ta dzīvoja Pāvils ar saviem dēliem. Jo veccakais dēls Juris nomira puiša gaddos nepreccejies un ta pieņēma vienu svešu zelli klāt Pāvils un mācija to savā amatā Peter tīliku kad tas tikka izmaācīts amatā tad tas tika nemts no kungiem prom Muiža dota rūme un lona
Ta tikka Pāvila mājai un cittam mājam ņemti mērnieki un mēroti rinki apkārt, un tad bij darbos jābrauc Muižai un cittas vissas kalpošanas kas nākās jāpadarra tad tika mājas vārds likts Pāvila mājai Muccenieks kurru uzņēma pēc tēva Pāvila nāves viņņa jaunakais dēls Liberts valdīt uzņēmās sava tēva vieta par saimnieku
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:26:31
Updated2018-12-13 13:26:25
Transcription (text)4.
Ta dzīvoja tai vecos kambaros kāmērt vienu svētdienas rītu brokastu ēdot jumts nokritta zemme un tad ne ko, vairāk jārāmejās prom uz jauno iztabu Liberta būvēto.
Un Libertam bija lielu lielais prieks kad viņņam, pirmais dēlinš piedzimma jo vissu pirmās bija meitas divas edde un Dārte
un nu dēlam taisija kristibas treknas un aicinaja savus godigos sievas brāļus par kūmiem pirmam dēlam, un vissus nāburgus un raddus un draugus vissi ēda dzēra un priecajās. laimes uzdzerdami, uz jauno mantinieku, un kiristiba to vārdu likka. Ādamu sievas brāļa, vārda kas irr prātigs un gudris vīrs savās darišanās.
Un tad nu kad kristibas beidzās
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:26:40
Updated2018-12-13 13:26:31
Transcription (text)5.
un vissi raddi draugi nāburgi aizgāja, un atdievojās atvadijās vissi lai nu audzinajot vien jauno mantnieku un dzīvojiet vesseli.
Ta nu tēvs un māte audzinaja un kopa cik vien varrēdami savu dēliņu tā cerredami ka viņņiem vecuma dienās maizes devajs būtu un mantnieks, ta priecajās tēvs un. Māte bet na iznāca ka priecajās un domaja jo vien notaļ cilvēks no priekiem na varr dzīvot pasaule bēdas ar jābauda un tās piedzīvo daudz reiz pasaule Dievs dēliņu piemekleja arr vājībam
Ar vēdera slimmibu un Tēvs tad vedda manni pie daktera uz muižu un dakters ārsteja gan itt labbi ar labbam zālem, un palika no tās slimibas
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:26:49
Updated2018-12-13 13:26:41
Transcription (text)6.
vessels bet ne ilgi jauns vājums atkal klāt sāk pēc tam ar vien brēkt kad daudz reiz galva sāpot kāmert sāk ausis tecēt un tad izārstejās ar zinnamam zālem ko katris pazīstams cilveks zinnaja un mācija bet ne ko nelīdzeja,
Ta tēvs manni veda pie daktera uz muižu viena augsta ziemas diena aizbrauc nu muiža un es puika toreiz gauži salu ta tēvs tūlin vedda manni silditos vērpaju meitu iztaba, tur krāns kuroties ta stāvot arvien silta un ta tēvs tur manni ieveda un riktigi krāns kurrās gan un meitu ta istaba ta pilna vairāk ka divdesmit meitu vērp un rattiņi ta cits pie cita strēķos vien salikti un liels rattiņu rūciens no tik daudz vērpajam, tad man bija puikam gan ko skattities
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:26:57
Updated2018-12-13 13:26:49
Transcription (text)7.
un brīnoties, un tad citas meitas manni aicinaja pie krāns lai sildoties un cittas atkal manni puiku taisijās būs rāmīt un man tad bij pārliekam bailes es sāku raudāt pēc tēvā un tad atkal cittas mierinaja lai neraudot un nebīstoties.
Jo tās jau tapat spāzejot jo nebūšot, ne ko vaines darrīt ta es ar paliku miera no raudašanas un gaidiju mierigi un sildijos kāmērt tēvs atnāca no zirga aplūkošanas.
Un tad veda manni tūlin pie daktera un dakters aplūkoja man galvu un ausis rakstija zīmi un iedeva tēvam to zīmi un saccija, eita pie straukas tad dabusīt zāles ta gāja
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:27:05
Updated2018-12-13 13:27:06
Transcription (text)8.
tēvs pie straukas un dabbuja zāles un manni tad ieveda šinka krogā lai gaidot un ta, es dzīvoju kādu stundu tad nāca tēvs ar zāliem un tad šmoreja par krogu kāmērt vakkars klāt tad braucam prom uz māju.
Tad es biju tāds dumšs puika, ka nemāceju sevi kārtigi apģērbties, kad vilku kamzolus sev muggura tad piedurknes ar vien uz augšu un apakli uz zemmi,
Un kad iesāku ar savam bērna mantam darboties, kāmērt apgūlos uz mutti vai ceļļa viddu kur tik iznāca un kad kāds cieminš atnāca tad bēdzu vai appakš gultas, vai israba kur tik varreju noslēpties. Ta ka ar ne vienu runnaties ka ar siena plāveju veco ternejiešu
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:27:22
Updated2018-12-13 13:27:15
Transcription (text)9.
Iņķa pirtnieku. Jēku ar to gan teicu pasakkas kad citti neredzeja, bet kad kāds redzeja tad vairs nerunnaju ne. vārda
Un tad sāku mālus ēst, bet ne ar košanu, ēst bet ar pirkstu aptaisiju mutte slapju tad ņemt ar slapju pirkstu no krāns mūra, un tad mutte iekša, tad tas bij vis labbakais ieradums, un gārdums, ēst ta maizi no rīta negribeju, ka mālus no krāns laizīt, tie tik bij gārdumi
Tad es izēdu tādus lielus
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:27:29
Updated2018-12-13 13:27:22
Transcription (text)10.
lielus caurumus no krāns kad ar tikka vīriem ko mūrēt ciet
Tā tad dzīvojam pāra gaddu tanni Liberta būveta istaba. rijā tad krievi cirta jaunos kambarus un tad es puika lēkaju un skraidiju par tiem balķiem tā viens no krieviem manni būs kult es skrēju tad iztaba iekša bēdzu no krieviem jo bija bailes.
Jo plunkas Ādams ar savu sievu eddi bij par kalpiem un tam bij dēls puika tāds mannā vecuma gados vārda Jānits bet viņš manni reiz apkaitinaja uz klēts celliņu kur darbojamies.
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:27:37
Updated2018-12-13 13:27:30
Transcription (text)11.
ar savam bērnu mantam-un tad es viņņu plēsu reiz mattos iekša,+ un ta villaju ka vai nu- Bet manna māte no namiņa redzeisi traukus mazgajot. Ta brēc.-to-onu vabags cālijšam virsu un tad es iztrūkos un bēdzu prom lai tur paliek vissa darbošanās un bērnu mantiņas jo nu bij bailes un kauns
Kad māte irr redzejusi, manu plēšanos.
Tikko jaune kambari tikka gatavi līdz ruddeņam tad dienasta puišam. Jēkab
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:27:43
Updated2018-12-13 13:27:37
Transcription (text)12.
bērziņam bija kāzas jaunos kambaros
Tas bij 1855 ta gadda pavassari tad nāca grāpa Jānis ar savu sievu. Trīniņy par kalpiem tiem ar bērnu vairāk nebija ka vien=vieniga meitiņa aņņiņa vārda.
Tad Jurģos gaidiju pēc pusdienas došos lūkotu vai jau brauc jaunais. kalps skrienu pretti uz kroņa pļavam bez biksem jo tad bij ļoti silts laiks un skaidra silta saulite, un zaļļa zālīte bij jau vissur dižana un putnini dziedaja.
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:27:50
Updated2018-12-13 13:27:44
Transcription (text)13.
es skraidiju un lēkaju par to pļavu par tām ūdens peļķem kur tās vissu dziļakās-ak tu prieks-ak-tu jaukums tad bij ko priecaties
Un ieskatos kad btauc no meža āra ar mantas vezmiem un kalpa sieva pati Trīniņa nāk ar govim un meitene anniņa dzenn govis un aitas un es pieskrienu klāt un Trīniņa tik mīliga mani apglauž kad viņņus essot gaidijis nācis viņņim pretti ta tad es biju tik laimigs un priecigs pa līdzeju dzīt
Transcribe text
File
#LFK Ak 1, 1
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-12-13 13:27:56
Updated2018-12-13 13:27:50
Transcription (text)14.
kāmērt māja atbrauca. tad es par vassaru ganniju dzosis un mans jaunakais brālis Jānis kas uz manni divi gaddi jaunāks tas gannija cūkas tad vissi gannijam kopa uz pūdejumu cūkas un dzosis, jo tad nāca meitenes ar pie mums Trīniņas annis manna māsa anna un pirts meitene. Ildze taurin tad vissi rotaļaimies un skraidijam par tīrumu ar rokam plēcinaimies, un runnajam kopā paši vissi kad mums būtu spānini ka tiem tiem putniem tad mēs
Transcribe text
Open

Ādama dzimšana un bērnības gaitas

Pāvila dēladēls Ādam Purmal dzimis 1846. gada 19. septembrī Valtenberģu valstē, Mazsalacas draudzē Pāvila mājā, kuru Liberts Purmal, Ādama tēvs, valdīja. Liberts bija jaunākais dēls Pāvilam. Viņa vecākais dēls Juris, kas bija izmācījies tēva amatu, tas nomira puiša gados. Pāvilam tā māja tika iedota no viņa tēva Laura, jo Lauris, pirmais, kas uz to vietu iebūvējies, bija galdnieks, kas muižai taisīja alus kublus un alus mucas, un visādus traukus, kas bija vajadzīgi muižai.
Un tā viņam tā mājas zeme bij bez kādiem nodokļiem. Jo Lauris bij nācis no Kaktiņiem, kalpa vīrs būdams, tai lielā mežā, tur purva malā pie Oļļim iebūvējies. Un tai laikā bijusi pavārda došana, un visi ļaudis paziņoti muižā uz pavārdu pierakstīšanu. Un visi citi tika pierakstīti, kādu katris savu pavārdu izvēlējās — koku, zvēru un putnu vārdus, ko katrs sevī iedomājies. Bet nu Lauram tiek prasīts, kādu šim jārakstot. Bet Lauris, tāds lēns vīrs būdams, neko nezin sacīt. Bet citi vīri, tie pazīstamie, saka, lai liekot Purmali, jo šis tā purva malā esot iebūvējies. Nu lai ar tā paliek, tā Lauris nosaka. Un dzīvoja Lauris savā vietā un nu izmācīja savu dēlu Pāvilu savā amatā par muižas traucenieku sava tēva vietā.
Un Pāvils valdīja sava tēva māju. Strādāja tāpat par muižas strādnieku, taisīja muižai alus mucas un kublus, un citus vajadzīgus traukus visu savu dzīves laiku. Un tad izmācīja savu vecāko dēlu Juri savā amatā, kalpo tas muižai sava tēva vietā. Un jaunākais Liberts, tas bija par tās mājiņas zemes apstrādātāju.
Tai vecā Pāvila mājā bija divi mazi kambarīši ar zemām, mazām durvtiņām un augstiem durvju sliekšņiem. Un tā istaba ar bij maza, vairāk labības nevarēja ielikt kā vien četras gubas, turpat licējam sēdu bija jāliek.
Tā dzīvoja Pāvils ar saviem dēliem. Vecākais dēls Juris nomira puiša gados neprecējies, un tā pieņēma vienu svešu zelli klāt Pāvils un mācīja to savā amatā — Pēter Tīliku. Kad tas tika izmācīts amatā, tad tas tika ņemts no kungiem prom, muižā dota rūme un lona. Tā tika Pāvila mājai un citām mājām ņemti mērnieki un mēroti riņķi apkārt, un tad bij darbos jābrauc muižai un citas visas kalpošanas, kas nākas, jāpadara. Tad tika mājas vārds likts Pāvila mājai Mucenieks, kuru pēc tēva Pāvila nāves viņa jaunākais dēls Liberts valdīt uzņēmās sava tēva vietā par saimnieku.
Tā dzīvoja tais vecos kambaros, kāmērt vienu svētdienas rītu, brokastu ēdot, jumts nokrita zemē. Un tad neko vairāk — jārāmējas prom uz jauno istabu, Liberta būvēto.
Un Libertam bija lielu lielais prieks, kad viņam pirmais dēliņš piedzima, jo visu pirmās bija meitas divas — Ede un Dārte. Un nu dēlam taisīja kristības treknas un aicināja savus godīgos sievas brāļus par kūmiem pirmam dēlam un visus nāburgus un radus, un draugus. Visi ēda, dzēra un priecājās, laimes uzdzerdami uz jauno mantnieku, un kristībā to vārdu lika Ādamu, sievas brāļa vārdā, kas ir prātīgs un gudris vīrs savas darīšanās.
Un tad nu kad kristības beidzās un visi radi, draugi, nāburgi aizgāja un atdievojās. Atvadījās visi, lai nu audzinājot vien jauno mantnieku un dzīvojiet veseli.
Tā nu tēvs un māte audzināja un kopa, cik vien varēdami, savu dēliņu, tā cerēdami, ka viņiem vecuma dienās maizes devējs būtu un mantinieks. Tā priecājās tēvs un māte, bet neiznāca, kā priecājās un domāja, jo vien notaļ cilvēks no priekiem nevar dzīvot pasaulē, bēdas ar jābauda. Un tās piedzīvo daudzreiz pasaulē.
Dievs dēliņu piemeklēja ar vājībām — ar vēdera slimību. Un tēvs tad veda mani pie daktera uz muižu, un dakters ārstēja gan it labi ar labām zālēm, un palika no tās slimības vesels, bet ne ilgi, jauns vājums atkal klāt. Sāk pēc tam arvien brēkt, kad daudzreiz galva sāpot, kāmērt sāk ausis tecēt. Un tad izārstējās ar zināmām zālēm, ko katris pazīstams cilvēks zināja un mācīja, bet neko nelīdzēja. Tā tēvs mani veda pie daktera uz muižu vienā aukstā ziemas dienā. Aizbrauc nu muižā, un es, puika, toreiz gauži salu. Tā tēvs tūlin veda mani sildītos vērpāju meitu istabā, tur krāns kuroties, tā stāvot arvien silta. Un tā tēvs tur mani ieveda. Un riktīgi krāns kurās gan, un meitu tā istaba pilna, vairāk kā divdesmit meitu vērp. Un ratiņi tā cits pie cita strēķos vien salikti, un liels ratiņu rūciens no tik daudz vērpājām. Tad man bija puikam gan ko skatīties un brīnoties. Un tad citas meitas mani aicināja pie krāns, lai sildoties. Un citas atkal mani, puiku, taisījās būs rāmīt. Un man tad bij pārliekam bailes, es sāku raudāt pēc tēva. Un tad atkal citas mierināja, lai neraudot un nebīstoties, jo tās jau tāpat spāsējot, jo nebūšot neko vaines darīt. Tā es ar paliku mierā no raudāšanas un gaidīju mierīgi, un sildījos, kāmērt tēvs atnāca no zirga aplūkošanas.
Un tad veda mani tūlin pie daktera. Un dakters aplūkoja man galvu un ausis, rakstīja zīmi un iedeva tēvam to zīmi, un sacīja, eita pie Straukas, tad dabūsit zāles. Tā gāja tēvs pie Straukas un dabūja zāles, un mani tad ieveda Šimka krogā, lai gaidot. Un tā es dzīvoju kādu stundu, tad nāca tēvs ar zālēm un tad šmorēja par krogu, kāmērt vakars klāt. Tad braucām prom uz māju.
Tad es biju tāds dumš puika, ka nemācēju sevi kārtīgi apģērbties. Kad vilku kamzolus sev mugurā, tad piedurknes arvien uz augšu un apakli uz zemi. Un kad iesāku ar savām bērna mantām darboties, kāmērt apgūlos uz muti vai ceļa vidū, kur tik iznāca. Un, kad kāds ciemiņš atnāca, tad bēdzu vai apakš gultas vai istabā, kur tik varēju noslēpties. Tā ka ar nevienu runāties, kā ar siena pļāvēju veco ternejiešu Iņķa pirtnieku Jēku. Ar to gan teicu pasakas, kad citi neredzēja, bet, kad kāds redzēja, tad vairs nerunāju ne vārda.
Un tad sāku mālus ēst. Bet ne ar košanu ēst, bet ar pirkstu aptaisīju mutē slapju, tad ņemt ar slapju pirkstu no krāns mūra un tad mutē iekšā. Tad tas bij vislabākais ieradums un gārdums. Ēst tā maizi no rīta negribēju kā mālus no krāns laizīt. Tie tik bij gārdumi. Tad es izēdu tādus lielus, lielus caurumus no krāns, kad ar tika vīriem ko mūrēt ciet.
Tā tad dzīvojām pāra gadu tanī Liberta būvētā istabā–rijā. Tad krievi cirta jaunos kambarus, un tad es, puika, lēkāju un skraidīju par tiem baļķiem. Tā viens no krieviem mani būs kult. Es skrēju tad istabā iekšā, bēdzu no krieviem, jo bija bailes.
Plunkas Ādams ar savu sievu Edi bij par kalpiem, un tam bij dēls — puika tāds mana vecuma gados, vārdā Jānīts. Bet viņš mani reiz apkaitināja uz klēts celiņu, kur darbojāmies ar savām bērnu mantām. Un tad es viņu plēsu reiz matos iekšā un tā villāju, ka vai nu. Bet mana māte no namiņa redzeisi, traukus mazgājot. Tā brēc: „To–oh, nu vanags cālīšam virsū!” Un tad es iztrūkos un bēdzu prom, lai tur paliek visa darbošanās un bērnu mantiņas, jo nu bij bailes un kauns, kad māte ir redzējusi manu plēšanos.
Tikko jaunie kambari tika gatavi līdz rudeņam, tad dienasta puišam Jēkab Bērziņam bija kāzas jaunos kambaros. Tas bij 1855-tā gada pavasarī. Tad nāca Grāpa Jānis ar savu sievu Trīniņu par kalpiem. Tiem ar bērnu vairāk nebija kā vienvienīga meitiņa Anniņa vārdā.
Tad Jurģos gaidīju. Pēc pusdienas došos lūkotu, vai jau brauc jaunais kalps. Skrienu pretī uz kroņa pļavām bez biksēm, jo tad bij ļoti silts laiks un skaidra, silta saulīte. Un zaļa zālīte bij jau visur dižana, un putniņi dziedāja. Es skraidīju un lēkāju par to pļavu, par tām ūdens peļķēm, kur tās visu dziļākās — ak tu prieks! — ak tu jaukums! Tad bij ko priecāties. Un ieskatos, kad brauc no meža ārā ar mantas vezumiem. Un kalpa sieva pati Trīniņa nāk ar govīm, un meitene Anniņa dzen govis un aitas. Un es pieskrienu klāt, un Trīniņa tik mīlīga mani apglauž, kad viņus esot gaidījis, nācis viņim pretī. Tā tad es biju tik laimīgs un priecīgs, palīdzēju dzīt, kāmērt mājā atbrauca.
Tad es par vasaru ganīju dzosis, un mans jaunākais brālis Jānis, kas uz mani divi gadi jaunāks, tas ganīja cūkas. Tad visi ganījām kopā uz pūdējumu cūkas un dzosis. Tad nāca meitenes ar pie mums — Trīniņas Annis, mana māsa Anna un pirts meitene Ildze Taurin. Tad visi rotaļaimies un skraidījām par tīrumu, ar rokām plēcinaimies. Un runājām kopā paši visi, kad mums būtu spārni kā tiem putniem, tad mēs varētu skriet par gaisu, tad mēs redzētu tālumā, ko tie cilvēki tur dara. Tad mēs visu, visu redzētu, tad mums būtu labi. Un darboties ar savām bērna mantām, kā lieli cilvēki mēdz darīt, tad bij tāda jautrība dzīvojot, kad ēšanu ar dažu reizi piemirsa, kad visi bij kopā iesākuši darboties.
Un tā mana māsa Anna nomira, desmit gadu veca būdama, un tā Trīniņas Anna, ar ko, bērni būdami, tos pāra gadus kopā dzīvojām un rotaļaimies, kā bērni būdami, tā ir tagad izprecēta par Kalnpurlaur gruntnieci.
Tai gadā 1855-tā tad raka grāvjus tai lielā purā muižas strādnieki igauņi, četrpadsmit vīru. Tiem bija mūsu mājā rūme jādod tiem kunga strādniekim. Visu vasaru līdz rudeņam iedeva vien kambari tiem igauņim priekš gulēšanas. Tad tika no muižas visa pārtika tiem strādniekim vesta, ka rudzu milti priekš maizes un tauki, gaļa, putraimi, un vien pusmuc brandvīna par mēnesi, jo katram vīram tika dots stops par nedēļu brandvīna.
Tad bija divi no tiem strādniekiem priekšsaimnieki, kas to brandvīnu izdalīja tiem strādnieku vīriem trešdienā. Un stāvēja viens priekšsaimnieks arvien pie došanas katram vīram vien pusstop trešdienā un sestdienā. Tad bija dzeršana gan kā kāzās. Tās pus dienas trešdienā un sestdienā tā aizgāja arvien bez darba līdz vakaram.
Un mana māte cepa tiem strādniekiem maizi. Katru dienu bij jācep priekš tik daudz vīriem. Tad viņa, mana māte, nopelnīja no kunga par to vasaru līdz rudeņam 25 rubuļi naudas un no katra cepiena maizes viens klaips maizes tika dots, lai ņem pati to visu lielāko priekš sevis. Un arī stops brandvīna tāpat par nedēļu kā citiem strādniekiem. Un, kad zupu vārīja, tad lai ņem pati priekš sevis, cik vajaga. Nu tad manam tēvam bij gan ko līksmoties. Tas stops brandvīna, ko māte pelnīja, bij tēvam jānodzer. Un tā igauņi ar iedraudzējušies palika pazīstami, deva katris no savas buteles raudzīt. Un tā manam tēvam tā vasara aizgāja kā sapņos.
Un tā mēs ar puisēni, es ar savu brāli Jāni, ganījām cūkas un dzosis par pļaviņu māju lejā un uzgājām ar vienu brandvīna pudeli pilnu ar brandvīnu vienā lazdu krūmiņā, kur igauņi ielikuši. Tad ņēmām ārā un dzērām, tāpat kā lieli cilvēki dzer katris savu reizi, un tad likām to pudeli turpat atpakaļ krūmiņā.
Un nu vakars klāt. Iedzenam steigšus vien cūkas un dzosis mājā, un nu brandvīns sāk rādīt savu spēju. Un nu par visu vakara krēslu, kāmērt liela tumsa jau metas, skrienam, ķeramies un laužamies, un vārtāmies par pļavu, kāmērt māte sāk no mājas kliegt, lai ietot prom uz māju, būs iet ar žagarim, kad nebūs tikt prom gulētu. Tumsa liela, nezin, kas tiem puikim tur nu ir noticis, kas nav. Bet kas to deva zināt, kad to zinātu, kad puikas pudeli uzgājuši, tad būtu puikim pēriens rokā gan. Tā aizgājām gulētu, bet rītā puikas vāji gan. Bet māte rītā žēlo puikas, kad tik ātri vāji palikuši. Vakarā bīš veseli, tad nav varējusi ne gulētu aizdzīt.
Un tad svētdienas rītos igauņu priekšsaimnieki noturēja dievkalpošanu ar saviem strādnieku vīriem igauņu valodā. Kad tie beidza, tad atkal mana māte noturēja dievkalpošanu latviešu valodā ar savu saimi un bērniem, katri savā kambarī.
Tie ir tie piedzīvojumi līdz manam vienpadesmitam gadam. Un vienpadesmitā gadā gāju skolā uz Kalnmaču pie pērmindera. Tur tika skola turēta Kalnmačus vecā mājā, tais vecos kambaros. Turpat bij bērniem ēšana un gulēšana iekš tā paša skolas kambara. Vakaros, kad bērni gāja gulētu, tad ienesa katris savu maiksiņu, kur gulēt. Ņēma tad katris savu manteli vai sakšu, kas nu katram bija, liekas uz grīdu zemē un guļ divās rindās — gar vienu sienmali puisēni, gar otru meitenes. Un rītos, kad cēlās, tad katris paņēma savu maiksiņu, iznesa vienā tukšā kamb. un sakrāva kaudzē.
Par skolotaju mums bija Jaunzilpauš pirtnieka dēls Jānis Ramata. Tas gulēja ar turpat, kur bērni guļ. Vienā kaktiņā bij gultiņa. Tad bij gan ko izturēt. Dažreiz tik briesmīgi nosala, kad nevarēja nekur dēties aiz aukstuma. Tad bij skolā iešana divi dieni par nedēļu, jo tad pirmo reiz sākās skolu iesākšana Mazsalacas draudzē. Tad bij gan visiem bērniem ko brīnēties, kad pirmreiz iesākās skola. Kad skolotajs uzvilka tādas strīpiņas uz tāpeli, tad sāka visi tik stipri smiet visā balsī, nekā nevarēja ne apsaukt. Un kad skolotajs vēl rādīja, kā gripele pirkstos turama, tad bij skolotajam pašam ar jāsmej līdz un vairāk neiznāca kā jāsmejās, jo bērni nekā nezin. Ņem gripeli ar visu sauvju, tura kā mietu, ko tad var zināt, ka nekā nav redzējis.
Kā toreiz, kad mani veda pirmreiz pie mācītaja pie pārklaušināšanas Nuķa pusmuižā pie mācītaja Beikmaņa. Tad man mājā arvien skubināja, lai tik mācoties uzcītīgi, vai tad būs būt labāki, kad šķesteris būs vest rijā un likt uz piestu un tad kult ar žagariem. Vai tad nebūs būt kauns? Tā stāstīja arvien, kad šķesteris nākot mācītajam līdz un tad tos bērnus, kas nemākot, tā kuļot. Un tā man bij bailes. Mācījos gan tad dūšīgi.
Bet tad nu ved pie mācītaja trīs bērnus — abas manas māsas, kas ir jau bijušas priekšā, un es nu pirmo reiz. Un nu man tik gauži bailes no mācītaja, nezinu, kā nu izdosies. Bet nu tās māsas izlasa, un nu jāiet man priekšā. Tā mācītajs ieskata mani: „Ak vai, Ādams ar man atnācis, kā es tevi gaidīju! Nu nāc, nu nāc tūvāku! Redz, ko tu ar man esi iemācījies.” Un nu es palieku tik priecīgs par to vārdu, ko mācītajs sacīja, kad viņš mani gaidījis. Sāku no liela prieka stipri smiet. Nu nāc nu tūvāki, mācītajs glauž mani un rāda, lai nu lasot. Un es nu izlasu ar to prieku skaidri un skaņi, un mācītajs apglauž mani atkal un saka: „Tas ir labi lasīts! Nu tu dabūsi par to vien kliņģeri.” Un tā tās bēdas pārgāja priekā un godā.
Un otru gadu gāju mācītajam priekšā pie Kalnmač pērmindera. Tad dabūju atkal vienu kliņģeri, bet tad viens, līdzās sēdēdams, no ķešas bij izzadzis to kliņģeri. Tad bij gan bēdas un liela raudāšana, kad vairs nebij, ko mājā pārnest un parādīt citiem. Tā arī bij.
Kad tēvs mani pirmoreiz baznīcā veda, piebraucām pie Mellāķīša kroga un tēvs iet tūlin iekšā no rīta šņaba nodzertu. Un tad es sacīju uz tēvu: „Tēt, vai tā nu ir baznīca?” — „Dēls, tā nav vis baznīca, tas ir krogus.” Nu tad man atkal bij ko brīnoties, un apskatu labi to ēku. Tik balta mūra māja, tas ir krogus, nu kāda tad vēl nebūs baznīca? Un tā braucam prom. Tik tālu vēl bij baznīca un pulki māju, ko vēl nemaz nebij redzējis, kāmērt pie baznīcas piebrauc. Nu ir ko skatīt. Un tad tēvs mani veda baznīcā iekšā, bet es, ieradis kā mājā, pašā sprediķa laikā vairs negribu baznīcā, lai ved mani ārā, un vairs iekšā atpakaļ neveda. Tā es sēdēju tur vāģos, kāmērt dievvārdnieki nāca ārā no baznīcas, un tad braucām ar tēvu prom uz māju.
Un tā tad daudzreiz nevarēju iet skolā caur galvas sāpēm un ausu tecēšanas. Tādēļ ar skolas mācībām gāja diezgan slikti. Skolu izgāju, tik kopā iesāku vien rakstīt, knapi kad pats pazīstēju, ko rakstīju. Tā izgāju pirmo ziemu. Un otro man sāp galva un sāk ausis tecēt, un nevaru skolā iet, jāpaliek mājā. Ieguļos vietā, tā ņem māte no skapīša rožmariņ glāzi un būs kādu pilienu iepilināt, varbūt, kad tad sāpe nepaliekot mierā. Un pilina man ausī, bet tā glāze palīst, tā ause pilna. Jā, bet nu sāk tā zāle kost tai ausī tā, ka es paliku bez samaņas. Tad es paliku nost pusotras dienas un nezinu nekā, kas ar mani notika. Kad otrā dienā pie vakara sāku atmosties, tad es turēju, kad tas pats brīdis, tā pati diena, kad zāles pilināja. Tad man gan bij jābrīnās, kad māte sāka stāstīt, kā pūlējušies un kustinājuši, gan lējuši pienu, gan ūdeni tai ausī, bet neko nav līdzējis. Un visu nakti uguns dedzis augšā un raudājuši. Tik vien tās cerības, ka krūtīs drusku pukstējis. Un no tās reizes ausis veselas, galva vairs nesāp un dzirdēšana visa laba.
Jo tas vien trūka un tas sliktākais bij, kad vairs skolā rēķināšanu nevarēju nekādu, ne lielu, ne mazu, jo laikam ar to lielu galvas sāpi un ausu tecēšanu nevarēju to vairs. Laikam par daudz izsāpējusi. Un tā izgāju pēdīgo ziemu skolā.
Tas bija četrpadesmitā gada rudenī, cēlās jauna vaine — atkal uz kreisās kājas stilba virsū auga liels augons ar asu, spicu galu. Un sāp tā, ka no sāpēm nevar nemaz paciest. Tā tad tēvs veda mani uz muižu pie daktera kunga vecā Tondorf. Tas tūliņ ar abi roki no katras puses to augonu spiež un saka: „Tā šerda vajag izšpiest.” Un es aiz lielām sāpēm raudāju un brēcu visā balsē, bet dakters saka: „Nekaš, nekaš, tad būs vešels!” Un rakstīja zīmi un sacīja: „Eita pie Straukas, tad jums iedos vien velkam plākster. Un to uzšmērējat uz tīru linu drēbi, un tad liekait virsū un ar lipstiķiem sautējiet. Uzvārait tos lipstiķus podā un tad linu drēbē iekšā, tad liekait virsū.”
Un tā nu atnāk mājā, sāk likt to plāksteri virsū uz to vaini un ar lipstiķiem sautēt. Tā strādāja un pūlējās kādus mēnešus, bet labuma nekāda. Kā rādījās, nedzīst vis ciet un stāv tāpat arvien caurumi vaļā. Ar lipstiķim izkarsēts, un nemaz viņas — tās sāpes nevar izturēt. Bija jāatmet tā zāļošana un jālūko citi dakteri. Tā izbrauca Valmieru pie kreisdaktera. Tas arī iedeva zāles labas. Bet priekš tās vaines no tām labuma nekāda ar no tām zālēm.
Un piecpadesmitais gads jau valstē prasa galvas naudu. Un tad tēvs veda mani atkal pie kreisdaktera pēc galvas naudas, kad nevarot maksāt. Un tad kreisdakters izdeva vien zīmi pie pagasta valdes, kad nav maksātajs. Bet neko nelīdz tā zīme. Pagastvalde vēl neatlaiž, kāmērt vada vienu tiesas vīru līdz uz muižu pie pašu daktera. Un tad jau ar pirmā pusē galvas naudas bij samaksāta rudenī. Un to samaksāto rudens pusi pavasarī deva atkal rokā pagastvalde. Un tā tika atlaists no visām valsts nodokļu maksāšanām, un tā palika nabagu kārtā.
Bet nu uznāca 1864-tā gad rudenī uzsacīšana no muižas uz māju iepirkšanu. Ko nu lai dara, nu ir bēdīga būšana, jo manam tēvam naudas nemaz vairāk nav kā vien pieci rubļi. Māte aiziet uz Saprašu pie tā brāļa aprunāties, ko tie darīs. Bet neko nekādas zināšanas nedabūja, tik tā dabūja zināt, kad abi brāļi tie norunājuši, kad būs abi ar Ceļkundziņu kopā pirkt Sapraš māju.
Bet mana tēva meitas vīram kalejam — tam ir gan nauda. Tam mans tēvs izprasījies, lai nu aizdod tās mājas iepirkt. Bet meitas vīrs saka tā: „Jā, es domu gan, bet norakstāt uz manu vārdu māju, citādi es nedomu neviena rubļa.” Un tā nu manam tēvam ar mājas žēl, kad nu visiem tad jāizklīst. Ar māti norunāja tēvs, kad nu citādi vairs nevarot darīt kā ar meitas vīru pirkt kopā to māju katris uz pusēm tās mājas. Un tā brauca meitas vīrs kalejs ar manu tēvu pie lielkunga tās mājas iepirkt.
Un nu mans tēvs ieiet Šimka muižas krogā dūšu uzpravīt, šņabi iedzert. Un, kā visus pazīstam, krodzinieks tūliņ uzprasa: „Nu, Purcīti, kā labi iet?” Mans tēvs atsaka: „Švaki iet!” Un izstāsta visu krodziniekam, kad viņi abi ar meitas vīru norunājuši uz pusēm pirkt katris pusmājas. Bet krodzinieks: „To tu nedari, mucenieks, pirc pats visu, to tik vien ne!” Un krodzinieks izstāsta visu, kāda tā pirkšana, jo tas zin visu, kā lielskungs ļaujās. Lai tik vārdu vien sakot un parakstoties uz pirkšanu, un iemaksājot rokas naudu, tad būs būt iepirkts.
Un tā manam tēvam bij ar no mājas līdz nauda vien piecdesmit rubul, es iedevu savu linu naudu astoņpadesmit rubuļu un jaunākais brālis Jānis ar savu linu naudu divdesmit rubuļu, jo mums pirmie lini bij sēti un mums pašiem tā nauda bij iedota, un tā viņa bij aiztaupīta. Un to citu māte deva, ko aiztaupījusi no savas sviesta pārdošanas.
Tā meitas vīrs kalejs nemaz to nezināja, kad tēvam tik daudz naudas līdz no mājas. Tā vēl, par ceļu braucot, runājušies. Tēvs sacījis, kad viņam vairāk neesot kā pieci rubuļi, lai tad viņam ar aizdodot, bet kalejs neparko, tikai ka pie lielkunga, kā runāts, ja tad vajadzēs, tad gan, citādi jau es savu naudu tik pat kā zemē metu, tā ne.
Un nu iedzer tēvs vēl vienu mēriņu, ko krodzinieks pats no sevis, kā draugs būdams, iedeva. Tā vairāk neko, steidzās projām, ka tiek pie lielkunga. Un meitas vīrs kalejs stāv pie zirga un gaida, un saka: „Vai nu tūliņ būs iet augšā pie lielkunga?” Tēvs: „Es iešu viens par priekšu, ja būs vajadzīgs, tad es paziņošu.”
Un nu kalejs stāv un gaida pie zirga. Par brīžam nāk nu tēvs no lielkunga, un kalejs steidz prasīt: „Kas ir, vai nu man jāiet, vai?” Tēvs saka: „Nav jāiet, ekā es pats nopirku visu!” Un nu kalejs paliek par visam ļauns par tādu darīšanu. Un dusmīgs paliek un bārgs uz savu sievas tēvu, saka: „Nu tu mani pieminēsi!” Sievas tēvs atsaka ar prieku pretī meitas vīram: „Dirs, ko tu man darīsi, redz, kā pirku! Jā, un nopirku pats visu māju, lai gan tu man naudu nedevi!” Un iegāja Šimka krogā un sauc uz krodzinieku, lai tik ielej vien mēriņu. Nu tik var iedzert, māja nopirkta un nauda vēl pāri. Un tā iešmorēja kādu brīdi un tad brauca prom uz māju, ar savu meitas vīru kaleju ne vārda nerunādami, kāmērt vakarā mājā.
Un tā pienāca tas ziņojums no lielkunga, kad jāietot uz muižu kontraku un ruļļu saņemt un parakstītu. Tā tēvs ar māti norunāja, kad būšot manu jaunāko brāli Jāni rakstīt par gruntnieku. Es esot nabags, un tā būšot abi no lozēm tikt vaļīgi. Es caur vājību un jaunākais brālis caur māju. Un tā norunāja un darīja, un tēvs taisījās ar jaunāko brāli Jāni uz braukšanu uz muižu, un tad māte, kad bija saģērbusies, sacīja uz jaunāko brāli Jāni: „Bet tu nu ar, dēls, tad to vecāko brāli nenokauj kā Kains Ābelu, nedari arī visai grūti, kad tu par visu zinātnieku palieci.”
Tā aizbrauca projām uz muižu pie lielkunga, un es nācu un gāju tīrumā gar strādniekim. Tad vecais mūsu mājas piedzīvotajs vecais Balodis uz mani sacīja: „Vai, dēls, nu ir slikti, tev tēvam nevaidzēja gan tik aplam vis darīt. Lai ir jāiet uz lozēm, kas par to, bet tev vienādi vaidzēja māju norakstīt.” Un es arī gan paliku tāds bēdīgs, bet ar savām vājības grūtībām neko daudz nedomāju, vai tas būtu labi vai slikti. Un tā paliku mierīgs savā garā.
Tā nu pagāja tie bērnu gadi, un pavasara pienāca. Tad gāju mācībā, bet tāds pats ar kājām vāš arvienu. Tad veda mani pie Katrīnas skolmeistera ārstētos. Un tā ar tām skolmeistera zālēm ārstējos divi gadi, un tad arī jau palika īsten vesels. Jo skolmeisters lika zābakus valkāt un kājas siltas un sausas turēt. Tā arī tēvs man nopirka vien pāra čabu zābakus, bet no tiem zābakiem netika vairāk valkāt kā septiņas nedēļas, tad bija beigti. Un tēvs vairs jaunus nepirka, kājas tika atkal slapjas un atkal dabūja salt. Paliku vāš atkal. Nu, ko nu darīt? Pie skolmeistera iešana vairs nebija, jo tas sacīja, viņš visu savu padomu pielicis, pie viņa lai vairs neietot.
Bet nu vienreiz tēvs uzdomāja mani vest uz Rūjeni pēc daktera. Kā domāts, tā darīts. Taisāmies un tik braucam uz Rūjeni, bet aizbraucam par priekšu pie radnieka ternejiešu Vieķa, jo tas vairāk zin tos dakterus par Rūjeni, vecais Vieķis. Nobraucam tur, sāk teikt pasakas. Pienāca vakars, palikām tur par nakti, un visi norunāja, kad rītā būšot agri braukt pie daktera. Bet nu izguļ to nakti, atnāk rīts, un pārrunāja vecais Vieķis un pārprasīja, kāda tā vaine esot. Un riktīgi iesaucās Vieķis, kad es to vaini parādīju: „Tā ir tāda pati kā man, un es sadziedēju! Man ir vēl tās pašas zāles, tās es iedošu, tad nav pie daktera vairs jāiet.” Un tā iedeva tās zāles, un mēs taisījāmies uz braukšanu. Un tad nāca Vieķis līdz ar savu zirgu. Atbrauca līdz Cepļa krogam Rūjenā, un nu ieiet abi ar manu tēvu iekšā krogā un sāk šmorēt stipri līdz vakaram.
Un, saulītei noejot, tad sāka taisīties uz prom braukšanu uz māju. Iznāk abi no kroga ārā pie zirgiem. Tā Vieķis, kā garš vīrs būdams, sāk klanīties uz sētas pusi Cepļa kroga priekšā, kāmērt uz reizi krīt pār sētu pāri lejā. Un, kāmērt uzrāpās atkal augšā, aizgāja vēl kād pusstundas. Nu tad es un tēvs palīdzējām iesēdināt kamanās, jo mans tēvs bij vēl drusciņ žirbāks. Un mēs ar tūlin uz braukšanu. Un tā atdievojās Vieķis un aizbrauca. Un mēs ar sēdāmies un braucām uz māju. Tā krietni braucam, jo zirdziņš visu dienu pie kroga bij nosalis. Tā izbraucam no pilsētas, jau drīz tuvu pie Stiernītes brauc vien pāra kungu pretī. Bet es nu gribu ņemt tos grožus no tēva un griezt ceļu, bet tēvs nedod un saka uz mani: „Ko visim tādim sūdim ceļu griezt! Neparko, dēls, lai tik liek ragus kopā!” Tā liek ar kungiem kamanas kopā, un zirgi velk katris uz savu pusi. Tā lauž mums kamanām ilksi pušu, un kungi aizbrauc. Tēvs nosaka: „Lūk, kādi velli, lūk, cik nu ir slikti, dēls, ko nu lai dara?”
Tā neko vairāk, es jūdzu zirgu vaļā, un tad tēvs veda to zirgu, un es vilku tās kamanas līdz Stiernītes. Un es piesienu zirgu, un tēvs gāja pēc ilkss pie Stiernītes. Un es gaidu un gaidu un nevaru sagaidīt, un sāku gauži salt, jo toreiz bij dikti auksts laiks. Es tik iemu ar lūkātu, kur palika. Pieiemu es ar pie istabas, bet tēvs iet vienādi, bet nekad netiek istabā, jo par to logu tie iedzīvotāji lējuši arvien ūdeni ārā, un sasalis liels ledus kalns. Kā tēvs uzrāpās līdz logam, sāk kādu vārdu runāt ar tiem iedzīvotajiem, tā brac! lejā atkal. Tā pūlējās kādu stundu vairāk. Uz vien reiz ievēlās istabā par logu un nu sāk prasīt tam māju tēvam vienu ilksi, bet māju tēvs sameklē vienu vecu ragu ilksi un saka: „Es par brīvu nedomu, ja vezmu žagaru dodat, tad es domu.” Tā mans tēvs saka: „Ak, mūžī, vai tas ar jārunā? Kaut vai divi vezmi, tos es tev varu dot!” Un nu tā istaba silta, tēvs jau tāds gurdens, negrib vairs no siltas istabas ārā nākt. Es izaicinājos, nosaka pretī: „Gan nu, dēls, iesim.” Zirgs ārā ar sāk salt, ko nu lai dara?
Tad sāka pats māju tēvs, par laimi labs cilvēks būdams, man palīdzēt izvest ārā un to ilksi palīdzēt ietaisīt. Un tad braucām, kāmērt Vērš krogā. Un tad gāja atkal iekšā un dzēra. Kad jau visi aizgāja, tad braucām prom, kāmērt pulksten divpadesmit naktī atbrauca mājā. Tā tās pāra dienas aizgāja, ne pie viena daktera gāja, nekā. Vecais Vieķis palika pats pa dakteri, mācīja, kā jāsmērē. Un kādas reizas liku gan tās zāles, bet neko nelīdzēja — ne tā vaine, ne tās zāles priekš tās vaines.
Un tā arī to dienastnieku tai laikā vairāk nebija kā viens puisis Jēkab Kiršbom un meita Ildze Rauska. Un tas Jēkab Kiršbom ar nodzīvoja trīs gadi par puisi un trešā gadā rudenī taisīja kāzas un precēja Jaunoļļas dienast meitu Anni Rausku. Un tā tamī kāzu sestdienā bij silts un jauks laiciņš. Tie tālejie kāzinieki atbrauca visi ar vāģim uz kāzām, un svētdienas rītā jau iegriezās auksts ziemeļa vējš. Un sāk jau stipri salt. Un no pusdienas sāk nākt sniegi līdz vakaram, kāmērt brūtgāns brauc mājā. Un man nu jāiet pretī zirgu saņemtu un atjūgtu. Un zirgi viss ar slapju sniegu apsaluši. Tad es dabūju pārliekam salt, jo staļļa puisis neko ziņā neliekas par māju zirgim, iekšā prom pie goda ļaudīm uz dancošanu. Tik siena vien uz kaudzi līdz atnāca tēvs, ar cieši sašmorējies. No tam neko ziņā neliekas par kustoņu apkopšanu, man vien par visim jāzin. Tā man no tās salšanas vakarā tūlin vienā ceļakaula galā sāk sāpēt, nevarēju lāgā vairs sierēt. Domāju, kad tāpat pāries. Vakarā gāju tūlin prom gulētu, bet rītā ceļos augšā, nemaz vairs sierēt nevarēju, ne no gultas ārā tikt, kā ar spieķi vien lēnām izvilkos. Un tā stāvēja tā sāpe katrā loceklī pāra dienu. Kad nemaz to locekli nekustināju, tad nesāpēja, bet, kad pakustināja, tad vilka to locekli kopā ar lielām sāpēm, un tā ņēma visus locekļus cauri rokās un kājās, mugurā un kaklā tā, ka pats ēst nevarēju. Kad neviens nedotu pie mutes ēdienu ar karoti sagatavotu, tad būtu badā jānobeidzas. Un tā sagulēju uz gultu četras nedēļas un ārstējos ar. Patlaban trāpījās tādas zāles, kas tai vainei pretī. Jo māte gāja ar kājām uz Rūjeni pēc tām zālēm. Tad bija briesmīgi nejauka vētraiņa diena. Kā sakāms — vai tad mātei sirds nelokās, kad redz bērnu lielās mokās?
Un tā atstājas tas vājums pēc četrām nedēļām, un tad varēju sākt lēnam strādāt darbu. Tad tas bij mans darbs — paliku par ķēķa puisi un linu strādnieku, jo katru dienu tas bij mans darbs žagarus cirst un uguni kurināt, un lopus ēdināt. Un, kad tas padarīts, tad atkal tūliņ pie linu strādāšanas, diena vai nakts, kāmērt rudenī linus sāk strādāt un pavasarī beidza. Tad tika pie cita darba projām.
Tā nu tika jau piedzīvots tas divdesmit pirmais gads, kad uz lozēm jāiet kara dienestā. Kad nu dabūju zināt, kad rekrūši jau ierakstīti un rekrūšu liste jau esot tiesas nama uz durvīm uzlikta, tad es vienreiz vienu dienu gāju lūkotu uz tiesas māju, par kādu vīru es ar esmu ierakstīts. Tā iegāju tiesas mājā un pārskatīju visu to rekrūšu listi, un uziemu, kad es ir ierakstīts nabags kroplis. Tā nāku mājā pēc to, man nu vairs nekāda liela bēda nav pēc lozēm, kad tā ir. Jo toreiz bija Vecais Talcis Lauris Ādminis par valsts valdīšanas vecākā Ores vietnieku, kā augsts vīrs savās darīšanās būdams, izlikās liels valstes labdarītajs. Tā vienu dienu nesa man ziņu klāt, kad otrā dienā tūlin uz lozēm jāiet. Tā nu izbijos par daudz, bet neko nevar darīt, ka jāiet, tā jāiet ātrāk. Rīt dienā taisāmies ar tēvu un braucam uz tiesas māju pie ložu vilkšanas. Un aizbraucam nu pie tiesas mājas. Vēl bij kādu brīdi jānogaida, jo draudzes kungs vēl nebija atbraucis.
Un par kādu pāra stundu nu nāk manis saukšana, kad jāiet iekšā pie draudzes kunga. Un tā nu ietam abi divi ar tēvu iekšā pie draudzes kunga. Tā tūlin draudzes kungs prasa — vai tev ir ar kāda vaine, ko sūdzēt? Tā es neko nevarēju izrunāt, jo biju notrūcies, tad tēvs saka, kad ar kājām esot vainīgs. Tā draudzes kungs saka, lai es atauju to kāju un parādu. Un taisos to otru kāju ataut, bet draudzes kungs saka, lai netaisa vairs to otru kāju vaļā, lec stāvu no krēsla draudzes kungs un brēc bārgā balsī uz tiem tiesas vīriem: „Kas jūs par tiesas vīriem esat, vai jums nav vaļa un laiks dots nabagus izņemt? Jūs te man taisāt tādus veltīgus darbus!” Un saka uz mums draudzes kungs: „Eita prom uz māju!” Tā nācām prom ārā ar tēvu.
Tā Vecais Talcis Lauris Ādminis tūlin manam tēvam klāt, tik tik mīlīgs un laipnīgs saka: „Vaidzi, vaidzi, mucenieks, tev nu jādod šņabis. Es jau ar palīdzēju runāt kādu vārdu par tavu dēlu.” Un neatstājās nemaz, kāmērt mans tēvs izpirka un iedeva vien korteli brandvīna. Jo citi tiesas vīri visi brīnījās vien, kad neviens nav mani cits ziņojis uz lozēm kā Vecais Talcis Lauris Ādminis.
Tā neko līdz vakaram negaidījām, braucām prom uz māju.
Un tā dzīvoju atkal mierīgi joprojām kādu pāra gadu. Tad 1869-tā gadā mans tēvs vadīja kalpu Pēter Beņķi, lai aiznes galvas naudu uz Vectalci. Un tā kalps Pēter Beņķis aiznesa to naudu un iedeva Talčam. Tā Vectalcis saņem to naudu no kalpa Pēter Beņķa, pārskaita un pārrēķina, un saka uz Pēteri: „Te nav visa nauda, vēl vienam vīram trūkst.” Pēteris notrūcies izbrīnās vien, kuram tad trūkstot: „Jo saimnieks man to naudu visu iedeva, un tā es nācu, es nezinu, kur tas trūkums var nākt.”
Tā Talcis saka: „Jā, vai Ādams ir maksājis ar galvas naudu?” Tā Pēteris saka: „Tas jau nemaz nekad nemaksā galvas naudu, viņš jau ir atlaists no visām valsts maksāšanām.” Tā neko vairāk Pēteris nesaka, atstāj ardievu un nāca prom uz māju.
Tas bij pēc pāra nedēļām. Nāk man no Vectalča klāt, kad lai ietot uz tiesas māju otrdien galvas naudas maksātu. Tā es to pirmo otrdienu neaizgāju, bet nāk ziņas arvien cieši piekodinādams bez atraušanās. Tā neko vairāk — iemu tad vienreiz. Aiziemu tiesas mājā tāds notrūcies, bēdīgs, bet tie citi veči mani gan drošināja, jo tie redzēja, kad es tāds noskumis esmu, lai neko nebaiļojoties, lai viņi kliedz, lai brēc, ko tad viņi var darīt. Un tā es ar paliku kā drošāks.
Te uz vienu reiz sauc visus večus iekšā tiesas istabā. Tā ieietam iekšā. Tā Vectalcis uzsauc: „Na! Lūkojat tik naudu!” Mēs visi atbildamies: „Mums nav naudas, kā tad mēs viņu varam pelnīt? Tas pats ir labi, kad mēs varētu vēl tāpat maizi nopelnīt.” Tā Vectalcis saka uz mums: „Jums nav brīv iet ārā, jūs visi tiksiet pārdoti!” Tā cēlās pats no krēsla un stādināja mūs visus uz pārdošanu ceļa pusē pie tā loga. Ans Mistru vienā pusē un Ādam Pogaļu otrā pusē, un mani, Ādam Purmali, vidū to jauno puisi tiem večiem uz pārdošanu visu garu pavasara dienu.
Un tā nāk arvienu tie saimnieki galvas naudas maksātu, bet Vectalcis aizvien tiem saimniekim uzprasa, kā ir ar darbu, vai nevajagot kāda cilvēka, strādnieka. Rāda uz mums: „Lūk, trīs gabali stāv, kādu patīk andelēt, vai jaunu vai vecu, kāds ir katram vajadzīgs, te var dabūt!” Cits saimnieks paskatās uz mums, nesaka ne vārda, tur atkal cits saka: „Tos tādus dodat vai par brīvu, es ar neņemu!” Un kāmērt vakars jau klāt un tumsa metas.
Nu ņem mūsis priekšā Vectalcis un saka: „Nu, Ādam Pogaļa, kad tu maksāsi?” Pogaļa saka: „Nekad!” Vectalcis saka: „Nu, gādā, ka līdz nākoš otrdien tiek nauda samaksāta!” Tā nu sauc atkal Vectalcis: „Ans Mistru, nu, kad tu maksāsi?” Ans Mistrus saka: „Nekad, man nav ko maksāt. Es vēl lūdzu, dodat man ēst, es visu garu dienu izstāvējies, es gribu ēst.” Tā Vectalcis saka: „Tev tiks manta uzņemta, tevi izķīlās!” Ans Mistrus saka: „Ņemat jau, kas tad man ir, ko ņemt? Ko tad jūs man ņemsit? Vairāk man nav, kā viena veca gulta. Un tai pašai jau ir kājas nopuvušas un veci maisiņi. Tos es gan nedomu, tos man pašam vajaga.”
Un nu sauc mani, Ādam Purmali, Vectalcis un saka uz mani: „Tu ir nopirkts, tev jāiet pie dienastes uz Eglīti. Rītā būs Eglītes saimnieks tev klāt pēc tevis vešanas.” Tā neko vairāk. Vectalcis saka: „Nu, eita prom visi uz māju!” Jo tie citi veči mani drošināja un sacīja: „Neko nebīsties, lai ir pārdots, ej un tik dien vien, bet maksāt gan ne.” Tā nu atnācu mājā uz pusnakti ar tām bēdām, kad nu ir pārdots Eglītes gruntniekam uz divi desmit piecām nedēļām un viens rublis no katras nedēļas.
Tā nu rītā, kā es izcēlos vien no gultas, te jau vecais Eglīte klāt, atnācis mani vest projām. Un ienāk kambarī, nodod labrītu un sāk ar manu māti runāties un stāstīt. Eglīte saka: „Vai zināt ar, Mucenieka māt, kādā es nu brīnumā kritis? Vakar tiesas mājā es nopirku jūsu dēlu.” Mana māte saka: „Tas jau nav nekāds brīnums! Tāds vīrs, tik liels un stipris strādnieks, tur gultā jau viņš ir, var dabūt, ka nakti mājā nāca.” Eglīte saka: „Tāpēc es jau ar nācu aprunāties, kā te ir.” Bet nu mana māte prasa Eglītem, kā ir atnācis, vai braukšus vai kājām. Eglīte saka, kad kājām esot atnācis.
Mana māte saka uz Eglīti: „Nu, kad tu vari to mantu aiznest, tad nāc, es tev to iedošu, tad nes. Ņem to skapi mugurā, ka nu vari, tā nes, kad zirga nav.” Un nu mana māte vēl prasa Eglītem: „Nu, vai tev ir ar kāda zīme līdz no valsts valdīšanas?” Eglīte nosaka, kad neesot. Bet nu mana māte runā tā dusmīgi un bārgi uz Eglīti un saka: „Nu, kā tu drīkstēji uzdrošināties nākt bez valsts valdīšanas, bez tiesas apliecības un vēl kājām pats nākt? Vai es zinu, kur tu viņu aizved, manu bērnu, bez tiesas zināšanas? Nē, tev netiks dots!” Māte uzsauc Eglītem un saka: „Gādājies tik ārā, ka tiec prom uz māju!” Tā neko vairāk runāt, vecais Eglīte atstāj ardievu un prom uz māju, un nav vairs nācis līdz šodien pēc manis. Kā gāja, tā gāja.
Tā tad no tās reizas palika man miers no tām valsts darīšanām un drusku ar no tām vājībām paliku spirgāks, strādāju jau visu darbu un tāpat par dienas vidučiem un kādiem pavaļas brīžiem sāku zemes cirst ar kapli, jo māsas vīram kalejam bija tāds veczemes cērtamais kaplis, ar to cirtu. Bet vienreiz viņam žēl, kad es viņa kapli nocērtu, ņem man nost un pārdod nost Jaunzilpaušam par 25 kapeik, un tā es palieku tukšā. Un tā man jau bij iekrājušies mieži no savas cirstas zemes divi pūri, jo 1868-tā gadā maksāja mieži četri rubuļi pūrs. Un tad liku māsas vīram kalejam, lai man izkaļ jaunu zemes cērtamo kapli, bet šis kalejs saka, lai dodot vien sieku miežu, tad būs kalt. Un es ar, jauna kapļa gribēdams un vajadzīgs ar ir, iemu un iedomu sieku miežu. Tas ir tūlin vakarā kaplis gatavs, un es prasu kalejam — vai tēraudu ar liki? Kalejs saka, zemes cērtamam kapļam neviens tēraudu neliekot. Un tā bij jāpaliek mierā. Sāku cirst, un nu ir gan ko mocīties ar ciršanu. Ko nu cērt un gadās kādā akminī, tā liecas ārā un nekā nevar cirst.
1869-tā gadā nopirku Sāra muižas dzirnūs vien divi pūri rudzu un gribēju par sevi mesties, palikt par rokpelni un savu maizi ēst, un tad sev zemi cirst. Bet mana māte negrib ne dzirdēt, kad es gribot visa darba atstāties, kad mantu gribot krāt. Un stāsta visim radim, kāds es paliekot, kad viņu vairs neklausot. Un tā nekā neiznāca, bij jāpārdod rudzi nost kalpam Pēter Beņķam. Par laimi, tam vajadzēja, tas gāja uz Sāra muižu par monenieku, un tā dabūju savu naudu atpakaļ.

Map legend



Showing 1-1 of 1 item.
#LocationDateTypeType of place
  
1Mazsalaca
(Mazsalaca, Valmieras novads)
1900 - 1914Place and time of recordingCity

This website uses cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies.

Read more

Tēzaurs