#LFK Ak 14, 47

Title
Chapter 47. To the Forest – to Join the Guerrilla's Group
Unit number
47
Klasifikācijas
Languages
Latvian
Date of submission
00.05.2018
Keywords
Open

Gājiens uz mežu – partizānos.

Ceļš veda uz Stendes ciematu. Pa šo ceļu nākotnē nedrīkstēšu iet, jo visi, kas mani pazina, uzskatīs kā pazudušu. Maz ko varēju ielikt mugursomā, vienu Vilmiņas adīto džemperi, pāris kabatas lakatiņu, maizīti un speķīti. Pat šī maizīte likās rūgta. Acu priekšā stāvēja bērnu izstieptās rociņas, lai saņemtu maizes riku…
Aiz jostas man aizbāzta vācu pistole P–38. No šī brīža bija jāizvairās no jebkādas aizturēšanas. Esmu kļuvis Latvijas partizāns. Līdz šim es sevi un ģimeni nevarēju aizsargāt pret dažādām varas iegribām. Es varēju palaisties uz laimīgu gadījumu. Tagad man bija iespēja, sevi aizstāvēt ar ieroci. Pagaidām mans ceļa mērķis bija aiziet līdz darba kolēģa mājām. Šeit mēs abi izstrādājām turpmāko plānu. Ieceres bija diezgan bīstamas. Labi saskaņojot šīs ieceres, nolēmām, ka varam realizēt pirmo "akciju". Mans kolēģis, grib nokārtot rēķinu ar vienu "stukaču", nodevēju, kas jau paspējis nodot daudzus stendeniekus čekai. Kolēģis ir viņu izsekojis un zina kurā laikā viņš dodas ar kājām uz dzīves vietu. Kolēģis nav atrunājams no sava nodoma. "Viņš ir jāiznīcina, citādi vēl daudzi tiks nodoti." Kolēģis uzskata, ka tā ir viņa personīgā lieta. Mans uzdevums ir ar automātu nosegt aizmuguri, ja tas būs vajadzīgs. Vācu automātu viņš saglabājis no kapitulācijas laikiem. Tā kā tā mēs šeit nevaram atgriezties, tādēļ piekritu viņa plānam.
Mūsu rīcībā ir labs bruņojums: viena pistole, automāts un trīs rokas granātas. Agri no rīta esam ieņēmuši pozīcijas. Tiešām labas, krūmainā vietā, no kurienes ir laba pārredzamība. Izņemu no mugursomas izjaukto automātu. Sakārtoju šaušanas kārtībā, ar trim aptverēm. Savu pistoli iedodu kolēģim. Pēc pulksteņa rādītāja ir pienācis laiks. Vēl nav. Cik lēni rit laiks. Pagaidām izdevīgs moments, neviena cita cilvēka. Jā, beidzot iznāk "mērķis". Viņš uzmanīgi skatās visapkārt, kā nojauzdams ko sliktu. Beidzot viņš dodas uz mūsu pusi. Kolēģis raida trīs šāvienus. Mērķis sabrūk pie zemes. Tālumā redzami cilvēki. Ātri dodamies krūmos un tālāk iekšā Stendes mežā, apejot pašu Stendi. Pēc vairākiem kilometriem atvelkam elpu. Tā beidzās pirmā "akcija". Mūsu nākošais nodoms ir doties uz Auci. Tur kolēģim ir viņa īstās mājas. Viņš un viņa vecāki ir lauksaimnieki. Lauku mājās gaida viņa sieva. Kopš kapitulācijas kolēģis nav bijis savās lauku mājās. Viņš ir bijis aizsargs un arī leģionārs. Tādus ņēma ciet un izsūtīja. Lai tas nenotiktu viņš devies no lauku mājām prom uz Stendi, cerēdams, ka varēs šeit strādāt un dzīvot. Kā redzams sarkano rokas stiepjas tālu.
Pašreizējais maršruts uz Auci mums ir pieņemams. Kamēr Stendē viss nomierināsies un, saņemsim kādas ziņas no kolēģa Stendes saimnieces. Kolēģis ļoti vēlās redzēt savus tuviniekus savā lauku mājā. Mūsu vienīgie dokumenti ir bijušās vācu pases ar dzelzceļnieka caurlaidēm, arī vācu valodā. Nezinu, kāda iemesla Stendē strādājošiem netika izsniegti pagaidu dokumenti krievu valodā, izņemot tos, kas devās uz Rīgu komandējumos. Kolēģim somā atradās bagātīgāki produktu krājumi. Ar tiem mēs bijām nodrošināti ilgākam laikam. Pēc iespējas centāmies ātrāk attālināties no Stendes pagasta robežām, lai nonāktu Pārabavas rajonā. Pievakarē jau bijām Kandavas tuvumā, kur gājām vairāk pa mazajiem lauku ceļiem. Kolēģis labi orientējās apvidū, jo labi to pazina. Nakti pārlaidām kādā meža šķūnīti. Vismaz pajumte no lietus, kurš noskalos mūsu atstātās pēdas. Nākošā rītā ar sauli devāmies tālāk. Negribās aprakstīt savas drūmās domas, atminoties savu ģimenīti "Packalējos". Vēl aizvien kaujos ar savu sirdsapziņu, vai daru visu pareizi. Tomēr veselais saprāts mani nomierina, jo nav citas izejas.
Visu laiku ejam ļoti uzmanīgi, pēc iespējas vairāmies no garāmgājējiem. Manā pusē, Virbu pagastā un tāpat kolēģa pagastam tuvojoties, jāuzmanās, ka nesastop kādu pazīstamu. Ejam pa sānceļiem un mežainākām vietām. Stipri noguruši, pievakarē sasniedzam kolēģa mājas. Nolēmām, ka es iešu viņa mājā ar kolēģa uzrakstītu zīmīti par mūsu ierašanos. Kolēģis paliek mežmalā, bet es bez mugursomas dodos uz mājām. Kā jau tas parasts, mani apsveica suņuka riešana Tad parādās saimniece. Laikam kolēģa māte. Nosveicinu. Viņa izbrīnījusies vaicā, ko es vēloties? Es pasmaidīju un teicu, ka esmu pastnieks un pasniedzu kolēģa uzrakstīto zīmīti. Vēroju saimnieces izbrīnīto seju, kurai lasot sākumā acis iepletās, tad parādījās tāds kā uztraukums. Paskatās uz mani, tā kā neticēdama: "Vai die, kur tad viņš ir?" Es saku: "Nomierinieties, un ne tik skaļi, es jūs aizvedīšu, izlasiet visu līdz galam." Tālāk vēstulītē rakstīts, ja pašreiz mājās atrodas kāds svešinieks, lai neizrāda savu satraukumu. Lai uzticas "pastniekam", tas ir man. Saimniece izlasīja vēstuli līdz galam, atzina, ka mums jābūt piesardzīgiem. Jautāju: "Vai jūs esiet kolēģa māte? Atnāciet pie sava dēla uz pāris minūtēm. Tur vienosimies par turpmāko rīcību." Viņa piekrita, tūdaļ man sekodama. Tikšanās rezultātā, mēs pēc tumsas iestāšanās devāmies uz lauku mājas šķūni. Šķūņa attālākais stūris, siena panta aizsegā, būs labi noslēpta vieta priekš mums abiem. Tur arī atradām noliktas segas un palagus. Pat par daudz "grezni". Kolēģa māte, tēvs pēc kārtas mūs apciemoja slēptuvē un pacienāja ar lauku labumiem. Šeit ievērojām lielāko piesardzību. Mamma mums pastāstīja, ka ik pāris dienu mājās apciemojot dažādi pagasta ziņneši, interesēdamies par iedzīvotāju skaitu, nodevu aplikšanu un vākšanu. Tieša kratīšana nav bijusi, izņemot kapitulācijas laikā. Lai mūs atrastu kāds svešais, tad būtu jāpārkrauj viss siena pants. Man ne sevišķi patika šī slēpšanās metode. Biju "notiesāts" ar nekustību, nedrīkstēju nekur pārvietoties. Vienīgi, kad saimniece padziedāja kādu dziesmiņu, tad tas bija norunātais signāls, ka varam pārvietoties un izvingroties. Ar kolēģi pārrunājām savu stāvokli. Es gribēju pēc iespējas ātrāk tikt no šejienes projām. Tomēr man bija jāsaprot kolēģa situācija, ilgā prombūtne no mājām un no savas ģimenes. Bija arī jāgaida ziņa no Stendes saimnieces. Jāsāk pierast pie savdabīgās partizāna dzīves. Pēc pāris nedēļām pienāca ziņa no Stendes. Vēstulē bija rakstīts par dīvainībām, kas notiekot Stendes ciematā. Kāds krievs sūdzējies vietējai varai, ka viņu gribējuši nošaut. Rādījis savā cepurē divus caurumus. Vietējie varas vīri viņam nav ticējuši. Tu laikam biji sadzēries kandžu? Ja jau būtu gribējuši tevi nošaut, tad jau būtu to izdarījuši. Turpmāk, dodoties mājās licis sevi apsargāt "izstrebiķeļiem". Pāris reizes šie esot viņu pavadījuši. Tad tā lieta apnikusi un vairs viņu nepavadīja. Neesot nekāds deputāts, ka jāapsargā. Nevajag māžoties. Tā nu nabadziņš vienās bailēs dzīvojis vairākas nedēļas. Tagad esot pazudis. Laikam pārcēlies uz citu vietu kur mierīgāk. Visumā stendenieki esot apmierināti, tā viņam vajadzēja. Ejot uz Talsiem pēc pasēm esot atkal pazuduši pāris depo darbinieki.
Kolēģis sev pārmeta par sliktu trāpījumu. Es viņu mierinu, ka tas bija labs trāpījums, vajadzēja tikai mazliet zemāk. Domāju būsim uzmanīgi un pārtrauksim mūsu tālāko ciemošanos. No sākuma kolēģa ģimene tam nepiekrita. Tomēr kādā agrā rīta stundā mēs atstājām šīs ļoti viesmīlīgās "telpas". Kolēģim šķiršanās no savas ģimenītes bija grūta. Arī es pārdzīvoju šķiršanās sāpes visu to redzot.
Devāmies pa taisnāko ceļu cauri Aucei, lai sasniegtu Kandavas mežaino ceļu. Drūmu domu pārņemti nemanījām skaisto rīta cēlienu. Saulīte lauzās ārā no miglas slāņiem. Putniņi tricināja rīta gaisu. Jau netālu redzams meža ceļš, kurš aizvedīs mūs Kandavas virzienā. Orientēšanos uzticēju, savam kolēģim, jo viņš šeit bērnībā izstaigājis visas takas. Cik jauki! Neviena cilvēka, tikai daba. Strauji tuvojamies meža ceļu krustojumam. Labo pusi grūti saskatīt, jo skatu aizklāj meža pudurītis. Pēkšņi sadzirdu zirga sprauslāšanu. Jā, vesels bariņš zirgu kāju. Augšpusi grūti ieraudzīt. Laikam zirgi tiek dzīti no pieguļas. Nespējam vēl līdz galam saprast. Jātnieki ar sedliem. Civilie lauku puiši? Nekā. Uz krūtīm krievu automāti, ar ripu. Kolēģis man piedūrās gribēdams mukt. Mieru! Ejam mierīgi uz priekšu. Varbūt viņi aizjās mums garām? Tie ir iznīcinātāji. Saku: "Ejam mierīgā gaitā un nenervozē." Zirgi ar jātniekiem apstājās krustojumā. Acīm redzot viņi ir nolēmuši mūs sagaidīt. Nedomāju, pašreiz, ka man kabatā ir rokas granāta, aiz jostas pistole un mugursomā izjaukts vācu automāts. Uzlieku uz sejas vieglu smaidiņu. Sāku sarunāties ar kolēģi par dzeršanu. Nu esam klāt pie viņiem un ejam mierīgi garām smaidīdami. Viens bārdains vīrs uz zirga, attaisītu, vaļēju kreklu, pār platajām krūtīm redzama milzīga rēta: "Kudā pojehali?'" Kolēģis māk krieviski un atbild, ka uz Kandavu. "No kurienes nākdami?" "Bijām atvaļinājumā un ejam atpakaļ uz savu darba vietu Stendē," atbild kolēģis. "Dokumentus!" Mēs meklējam depo caurlaides. Apskata. Blakus viens lauku puisis nosaka: "Tie jau strādnieku cilvēki." Rētainais stīvu skatu mūs pēta. Kolēģim ir iekritusi prātā laba ideja . Viņš izņem no kabatas tēva iedotos papirosus un piedāvā pārējiem. Visi sapīpo. Rētainais atdodams caurlaides: "Netālu, pāris kilometru līdz štābam. Noskaidrosim un varēsiet iet tālāk." Mana roka aptver rokas granātu. Tikai mieru. Vēl no meža 200 metru. Nepagūsim. Rētainais sāk jāt tālāk uz štāba pusi. Pārējie desmit jātnieki viņam seko. Viens ar automātu bruņots jātnieks paliek pie mums. Mēs cenšamies iet lēnāk, lai grupa pēc iespējas attālinātos no mums, jo ar vienu mēs tiksim galā.
Pēc kādiem 100 metriem parādās klajums. Pa kreisi, krūmu priedulājs, kas tālāk izbeidzas. Grupa ir aizlēkšojusi jau kādus 300–400 metrus uz priekšu. Pēdējā iespēja. Paskatos uz kolēģi. Viņš mani saprot. Pamāj ar galvu. Atlaižu atsperi rokas granātai un metu uz zirga pusi. Nav laika skatīties iedarbību. Zirgs raujas sānis un tajā pašā brīdī notiek sprādziens. Mēs esam krūmos, kad atskan automātu kārta. Es izrauju pistoli un atklāju uguni. Tad sāku skriet caur krūmiem uz to vietu, kur mūs gaida mežs. Kaut pagūtu tikt lielā mežā! Krūmu priedulājs beidzās un esmu pie krustojuma. Raugos uz ceļa. Tukšums. Nav ko gaidīt, ātri pāri ceļam un mežā iekšā. Skrienu bez elpas. Brīžiem liekās, ka kāds dzenās paka. Aizstājos aiz krūma. Nav neviena. Tikai sirds dobji pukst. Ilgi gaidīt nedrīkstu, bet kolēģis nav saskatāms. Viņam jābūt man priekšā, jo viņš pirmais aizsteidzās. Nevaru gaidīt, jo sekotāji var dabūt papildspēkus un ielenkt kvartālus. Skrienu atkal cik jaudāju. Priekšā pavērās gaišums. Kādas mežsarga mājas. Šausmīgi esmu izslāpis. Sētas vidū ir aka ar spaini. Varbūt spainī būs kāda lāsīte ūdens? Pagalms kā izmiris. Paņemu spaini, tavu laimi, kāda trešdaļa spaiņa pilna ar ūdeni. Dzeru ilgi un ar baudu, it kā tas būtu pēdējais ūdens malks. Atvelku elpu un dzeru atkal. Beidzot esmu atdzēries. Nolieku spaini. Kāpēc apkārtnē tāds klusums? Pat suns nerej. Pārlaižu skatu mājai un ieraugu pavērtās durvīs vīrieti. Vīrietis man māj ar roku, lai es nāku pie viņa. Uzmanīgi virzos uz viņa pusi apkārt skatīdamies. Ieraugu, ka vīrietis ir invalīds ar kruķi zem paduses. "Vai jūs esiet viens mājās?" Ar drošu skatu viņš noskatās manā sasvīdušajā sejā. "Pilnīgi viens. Pārējie aizbrauca uz baznīcu." Es instinktīvi jūtu, ka varu viņam uzticēties. "Neprasiet kas es esmu. Lūdzu, vai jūs varētu iedot gabalu maizes, ko paņemt līdz." Viņš pavēra durvis. ''Ātri, ņemiet kas šeit ir uz galda, jo drīz var pārbraukt baznīcēni." Tagad tik ieraudzīju svētdienīgo gadu, uz kura atradās dažādi lauku labumi. Es paņēmu pusi rupjās maizes kukulīša, bet vīrietis man žaketes kabatās sastūma pīrāgus un žāvētās gaļas šķēles. Es sniedzu viņam roku. "Paldies. Uz kuru pusi ir Kandava?" Liekot labumus manā kabatā viņš ieraudzīja pistoli. "Turieties saules virzienā kādus 10 kilometrus un lai jums Dievs stāv klāt." Biju pārliecināts, ka šis vīrs mani nekad nenodos. Viņš droši vien bija dzirdējis kaujas troksni un saprata, ka tas esmu es kam par godu skanēja šis "salūts".
Tuvojās vakars. Pirmo reizi esmu gluži viens mežā. Savās domās pārlapoju visu notikušo un pārdomāju, kā rīkoties tālāk. Pakāpeniski mani nervi atslābst. Man bija kolēģa tēva līdzi dotā "Belamor" paciņa. Skumji, ka viss tā iznācis. Ar baudu pīpēju šo papirosu. It kā nomierina Nāku pie pārliecības, ka Liktenis ir man bijis žēlīgs. Varu uz viņu paļauties un iešu savu ceļu kuru esmu nolēmis. Viss ir Dieva ziņā. Zem kuplas egles pavadu šo nakti. No visa pārdzīvotā esmu pārguris un klusā meža šalkšana mani iežūžo cietā miegā. Nākošā rītā pamodos no rīta dzestruma. Saulītes stari un siltums mani nomierināja. Ēdot brokastis atminējos un pārdomāju savu tālāko ceļu. Par to, ka uz Kandavu neiešu man jau bija skaidrs, lai tas būtu kā malds maniem sekotājiem. Lai piemānītu ienaidnieku, paliku šeit vēl diennakti. Iespējams, ka kāda trauksme jeb izlūkošana tika veikta. Stendē es nevaru atgriezties. Tur droši mani meklē. Atliekās doties uz Rendas mežiem, lai satiktu grupu, kurai kopā ar Zemnieku vedām pārtiku. Šī atpūta man bija vajadzīga, lai nomierinātu nervus. Viegli nebija izturēt savu vientulību. Visu laiku detalizēju kaujas norisi un nesapratu kur palicis mans kolēģis. Gūstā viņš kritis nav. Varbūt viņš devās pie saviem piederīgiem atpakaļ? Domāju, ka nē. Tas būtu liels risks priekš viņa. Klusībā cerēju, ka varbūt nejauši sastapsimies? Kad pārskrēju krustojumu, neredzēju nevienu. Iespējams, ka es jātnieku esmu viegli savainojis. Iespējams, ka pēc atkārtota pretuzbrukuma jātnieks nobijās, baidīdamies, ka nepaliek viens pats, "paņēma vagu". Pagāja grūta nakts. Nākošās dienas pievakarē devos Sabiles virzienā. Iznācu pie Abavas kreisā krasta. Tālumā saskatīju Sabiles konservu fabrikas skursteni. Krietni augšpus Sabiles tilta vēlreiz visu pārdomāju. Pāris kilometru viņpus Abavas satiktu Vilmiņu un savus mazos mīluļus. Gandrīz stundu cīnījos ar sevi un savu sirdsapziņu. Nē, šādi ne tikai sevi, bet arī savu ģimenīti es pakļautu riskam. Tās man bija vienas no grūtākām izšķiršanās mokām manā dzīvē.
Ar tumsas iestāšanos dodos tālāk. Jāatsakās no civilizācijas, no sabiedrības un varbūt no savas dzīvības. Eju cauri apdzīvotu vietu gar Abavas kreiso krastu. Kādā nomaļā pļavā uzgāju siena šķūnīti. Nogurums bija liels, ierakos siena pantā. Klausījos tālajā ceļā troksnī, kādā ratu rīboņā vai automašīnas rūkoņā un aizmigu. Nākošajā rītā, gaišumā, ātri devos pa ceļu , kas noveda līdz mežam. Pēcpusdienā nokļuvu pie meža mājam. Izrādās tās ir mežsarga mājas. Biju aizmirsis, pa kuru ceļu braucām ar Zemnieku. Cik zināju, tad grupa, pie kuras devos, uzturēja sakarus ar mežsargu. Vai tas ir īstais mežsargs? Nogaidīju vakaru krūmu biezoknī, lai novērotu mežsarga mājas. Redzēju mājas pagalmā vecāku vīru un jaunekli, 17 līdz 18 gadus vecu. Laikam mežsarga dēls. Nolēmu ar mežsargu runāt atklātu valodu. Novakarē devos iekšā mežsarga mājā. Mežsargs mani nopētīja un mazliet izbrīnījies prasīja, kas mani atvedis pie viņa. Teicu, ka vēlos ar viņu runāt atklātu valodu, tikai lai sienām nebūtu "ausis". Viņš teica, ka mājās esot viens ar dēlu. Nu es biju nonācis pie visgrūtākā. Kā lai iegūstu viņa uzticību? Izstāstīju viņam savus Auces piedzīvojumus par saķeršanos ar "izstrebiķeļiem" un ka pazaudēju savu draugu. Viņš prasīja vai es esmu bruņots? Parādīju savu pistoli aiz jostas. Mežsarga atbilde bija izvairīga. Viņam ar grupām nav nekādu darīšanu. Kāpēc es esmu nācis tieši uz mežsarga mājām? Teicu, ka vienkārši instinktīvi nācu gar Abavas kreiso krastu un ieraudzīju mājas, nezināju, ka tās ir piederošas mežsargam. Vai ēst gribot? Atbildēju, ka gribu gan. Kad biju paēdis, mežsargs ar mani nerunāja, tikai pīpēja. Ja pavaicāju kaut ko par viņa saimniecību, viņš pavirši atbildēja un kaut ko domāja. "Labāk būtu, ja jūs ietu savu ceļu. Man jau tā ir daudz nepatikšanu." Ļoti labi sapratu mežsargu. Es atbildēju, ka man nav citas izejas. Nevaru nekur rādīties, jo droši vien mani meklēs. Vismaz šo nakti pārgulēt. Viņš teica: "Šeit mājās nevarēs, jo naktī arī var ierasties čekisti." Vai tiešām būs jāiet? "Ak esiet jel cilvēks. Es jūs ļoti lūdzu." Pēc ilgāka pārdomu brīža viņš teica: "Labi, es jūs novietošu kūtī, kur jūs grūtāk atrast un arī ieslēgšu, jo es pastāvīgi nebūšu mājās. Esiet uz mieru?" "Es esmu visādi uz mieru, ja tik jūs mani nenodosiet čekistiem." Atbilde bija īsa: "Vai nu jūs darīsiet kā es lieku, jeb ejiet savu ceļu."
Es gāju viņam līdzi uz kūti. Tur kūtsaugšā biju viens. Atkal viena šaubu nakts. Rīts pienāca ātri. Atnesa brokastis. Nesējs nebija saimnieks, bet jauneklis. Viņš mani droši nopētīja: "Jūs varēsiet palikt līdz vakaram. Izturaties klusi, lai arī kas te nāktu. Neviens nedrīkst zināt, ka jūs te esiet. Sapratāt?" Es viņam pamāju ar galvu. Tad viņš drusku pasmaidīja, pievāca tukšo trauku, iebāza to lopu spainī un aizejot noslēdza kūti. Ak likteni, esi man žēlīgs!
Pārdomādams visu, nācu pie slēdziena, ka mežsarga piesardzība ir pareiza. Par to pārliecinājos turpmākās gaitās. Pašsajūta bija ļoti saspringta. Varēju mežsargam ticēt un neticēt. Bija ari dzirdēti gadījumi, ka mežsargiem uzsūtīja speciālus čekas aģentus, kas uzdevās par politiskiem bēgļiem, lai iekļūtu mežā pie grupām un viņus nodotu, vai ari pazudinātu mežsargu par pretvalstisku darbību. Visiem šiem cilvēkiem, kuri palīdzēja man līdzīgiem, bija jābūt lieliem Latvijas patriotiem. Katru brīdi viņi atradās nāves ēna. Riskēja ne tikai viņi, riskam bija pakļautas arī viņu ģimenes.
Latvijas partizāni, tā ir brīvprātīga patriotiska, militāra saime. Nekur viņa nav reģistrēta. Visi šie lieliski drosmīgie cilvēki ir nākuši dažāda iemeslu dēļ, bet visiem šiem varoņiem, bija viens mērķis - cīnīties pret komunistiskās partijas varmākām, pret to varu, kas gribēja un grib iznīcināt latviešu tautu. Šis upuris un ciešanas nebija veltīgas, visa latviešu tauta dzirdēja, ka ir partizāni kas viņus aizstāv. Tas tautu morāli un garīgi stiprināja.
Mežsargs varēja mani nodot čekai. Tas būtu viņa pienākums, pierādot savu "lojalitāti" un uzticību sarkanajam režīmam. Pat prēmiju būtu dabūjis. Tādēļ manas domas šaudījās dažādos virzienos un tomēr iekšējā balss mani mierināja: kā Liktenis būs lēmis, tā arī jānotiek.
Tuvojās vakars. Nojautu, ka līdz rītam visam jāizšķiras, vai es nokļūšu partizānu vai čekas rokās? Pašā vakarā, kad saulīte tuvojās apvārsnim pie manis uznāca mežsargs ar vakariņām. Nolicis ēdamo mežsargs noteica: "Man pašreiz ir maz laika. Vēlāk atnāks mans dēls, tas jūs aizvedīs." Neko vairāk nepaskaidrodams viņš aizgāja, mani atkal ieslēgdams. No kūtsaugšas vēroju saulrietu. Ko nesīs man rītdiena? Saņēmu sevi rokās, vai tu esi kāds tūrists? Pats izvēlējies savu ceļu. Galvu augšā, gan viss būs labi! Centos sevi mierināt. Varbūt mukt? Uz kurieni? Sāka jau satumst. Dzirdēju katru troksnīti, kas atskanēja tālā apkaimē un tepat pagalmā. Gaidīju mežsarga dēlu. Laikam biju iesnaudies. Noskrapšķ kūts atslēga, kāds rāpjas pie manis. Es satveru pistoli. Klusi vaicāju, kas nāk. "Mežsarga dēls. Visu nemiet līdz, kas jums ir un ejam." Klāt ir šis izšķirošais brīdis. Tumsa ir liela, tomēr sekodams dēlam varu redzēt tā auguma kontūru. Viņš ved mani prom no mežsarga mājām, mežā. Pēc piecpadsmit minūtēm egļu pudurītī apstādina. "Šeit jūs paliekat līdz rītam, tad arī atnākšu." Pēkšņi viņš bija pazudis. Te nu bija izšķirošais mirklis. Vēl viena pārdomu nakts. Laikam biju no jauna iesnaudies. Ir maza krēsliņa. Dzirdu soļu dipoņu. Divi vīri. Mežsarga dēls un kāds vīrs ar caururbjošu skatienu. "Ejiet viņam līdzi," pie manis vērsdamies teica mežsarga dēls. Pēkšņi sajutu sevī atvieglojumu. Svešais pētīdams mani bija pienācis tuvu. Es netīši ieraudzīju viņa aizsarga krāsas cepurei piesprausto Latvijas armijas trīszvaigžņoto saulīti. Pēkšņi mani ielenca pieci vīri ar vācu automātiem rokās. "Rokas augšā! Ieroči ir?" Atbildu smaidīdams: "Ir." "Pārmeklēt!" Tiek atņemta pistole. "Vairāk nav?" Atbildu: "Ir, mugursomā izjaukts automāts un aptveres ar patronām." Paņem manu mugursomu un izčamda mani. "Tā, nu būtu viss. Ejam." Paliek arvien gaišāks. Sasprindzinājums, kas mani žņaudza, pakāpeniski norimst. Sāku novērot mežu, apkārtni un savus sargus. Visi dūšīgi, brūni iedegusi. Dažāda vecuma. Pagaidām nevaru sazīmēt to puisi, ar kuru satikāmies, kad braucām ar Zemnieku uz mežu. Varbūt cita grupa? Lai nu kā, esmu Latvijas partizānu vidū un tas mani nomierina, lai gan uzņemšana nenotika sevišķi laipni. Lai man piedod lasītājs, ka tik sīki aprakstu šos "uzņemšanas" noteikumus. Varbūt tas interesēs vēsturniekus, varbūt kādu citu. Sākumā ne viss ir tik romantiski un varonīgi. Drīzāk gan piesardzīgi. Vajadzēja pārspēt čekas viltības. Kurš kuru. Gājām pa meža stigām, cauri meža masīviem arī meža pļavām. Ja man vajadzētu atnākt atpakaļ, tik tiešām vairs to nezinātu. Nāciens bija ilgstošs. Brīžiem saulīte man atradās gan vienos gan otros sānos. Iespējams, ka tas tika darīts ar nolūku, lai nezināta atpakaļ celu. Beidzot esam klāt. Nebiju iedomājies tik lielu grupu. Astoņpadsmit dažādas sejas. Starp vīriem pie ugunskura, uz kura atradās varens 20 litru katls, darbojās jauna sieviete.
Ugunskura vietu iežogoja egļu apaļkoki. Uz tiem sēdēja un strādāja vīri, lāpīdami apģērbus un apavus. Visu sejas pagriezās pret mani. Biju uzmanības centrā. Manī raudzījās nopietnas jaunekļu, vīru un arī vecākas sejas. Netiku priekšā stādīts, ne arī kāds vārds minēts. Viens no vīriem pavadīja līdz teltij, kādas apkārtnē redzēju vairākas. "Jūs pagaidām nekur neejiet, variet teltī gulēt." Es sapratu, ka pagaidām man neuzticējās. Pēc kādām desmit minūtēm man ienesa varenu bļodu ar zupu un maizes šķēli. Nesējs bija tas pats vīrs, ar kuru es tikos toreiz, kad kopā ar Zemnieku vedām pārtiku. Biju ļoti priecīgs. Pajautāju viņam: "Vai jūs mani atminaties?" Viņš pasmaidīja: "Jā, atminos. Vai tad pienāca tas brīdis, kad bija jāšķiras no "malas"? Atbildēju: "Jā, citas izejas man nebija." Viņš mani pārtrauca, sacīdams: "Runāsim vēlāk. Tagad vajag paēst" Es gribēju teikt, vai visiem iznāks ēdiens, ja man ir ielieta tik liela bļoda. To nepaguvu, kad viņš jau bija aizgājis. Redzēju no telts, ka visi sēdēja uz baļķiem, ar bļodām rokās, un ēda. Bļodā atradās arī krietna gaļas šķēle. Vēlāk sapratu: meža gaiss, jauni spēcīgi vīri, viņiem bija laba apetīte. Var redzēt, šeit vajadzēja būt labam grupas komandierim. Pagaidām es nedomāju neko. Esmu laimīgs, ka esmu beidzot sasniedzis savu pašreizējo izvēlēto gala mērķi – viena Likteņa kaltos vīrus.
Pēc garšīgās zupas drusku biju atlaidies. Lielais pārdzīvojums un nogurums prasīja savu. Nogulēju līdz vakaram. Kad pamodos nesapratu kur atrodos. Telts. Apslēpti smiekli. Nomierinājos, viss bija skaidrs. Atnāca mans pazīstamais, saukšu viņu par Jāni. Šoreiz viņš bija laipnāks: "Nācu modināt, citādi naktī nenāks miegs." Viņam rokās bija divas maizes šķēles un cepts speķa gabals. Vēl aiziešot pēc tējas. Bleķa krūzītē atnesa karstu mētru tēju un vēl ar cukuru. Es garšīgo ēdienu slavēdams izteicu izbrīnu. Vai tad meža apstākļos nav par izšķērdīgu? Viņš pasmējās. Būs jau labi. Gan visu es pats redzēšot un dzirdēšot. Pēc pāris dienām, kad ieskaitīs pilntiesīgos mežabrāļos, tad arī parunāsim ko vairāk. Lai es nomierinos, visiem ir jāiziet šo neuzticības laiku. Izgāju no telts un apsēdos turpat uzkalniņā. Te nu es esmu. Atrodos drošībā. Mēs visi, kas še esam, vienota latviešu saime. Cīnīsimies sevi aizstāvēdami un savu latviešu tautu. Zaļais, skaistais mežs mums dod patvērumu no Sibīrijas izsūtījuma.
Redzu, kā viņi sēž uz baļķiem ap ugunskuru. Šis ugunskurs deg cauru dienu līdz vēlai naktij. Cik daudz domu sadeg šajā ugunskurā. Brīvajā laikā ikviens raugās ugunskura liesmās vai arī kvēlojošajās oglēs. Katram sava doma..
Pēc brokastīm teltī ienāca gadus 40 vecs vīrs, inteliģentu seju, un stādījās man priekšā: "Variet mani saukt par Inspektoru. Aprunāsimies." Tā bija patīkama nopratināšana biogrāfiskā veidā. Tajā tika noskaidrota mana militārā "seja", mana ierašanās un darbība Kurzemē. Bija jāizstāsta sīki, mans ierašanās iemesls un to, kā nokļuvu mežā. "Jūs esiet vienīgais rīdzinieks mūsu vidū." Vaicāju: "Vai tas ir slikti?" ''Nē, taisni pretēji, mūsu vīri ir no dažādām pilsētām un laukiem, vienīgi rīdzinieku nebija. Rīt par jums viss būs noskaidrots. Ja gribiet, varēsiet gulēt manā teltī. Man ir iepatikusies jūsu dzīves stāsta pēdēja daļa." Paspieda man roku un teica: "Būsim draugi." Teicu, ka esmu priecīgs, ka šeit nonācu un vēl iegūstu draugu. Pagāja nakts. Dienā mani stādīja priekšā visai grupai. Vispirms runāja grupas komandieris. Es biju viņu iedomājies labi apģērbtu, formas tērpā. Pagari tumši mati, krekls ar vaļēju apkakli, bikses vietām salāpītas ar uzlocītiem galiem, basām kājām. Vīrišķīga inteliģenta seja Autoritāte. "Tas ir mūsu jaunais cīnītājs. Kāda tev būs iesauka?" Es par to nemaz nebiju domājis. Visur mani sauca par Augustu, lai iet Augusts. "Labi," teica komandieris, "Augusts ar šo brīdi ir pakļauts mūsu disciplīnai, ar kuru iepazīstinās Inspektors. Te ir tava pistole, automāts un mugursoma. Ar saviem darbiem, ko pēdējā laikā veicis, esi pierādījis, ka esi mūsu cilvēks, krietns mežabrālis." Ar to svinīgā daļa beidzās un sākās mežinieku ikdiena. Inspektors telti mani iepazīstināja ar grupas noteikumiem. Bez ierunas pakļaušanās priekšnieka rīkojumiem. Pakļauties iekšējai disciplīnai pildot dieninieka un sardzes dienestu, mazāk vaicāt, vairāk izpildīt dotos uzdevumus. Krītot gūstā nenodot savējos un to atrašanās vietu.
Mūsu grupas pavāre ir "Hilda". Viņa gulēja atsevišķā teltī ar saviem "miesas sargiem". Tie bija viens vecāks vīrs "Fricis" un grupas komandieris. Fricis ir lauku mājas saimnieks, tēvs Hildai. Viduvējos gados ir "Skolotājs" no Cēsīm. "Zaļais" – gara auguma vīrs. "Saša" – lauku puisis. "Jānis", inteliģents, jauns puisis no Vidzemes. "Leons" no Kuldīgas, "Arvīds" no Kurzemes, "Krusttēvs” – pavecāks vīrs no Jelgavas apriņķa, "Haris" – vīrs vidējos gados. Vēlāk ienāk "Brālītis" no Ainažiem, "Janka" un arī "piecīša" priekšnieks kura iesauku neatceros. Diezgan konspiratīvs saraksts. Šie vīri šodien ir vai nu miruši, jeb ļoti veci. Manā teltī vēl gulēja divi nepieminēti vīri, "Klakts" un "Pauls". Pēdējais ir ļoti piedzīvojis karavīrs, bezbailīgs un drosmīgs. Viņš pārvaldīja meistarīgi un trāpīgi savu ieroci "zāģi". Tādi ieroči mūsu grupā bija 4 gabali. Arī šauteņu mīnas, čehu patšautene, rokas granātas, šautenes un katram vīram pistole P–38. Vēlāk mūsu apbruņojumā bija "sturmenes". Vācu pēdējā izlaiduma automāti. Grupai bija labs apbruņojums un karot pieredzes bagāti vīri. Mūsu komandieri sauca par Olģertu – "Atriebēju" – grupas vadītāju. Šo vienkāršo drosmīgo karavīru visi grupas locekli atzina kā savu autoritāti. Kā lielisku stratēģi, kurš zibenīgi mācēja aptvert stāvokli un bez zaudējumiem izvest grupu no ienaidnieka aplenkuma. Mācēja vīros iedvest optimismu vissatraucošākajos brīžos. To vēlāk redzēju kaujā. Viņš atradās mežā no kapitulācijas brīža. Sākumā slēpās lauku mājās. Vēlāk pārgājis mežā. Tur esot visdrošāk.
Pirmajās dienās mežā centos tuvāk iepazīt savus meža brāļus. Tas nenozīmē, ka viņi man stāstīs savu biogrāfiju. Nē. Vēl šodien es par viņiem nezinu, kā viņus sauc īstos vārdos un uzvārdos. Nezinu viņu dzīves vietas adreses. To visu kopā sauc par konspirāciju. Ja gadījumā nonāci čekas rokās, tad neko nezini par savu kolēģu dzīves vietām. Šis nerakstītais likums svēti tika izpildīts. Nejautāt par dzīvi "malā". Ja arī kāds aizmirsās, tad viņu pārtrauca ar vārdiem: "Nerunāsim par tādām lietām." Vērodams savus likteņa brāļus, pieradu pie klusēšanas, palīdzot saimniecības darbos, tīrīdams ieroci un t.t. Ugunskurs nometnē kūrās nepārtraukti. Naktī ugunskura liesmiņa tika uzturēta uz kvēlojošām dienas oglēm. No šī apgaismojuma nebija jābaidās, jo 200 līdz 300 metru joslā stāvēja sardze, kas vēroja nometnes rajonā katru kustību un mazāko troksnīti. Vislabākais sargs izrādījās necilais putns sīlis – vārnas pasuga ar zaļganu, iesārtu spalvu. Viņam pavāre piešķīra pat atsevišķu ēdiena "porciju". Mēs varējām staigāt apkārtnē cik tik mums tīk, sīlis klusēja Tikko apkārtnē parādījās kāds svešinieks, piemēram sēņotājs, ogotājs vai kāds cits, tūlīt atskanēja putna spēcīgais "kvāā!" Uz šo putnu mēs ļoti palaidāmies. Viņš ne reizi mūs netika piešmaucis. Ugunskuram dežurants un tā palīgi gādāja sausu malku. Tās mums mežā netrūka. Visi mežinieki bija darbīgi, lāpīja apavus, apģērbu. Mazgājās un tīrījās pie ugunskura birdinādami no krekliem utis. Jā, šie "zvēriņi" mīlēja dzīvot visur, kur valdīja karš. Izrādās, ka utis iznīdēt varēja ar sprāgstvielu "tolu". Utīm nepatika tola smarža. Es atradu labāku līdzekli. Pie ugunskura novilku kreklu, paturu virs svelmainā ugunskura un no lielā karstuma viņas iekrita ugunī.
Notikās pastāvīga izlūkošana, vairākiem vīriem dodoties uz dažādām mājām, kur ievāca informāciju. Galvenais ziņotājs bija mežsarga dēls. Reizēm viņš ieradās tāpat apgaitā ar bisi plecā, lai pastāstītu kā vietējie varas vīri uzliek lielus nodokļus lauku saimniekiem, kā partijas darbinieki braukāja apkārt aģitēdami stāties kolhozos. Pastāstīja arī par komunistu aktīvistiem, kas sastādīja melnos sarakstus, nododot cilvēkus čekas rokās. Mūsu grupā bija izveidota speciālā komisija (tiesa), kas izlēma no "malas" ienākušās sūdzības un arī pārbaudīja nopietnākos nodevības gadījumus. Sodi bija divējādi. Brīdinājums vai nāves sods.
Par vienu gadījumu, nodevību, tika notiesāta komjaunatnes sekretāre, kura nodeva atkārtoti čekas rokās divas lauku saimnieku ģimenes kas atbalstījušas partizānus. Šīs ģimenes pazuda bez vēsts un viņu mantība tika atdota kolhozam. Šī sekretāre terorizēja skolas skolotājus un visus pagasta saimniekus. Bija ienākušas desmitiem, sūdzību par viņas izdarībām un lūgumi novākt šo personu, jo brīdinājumus viņa ignorēja. Komisijas lēmums bija nošaut. Šo sprieduma izpildi uzdeva "Inteliģentam", speciālo uzdevumu veicējam. Trīs dienu laikā jāsagatavojas un jāizstrādā rīcības plāns,. Tas bija ļoti pārdrošs. Ieradies skolas telpās, viņš meklē komjaunatnes sekretāri, stādoties priekšā kā no Rīgas rajona atbraukušais komjaunatnes sekretārs, kuram jānodod slepenas instrukcijas viņai personīgi. Viņa piekrīt iziet no skolas, lai svešas acis neredzētu paketes iedošanu. Ārā to brīdi skraidījuši skolēni. "Paiesim drusku tālāk, kur varam parunāties netraucēti." Sekretāre tam nepiekrita. Iespējams viņai radās kādas aizdomas. "Tālāk es neiešu, ja jums man ir kas dodams, tad dodiet šeit." "Tādā troksnī es nemēdzu sarunāties." Tā viņš vēl aizvedis sekretāri pāris desmit soļus uz krūmu pusi. "Tā, šeit ir pietiekoši klusi, lai jūs man pateiktu savu sakāmo." "Labi, sveiciens no rajona komitejas sekretāra un te būs jūsu pakete." Paketes vietā viņš izņēma no iekškabatas kabura paslēpto pistoli. Atskanēja vairāki šāvieni. Pārliecinājies, ka viņa ir nošauta, aukstasinīgi devās krūmos iekšā. Pēc vairākām dienam pienāca no "malas" ziņas, ka komjaunatne ir zaudējusi uzticamu boļševiku partijas patrioti un biedri. "Mēs zvēram, ka atriebsim…”
Skolā nebija, kas pieteiktos uz vakanto komjaunatnes sekretāres vietu. Apkārtējie iedzīvotāji vieglāk uzelpoja, naktīs mierīgāk gulēja, saprazdami, ka viņiem ir aizstāvji. Arī pagastos varas vīri nobijās. Mēģināja atrast vidus ceļu. Vismaz neterorizēja apkārtnes saimniekus un izbeidza šantāžu. Bet cik ilgi? Katrs lauksaimnieks saprata komunistu viltību. Zināja, ka piespiedīs iet kolhozos. Kurš saimnieks vēlējas atdot savus laukus, kas iepirkti par grūtā darbā pelnītiem latiem vai mantoti no tēvu tēviem. Tas viss bija nepieņemami mūsu Latvijas zemes arājam. Kam mājās bija radio aparāti visi klausījās ārvalstu raidstacijas. Tvēra katru, vārdu, kurā varēja saklausīt kādu cerību nākotnē. Ziņās no Zviedrijas, no Anglijas (Čerčils), Amerikas (Trumens), visi stiprināja mūsu nacionāli domājošos, neatzīdami Latvijas pievienošanu Padomju savienībai. Mēs domājām, ka šī okupācija ir laika jautājums, ko savstarpēji nokārtos sabiedroto valstu galvas, ka Jaltas un Potsdamas līgumi parakstīti uz laiku, pāris gadiem. Šīs cerības spārnoja, lika turēties kā lauksaimniekiem tā arī partizāniem. Mēs bijām pārliecināti, ka drīzā laikā jāizšķiras Latvijas liktenim. Ārvalstu radio raidītāji ziņoja, ka Latvijai no ārzemēm tiks piešķirta palīdzība partizāniem ieroču un apgādes ziņā. Tajā laikā Kurzemes saimnieki ticēja šīm zinām. Mūsu rindas papildinājās ar jauniem cīnītājiem, kas izvairījās no iesaukšanas Padomju armijā.
Lai šie teikumi, ko rakstu, ir dokuments mūsu vēsturei. Tie partizāni, kas atdeva savas dzīvības, ticēja savai misijai: "Mēs partizāni turpinām cīņu par Latvijas neatkarību un brīvību, mēs ticam, ka uzvarēsim," šie vārdi bija ierakstīti mūsu sirdīs, tādēļ viegli mēs izturējām partizānu dzīves grūtības.
Mūsu grupai bija sakari ar apkārtnes partizānu grupām, tādām kā "Piecīši", "Kabiles", "Piejūras" un citām. Mēs nebijām vieni. Arī Vidzemē un Latgalē atradās partizānu grupas. Čekistiem tas bija ārkārtīgi ciets rieksts, lai to pārkostu. Kas gan netika darīts lai iebiedētu apkārtnes iedzīvotājus. Pie Abavas pārejām izlikti bruņoti slēpņi, mēģināts iesūtīt mežā spiegus, ogotāju un sēņotāju izskatā. Tādēļ arī mana personība pirms ienākšanas grupā tika stingri pārbaudīta. Vēlāk man "Inspektors" pastāstīja, ka par mani ziņas jau ienākušas pat no Auces. Izrādās, trīs no mūsu grupas devušies "atvaļinājumā" Auces apkārtnē. Vienam no viņiem tur atradās tēva mājas. Lai gan viņi mūs abus nav sastapuši, tomēr kaujas troksni no mūsu "saķeršanās" ar izstrebiķeļiem ir dzirdējuši. Pēc atgriešanās grupā viņi liecinājuši, ka stāstītājs par Auces kauju ir patiesība. Arī paši iznīcinātāji, jātnieki izpušķojuši savu stāstījumu vietējiem iedzīvotajiem, ka notikusi kauja, kurā krituši daudz bandītu. Inspektors licis pārbaudīt manu agrāko dzīves vietu "Palckalējos". Visas šīs ziņas ir pārliecinājušas, ka pret mani nav ne mazāko aizdomu un drīzāk esmu vērtējams, kā kauju pieredzes bagāts vīrs. Paldies dievam, esmu ieguvis partizānu uzticību un cieņu. Es tiešām to izjūtu no katra grupas vīra un sevišķi mūsu grupas komandiera "Oļģerta", kas rūpējās par manu morālo un tīri cilvēcisko stāju. Rūpējās, lai man būtu jauni apavi un noskrandušo, novalkāto uzvalku nomainītu pret jaunu. Jums var rasties izbrīns, kā pie tā tiku. Mantu noliktavas mežā nebija un tomēr man pašuva jaunas bikses un žaketi no melnas lauku vadmalas. Lūk, ko nozīmē labi organizēta vienība meža biezokņos. Izrādās, ka arī pārējie labumi, kā milti, putraimi, gaļa, tika piegādāti arī apkārtnes trūcīgākiem zemniekiem, kam izsūtīti, apcietināti piederīgie. To visu organizēja mūsu grupas vadītāji.Tika veiktas akcijas, kurās tika izdarīti uzbrukumi pret iznīcinātājiem, kā arī nacionalizēti produkti, vadmalas baķi, miltu maisi, arī apavi, viss, kas nepieciešams, lai mēs izvilktu dzīvību sev un citiem. Ļoti nepareizs uzskats tika radīts, ka mēs aplaupām rajona veikalus. To ziņu bez šaubām izlaida partijas propaganda. Viņiem tas bija izdevīgi, saukt mūs par bandītiem. Ka tas tā nav pierādīšu tālāk rakstītajā.
Vispirms pastāstīšu par kauju ar iznīcinātājiem. Kā jau parasti, tiek veikta izlūkošana, kurā daudz palīdzēja vietējie iedzīvotāji, uzrādot komunistu varas vīru atrašanās vietu un nodarījumu uzskaiti. Lai neitralizētu viņiem uzdotos plānus pret mūsu grupu, mēs bijām spiesti šos perēkļus iznīcināt. Tas arī bija mūsu tiešais pienākums, kā kara laikā. Kādi bija šie ienaidnieka plāni? Atņemt apkārtnes saimniekiem pienu, govis un naudu. Kādā veidā? Uzliekot pagasta nodokli naudā un graudā tādos apmēros, ka pašiem saimniekiem nekas nepalikt pāri. Lai atdodot mājas un lopus kolhozam, tad varēs dzīvot bagātīgi, tā ņirgājās ciemu padomju priekšsēdētāji un partijas inkasenti: "Mēs jums parādīsim, atbalstīt bandītus." Mūsu komandieris saņēma daudz apkārtnes saimnieku žēlabas un ierosinājumus. Tā arī komandierim radās doma aizstāvēt zemniekus pret varmākam, kas visu nacionalizēja (atņēma), neatstājot neko pat pašu iztikai. Vai tā nav laupīšana? Pēc izlūkošanas zinām ap 20 kilometrus no mūsu nometnes, atrodas mājas, kurās pulcējās iznīcinātāju un pagastu vadītāji. Tur tiekot izlemti apkārtējo zemnieku likteņi un nodevas. Nevaru nosaukt, kas tās par mājām un arī nezinu vietas nosaukumu, jo to nevienam partizānam nav jāzina. Pārgājiens tiek rūpīgi sagatavots. Katram līdzi tiek iedota pat pārtikas deva vairākām dienām. Izejam agrā rīta stundā, "zosu" gājienā. Iespaidīgs skats. Daudz labi bruņotu vīru. Starp tiem redzami divi vīri ar ātršāvējiem ložmetējiem. Tik tiešām ar šādu grupu var iet caur uguni un ūdeni. Gājiens virzās ļoti uzmanīgi, ar izlūkiem priekšā un aizmugurē. Tas ir vajadzīgs tāpēc, lai neviens mūs neredzētu pirms uzbrukuma. Patīkami noskatīties uz mūsu komandieri. Kupli brūngani mati, ass acu skats. Šoreiz viņam kājās zābaki. Rokā stibiņa ar ko ganāt mušas, pie jostas pistole. Kustīgs, brīžiem priekšā, brīžiem redzams sānos vai aizmugurē. Cik saprotu, ļoti svarīgi, lai mūsu grupa aizietu līdz mērķim nepamanīta. Apdzīvotās vietas apejam ar lielu līkumu. Viss tiek ņemts vērā. Tas manī radīja lielu drošības sajūtu un uzticību pret komandieri. Arī pārējie grupas vīri iet klusi, viņu sejās redzama drosme un paļaušanās uz komandieri. Pāris reizes mežā nācās "slēpties". Tas notiek bez signāla. Pirmais gājējs uzmana priekšā ejošo izlūku. Ja viņš pieplok pie zemes, tas nozīmē slēpties. Visa grupa tad, kā karšu namiņš, "sabrūk", pa labi un pa kreisi no takas. Jāpieplok tā, lai neredz no pāris soļu atstatuma, tāpēc ir aizsargu drēbes un teltenes, kas apsedz mūsu augumus. Pagaidām gājēji ir vietējie iedzīvotāji kuri dodas uz tuvākām mājām. No mums viņi atradās diezgan lielā attālumā. Tomēr komandiera rīkojums izlūkam ir slēpties pie visaizdomīgākā trokšņa (zara lūšana), vai tālumā redzēta cilvēka. Par izlūkiem nozīmē tādus, kam ātras reakcijas spējas. Tas nekas, ja izlūks ir kļūdījies un lieku reizi izziņota trauksme. Labāk lieku reizi slēpties, nekā tikt ieraudzītiem un par mūsu pārvietošanos tiktu ziņots pretiniekam. Mums tas nozīmētu nesekmīgu akciju, iespējams pat upurus. Īsa atpūta pusdienām un gājiens turpinās. Līdz tumsas sākumam ir jāsasniedz mērķis. Mēs nonākam mežmalā. Tālāk iet nav iespējams, jo vietējie iedzīvotāji var mūs pamanīt. Esam visi paslēpušies ar pielādētiem ieročiem rokās. Izlūks, viens jauneklis no mūsu vidus, bez ieroča dodas izlūkot "objektu", lai novērotu apkārtni un pulcēšanās vietu. Otrs izlūks seko pirmajam ar paslēptu ieroci, lai nodrošinātu aizmuguri. Šeit jāpaliek līdz tumsai. Pirmais izlūks atgriezās pie grupas ar ziņojumu par objektu. Bruņotais izlūks paliek norādītā vietā līdz grupas atnākšanai. Uzbrukuma sākums paredzēts ap pusvieniem naktī.
Ieņemam pozīciju piekalnītē jo pēc izlūka ziņām, no ēkas tēmētās lodes šeit mūs neķertu. Sākām ar viltību. Abi jaunekļi, paslēpuši mazos krievu automātus zem žaketēm, devās pie ārdurvīm un stādījās priekšā ka esot komjaunieši. Durvis pavērās, jauneklis pagrieza automātu, atskanēja klikšķis, bet šāviena nav. Toties durvju spraugā atskanēja pretinieka šāviens. Otrais jauneklis izrāva savu automātu un raidīja visu aptveri caur durvīm. Tas bija mums signāls atklāt uguni. Visa uzbrukuma līnija šāva pa logiem. Aizsegā abi jaunekļi izkļuva no uguns sprosta, ko radīja pretinieks. Tikko jaunekļi bija drošībā uguni pārtraucām, lai izzinātu pretinieka spēkus. Tā arī bija. Pa mājas izsistiem logiem pret mums raidīja garas kārtas automātu uguni. Ļāvām lai kādas desmit minūtes iztrakojās. Tad ar "zāģi" šāvām pa durvīm, un durvju atslēgu. Pretinieka uguns sāka mazināties. Mēs taupījām savu munīciju, šaudami retām kārtām, cenšoties tumšajos logos saskatīt pretinieku. Komandieris nolēma netērēt munīciju, jo uzbrukuma sākums nebija izdevies. Pretinieks nu jau bija paspējis labi sagatavojies uz aizstāvēšanos. Ja ieņemtu māju tad mums iespējams būtu jācieš dzīvā spēka zaudējumus. Apšaudīšanās ir ieilgusi un to dzird plašā apkārtnē. Iespējams, ka pretinieki sazinās ar saviem rezerves spēkiem. Tas nozīmē, ka mums var uzbrukt arī no aizmugures, vai mežā ierīkot slēpņus. Lai no tā izvairītos, atstājām divus "zāģus", kas turpina kauju, kamēr mēs pārējie atejam, līdz meža malai. Ar to uzbrukumu beidzam. Pēc desmit minūtēm sagaidām "zāģu" vīrus. Pretinieki arvien turpina šaut tukšā gaisā. Pēc pusstundas gājiena vēl dzirdami pretinieka šāvieni. Lai maldinātu pretinieku mēs atkāpjamies pretējā virzienā. Pēc desmit minūšu gājiena apstājamies. Vienam no vīriem ir pudele ar spēcīgi smaržojošu šķidrumu. Ar šo šķidrumu sasmērējam zābaku zoles un turpinām celu pretējā virzienā. Daļa šķidruma tiek izlaistīta zemē. Viss šis process domāts lai sekošanas gadījumā čekistu suņi zaudētu savu ožu.
Atpakaļceļu mēs veicām bez starpgadījumiem. Nometnē atgriezāmies noguruši, tikai pievakarē. Posteņus izlikām visapkārt nometnei. Pirmie nostājās sardzē tie, kas nebija piedalījušies akcijā. Tie bija vecāki vīri kam grūtāk pārvietoties. Nākošā dienā pienāca pirmās avīžu ziņas, kurās stāstīts par notikušu kauju starp izstrebiķeļiem un bandītiem, kuri smagi cietuši, gūstā saņemti un nošauti desmitiem bandītu.
Apkārtnes iedzīvotāji zina stāstīt, ka ieradušies čekisti ar automašīnu un sākuši ar suņiem dzīt pēdas bandītiem, kuri vēl neesot nošauti. Pie pretinieku nama redzēta ātrās palīdzības mašīna, kurā iecelti četri slimnieki. Smagā mašīnā esot ieceltas vairākas, ar palagiem pārklātas nestuves. Mūsu komandieris analizēja šo akciju: "Krietnu pērienu esam sadevuši mūsu vietējiem nodevējiem. Cerēsim, ka kādu laiku būs miers." Tika noskaidrots, kāpēc jauneklis pie pretinieka durvīm nevarēja atklāt uguni, kas mums bija ļoti svarīgi stratēģiskā ziņā. Automātā pirmā patrona nesprāga, jo tīrot automātu ar plānu kārtiņu eļļas ieziež arī patrontelpu. Acīmredzot, šī pirmā patrona bija ilgāku laiku mirkusi patrontelpā, tādēļ nesprāga. Komandiera rīkojums bija, turpmāk pirms kaujas vai sardžu dienesta izpildes, nomainīt patrontelpā esošo patronu pret jaunu.
Pēc manām domām drīzā laikā vajadzētu būt kādai "ķemmei", tas ir čekas uzbrukumam pārmeklējot mežu, tādēļ mans ieteikums, ka mums jārīko vietu maiņa. Pirrns mēs to darām, mums jāpapildina ēdiena un saimniecības krājumi, lai jaunā vietā neatklātu savu esamību.
Pēc šīs akcijas "atpūtāmies" vienu nedēļu. Tas ir laiks kurā nedrīkst nekur rādīties, kamēr pretinieks nomierinās. Šajā laikā tiek izstrādāts nākošās akcijas projekts. Jau vairāk, kā divas nedēļas atpakaļ, ir ienācis piedāvājums "ziedot" mums pārtikas līdzekļus un preces no kāda veikala vadītāja.
Tiek pārbaudītas ienākušo ziņu pareizība satiekot pašu veikala vadītāju. Pēc tam atkārtoti pārbaudām viņa personību un darbošanos. Mūsu ierašanās laiks viņam zināms tikai aptuveni. Tā ir apdzīvota vieta, ciemats. Satikšanās laikā tiek sarunāti transports, pāris zirgi ar ratiem. To darījām lai mūsu grupu apgādātu ar pārtikas precēm. Mēs to darījām ar tīru sirdsapziņu, jo tas ko paņēmām bija niecīga daļa no tā, ko padomju valsts nolaupīja saviem pilsoņiem un lauku iedzīvotājiem. Cik viss tas iznāk kuriozi, ka mums paši veikala vadītāji piedāvā savu preci. Neticami, bet fakts. Var jau būt, ka tam vadītajam arī pašam kas atlec no visiem tiem labumiem. Par to viņš klusēja.
Akcija jāveic diennakts laikā. "Mājās" paliek kohs un Fricis. Arī mugursomas tiek ņemtas līdzi un bez šaubām viss apbruņojums. Ejam raitu soli. Kur gala mērķis?
Skaistais saules lēkts mežā izraisa manī pārdomas. Cik dabā viss ir nemainīgs. Šeit meža to sevišķi ievēroju. Koki, putni, skudriņas, stirniņas un staltie brieži. Tā ir viņu pasaule. Viņu mežs. Mēs, kas ielavījušies viņu dzīvē, pat traucējam viņiem ar saviem šāvieniem, savu klātbūtni. Bet varbūt viņi pieraduši pie mums un uzskata par savējiem. Saka jau, ka cilvēks pie visa kā pierodot. Pie aukstuma, klusuma, neērtībām. Pie kā pieraduši meža dzīvnieki? Visvairāk dzīvnieki baidās no cilvēka, bet ne jau no visiem. Mēs no ienaidnieka. Pašreiz arī no nepazīstama cilvēka. Tā tad tāpat kā meža dzīvnieki. Uz stigas katrs apstājas un pārbauda ar acīm vai nav kāds cilvēks, kas stāvētu slēpnī. Vēl bīstamāk, ja jāšķērso ceļš.
Ceļā vairākkārt atpūšamies. Ir vairākas apdzīvotas vietas kuras jāapiet. Jābūt ļoti uzmanīgiem. Mēs, 15 vīri, ejam ar 10 soļu atstarpi viens no otra. Garš, 150 metru, zosu gājiens. Beidzot esam galā. Esam no tālā ceļa noguruši. Saulīte nogājusi. Izliekam posteņus, slēpņus. Paši salienam krūmos, lai mūs neredzētu. Komandieris atļauj brīvajiem gulēt līdz komandai "celties". Es pamostos, kad mani papurina pie pleca. Tumša nakts. Ceļamies nu viens aiz otra dodamies ieņemt veikala telpas. Izlūki ir jau galā. Tiek novērota apkārtne. Pa ceļu, kuru mums jāšķērso, brauc pajūgs. Mēs visi slēpjamies. Mūs nepamanīja. Zirdziņš gāja savu parasto solīti. Esmu iedalīts pie pirmās grupas, kas aplenc veikalu un nodrošina pieeju nākošai, otrai grupai, kas sedza mūsu drošību. Komandieris ir klāt. Meklējam tālruņa vadus un atrodam. Tie tiek pārgriezti. Izlūki atbruņojuši veikala sardzi. Vecītis snaudis. Bise atradusies pieslieta pie veikala sienas pagalma pusē. Vecītis esot ļoti pārsteigts un teicis: "Zēni nejokojaties, atdodiet man to bisi." Puiši atbildējuši: "Parādi kur dzīvo veikala vadītājs?" Vecītis tīri priecīgs: "Reku še, tepat otrā stāvā. Dodiet nu man atpakaļ to kramenīcu." Komandieris ar trim vīriem uzgāja pie vadītāja. Tikmēr pārņēmām visu veikala teritoriju un gaidījām komandiera turpmākos rīkojumus. Viss noritēja ātros tempos. Seši vīri devās pēc pajūgiem. Adreses tika norādītas un tās bija tuvākajās lauku mājās, kurās dzīvoja uzticami latvieši.
Aizritēja stunda. Vēl braucējus nedzirdam. Sākām jau baiļoties. Beidzot atskan ratu rīboņa un pajūgi iebrauc veikala pagalmā kur atrodas veikala noliktava. Visus trīs ratus piekraujam ar rudzu un kviešu miltu maisiem, vadmalu, zābakiem un citām precēm. Veikalā atradās pārpalikusi maize, poļu desas, ko sadalīja mūsu vīriem. Rati bija pilni. Dodamies projām kā parasti pretējā virzienā, ievērojot visus piesardzības likumus. Ar saimniekiem sarunāts, ka gaismai austot nobraukšot mūsu pēdas. Ir tāds latviešu sakāmvārds: "Dots devējam atdodas". Mēs neaplaupījām saimniekus un zemniekus, bet atņēmām padomju varai to, ko nolaupīja zemniekam un strādniekam.
Jūs vaicāsiet kas notika ar veikalvedi? Viņš pratinātājiem stāstīja, ka uzbruka bandīti ar ieročiem. Piespieda atdot noliktavas un veikala atslēgas. Sasēja un atstāja zīmīti: "Izdarījām nacionalizāciju veikalā un noliktavā. Nacionālā Latvijas partizānu apvienība." Mani un sargu ieslēdza istabā. Mūs atbrīvoja pārdevēja, kas 8.00 ieradās darbā. Par izdarīto neko nezinu, jo visu laiku atrados šeit istabā ieslēgts un sasiets." Šī komēdija tika inscenēta un arī veikala vadītāja nospēlēta. Līdz astoņiem no rīta jau bijām nogājuši un nobraukuši pusi ceļa. Pie vakara jau nokļuvām "mājās". Tūlīt rati, nesasniedzot nometni, tika aizvesti uz zināmām lauku mājām. Tur arī cepa maizi, gan mums, gan ko sadalīt trūkumcietējiem - ģimenēm bez apgādnieka. Šeit no pelēkās vadmalas man uzšuva bikses, no melnās žaketi. Komandieris redzējis manas bikses ar lieliem caurumiem pasmējās: "Tavas vecās bikses der tikai vasarai. Pamatīga ventilācija". Pirmo reizi es redzēju, cik daudz cilvēku strādā mūsu labā, riskēdami ar savām dzīvībām.
Kas notika tālāk ar ratiem un zirgiem, kurus mums iedeva? Pēc nedēļas izlūki ziņoja, ka varenā iznīcinātāju nodaļa ar čekistiem tūlīt sākuši apkārtni "ķemmēt". Sadalījušies divās daļās, uz vienu un otru pusi. Tikai ne uz mūsu aizbraukšanas virzienu, jo tur esot izbraukāts ceļš un nevarējuši orientēties. Pretinieki vairākus desmit kilometrus izķemmējuši apkārtni, bet mēs esot iekrituši kā akā. Nosprieduši, ka tie esot piejūras bandīti. Nu varēja droši atdot ratus un zirgus. Trīs izlūki sajūdza zirgus ratos un aizveda tos līdz pļaviņai. Tur noslēpa ratus krūmos, bet zirdziņu palaida pļaviņā ganīties. Izlūki aizgāja līdz mājām, no kurienes pajūgus paņēma, un paziņoja, kur zirgi un rati atrodas.
Pietiekoši ilgi mēs atradāmies šajā nometnes vietā. Bija pamanīti pie Abavas pārejas sveši vīrieši ar automātiem. Šajā vietā mūsu izlūki parasti paslēptā laiviņā pārcēlās pāri Abavai. Mums kļuva bīstami. Komandieris izstrādāja spiegu slēpņa novākšanas plānu. Seši mūsu vīri ieņēma abās Abavas pārejās apslēptās pozīcijas jau vēlā vakara stundā. Agri no rīta parādījās sveši, bruņoti vīri. Viņi sasēdās laivā un sāka airēties pāri Abavai, lai ieņemtu savas slēpņu vietas. Ļāvām laivai nokļūt Abavas vidū un tad... Arī nometnē bija dzirdami kaujas šāvieni. Komandieris pavēlēja sagatavoties pārgājienam uz iepriekš izvēlēto, jauno nometni. Kādas trīs stundas gājām, ar smagām mantām, kamēr sasniedzām jauno nometnes vietu. Tā bija stratēģiski labā vietā. Paaugstinājumā un vienā pusē tāds kā valnis ar skaistām eglēm visapkārt. Netālajā meža pļaviņā ganījās stirniņas, vakaros pie strauta padzērās brieži un aļņi. Arī es skumjos brīžos nācu šai vietā padzerties un atveldzēt savus saspringtos nervus. Drusciņ pasapņot, ka esmu mājās pie saviem mīļajiem. Izņēmu no kabatas vienīgo fotogrāfiju kurā redzama Vilmiņa ar Guntiņu un Rudīti. Es domās esmu katru dienu ar jums. Mani sirdsapziņa moka, cik jums grūti ir bez manis. Kaut Dieviņš jums palīdzētu izturēt kamēr es mājās pārnākšu. Pat ēdot man ir grūti, iedomājoties, vai jūsu vēderiņi arī "svētdienu" redz.
Savā jaunajā vietā bijām nodzīvojuši vairākas nedēļas. Jau tuvojas pusdienas laiks. Zupas katla smarža kairina mūsu degunus. Pēkšņi sardzes vīrs, ar vienu no mūsu sakaru mājas paziņu, ziņo par čekistu vienību ierašanos viņa mājās. Viņš slepus izsprucis no mājas, lai paziņotu mums par gaidāmo uzbrukumu. Čekistu spēki ir diezgan prāvi, ap pieci simti. Arī "maksims" – ložmetējs līdz, pārējie bruņoti ar šautenēm un automātiem. Māju iedzīvotāji ir pārsteigti jau pašā rīta stundā. Neviens nevarēja iedomāties, ka šāds uzbrukums notiksies svētdienas dienā. Mājinieki tikko no rīta bijuši piecēlušies, kad čekisti ieņēmuši apkārtnes mājas. Ar lielām grūtībām viņš izsprucis aizbildinādamies, ka jāved lopi ganībās. Ziņotājs tādēļ tūlīt devās atpakaļ pie lopiem ganībās.
Tūlīt komandieris izstrādāja aizstāvēšanās pozīcijas. Ņemot vērā ielenkšanas iespējas. Izlūki, puskilometra attālumā vēroja apkārtni. Pārējie pārbaudām savus ieročus un munīcijas krājumus. Pirms ieņēmām savas pozīcijas tika noglabāti pārtikas krājumi. Visi to darījām organizēti, bez liekas steigas. Teltis nojaucām un visu salikām pa ķērienam, ja būtu jāatkāpjas.
Komandieris ar savu noteikto rīcību un aukstasinību mūsos radīja iekšējo mieru. Zinājām, ka viņš mūs vadīs un viss būs kārtībā. Paskatoties uz pārējiem likteņa biedriem, neredzēju viņu sejās bailes, bet gan pamudinājumu, ka mēs izturēsim šo uzbrukumu. Pirmie izlūki jau ziņo par čekistu tuvošanos. Tā tad kāds ir mūs nodevis, kāds slepens "sēņotājs", vai arī esam pamanīti no slēpņiem. Tūlīt katrs dodas uz pozīciju, ko komandieris norādījis, ar piebildi, ātrāk nešaut, kamēr būs komanda. Taupīt munīciju, šaut ar īsām kārtām, tikai pa saredzamu mērķi.
Arī es dodos uz pozīciju pusi. "August!", komandieris aiztur mani un puisi Pēteri, "Jums būs speciāls uzdevums. Tu esi vecāks un vairāk pieredzējis. Ej ar savu čekeni un ieņem pozīcijas pļaviņas vidū aiz celma. Ievēro ko es teikšu: nedrīksti atklāt uguni iekams neredzēsi čekistus. Saprati?" Atbildēju, ka sapratu.
Tālumā atskanēja komanda "Za Staļina..", kam sekoja dimdoša zalve no pretinieka ieročiem. Mūsu zēni klusē un vēro pretinieku virzīšanos uz priekšu. Pretinieks ložmetēja ložu aizsegā dodas ar pārskrējieniem uz mūsu vaļņa pusi, kur mūsu komandieris izretināti novietojis puišus ar "šturmenēm". Čekisti paliek drošāki, jo nedzird mūs šaujam. Viens otrs neslēpjoties pārskrien uz mūsu pusi. Visi mūsu puiši un it sevišķi "zāģa" vīri gaida komandiera šāvienu. Vēl un vēl mazliet tuvāk lai pienāk pretinieks. Nervi saspīlēti līdz pēdējam. Ka tik varētu izturēt. Čekisti domādami, ka mēs esam nobijušies un padosimies bez šāviena, sāka piecelties un grupā tuvoties valnim. To starpā arī "maksima" ložmetēju pārcēla uz vaļņa pusi. To izmantoja mūsu komandieris un ar pistoli izšāva uz mērķi. Tā bija briesmīga zalve. No pretinieka vīriem visi priekšējie, kas atradās stāvus, tika burtiski noslaucīti. Uguni strauji pārnesām uz otro līniju. Arī tur izcēlās panika, jo tie bija vecie karotāji-čekisti, kas pazina "zāģa" iedarbību.
Iestājās pilnīgs klusums. Krieviski tālumā atskanēja sauciens: "Mums nav ložmetējnieka." Sākās drudžaina kustība un pārkārtošanās pretinieka aizmugurē. Mūsu komandieris to vērodams zibenīgi deva komandu: "Pielādēt šauteņu granātas... Kārtībā? Pa aizmuguri uguni!" Iedarbība diezgan liela. Ienaidnieks domā, ka mēs šaujam ar mīnām. Čekisti ir pārtraukuši uzbrukumu.
Šo lielo burkšķi dzirdam arī mēs abi ar Pēteri un domājam, kāpēc komandieris mūs ir nolicis pozīcijas aizmugurē. Tik tiešām, raugāmies savā priekšā un mēģinām, saskatīt ienaidnieku. It kā kāda eglīte pakustas. Varbūt ienaidnieks jau mērķē uz mums. Pa labi atkal pakustas krūmi. Mans pirksts aptvēris čekenes mēlīti. Pēteris neiztur: "Bliez vienu kārtu!" Es vēlreiz paskatos uz eglīšu un krūmu pusi. Neviena nav. Komandieris pavēlēja šaut tikai ja ierauga čekistus. Mans Pēteris ir neapmierināts. Pagāja vēl kāds laiks neziņā. Pēkšņi aizmugurē atskan steidzīgi soļi. Abi metamies uz otru pusi. Izrādās, ka nāk mūsu komandieris, "Nu kā, neviena nav?" Atbildu: "Nav," Komandieris man uzsit pa plecu: "Tas ir labi, ka tavi nervi izturēja. Nāciet man līdzi. Mēs atkāpjamies. Ātri!" Nometnē redzu, ka lielākā daļa stāv un gaida mūs. Komandieris dod rīkojumu Inspektoram, visu vest uz celma pusi pļaviņā. Tur visi satiksimies. Komandieris aizgāja uz pozīcijām noņemt "zāģa" vīrus. Vēl dzirdējām atsevišķas šāvienu kārtas, kas nelaida čekistiem piecelties un doties uzbrukumā. Tad vēl viena gara kārta un viss apklusa. Pārgājuši pļaviņu uzelpojām. Pretinieka nav. Drīz mūs apņēma zaļais glābjošais mežs, kurā sagaidījām komandieri ar "zāģa" vīriem. Bijām nogājuši vairākus kilometrus, kad tālumā atskanēja varena kara mūzika. Viss mežs noskanēja no varenās uzbrukumu zalves. Trieciens mūsu tukšajai nometnei ar visu urrā...
Nervi mums visiem sasprindzināti, jo baidījāmies no aizmugurē izliktiem slēpņiem. Gājām diezgan lēni virzīdamies uz priekšu. Tikai tad, kad izlūki pacēla roku mājienam, ka droši varam doties uz priekšu. Mocīja slāpes. Arī ēst gribējās. Pēc pusceļa, aptuveni 8 kilometriem bija pirmā atpūta cik patīkami atlaisties mīkstajās sūnās, lai gan vēders nepatīkami gurkstēja. Katram tomēr iznāca viena šķēlīte maizīte ar cukuru. Kas tas bija par gardumu... Komandieris brīdināja: "Neaizmirstiet, maizīte vairāk nebūs kamēr atgriezīsimies nometnē." Noēdu pusi maizītes. Otru pusi ietinu kabatas lakatiņā. Atradām palielu stigas grāvi, kurā atradās ūdens. Diezgan brūns un garšoja pēc rāvas. Priekš manis, tobrīd, tas izlikās pat gards. Meža putni skandināja mums savas dziesmas un nemaz nelikās manām mūsu klātbūtni. Turpinājām savu ceļu, komandierim vien zināmu. Pie paša vakara nonācām gala punktā, kaut kur Pastendes mežos. Katram vakariņās viena karote cukura. Tā nekas, salds un garšīgs. Viens no puišiem atradis strautiņu. Ak tavu prieku! Vienreiz varējām atdzerties. Izlikām posteņus. Uzcēlām teltis un pēc visa pārdzīvotā miegs nāca vareni.
Biju jau pieradis par rītdienu nedomāt. Man bija tāda sajūta, kā aktierim uz skatuves. Ir jāiejūtas sev nolemtā lomā. Visur ir skatuve, visapkārt ir dekorācijas, kas nomaina dažādas ainas un pārdzīvojumus. Tālāk par šo skatuvi tu nevari aiziet. Šajā spēlē ir tikai viens iznākums, vai aplaudēs, vai tevi iznīcinās pirms spēles beigām. Vienīgi sajūtot mūsu vīru apņēmīgo ticību savai latviešu tautai un valstij, rodas pārliecība, ka mūsu upuri nav veltīgi.
Pēc trīs dienām tika noorganizēta grupa, kas atgriezās vecajā nometnē. Pēc izlūku zinām, ko stāstīja "no malas", bandītu nometne esot iznīcināta. Tā esot bijusi labi apbruņota. Nācies izsaukt papildinājumu, ar kura palīdzību visi iznīcināti. Tā esot atmaksa par kaujas biedru iznīcināšanu. Vairākas sarkano mašīnas aizvedušas kritušos un ievainotos. Vietējie nav laisti ārā no savām mājām skatīties kādi izskatās tie kritušie. Čekisti lamājušies: "Nāvi fašistu suņiem. Gan mēs viņus izkvēpināsim kā blaktis."
Atgriezāmies nometnē, lai paņemtu noslēpto pārtiku. Kā par brīnumu mūsu lielais čuguna katls palicis neizgāzts. Pie sevis nodomāju, ka pats Dievs un Laimes māte ir sargājuši mūsu dzīvības.
Daļa no grupas aizgāja uz "malu" pēc apslēptām pārtikas rezervēm un maizes. Tika plānota jauna akcija pret kādu komunistiskās partijas dižvīru, kas terorizēja apkārtnes zemniekus. Šī vieta atradās patālu, pāri Ventas upei. Pēc uzbrukuma mūsu nometnei vajadzēja izturēties klusu, jo mēs, pēc čekistu ziņojumiem, esam iznīcināti. Par šo "dižvīru" no apkārtnes zemniekiem bija ienākušas sūdzības jau sen. Lielais attālums no mūsu nometnes atturēja izpildīt zemnieku lūgumu. Tagad tas mums bija izdevīgi, uz laiku nozust no "skatuves". Šai akcijai sagatavojāmies rūpīgi. Ceļā devāmies gandrīz visa grupa. Atstājām pagaidu nometnē piecus cilvēkus, pavāru un gados vecākus vīrus. Viņiem bija jāsargā apslēptās rezerves: munīciju, teltis un jāievāc no malas informācija.
Negribu atkārtoties aprakstot šo ceļojumu. Ceļš nebija no vieglajiem. Agri no rīta, drēgnā, mitrā laikā sākās mūsu ceļš. Naktī bija lijis. Dienā laika apstākļi uzlabojās, pat parādījās saulīte. Apejot apdzīvotās vietas nācās izvairīties no sēņotājiem. Komandieris teica: "Ja arī kāds mūs redzētu, tas mums pašreiz ir izdevīgi, jo mēs mainot savu gājiena kursu maldinām ziņotājus uz nepareizām pēdām. Šajā gadījumā mēs visi palaidāmies uz sava komandiera zināšanām stratēģijas mākslā.
Netālu no Ventas upes, krūmainā apvidū, pārnakšņojām. IzIūki, no norādītām mājām, dabūja vairākas laivas ar pavadoņiem. Viņi mūs pārcēla pāri upei un arī pievakarē pēc akcijas sagaidīja. Ventas upe daudz platāka par Abavu. Tīri neticami, ka esam jau citā, Ventspils apriņķī, lejpus Zlēkām. Šis "dižvīrs" jutās savā apgabalā diezgan droši. Viņa miteklis, lauku mājas, atradās starp diviem pāris kilometrus no rajona centra. Viņam mājas atradās bise un pistole, kā ari telefons. Par dažādiem "nopelniem" uzkalpojies par pagasta izpildkomitejas priekšsēdi, iznīcinātāju grupas komandieri un inkasentu. Latvijas laikā bijis labs šāvējs aizsargu organizācijā. Piedalījies aizvesto pagasta zemnieku sarakstu sastādīšanā, nodokļu uzlikšanā un piedzīšanā no saimniecībām, maksāt nespējīgo izlikšanai no mājām. Īsts Jūdass, kurš rīkojas pēc principa: "Štrunts par bitēm, ka tik medus." Tāda bija informācija no apkārtējo zemnieku sētām, kuri lūdza šo cilvēku padarīt nekaitīgu.
Uzdevumu izpildīja sekmīgi. Nacionālo partizānu apvienības vārdā tika pasludināts nāves sods, par pastrādātiem noziegumiem pret latviešu iedzīvotājiem. Atgriežoties citā vietā izraudzītā nometnē, pēc nedēļas dabūjām zināt, ka ar lielu godu apglabāts no bandīta lodes ķertais varasvīrs. Kapi esot bijuši iznīcinātāju bataljona ielenkti. Ventspils varasvīri sakāpuši "vilīšos" un apsardzes pavadīti ātri aizbraukuši bez bēru mielasta...
Šajā akcijā "aizsarga" mājā provizoriskā naudas skapī atradām vairākus simtus tūkstošu červoncus. Tie droši vien atņemti saimniekiem, nodokļu maksātājiem. Atpakaļ ceļā, laivas pārcēlājam atdevām pret parakstu šos tūkstošus, kā arī divas govis, kuras tika atdotas trūcīgiem zemniekiem kautā veidā. Trešo govi nokāva mūsu vajadzībām. Atpakaļ ceļš bija smags un grūts. Pēc divām naktīm pārnācām nometnē, jo dienā nedrīkstējām atklātībā rādīties. Pajūgus nedrīkstējām ņemt, jo tad mūs varētu kāds pamanīt.
Netīšām paveros savā apkārtnē un redzu viršus ziedam. Vai tiešām rudens? Daža bērza lapa jau metās dzeltena. Rudens vēji mežā nav tik skaudri, toties sēņu un ogu bagātība ir redzama ik uz soļa. Mūsu pavāre kādu reizi pārsteidz ar baraviku mērci. Tad gan viņai tiek komplimenti par viņas kulinārijas "brīnumiem". Vairāk gan ogojam paši, mutēs bāzdami Meža mātes audzēto. Dienas raujas īsākas. Arī ugunskuram jāgādā vairāk sausā malka. Apkārt nometnei izliekam papildus posteņus. Mūsu grupa papildinās ar trim vīriem. Viņi bija mums pazīstami jau agrāk. Mēs zinām viņus ar iesauku "Piecīši". Pēc skaita viņi grupā bija bijuši pieci. Divi no viņu Stendes meža bunkura, pakļāvušies čekistu aģentu aicinājumam nākt ārā no meža. Šie trīs vīri atnāca pie mums uz palikšanu, jo neticēja čekistu solījumiem, ka tie kas padosies un nodos ieročus varēs brīvi dzīvot savās mājās. Viens no viņiem saucās Alksnis (Sabiles pilsētas iedzīvotājs). Otrs izrādījās paziņa, manas sievas brālēns. Iesauka "Brālītis". Viņš ir dienējis mūsu jūras kara flotē Latvijas laikā. Vācu laikā ieskaitīts kā brīvprātīgais, Ainažos apsardzes daļā. Diemžēl konspirācijas dēļ nedrīkstējām viens par otra gaitām atklāti runāt, lai saudzētu savas ģimenes, iekrišanas gadījumā. Trešais vīrs man nebija pazīstams. Visumā viņi dzīvodami bunkurā bija pārtikuši no pienestās pārtikas, kuru sagādāja sakarniece Alkšņa sieva. Pastāvīgās bailes, vasarā vai ziemā, ka tik kāds neatrod vai neizseko sakarnieci atstājis uz viņu raksturiem neizdzēšamas pēdas. Viņi bija tramīgi, sevišķi vakaros pie ugunskura. Tumsā viņiem rādījās čekisti. Dzirdēja aizdomīgus trokšņus. Viņi labprātāk atradās mūsu teltīs. Ar laiku šīs bailes mazinājās. Varējām uzticēt posteņa "amatu", bet tikai divatā. Varu iedomāties kādas šausmas viņi pārdzīvojuši šajos bunkura gados. Nav brīnums, pieredzējušie "meža brāļi" teica, ka mežā nepārtraukti uzturēties normālos apstākļos var lielākais divus gadus. Pēc tam par meža brāli nevar galvot. Viņš var iziet ārā no meža, sajukt prātā vai nošauties. Tāda ir mežinieku statistika.
Mūsu grupa šajā ziņā atradās labākā stāvoklī. Mēs atradāmies vienmēr kustībā. Ilgākais apmešanās laiks vienā vietā bija puse mēneša. Nevienā vietā netika celts bunkurs, arī ziemā. Augstvērtīga konspirācija un posteņu skaits ap nometni, kā arī pastāvīga nodarbinātība: malkas gādāšana, posteņi, akcijas, sakaru uzdevumi, informācijas vākšana garantēja drošību un morālo stāju. Liela nozīme bija mūsu autoritātei ar pieredzi, apdāvinātajam komandierim – Oļģertam. Mēs pat bijām izbrīnījušies par "Piecīšu" morālo stāju. Vēlāk mēs sapratām arī viņus. Es sevišķi jutu līdzi viņu ciešanām, jo pats biju nodzīvojis vientulībā vairāk kā pusgadu. Vēl divi vīri, ar ieteikumu, mums pievienojās no Kuldīgas.
Šoreiz mūsu akcijai, ko ierosināja "Piecīšu" komandieris, bija divi stratēģiskie uzdevumi. Lai izskatītos, ka arī "Piecīši" izdarījuši akciju un tā novestu uz nepareizām pēdām čekistus, nolēmām "ielauzties" viņu Stendes teritorijā un Pastendē rekvizēt nodoto sviestu. Pastendes pienotavā tika savākts saimniekiem, ar pārmērīgām nodevām atņemtais piens, krējums un sviests. Gatavo produkciju veda no Pastendes pienotavas divos pajūgos uz ledus vagoniem Stendes stacijā, sūtīšanai uz Rīgu. Šos pajūgus apsargāja "izstrebiķeļi", ejot kādus 500 metrus pa priekšu vezumiem. Apvidus izdevīgs, jo ceļš lielāko tiesu veda caur mežu. Alksnis uzzīmēja ceļa shēmu, jo ļoti labi pazina apkārtni. Pasākums tika rūpīgi apdomāts un izplānots. Atlika uzzināt kuros datumos notiks produkcijas pārvešana. Alksnis ar trijiem vīriem devās izlūkošanā, lai iegūtu šo informāciju. Kā vecāko nozīmēja inspektoru. Visi izgāja agri no rīta, vēl tumsā, lai pie vakara varētu būt atpakaļ nometnē. Mēs izlikām dubultposteņus Pastendes virzienā, gadījumā ja izlūki iekristu. Viss izgāja gludi. Posteņi tika atsaukti. Sākās uzbrukuma plāna īstenošana. Produktu transports ir ticis saskaņots ar vakara vilcienu, jo izbraukšana no pienotavas paredzēta ap 15.00. Uzbrukums dienas laikā saistās ar risku, tādēļ nonākot uzbrukuma joslā, izsūtījām izlūkus pienotavas virzienā. Mūsu grupa sadalījās četrās mazākās grupās un rombveidīgi novietojāmies abpus ceļa. Vispirms plānojām palaist garām iznīcinātājus. Izlūki palaiduši garām transportu, ar binokļiem konstatē vai aiz transporta vezumiem neseko iznīcinātāji. Sakari organizēti vienkārši, izlūki novietoti pie paša ceļa ar 200 metru atstarpi viens no otra. Ja transporta aizmugurē ir kāds bruņots sekotājs, ātri jāskrien pie tuvākās grupas. Ja brīvs ceļš, tad jāpalaiž transports garām un jāvēdina balts lakats. Galvenie spēki izvietojās vairākus simtus metru abpus šosejas. Kaujas gadījumā katrai grupai jāatkāpjas savā virzienā, lai vēlāk tiktos norunātā vietā. Pasākums izdevās bez neviena šāviena Pašpārliecinātie iznīcinātāji smēķēdami un savstarpēji sarunādamies, pagāja garām visiem mūsu grupējumiem. Norunātās zīmes no mūsu izlūkiem saņēmuši, uzsākām tiešo akciju. Divi puiši izskrējuši uz ceļa pajūga aizmugurē uzsēdās uz vezuma un piedraudēdami ar pistoli kučierim pārņēma vadības grožus. Tie bija otrie izlūki, kas saņēma signālu no pirmajiem. Sasniedzot ceļa līkumu vezums tika novadīts sānceļā un izkrauts. Kučierim pasniedza rekvizīcijas zīmi ar parakstu un piedraudēja, ka par notikušo viņš drīkst ziņot pēc 20 minūtēm. Viņš ar saviem ratiem iebrauca meža ceļā. Par mutes turēšanu arī viņam piešķīrām sviestu un sieru. Pirmo vezumu neaizkārām. Uz tā sēdēja viens no mūsu izlūkiem un turpināja braucienu kamēr beidzās mūsu akcija ar otro vezumu, kura ilga minūtes desmit. Ātri devāmies pāri lielceļam citā virzienā nekā ieradāmies. Lai maldinātu sekotājus viltus pēdas tika iestaigātas jau gaidot vezumus. Smago kravu nesām pārmaiņus, nežēlodami spēkus. Izlūki pēc stundas atgriezās no akcijas vietas, un ziņoja, ka viss ir normāli. Mums nesiens iznāca tāls un grūts, jo pēdu dēļ bija jāiet liels līkums. To prasīja piesardzība. Prātojām, ka braucēji klusējuši līdz pat gala mērķim, stāstīdami, ka "bandīti" līdz pat Stendei sēdējuši blakus. Vēlāk, no apkārtnes paziņām, dabūjām zināt, ka notikusi kauja ar "bandītiem". Pārsūtītā krava izglābta.
Kādu vakaru pie manis pienāca komandieris un pavaicāja, kā jūtos. Parunājām par "malas" lietām. Beidzot sarunu viņš pajautāja vai es vēlētos viņu pavadīt uz lielo sanāksmi. Atbildēju, ka tas man ir uzticības pagodinājums. Komandieris pavēstīja, ka no rīta ar ieročiem un sauso pārtikas devu pieci vīri dodamies ceļā. Pārējiem neteikt ne vārda.
Biju dzirdējis, ka priekšniecība uztur sakarus ar citām grupām, kā arī reizi gadā sanāk kopā visu grupu vadītāji. Viņu pavadoņi bija ilgāku laiku dienējušie partizāni, kuri sevi ir pierādījuši kaujās. Jau gaismiņai austot uzsākām savu ceļojumu. Man tas likās interesanti, jo redzēt vienkopus mūsu Kurzemes partizānu vadītājus, kuri komandē lielākas vai mazākas grupas, deva man apziņu, ka mēs visi, kas atrodamies Kurzemes mežos esam organizēti ar vienu mērķi - Latvija. Tādēļ čekistiem nebija viegli cīnīties pret mūsu vienotību un plašajiem sakariem.
Gājām strauju soli, jo līdz vakaram mums bija jāsasniedz paredzētā sanāksmes vieta. Uz sanāksmi devās Inspektors, Pauls, Haris, komandieris Oļģerts un es. Paulis nesa līdzi savu nešķiramo "zāģi". Bruņojuma ziņā mēs apturētu veselu rotu. Paulim ap pleciem un jostu apliktas patronlentes. Pats divus metrus garš, spēcīga auguma un platiem pleciem. Uz viņu paskatoties vien šermuļi skrien caur kauliem.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.

Tēzaurs