#LFK Ak 4, 1

Mans dzīves stāsts

Uzrakstīt savu dzīves stāstu-tāda doma man radās vairākus gadus atpakaļ. Kāpēc? Neteikšu. Varbūt tāpēc, lai atcerētos senos gadus, senās dienas, kuras pamazām sāk gaist no atmiņas. Tā kā ar neko neatšķiros no vidēja sava laikabiedra, varbūt nav vērts smērēt papīru? Nē, tomēr šo to uzrakstīšu, jo otra tāda kā es tomēr nevar būt un nav. Varbūt līdzība, bet vienlīdzība nekad un nekāda. Pietiks filozofēt. Tagad pie lietas.
Tēlaini izsakoties, mans šūpulis kārts tālajā Vidzemes nostūrī 1912. gada 2. jūnijā. Savā ziņā vēsturisks gads – tas ir pēc simts gadiem, kad Napoleons soļoja uz Maskavu un neaizsoļoja. Pēc tā laika „reģistriem”, jo tad pār latviešiem neierobežoti vadīja Krievijas cars, šķiet, Nikolajs II – Vidzemes guberņā Valkas apriņķī Kolberģa pagasta Vecmārtiņu mājās. Pēc vecā stila dzimšana iznāk 20. maijā. Tā arī tēvs bija ierakstījis Bībeles pirmajā lapā. Tur bija pierakstīti visi bērni un to dzimšana. Es piedzimu kā sestais bērns- pēc Otto, Augusta, Almas un Olgas. Pēc manis vēl piedzima pēdējais bērns- Rūdolfs- 1915. gadā. Tad, kad jau liesmoja Pirmais Pasaules karš.
Dzimtā vieta no dabas apveltīta ar reti krāšņu dabu. Turpat blakus „Vecmārtiņiem” čalo Alūksnīte. Upe iztek no Alūksnes ezera un vēl kādus pāris kilometrus no Vecmārtiņiem savus ūdeņus atdod Pededzei. Upes krastos daudz ievu, un pavasaros tās kā smaga kupena slīgst vienos ziedos. Un lakstīgalas te vesels koris pogā gandrīz visu pavasara nakti.
Dzīves apstākļi jau nebija diez cik pārticīgi, drīzāk trūcīgi. Tēvs Juris- dzimis 1875. gadā Alūksnes pagastā „Adrakašos”- Bejas spirta brūzī bija strādnieks. Liekas, apdzīvojām vienu istabu, kura vienlaikus bija arī virtuve. Tēva māte nodzīvojusi ilgu mūžu, bet tēvs Kārlis miris četrdesmit gadu vecumā. Mīlējis stipri iedzert. Tēva māte likās bieži pieminējusi klaušu laikus un bada gadus, kad bijis jāēd pelavu maize (taisni tā, kā dzied tautas dainās). Tēvam vēl bija brālis Otto, pulka māsu, tās visas vēlāk izklīdušas pa Krieviju. Ziņas ir tikai par māsas Natālijas dēla Aleksandru Pedecu, kurš pēc kara dzīvojis Latvijā ( neilgi, 1945. gadā dzīvojis arī Ziedugravā). Tēva tēvs Kārlis pa daļai arī aiz dzeršanas nav varējis noturēties no muižkunga pārdotās mājas „Adrakašos” un, kā saka, izputējis. Tēvs Juris skolu apmeklējis Bejā. Bijis tikai viens skolotājs un mācījies tikai divas ziemas. Puikas īpaši rūpējušies par apkuri un tīrību. Patika no mājām. Vecās skolas Ziemeļgals tad bijis tikko uzbūvēts. Lasīt prata labi un arī rakstīt (lai gan jau sliktāk). Apprecējies ap 19 gadu ar Mariju Dambe.
Mamma dzimusi 1874. gadā Ziemeru pagastā Māriņkalnā. Bērnībā gājusi ganos pie svešiem saimniekiem. Skolā arī bijusi tikai pāris ziemas. Lasīja labi, rakstīt prata jau sliktāk, bet bija laba balss un ļoti mīlēja dziedāt. Pati daudz dziedāja, it īpaši patika Līgo dziesmas. Tēvam meldiņa noturēšana gāja jau sliktāk, ko mamma šad tad aizrādīja. No mammas vecākiem labi atceros viņas māti- manu vecmāmiņu Annu. Viņa piedzīvoja ļoti lielu vecumu. Dzīvoja pie mammas brāļa Pētera „Jaunmārtiņos.” Bieži nāca pie mammas ciemoties, mums, bērniem, bija jābučo roka. Viņa atgādināja Jāņa Poruka stāstā minēto Kukažiņu. Viņa bija dzīvojusi dzimtbūšanā.
Manā dzimtenē „Vecmārtiņos” es pavadīju agrīnās bērnības pašus skaistākos gadus. Šķiet, klusībā vēl atceros. Pavasaros no mājas grāvis strauji burbuļoja uz netālo Bejas upīti. Pāri upei ap 300m stāvēja Druvenieku mājas. Aiz tām jau sākās lielais priežu sils, kas aizstiepjas līdz Latgalei. Šķiet, 1916. vai 1917. gadā vecmamma bija nolēmusi pārcelties uz Mikalkām. Mikalkas bija Bejas muižkunga lopu muižiņa (bija liela kūts, kur turēja teles). Muižkungs daļu Mikalku zemes izdeva uz pusgraudu, un tēvs tad arī bija te salīdzis par pusgraudnieku. Pusgrauds bija tāda saimniekošana: Kungs dod sēklu un zemi. Tev zeme jāstrādā un jāsēj. No ievāktās ražas sēklas tiesu un pusi ražas(t.i. bez sēklām) paņem kungs. Paliek puse ražas. Tātad- pārcelšanās uz jaunu vietu. Pārcelšanās, protams, notika Jurģa dienā 23. aprīlī. To dienu gan vēl labi atceros. Ar nedaudziem vezumiem (2-3) vedām mantas (dzīvokļa mantas un lopu siles, galdus, utt.).
Govi un aitu bariņu dzina sievieši pēc vezumiem. Rūdis bija vēl maziņš, un to pārmīšus mamma un māsa nesa rokās. Es gāju kājām, tik liels jau biju, ka 2 km varēju noiet. Bija saulaina, skaista Jura diena. Un tā iekārtojāmies jaunajā mājvietā. Arī tā sastāvēja no vienas istabas. Turpat bija arī virtuve, t.i., pavards. Istabā bija arī liela krievu tipa krāsns, kur cepa maizi. Istabai bija ķieģeļu grīda. Pretī lielās krāsns mutei bija mammas un papa gulta. Te arī es bieži vāļājos, it īpaši, kad krāsnī sprēgāja sausa egles malka, un ārā bija krietns sals. „”Mikalkās”, kā sauca Bejas muižas lopu fermu, tad tā arī pagāja mana agrīnā bērnība, t.i., visskaistākais un bezrūpīgākais laiks. Iedzīve nebija nekāda plašā, maizes rieciens nekāds biezais, nerunājot nemaz par sviestu. Šķiet , turējām divas govis, vienu zirgu, nedaudz aitas, pāris suņus un, protams, vistas. Vissvarīgākais bija tas, ka zirgs stāvēja mazajā kūtī netālu no dzīvojamās mājas. Arī cūkas un vistas mājoja šeit, bet govis un aitas atradās pāri upei lielajās kūtīs. Tur bija arī šķūņi, kur barību nolikt. Sākumā tēvs bija Mikalkās par pusgraudnieku, bet vēlāk par rentnieku. Tādi rentnieki un sākumā pusgraudnieki Mikalkās bija bez tēva vēl trīs, t.i., kopā četri. Kad Mikalku lopu muižiņu, kā viņu sauca tēvs , sāka rentēt , tad iedzīve bija stipri paplašinājusies. Bija divi zirgi, četras vai piecas govis un krietns bariņš aitu , vistu un cūku. Renti maksāja Bejas muižas arendatoram, jo pašas muižas īpašnieces, kā sauca tēvs freibenes), dzīvojušas Vācijā. Zeme, ko rentēja, visa atradās pāri upei, tāpat pļavas un ganības. Bija divi lielie rentnieki un divi mazie. Tēvs piederēja pie lielākiem. Mazākiem bija tikai viens zirgs. Arī zemes un pļavas bija divreiz mazāk. Tīrumi izpletās 11 laukos, kas viens no otra bija atdalīti ežmalām. Katrā laukā tēvam bija četras pūra vietas , vairāk nekā hektārs kopā iznāca, tā ap 44 pūra vietām jeb pāri 10 hektāriem aramzemes. Viens lauks bija Jāņu papuves, t.i., tas lauks, kur tanī gadā (augustā) sēja rudzus. Līdz Jāņu dienai šeit ganījās lopi, tad uzveda kūtsmēslus un apara. Otro lauku( 4 pūrvietas) aizņēma rudzi. Pūrvietas laukā (jeb lates, kā sauca tēvs), bija izmētātas dažādās vietās, jo tās ieguva lozējot četri saimnieki, respektīvi, nomnieki savā starpā. Trešais lauks bija ar miežiem. Ceturtais ar kartupeļiem. Piektais sastādīts ar āboliņu. Āboliņu audzēja 2 gadus. Arī pļavas bija izmētātas, un tās arī bija lozētas. Tēvam bija pļavu, t. i., astoņi gabali, pa trīs pūrvietām katrs, kopā 24 pūrvietas. Pāri par 7 hektāri. Bija divi garāki pļavu masīvi, tos pārdalīja ceļš, kas iet no Mikalkām uz Bundzeni,( arī uz Dārzniekiem). Grūtākais darbs, protams, bija sievišķiem ar lopu apkopšanu un slaukšanu. Kūts pāri upei bija ap 400-500m tālu. Lielajā muižas kūtī katram rentniekam bija nodalīta sava daļa. Izslauktais piens bija jānes slauktuvē uz dzīvokli. Visgrūtāk bija lopus apkopt pavasara palos, kad ūdeņi paloja. Tilts upē bija aiznests un staigāja pa laipu. Palu laikos pāri upei laida smuidrāku egli un tad pār to nosūtīja satiksmi. Tad vīriešiem bieži palīdzēja arī sievietes. Atceros, ka arī es bieži gāju uz kūti, būdams vēl knauķis. Patika, ka govis vienmuļi gremoja , kā piens ritmiski tecēja slaucenē. Protams, arī mazie jēriņi un teliņi vienmēr bija jāaplūko.
Skaists bija siena laiks, kad pļavās grieza griezes. Bieži iznāca nogaršot kameņu medu, jo tad to bija krietni vairāk. Vēl pretī pļavu gabali- Ilzīte, Cinājs un citi. Ilzītē bija vienmēr ko ēst mellenes. Sakņu dārzi bija iedoti pie dzīvojamās mājas. Arī agriem kartupeļiem nedaudz zemes bija ierādīta netālu šinī pusē upei.
Arī apmēram1 hektārs pļavu pienāca tieši dzīvojamai mājai, kura bija sadalīta zāļu pļaušanai zirgam un govīm. Arī nelieli upes līcīši bija sadalīti pļaušanai. Ūdeni dzeršanai ņēma no upes. Arī zirga dzirdīšanai. Ūdeni nesa ar nēšiem, t.i., pār pleciem koks un galos karājas divi spaiņi. Zirgam, cūkām un pašiem diezgan bija jāstrādā, lai pienestu dienas ūdens normu. Pirts bija kreisajā pusē tūlīt pāri upei ar pakaļu ierakta pakraujā. Tur gājām mazgāties. Pirts- krievu tipa ar akmeņu krāsni. Vīrieši tā mīlēja lāvā pērties, ka man kā mazākajam bieži bija jāguļ uz grīdas, lai karstumā nenosviltu.
Apkārtne dzīvojamai mājai bija ļoti skaista. Upes krasti vienās ievās! Pavasaros tie slīga vienos ziedos. Netālu no mājas pāri pļavai- bērzu birztaliņa. Lakstīgalas pogošanu varēja dzirdēt, guļot gultā. Netālu sākās arī, t.i., aiz kartupeļu bedrēm, Gravas mežs, vēl nedaudz tālāk- Matisenes mežs.
Šeit, Mikalkās, tad arī pagāja agrīnās bērnības visskaistākās dienas, un sākās pirmās ar darbu, ar pienākumu saistītās dienas.
Ko vēl lai pastāstu par šo skaisto Zelta bērnību? Dienas te visas plūda vienā kopīgā straumē, tāpat gadi.
Kartupeļu bedres, kur ziemā tika glabāti kartupeļi, sastādīja, tā varētu teikt, veselu pilsētiņu mazā kalniņā. Mums pašiem to bija kādas 7-8 un kur tad vēl kaimiņiem, kopā pāri 20. Upe bērnībā paņēma daudz laika, sevišķi vasarā. Te bradājām. Peldējāmies, plunčājāmies līdz apnikumam. Un kas tie par vareniem akmeņiem, kas dažviet gulēja tik mierīgi un neizkustināmi pat vislielākos palos upes vidū. Upe netika aizmirsta arī rudeņos, pavasaros, it īpaši, kad gāja ledus, un arī ziemā.
1922. gadā bija pienācis skolas laiks. Līdz tam gan vasarās jau bija jāiet ganu gaitās. Šķiet, no septītā vai astotā gada bija cītīgi jāsēd pie cūku bara. Bieži tās bija tik nepaklausīgas, ka saskrēja nelūgtas mājās. Bāriens tad arī bija nopelnīts. Atceros, ka cūkas ganījām kopā ar vēl tādiem pašiem trīs ganeriem.
Cūku ganīšana notika atmatā kādi 0,5 km no mājām, tā saucamajās mājās piecās pūrvietās. Ap 1920. gadu, kad bija atkal iestājies miers un nodibinājusies latviešu pastāvīgā valsts, tēvs un vecākais brālis Ottis zemi rentēja no valsts.
Jā, 1922. gads bija skolas gads. Pavasarī, šķiet, maijā, kad skolniekiem bija skola beigusies, bija jāiet pirmskolā vienu nedēļu. Vakaros nāca mājās. Atceros, ka bija jāmācās rēķināt, lasīt un arī dziedāt. Skolotājs Pēteris Miezītis spēlēja uz vijoles dziesmu, un mums bija jātur melodija līdz. Pirmskolas laiks pagāja ātri un bija patīkams. Nākamā ziemā bija jau jātaisās uz pilnīgu iedzīvi skolā. Rudens pusē vecākais brālis Ottis aizveda uz skolu gultiņu ( neliela gultiņa, vienvietīga). Stāstīja, ka tanī pat gulējis Ottis, kad gājis skolā. Atceros, ka es arī braucu līdzi, kad veda uz skolu gultiņu un lādīti produktu novietošanai.
Un tā 1922. gadā oktobrī pirmā skolas diena bija klāt. Šķiet, ka arī šoreiz uz skolu aizveda Ottis. Vispirms bija skolotājām jāatlasa, jāparāda, ka māk lasīt. To es varēju un varēju sevi skaitīt, ka esmu uzņemts Bejas pagasta pamatskolā.
Toreiz tā sastāvēja no vienas vienstāvu ēkas un puspagraba daļas. Puiku guļamistaba un ēdamistaba atradās puspagraba telpās.
Ateja bija ārā ap 200m no skolas. Pirmā dienā visiem puikām tika praktiski parādīts, kā jāsēd uz „brilli”. Guļamistabā vietas tika izlozētas. Man krita otrais numurs, pašā istabas dibenā, blakus trešziemniekam. Biju ar vietu apmierināts. Pavisam istabā gulēja ap 50-60 zēnu. Arī ēdienu kastītes vietas lozēja. Loze krita pie loga. Brālis Ottis palīdzēja iekārtoties skolā pirmā dienā un pēc pusdienas aizbrauca mājās. Paliku viens. Ēdamais tika vests bieza audekla (linu drānas) kulītē. Tas sastāvēja no viena kukuļa rudzu maizes, bļodiņas ar ceptu un atdzesētu cūkas gaļu. Koka cibiņā biezpiens (ap 1kg) un vidū sviesta pika (ap 200g). Tā bija nedēļas norma. Liekas, arī bija maza kanniņa tējai un panniņa. Šos atribūtus pirmziemniekam bija grūti izmantot, jo lielie nelaida pie plīts.
Mazgāšanās bija pie siles, uz kuras bija truba ar ūdeni, no kuras, ja paceļ vārstuli uz augšu, tecēja ūdens. Netīrais sakrājās silē. Trubā ūdens bija jālej ar trauku (litru). Visvairāk tas bija jādara pirmziemniekiem.
Klasē bija parastie skolas soli. Sēdējām pa divi. Es apsēdos pirmajā solā un sēdēju ar Manfredu Briedi no „Vecputrenes”. Viņš mācījās vidēji. Man mācībās gāja labi. Rītos bija lūgšana, un skolas pārzinis spēlēja ērģeles.
Skolā bija padrūmāk kā mājās, bet ar laiku pieradu. Skolas apkārtne bija skaista. Netālu vijās, tā saucamā, skolas upīte. Skolas pagalms apstādīts ar kļavām, ošiem un citiem kokiem. Balkonam piekļāvās ceriņu krūmi.
Redzams bija arī Bejas pagasta valdes nams (pāri upītei). Skolā bija trīs skolotāji. Pārzinis Jānis Zībiņš, skolotājs Pēteris Miezītis un skolotāja Olga Biķe.
02.IV 65.

Pēteris Miezītis spēlēja vijoli, ko atceros vēl no pirmskolas dienām. Pirmā skolas ziema vēl spilgti palikusi atmiņā šādiem notikumiem. Mamma vairākas reizes bija atnesusi uz skolu siltu piena zupu vai siltas bīdeļu pankūkas. Tad gan tika saēsties spēcīgi. Vairākas reizes ziemā biju arī nedēļas vidū aizgājis uz mājām, tur pavadījis nakti, t.i., pārgulējis. Ziemassvētku eglīte un brīvlaiks arī spilgti iespiedušies atmiņā. Sestdienās bieži atbrauca pretim, it īpaši ziemā, ar kamanām, lai aizvestu uz mājām. Tas bija liels notikums. Jau pirmajā klasē iznāca skolā pikoties, kas bija kā veca tradīcija. Mums kā pirmziemniekiem uzbruka pārējie, bet mēs sīksti turējāmies.
No mācībām labāk veicās aritmētikā. Tā nemanot bija pagājusi pirmā skolas ziema un pavasarī, nākot mājās, atkal bija jāņem ganu rīkste un jāstaigā pakaļ brūnaļām.
Pamatskolas gadi bija gan katrs tik atšķirīgs viens no otra, bet tagad liekas, ka viens līdzīgs otram. Atceros tikai, ka no 2. klases sāku sēdēt vienā solā ar Ēriku Eglīti. Tas bija sīks zēns, trūcīgs rentnieka dēls, ar vasaras raibumiem izrotātu seju. Mēs tā sadraudzējāmies, ka kopā vienā solā nosēdējām visu pamatskolu un arī vidusskolu. Sākot ar 3. klasi, ievēroju, ka viņš ir spēcīgāks matemātikā par mani. Man labāk veicās vēsturē, ģeogrāfijā.
1925. gadā, šķiet, bija nokomplektētas jau visas 6. klases, un tagad bija pilntiesīga Bejas 6- klasīgā pamatskola.
Ar 4.klasi ( tas ir, kad es apmeklēju), skolā iestājās arī mans jaunākais brālis Rūdolfs. Gulējām manā gultā un arī ēdamam bija kopīga kastīte. Ar mācībām Rūdim jau gāja sliktāk, ka man viņam šis tas bija jāpalīdz. Arī aizstāvēt pret citu puiku uzbrukumiem bija mans pienākums. Bieži naktīs bija jāpavada uz patālo ateju. Es tad apmeklēju 4.klasi, kas jau bija izvietota atremontētā (daļēji) pagasta noliktavā( jeb magazīnā, kā vietējie sauca). Vēlāk to pārbūvēja par jauno skolu. Pusdienās un vakaros gulēt bija man jānāk uz veco skolu pie Rūda.
02.V 1965.

Ar tādiem pārtraukumiem rakstīt dzīves stāstu nav nemaz ieteicams, jo atmiņu pavediens, kas citreiz tik labi sācis šķetināties, pārtrūkst un tad sasiet to nav tik viegli jeb, atklāti sakot, lāpīts jeb sasiets, paliek lāpīts.
Jā, bērnības, skolas gadi- tie skaistākie, tāpēc vēl cītīgāk jāatceras šie brīži.
Kāds tad bija skolas apģērbs? Formas, protams, nekādas nebija. Visi skolnieki nēsājām pelēkas, mājās pagatavotas vilnas drānas, vairākiem skolniekiem bija kurpes jeb šņorzābaki. Nedaudz nēsāja vēl pastalas. Arī es vēl dažas nedēļas dabūju panēsāt pastalas, it īpaši, kad kurpes remontēja.Ar tām gan tad varēja izskrieties pa klasēm. Tik viegla kāja šķita. 4.klasi, tātad, beidzu 1926. gadā.
4.klasē nāca klāt ceturtā skolotāja Anna Brante, vēlāk Mūrnieks. Skolotājiem algu maksāja pagasts, tāpēc to skaits bija atkarīgs no pagasta kases stāvokļa.

1926. gads

Neko vairs daudz par viņu neatceros. Vai tas bija sausais vai slapjais gads, bagātais vai nabagais. Tikai tas gan, ka sāku iet 5.klasē. 5.klase atkal atradās vecajā skolā. Tā bija vismazākā. Kāpēc? Tāpēc, ka šeit skolnieku skaits stipri bija sarucis. Ja pirmā klasē, kad sāku iet skolā, bija pāri 40 dvēseļu, tad piektajā tikai ap 12. Te bija palikuši tikai tie, kas bija nolēmuši tālāk mācīties jeb beigt sešas klases. Toreiz modē bija vairāk beigt tikai četras klases. Dažos pagastos tikai pastāvēja četrklasīga pamatskola.
Tātad atkal 5.klasē. Tā bija kopā ar sesto klasi( telpu trūkums un arī skolotāju). Kad vienai klasei skolotājs ko stāstīja jeb atprasīja, tad otrai bija dots kāds rakstisks uzdevums. 5.klasē iesākām tikai četri zēni: es, Ēriks, Manfrēds Priede un Jānis Ēvele. Pārējie skuķi.
Arī 6.klasē vairums bija zēni. 5.klasē mācības bija jau nopietnākas. Vajadzēja krietni pamācīties. Mācīšanās gribas gan netrūka. Taisni neizprotamas tieksmes bija uz mācīšanos. Gribējās visu uzzināt. Lai gan 5. un 6. klasē gāja gulēt vēlāk, ap plkst. 10, bieži mēs ar Ēriku uz savu roku klusiņām uzlīdām klasē mācīties. 5.klasē pienāca skolā klāt vairāki jauni skolotāji. Lūk, daži no viņiem. Jānis Ozoliņš. Viņš bija no Limbažiem(sauca viņu arī par Limbažu Jāni). Manāms bija tāmnieku dialekta iespaids. Tā bija viņa pirmā darba vieta.
12.XII 65.

Kāda bija 1926. gada vasara, nemaz lāgā neatceros. Tas nu ir skaidrs, ka ganīju savas govis Ziedugravā. Papuve bija uz liela kalna. Vakaros ar kaimiņu puikām bija jāsit( jāspēlē) ripas. Šķiet, arī Ķikužavas onkulis ( tēva brālis Otto) mira šinī gadā.

1927.gads

Liekas tagad- tāds pats kā visi citi un tomēr- nē. Šinī gadā nācās pabeigt 5.klasi,( kurā biju ticis jau 1926.gada rudenī).
Brālis Rūdis tad apmeklēja 2.klasi. Vasarā atkal, kā parasti, ganos. Nezin kāpēc nāk prātā, ka vasara bija sausa un saulaina. Rudenī oktobra sākumā jau tiku reģistrēts kā 6.klases (pēdējās) skolnieks. Mosties arvien vēl bija liela bauda. Mācības padevās labi. Sākām skolā spēlēt futbolu, jo bija iegādāta bumba. Arī pirmo radio skolā bija izdevība noklausīties. Šinī rudenī mira Ķikužavas tante(mammas māsa). Līdz Ziemassvētkiem laiks aiztecēja mācībās. Ar Rūdi tas bija pēdējais mācību gads kopā. Ziemassvētku eglīte un brīvlaiks, kā vienmēr, bija tik gaidīts, jauks, patīkams.
22.IV 66.

1928. gads

Šķiet, rakstīšana jāforsē, lai kaut vai iznāk īsāks saturs, jo ar katru dienu vairāk izgaist atmiņas par pagājušo( it īpaši par Zelta bērnības dienām).
Jā, 1928. gads- svarīgs pagrieziena gads, pamatskolas beigšanas gads. Vidusskolas gaitu iesākšanas gads. Mācības sestajā klasē. Ļoti lielas slāpes pēc zinībām. Ar kāri gribas visu izzināt. Tāpat kā līdz šim, visinteresantākā šķiet vēsture, ģeogrāfija. Tur atzīmes, kā parasti, „5”. Brālis Rūdis tagad apmeklē 3.klasi. Tam tāpat nevedas ar mācībām. Ar trijniekiem tomēr tiek cauri.
Pavasarī, maija beigās, pirmie nopietnākie eksāmeni. Tos gatavoja samērā centīgi. Arī eksāmenu nolikšana nesagādā sevišķu grūtību. Starp 4 un 5, arī beidz pilnu 6.klases pamatskolas kursu. Izlaidums jūnija sākumā un sakrita ar manu dzimšanas dienu. Sešpadsmit pilni gadi un 6.klases pamatskolas beigšanas diploms kabatā. Ejot uz skolu no mājām, (šķiet, taisni 2.jūnijā) uznāk pamatīgs sniegs. Koki salapojuši, bet jau pa nakti snidzis un snieg vēl rītā. Lapotais mežs viss sniegā.
Koku zari pārkārušies šaurajam celiņam, kas caur Matisenes birzi ved uz skolu. Rudzi jau savārpojuši. Tik vēlu un tik lielu sniegu(jūnijā) līdz šim vēl neesmu novērojis. Skolā saņēmām diplomus(apliecības) un devāmies uz mājām. Pret vakaru, protams, sniegs nokūst.
1928.gads ir lielais lietus gads Latvijā. Visu vasaru līst vienā līšanā. Daudz vietās ( zemākās) izslīkst labība, kartupeļi. Siena laika tikpat nav nekāda. Sienu pļaujam līdz augusta sākumam( Alūksnes kapu svētku dienas).
Vasara paiet Ziedugravā(vecās mājās), kurās iztaisīts remonts. Pirmo reizi istabā ielikta dēļu grīda. Jaunā māju vietā uzcelts labības šķūnis(nodega 1965.g.). Lāgiem gan krietni daudz jāiet ganos( drusku neērti), bet nekā darīt. Arī citos darbos, it īpaši dienvidus laikā jāstrādā līdzi. Pamatskolu nobeidzot, esmu ieguvis diezgan zolīdu izglītību, zināšanas.
Ir diezgan labs pamats kā literatūras, sabiedriskām, humanitārām un citām zināšanām. Pašmācības ceļā tagad jau droši varētu lauzt ceļu uz lielo zinātni, izglītību. Lai gan saimnieciskie apstākļi nebija nekādi spožie, tālākai izglītībai līdzekļus neviens neliedza. Tuvākā vidējās izglītības iestāde bija Alūksnē- ģimnāzija. Tur tad arī rudenī ( augusta beigās) veda mans ceļš. Atceros, ka atkal mans izvadītājs tur bija vecākais brālis Otto. Iesniedzot dokumentus, protams, tiku uzņemts vidusskolas 1.klasē. Bija divas paralēlklases. Atšķirība svešvalodā- latīņu vai franču. Nezinu pat kāpēc, iestājos franču klasē, kā tad iesauca šo klasi. Frančos, izrādījās, sagāja gandrīz visi 1.klases zēni. Latīņos- atkal meitenes. Tur bija tikai četri zēni, kuri visi pēc tam kļuva mācītāji. No maniem pamatskolas biedriem vidusskolā iestājās tikai Ēriks. Viņš arī bija francis un sēdējām vienā solā. Sēdējām trīs. Trešais bija Oskars Bisinieks no Mārkalnes. Ēriks ar Oskaru bija sametušies kopā dzīvot. Es iekārtojos dzīvot viens pats pie bijušā Bejas meldera Drubiņa Alūksnes, Miljonu ielā. Protams, garlaicīgi bija vienam, it īpaši svešā pilsētiņā. Bieži ciemojos pie skolas biedriem.
Mācības sākumā bija nopietnas. It īpaši oriģināls bija matemātikas skolotājs Mārtiņš Ķunzens. Tas mūs pamatīgi izdīdīja un nevienam par trijnieku vairāk nelika. Iepatikās vēsture, ko pasniedza skolotāja Krastiņa, sava priekšmeta liela entuziaste. Tur es izpelnījos atzīmi 5.
Zīmēšanu pasniedza pavecs kungs Lapiņš. Viņu mēs bieži apmānījām, rādot vienu un to pašu zīmējumu vairāki skolnieki. Fiziku un vingrošanu ( arī militāro mācību) pasniedza Kondrāts- ne visai simpātisks, parupjš kundziņš.
Klases audzinātājs Zvirbulis pasniedza dziedāšanu. Inteliģents, viduvēji iecienīts skolotājs. Ticības mācību- tikko beigusi jauna teoloģe Ceimere. Dabas zinību skolotājs Nikolajs Ozoliņš izcēlās ar savu īpašo skolnieku izsaukšanu atbildei. Izsauca tikai reizi semestrī. Ja nu gadījās divnieks, tad sauca arī otrreiz. Direktors Aizpurīts- inteliģents, smalkjūtīgs audzinātājs. Skolas nauda bija jāmaksā divas reizes gadā, bet cik, nav vairs galvā. Ģimnāzija atradās toreiz Alūksnes ezera krastā, skaistā vietā. Ik brīvlaiku skrējām vērot ezeru. Ģimnāzija bija Alūksnes izglītības biedrības pārziņā, kuras priekšsēdētājs bija reiz Alūksnē labi pazīstamais grāmattirgotājs Otto Šķenders. Vienmēr viņš arī uzstājās svinīgos skolas sarīkojumos. Protams, arī tā pamazām iegāju savās gaitās vidējās izglītības jomā.
Gads beidzās, kā vienmēr, ar eglītes dedzināšanu Ziemassvētkos- skolas brīvlaikā. Tad pa ziemas ceļu Ottis atkal aizvizināja mani uz kluso lauku sētu Ziedugravā.
7.XI 66.

1929.gads

Sagaidīju to Ziedugravā, lai pēc 7.I ar kamanām vizinātos atkal uz gaismas pili Alūksnē. Mācības, mācības un vēlreiz mācības. Garlaicība, vientulība Miljonu ieliņā. Miljonu ieliņa bija netālu no Pareizticīgo baznīcas. Svētdienās un svētku dienās tās jautrie zvani no miegainās provinces pilsētiņas dzīves izdrebināja. Šķiet, janvāra beigās jeb februāra sākumā bija noķerta gripa un atkal ārstēties braucu uz laukiem. Pēc nepilna mēneša biju uz kājām un turpināju mācīties. Mācību gadu izdevās savilkt kopā un pavasarī sekmīgi tiku pārskaitīts II franču klasē. Maijā atkal ceļš veda uz Ziedugravu. Vasarā ganos un citos lauku darbos. Brālis Ottis vasarā nopirka velosipēdu (firma Ozolnieks P.). Tie skaitījās no visizturīgākiem. Ritenis bija domāts arī rudeņos un pavasaros, ko braukt uz Alūksni. Vasarā tad arī iemācījos braukšanas mākslu. Pāris reizes gan nobrāzu kāju un likos grāvī. Pirmie braucieni bija uz Matiseni un Beju. Uz veikalu pēc rauga, cukura, sērkociņiem un citām laukos vajadzīgām mantiņām. Jūlijā bija jābrauc Alūksnē, jāizņem velosipēdam numurs. Lai to dabūtu, jāizbrauc „astotnieks”. Tas man izdevās un mājās braucu līksmā noskaņojumā. Tajos laikos braukt ar velosipēdu bija tas pats, kas tagad ar vieglo auto. Pagastā tos uz pirkstiem varēja saskaitīt. Un rudenī, tātad, es jau uz velosipēda „P.Ozolnieks” devos uz mācībām Alūksnē. Jūtamas izmaiņas bija arī tur. Pirmkārt, skola no ezermalas bija pārcelta uz jaunu vietu netālu no Alūksnes dzelzceļa stacijas- baltā divstāvu ēkā. II franču klase atradās otrā stāvā ar skatu uz dzelzceļa sliežu pusi(sētas pusē). Skolnieki bija nedaudz jau atsijājušies (nedaudz mazāk). Es sēdēju, šķiet, trešā rindā kopā ar Ēriku un Oskaru. Matemātikas skolotājs Ķurzens bija aizgājis pensijā. Atnāca jauns, tikko beidzis fakultāti Vikmans. Viņa īpatnība bija, ka (it īpaši no sākuma) lika atzīmes tikai „2” vai „5”. Ja zin-„5”, ja nē- „2”. Viņa teorija bija, ka matemātiku var zināt tikai vai uz „5” vai „2”. Tas ir, ja zin, tad „5”, ja nē „2”.
Vēlāk, protams, tik krasa atšķirība nebija. Arī zīmēšanā un mākslas vēsturē atnāca jauns skolotājs Maziņš, beidzis mākslas akadēmiju. Man tas patika labāk nekā iepriekšējais. Franču valodu tāpat mācīja Mikriņ jaunkundze(ap 60 gadiem). Es frančos turējos tā ap „4”. Otrs svarīgs moments bija tas, ka tagad dzīvoju vienā istabā ar Ēriku un Oskaru. Saimniece kāda veca tantiņa (uzvārdu vairs neatceros). Adrese- Alūksnē, L.Ezera ielā 4. Neliela istabiņa. Vidū galds un trīs gultas. Pati saimniece mājoja virtuvē. Svarīgākais tas, ka mums uzturēja vienmēr, kad nācām no skolas, siltas pusdienas. Produktus, šķiet, vedām natūrā. Nu un tā arī pagāja tas 1929.
8.XI 66.

1930. gads

Sagaidīšana Ziedugravā. Svētku baltmaize un karaša, aukstā gaļa un citi svētku gardumi. Man bieži bija jāpalīdz Gustai pie piparkūku cepšanas. Janvāris, februāris, marts, aprīlis, maijs- skolā. Sekmes apmierinošas. Maija pēdējās dienās saņēmu apliecību par pārcelšanu III klasē. Divritenis mani atkal atvizināja Bejas pagasta Ziedugravā. Jau 1929. gadā jaunajā vietā uzcēla dzīvojamo māju (zem jumta). To uzcēla uz ceļa, kur tika gadu atpakaļ audzis mežs.
Ar Lāčplēša spēku un iedvesmu strādāja Ottis, kurš tagad bija kopā ar tēvu tikuši pie J.Purapuķes aprakstītā tik vajadzīgā „sava stūrīša, sava kaktiņa zemes.” 1930. gada vasara ganos. Agrie, rasotie, cīruļu dziesmām pilnie saulainie rīti. 1930. gada vasarā būvēja jaunajā vietā mūra kūti. Jau iepriekš bija pievesti no laukiem veseli akmeņu kalni. Arī man nācās krietni pastrādāt pie akmeņu vešanas. Vasara vēl izceļas ar lielo pērkona negaisu(jūlijā). Veco ievu, kas aiz vecās kūtiņas bija pārkārusies pār upi, vētrā nolauza un uzsvieda uz krasta. Cik reizes gan tur netika sēdēts un sapņots! Sevišķi skaisti tur bija ievziedā. Smaržas reibināja vienā laidā. Jā, 30. gada vasara bija liela būvniecības vasara. Dārgi maksāja tā būvniecība, bet visi gribējām dzīvot labāk, skaistāk un bagātāk. Galvenos ienākumus deva lopkopība. Par pienu caurmērā saņēma 100-150 latus. Arī pāris bekonu un speķa cūku aizripoja uz Alūksni. Brālis Ottis prata taupīgi saimniekot, arī viņa paša spēki bija neizsmeļami. Tā nu vasara aizgāja ganos un citos lauku darbos. Lai gan sāka zvērīgi augt bārda un ūsas( bija tak 18 gadu), meitenes neko daudz neinteresēja.
Rudenī atkal velosipēds aizvizināja uz Alūksni-„Videni”(kā teiktu vidusskolnieki). Tagad jau bija III franču klases audzēknis. Arvien vēl valkāju pašaustus vadmalas uzvalkus. To kvalitāte gan bija stipri uzlabojusies. Nevis pelēki, bet krāsoti. No otrās klases sāku uzvalkus šūt ar vaļēju priekšu, nēsāt kaklasaiti. Arī mētelis( tāds bija tikai ziemai) bija no pašaustas drēbes. Pirmo gadu gan iznāca iet vidusskolā ar stipri nodriskātu, šķiet, no 0tto vecā mēteļa pāršūtu mētelīti. Vēl tagad atceros, kad valsts svētkos 18. novembrī vajadzēja iet parādē, jutos dikti neērti, kad tanī pat laikā pilsētas strādnieku dēli soļoja zolīdi pašūtos pirktos mēteļos. 30. gada rudenī notika arī pirmā lielā ekskursija manā dzīvē. Uz divām dienām devāmies uz Cēsīm. Pirmais brauciens ar vilcienu. Ar šaursliežu līdz Gulbenei, tad platsliežu līdz Ieriķiem. Ieriķos pārsēšanās un tad uz Cēsīm. Cēsīs apmetāmies Bērzaines vidusskolā.
Jau no pirmās reizes Cēsis ļoti iemīlēju. Un, kad vēlāk tikām pie Gaujas, manai sajūsmai nebija gala.
Gauja, šī Vidzemes skaistule, tad uz visiem mūžiem bija iekarojusi visu mani. Vēl atceros, ar kādu sajūsmu tad visi dziedājām tautā tik populāro un iemīļoto dziesmu „Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju.”
Latviešu valodas skolotājs Roberts Vitomskis tad vēl mums nodeklamēja tik daudz dzeju par Gauju. „Raiskuma krogs,” „Gaujas līcis,” „Zilā senlejas dūmaka.”
Otrā dienā ar autobusu braucām uz Priekuļu lauksaimniecības vidusskolu. Tad gan es sajutu, ka īstā vietā man būtu šeit .”Bet tas tik tālu no Bejas!” jaucās domas galvā. Braucot atpakaļ, vilcienā skandinājām dziesmas, līksmojām, pārrunājām redzēto. Mācības skolā turpinājās savā gaitā. Sākot ar III klasi, sāku cītīgāk apmeklēt skolas sarīkojumus. Sāka iepatikt dejas, rotaļas, mūzika. Šņabis vēl bija tālā nākotnē. Nu un tā pienāca Ziemassvētki, jaunais 1931. gads. Brālis Otto atkal mani aizvizināja „Ziedugravā”.
09.XI 1966.

1931. gads

Jaunā gada brīvdienas. Pīrāgi un citi svētku gardumi. Pēdējais gads vecajā mājā. Petrolejas apgaismošana.
Jaunas, smagi intensīvas mācības skolā. Slimošana-kāds mēnesis. Vasarā atkal laukos. Sauļošanās,(kas tad tik pa īstam sāk nākt modē). Laukos tikpat kā miesu nepieļauj saulei. Peldēšanās sagādā daudz prieka. Pāris vietās upē ir atvari, kur var nopeldēties. Uz Bejas dambi nav pieņemts iet. Ganos tad iznāk iet mazāk. Tas jādara Rūdim. Jāpalīdz siena pļaujā un citos lauku darbos. Gatavošanās pāriešanai jaunajā Ziedugravā.
Kādi tad bija Ziedugravas robežkaimiņi? Ar Pleņķu Tīveli robeža gāja pa pavisam sīciņu strautiņu, ko vēlāk pārveidoja par novadgrāvi un iztaisnoja. Tad trīsstūra robežas ar tādiem pat jaunsaimniekiem kā mēs.
Ar Lapsukalna Eglītēm(robeža mežā un pļavā), tad Akmentiņi, Paegļi, Upeslejas Bite. Alūksnes upīte noteica robežas ar Krastmaļu Abenu un Rožulejas Ziņģiem. Rudenī atkal uz vidusskolu Alūksnē. Tagad pēdējā IV klasē. Nu jau skaidri saredzams, ka vidusskolas kalns tiks pārkāpts. Turpinu kopā dzīvot un klasē sēdēt ar Ēriku Egli un Oskaru Bisenieku. Vislabākie materiālie apstākļi, protams, ir Oskaram, tad man un Ērikam- visbēdīgākie. Oktobrī pilnīgi ar visiem lopiņiem, govīm un zirgiem, vistām un citiem lopiņiem pārejam uz jauno „Ziedugravu”. Arī jaunā dzīvojamā māja ir gatava. Divas lielas, gaišas istabas un virtuve. Lopi mājo jaunajā mūra kūtī. Labības šķūnis ar riju te stāv jau no 1928. gada. Arī klēts ir pārvesta jaunā vietā ar tai blakus piebūvētu šķūnīti. Tikai pirtiņa vēl viena kā nabadzīte palikusi lielajā „gravā” un gaida savu pēdējo kārtu. Vecajai ( muižas būvētai) mājai tā arī būs šeit jāpaliek, kamēr pienāks kārta tās nojaukšanai. Nu un tā arī 1931. gads ir galā.

1932. gads

Kur un kā to sagaidīja- it ne mazākās miņas. Ar 15. I mans ceļš atkal veda uz Alūksne skolu. Kamanās, silti saģērbtu un ietītu, brālis Ottis vizināja pa piesnigušiem laukiem, pļavām un mežiem uz skolu. Pēdējās „videnes”,(kā to tagad būtu teicis), gads. Pavasarī sagaidāmi nopietni izlaiduma eksāmeni. Tas, protams, uzlika mācībām nopietnības spiedogu. Turpināju tāpat dzīvot un mācīties kopā ar Ēriku un Oskaru. Tika vispārējos vilcienos pārspriests par mācīšanos tālāk. Oskars bija nolēmis tapt mežkopības speciālists, Ēriks domāja par jurispudenci vai ekonomiku, es vēl jutos agronomijas valgos piesiets. Pavasara pusē izgatavojām un piespraudām pie svārku atloka abiturientu žetonus. Pašā skaistākajā laikā, kad Alūksnes parkos balti ziedēja ievas un pacerēs bez atelpas pogāja lakstīgalas, bija pati nopietnākā mācīšanās. Eksāmeni ritēja normāli. Atzīmes „3,” „4,” „5.” Visvairāk „4.”
Un, kad pēdējais eksāmens nolikts, no krūtīm nokrita kā akmens. Reizēm arī radās lepnums, apziņa, ka kaut ko esi varējis izdarīt. Skolotāji sāka runāt kā ar sev līdzīgiem. Latviešu valodas skolotājs pat uzaicināja kopīgi pavizināties laiviņā pa Alūksnes ezeru. Uz „Cepurītes” saliņas pat tika iztukšota vīna pudele. Brūnās vidusskolnieks cepurītes ar zelta apšuvi tagad varēja nolikt arhīvā. Noslēguma balle. Skola tērpās pilnīgi zaļā krāsā no meijām. Smaržoja pavasara ziedi. Bija jūnija pirmā dekāde.
Kā reibumā pagāja svinīgais akts, balle. Tad liela ekskursija, kurai naudu arī bija iedevis vecais, labais brālis. Tūlīt otrā dienā pēc izlaiduma sēdāmies Alūksnes mazajā bānītī un braucām līdz Gulbenei. Gulbenē pārsēdāmies lielajā platsliežu vilcienā un aidā!- uz Pļaviņu pusi. Tas mans pirmais brauciens lielajā bānī. Bija jūnija vidus. Izkāpām Mārcienas stacijā, Madonas apriņķī. Apmetāmies Mārcienas skolā pārgulēt. Tai blakus savus ūdeņus uz Aivieksti veļ Arona. Aronā apmazgājāmies un nakti pārgulējām skolā. Rītā mūsu ceļi kājām veda uz apmēram 15 km tālo Latvijas augstāko kalnu- Gaiziņu. Gājiens bija ļoti skaists pa krāšņo Vidzemes augstieni. Pats Gaiziņš neko nepārsteidza. Biju pat gaidījis augstāku, bet, tā kā tas jau tā atrodas augstā apkārtnē, tad samierinājos. Skaists skats no tā pavērās uz Lubānas kalniem, Cesvaines mežiem. Atpakaļceļš uz Mārcienu jau bija drusku nogurdinošāks, gandrīz visiem(vairāk vai mazāk) noberztas kājas. No Mārcienas stacijas ceļš ar vilcienu turpinājās uz Pļaviņām. Apmešanās Pļaviņu pamatskolā. Sengaidītā latvju likteņupe Daugava. Pārsteidza tās mierīgais varenums. Ilgi lūkojāmies viļņu rāmjā plūdumā. Tanī pat vakarā aizgājām uz Aiviekstes ieteku Daugavā. Otrā rītā sarunātais Daugavas laivinieks pa upi mūs vizināja uz Kokneses pusi. Oliņkalns, Staburags, Koknese- viss tas tik skaisti! Koknesē pilsdrupas, Pērses ūdenskritums. Līņāja silts vasaras lietus, kad Kokneses stacijā sēdāmies vagonā, lai ceļotu tālāk uz Rīgu.
Rīgā izbraucām vakarā, tumsā. Pirmo reizi to ieraudzīju uguņu mirdzumā. Ne mazāko nojautu tad nebija, ka vēlāk tapšu par rīdzinieku. Gulēt apmetāmies vienā pamatskolā, Maskavas priekšpilsētā. Netālu no vietas, kur Lāčplēša iela krusto dzelzceļa sliedes. Gulējām uz grīdas sakārtotos salmu maisos. Visvairāk pārsteidza ūdensvads( krāni, atejas ūdens nolaišana utt.).
Otrā dienā Rīgas apskate. Tramvaja kustība tūlīt mūs saistīja. Centra apskate, opera, kanāls, Mežaparks, Brāļu kapi- viss bija burvīgs. Nākošā diena Jūrmalā(Bulduros). Latviešu valodas skolotājs man turēja ciet acis, kad tuvojāmies jūras pēdējai kāpu mugurai. Un tūlīt bija jau dzirdama tās varenā krākšana, plašais viļņu lauks. Tā bija Baltijas jūra, kuras krastos liktenis bija lēmis dzīvot manai tautai. Jūras viļņu simfonija vēl ilgi skanēja manās ausīs, kad sen to biju atstājis. Interesanti bija iepazīties ar Bulduru dārzkopības vidusskolu. Visvairāk atmiņā iespiedās tās izdaiļotā apkārtne.
Tad Rīga. Vakarā Dailes teātris „Trīs Musketieri” izrāde. To skatījāmies kādi pieci absolventi ar matemātikas skolotāju Vikmani. Salīdzinot ar lauku teātri, tā bija pasaka. Brūnās teātra sienas no tā laika vēl nezūd no atmiņas. Izrāde ļoti iepatikās un aizrāva. Otrā dienā atkal ceļš. Šoreiz ar vilcienu uz Gulbeni caur Ieriķiem. Protams, nevarējām garām pabraukt Gaujai, Siguldai. Lai gan atkal līņāja silts jūnija lietus, no Siguldas stacijas taisni devāmies uz Gauju. Krimulda, Turaida…..
Tā bija mana otrā tikšanās ar Gauju. Pašā vasaras vidū, pašā košākajā zaļajā tērpā Gaujas līči bija reizē skaisti un mīļi. Tad atgriešanās starojums, ceļš ar vilcienu turpinās uz mājām. Gulbenē pārsēšanās mazajā bānītī. Vēlu vakarā Alūksnē. Otrā rītā, 22. jūnijā, ceļš ved uz „Ziedugravu”. Mājās atgriezos simtreiz bagātāks. Tik daudz redzēts, pārdzīvots, pārsvērts, apsvērts. Visu vasaru dzīvoju redzētā iespaidā. Vasarā parastie lauku darbi. Ko tālāk? Mācīties? Strādāt? Nezinu. Redzēs, kā būs tālāk, lai tik dzīve iet uz priekšu. Daži skolas biedri taisās iet obligātā kara dienestā. Es to atlieku likteņa varā. Rudens. Laukos darba paliek arvien mazāk. Augstskolas iestāšanās eksāmeni beigušies. Oktobrī no brāļa Otto nāk ierosinājums mācīties par pagasta(skrīveri) darbvedi. Pagasta toreizējais darbvedis (sekretārs) Antiņš Kordons esot Ottim ieminējies, lai nākot strādāt pagasta valdē par kancelejas ierēdni, gan jau vēlāk būšot labāka vieta. Uz priekšu, droši vien, pagasta darbvedim prasīšot vidējo izglītību, tāpēc lai gatavojoties šim amatam. Tā kā citu neko arī nevarēju izgudrot, priekšlikumu pieņēmu. Novembrī sāku strādāt pagasta valdē. Toreiz tur jau strādāja darbvedis Kordons, darbveža palīgs, kancelejas ierēdnis Osvalds Zaķis. Es tagad biju ceturtais. Vēl bez kantora darbiniekiem bija pagasta ziņnesis Aleksis Stampa. No sākuma algu ap 70-80 latu mēnesī maksāja pats darbvedis. Vakaros gulēt gāju uz „Ziedugravu”. Arī uzturs bija pilnīgi no Ziedugravas krājumiem. Dienās nācās pasēdēt pie rakstāmgalda, bet jauki bija no rītiem un vakariem staigāt uz 2km attālo Ziedugravu.
No sākuma darbs vai tīri iepatikās. Nu kā tad ne? Pašam sava kabatas nauda, respektīvi, visu nopelnīto naudu varēju iztērēt sev. Protams, tā arī dzīvoju. Uzvalku vairāk negribējās nēsāt pašaustu, bet angļu bostonu. Latvijā toreiz valdīja demokrātija jeb, kā tagad māca, buržuāziskā demokrātija. Pagasta valde bija vēlēts orgāns. Pagasta valdi izvēlēja padome, kura sastāvēja no 18 locekļiem. Pēc partiju piederības tie sadalījās: 5- zemnieku savienība, 3- sociāldemokrāti. Valdē bija 3 locekļi. Sīkzemniekus valdē pārstāvēja Ottis. Tā nu pamazām sāku ieaugt jaunajā darbā. Nācās „taisīt” rakstus, sapulcēs protokolēt, veikt dažas grāmatvedības nodarbības. Iemācījos skaitīt uz kauliņiem. Sliktākais, ka pagasta kantorī lielā cieņā bija iedzeršana. Atnāk saimnieks pierakstīt jaundzimušo, izņemt zirga pasi, skaties- pudele kabatā. Lieli „gruntsūdens” cienītāji izrādās visi kantora darbinieki. Pagasta darbvedis obligāti tika uzlūgts visās gādībās un kā tad nedzersi? Arī mani arvien vairāk sāku iesaistīt iedzeršanās. To gan nevarēja teikt par pašu darbvedi jeb valdes locekļiem. Priekšsēdētājs Saldābols it nemaz nebija šņabja cienītājs. Arī Ottis un Dzeņu Jūlijs ( otrs valdes loceklis) pie tādiem nepiederēja. Darbvežu palīgs Jānis Balturs, vecākais ierēdnis Zaķis Osvalds šinī virzienā bija man skolotāji, kā arī ziņnesis Stampa. Protams, „dzidrais” tika lietots ar mēru un ievēroju robežas. Tādējādi arī 1932. gada rudens un pirmās ziemas dienas pavadīju pagasta kancelejā. Protams, apmeklēju aktīvi pagasta sabiedriskos pasākumus ( teātrus, koncertus), kas notika samērā augstā līmenī.

1933. gads

Ziemas mēnešos nekas ievērojams negadījās. Bieži vakaros un rītos uz Ziedugravu un atkal nācās pabrist pa palielu sniegu. Pavasarī pagastā viss stipri atdzīvojās. Lielākais notikums bija, ka cēla jauno skolu pēc arhitekta Raistera projekta. Vasarā uz praksi bija piekomandēts arhitektūras students Ludzenieks. Labprāt mīlēja iedzert ar pagasta darbvežiem un skolas namdariem. Pamazām manī sāka atkal uzpeldēt domas par tālāku sevis izglītošanu. Agronomija mani tirdīja atkal no jauna. Pavisam „prozaisks” izlikās pagasta darbveža postenis. Vasara aizgāja manāmā melanholijā. Skumjas, ilgas pēc skolas biedriem, kuri ar dažādām sekmēm un veiksmēm Rīgā kāpa lielajā „Zinību kalnā.” Šās manas noskaņas vēl vairāk padziļinājās, kad vasarā (šķiet, jūlijā vai augusta sākumā) pie manis ieradās ilggadējais skolas un sola biedrs Ēriks Egle. Viņš pie manis bija ieradies no Daugavpils ar bēdīgu vēsti, ka nelaimes gadījumā (apmācībās) nošauts mūsu skolas biedrs Ābelis Jānis. Viņš ar Ēriku kopā Daugavpili izgāja virsnieku vietnieku kursus. Ēriks ar otru klases biedru pēc vidusskolas beigšanas 1932. gadā bija brīvprātīgi iestājušies obligātā karadienestā. Alūksnes kapos, bērēs, satiku vēl daudzus klases biedrus. Tagad jau biju skaidri izšķīries par studēšanu. Drīz mans iesniegums ar pārējiem dokumentiem ierakstītā vēstulē no Bejas aizceļoja uz Rīgu. Izstāstīju arī Ottim par savu nodomu. Protams, Ottis ar nožēlu ( nemanāmu un neizteiktu) man piekrita.Apsolījās arī iespēju robežās atbalstīt ar finansiālo palīdzību. Strādādams pagastā, protams, vairākus simtus latu biju sakrājis, kas sākumam pietika. Iestāju pārbaudījumu sagatavošanai laika neatlika. Visas cerības liku uz veco bagāžu un ne visai lielo konkursu. Drīz saņēmu uzaicinājumu ierasties augusta beigās uz iestāju pārbaudījumiem. Atceros tikai, ka uz Rīgu (šoreiz jau otro reizi) braucu kopā ar Ēriku, kurš arī bija demobilizējies un jūsmoja par tautsaimniecību un darbu Rīgā. Rīgā izrādījās, ka arī klasesbiedrs Augusts kandidē uz mežkopjiem. Kronvalda bulvārī 1 (lauksaimniecības fakultātē) pārbaudījumi. Te arī uzzināju, ka konkurss neliels. Un tad jau arī profesors Lejiņš sauc eksaminējamos aulā. Acīgi skatoties, vai tā pati fizionomija, kas uz iesnieguma uzlīmēta. Aulā rakstām latviešu valodas rakstisku pārbaudījumu. No divām tēmām, šķiet, rakstīju brīvo. Otrā dienā visi kandidāti drūzmējamies vestibilā pie melnā dēļa un gaidām sarakstu par eksāmena rezultātiem. Manējs ir sarakstā, tas nozīmē- var cīnīties tālāk. Latviešu mutiskais. Mani eksaminē profesors Vārbergs (speciālists pļavkopībā). Prasa par Andrieva Niedras „Līduma dūmos”. Zinu apmierinoši. Kas tālāk? Dzird runājam vestibilā, ka matemātikā vairāk pārbaudījumu nebūšot, jo daudzi izgāzušies, ieguvuši nepietiekamu atzīmi latviešu valodā. Baumas apstiprinās par patiesību. Tagad vislielākais sasprindzinājums. Uz dēļa jāparādās jaunuzņemto studentu sarakstam. Saraksts beidzot parādās. Tur melns uz balta rakstīts, ka arī es esmu uzņemts par Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes studentu. Sirds ir ļoti līksma. Apmierinātība. Uzzinu, ka arī Augusts ticis iekšā mežkopjos. Mācības sāksies 15. septembrī, tātad laiciņš atliek visu apsvērt, pārdomāt, iepazīties ar Rīgu nedaudz utt.
Otrā dienā pēc eksāmeniem Operā operete „Pie balto āzi,” operete ir jautra, muzikāla. Tā nevar nepatikt. Tagad pats atpakaļ uz laukiem. Oficiālā atbrīvošanās no vecā amata. Piepalīdzēju pie kartupeļu novākšanas. Ceļš atkal ved uz Rīgu. Rīgā mani sagaida jau „vecais” students mežkopis Oskars Bisenieks, mans ģimnāzijas skolas, klases un sola biedrs. Oskara galvā mirgo krāsaina cepure, apģērbs studentam. Aicina mani stacijā fūrmanī un aizvizina uz Blaumaņa ielu 24. Sestā stāvā, zolīdā mēbelētā istabā, kur apmeties Oskars, ir vēl viena vieta brīva arī man. Norunājām, ka dzīvosim kopā, gulēsim vienā gultā. Viena gulta ir tikai istabā. Katrs saimniecei maksāsim 12,5 lati mēnesī. Sarunāts, un dzīve rit tālāk. Augusts arī apmetās Blaumaņa ielā (pie Tērbatas ielas). Viņš mājā viens pats gultas vietā un maksā mēnesī 15 latus.
Imatrikulacija. Raiņa bulvārī 19. Universitātes galvenā ēkā svinīgs akts. Rektors J.Auškaps amata tērpā uzrunā studentus. Svinīgums, svinīgums. Jāsamaksā lekciju nauda par pirmo semestri Baznīcas ielā. Kancelejā saņēmu studenta apliecību- matrikulu Nr. 18832. Tagad un pēc papīriem esmu students. Lekcijas, praktiskie darbi, laboratorijas darbi. Pirmā kursā daudz vispārēju priekšmetu: fizika, ķīmija, mineroloģija, ģeodēzija, tautsaimniecība, jurisprudence, ģeoloģija, botānika, zooloģija. Lekcijas un praktiskos darbus apmeklēju ar sajūsmu. Bieži, ļoti bieži ejam uz lekcijām, sēžam kopā ar Augustu. Agronomiem un mežkopjiem daudz kas kopējs. Oskars mūs izsmej par čaklo studēšanu, bet mēs tikai studējam. No mācībām tikai ģeodēzija Centra ēkā. Ķīmija-ķīmijas ēkā, botānika- Alberta ielā, ģeoloģija- Baznīcas , saimnieciskā ģeogrāfija- savā ēkā.
Ģeoloģiju lasa vācu valodā profesors Krauss, mineroloģiju- profesors Popovs krievu valodā. Studēt ir interesanti. Mazliet laiks atliek arī šņabim un meitenēm. Un tad ir klāt Ziemassvētku brīvdienas. Atkal braucu uz Ziedugravu. Tur arvien mīļi sagaida mamma, paps, Guste, Ottis un Rūdis. Ottis ir visbiežāks „kučiers”, lai mani no Alūksnes aizvizinātu uz „Ziedugravu.”
09.XI 67.

1934. gads

Pēc Ziemassvētku, no Jaunā gada nosvinēšanas nedēļas atpūtas janvāra vidū ar Augustu kā naglas atkal esam Rīgā. Turpinās mācības, otrais semestris. Visbiežāk no Blaumaņa ielas soļojam ar Augustu uz Kronvalda bulvāri (mūsu ēku). Soļot iznāk caur Vērmanīti, Bastejkalnu, kanāla malu. Interesantas ir profesora P.Galenieka lekcijas botānikā. Arī docenta Tranzē zooloģija izceļas ar savu oriģinalitāti. Putnu valsts ir viņa degpunkts. Ģeodēzijā (mērniecība) pamatīgi māca asistents Biķis. Ar sajūsmu ķīmiju lasa profesors Liepiņš, bet asistē ūsainais asistens Ūsiņš. Maz apmeklētas ir privātdocenta Bukaldera lekcijas. Nereti 7-10 studenti (starp tiem arī mēs ar Augustu). Lai gan mans istabas biedrs Oskars turpina stiept gumiju, mēs ar Augustu darbojamies ļoti intensīvi. Faktiski, kā rītā 8:00 sākam, tā vakarā 19:00 beidzam.
Pusdienās, protams, studentu virtuvē ( Vērmaņdārzā) ieturamies. Parastā porcija- zupas bļodiņa( 15 santīmi), bet klona maizi (ļoti garšīga) uzkožam, cik vien tīk ( par to nav jāmaksā). Tā, intensīvi studējot, pavasaris pienāca itin negaidīti.
Lieldienas iekrita vēlu- aprīļa otrajā pusē. Atceros vēl, kad atgriezāmies ar Augustu no Alūksnes- ap 28. aprīli- Rīga bija pilnīgi sazaļojusi, tātad ļoti silts un agrs pavasaris.
Aprīlī lekcijas un praktiskie darbi izbeidzās. Maija mēnesī- Vecāķos notika prakse mērniecībā. Uz turieni aizbraucām ar kuģīti. Dzīvojām pa četri īrētās istabās Vecāķos. Dienas pagāja ļoti intensīvā praksē Vecāķu smiltājos, bet vakaros līdz vēlai naktij skanēja studentu dziesmas, dzirdēja visur glāžu šķindoņu.09.XI 67.
Pirmā studēšanas ziema tuvojās noslēgumam. Visi 1. kursa praktiskie darbi bija uz goda paveikti.. Atlika tikai kārtot eksāmenus. Arī tos kārtot dūšas pietika. Līdz jūnija pirmām dienām sanāca pietiekami nokārtotu eksāmenu. Samērā droši pierakstījos un tikpat drošs vilku eksāmenu biļetes. Visvairāk „ķērās” atzīme „labi”. Bija arī daži „ļoti labi” un sekmīgi.
1934. gads ievērojams ne tikai ar agro pavasari, bet arī ar demokrātijas „galu”. 15. maijā (es toreiz atrados ģeodēzijas praktiskos darbos Vecāķos) Saeima tika padzīta un nodibināta diktatūra. Šo nepateicīgo lomu bija uzņēmies Kārlis Ulmanis. Tā demokrātija jaunajā republikā, neatkarīgā republikā, reizēm izlikās tīri jocīga. Valdības mainījās kā gadalaiki. Saeimā ( parlamentā) bija 100 deputātu. Tie savukārt pārstāvēja „padsmit” politisko partiju. Vislielākā- sociāldemokrāti- 32 deputāti, Zemnieku savienība- 16 un tad sākās „sīkās” ar dažādiem nosaukumiem. Jaunsaimnieki, progresisti, Latgales krusts pie zemniekiem utt. Arī minoritātes proporcionāli bija pārstāvētas Saeimā. Vācieši sadalīja 4% Republikas iedzīvotāju, Saeimā- 4 deputāti, ebrejiem- 5 deputāti, poļiem-2 utt. Lai nu kāda, tā tomēr bija demokrātija. Saimnieciski dzīve kļuva rosīgāka, bet diktatūra tomēr visu „smacē.”
Uzskatu dažādība, daudzveidība- tie kā dažādas krāsas ziedi izdaiļo, loģiski pārliecina. Vasarā, jūnija sākumā, mans ceļš atkal cauri Vidzemes kalniem un lejām uzvijās uz Ziedugravām. Te uzkrājās spēks. Būvniecības darbi, zemes meliorācija (celmlaušana, akmeņu izrakšana), kā arī tiešie lauku darbi (siena, labības pļaušana, kartupeļu rakšana)- lūk, mana aktīvā atpūta 1934. gadā. Tā ir mana pirmā studentu vasara. Pēc kartupeļu rakšanas Ottis mani atkal aizvizina uz Alūksni, lai tur kopā ar Augustu dotos atkal uz „Alma Mater.” Šoreiz tiek nolemts dzīvot trijatā. „Jaunākās Ziņas” (lielākā avīze) ziņojumos izlasām, ka Krasta ielā 2 izīrē mēbelētu istabu. Darīta lieta. Vieta gan neparasta, pie Centrāltirgus, gandrīz Maskavas „forštatē,” bet par to daži lati lētāk. Šai „lētākajā” dzīvoklī mēs nodzīvojām knapi mēnesi. Iznāca patālu no Kronvaldu bulvāra. Sakrāmējām mantas „fūrmanī” un atkal pēc sludinājuma izīrējam mēbelētu istabu Lāčplēša ielā 5. vai 6. stāvā. Te bija lifts un krietni iznāca ko pabraukt. Mēs ar Augustu cītīgi ņēmāmies pa fakultāti, ko gan nevarēja teikt par Oskaru. Un, lūk, semestris galā. Sniegs. Ziemassvētki. Ceļš uz Ziedugravu. Skaisti bija tādi braucieni uz Alūksni. Starp braucējiem daudz studentu. Iepazīšanās, smiekli, asprātības, jautrības. Gulbenē pārsēšanās mazajā bānītī. Alūksne. Pārguļu pie Augusta nakti. Rītā atkal Ottis kamanās pāri Alūksnes ezeram mani vizina uz „Ziedugravu”. Parasti esmu satīts siltos kažokos. Laukā klusi, piesnigušie skati „Ziedugravās” sagaida visi savējie. Esmu gaidīts. Mammas, papa, Gustes un Otto gādībai nav robežu.
13. XI 67.

1935.gads

Sagaidīju Jauno gadu, kā parasti, pēdējos gados Bejas „Dainās”, kur kultūras biedrība rīkoja balli. Ziemassvētku- Jaunā gada brīvdienas ( kā vienmēr, no 15. XII-15.I) pavadīju bieži meža darbos Bejas silā jeb pašu birztalās, kur griezām baļķus būvēm. Skaistas bija tādas ziemas dienas mežā. Visur smaržo pēc skujām un sveķiem. No ugunskuriem dūmi taisni kā stabi kāpj zilajās debesīs. Mežā tad esam visi četri vīri- es, Ottis, paps, Rūdis. Arī ēšana svētku brīvlaikā vienmēr prima. Svaiga baltmaize, karaša, sviests, piens, žāvēta gaļa. Mamma parūpējās arī par kaņepēm. Tēvam vienmēr rūgst miestiņš. Un kur tad lauku pirtiņa! Pirmie ejam vīri. Guļam pēc tam baltos linu palagos. Tā aizskrējušas brīvdienas, un Rīga atkal gaida pie sevis. Turpinām dzīvot trīs. Šoreiz pēc svētku brīvdienām istabu saņēmām Dzirnavu ielā 71 (liekas) starp Kr. Barona un Tērbatas ielu. Iekārtojāmies meitas istabā. Saimniekam Lebeckim ir daudz īrnieku, starp tiem lielākā daļa- studentu. Te nu sākās neparedzētais. Izrādās, ka studentiem atcelta iesaukšanas atlikšana armijā. Šā semestra vidū grasās iesaukt obligātā karadienestā. Simulēju. Kara slimnīca. Atzīst par veselu. Iesniedzu līgumu kara ministram ģenerālim Balodim atlikt iesaukšanu līdz rudenim. Nelīdz. Noraida. Marta mēnesī iesauc dienestā. Sūdīgi. Studijas jauc ārā. Sašutums. Cūcība! Iedala 7. Siguldas kājinieku pulkā. Alūksnē. Brauciens uz Alūksni. Iedala 1. rotā. Nejēdzīgi, bet nekā nevar līdzēt. Maijā ieskaita instruktoru rotā. Viesojos arī „Ziedugravā.” Pamazām sāku pierast pie nolādētās zaldāta dzīves. Vasarā augustā nometne Litenē. Septembrī beidzu instruktoru rotu. Dižkareivis. Atkomandē atkal uz 1. rotu. Komandēju grupu. Novembrī paaugstināja par kaprāli. Komandē uz Rīgu- uz Brīvības pieminekļa atklāšanu. Gada pēdējo mēnesi( decembri) pavadu dienestā. Bieži tiku Alūksnē, kā arī uz mājām „Ziedugravā.”
12. XI 67.

1936. gads

1936. gads sagaidīts armijas uniformā. Janvārī biju sagatavojies, ka jāizoperē polipi degunā. Domāts, darīts. No Alūksnes brauciens uz Rīgu- Kara slimnīcu. Operācija diezgan nepatīkama. Pēc operācijas 10 dienu atvaļinājums mājās. Un te arī tie mēsli sākās. Droši vien biju saaukstējies un piemetās angīna. Tā mani pamatīgi nomocīja. Polipus tomēr vajadzēja operēt rudens pusē ( augustā), ne ziemā. Knapi tiku Alūksnē uz demoblizāciju. Temperatūra gan bija nokritusi, bet šausmīgs nogurums. Ottis mani, silti saģērbtu, aizveda uz 7. pulku Alūksnē, nu tad nokārtoju demobilizācijas papīrus. Pēc vienpadsmit mēnešu dienēšanas 1936. gada februārī demoblizējos. Lika priekšā palikt virsdienestā. Ap 120-130 latu iznāktu. Mani tas neaizrāva un, protams, atteicu. Ko tagad? No studijām- ne šis, ne tas. Otrais semestris jau sācies. Gads pazaudēts- ņem, kā gribi. Kur tad citur, ja ne uz Ziedugravu? Te vienmēr grūtos brīžos bija, kur rast patvērumu. Tad nu gan vairāk nekā citos gados iznāca pastrādāt lauku darbus. Un saimniecībā, kur jāielabo zeme, pļavas, jāceļ ēkas- vai tad darba trūkst? Darbs, protams, tiek darīts, protams, pa manam spēkam. Vasara- tā nu ir pagalam, klāt rudens. 15. septembris. Studijas, Rīga sauc pie sevis. Vilciens no Alūksnes caur Gulbeni, Ieriķiem aizved uz Rīgu. Atkal salasāmies kopā- Jānis, Oskars, Augusts. Loze šoreiz krīt uz Jēkabielu. Tagad nu esam tikpat kā fakultātes durvju priekšā. Turpat arī Nacionālais teātris. Atkal ar Augustu cītīgi ņemamies ar zinātni. Oskars, protams, ietur principu: Zinību nieki muļķus tik baro, pasaules prieki gaišāki staro. (Ed. Veidenbaums). Viņš jau tikai formāli vairs ir students. Ar Augustu jau tagad mācības stipri atšķiras, jo nāk speciālie priekšmeti. Pa retam iegriežamies teātrī. It īpaši Dailes teātrī un Operā.
Arī ķinīšos šad tad tiek pasēdēts. Citreiz zālē sēdam 10-15 cilvēki. Kino tad Rīgā ir kā raibu suņu. Kā tad ģērbjamies? Protams, studentu stilā, resp., trūcīgo studentu stilā. Uzvalkus visbiežāk pērkam uz Marijas ielas ( tagad Suvorova), kur ebrejiem veikali ir burtiski no vienas vietas. Modē ir baltie virskrekli. Ar mācībām varam būt apmierināti, es un Augusts. Arvien grūtāk saskaņoties ar Oskaru, kas reizēm pat bremzē mācīšanos. Protams, tādai taktikai mēs nevaram piekrist, tikai „spēlēt” studentu un nemaz nekāpt zinātnes kalnā. 15. decembrī dodamies atpūtā.
14. XI 67.

1937. gads

Sagaidīts Ziedugravā. Ziemassvētku- Jaunā gada studentu brīvlaiks pavadīts sniegotos laukos, meža darbos. 15. janvārī atkal Rīgā. Studijas. Studijas ar finansēm atbalsta Ottis. Lekciju nauda semestrī, liekas, bija 100 latu. Diezgan bieži no tās atbrīvoja. Bija jāsniedz pierādījumi, ka neesmu un arī vecāki nav bagātnieki. Sīkzemnieks nekultivētā zemē tika atzīts par trūcīgu. Bez tam studentu padome piešķīra arī studentu virtuvē brīvzupas porciju pusdienās. Maize par brīvu. Vēders vismaz reizi dienā pilns kā runcim. No laukiem braucot, vienmēr krietna produktu bagāža. Guste ar mammu nekad neaizmirsa to labāko. Rupjmaizes pāra klaipi, sviests, speķis kg 10 un kāds kauts gailis. Vismaz vienu mēnesi vakaros varēja mieloties ar „savu.” Šad tad arī ēdnīcās ( lētākās) iegriezāmies. Siļķu pudiņš- pusporcija iznāca 15 santīmi un 1 glāze rūgušpiena 2-3 santīmi. Par 20 santīmiem uzkosts. Nezinu, kāpēc no laukiem nesūtīja paciņas, varētu lētāk iztikt. Naudu, šķiet, semestrī ap 100 latu atsūtīja, varbūt arī mazāk. Es tikai biju godīgs un tīšām nespiedu. Zināju, ka nopelnīt laukos jeb sakrāt latiņus nav viegli. Pēc atbraukšanas Rīgā apmetāmies visi trīs turpat Jēkaba ielā. Bet tad arvien dziļāka veidojās plaisa starp mani un Augustu no vienas un Oskaru no otras puses.
Mums ar Augustu jau bija konkrēts mērķis- ne tikai studēt, bet arī mācīties. Oskaram tas trūka. Slepeni ar Augustu sarunājām, ka jātiek no Oskara prom. Vienā dienā, kamēr Oskars plenderēja dzerdams, mēs savas mantas savācām un saņēmām jaunu mēbelētu istabu. Marijas ielā13 ( Berga bazārā) pie Zēgner jaunkundzes. Zēgnere izdeva (izīrēja) trīs istabas. Pati apdzīvoja ceturto. Tā mēs ar Augustu februāra mēnesī jau bijām iekārtojušies atsevišķi. Oskars no sākuma gan bija dusmīgs, bet vēlāk salabām. Augusts jau bija kļuvis par korporācijas „Salgalia” locekli. Mācības tagad turpinājās ar pilnu sparu. Otrais un trešais kurss pamazām sāka sarukt. Arī studentu dzīvei bija jāziedo krietns laika daudzums, it īpaši nakts stundas. Protams, bija tur daudz cūcību un nejēdzību, bija arī sava romantika, savs skaistums. Laužoties ar mācībām un studentu būšanām, skaties- maijs klāt! Tuvojas vasaras brīvlaiks. Ko darīt vasarā? Nolemts pamēģināt pa vasaru ko pastrādāt, piepelnīt. Šepti izdodas dabūt Ogrē, resp., Jaunogres bērnu sanatorijā par bērnu audzinātāju. Alga – 100 lati pie brīvas kostes. Nemaz nav slikti. Šeit vasarā atpūšas un ārstējas slimi bērni, kam tieksme uz plaušu t. b. c. Mēs tagad esam pa vasaru pieci tādi audzinātāji. Es, Sudraba kungs, Velta Bērziņa, Paula Plucis, Zelma Krūmiņa. Tātad zolīda kompānija. Sudraba kungu vēlāk nomaina Tresberga kungs. Darbs pa vasaru līdz oktobrim. Mums, vīriešiem, iekārtota glīta istabiņa bēniņos. Te audzināšana ir diezgan piņķerīga būšana. Rīgas bērni, it īpaši puikas, ir ļoti neganti. Ar piepūli nākas tos savaldīt. Nekādu audzināšanas iemaņu nav. Te nu der atzīme, ka arī mana jaunekļa sirds nav nekāds akmens. Arī dažas meitenes ir sākušas iepatikties. Jau pirms dienesta Rīgā esmu iepazinies ar Madonieti A. Sakaru pavedieni turpinās visu laiku. Brīžam gan pabāli. Kad viņa ierodas Jaunogrē, esam abi vēl ļoti bikli. Protams, zināms amiziers iznāk ar savām meitenēm, no kurām interesantāka ir Velta. Tā nu arī vasara, vedot bērnus pastaigāt gan pa Ziliem kalniem, gan uz Daugaviņu, paiet.
Rudens. Oktobris. Rīga. Mācības atjaunojas. Šoreiz ar Augustu mēbelētu istabu atradām Stabu ielā ( starp Marijas un Kr. Barona). Dzīvojām un mācījāmies līdz 15. decembrim, kad atkal pošamies ceļā uz Alūksni.
15. XI 67.

1938. gads

Viens no neveiksmīgākajiem un, proti, veselības ziņā. Jau pašā gada sākumā, resp., vecā gada beigās jūtamas sāpes uz muguras (lāpstiņas). Pēc jaunā gada balles Bejas „Dainās” jāliekas gultā. Klāt plaušu karsonis, augsta temperatūra. Ottis pat naktīs dabū no Alūksnes (12km) vest ārstu, reizes 3-4. Pie tam tas maksā viņa naudu. Pēc plaušu karsoņa attīstās slapjais pleverīts. Velk šķidrumu. Novājēju. Gustes kopšana ir neaprakstāma. Esmu viņai mūžīgu pateicību parādā. Slimība ievelkas vairāk kā mēnesi. Tikai februārī sāku pamazām atžirgt. Martā ārsts ieteica man apmesties Alūksnē, lai varētu pieņemt kalnu sauli un dažas šprices. Pie Dzeņa Elvīras apmetos. Protams, Elvīra sniedz šinī gadījumā lielu atbalstu. Ēdu viņas kosti.. Martā veselība ir tik tālu salāpīta, ka jau sāku interesēties par Rīgu, studijām. Instinkta dzīts, aprīlī esmu Rīgā. Ar Augustu klīstam pa Rīgas ielām. Apmetos pie Augusta Zvaigžņu ielā, kur viņš viens pats apmeties. No studijām līdz rudenim nekas nevar sanākt.
Interesējos pēc darba. Jelgavā Lauksaimniecības kamerā uzzinu, ka provincē var kaut ko sadabūt. Konkrēti piedāvā Liepājas novadu, pie Liepājas novada galvenā agronoma Gulbja par praktikantu. Esmu ar mieru vasarā strādāt uz laukiem. Braucu uz laukiem, savācu pekelītes un prom uz jauno darbu. Tā jau, kā nekā, mana trešā darba vieta. Maija vidū esmu Jelgavā. Pie agronoma Ķirša saņēmu norādījumus. Algu došot 120 latu mēnesī. Ziedonī maija beigās vilciens šoreiz mani vizina nevis uz Alūksni, bet pilnīgi uz pretējo debess pusi- Lejas Kurzemi.
No Jelgavas braucām kopā ar manu tiešo priekšnieku agronomu Oskaru Baltiņu. Ar lielu ziņkāri novēroju sākumā Zemgales, bet vēlāk Kurzemes skatus. Vakarā esmu Liepājā, šai skaistajā latvju pilsētā. Tagad iekārtošanās dzīvē. Meklēju mēbelētu istabu. Ir ļoti skaistas pašā liedaga malā, bet „sālītas”, nav pa makam. Kāpjos atpakaļ pilsētas nomalē uz Liepājas pusi. Oskars Baltiņš apmeties ar ģimeni (sievu, dēlu) Jaunā ielā, vācieša Haka mājā. Izdodas atrast pēc „spējā” istabu Jaunā ielā 2. stāvā pie ebreja ( toreiz sauca žīda). Atsevišķa istabiņa, diezgan žīdiski iekārtota, bet man saimnieki nemainījās. Kamēr meklēju istabu, Baltiņi rūpējās par manu eksistēšanu. Darba kantoris Raiņa ielā- Jaunliepājā. Agronomiskā birojā, kā sauca Liepājas novada agronomu kantori. Izrādījās, ka te iekārtojušies vēl daži jauni puiši- praktikanti. Lūk, kādi: Tobians- par mehanizāciju, Konstantīns Ančupāns- arī agronomijas students- par laukkopību. Ludvigs Deguts- pa lopkopības līniju. Šad tad pulcējāmies kopā gan pludmalē, gan mazajā krodziņā. Rožu laukumā. Jā, jūrai te, Liepājā, bija vēriens. Ne jau Rīgas līcītis. Varenais plašums, majestātiskie viļņi, kas greznoja pērli- Liepāju. Reiz nu darbs bija laukos, vajadzēja braucamā. Te nu izpalīdzēja atkal Ottis. No Alūksnes divritenis pa bagāžu atvizinājās Liepājā. Nu tik varēja braukt! Arī Oskars Baltiņš brauca uz tāda pat satiksmes līdzekļa.
Pirmo reizi pie mazpulkiem skolās biju kopā ar Oskaru. Viņam jau bija zināma autoritāte. Tā nu es visu vasaru ar savu „vella pēdu” vizinājos pa Kurzemīti- Dievzemīti. Pirmais reiss uz Bunku. Tad Krote. Vēl kā šodien acu priekšā spoguļojas tumšie egļu silueti, skaistais kokainais apvidus. Kur tad Kurzemes Šveice- Embute, Vaiņodes zilās debesis? Kur tad Virgas vējdzirnavas? Jā, Kurzemīte baltā, cik tu biji skaista! Un Bārtas mierīgais plūdums. Nīca- tā pati par sevi ir vesela valsts. Un Rucava. Liekas, ka vēl tagad smaržo pēc kumelīšu tējas, ko cienīja skolas pārzinis Ozols, varena auguma vīrs. Nevar nepieminēt Tadaiķus, Riemsatus, Kalētus, Kapsēdi, Iļģus, Vērgali. Kur tad vēl Aizputes nostūris, Vecpils, Apriķi. Grobiņa- sena apriņķapilsēta, jo cik reizes caur to noripoja mans „vella pēds”. Tilts pār Ventu pie Nīgrandes. Tālāk Zaņa, Ezere. Lai ir atļauts pieminēt toreizējo Gramzdas pamatskolas skolotāju Austru Koproni. Par citām meitenēm šoreiz lai vēsture klusē. Augustā izsaukums uz sanāksmi- kvalifikācijas celšana Rīgā. Braucam abi ar Oskaru. Kursi notiek Mežaparkā- Saules dārzā. Vasara. Ir šis tas interesants. Dzīves stils šeit- nometnes tipa. Pirms došanās uz Liepāju, pēc nometnes- mazs reisiņš krodziņā. Šoreiz „Staburagā.” Mazliet „vīniņa,” vakariņas un meitenes, kuras, šķiet, ielūdza Simanskis. Te tad arī parādījās divas „dūjiņas”. Viena blondīne, otra melna. Blondīne tad arī izrādījās „liktenīgā.” Kontakti turpinājās, kamēr, kā vēlāk būs lasāms, tā i „savienojos.” Ka tā ir Jura mamma- vai tad vēl jāpaskaidro. Ceļš atpakaļ uz Liepāju. Darbošanās līdz oktobrim. Studijas gan sākās 15. septembrī, bet, lai naudu iedzītu, jāpastrādā. Gan jau studijas varēs piedzīt. Oktobra vidū saku Liepājai sveikas un dodos uz Rīgu. Rīgā apmetos pie Ērika Ganu ielā. Ēriks studē tautsaimniecību. Viņš tur guļ maz, bet pie savas brūtes. Fantastiski es dzīvoju istabā viens un liekas arī viens maksāju. Mācības turpinās ar neatslābstošu enerģiju. Augusts ir „izputējis.” Šķiet karadienestā. No Ganu ielas nav tālu fakultāte. Ērtība. Klāt Ziemassvētku brīvlaiks. Atkal uz „Ziedugravu” atpūtā.
16.XI 67.

1939.gads

Sagaidīts „Ziedugravā.” Parastā darbošanās brīvlaikā. Meža darbi, piepalīdzība mājās, kūtī, pagalmā utt.. Pēc 15. janvāra atkal ceļā. Galamērķis- Rīga. Apmešanās atkal turpat Ganu ielā. Mācīšanās turpinās arneatslābstošu enerģiju. Tagad visi speciālie priekšmeti. Mājās viens pats un var netraucēti nodoties studijām. Arī fakultāte tepat deguna priekšā. Pa Ganu ielu, Strēlnieku, cauri Strēlnieka dārzam un fakultātē iekšā. Arvien vairāk savelkas loks ar Helēnas jaunkundzi. Arī studentu sabiedriskā dzīve rit augstā līmenī. Par to liek izpelnītas „krāsas”. Madoniete sāk izjust realitāti. Tā darbojoties, pavasaris klāt. Maijā ceļojums kopā ar „tagadējo” mammu uz Siguldu. Ievas, lakstīgalas, jaunība…Ko vasarā? Nolemts turpināt iepriekšējā vasarā iesākto. Šoreiz iznāk braukt uz Valku pie agronoma Baltieša. Arī dzīvokli (istabiņu) turpat viņa mājā izdodas dabūt. Divritenis atkal no „Ziedugravas” atceļo uz Valku. Sākas ceļojums pa Ziemeļvidzemi. Jūnija vidū- mazpulku nometne Palsmanē. Ierodas apskatīt agronoms Ķirsis Sarakstāmies ar mammu. Norunājam Jāņos tikties. Es ar riteni braucu uz Api un sagaidu tur mammu, jo viņa brauc uz Valku, tad pārsēstas mazā bānītī un- uz Alūksni. No Ziedugravas ar zirgu pretim Ottis, kuram bija zināms mūsu plāns.
Jā, tas nu bija interesants brauciens! Ziedonī. Tīrumos zied rudzi. Līgo svētki. Līksmie, skaistie latvju svētki. Tātad vecāki, radi redzēja manu it kā izredzēto. Vismaz viņi skatījās tā. Pēc tam kopā braucām uz Valku. Pēc tam Helēna aizbrauca uz Rīgu. Es turpināju savu darbu pa Valku. Biju paspējis apbraukāt daudzus pagastus gar Valku (Ērģeme, Naukšēni, Gaujiena, Zvārtava, Palsmane, Smiltene, Aumeisteri, Mēri, Rauna utt.).
Labākās atmiņas par Gaujienu, kur Gaujas līčos iznāca paklejot. Arī Zilajā kalnā uzkāpu, braucot uz Dikļiem. Tas pavīdēja visā A. Pumpura aprakstītā varenumā un patriotismā. Dikļos Dziesmu svētki. Jaunas iepazīšanās, satikšanās ar vecām paziņām. Skolotāja no Ērģemes. Rīgas brauciens Marijas ielā pie Helēnas. Atkal Valkā. Turpinās apceļošana. Valmieras nostūris. Rūjiena, Mazsalaca, Skaņaiskalns, Rencēni, Ipiķi u. c.. Pamazām krājās miesās nogurums, ko jaunības briedumā nejutu. Tad atkal izsaukums uz svētkiem Rīgā. Septembra sākums. Dažādi pasākumi un nodarbības. Pasauli satricināja negaiss- karš. Hitlers noslēdzis vienošanos ar Staļinu, protams, ar Ribentropa un Molotova starpniecību, ka it kā kaut kādi neuzbruksim. Hitlers tagad jūtas tik brīvs ( nesaistīts), ka var sāk jaunu avantūru.
1. septembrī upuris- Polija. Sācies karš. Intrigas, nodevība, savtīgums lielvalstu attiecībās palīdz uzsākt afēru, kas gandrīz nav noturama. Būdams Rīgā, jutos nelāgi. Drudzis. Jutu, ka nebūs labi. Atgriežos Valkā. Pie ārsta. It kā saaukstēšanās. Neliela temperatūra tomēr pastāv. Valkā izbeidzu darbu, „Ziedugravā.” Pie sava galma ārsta Tūtera Alūksnē. Arī atzīst saaukstēšanos, kas pāriešot. Izraksta „zālītes”. Nomierinos nedaudz. Prom uz Rīgu mācīties. Tagad jau saredzams studiju nobeigums. Tik uz priekšu un drīz iznāks agronoms. Drudzis tikai pieturas. Pirmo gadu pārbauda studentu veselību uz rentgena. Fakultāte pārcelta uz Jelgavas pili kā patstāvīga iestāde. Latvijas Lauksaimniecības Akadēmija. Rentgens rāda, ka plaušas čupā. Kaverna. Ārsts saka, ka no studēšanas nekas neiznākšot, lai ātrāk taisoties uz sanatoriju. Traģēdija. Vai tad te nav pilnā balsī jākliedz, jāskumst. Dzīve patiesībā tomēr ir nežēlīga. Gribi vai negribi – jāskatās tai taisni acīs. Rīgā iebraucu septembra vidū. Apmetos Dzirnavu ielā, nelielā istabiņā, viens. Ko tagad? Neapskaužams stāvoklis. Protams, arī Helēnai viss tika izstāstīts. Jādomā, ka arī viņai tas bija sarūgtinājums. Tagad pie pazīstama ārsta- studiju biedra Rozentāla. Iekārtojos tā, ka varu braukt uz sanatoriju Inčukalnā. Tā skolotāju slimokases sanatorija, neliela, Gaujas krastā priežu meža ielokā. Pavisam cita pasaule kā studijās. Jāsamierinās. Stāvoklis kritisks. Ārsts gan mierina, kā parasti, bet –kas to lai zina. Skaistākos gados tbc. Nežēlīgi. Sākas pacietīga un garlaicīga ārstēšana. Esmu trijnieka istabā, otrā stāvā. Kaimiņi: Juzis Žemaitis (lopu pārraugs) un Jānis Ruņģis (ekonomists), arī tikko iestājušies. Ārstēšanās pamati- režīms, režīms un vēl reizi režīms. Ko tas nozīmē? Laba, (pat ļoti laba ēšana), stingri noteiktas reizes, svaigs gaiss, miers-viss. Piepalīdz ar kaļķa špricēm. Mēģina arī gāzēšanu, bet bez jūtamiem panākumiem. Pamatā tātad paliek ēšana. Svarā esmu pamatīgi nokrities- 68 kg. Zem normas. Ēdamie gan bija tiešām lieliski( dažādība, delikateses) un ēd, cik bieži gribi. Pirmās dienas tikai jāguļ, jādod plaušām miers. Brokastis 9:00. Kafija, uzkožamie (ola, lasis, šprotes, šķiņķis, sieri). 11:00 otrās brokastis- auzu tume(šķīvis), sviestu var likt klāt, cik grib, un obligāti augļi (āboli, citroni u.c.). Pusdienas 13:00. Pirmais (zupa), otrais (gaļa), saldais. Sulas vien ir uz galda stikla krūzēs stāvējušas visās maltītes. 16:30- launags, kafija. 19:00 vakariņas. 22:00- kefīra glāze. 22:30- gulēt. Pamazām pie sanatorijas dzīves pieradu. No jaunatnes tad vēl bez jau minētiem Juža un Jāņa vēl agronome Austra Zariņa, Dailes teātra aktrise Velta Krūze, ministra Volanta meita Rita u.c. Gultās ir austiņas, ar kurām klausāmies ziņas, t.i., jaunākos notikumus un mūziku. Tādejādi sanatorijā arī pavadīju 1939. gada pēdējos mēnešus un dienas. Ziemassvētkos mani apmeklēja Helēna. Arī ar vēstulēm, tad apmainījāmies regulāri.
18. XI 67.

1940. gads

Jauns gads saņemts sanatorijā. Labi atmiņā palicis ārsts Rozītis, māsiņa- neatceros uzvārdu. Laiks tecēja ātri, arī svars sistemātiski pieauga. Arī asins grimšanas stipri nokritās. Temperatūra vakaros- tā vēl aizvien: 37,2; 37,3. Rozītis liek priekšā saspiest, saīsināt ribas plaušu rajonā, lai kavernu saspiestu kopā. Nepiekrītu. Otrais priekšlikums- izņemt kreisās (slimības) plaušas nervu, lai elpošana palielinātos. Tam piekritu janvāra mēneša vidū Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcā izdara operāciju. Operācija neliela, bet tomēr nepatīkama. Pēc nedēļas atpakaļ Inčukalnā. Turpinās nopietna ārstēšanās. Ziema ļoti auksta. Janvārī pie – 40 grādu. Ziemā guļam uz balkona maisos, pusdienas klusā stunda no plkst. 14-16. Svars pieņemas, labsajūta arī. Tuvojas sanatorijas termiņa beigas. Seši mēneši pavadīti. Slimo kase vairāk nemaksā. Marta beigās izrakstos no sanatorijas. Nedaudz apmetos pie Helēnas istabā Kr. Barona ielā 14. Dzīve jau tik tālu,resp., attiecības savijušās, ka paceļas jautājums par precēšanos. Protams, sievietes laikam šo jautājumu paceļ visbiežāk. Stāvoklis sarežģīts. Esmu pilnīgi nenodrošināts, kā lai uztur sievu? Tieku tomēr pierunāts. Aprīļa sākumā esmu jau „Ziedugravā.” Diezin ko es vispār darītu bez „Ziedugravas?” Turpinu ārstēties. Dzeru siltu pienu tūlīt pēc slaukšanas. Stingri ievēroju režīmu. Temperatūra vēl pieturas. Kad Ottim un pārējiem mājiniekiem pasaku par savu nodomu precēties, protams, viņi to uzņem rezignēti. Skaidrs, ka nav materiāla pamata zem kājām. Nu, ja jau es tā tiešām esot nolēmis, lai tad arī pats apzinoties šā fakta nopietnību. Kāzas mums nolemts svinēt laukos. Kāzu rīkošanai atbalstu, protams, neliedz, bet gādīgi atbalsta. Alūksnē pie mācītāja pierakstīs. Kāzas noliek 12. maijā. Tad 15. maijā ir arī valsts svētki. Drīzi pirms kāzām „Ziedugravā” ierodas Helēna ar mammu. Ottis vēlu naktī atved no vilciena Alūksnē.
12. maijā, kāzu dienā, trīs pajūgos braucam uz Alūksnes baznīcu laulāties. Ottis, šķiet, ved mūs ar Helēnu. Kāzu mielasts „Ziedugravā.” Bez mājiniekiem kāzās ir vēl Dzeņi un Matisenes Anniņa (saimniece). Pēc kāzām Helēna aizbrauca uz Rīgu, bet es vēl palieku laukos ārstēties. Pasaules arēnā dun kara pērkons. Vācieši laužas uz Parīzi. Taisni žēl franču, kas nemaz nav karam gatavojušies.. Palīdzība no Anglijas-„izsmiekls” ironija. Jūnija sākumā braucu atkal uz Rīgu pie ārsta Rozīša. Izrādās, ka veselība, tiešām pēc gandrīz gada ilgas ārstēšanās, uzlabojas. Tbc., sāk atkāpties. Taisni brīnums , kur man tos gados pietika spēka un uzņēmības vest tik pacietīgu cīņu ar bīstamo slimību. Kamēr esmu Rīgā, briest notikumi, kas skar arī pašos pamatos Latvijas likteni. Lai gan 1939. gada oktobrī no PSRS ir ierīkotas Liepājā un Ventspilī bāzes, izrādās- par maz. 17. jūnijā Latvijā ienāk PSRS karaspēks- tik daudz, cik tā skaita par vajadzību. Pēc 20. jūlija, kad ir notikušas Staļina sistēmas vēlēšanas, es braucu uz laukiem vēl ārstēties un atpūsties. Arī Helēna dabū atvaļinājumu un brauc līdzi. Alūksnē atkal sagaida Ottis, kurš aizvizina uz „Ziedugravu.” Helēna pēc divām nedēļām aizbrauc, es palieku. Briest vēl ievērojami notikumi. Arī Ottis pēc lielas gudrošanas ir sadomājis precēties.. Kaimiņu Egļu Valija būs tā izredzētā. Septembra sākumā gatavojamies kāzām laukos, „Ziedugravā.” 1940. gadā vispār notiek lielie remonti. Dzīvojamā māja tiek apšūta ar ķieģeļiem. Tiek krāsots visur un visu, labierīkots. Jumta daļa arī izbūvē divas istabas un virtuvi. Manā rīcībā nodod vienu istabiņu. Otra brālim Rūdim, kurš tagad vienīgais no mums paliek vēl vecpuišos. Kāzas Ottim tiek rīkotas varenā mērogā. Visi tuvākie radi un kaimiņi būs kāzu viesi. Ja arī es būtu gribējis kāzas rīkot plašas, Ottis droši būtu tam piekritis- mans lielais , labais brālis. Tēvs gan pret izredzēto izturas skeptiski, bet samierinās.
Septembra sākumā sabrauc kāzinieki un nu iet vaļā. Ēdamā, ka galdi lūst, alus. Arī Helēna no Rīgas atbrauc uz kāzām. Pēc kāzām es vedu Helēnu uz Alūksni. Dikti līst. Tā nu es vēl turpinu ievērot sanatorijas režīmu un ārstēties. Rezultāti neizpaliek. Septembra beigās arī es dodos atpakaļ uz Rīgu. Spārni ceļas studijām. Sliktāk, ka tagad mācīšanās Jelgavā. Aizbraucu uz Jelgavu. Uzzinu, ka esmu ieskaitīts III kursā. Vēl šaubas māc arī par veselību. Tā tak tomēr ir visdārgākā manta. Rīgā rudenī nodzīvoju un nekā nedaru, studēšanu atlieku.
19.XI 67.

1941. gads

Sagaidu Rīgā. Dzīvojām mēbelētā istabā Kr. Barona ielā 14 pie Smitiem. Tā kā studēšana atlikta, sāku interesēties par darbu. Dzīvot tikai uz sievas rēķina un no laukiem labvēlības- par maz. Helēna strādā Švarca firmā, tagad Rīgas vīna un liķiera fabrika. Darbu februāra sākumā sameklēju Piena un sviesta rūpniecības trestā. Trestā pārvaldnieks agronoms Rūdis Matisons. Kārtīgs priekšnieks. Pieņem par tehniķi Ražošanas un tehnikas nodaļā. Priekšnieks docents Neilands no fakultātes. Tagad viņš iekārtojies šeit. Februārī pārējiem dzīvot Stabu ielā 29 ( starp Tērbatas un Kr. Barona ielu) pie Usikovoviem. Sakarā ar kvadratūras normu ieviešanu, Usikoviem viena istaba ir lieka. Istabiņa otrajā stāvā ar parketa grīdu, neliela, laba. Nopērkam šādas tādas lietiņas. Ar radio, šķiet, VEF, lietoju, skan tīri labi. Tā nu strādājām un dzīvojam pa Rīgu. Tuvojas pavasaris. Gaiss sabiezē. Neuzbrukšanas līgums, šķiet, gaisā karājas. Tam tagad netic pat 0,00 %. Tad klāt dramatiskais jūnijs. Nakts no 13. uz 14. VI. Traģiski, traģiski, traģiski! 1. jūlijā vācieši iesoļo Rīgā. Okupācija. Vācieši paliek vācieši, ar tiem tauta jau pazīstama 700 gadu. Nekā laba no tiem nevar gaidīt. Piena trests pārveidojas par pārvaldi. Jauna priekšniecība. Štatu samazināšana. Arī man, izrādās, jāmeklē jauns darbs. Pēc ilgākas meklēšanas izdodas atrast darbu kartīšu nodaļā. Pārtika un rūpniecības preces tiek limitētas, ieved kartītes. Sākumā iznāk nodarboties ar tīri tehnisku darbu- kartīšu drukāšana organizēšanu un izvadāšanu pa rajoniem. Vēlāk Miesnieku ielā pie kartiņu izdošanas par vecāko kancelejas ierēdni. Šķiet, augusta beigās vai septembra sākumā pārējiem uz jaunu dzīvesvietu. Šoreiz laimējās dabūt dzīvokli Šarlotes ielā 39, sestajā stāvā. 3 istabu dzīvoklis, viss uz gāzes, centrālā apkure. Brīnišķīgi! Vārdu sakot, ir arī sava laime kādreiz uzsmaidījusi. Helēna strādā turpat vecajā vietā. Viņa katru mēnesi dabū vairākas pudeles, ko var pārvērst vajadzīgās mantās. Regulāri apmeklēju ārstu, lai gan veselība visumā apmierinoša. Tā arī paiet vistraģiskākais 1941. gads.
19. XI 67.

1942. gads

Karš, ierobežojami, trūkums. Strādājam turpat. Mani pārved uz jaunu rajonu Palīdzības ielā par tekstilpreču atļauju darbvedi. Darba vieta tuvāk. Vācieši turpina lauzties tālāk uz Krieviju. Hitlera politikas analfabētisms arvien redzamāk sāk parādīties. Vasarā braucu uz „Ziedugravu” atvaļinājumā. Pa dzelzceļu braukšanai vajag (Bezugshein- norīkojuma atļauja.). Atļaujas dabūjam uz Alūksni caur Limbažiem. Tātad: Rīga- Limbaži- Rūjiena- Valka. Pārsēšanās mazajā bānītī un tad – uz Alūksni. Ottis atkal ir tas, kas izpilda kučiera lomu. Laukos patīkami atpūsties, it īpaši kara laikā, kad pilsētā josta jāsavelk ciešāk. Laukos turpretim ēšana augustā līmenī. Nekad tik labi nav ēsts „Ziedugravā” kā vācu laikā. Braucot atpakaļ uz Rīgu, koferi piebāzti visādu lauku labumu. Gustes ceptā klona maize, sviests, gailītis un protams, šoreiz pēc iespējas vairāk speķa. Veselība turas apmierinoši. Izdodas no ārsta izspiest pārtikas papildporcijas. Vācieši šad tad mēģināja iesaistīt leģionā, kas, protams, neizdodas. Rudenī atkal tieku pārvests uz jauno darba vietu, tanī pat „branžā.” Šoreiz Sarkandaugavā. Ar oktobra mēnesi bieži mani varēja redzēt, rītos soļojot no Šarlotes 39 tālāk pa Dantes ielu uz Sarkandaugavu.
20. XI 67.

1943. gads

Tāds pats kara gads. Drūmi būt vēl jaunam un dzīvot kara apstākļos. Daudzi skolas biedri, jaunības draugi ierauti karā. Vieni- vienā, otri- otrā pusē un ļoti bieži- pret savu gribu. Kad Fričiem sāk sliktāk iet frontē, tiek arvien vairāk meklē „lielgabalu gaļu” pie latvjiem. Nākas vienmēr izvairīties. Labi, ka tās plaušas slimas, citādi friči piespiestu karot. Ottis uz laukiem izkārto mums jaunas gultas izgatavošanu un arī atved to uz Rīgu. Protams, arī lauku produkti tiek atvesti bagātīgi. Strādāju turpat pa Sarkandaugavu, Alekša ielā. Kas tad vēl, ar kuriem kopā jāstrādā. Lūk, viņi, kurus tagad iznesis likteņa vējš pa malu malām. Bruno Kalniņš- priekšniecība. Eduards Auseklis- kreisi noskaņots, bet lāga zēns. Mīl, tāpat kā Kalniņš, ļoti ieņemt uz krūts. Pēteris Klauss- apavu darbvedis. Ar mani darbojas Nora Miķelsone (vēlāk Krūkle), Hugo Banga, Milda Rone, Rasma Tauriņa, Dzilnas kundze utt.. Svētki un ievērojamas dienas dzimtās pie visa trūcīga ēdamā un dzeramā trūkuma. Vasarā atkal atvaļinājumu pavadām „Ziedugravā.” Rūdis ir apprecējies 1942. gadā un aizgājis iegātņos uz Dārzniekiem. Tur ciemojamies arī un vēl citus radus apciemojam. Šad tad arī Helēnas mamma iebrauc no Daugavpils. Tā tas gadiņš iet uz beigām un arī nekas tāds vairāk nenāk galvā par to. Pietiek.
23. XI 67.

1944. gads

Lielo notikumu izmaiņu, pārmaiņu gads. Arvien nežēlīgāk vācieši meklē „lielgabali gaļu.” No darba vietas aiziet gandrīz visi spēcīgākie vīrieši leģionā. Marta mēnesī un, proti, 20. martā pl.20:00 piedzimst Juris. Klīnikā- Brīvības (tagad Ļeniņa ielā starp Stabu un Ģertrūdas ielu). Pēc tam ar fūrmani, ietīts drēbēs, ar mammu atbrauc dzīvoklī Šarlotes ielā. Ieradusies arī vecmāmiņa no Daugavpils. Sakarā ar frontes tuvošanos atkal mūsu mazajai zemītei pieaug tiešas kara briesmas. Vasarā sarunājām kopā ar krustmāti Mildu jūrmalā- tas ir kaut kas vienreizējs. It īpaši bērnam- ideāli. Augustā Sarkanās armijas pārrāvums Lietuvā, krīt Jelgavā. Kaujas pie Slokas. Jūrmalnieki visi klīst uz Rīgu. Panika. Mēs paliekam pilnīgi klusajā Jūrmalā. Frontē nostabilizējas pie Ķemeriem.
Septembra sākumā uz Rīgu. Ko tālāk? Vācieši arvien vairāk cilvēkus eksportē uz Vāciju. Ko darīt? Helēna ar Mildu nolēmušas, ka te arī gaisa nebūs, lai tik ved uz „faterlandi.” Tā nu septembra beigās (laikam 30.) ar līdzpaņemtām nedaudzajām mantiņām stāvam Daugavmalā, lai uzkāptu uz pasažiera kuģa „Stebor.” Drīz kuģis ieņem kursu uz rietumiem. Dzīvojam kajītēs. Brauciens kara laikā ir briesmu pilns, tas saprotams ikkatram. Laimīgi sasniegta Gotenhafena Polijā. No turienes pasažieru vilcienos, kas jau gaidīja diezgan komfortabli ostā. Tālāk uzzinām kur. Runā uz nometni, bet kur nav zināms. Vilciens ved cauri visai Vācijai. Gar logiem slīd viena vācu pilsēta pēc otras garām. Lūk, jau Tīringa ar saviem līdzeniem kalniem un lejām. Skaistas vācu pilsētiņas. Tad Rūras apgabals, Esena, Duisberga. Beigās galapunkts- Spellene- pie Reinas. Apmetāmies barakās. Juris saslimst ar caureju, maziņš- 0,5 gadiņi. Mamma ar Juri dabū telpas pie kāda vācu zemnieka. Zemnieki dzīvo kā pilsētā gāze centrālapkure, tīrība- tip top. Es guļu barakās.
Amerikāņu lidmašīnas iet pāri bombardēt. Barakas trīc kā apšu lapas. Vēlāk noskaidrojas, ka te nemaz sastāvam nebija jābrauc. Sākas formēšana, kur braukt. Saformējas trīs grupas jeb virzieni- Hamburga, Minhene, Berlīne. Mēs iekļuvām trešajā grupā. Brauciens atpakaļ uz Berlīni. Ceļā Jurim vēl sliktāk, un, kad pēc nogurdinošā brauciena esam Berlīnē, viņš ir pavisam vārgs. Iestājoties normāliem apstākļiem, caureja laimīgi pāriet, un puika attīstās normāli. Tagad atliek sameklēt kādu darbu, citādi bez kartiņām tas nozīmē- bez apgādes. Darbu ar Mildu atrodam drukātavā „Hake- Druck.” Īpašnieks- Vilijs Obrmairrs. Es tieku saukts par Herr Pavazar. Darbs kaulu nelauž. Izpalīdzību drukātājiem vīriešiem. Te strādā dažādu tautu strādnieki. Vēl atceros kādu francūzi, holandieti, krievu, ķīnieti. Attiecības ar tiem draudzīgas, jo tie tādi paši „otrās šķiras” cilvēciņi kā es. Darba vieta- Markus štrāsē, dzīvošana- Monezen štrāsē Šarlotenburgas rajonā. Uz darbu braucu 5-bānu. No stacijas Savigni platz līdz Janoniebrike. Pieturas Tirgaren, Zoo, Fridrichštrase, Aleksandrplatz un Janoniebrike.
Ar ēšanu kaut kā varēja iztikt, noskatoties uz skaidri redzamo zaudēto karu. Nedaudz dabū iepazīties ar Berlīni, it īpaši ar Šarlotenburgas rajonu. Pabraucām arī ar metro. Vistrakākā lieta ir amerikāņu un angļi lidmašīnu uzlidojumi. Patvertnes labi iekārtotas kā darbā, tā dzīvojamā mājā. Daudzas vietas Berlīnē tomēr kārtīgi paplucinātas ar bumbošanu.
Nāve un iznīcība te draud katru mirkli.
27. XI 67.

1945. gads

Tā arī viņš pienāk kā daudzi citi- Berlīnē. Karš turpinās ar pieaugošu nežēlību. Tuvojas frontes līnija, bombordēšana pastiprinās. Arī darbu arvien biežāk pārtrauc gaisa trauksmes. Ko saka vācu strādnieki? Piemēram, viens, H. Rību, kuru pašu amerikāņu izbumbo, gaida amerikāņus, otrs- Rokof- krievus. Jo vācu strādnieki ir „kundziski.” Ierodoties darbā, tie uzģērbj darba uzvalku jeb ķiteli, bet uz ielas- hūte, lielā mētelī. Neteiksi, ka tas fabrikas strādnieks. Tā turpinās mokošais karš.
29. XI 67.

Marts ir visdrausmīgākais! Tad bumbas krīt no gaisa tuvumā, kur dzīvojam. Braucot uz darbu, viena postaža, apkārt deg, drausmīgi. Produkti veikalos, it īpaši tie bez kartiņām, saknapinās pavisam. Uz kartiņām noteiktu normu saņēmām gandrīz līdz Berlīnes krišanai. Apbrīnojama vācu precizitāte. Aprīlī atmosfēra pavisam sakarsusi. Berlīnei tuvojas padomju armija. Darbs pārtrūkst. Dzirdama apšaudīšanās pilsētas tuvumā. Neliela panika, bet ne īstā vārda nozīmē. Saejam dzīvot pagrabos. Tur pavadījām apmēram nedēļu. Sevišķi grūti ir Jurītim, kuram palicis knapi gads. Pagrabā piemetas masalas. 2. maijā Berlīne jau ir krievu varā. Vāciešu vīriešus visus kaut kur aizdzen. Vīrieši, kas te ir, veči un invalīdi tikai. Vēlāk pēc dažām dienām lielākā daļa atgriežas. Jurim pēc masalām vēl piemetas plaušu karsonis. Labi, ka tagad var atrasties dzīvoklī. Tas palīdz, un pamazām puika sāk atkopties. Tad pārpratums ar mani. Uz aizdomu pamata tikai no vaņkām no rīta paķerts un aizvests nezināmā virzienā, tas var būt ap 5.-6. maiju. Aizved uz Dalīmu (Berlīnes rajonu). Tur veselas dienas ciet un neprasa ne vārda, varbūt tāpēc, ka rit kara pēdējās dienas.
Dzīvoju kādā pamestā diezgan labi iekārtotā dzīvoklī automātu apsardzībā. Tā arī sagaidu 9. maiju- Uzvaras, miera dienu. Vēlāk visu aizturētos aizved ar smago mašīnu uz rietuma pusi (uz Belcīgas pusi). Te redz dažādu tautību aizturētos, daudz krievu. Mūs no visiem tur tālāk. Rakām bedres. Tā tagad nezinu, kāpēc. Tagad kāds virsnieks mani nopratina un palaiž, sakot „latvieti, ej mājās!” Aizturēšanas laikā ir pazaudējuši manu pasi. Iedod izziņu un viss. Tagad kājām uz Berlīni- ap 70 km. Satiksme nedarbojas. Tas varēja būt ap 20. maiju. Soļoju pa „mimo” vācu šosejām uz Berlīni. Līdz vakaram kādus 40 km esmu nogājis. Uznāk tumsa, maijā tas ap pl.22:00. Izrādās, ka esmu līdz vakaram pienācis gandrīz līdz Berlīnes priekšpilsētai. Arī līdz Berlīnes filmu pilsētiņai Defa. Te iedzīvotājus tikpat kā neredz. Eju vienā pilnīgi bez cilvēkiem, atstātā mājā, liekos uz dīvāna un guļu. Nogurums no lielās staigāšanas liek sevi manīt un iemiegu. Zināmā baiļu sajūta tomēr manāma. Pamostos rītā ap saules lēktu. Kaut kur tuvumā kūko dzeguze. Apkārtne- ļoti skaista. Sāku pa šoseju uz Berlīni turpināt ceļu. Plkst. 16:00 esmu jau Gunevaldes parku rajonā. Mājās ierodos negaidīts. Ko tālāk? Uz mājām, Latviju, tādi nodomi. Prom uz komandējumu. Izzinu, ka var braukt mājās. Bet ar ko? Vilciena nav. Jāgaida. Tas neiet cauri. Meklējam gadījuma transportu. Tāds gadās. Preču vilciens ar elektriskiem piederumiem iet uz austrumiem. Šarloterburgā kāpjam preču vilcienā. Te gadās kompānija- Saulīši, Liepkalni, Hofmaņi un Pavasari. Arī Jurītis ar tiem pašiem bērnu vāģīšiem, ar kuriem aizbrauca uz Vāciju, tagad „uzkāpj” prečiniekā. Attā, Berlīne, attā Vācija! Uz Rīgu, Latviju. Pirmā pārbaude Frankfurtē pie Oderas, tagad tā ir poļu- vācu robeža. Grib izsēdināt, bet izglābj nakts un labais pavadonis. Turpinās ceļš pa Poliju.
Prečinieks pie Lešņas, Polijā iebrauc tupikā, lokomotīve tiek atāķēta. Kas ies tālāk, neviens nezin. Nedēļu nodzīvojam preciniekā, kurš apstājies skaistā, klusā, pie priežu meža, vietā. Interesējamies, kā tikt tālāk. Pērkam un mainām pret drēbēm pārtiku no poļu zemniekiem. Poļu kārtībnieki lūdz taisīties prom. Kāpjam vilcienā un uz- Poznaņu. No turienes uz dēļiem (daļa kravas) caur Poliju tālāk uz Austrumprūsijas pusi. Austrumprūsija tagad anektēta. Kādreiz, lecot no ejošā preču vilciena (jo nepareizs virziens) pazuda koferītis ar dažādām vērtīgām mantām. Tagad cauri Austrumprūsijai uz Lietuvu. Ceļā apzog arī Saulīšus. Lietuvā- Kibartai (Virbalos) PSRS robeža. Filtrs. Filtrī apmēram 10 dienas. Lai ārā nofiltrētu, „iesmērējām” šņabi. Tas līdz. Vienu tomēr nofiltrē un proti, Liepkalnu. Tagad atkal tālāk, uz Kauņu, Viļņu. Kauņā sastāvs lielāku laiku stāv. Mamma apmeklē tanti. Tālāk pie Kašdorišiem vīru līnija iet uz Sauļiem, Jelgavu, Rīgu. Izkāpjam. Saulīši turpina ceļu tālāk uz Viļņu- Daugavpili. Kaidorošā kāpjam uz ogļu vilciena un laižam uz Rīgas pusi. Un tad jau pavīd dzimtā puse, Eleja pirmā pietura Latvijā. Sirds it kā alojās vieglāk, lai gan priekšā lūkojas neziņa. 20. jūnijā ieripojam Torņakalnā. Izkāpjam. Kur? Mamma aiziet pie paziņas Cauro kundzes. Nāk atpakaļ un smaida mums ar Juri, kas nīkstam Torņakalna stacijas telpās. Ejam pārgulēt pie Cauro kundzes Jelgavas ielā. Pēc divu nedēļu nīkstošā brauciena pieklājīgi pārguļam. No rīta meklējam vietu, kur palikt tālāk. Tad izpalīdz Vanda P. Lāčplēša ielā tiek ierādīta istaba. Lai gan pateikšu, tā kā ir pils, sasniegums. Tagad papīra kārtošana. Tā tik bija tiešām īsta birokrātiska papīru būšana. Dabūjām krietni „rindās” pastāvēt, pasvīst. Dabūju pabalstu- „saharus.”
Meklēju darbu. Nelaimējas. Vedeinbauma ielā 4a, dodos karantēnas inspekcijā pie pr-ka Pauniņa. Jā, esot „šanse”- par Cēsu apriņķa inspekciju pr-ku, lūdzu. Saku, ka Rīgā gribētu. Nu labi, par Rīgas ostas karantēnas inspektoru ar 650 rubļiem mēnesī. Esmu ar mieru. Par galveno agronomi, tad strādā Lidija Krasnopoļska. Tātad ar 16. VIII 1945. gadu sāku strādāt lauksaimniecības sistēmā. Pirmais komandējums augusta otrajā dekādē uz Rīgas rajona p/s „Saliena.” Pārbaudu klēšu sagatavotību jaunās ražas pieņemšanai. Augusta beigās ar preču vilcienu braucu komandējumā uz Madonu. Pārbaudu apriņķa sēklu karantīnas inspekcijas darbu. Priekšnieks- agronoms Neders. Pārguļu pie studiju biedra agronoma Ēvalda Kīka, kas strādā Madonā. Priekšnieks Pauniņš iedod komandējumu arī uz Alūksni, lai apciemotu tuviniekus. No Madonas ar vilcienu braucu uz Alūksni. Saimaitājas lokomotīve. Tālāk ar gadījuma mašīnu uz Gulbeni. Tad Alūksni. Iebraucu pievakarē. Tālāk- ar pazīstamu bejenieti- Roberta Bērziņa brāli Vīgantu uz Beju, „Ziedugravu.” Atkalredzēšanās ar mammu, papu, Augusti. Ottis nav mājās. Staļins to paņēmis kursos Urālos. Sāpīgi. Šoreiz tēvs agri no rīta mani aizved uz Litenes staciju, ap 25 km no „Ziedugravas,” jo mazais bānis nedarbojas. Vedu sev līdz daudz lauku labumu, jo Rīgā ar produktiem „tugo.” Rīgā atbraucu ar prāvu bagāžu, kādu laiku dzīvojam „zili zaļi.” Tad darbā uzzinu, ka Pārdaugavā, Dīķa ielā1 var dabūt dzīvokli. Tur stāv tukšs agronoma Spandega 2- istabu dzīvoklis ar mēbelēm. Atbrauc Spandega sieva un sarunājam. Šķiet, novembra beigās pārvācamies uz Pārdaugavu.
30. XI 67.

1946. gads

Pirmais jaunais gads, sagaidīts baltajā, lielajā, labajā Pārdaugavā. Man, saprotams, gabaliņš krietns, ko staigāt un braukt uz darbu Veidenbauma ielā 4a. Tramvaju kustība „klibo” stiprāk kā tagad. Nu, bet, kad vakarā pēc darba esi nokļuvis Dīķa ielā, liekas, viss īstās Rīgas smagums un troksnis pavisam izgaisis. Juris stiepjas garumā un pieņemas spēkā.
Ar ragaviņām var labi pavizināt pa piesnigušajām ieliņām. Jurim te ir arī sabiedrība, puikas viņa gada: Imants, Valdis, Egons. Dzīvoklis ziemas vidū ļoti auksts, it īpaši vējainā laikā. Marta beigās tomēr no logiem tā sasilst, ka gandrīz nevajag kurināt. Mēbeles lietojam Spandega, kuru ir pārpilnība. Dabūjām daļu savu mēbeļu, pazaudētu kara laikā. Skaists Pārdaugavā saplaukst pirmais Pārdaugavas pavasaris. Ķiršu, ābeļu baltās ziedu kupenas nomaina violetās ceriņu. Vasara. Pagalms un sēta plaši. Tur Jurītim un pārējiem puisēniem ir ko „izspēlēties liku likām.” „Ārā, ārā, gribu ārā!” Arvien biežāk man ar mammu nākas klausīties Jura monologā. Vasarā man iznāk vairākas reizes izbraukt komandējumos. Tā arvien vairāk iepazīstu savu dzimteni- Latviju. Viļakas apriņķī ilgāku laiku esmu komandēts pārbaudīt MTS un zirgu punktus. Bērzpils, Baltinava, Rugāji, Balvi, Vīksna- lūk, vietas, kur nākas pabūt. Mežā, tad vēl ir partizāni jeb, kā saka bandīti. Mani kā valsts darbinieku naktīs apsargā „stribiķeļi,” tādi tad bija. Izmantodams gadījumu, ka no Viļakas nav tālu Alūksnes, viesojos „Ziedugravā.” Liepnas zirgu punkta vadītājs mani ar rumaku aizvizina uz Mālupi. „Ziedugrava” no Mālupes- ap 8 km. Kājām tur esmu pēc stundas. Nedaudz paciemojos un ar „ciema kukuli” atkal dodos uz Rīgu. Bažas rada mammas veselība. Lai gan arī gadu nasta (72 gadi) nav mazā, plaušu tuberkoloze, šķiet, ir stipri ieperinājusies. Tanī vasarā vēl esmu Valkā. Tā kā laukos, Ziedugravā, ir samērā labi apstākļi, tēvs ļoti ieteic mammai ar Juri vasaru pavadīt laukos. Ar biļetēm braukšanai vēl ir ļoti grūti. Mans priekšnieks Pauniņš izraksta komandējumu, un Helēna ar Jurīti augusta sākumā ir jau Alūksnē un pēc tam „Ziedugravā.” Es augusta beigās (24.VIII) arī dabūju savu pirmo kārtējo atvaļinājumu- prom uz „Ziedugravu.” Tā nu esam visi kopā. Ieņemam manu istabiņu bēniņos. „Ziedugravā” vēl tad dzīvo Bites un Paegļi, kuriem karā mājas nodegušas.
Skaists ir rudens „Ziedugravā.” Arī ābolu dārzā netrūkst, bet pienu var dzert, cik vien uziet. Mamma (mana) darbos nepiedalās, jo jūtas slikti. Es tad vēl enerģiski palīdzu tēvam rudens darbos, labības pļaušanā un novākšanā. Taisni brīnums, kā viņš ar Gusti un Vali tiek galā ar visiem saimniecības darbiem, jo Ottis nav mājās. Raža izaugusi laba, un es palīdzu to novākt. Braucam tad vēl visi ar drošku ciemos pie bagātiem radiem- pie Dzeņiem „Cepļos.” Tur jau nu tiekam uzņemti kā kāzās. Arī šo to līdzi iedeva „nabaga” rīdziniekiem. Nedaudz iznāca vēl palīdzēt pie kartupeļu rakšanas. Tad arī atvaļinājums ir cauri, un dodamies atpakaļ visi uz Rīgu. Atvadoties mamma ir ļoti skumja un saka: „Diez, vai, dēls, redzēsimies?” Alūksnē apmetāmies pie Pedeciem. Oktobrī komandējums uz Daugavpili, Ilūksti. No Daugavpils uz Ilūksti 18 km dabūju cilpot kājām. Apciemoju vecmāmiņu Alejas ielā. Novembrī no laukiem saņēmām bēdu vēsti, ka mana mamma ir mirusi. Esmu savārdzis ar temperatūru. Skumīgi un nedabīgi ir, kad nevar braukt uz bērēm. Helēna ar Kļaviņu Mildu aizbrauc, es ar Jursi palieku Rīgā. Mamma atbrauc pārsalusi. Atved, cik varējusi, produktus. Novembris. Viss skumīgs. Tad decembris un gads cauri.
3.XII 67.

1947. gads

Turpinās dzīvošana Pārdaugavā, bet „darbošanās”- Veidenbauma ielā. Trūcība, nabadzība ik uz soļa. Drēbju rezerves sīkst ārā, jaunas nav pieejamas. No lētas drānas uzšuju pirmo pēckara uzvalku. Juris tagad jau ir 3 gadi vecs. Visinteresantākais vecums jeb „kāpēc?” laikmetiņš. No darba, tāpat kā agrāk, iznāk braukt komandējumos. Nu, jau esmu pabijis Bauskā, Valmierā, Valkā, Cēsīs, Liepājā, Ventspilī un citās pilsētās. Jūlijā darbā notiek būtiskas pārmaiņas. Inspekcija sadala 2 daļās: skolu kontrole atdalās no karantīnas.
Karantīnā par priekšnieku paliek līdzšinējais priekšnieks Pauniņš. Par sēklu kontroles inspekciju- atbildīgais agronoms Leurda. Es, protams, palieku pie Pauniņa, lai gan Leurda mēģina pierunāt iet pie viņa. Arī Sloka Mārtiņš paliek pie Pauniņa, tāpat Greskina un citi. Karantīna pārceļas jaunās telpās, t.i., uz Lauksaimniecības ministriju Komunāru bulvārī 6. Par galveno agronomu atnāk strādāt kāds Jemeļjans Artemjevs. Sloka ir vecākais inspektors, bet es- inspektors. Leurdas sieva strādā par grāmatvedi. Tā nu strādāšana ministrijas III stāvā. Laboratorija izvietojas IV stāvā. Tiek meklēta Kolorado vabole, vēzis un citi objekti. Rajonos ir kādi pieci inspektori, šķiet. Cēsis, Daugavpils, Talsi, Jēkabpils. Alga ir 700 rbļ. Notiek naudas reforma un kartiņu atcelšana. Nu tik sākas rindas, kurām galu vēl tagad nevar saredzēt. Mamma ar Juri jau ierodas Daugavpilī ciemos pie vecmāmiņas. Uz laukiem, t.i., „Ziedugravu,” liekas, braucam reizē augusta mēneša sākumā. Atvaļinājums man bija augusta mēnesī, to gan atceros. Alūksnē mūs tagad sagaidīja vectēvs Juris, kas tagad Otto vietā bija galvenais kučieris. Pa klusiem lauku ceļiem nonācām „Ziedugravā.” Atvaļinājuma laikā krietni nācās palīdzēt lauku darbos. Jurim arī nebija slikti. Ar Ainu varēja spēlēties pa smiltiņām uz ceļa vai bradāt pa Alūksnes upīti, kura steidzīgi ceļoja garām „Ziedugravai” un tikai pie Bitēm palika mierīga. Augusta pirmajā svētdienā vectēvs mūs ar mammu un Gusti aizvizināja ar Mauzi uz Alūksnes kapusvētkiem. Māmiņai uz kapa aizvedām dažādus lauku ziedus. Apciemojām arī bagātos radus „Dzeņos,” kā arī brāli Rūdi „Dārzniekos.” Tur arī sadraudzējāmies ar Geņas māsa vīru Kuzņecovu. Vasara cauri. Rudens. Ziema klāt.
4.XII 67.

1948. gads

Pēc gandrīz 20 gadiem, ko gan tur var atcerēties, bet šis tas – jāatceras. Nevar atstāt tak baltu vietu. Dzīve turpinās Pārdaugavā. Jurim tagad izpildās 4-20. martā, t.i., dzimšanas dienā, kā parasti, neiztrūkstoši viesi- Jānis, Ottis. Pa darba līniju turpinu komandējumus pa republiku. Parādās pie apvāršņa pirmie kolhozi. Helēna un Juris vasarā ierodas „Ziedugravā.” Man atvaļinājums iekrīt jūlijā. Jā, „Ziedugravā” var atpūsties, uzkrāt spēkus jaunam gadam. Un tas, protams, tiek izmantots. Tīrais lauku gaiss, klusums, miers, daba- tas viss nomierina, atpūtina. Un kur tagad upīte, kas tik mīļi čalo kā sestdienās , baltās bērnības dienās. Kas jauns ārpasaulē? Februārī Čehoslovākijā apsvērums. Komunisti pārņem varu pilnīgi savās rokās. Otrs svarīgs faktors. Staļins pilnīgi „nolād” Tito- dienvidslāvu komunistu vadoni, kurš sāk iet savu ceļu un marksismu iztulko tā, kā viņš to izprot. Par to viņš Tito tiek bezgala reižu nosaukts par imperiālisma „lakeju” un vēl zemiskākos vārdos. Tās ir kaut kas jauns komunistiskajā kustībā. Gads iet savu nobeigumu.
15. XII 67.

1949. gads

Kā tas sākās, kas to lai zina. Droši vien tāpat, kā daudzi iepriekšēju. Dzīvesvieta- tāpat Pārdaugavā Dīķa ielā. Dravnieces māja iepriekšējā gadā nacionalizēta un tagad īre maksājama namu pārvaldei. Šis gads ir lielu notikumu gads gan personiskā, gan sabiedriskā dzīvē. Personiskā- tas ir neveiksmju un bēdu gads. Helēna sāk nopietni slimot ar nierēm. Maijā, pašā skaistākajā gada mēnesī, paliek skaidri zināms, ka tūdaļ viena niere jāizoperē. Arī man pašam veselība, izrādās, sačakstējusi. Nervi pavisam čupā. Jurim tagad ir pieci gadi. Ap 20. VI vedu Juri uz laukiem uz „Ziedugravu,” lai paši Rīgā varētu likties slimnīcā. Man ar Juri Alūksnē sagaida vectēvs ar Mauzi un raspusku. Braucam uz „Ziedugravu.”
Mazais vīriņš iemieg ceļā. „Ziedugravā” tas nodots Gustes gādībā. Laiks tad ir ļoti slapjš, līst katru dienu. Upe izgājusi no krastiem.
Jāatzīmē, ka pirms maija risinājās vēl nelāgāki notikumi. Marta mēnesī Latvijā tika realizēta atkal masveida izvešana uz Sibīriju. Lopu vāģos nakts vistumšākā melnumā no dzīvokļa ligzdām veda veselas ģimenes. Šausmīga būšana, un Staļins tā vien rakstīja- komunisma vārdā, kāda dzīves ironija. Trakajā izvešanas laikā arī māja, kur dzīvojam, nepaliek sveikā. Meklētāji pašā nakts vidū dauzās arī mūsu dzīvoklī. Juris maziņš un baidās. Meklē kādu „vainīgu.” Aiziet neatraduši. Vera F. ar mazo Valdi paslēpusies pie paziņām.
Tūlīt pēc izvešanas pasākuma notiek lielas pārmaiņas. Kolhozi dīgst kā sēnes pēc lietus. „Ziedugravā” saņēmām ziņas, ka vairāki pazīstami aizvesti uz Sibīriju. To skaitā ir arī jaunsaimnieks Bite. Esot ar muti turējies pret kolhozu rīkošanu. Partorgs to bija labi atcerējies. Pietiks par bargo marta mēnesi.
Tātad Juris aizvests laukos, faktiski Gustes apgādībā. Mēs ar Helēnu nīkstam pa Pirmo pilsētas slimnīcu. Helēnai izoperē nieri. Es nervu nodaļā saņēmu „punkciju,” kas stipri satricina veselību vēl vairāk. Mamma pirmā iznāk no slimnīcas. Es tieku ārā septembra sākumā. Mazliet spēkus uzkrājuši, dodamies arī uz „Ziedugravu,” atvaļinājums ( gan slimības, gan kārtējais0. Septembris ir reti skaists un saulains. Alūksnē mūs tēvs sagaida ar drošku. Tur bijām iebraukuši vakarā un viesnīcā pārgulējuši. Braucot gar lauka malu, pretim skrien divi bērneļi. Lielākā meitene (Aina) un piecgadīgais gaišmatis (Juris). Mammu tā arī vairs nepazīst un vairās. Bet tad pierod, un viss ir it kā labi. Tēvs ar Gusti gana kolhoza govis, kuras tagad stāv „Ziedugravu” mūra kūtī. Sava gotiņa un aitas aizdzītas rijā. Septembra vidū no Sverdlovskas atgriežas Ottis, kas tur bija nosūtīts „kursos”. Tikai lauku paciņas to izglābušas no bojāejas. Skaisto septembri nodzīvojam laukos, un oktobra sākumā šoreiz jau Ottis mūs vizina uz Alūksni, lai tālāk dotos uz Rīgu. Oktobrī vēl nolasa kartupeļus.
18. I 70.
Papildus var piebilst, ka Helēnu operēja slavenais urologs Goldbergs. Protams, tas maksāja naudu. 100 rbļ. jāziedo. Arī nodaļas ārsts Henfelds nebija jāatstāj bešā. Vārdu sakot, ārstēšanās maksāju naudu.
18. I 70.

1950. gads

Pēc 20 gariem gadiem galvā itin maz kas palicis par šo gadu. Ir tikai tas zināms, kas tas ir daudz, daudz labāks par iepriekšējiem. Turpinu strādāt turpat. Dzīvošana arī tāpat pa Pārdaugavu, kurš iekšēji arvien vairāk tiek dalīts divās daļās. Mamma, protams, nestrādā. Atvaļinājuma pirmā daļa iznāk jūnija otrā pusē, tā tad arī Jāņi priekšā. Šķiet Helēna ar Jurīti laukos ieradās ātrāk. Ottis atkal ved uz „Ziedugravu.” Skaisti jau tur vasarā ir, nav ko iebilst. Divas nedēļas ātri aiziet un dodos uz Rīgu. Helēna ar Juri vēl paliek. Tikai uz rudens pusi atgriežas. Arī ekonomiski tas ir liels atspaids. No laukiem braucot uz Rīgu, jau vienmēr tiek ņemt viss, ko var paņemt. Obligāti tur ir krietns speķa gabals, lauku (Jāņu) siers, gailis (kauts) un citas mantas. Arī lauku rupjmaizes kukulis netiek aizmirsts. Ottis decembrī uz kādu nedēļu ciemojas pie mums Dīķa ielā. Ottis atsūta arī mums vēl papildus pa paciņai ar lauku labumiem. Jāpiebilst vēl, ka aprīļa mēnesī Helēnai 2. pilsētas slimnīcā izoperēja mandeles. Juri tagad uzpasēja tante Berta. Bez tām decembrī es biju Ļeņingradā. Ņevas prospekts, Moika, Ermitāža.

1951. gads

Gads, šķiet, ievērojams ar to, ka knauķis Juris bija tik tālu izaudzis, ka jātaisās uz skolu. Par pirmiem mēnešiem tā i neko nevar atcerēties. Ā! Tā kā Helēna nestrādā, tad ar Juri maijā ir uz laukiem. Arī man atvaļinājums ir maijā. Ak, šie maiji laukos!
Tik daudz zaļuma, ziedu smaržu un putnu dziesmu! Lakstīgalas tik daudz piedzied košas upmalas pakrastes. Dzeguzes zvani skan nepārtraukti un, liekas, nekur tik īsti kā „Ziedugravā.” Mēs visi vakaros pirms gulēšanas tad ejam pastaigāties uz vecām mājām, Bejas siliem jeb kur citur. Kas tie visi esam? Es, Helēna, Aina un Juris. Guļam augšas istabās. Apakšā jau ir Valdiņš. Tas ir tikai dažus mēnešus.
Un tad augustā visi atkal esam Dīķu ielā. Jāgatavojas skolai. Bez Jura vēl mūsu mājā uz skolu jātaisās Valdim, Imantam un Egonam. Nu un tad klāt ir 1. septembris. Mammas pavadīts, Juris iesoļo 24. pamatskolā. Neliela bērzu pudura ieskauta skola. Un tad jau bez mammas puika soļo skolas darīšanās. Sekošana dienasgrāmatas atzīmēm. Piecinieks seko pieciniekam- teicamnieks. Tā tas nu ir sācies.
Augusta mēnesī krusta Valdi. Man jāuzņemas krusttēva loma. Esmu atkal laukos, savējo vidū. Salasās radi, draugi, kaimiņi, paziņas. Valdim tiek dots vārds. Kristībās jautri. Iedzerts tiek pašbrūvēts šņabis jeb, kā te sauc, „dzimtene.” Ēdamā, kā jau laukos, cik vien uziet. Ottis pēc krustībām mani ar zirgu ved uz Alūksni. Atceros- ļoti sauss rudens. Braucam pa tīrumiem kā pa šoseju.
Septembris, oktobris, novembris- uzmanības centrā skola. Pirmā klase. Skola ir iepatikusies. Pat pie saaukstēšanās, ar temperatūru negulēs jau.

1952. gads

Sākas ar to, ka topu divkārtīgs krusttēvs. Jaunajā gadā, resp., vecā gada vakarā krusta brāļa Rūda dēlēnu. Vārds tiek dots- Jānis. Pēc jaunā gada Ottis ar ragavām, resp., kamanām ved uz Rīgu. Tas arī ir mans pēdējais brauciens ar Otti- manu mīļo vecāko brāli.
Martā pienāk telegramma, ka Ottis ar trieku miris. Tas nu ir vienreizīgs trieciens. Marta pēdējās dienas ( pieturas ļoti auksts, saulains, skaidrs laiks). Pēc Otta apglabāšanas Alūksnes kapos bēru mielasts- „Ziedugravā.” Skumji.
Vasaru atkal visi esam laukos. Neparasti bez Otta. Mazais Valdiņš paliek viens. Pēc atvaļinājuma atkal Rīgā. Septembrī Jurim skola, šoreiz otrā klasē. Vasarā parastie darba komandējumi pa dažādiem republikas rajoniem. Tie pat vecie jautājumi. Kolorādo vabole, vija, kartupeļu vēzis, nematode utt.. Un tad oktobrī teleforma zvans uz darbu. Paziņojums, ka tēvs ir miris. Vasarā, un jau īpaši pēc Otta nāves tēvs jūtami savārga. Un tagad traģiskais brīdis klāt. Kolhozā un visā Alūksnes apkārtnē plaši izplatījušies lopu mutes un nagu sērga. Smagā automašīnā kādā oktobra pelēcīgā svētdienā tēvu aizvizina uz Alūksnes kapiem. Pavisam skumji pēc tik tuva cilvēka zaudēšanas. Bet kur izeja, ko darīt? Ir tikai viena atbilde. Dzīve turpinās. Starptautiskā plaknē šis gads ne ar ko nav sevišķi ievērojams. Turpinās visā spēkā aukstais karš. Apvienotās nācijas krusto šķēpus. Višinskis (tas pats, kuram tik lieli nopelni PSRS pievienošanai Latviju). Un tā 1952. gads atkal aiziet mūžībā, lai dotu vietu jaunam.

1953. gads

Lielu pārvērtību gads. Martā dzīvi beidz Josifs Staļins, kurš līdz tam tika ne mazāk cildināts kā Maskava. Vēsture tikmēr atkārtojas. Berija mēģina izrauties galotnē, bet neizdodas, jukas. Pēc Staļina nāves drīz atveras „lāgeru” vārti miljoniem nevainīgu upuru. Bet kā lai amnestē tos, kuri „nevainīgi” nodoti? Un tādu nav mazums- simti, tūkstoši, miljoni. Tāda nu ir bijusi vēsture. Bet vai tik tā var klusēt. Hruščovs izraujas galotnē. Tāda ir dzīve, tā rit tālāk. Berlīnē dumpojas vācieši.
Darbā saskāros ar septembra plēnuma lēmumiem. Tagad viss lauksaimniecības vadīšanas centrs ir MTS. No Lauksaimniecības ministrijas telpām inspekcija pārceļas uz Veidenbauma 4a. Ministrijā nepietiek vietas. Septembrī mani nosūta komandējumā uz Arhangeļsku. Tur ostā jāatvieto inspektore, kas ir Ļeņingradā kursos. Septembra beigās izbraucu uz Arhangeļsku.
Brauciens vienreizējs ar vilcienu caur Ļeņingradu. Ļeņingradā jāpārsēžas. Pēc Ļeņingradas vilciens dodas taisni uz Austrumiem-Vologdu. No Vologdas- taisnā līnijā uz Ziemeļiem. Brauciens vilkās divas diennaktis. Brauciens no Vologdas turpinās vienīgi caur mežiem. Arhangeļskā nokļūstu, pārceļoties ar kuģīti pāri varenai Ziemeļu Dvinai. Apmetos viesnīcā (vienīgā) „Intūrist.” Istaba apmierinoša. Sāku kārtot formalitātes, atļauju uz kuģa. Visi nedēļas papīri kārtībā. Tagad jādodas uz darba vietu, jābrauc kādi 10 km pa Severnaju Dvinu uz Baltās jūras pusi. Netālu no Severnajas Dvinas ietekas Baltā jūrā atrodas neliela sala „Čizivska.” Te izvietoti robežsargi un muitnieki. Te notiek no ārzemēm ienākušo kuģu pārbaude. Dzīvošana te pēc zaldātu šnites. Veļa gan bija pašiem jāgādā, ēšana- zaldātu. Muitnieki mainās pēc 10 dienām. Man bija te jānīkst gandrīz mēnesi. Oktobra beigās beidzās man komandējums un, tā kā neviens to nepagarināja, taisos uz māju pusi. Čizivskā nācās piedzīvot paisumu un bēgumu. Mājas te uz pāļiem. Vairākas reizes vētras laikā ūdens sniedzās turpat līdz dēļu celiņiem.
Atpakaļ brauciens- caur Maskavu. Maskavā vilciens pienāca Jaroslavļas stacijā. No tās ar tramvaju taisni uz Rīgas staciju. Nopirku biļeti, bet, tā kā vilciens gāja ap 20:00, tad varēju nedaudz iepazīties ar Maskavu. No Arhangeļskas vilciens Maskavā pienāca rītā ap 8:00, tātad divpadsmit stundas manā rīcībā. Nogurums. Pats uz savu roku sāku pētīt Maskavu. Pirmais izpētīju Sarkano laukumu. Ieeja arī kādā vēsturiskā muzejā uz Sarkanā laukuma. Pirmo reizi ieraugu Kremli. Staļina laikā vienmēr šis vārds bija saistīts ar baismām. Palūkojos arī Maskavas aizkulisēs, resp., nomalēs. Aina šeit, protams, nepievilcīga. Visvairāk vēroju kvartālus ap Rīgas staciju. Vakarā sēžos vilcienā un pa nakti turpinu virzīties vecās, labās Rīgas virzienā. Nekas vairāk arī šinī gadā prātā nenāk, kas būtu atzīmējams. Tātad 1953. gads 31. decembrī noslēdz savu lappusi.
15. XI 70

1954. gads

Šķiet, tā aizmirsies, ka jānobeidz ar šo pašu vienu teikumu. Faktiski tā nav. Jau 1953. gadā bija izlēmis, ka sava agronoma izglītība galu galā jānobeidz.. Strādāt jau varēju, bet sajūta, ka neesi pilnīgs agronoms, kremta. Izrādījās, ka esmu tā nokavējis studiju atjaunošanu, ka jāsāk no gala, ar iestāju eksāmeniem. Eksāmeni tika arī gatavoti- un proti: latviešu valoda rakstiski, mutiski; krievu valoda; fizika un ķīmija. Pēc samērā nelielas, bet intensīvas mācīšanās stājos pie eksāmeniem Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijā Rīgā, Ausekļa ielā 7. Pieteikušies bija vairāk nekā uzņem neklātienes fakultātē. Tātad- neliels konkurss. Pēc eksāmenu pabeigšanas varēju konstatēt šādas atzīmes: latviešu v.- 4, krievu v.- 4, fizikā-4, ķīmijā-5. Tātad – gada sākumā tiku ieskaitīts LLA studentos. Mācīšanās gan šinī gadā vēl sevišķi nevedās. Nokārtoju tikai dažus priekšmetus, kas man fakultātē jau bija nokārtoti pie pasniedzēja Profesora Idenieka, botāniku, zooloģiju.
Darbs turpinās pa vecam Veidenbauma ielā. Vasarā komandējumi. Dzīve Dīķu ielā. Juris pa vasaru dzīvoja „Ziedugravā.” Atceros, ka tikai augusta beigās no Ērgļiem braucām uz Alūksni. No Bejas (ar ābolu kravu līdzi), šķiet, vectēvs atveda. Gulējām pie Elvīras mācītājmuižā. Agrā rītā cēlāmies uz autobusu. Juris šinī gadā taču pavasarī, beidzot 3. klasi, uzšuva, vecmāmiņas dāvinātu, brūnu velveta uzvalku ar angļu tipa biksēm. Viss.
15. XI 70.

1955. gads

Darbā, šķiet, viss bez pārmaiņām. 1955. gada martā atstājām Pārdaugavu, Dīķa ielu un ienākam Rīgā, Sarkanarmijas ielā 71-48. No atsevišķa dzīvokļa pāriet dzīvokļa daļā nav visai pretīgs darbs. Mammai laikam vislielākais nopelns. Ne visai savlaicīgi mēbeles un citas mantas palīdz atvest Berta no Pārdaugavas. Regulējamo galdu, lielu dīvānu, kurš aizņem lielu platību no jaunajām telpām. To augšā palīdz uzstiept Mārtiņš Sloka, ilggadīgs darbabiedrs. Aprīļa mēnesī Ventspilī saslimst darbabiedrs Pēteris Ozols.
Iznāk man viņu aizstāt Ventspilī. Kopā ar inspektoru Andreju Svetskoju dežūrējam pārmaiņus 24 stundas. Mitinos viesnīcā „Rīga” pie Ventas. Pieņemot daudzus no ārzemēm pienākušos kuģus, bieži iznāk iepazīties ar Ventspils nakti. Brīvās dienas bieži stāvu cukura rindās, kuras vēl tanī laikā diezgan garas. Lai gan aprīļa beigās atkal esmu Rīgā, maijā atkal jābrauc uz Ventspili, mājās koki vēl kaili. Atvaļinājumā uz laukiem dodamies pa Jāņiem. Laukos vēl tikai zied ceriņi. „Dārzniekos” dārzā pilnā sparā vēl dzied lakstīgalas. No laukiem uz Rīgu dodamies jūnija beigās. Šinī gadā no darba vietas dabūju Dubultos vasarnīcu- vienu istabu, resp., balkonu. Vasara aiziet Jūrmalā. Rudens un tad ziema, gads aizritējis.
16. XI 70.

1956. gads

Starptautiskā mērogā: ungāru sacelšanās oktobra beigās. Pārmaiņas Polijā tanī pat laikā. Gromiko tiek pie teikšanas, Rokosovskis laižas uz PSRS. Ungārijas notikumi tiešām satracina visu pasauli ar savu vienreizīgumu. Arī Suecas afēra beidzās ar Īdena norietu. Padomju Savienībā 20. kongress. Hruščovs grožus stingri saņēmis savās rokās. Staļina atmaskošana. Dzīvi palikušie no Sibīrijas un tundras dodas uz dzimtām pusēm. Darbā svarīgākais notikums ir priekšnieka Josifa Pauniņa aiziešana pensijā. Tas bija priekšnieks, kuram bija autoritāte. Arī pret mani viņš izturējās objektīvi un izpalīdzīgi. Intrigas darbā tad neeksistēja. Geskinas atbrīvošana no direktores posteņa bija pārbaudīts un objektīvs lēmums. Augusta mēnesi pavadām Pauniņu pansijā. Iedzeram pa glāzītei uz viņa veselību. Viņa vietām nāk Artemjevs jeb, kā citi sauc, tas jūrnieciņš. Sloka kļūst par galveno, es- par vecāko agronomu. Pret mani Artemjevs izturas samērā labi. Pats tomēr slikti pārzina darbu un nejēga arī citā lietās. Laukos atvaļinājumu pavadām, šķiet, jūnija mēnesī ar Juri divatā, jo Helēna sākusi strādāt „Uzvarā.” Iznāk nogaršot arī zoss kājiņas un citus saldumus. Un tā gads arī cauri. Rakstāmgalds arī tiek iegādāts, tā, ka istabas nav tik tukšas kā ienācām. Kara laikā ir zaudēts viss. Viss jāsāk no gala, un dzīve turpinās.
18. XI 70.

1957. gads

Starptautiskā līmenī laikam, „rietumu frontē bez pārmaiņām.” Savienības mērogā turpinās destaļinizācija. Darba frontē- darba vieta no Veidenbauma ielas 4a atkal aiziet uz Lauksaimniecības ministriju, Komunāru bulvārī 6. Tepas diezgan saspiestas. Jurim paliek 13 gadi. Krusttēvs uzdāvina „Ļubiteļu.” Es uzšuju jaunu uzvalku, brūnas bikses ar raibajiem svārkiem. Šūšana notiek pie veca skrodera Miezīša Pārdaugavā. Nopērku arī rokas pulksteni „Kama.” Vasarā, šķiet, jūlijā visi dodamies atvaļinājumā uz „Ziedugravu.” Ar „Ļubiteļu” Juris iztaisa ne vienu fotogrāfiju. Nu tad arī gads steidzas uz rietu.
19. XI 70.

1958. gads

Pasaules mērogā, šķiet, nekas tāds svarīgs nav. Savienībā turpina neierobežoti valdīt Ņikita.
Pastiprināti mācos LLA. Intensīvi tiek kārtotas ieskaites, eksāmeni, piedalos sesijās. Vasarā Vecaucē- meliorācijas prakse. Vienīgā prakse brīvā dabā. Juris 50. vidusskolā beidz 7. klasi. Pelēkajā uzvalkā (jaunā) saņem apliecību. Tā nav slikta. Eksāmeni nokārtojas arī labi. Vasara paiet ātri. Juris dažus mēnešus pastrādā „”Dārzu trestā.” Rudenī ceļš uz 1. vidusskolu. Skola solīda, ar labu autoritāti, ieskaita klasē ar angļu valodu. Audzinātājs Āboliņš. Mācības rit jau ne tikai gludeni kā 50. vidusskolā. Klases sastāvs tiešām labs. Darbā pa vecam. Vasarā- komandējumi. Konfektes un mamma.
20.XI 70.

1959. gads

Jā, šķiet, aizritējis tik tālu, ka vārga atblāzma. Nu, kas vēl nav izgaisis, tas uz papīra uznesams. Starptautiskais stāvoklis galu galā viens un tas pats, cīņa starp divām sistēmām. Lai arī ārēji laikam šķiet, ka tas uzlabojas, iekšējos dziļumos verd iznīcināšana, sagraušanās kāre. Savienības mērogā turpinās Hruščoviade. Arvien lielāka plaisiņa veidojas PSRS- Ķīnas attiecības, kaut gan uz āru tā vēl neuzpeld. Republikā turpinās plānu pielikšana un tautu draudzības ideju uzvaras gājiens. Lielā miera tauta latviešiem sniedz arvien lielāku palīdzību un atbalstu ne tikai materiāli, bet arī ar dzīvo spēku.
Personīgā dzīvē tas- svarīgu notikumu gads. Pēc daudzu gadu intensīva darba nobeigumam tuvojas LLA agronomijas fakultātes kurss. Aprīlī- valsts eksāmeni. Eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs –Profesors Ev. Ozols, entimologs. Eksāmeni politiskajā ekonomijā, laukkopībā, lauksaimniecības organizācijā. Visus valsts eksāmenus nokārtoju uz teicami. Diploms kabatā, kas apliecina, ka esmu mācīts agronoms. Tagad neviena iestāde, neviens cilvēks nevarēs pārmest, ka esmu tikai tāds pusagronoms ar nepabeigtu augstāko izglītību. Noslēgumā balle Ausekļa ielā 5, tiek iemests arī savs šņabītis, papriecāties. Starp LLA beidzējiem- neklātniekiem- ir arī Lauksaimniecības ministrijas ministrs A.Ņikonovs. Ministrijas darbinieki Elješans un Liberte, ne agrāk pazīstamiem V.Zvirgzdiņa u. c..
Atvaļinājums vasarā laukos, atkal „Ziedugravā”, var kaut cik atkopties pēc grūtā darba cēliena. Ne te benzīna smirdoņa, ne pārblīvēta cilvēku ņudzoņa staigā. Pat nauda te reti jāaiztiek. Tā ir pārmaiņa, kas kaut cik atdzīvina. Tu paņem makšķeri, uz āķa uzspraud dārzā izraktu slieku un ej uz Bejas dambi. Nemaz dažreiz nav ilgi jāgaida, kad asaris velk pludiņu dibenā. Un tad ārā loms. Citreiz tas ir tīri maziņš, bet vai prieks par to nav tikpat liels? Citreiz atkal tev sagribas palasīt ogas, teiksim, meža zemenes. Un tad tu aizej uz Matisenes birztalas izcirtumu, salasi sārtās, delikātās odziņas un, saulē sasildītas, tu liec sev uz mēles. Dažreiz tev nav slinkums, un tu viņas salasi veselu krūzīti vai litru. Un tad mājās ar saldu pienu ēd un priecājies par to darba dienu. Un vēl citreiz tev iegribas nogaršot sēnes. Jāiet uz Pļeņķu birztalām. Meriju birztalās tā citreiz var pielasīt pilnu groziņu. Un tad ar jauniem kartupeļiem tu ēd krējumā un sviestā saceptas sēnes. Tad atkal tevi vilina mūžam ceļojošais strauts- Alūksnīte. Tu noej apakšā no stāvas kraujas aiz kūts. Nosēsties uz kādas no lielākiem pelēkiem akmeņiem, kuru te tik daudz- kā aitu bars ganītos. Sēdi un ļauj sev klausīties strauta čaloņu. Tas nomierina domas, paceļ tevi kaut kur iztēlotā pasaulē. Un saulē ūdens strautā vizuļo vienā sudrabā. Jo pasaulē nav skaistāka, dzidrāka strauta kā šis. Un ja tas varētu stāstīt, tam būtu tik daudz, ko teikt, droši vien no pēc ledus laikmeta skaitāms tam mūžs.
Bet, ja jūlija karstajās dienās, it īpaši siena laikā, esi nostrādājies pļavā vai ganos, valdīdams lopu baru, pusdienas laikā tu pameklē- dziļāko atvaru. Tev, zinātājam, tas tālu nav jāmeklē- pie vecām mājām jau viņš ir. Tu peldies un ļaujies tekošā ūdens skavām. Jā, bet šoreiz pietiek, citā stāstījumā par „Ziedugravu” vēl būs tā kā tā jāatgriežas.
1959. gads rudenī paņemam, resp., mamma to izdara, no darbavietas zemi augļu mazdārziņa ierīkošanai. Visi esam nolēmuši, ka ņemam dārziņu Rumbulā, t. i., aiz Rumbulas stacijas un Daugavas labā krastā. Tanī laikā valdīšanai ir vismaz tik sajēga, ka, iedodot iedzīvotājiem zemi 600m2 lielu pleķīti, komunisma pamati viss netiks grauti, bet- balstīti. Tā nu septembra beigās dabūjam zemi. Atmatā un nedaudz purva mala. Pēc satura- augsne mālaina. Čigāns par 100 rbļ. (vecie graši) uzar. Oktobrī sastādām pirmās 10 ābelītes un 1 plūmi („Viktorija”). Stādīšanā piedalās arī Juris. Visapkārt visi darbojas uz kaila lauka ar stabiem un būvēšanu. Citi būvē pagaidu mājas, cits- uz reizi- īstās. Dzīve rit tālāk.
26. XI 70.

1960. gads

Kā plānots, iesāk soļot jauns gadu desmits- sešdesmitie. Mierīgā līdzās pastāvēšana turpinās. Lielākais ugunsgrēks, šķiet, Alzīrā vēl, lai gan faktiski ar de- Gola nākšanu pie stūres Francijā 1958. gadā, šis konflikts norimst. ASV pie stūres nāk pavisam jauns prezidents Džons Kenedijs. Savienībā turpinās Ņikitas ēra. Kukurūzas aizraušanās vietā tagad āboliņa likvidēšana. Augonis starp PSRS-Ķīnu kļūst arvien lielāks un sāk atsegties arī nekomunistiem.
Pēc Andrejevas bēgšanas aizceļ Artemjevu. Vietā nāk Furtiks. Strādāju par vecāko inspektoru. Piedāvā iet uz ostu (Rīgā) par vecāko inspektoru. Netīk ostas gaiss, atsakos. Augusta mēnesī seminārs, konference caur Ainažiem, Pērnavu uz Tallinu. Un tad Tallinā sagaida Igaunijas akadēmijas galvenais agronoms Kakters. Apmetāmies viesnīcā. Iepazīšanās ar igauņu kolēģu darbu. Iepazīšanās ar Tallinu. Skaista mūžsenā igauņu pilsēta. Apskatīts it īpaši rūpīgi centrs (vecā pilsēta). Tepat jūras augstie klinšu krasti ( uz Rietumiem no Tallinas). Piritas piepilsēta (vasarnīcu dēļ) ir vienreizēji skaista. Igauņu tauta jau no seniem laikiem ir tuva. Sakā klausāmies referātus. Lasa arī Profesors Ozols un citi pazīstami. Šinī gadā Aina beidz Alūksnes vidusskolu. Visi esam izlaiduma svinībās. Nakti pārguļam, resp., pārnīkstam pie Veras Jaunalūksnē un no rīta dodamies uz „Ziedugravu.”
15. XII 70.

1961. gads

Starptautiskajā aspektā turpinās mierīga sadzīvošana. Ķīnas nāves rosīgs ir Moiss Čombe. PSRS Hruščovs turpina iepazīties ar otro pasauli un gremdēt lauksaimniecību. Republikā viss rit pēc Maskavas notīm, t.i., demokrātiski. Reorganizācijas gan arī tagad ir modē, it īpaši lauksaimniecībā. Darbošanās turpat vecā vietā. Vasarā atvaļinājums, kā parasti, „Ziedugravā.” Parastās nodarbības- pastaigas, ogošana, sēņošana, zvejošana utt.. Veselības nostiprināšanai novembra mēnesi pavadu Bulduros sanatorijā. Juris mokās ar vidusskolu, bet panākumi ļoti niecīgi. Dārziņā arī vasarā ir ko darboties. Ābelītes stiepjas garumā un platumā. Pagaidu mājiņā tomēr dzīvojam pamaz un neguļam arī. Taisni brīnums, ka visi notikumi un fakti tik pamatīgi piemirsušies.
20. XII 70.

1962. gads

Starptautiskā plāksnē svarīgākais: Kubas krīze. Pēc Fidela Kastro parādīšanās uz arēnas Kubas attiecības ar ASV saasinās, bet ar PSRS- satuvinās, gluži likumsakarīgi. Kubas krīze laimīgi beidzas. Mēs izvācam mierīgi raķetes, jenkiji apsolās nelauzties Kubā. Mao spļauj baltu par mūsu izdarīto, jo kas gan būtu viņam labāk, ja ne PSRS un ASV plūkšanās. Ņikita Sergejevičs turpina pūlēties komunisma labā, bet paliek bez maizes. Izpalīdz tie paši nolādētie kapitālisti. Republikā šis ir slapjais gads. Līst vienā līšanā, it īpaši- rudenī. Kartupeļu raža ir ļoti niecīga un graudaugus, neskatoties un tehniku, nevar novākt.
Atvaļinājumu pavadām „Ziedugravā.” Valdis stiepjas garumā. Ar skolu zēnam iet muļķīgi. Iznāk sēdēt vairākas reizes vienā klasē. Juris sāk ķēpāties ar meitenēm. Pielaiž tādu kļūdu, ka iekrīt nevajadzīgos valgos. Vecāku neklausīšana top par likumu. Taisni brīnums, ar kādu stūrgalvību padodas kārdinājums! Vecākiem tas viss jāpārdzīvo, tik nepatīkami, tiek nejēdzīgi iznāk. Neskatoties uz pieņemtiem mēriem, Juris dara savu- apprecas. Vārdu sakot, pamet vecākus. Skumji, ka viens bērns, un tik cietsirdīgs. Dzīve iet savu gaitu.
26. XII 70.

1963. gads

Pavisam tā sākums- tumšā miglā tīts. Starptautiskā plāksnē tas ievērojams ar ASV prezidenta Džona Kenedija bojāeju. Traģisks tiešām ir šī jaunā, daudzsološā prezidenta liktenis. Vjetnamas konflikts turpina pieaugt. Ķīna arvien atklātāk izrāda savu nekārtību. Jā, tā nav Ungārija. Ar to ir jārēķinās visiem. Republikā turpinās tikai nenozīmīgi fakti.
Juris tagad Pumpuros. Mēs ar mammu Rīgā. Jūlija mēnesī pieredzes apmaiņa Lietuvā. Esam četri- es, Rutkovskis, no labrotorijas Veskina, Vizla- Viļņā. Galvenos vilcienos apskata senā Lietuvas galvaspilsētā Neris krastos. Bez tam pirmo reizi dabā vērojam Kolorado vaboles. Skaists brauciens ir uz Traķiem. Traķu ezers ir vienreizējs Heņka parāda Kauņas centru. Tas ir lielisks, tik ar eiropeiskām celtnēm. Lūk, tas arī viss.
26. XII 70.

1964. gads

Starptautiskā plāksnē viss griežas ap ASV un PSRS. Džonsons atkal kļūst vēlēts prezidents. Vjetnamā arvien saasinās situācija. Rudenī tiek gāzts Hruščovs, tātad viņa ēra beigusies. Dumjākais ir tas, ka tagad viņš nevar brīvi justies, bet, kā gandrīz noziedzniekiem, jādzīvo uzraudzībā. Republikā it nekas.
Jurim klāt 20 gadi, tātad pilngadīgs. To arī viņš izmanto un tīšām pret vecāku gribu slēdz laulības. Iepriekš jau skaidri zināms, ka tur nekas nesanāks. Bet viņš tak grib būt pārāks. Un, lūk, augļi. (Attiecības uz 1962. g.) Rudenī Grīnvaldei Valmierā kāzas. Ar vārdu sakot, augustā Rūjienas apkaimē nosvin lauku apstākļos kāzas. Valdis iebrauc Rīgā, mamma pavada atpakaļ uz laukiem.
Septembrī pieredzes apmaiņas brauciens uz Moldāviju. Rīgas lidostā sēžamies lidmašīnā un braucam uz Kišiņiem. Nosēšanās Viļņā un Ļvovā. Tad Kišiņeva- dienvidu skaistule. Bez Kišiņevas apmeklējam Tiraspoli. Pazīstamas izjūtas (Matinga), kas agrāk bija Rīgā viesojies. Kādā sovhozā (Frunzes) saēdāmies vīnogas tiek, cik spējam. Iedod arī pakas līdzi uz viesnīcu. Otra lielākā braukšana uz Ungenu (Rumānijas robežstacija). Pa robežu tek Pruta. Ungenas karantīnas darbinieki sagaida ļoti viesmīlīgi. Dzeram vietējo vīnu. No Ungenas uz Kišiņevu kopā ar Miķeli braucam ar gadījuma mašīnām. Skaists brauciens pa augstienēm un ielejām. No Kišeņevas ar lidmašīnu vienu dienu (svētdien) dodamies uz Odesu pa Melno jūru. Ievērojamākās celtnes (Operu), tāpat parku (Arkādija), ir ko apskatīt. Vakarā ar taksi braucam uz Kišiņevu. Atpakaļ braucam ar vilcienu caur Kijevu. Kijevai tiek ziedota nepilna diena. Ar ekskursiju biroja pakalpojumu apskatām visas ievērojamākās vietas. Uz savu roku pētam metro, Kreščatiku (galveno ielu), Dņepru u. c.
Tad mājās Juris 1. novembrī aiziet armijā- Baltkrievijā. Mamma saslimst (nieres). Un tā gads galā. Janvārī 2. piedzimst Jurim puisītis Jurītis.
28. XII 70.

1965. gads

Starptautiskā arēnā tas pats- it nekas. Dzīvosim. Linkolns darbojas pa ASV. Brežņevs ar Kosiginu- pa PSRS. De Gols- pa Franciju. Erhards- pa Vāciju, bet Haralds Nilsons- pa Angliju. Ķīna kāpina strīdu ar PSRS. Republikā nekā tāda nav.
Juris turpina dienestu Baltkrievijā. Eļskas mežā aiz dzeloņstiepļu žoga ( es tā iedomājos, jo Juris par to nestāsta, nav arī jāstāsta) dien. Pasauli tur neredzēt, kā tiem, kas iedalīti pilsētu garnizonos. Vēstules raksta kārtīgi. Varbūt aiz aprēķina, lai neaizmirst, bet varbūt arī ne. Augustā atbrauc atvaļinājumā. Mēs tikko pārbraukuši no laukiem, kad satiekam formā (zaldāta) tērpu Juri. Vasarā dzīvojam dārziņā. Mamma vasaru pavada Ogres sanatorijā. Dārzs arvien vairāk sakuplo. Raža rudenī- neliela. Zemenes vēl ražo dūšīgi. Arī avenes dod savu daļu. Vasara sanāca laba, saulaina. Tad rudens Rīgā, darbā utt. Februāra sākumā esmu Minskā darba apspriedē. Zvanu Jurim, bet nesanāk. Ar lidmašīnu braucu uz Rīgu. Decembra sākumā Maskavā, apspriede centrā.
22. I 71.

1966. gads

Starptautiskajā mērogā- tā pati nemierīgā līdzās, pastāvēšana. Savienības mērogā- tā pati plānu pildīšana, bet ar dzīves līmeņa celšanu- diezgan bēdīgi.
Juris turpina dienēt Baltkrievijā. Pāris reizes ir arī atvaļinājumā. Sarakstīšanās- regulāra. Regulāri arī sūta nedaudz „moni.” No sākuma- līdz 5 rbļ., bet vēlāk- 3 rbļ. mēnesī. Varbūt nevajadzēja? Kas to lai zina? Ar Ritu sāk tā lieta jukt ārā. Vai tad tā var iztikt bez vīrieša? Meklē, ar ko flederēt. Vienreiz man pat izdodas noķert „nozieguma” vietā.
Vasarā uz Jāņiem ar mammu esam atvaļinājumā „Ziedugravā.” Līgot braucam uz „Dārzniekiem.” Ar mums vēl ir Valdis un Guste. Skaists ugunskurs, resp., Jāņugunis Ziņģu kalnā. Skaistas rīta debesis atspoguļojas Jāņu rītā. Pārējo laiku- atelpa pa dārziņu. Ābolu vēl pamaz. Zemenes gan vēl dod krietnu ražu. Kad atbraucām pēc Jāņiem, nedaudz pagatavojušās. Tad rudens Rīgā. Darbs.
30.I 71.

1967. gads

Arī šis ir lielu notikumu, pārvērtību gads. Kas gan nepārvēršas, tātad nekas nestāv uz vietas. Vjetnamas kara purvā mīcīšanās uz vietas, bet arī tā ir pārvērtība. Sākumā pasauli satricina. Izrādās, „5dienu karš” pret arābiem. Šķiet, īpaši Naseru slēpj no kraha. Čehoslovākijā manāma rūgšana.
Aprīļa sākumā braucu uz 1, 5 mēnešu kursiem. Apmešanās Timirazova Lauku Akadēmijā. Arī mācības augu aizsardzības katedrā. Maskava tiek sīkāk iepazīta. Kopā ar Lietuvas inspekcijas vecāko agronomu Kozlaukas nokārtoju eksāmenu uz „5.” Maija vidū atgriežos. Zied ievas. Eju atvaļinājumā. Maija pēdējā dekādē izbraucu uz laukiem atvaļinājumā.
„Ziedugrava” vēl pilnos ziedos. Lakstīgalu pogošana un dzegužu zvani nerimst ne nakti, ne dienu. Piedalos kartupeļu stādīšanas talkā. Jūnija vidū kaimiņam Jurim Miķelsonam kāzas. Juris atvaļinājumā. Nokārto šķiršanās formalitātes. Arī tiek Jura kāzās. Jāņos Ņilas Arturam kāzas. Ar mammu piedalāmies. Līst kā pa Jāņiem. Dārziņos pirmais lielākais ābolu gads. Ievācam pirmo bagāto ražu. Dārza mājiņai ieliekam pamatus un pagrabu. Oktobrī (26.) no armijas mājās atgriežas Juris. Sāk gatavoties pabeigt vidusskolas pēdējo klasi. Iestājas vakara maiņas vidusskolā Imanta Sudmaļa ielā. Protams, ar mammu mums tas ir liels gandarījums.
8. III 71.

1968. gads

Sākas ar notikumiem Čehoslovākijā. Novitnijs spiests demisionēt. Aleksandrs Dubseks izvirzās partijas un tautas priekšgalā. Daudzi liek lielas cerības uz komunisma nepadomāju attīstību. Strauji attīstās, saucamais, čehu variants. Kad jaunais čehu ideologs Čisaržs raksta „Rude Pravo,” ka PSRS nekas nav devis monopola tiesības izplatīt maksimumu vai ļeņinismu. Neskatoties uz citu komunistu neskaitāmiem draudzības zvērestiem, dūres savelkas. Un tad 21. augusts. Itāļu, franču, angļu (un vēl citi) komunisti nostājas pret mūsu versiju, nerunājot par ķīniešiem, ne amerikāņiem (ir tie, kas aicina čehus izrādīt visur pretestību mūsu karaspēkam). Kas tik viss pēc tam nenotiek, vēsture klusē. Taisni apbrīnojama bija čehu pasīvā pretestība. Bet lai tas paliek vēstures tiesai.
1967. g. decembrī esam jau pārgājuši ar darbavietu Sverdlova ielā 17 (jauna māja). Nedaudz ērtāk. Juris turpina pēdējo klasi vakara vidusskolā. Mājā, dzīvoklī- remonts. Jūnijā Juris noliek vidusskolas kursa eksāmenus. Tas ir sasniegums. Vecākiem sirds līksmas, cerības. Mamma ārstējas sanatorijā Ogrē. Dārziņos ceļ jauno dārza mājiņu. Atvaļinājuma laiku lielāko daļu pavadu dārziņos, gatavodams meistariem materiālus. Septembrī viens pats nedēļu pavadu atelpai „Ziedugravā.” Un tad jau rudens. Decembris, un gads ir atkal projām.
19.III 71.

1969. gads

Tradicionāli gada sagaidīšana pie Juknām. Tad janvāris, ziema. Starptautiskā mērogā. Pasaule vēl 5 dienu kara iespaidā, kas risinājās no 1. – 5. jūnijam 1967. gadā. Nekādas skaidrības.
Darbā, šķiet, viss tāpat, bet tieku divas reizes Maskavā. Janvārī seminārs par biometālu augu aizsardzībā, bet martā- seminārs iekšējā karantīnā. Uz semināru braucam četri darbinieki. Es, Gļebovs, Grāvele un Pohevics (Liepājas raj.). Pārskatām atstātos jautājumus, pablandāmies pa Maskavu. Kongresu pilī skatāmies „Rigoleto.” Pils ir brīnišķīga.
Maijā atvaļinājums. To pavadu dārzos, kārtodams uzcelto vasarnīcu dzīvošanai vasarā. Un vasara tā arī paiet dārziņos. Nedaudz izpalīdz darbos Juris. Jāņojam pa dārziņiem. Juris tad draudzējas ar Diānu. Jāņos ciemojās arī vecmāmiņa. Puika gatavojas iestājpārbaudījumiem institūtā. Augusta beigās pārdomāja. Un, tiešām, tika iekšā Radiotehnikas fakultātē. Studenta apliecība, atliek tikai mācības. Ar mammu esam apmierināti pavisam. Cerības, ka tiks pie specialitātes. Mamma 20. septembrī aizlido uz Krimu ārstēties. Paliekam divi. Ir labs ābolu gads. Juris atbrīvojas no darba „Latvijas Papīrā.” Mēnesi strādā pie manis un meklē vēzi Rīgas rajonā. Draudzējas ar Austru Dukuli, atgriežas mamma. Es septembrī apciemoju vēl arī „Ziedugravu” uz nedaudz dienām. Decembris un tad arī gads cauri.
25. III 71.

1970. gads

Nekādu atmiņu gandrīz. Jāpiepūlas, lai atcerētos. Jauno gadu, šķiet, sagaidījām mājās. Jurim vajadzētu mācīties. Redzami sāk stiept. Bēdīgi, ka nevar sevi saņemt. Ar Diānu draudzība vējā. Šķiet, dzeršana visur klupšanas akmens (mācības, skolā, dzīvē utt.).
Starptautiskā plāksnē nekāda saprašanās nav. Ķīnieši iet savu ceļu un krieviem neļaujas sevi iespaidot. Vjetnamas karš turpinās. Kisindžers ved sarunas par mieru. Niksons tuvojas Pekinai un Maskavai. Vācieši ved sarunas ar Maskavu, Varšavu. Rezultātā līgumi ar Maskavu un Varšavu. Savienības mērogā turpina valdīšanu Brežņevs. Tāpat tiek sisties ar trūkumu, it īpaši pārtikā u. c..
Vasarā pa dārziņiem. Atvaļinājums vasarā jūlijā, ar mammu daļu pavadu laukos. Atkalredzēšanās- Guste, Valdis, „Dārznieki.” Rudenī arī pa dārzu. Jūlijā pie mums ciemojas vecmāmiņa no Daugavpils. Karsta vasara. Aizbraucam uz Jūrmalu. Juris, šķiet, sāk draudzību ar Rasmu. Mums ar mammu- ne visai. Dārziņos vēl dzīvo kaimiņi. Ar tiem pavadām dažus patīkamus mirkļus. Arī Jāņus nolīgojam kopīgi. Mamma oktobrī un novembrī ārstējas Krimā. Man 25 gadu jubilejas atzīmēšana darbā, kopā ar Reiznieku. Rudens. Darbs un gads cauri. Bez tam augusta beigās ar mammu bijām kāzās Dobelē. Kopā ar Arāju atbraucām agrā rītā mājās- Jurīša Rasmu noķērām gultā.
26. II 76.

1971. gads

Juris paziņo, ka grib precēties ar Rasmu. Mēģinām atrunāt. Rasma stāvoklī un, protams, neizdodas atrunāt. Beigās ar mammu piekrītam arī piedalīties kāzu rīkošanā. Kāzas rīkojam pie Rasmas. Piedalās Aina, Regīna, Kivistiki (vedēji), Jura tuvākie darbabiedri ar Dambi. Kāzas norit skaisti, normāli, lai gan telpas pašauras. Ar mammu mums neparasti, ka Juris aiziet dzīvot pie Rasmas. Jūtama Jura iedzeršanas kaite. Kāzās arī Osis, Ivars un Viesturs. Man tāda pārmaiņa darbā, ka Gebners tiek par dzeršanu atbrīvots (uz sava lūguma?) un esmu uzņēmies galvenā agronoma pienākumus.
Pirms tam vēl marta sākumā esmu komandējumā Ļeņingradā (notiek Krievijas Federācijas sanāksme). Arī man jāuzstājas. Dzīvoju viesnīcā „Kijeva.” Daudz blandos pa Ļeņingradu. Krītu, kāpjot no tramvaja, un laužu pirkstu. Ar 15. III sēdu galvenā agronoma kabinetā. 70. gados jau Povļenko vietā Rīgā atnāk strādāt Redliha. Interesanta sakritība: uzņemoties strādāt galvenā agronoma vietā, sāk streikot sirds. Klapes tik bieži uznāk kā nekad.
Maija beigās- atvaļinājums. Nedēļu viens pats braucu atpūsties uz „Ziedugravu.” Maijs! Apkārt viss zied. Vakaros lakstīgalu koris atskaņo sērīgas melodijas. Rītos jautri ( kaut arī saldsērīgi) zvana dzeguzes. Ar Gusti runājam tekošas lietas un būšanas. 1. VI pavadu Gusti pāri upei Laimoņos. Pavadu gandrīz līdz pašiem Laimoņiem.
Nodzīvoju nedēļu lauku klusumā. Valdis jau „liels,” mums vairs tā nesokas. Jūlijā mamma brauc uz Daugavpili pie mammas. Tukšo dzīvokli (arī māju) likvidēt. Mamma (Helēnas) jūtas slikti. Jūlija beigās mamma brauc uz Berlīni. Pavadām- es, Juris, Rasma. Pa dārzu esmu vientulis. Vecmāmiņa (Daugavpils) jūtas arvien sliktāk. Aizbrauca apciemot arī Juris. 13. septembrī vecmāmiņa mirst. Mamma pēdējā mirklī atbrauca uz bērēm. Juris kārto izvadīšanu. Rasma nedzīvo līdzi. Izvada vecmāmiņu uz Daugavpils kapiem. Vasarā, augustā, Juris atved vecmāmiņas mantas no Daugavpils uz dārziņiem. Turpinu strādāt un pelnīt pensiju. Mamma septembrī iziet pensijā. Starptautiskā mērogā sākas valstu tuvināšanās. Niksons- Pekinā un Maskavā. PSRS- pa vecam mīņāšanās uz vietas. Gads tuvojas nobeigumam.

28.II 76.