#LFK Ak 14, 35

Title
Chapter 35. Beginning of German Era
Unit number
35
Klasifikācijas
Languages
Latvian
Date of submission
00.05.2018
Keywords
Open

Sākas vācu laiki.

Pie mammas aizritēja laiks, stāstot par saviem piedzīvojumiem. Mamma vaicā kā esmu izticis ar ēšanu. Redzot mammas sagatavoto maltīti, tā likās trūcīga, salīdzinājumā ar Straupes ēdienu. Rīgā iet grūti ar pārtiku, jo tikko ienākušie vācu kungi vēl nav paspējuši noorganizēt pārtikas sagādi no laukiem. Kā jau pārejas laikā. Lai nu kā, vismaz komunisti ir projām ar visiem viņu lozungiem. Attaisu vaļā savu nesamo un izņemu lielu gabalu žāvētā speķa. To es dabūju kā kompensāciju par Straupes atbrīvošanu. Tādus gabalus mums katram rīdziniekam piešķīra aizsargu komandieris, laikam jau zinādams, ka Rīgā ar ēšanu pašvaki.
Nogriežu mammai pusi no žāvētā speķa gabala. "Dēliņ, tik daudz nevajag, atstāj savai ģimenītei." Tad uzzināju sīkāk par Vilmiņas atrašanos Ainažos. Nolēmu, ka tikko nokārtošu savu dokumentu lietu un noskaidrošu savu tālāko darbību kā militārists, tūlīņ braukšu pēc savas ģimenītes uz Ainažiem, jo nu jau Rīga ir brīva no komunistiem. Jāuzzina, kā ar satiksmi. Jauka bija pamošanās mājās, dzīvs un vēl Rīgā. Klusums. Nekādu norīkojumu. It kā būtu atvaļinājumā. Mammas gatavotās brokastis. Senā virtuvīte...
Eju uz pilsētas centru pie sava dienesta biedra Neiburga. Izrādās, arī viņš tikko piecēlies un izbauda atgriešanās priekus. Nolemjam aiziet uz Latviešu biedrības namu Merķeļa ielā. It kā tur tiekot reģistrēti ieradušies latviešu armijas karavīri. Namā liela kustība. Cenšamies noskaidrot kur varētu reģistrēties. Beidzot viena tautas palīdzības pārstāve paskaidro, ka reģistrācija esot izbeigta. Lai mēs dodamies uz sava rajona policijas iecirkni. Mēs sakām, ka varam būt palīdzīgi pie latviešu karavīru organizēšanas iekšējam dienestam. Kundze mums pateicās un paskaidro, ka brīvprātīgos kartības sargos līdz šim esot pieņēmuši, bet ar vakardienu vācu instances esot izdevušas pavēli par brīvprātīgo karavīru reģistrācijas pārtraukšanu. Vēl vairāk. Nedrīkst bez atļaujām nēsāt latviešu armijas formu un ieročus, Šodien laikrakstā "Tēvija" būšot pavēles teksts. Nu ja nē, nē. Kļūsim privātas personas. Vāciešiem bail, ka bruņoti latviešu jaunekļi nesāk organizēties. Aizeju vēl līdz Neiburgam, lai uzzinātu, kas jauns pilsētā. Daudz nedabūjam parunāties, kad atskan dzīvokļa zvans un izrādās, ka ieradušies Lielvācijas virsnieki. Lai gan ļoti laipni sarunājās ar namatēvu, izrādās, ka viņi ir saņēmuši norīkojumu uz šo dzīvokli, kurā viņiem jāpiešķir divas istabas. Nu jā, Neiburga kungam jāsašaurinās, jo visā dzīvoklī ir piecas istabas. Vācu kungi ir sagādes virsnieki, un varbūt, ka tas var kļūt arī izdevīgi, sakarā ar kartiņu sistēmu. Tā arī es ātri atvados un dodos uz policijas iecirkni. Tur tieku reģistrēts un apsolu atdot savu snaipera šauteni. Ar šo apliecību es varēšot saņemt pasi. Jāsagādā fotogrāfijas. Visur laipni pretī nākoši latviešu ierēdņi. Pēc pāris dienām esmu brīvs kā putns gaisā un dodos uz Ainažiem. No Rīgas braucu līdz Puikulei, tālāk ar mazo bānīti līdz Ainažiem.
Pa vagona logu vēroju skaisto Latvijas dabu. Esmu privātā uzvalkā un grūti iedomāties savu labo sajūtu, ka neesmu vairs armijas padotībā. Vēl arvien neticas, ka esmu brīvs. Un tomēr galvā atgriežas domas, kā būs tālāk? Kā pelnīšu ģimenei uzturu? Kā būs ar darbu? Turpinājās kara laiki. Mūsu ienaidnieku vairs nekur nemana, ne gaisā, ne uz zemes. Kā ziepju burbulis izšķīdis. Vācu armija dodas uz priekšu nesastopot lielu pretestību. Lokāla rakstura kaujas. Lielās, ka oktobrī vācu armija svinēšot uzvaru Ļeņingradā un Maskavā. Tā rakstīja laikrakstā "Tēvija" par vācu ieņemtiem apgabaliem. Vērojot vācu armijas disciplīnu, kā arī viņu možo stāju, apbruņojumu un lielisko gaisa spēku "Foker Vulfus", vēlāk "Messeršmitus", kuri pilnīgi pārvaldīja gaisa telpu. Zibens karš. Grūti iedomāties šo uzvaru. Vai mūsu Latvija paliks neatkarīga?
Pēkšņi jūtu klusumu. Braucot biju iesnaudies. Nākošā stacija Puikule. Labi, ka pamodos, jo tālāk braukt es nevarēju, bija jāpārsēžas mazajā bānītī. Katrā vagoniņā 20 sēdvietas. Ātrums atkarīgs no apvidus, jo kalnaināks, jo lēnāks brauciens. Kalnā augšup braucot varēja izkāpt un izlocīt kājas. Toties no kalna lejup braucot tas attīstīja pat 50 kilometru ātrumu stundā. Romantisks bānītis. Un, kad vēl iedomājās gala mērķi, tad var pat izsapņoties veselu romānu.
Vilcienā daudz lauku cilvēku ar zosīm, paunām. Sēžam kur kurais. Sarunāšanās apgrūtināta, jo bānīša klaboņa ir ārkārtīgi skaļa. Bānīša vagoni paliek arvien tukšāki, jo gala stacija "Ainaži" ir jau tuvu. Kas par skatu no stacijas uz jūru!
Ir pievakare, silts, rāms laiks. Nekas šeit neliecina, ka būtu karš. Nonāku uz šosejas pa kuru dodos uz Ainažu centru. Vēl pusstunda un tad... Vai būs mani gaidījuši? Vilmas krusttēva mājas atradās pie pašas jūras. Senatnīga koka būve. Kusa jūras šalkoņa. Gribējās klusi pārsteigt. Nekā neiznāca jo modrais mājas suns iesāka savu rējienu. Sanāca tāds pus pārsteigums. Pirmā durvīs parādījās saimnieces galva. Bija jāstādās priekšā, jo krēslā jau atpazīšana diezgan grūta. Tā nu mana balss bija saklausīta un pats "eņģelis" ielidoja man rokās. Mazā Rudīte esot tikko iemigusi. Pie vakariņu galda sarunas kaut kā nevedās. Vairāk runāja acis un jūtas, neticējās ka esam beidzot satikušies.
Mazā Rudīte naktī ļoti nemierīgi gulēja un žēli raudāja. Nelīdzēja ne aijāšana, ne žūžošana. Tikai otrā dienā, paraugoties uz Rudītes muguriņu, sapratām raudāšanas iemeslu. Muguriņa bija vienos blusu kodumos. To jau pat pieaudzis cilvēks nevarētu izturēt. Man bija viņas žēl. Norunājām, ka pēc iespējas drīzā laikā brauksim atpakaļ uz Rīgu. Jāsāk būs strādāt un rūpēties par savu ģimenīti. Grūti pierast, ka esmu civilais, un pēc atvaļinājuma nav jāatgriežas kazarmās.
Nākošā dienā arī Ainažos ieradusies vācu armija. Daži karavīri, bez ieročiem, ienākuši mājā lūdz vai nevarētu nopirkt "špek mit eijer, butter und milch". Viņi smaida un saka, ka cauri Baltijai esot tikai tāda pastaigāšanās. Mēs viņiem teicām, ka īsto Krieviju viņi vēl nav redzējuši. Tādi domīgi palika bet atbildēja ar optimismu, ka drīz vien viņi ieņemšot Ļeņingradu un, tad jau līdz ziemai karš būšot beidzies. Vēl pāris dienas atpūtāmies pie labā krusttēva, ēzdami garšīgos ceptos zušus, kurus vēl šodien nevaru aizmirst.
Rīgā saņēmām ēdienu kartītes. Gaļas kuponi, sviesta kuponi, maizes kuponi, arī daži trikotāžas kuponi. Visumā kara laika normas. Diezgan trūcīgas devas. Neko darīt, jāsavelk josta ciešāk. Ar maizīti būtu pietiekoši, vienīgi taukvielas trūcīgāk. Bija jābrauc uz laukiem iemainīt pārtiku pret papirosiem, šņabi, naglām, apģērbu. Bez kartītēm varēja nopirkt dažādas saknes, kā kartupeļus, gurķus, burkānus arī eļļu. Notikās arī spekulācijas. Tās tika apkarotas ar bargiem vācu likumiem, un attiecīgiem sodiem par to pārkāpšanu: ieslodzījumu Salaspils nometnē.
Pārbraucot Rīgā mani gaidīja pārsteigums. No brālēniem neticis aizvests Rolands, kurš nu pārņēma Ed. Kurau firmu. Varēju strādāt savu akmeņkaļa darbu. Šajā darbnīcu teritorijā atradās divstāvu koka māja, kurā bija brīvs viens dzīvoklis. Rolands laipni man to piedāvāja. Virtuve un liela istaba ar atsevišķu ieeju otrā stāvā. Pie tam darba vieta atradās turpat uz vietas. Tā notika "jurģi". No Mazās Ropažu ieliņas pārgājām dzīvot Miera ielā 75, pretī Lielajiem kapiem. Mazā Ropažu ieliņā palika romantiskās atmiņas, tur pārvedu savu jauno sievu, piedzima Rudīte. Rolandam darba ziņā firmu nācās sašaurināt. Mūsu labākā tautas daļa, līdz ar to turīgākie Rīgas iedzīvotāji, bija aizvesti Sibīrijas tālumos. Arī karš ar Padomju Savienību turpinājās. Vācu militāro pasūtījumu nebija, vienīgi kādas augstākās civilās instances darbinieki pasūtīja interjeram kamīna dzegas. Privātie vairāk pasūtīja kapu plāksnītes vai mazākus piemineklīšus arī marmora tintnīcas. Mēs bijām trīs akmeņkaļi, pāris slīpētāju un viens akmens zāģētājs. Lielākie darbi, ko šai laikā izkalu, bija kamīnu karnīze un divas diezgan sarežģītas spirāļu kolonnas, ko pasūtījis kāds gebitskomisārs. Vēl izkalu, pēc tēlnieka Šmalca veidota modeļa, bareljefu "Tautu meita", granītā. Viens, šai laikā tapušais piemineklis, atrodas Rīgas II meža kapos, otrs kādos Vidzemes kapos. Kalu arī dzegas Finansu ministrijas ēkai. Man bija "cieta" alga, 120 markas mēnesī. Tā skaitījās tāda vidēja alga. Par šo naudu pietika, lai varētu nopirkt uz kartītēm paredzēto normu, kura nebija pietiekoša normālai dzīvei. Iemainot papirosus un šņabi (katrs 50 markas) pret speķīti vai cūkas gaļu varējām galus savilkt kopā. Rolands dabūja atļauju savam uzņēmumam izdevīgi iegādāties malku. Viņš atļāva man ar to kurināt plīti un krāsni. Kas gan varēja būt jaukāks, kā atrasties siltā mājīgā istabā. Pat šis baigais karš likās tālu no mums. Laikraksts "Tēvija" izsmejoši aprakstīja svarīgākos notikumus frontē un Latvijā. Dzirdējām par žīdu "geto" ierīkošanu Maskavas priekšpilsētā, kurā saņemti desmit tūkstoši. Domāju, ka vācu izrīcība bija pārāk barga. Varbūt vajadzēja likt žīdus pie darba, lai viņi strādā. Par Hitlerisko nacionālsociālismu, čekistu paņēmienu atkārtošana, neko labu neliecina. Žīds arī ir cilvēks. Mēs latvieši nesapratām šo izrīcību. Mēs vēl nebijām atjēgušies no savām sāpēm par komunistu un čekistu briesmu darbiem pret mūsu piederīgajiem. Nebija tādu ģimeņu, kurai nebija kāds aizvestais uz Sibīrijas tālumiem. Neremdināmās sāpes un pārdzīvojumi alka atriebību. Daudzi vienkārši cilvēki stājās "šucmaņos", lai varētu atriebt savus mīlos tuviniekus. Tie cilvēki, kas kādreiz nevarēja pat jēriņu nokaut, tagad spēja bez acu mirkšķināšanas, čekistus un komunistus nošaut kā trakus suņus. Mums latviešiem šajā brīdī bija vienalga, lai tik neatgrieztos šausmīgie čekistu laiki, lai zemnieks varētu mierīgi un godīgi strādāt savā saimniecībā un mierīgi naktī gulēt nebaidīdamies, ka viņu aizsūtīs kā "kulaku" vai "buržuju", kas "ekspluatējis" nabaga tautu.
Rūpniecība bija stipri paralizēta. Mazākie uzņēmumi, kuru īpašnieki bija izmukuši no aizvešanas, pēc nacionalizēšanas atsāka savu darbību. Ar izejvielām, bija grūti. Kaut ostās ienāca kuģi no Vācijas, Somijas ar izejvielām, tomēr to trūkums bija izjūtams. Darbojās arī dzelzceļš, "Banhofdienst". No Vācijas tika vesti metāli un ķīmiskas vielas, gan kara, gan nedaudz arī civilām rūpnīcām. Mēs eksportējām sviestu, cūkgaļu, cementu, labību un liellopus. Par "Cugšeinēm" lauksaimnieki varēja dabūt degvīnu. Melnā tirgū pret to varēja iemainīt dažādas preces. Vācieši uzlika nodevas, ik mēnesi vajadzēja nodot valstij zināmu daudzumu lauksaimniecisko ražojumu. Ziemā bija jābrauc meža ciršanas darbos, klaušās, ko uzlika pagasta vecākais. Tam klāt bija piekomandēts kāds vācietis, kas pārbaudīja darba "pareizību".
1942. gads sākās ar bargu, aukstu ziemu. Vācieši paši atdzinās, ka viņu zibens karš ir cietis fiasko. Bija paredzēts ieņemt Ļeņingradu. Nekas neiznāca. Pilsēta tika ielenkta no visām pusēm. Visus galvenos spēkus virza uz Maskavas ieņemšanu. Skaidrs bija viens, ka vācieši ziemas kaujām nebija gatavojušies. Trūka pat ziemas apģērba, bet uzpūtīgie vācu varas vīri jau dalīja augstos posteņus pēc Maskavas ieņemšanas. Cik tad nu tur trūka un būtu Maskavā. Diemžēl ģenerālis ziema palīdzēja komunistiem. Pāri par 40° sals neļāva vācu armijas tehnikai tālāku virzību. Nelīdzēja gaisa spēku koncentrētie triecieni un bombardēšana, jo lielais attālums pa piesnigušām stepēm neļāva pievest munīciju, degvielu tankiem un pārtiku karavīriem. Trūka silta apģērba lielajai armijai. Arī Leņingradas aplencēji bija jāapgādā ar visu nepieciešamo. Tas Vācijai nebija pa spēkam. Arī rietumos un Āfrikā esošā armija bija jāapgādā ar visu nepieciešamo. Pret visu pasauli cīnīties ir grūti. Paredzēts bija, ka Vācijas uzvarai Krievijā jānotiek līdz novembrim. Drīz vien, februāra beigās, pienāca nepatīkama ziņa: frontes saīsināšanas labad, vācu armijas daļas atkāpjas uz paredzētām pozīcijām. Tā bija pirmā atkāpšanās visā kara laika posmā. Tādas frontes saīsināšanas notika visus atlikušos gadus, līdz pat 1945. Vācu propaganda vēl spēcīgi iespaidoja iedzīvotājus, solot nākošā vasarā ar jaunu kara tehniku iznīcināt boļševikus. Rīgā slimnīcas pildījās ar ievainotajiem karavīriem. Sāka mobilizēt darbam cilvēkus, kas nestrādā karam svarīgos uzņēmumos. 1943. gadā sāka veidot latviešu brīvprātīgo SS leģionu. Tā nu atkal man radās draudi iesaukšanai dienestā. No sākuma aicināja brīvprātīgi iestāties leģionā, to es varēju ignorēt. Grūtākais, ka es strādāju karam nesvarīgu darbu. Tie kas ieguva darbā UK karti, tie pagaidām arī netika iesaukti. Rolands man kādu dienu paziņoja, ka nevarēšot mani paglābt. Būšot jāiet strādāt ostā vismaz trīs mēnešus. Pavēle pienākusi no vācu kungiem, un tādas esot saņēmuši visi uzņēmumi. Neko darīt, jāiet bija. Tas ir labāk, nekā iet kādā vācu dienestā.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.

Tēzaurs