#LFK Ak 14, 45

Title
Chapter 45. I Wish the Ground Would Swallow me up...!
Unit number
45
Klasifikācijas
Languages
Latvian
Date of submission
00.05.2018
Keywords
Open

Ak, zeme, atveries...!

Arnolds kādu dienu teica: "Es negribu, ka manis dēļ var jums iznākt nepatikšanas. Es iešu uz komandantūru Sabilē, un mēģināšu dabūt kādu izziņu." Mēģināju atrunāt, ka šī armija, kas atradās Sabilē un viņas apkārtnē drīz aizies un varbūt radīsies kāda iespēja doties uz Rīgu. Viņš atbildēja: "Visa vaina, ka mēs abi izbēgām no pirmās filtrācijas, kad gāja cauri tā karavīru ķēde." Es teicu: "Tad mēs abi tur arī paliktu." Arnolds: "Vismaz būtu skaidrība. Es armijā biju par šoferi, nebiju ierindnieks, Nekā ļauna neesmu darījis. Tagad jau karš ir beidzies." Tad vēl Arnolds un es nezinājām, ka padomju valdība ir izdevusi likumu: kas nēsājis fašistu formu un piedalījās karā pret padomju armiju, tam ir minimālais soda mērs izsūtīšana darbos, uz diviem gadiem. Pārējiem ar dienestu pakāpēm, šucmaņiem, aizsargiem: tribunāls no pieciem līdz 25 gadiem, vai nāves sods. Tā arī Arnoldu nespēju atrunāt. Gājām abi uz Sabili. Zinājām no apkārtējo runām, ka komandatūra atrodas pilsētas valdes namā. Nejūtamies labi ejot cauri Sabilei. Gājēju pilsētā ļoti maz. Vairāk redzamas tādas glūnošas acis ar ironiskiem smaidiem. Brīžiem uznāca doma griezties atpakaļ, bet Arnolds devās droši uz priekšu. Līdz komandantam tikām. Tur kabinetā piepīpēts zils ar mahorku. Bez komandanta tur sēdēja divi vīri privātā, liekās vietējie. Arnolds mēģināja ar savām trūcīgām zināšanām krievu valodā paskaidrot savu vajadzību, ka viņam ir laulības apliecība no Rīgas izdota un vai varētu dabūt atjauju braukšanai uz Rīgu, savu dzīves vietu. Sēdošie redzēja, ka komandants nav sapratis, ko Arnolds mēģina "krievu valodā" paskaidrot. "Ko Jūs gribat no komandanta?" Arnolds paskaidroja atkārtoti latviski. Komandants berzē pieri: "Šeit nekādus dokumentus un "spravkas" neizsniedz. Kur jūs dzīvojiet?" Es atbildēju: "Mēs esam no Rīgas, dzīvojam kā bēgļi, laukos, un gribam dabūt "spravku", lai varētu atgriezties Rīgā." "Kas jūs tāds esiet?” "Es esmu bēglis un ar visu ģimeni dzīvojam laukos. Viņš ir mans sievas brālis un mēs lūdzam atjauju aizbraukšanai uz Rīgu." Nezinu, cik pareizi svešais tulkoja manu paskaidrojumu. Komandants: "Es jums nekādas spravkas nevaru dot. Jums jādodas uz filtrācijas nometni, tur ari visu noskaidros." Mēs prasījām, kur tā atrodas: "Nav tālu, pāri upei." Taisījāmies iet ārā. "Pagaidiet, jūs aizvedīs." Kā no zemes izauga viens krievu zaldāts. Arnolds izdvesa klusu nopūtu: "Ak, zeme atveries lai varu paslēpties." Man pārskrēja tirpas pār muguru, neko darīt, bija jāiet. Ceļā es paskatījos uz Arnoldu ar pārmetošu skatu, bet viņš atmeta ar roku. Varēja redzēt, ka viņam bija viss apnicis līdz kaklam, ka tik nonāktu pie kaut kādas skaidrības. Pārejot Abavas tiltu, ieraudzījām milzīgu nometni ar vācu armijas un privāto personu sablīvējumu. Zaldāts, kas mūs pavadīja, izlaida cauri sardzei, pateikdams kādus vārdus sardzes zaldātam. Tas mums norādīja ar roku uz pūlīti, privātām personām, kas gaidīja atnākam filtrācijas oficieri. Netālu stāvēja ar automātu bruņots sardžu zaldāts un pētījas Abavas upi. Kādus piecdesmit metrus tālāk stāvēja otrs zaldāts ar automātu. Sapratu, ka šeit ir savesti no visām malām leģionāri, vācu dažādu ieroču šķiru karavīri un saņemtie privātie. Tā tad filtrācijas punkts, kas izšķiro un noskaidro katru, kas viņš ir pēc piederības.
Pie upes malas dzirdama liela kņada un smiešanās. Izrādās, visi noraugās kā šeit atņem pulksteņus, laulības gredzenus, un citas vērtības. Viens karavīrs vācu formā sauc krievu sargu, vilinādams to ar pilnu sauju rokas pulksteņiem. Sargs glaimots tuvojās vācu kareivim. Nu tik būs ķēriens! Pēkšņi vācu karavīrs atvēzējās ar roku, kurā atradās vilinošie dārgumi un krievu sargs ar žēlu skatu pavadīja pa gaisu lidojošo pulksteņu iekrišanu Abavā. Tad viņš atjēdzās, ka tiek izjokots. Viņš noraustīja automāta aizslēgu. Mēs sastingām. Atskanēja ložu kārta. Paldies Dievam pāri vācu galvām. Skrēja virsū vācu gūsteknim, briesmīgi lamādamies, sizdams ar automāta laidi pa labi un kreisi. Vai nu no šautās automātu kārtas, vai arī sakritīgi, uzradās krievu oficieris. Noskaidrojis šāviena iemeslu nosmējās, un nāca pie mūsu privātās grupas. Aizmugurē gāja kāda grupa. Pēkšņi dzirdam: "Re kur Arnolds. Arnold!" Es arī paskatījos, jā, latviešu leģionāri. Arnolds pagriezās un gatavojās jau iet pie viņiem. Es viņu aizturēju. "Pagaidi, gan paspēsi. Pa priekšu dzirdēsim ko oficieris pateiks." Virsnieks ar tulka palīdzību sāka no viena gala iztaujāt šeit atvestos. Mēs bijām pirmajā rindā. Tā lieta gāja ātri. Krievu virsnieks jautāja: "Dokumenti ir? Vācu armijā bijāt?" Tā vaicāja arī Arnoldam. Viņš uzrādīja laulības apliecību un atkārtoja savu lūgumu par izziņu lai tiktu uz Rīgu. Sāku jau domāt, varbūt izdosies, bet pie jautājuma: "Vācu armijā bijāt?" Arnolds sāka stomīties. "Nē, es strādāju kā šoferis." Krievu virsnieks viņu noskatīja un pasmīnēja, laikam par viņa slikto apģērbu. "Jums vācu forma bija mugurā?" Arnolds sastomījās un es viņam ar kāju neredzami piedūros. Viņam tomēr izspruka: "M-mjā". "Redziet, mums ir tāda šeit kartība. Formās jāstājas tur." Arnolds: "Es biju šoferis nevis karavīrs." Virsnieks: "Bet jums forma bija mugurā?" Arnolds: "Nu, jā." Es pagriezos pret Arnoldu, bet viņš jau māj ar roku saviem draugiem. Tad paskatījās uz mani: "Es iešu pie puišiem, tur ir mana īstā vieta. Pasveicini māšeli un pasaki, ka gan jau drīz tikšu brīvs..."
Vairāk nepaspēju ar Arnoldu parunāt, jo virsnieks ar tulku, griezās pie manis. "Vācu armijā bijāt?" "Nē." "Formu nēsājāt?" "Nē." "Kur dzīvojiet?" "Laukos." "Ģimene ir?" "Jā." "Kur agrāk strādājāt?" "Stendes dzelzceļā, šeit ir apliecība." Virsnieks tulkam: "Atlaidiet uz mājām."
Meklēju ar acīm Arnoldu. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu sievas brāli. Kā vēlāk uzzināju, Arnoldu nosūtīja uz Tulas ogļu raktuvēm. Tur viņš saslima ar tuberkulozi. Pēc nepilniem diviem gadiem viņu slimu atlaida mājās. Savos visskaistākos gados, 24 gadu vecumā, beidza pukstēt īsta latvieša patriotiskā sirds.
Man vajadzēja priecāties par savu atbrīvošanu, bet nomāca sirdsapziņa, kamdēļ mēs gājām uz Sabili? Nevajadzēja ļauties pierunāties no Arnolda. Kas varēja pateikt, ka tā viss beigtos? Ak, krietnā Arnolda sirdsapziņa. Varbūt badīdamies, ka viņa klātbūtne apdraud māsu un viņas bērnus, varbūt? Ak, cēlā latvieša sirds. Mājās grūti man bija pateikt, ka Arnolds palicis filtrācijā. Varbūt atlaidīs? Bieži vērojām ceļu uz Sabili, vai tur nenāk Arnolds...
Vēl vienu mēnesi nāca un gāja "fašistu" meklētāji. Kādu vakaru caur logu, saulrietā ieraugam, ka krievu karavīri ir ielenkuši "Palckalējus". Visus vīriešus izdzen ārā. Notiek kratīšana visās ēkās. Sāka jau satumst kad kratīšana beidzās. Virsnieki ar pistolēm rokā meklē kādu saimnieka radinieku no Sabiles. Visi mēs bijām pārbijušies, jo nezinājām iemeslu, kā beigsies šī akcija. Pēkšņi atskan šāvieni aiz mūsu muguras. Izrādās, ka tas bija signāls trauksmes beigām. Atskan mājās vaimanas, jo piebrauca BMW motocikls, kurā iesēdina saimnieku un aizved uz Sabili nopratināt. Saimniece vaimanā: "Kas nu būs, kas nu būs? Es jau teicu, ka tas slikti beigsies." Pēc kādām divām stundām saimnieku atveda atpakaļ sveiku un veselu. Labi, ka tā...
Varētu vēl daudz līdzīgus gadījumus aprakstīt, kas notika visā Kurzemē. Par iebrukumiem lauku sētās. Pat par slepkavībām un izvarošanām. Domāju, ka pietiekoši skaidri aprakstīts par padomju armijas un viņu karavīru izdarībām pret latviešu tautu. Brīnos par laikrakstu aprakstiem un melošanu? Padomju armijas karavīri, atbrīvotāji tiek sagaidīti ar ziediem. Latviešu tauta ir pateicīga padomju armijai par atbrīvošanu no fašistiskā jūga. Izdalot pārtiku, palīdzot lauku darbos un palīdzot atgriezties mājās iedzīvotājiem. Kāpēc, avīzes neraksta taisnību par filtrācijas nometnēm, no kurām tūkstošiem latviešu tiek izvesti uz Krieviju. Civilā vara vēlāk sāka savu nodevēju darbu, sastādīdami budžu, aizsargu un to piederīgo, bērnu un vecmāmiņu izsūtīšanas sarakstus. Sākās latviešu tautas iznīcināšana.
Visu to redzot sapratu, ka arī es ilgi nenoturēšos "virs ūdens". Bet tā vienkārši padoties – nē, to es nespēju. Par sevi mazāk domāju, vairāk man sāp, ka esmu bezspēcīgs palīdzēt ģimenei. Pat nevaru aizstāvēties rupjas varmācības priekšā. Vēl ļaunāk, katrs padomju karavīrs ar automātu plecos jutās varonis, sevišķi nevarīgu un neapbruņotu cilvēku priekšā. Dižodamies saimes priekšā tāds "varonis" nerunādams ne vienu vārdu, smīnoši noraugās sieviešu augumos. Arī man jānoraugās, kā Vilmiņa savā stāvoklī, pievilkusi pie sevis Guntiņu un Rudīti, aizsargājas no šim smīnošām acīm. Kāds gan varēs piedzimt mūsu nākošais. Vilmiņai visi šie pārdzīvojumi un šausmīgas bailes no šiem smīnošiem vazaņķiem atstās iespaidu uz viņas veselību. Pēc tādām reizēm mēģinu viņu drošināt, ka mūžīgi tā nebūs. Tad viņa klusītēm raudādama pieglaužas man: "Tas nav vairs izturams. Man ir šausmīgas bailes no viniem." Mēģināju mierināt: "Kamēr es te būšu, es Tevi aizstāvēšu, lai kādi "mošķi" te nāktu."
Jau aizskrējis skaistākais gada laiks, vasara. Nejutām ne skaisto silto sauli, ne brīnišķos rītus un krāšņo novakari. Viss aizgājis kā baisms sapnis vienas bailēs. Augusta beigās "Palckalējos" apmetās kāda krievu karaspēka vienība ar daudz zirgiem. Viņu komandieris izrādījās veterinārais ārsts, kapteinis pēc dienesta pakāpes, viņam saimnieks atvēlēja lielāko istabu. Līdz ar to "Palckalējos" mazāk ieradās "fašistu meklētāji". Kādas pāris reizes naktī vēl mēģināja ielauzties. Saimnieks lūdza palīgā kapteini, lai noskaidrotu, kas tie tādi pārbaudītāji ir? Pats kapteinis aizrādīja saimniekam: "Nestāviet pie durvīm, citādi dabūsiet lodes ribās." Kapteinis no sāna atrāva durvis, citādi ar laidēm būtu tās izgāzuši. Divi ordeņiem rotāti "brašuļi" ar automātiem iebruka virtuvē. Tad ieraudzījuši kapteini, sāka stostīties, kas šīs par mājam, laikam esot pārskatījušies, ka tās neesot īstās. Kapteinis uzbļāva: "No kuras vienības? Ko meklējiet?" Tie kaut ko noburkšķēja un laidās ātri laukā. Kapteinis teica: "Cerēsim, ka līdz rītam būs miers." Tā arī bija. Pēc daudz negulētām naktīm mēs pirmo reizi droši aizmigām. Sāku pārdomāt, ko tālāk darīt. Gribējās zināt kaut ko par Stendi, par darbu. Bīstami bija rādīties uz Stendes šosejas. Tur tagad braukāja krievu karavīri. Vilmiņa arī badījās, ka neiznāk tā kā Arnoldam. Tomēr sadūšojos. "Apbruņojos" ar depo izdoto dokumentu un gāju uz Stendi. Tuvojoties Stendei ieraudzīju nolaistu barjeru, kurai klāt stāvēja bruņots sargs. "Kudā?"' Es parādīju depo izdoto papīru. Viņš nekā tur neprata izlasīt. Paskaidroju: "Žeļeznaja daroga, depo." Viņš: "A, nu igi." Tik tālu nu esmu ticis. Visapkārt daudz kara mantas, kas atņemtas vāciešiem. Automobiļi, tanki, lielgabali, visāda veida rokas ieroču kaudzes. Turpat puikas, 10–12 gadu veci, šaudās ar visu šķiru ieročiem. Tālāk redzami apdzērušies padomju karavīri, kuri braukā pa laukumu ar vācu mašīnām, tālu nekur netikdami. Laikam nemāk stūrēt. Ietriecas kādā blakus stāvošā mašīnā un apstājās. Pats izkāpj ārā, nolamājas, ka fašistu mašīna nekur neder.
Stendē pavisam klusi. Neredz cilvēkus staigājam. Nonāku depo telpā. Tur arī viss kluss, nekāda darba trokšņa. Aizeju uz kantora telpu, tur redzamas daudz svešas sejas. No kādas blakus telpas iznāk man pazīstams atslēdznieks: "Nu ko, dzīvs esi?" Es: "Pagaidām jā." Viņš: "Vēl šeit nekas nekustas. Pienāc nākošo mēnesi." Abi izgājām ārā. Tur labāka parunāšanās. Sakās atkal piesardzība, kā pirmajā padomju laikā. Pagaidām vilcienu satiksme vēl nav atjaunota. Tiekot remontētas lokomotīves un sliežu ceļi. Esot iecelta militārā dzelzceļu administrācija kura pēc mēneša formēšot nākošos kadrus. Tad noskaidroju, ka sākšoties karš ar Japānu. Es gan teicu, ka Japāna no mums diezgan tālu. Viņš teica, ka līdz ar to turpinās šeit kara stāvokļa likumi. Par krievu červonciem varot nopirkt no karavīriem "ķieģelīti" (30 rubļi). Man tāda nauda nebija un kam lai prasa? Jā, citāda vara, citādi likumi un darīšana. Vairāk neko neuzzināju, gāju atpakaļ uz "Palckalējiem". Stendē baumojot, ka zviedri, angļi un vācieši, kopīgi ar Ameriku, sākšot karu pret Padomju Savienību. Eju atkal garām pistoļu kaudzēm. Puikas vēl turpina šaudīties. Neviens viņiem neaizrāda. Starp pistolēm ir arī skaistas, ar perlamutra spaliem. Droši vien piederējušas virsniekiem. Turpat visu šķiru patronas, ar visām aptverēm. Neviena cilvēka un līdzās tāda bagātība, pie tam mājās mēs esam tik neaizsargāti. Paskatos visapkārt. Nav neviena Paņemu vienu skaistu P–38 pistoli un piecas patronu aptveres. Tās ātri aizgrūžu aiz jostas un žaketi pāri. Viss kārtībā. Pie barjeras arī zaldāta nav. Šajā brīdī vairs nedomāju, vai darīju pareizi, vai nepareizi. Man bija laba sajūta, ka tagad varēšu sevi un savu ģimeni aizsargāt. Pievakarē laimīgi nonācu mājās. Par pistoli netiku stāstījis nevienam mājiniekam. Mājas priekštelpā saimniekam stāvēja tukšās pudeles. Pistoli noglabāju tālākajā stūrī aiz tukšām pudelēm.
Nākošā dienā atkal ar zirgiem atbrauca sveši karavīri. Es meklēju saimnieku. Tikmēr karavīri ir jau virtuvē. Izrādās, ka mūsu kapteinis aizbraucis uz štābu. Saimnieks domā, ka karavīri atbraukuši pie kapteiņa, bet karavīri nesaprata saimnieku. "Kas par kapteini?" Viņiem uzdots pārbaudīt vai šeit nav fašisti, Tiešām atrauj mūsu durvis. Viens no viņiem klāt pie manis, jautā kas es esmu. Prasa dokumentus. Saimnieks saka, ka es esmu Stendes dzelzceļnieks. "Kas tā tāda?", rādīdams uz Vilmiņu un bērniem. "Tā ir viņa sieva un bērni." Atgrūž priekšnama durvis. Šķind pudeles. Atceroties noslēpto ieroci knapi elpoju. Durvīs parādās karavīrs. "Jums fašistiem nekā šeit nav. Kam tas velosipēds?" Saku, ka tas ir mans. Pieskrēju pie riteņa un saku, ka man nebūs uz darbu ar ko braukt un riepās nav gaisa. Viņš: "Tas nekas, es drusku pabraukāšos." Es vēl turu riteni, bet viņš pagriež pret mani automātu un nosmīn. Tā es savu riteni nekad vairs neredzēju. Vakarā, kad neviens neredzēja, paņēmu pistoli un pakarināju tuvējos koka zaros. Kādu citu dienu noglabāju pistoli netālajā kaltē, sēklas šķirojamā mašīnā.
Abi ar Zemnieku palīdzam saimniekam lauku darbos. Ir labi laika apstākļi un silta saulīte lauku zelmeni padarījusi zaļu. Zālīte jau izaugusi tik liela, ka pēc saimnieka domām varētu palaist ganīties zirgus. Tiešām, pat pēdējie salmi jau ir izēdināti lopiņiem. Divus zirgus mēģinām kūtī dabūt uz kājām. Nabaga zirdziņi. Ribas un kauli izspiedušies sānos, kā klavieru taustiņi. Mēs ar Zemnieku un saimnieku mēģinām aizvest zirgus līdz zaļajam laukam. Zirdziņš trīcošs, stīvām kājām. Stutējam sānus un palīdzam kā varam. Pusceļā zirdziņa spēki ir galā. Viņš vienkārši nokrīt un neceļas augša. Taisām trijkāji, paliekam grožus ap zirga vēderu. Tad ar trīces palīdzību velkam zirgu augšā un nostutējam uz kājām. Pie sevis nodomāju, ka tā jau ir lopiņa mocīšana. Bet saimnieks domā citādi... Pats galvenais iemesls, kāpēc lopiņus turēja kūtī, ir krievu zaldātu klātbūtne. Bailes no zagšanas un viņu izdarībām. Arī ganos gotiņas baidījās laist. Tikai pēc jūnija, jūlija beigās, kad visas armijas formācijas pārvietoja uz dziļāku aizmuguri, varēja uzdrošināties sākt lopus laist ganos, Neviens bēglis neuzdrošinājās atgriezties savās agrākās dzīves vietās. Visos ceļos atradās patruļas. Vīriešus tvarstīja un ielika filtrācijas punktos. No turienes maz atgriezās atpakaļ pie savām ģimenēm. Kurzemē starp bēgļiem un saimniekiem atradās vēl daudz 1941.gadā neaizvestu aizsargu un citu nacionāli noskaņotu cilvēku. Tas krieviem likās lielisks kumoss brīvam darba spēkam tālajos ziemeļos un Sibīrijas plašumos, kur bija nolemts celt lielus rūdas un tērauda pārstrādāšanas kombinātus. Uz turieni tad arī tika koncentrēta cilvēku masveidīgā izsūtīšana, lai tos nodarbinātu gāzes, naftas, titāna, zelta un citu dabas bagātību ieguvē. Klimats purvos, stepēs, nepilnvērtīga pārtika un necilvēciskie apstākļi barakās izraisīja miljonu izsūtīto cilvēku nāvi. "Humānā" padomju valdība priecājās par komunistiskām trieciennieku celtnēm, slavēdama kompartijas un komjaunatnes ieguldījumu. Ārzemēs apbrīnoja padomju tautas entuziasmu īsā laikā radīt tādus gigantus, kā Kosmoļskas pilsētu, Belamor kanālu, dzelzceļus cauri tundrām un sasaluma vietām. Zem katra sliežu gulšņa atrodas izsūtīto līķi. Pieminētās, un vēl daudz citas celtnes, ir izsūtīto cilvēku darbs. Tādēļ notika cilvēku medības Kurzemē un arī pārējā Latvijas daļā. Aresti un aizvešanas notikās klusi, vairāk nakts stundās, par to netika rakstīts avīzēs. Par klusēšanu gādāja čeka, kas piedraudēja par pretvalstisku ziņu izplatīšanu ar arestiem. Izsūtīti taču tiek valsts noziedznieki, fašisti un viņu līdzskrējēji.
Cilvēki naktīs negulēja Pie mazākā troksnīšana vai suņu rejām, ar bažām gaidīja savu likteni. Baumoja, ka drīz, jo drīz beigsies mūsu moku dzīve. It sevišķi tad, kad Japānā tika nomesta atombumba. Gan jau Amerika savaldīs Padomju savienības valdību...
Atsāku savu darbu Stendes depo, kā vagonu apskatītājs. Mums bija trīs maiņas. Tas man deva iespēju strādāt ar trīs dienu atpūtu. Bija izdevība palīdzēt arī saimniekam darbos.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.

Tēzaurs