#LFK Ak 14, 50

Title
Chapter 50. Guests
Unit number
50
Klasifikācijas
Languages
Latvian
Date of submission
00.05.2018
Keywords
Open

Ciemiņi.

Kādu pēcpusdienu mūsu "ganiņš" – Paula māte, paziņo, ka gaidot patīkams pārsteigums. Mani pārņēma patīkama nojausma. Tātad tomēr Vilmiņa ir riskējusi. Novakarē mēs abi ar Paulu diezgan piesardzīgi dodamies uz mājām. Brīnos, ka arī Paula seju rotā smaids. Satikšanās brīdis ir tik pārdzīvojumu bagāts, ka neesmu spējīgs vairāk pateikt, kā izsaukties: "Vilmuci!" Citu klātbūtne, vai sapņa piepildījums, liek mums abiem klusēt. Tikai aizmiglotais acu skats meklē mīļotās sejā atbildi uz daudziem jautājumiem. Krēslā nespēju saskatīt to, ko gribētu redzēt. Vienīgi pirksti meklē roku, kas ir tik mīļa un ļoti sen nav turēta. Aprauti vārdi par ceļojuma grūtībām. Arī Zenta, kas Vilmuci ir atvedusi no Sabiles, ir šeit. Tiek stāstīts, ka Grenču kalnā zirgs sācis trakot un pusdzīvas atbraukuša līdz šejienei. Ilgi nevaram virtuvē kavēties. Mēs dodamies uz savu "sprostu", kurā bija jāpavada nakts.
Mana Vilmiņa, kā viņa bija nomocīta un nogurusi. Es visu nakti negulēju un baidījos viņu pamodināt. Nākošā rītā es uzzināju, ka līdz paņemta mazā Rudīte. Kā gribējās viņu redzēt, pieglaust. Vilmucis apsolīja parādīt, kad būšu kūtsaugšā pie vaļējas lūkas. Uzzināju, ka Vilmiņa strādā par audēju. Maz nopelnot. Kaut kā galus kopā savelkot. Pārgurusi no agrās celšanās – piecos no rīta. Vilmiņa stipri novājējusi. Es apsolīju, ka rudens beigās došos uz Rīgu. Sarunāju, ka būtu labi, ja no sava bērnības drauga varētu dabūt kādu komandējuma apliecību. Viņa uzklausīja un piekrita visam. Man bija tāda sajūta, ka viņai ir bailes un labāk, ka ātrāk ir atkal prom. Pievakarē Zenta veda Vilmuci un Rudīti prom. Sākās atvadīšanās. Mēs atvērām augšas lūku. Skaļi sarunādamās, lai mēs dzirdētu, saimniece ar Zentu un Vilmiņu tuvojās lūkai. Vilmiņa ieveda Rudīti mūsu redzes lokā. Nespēju to sajūtu aprakstīt... Tik ilgi skatīta fotogrāfijā un tagad tik graciozi izvērsusi savu kājiņu, kā balerīna, raudzījās apkārt nesaprazdama, kādēļ tantes un mamma atnākušas kūts apakšā un liek viņai parādīt, kā var stāvēt uz pirkstu galiņiem. Es tā aizrāvos skatījumā, ka knapi dabūju atrauties no lūkas, lai Rudīte neieraudzītu mani. Tas bija viss. Tūlīt viņas sakāpa ratos un pazuda no mūsu redzes loka.
Ilgi nevarēju attapties, ka mani mīļie ir aizbraukuši. Viss izlikās kā sapnī. Galvā joņoja domas par Vilmiņas stāstīto. Lai varētu dzīvot Rīgā, Vilmiņa bija jāiziet filtrācijas mokas. Filtrācijas laikā nopelnījusi pārmetumus, ka aizmukusi līdzi vāciešiem uz Kurzemi. Lai pasakot, kur atrodas vīrs. Pratinātāji izturējušies aizskaroši savos vārdos, kas novedis Vilmiņu līdz asarām. Varu iedomāties viņas pārdzīvoto kamēr filtrācija beidzās. Šausmīgās bailes no katras pratināšanas. Koridorā, kurā bijis jāgaida sava kārta, ir bijuši labi latviešu leģionāri, kuri Vilmuci mierinājuši, arī viņiem šie pārdzīvojumi bija līdzīgi. Maize bija uz kartiņām. Šīs kartiņas varēja dabūt tikai tad, kad bija izieta filtrācija un pieraksts namu pārvaldē. Tas esot bijis šausmīgs laika posms. Kādu laiku bijis jābrauc uz Ainažiem, lai izdzīvotu kamēr Vilmiņa dabūja darbu "Rīgas Manufaktūrā" un pierakstu Rīgā. Vilmucis dzīvoja burtiski pusbadā, upurēdama visu mazajiem. Kur nu vēl lielās bailes no milicijas patruļu "apciemojumiem" naktīs. Abas ar savu mammu šausmās trīcējušas dzirdot kādu klauvējam pie dzīvokļa durvīm. Visgrūtākā ir bijusi ziema. Dzīvokli vajadzējis apsildīt, bet malka plačos nav bijusi. Vilmiņa kopā ar Arnolda sievu, gājušas uz zaldātu apsargāto malkas laukumu, kurā sargi par papirosiem "atvēlējuši" dažas pagales, izlikdamies neredzam, ka tās tiek paņemtas. Cik nu vienā maisā šīs lielās pagales varēja ielikt. Tās pašas, no smaguma, novilka šauros plecus. Gan vilkšus, gan stiepšus ar bailēm, ka nesastop milicijas patruļas, un lai laimīgi tās dabūtu mājās. Kur nu vēl sazāģēt un sacirst. Vēl vajadzēja izvārīt vakariņas, izkurināt krāsni un no rīta celties 5.00, lai tiktu uz darbu. Šis saraustītas stāstījums mani sāpināja Mana bezspēcība, kaut ko palīdzēt ģimenītei, mani nomocīja. Tāds stāvoklis, kāds ir patreiz Vilmiņa, nevar ilgi turpināties. Bailes un fiziska slodze viņu salauzīs.
Pēc Vilmiņas aizbraukšanas Pauls smalkjūtīgi ļāva man būt vienam. Nākošā rītā ap brokastu laiku Pauls uzsāka sarunu; "Pēc tavas rādītās fotogrāfijas uzskatīju, ka viņa ir skaista. Tagad redzot varu teikt, ka viņa izskatās pēc kino zvaigznes. Tāda trausla, mazliet vāja. Kā viņa tiek galā ar šo riebīgo pasauli?"
Tad arī pastāstīju, cik grūti pašreiz iet manai Vilmiņai. Pēc ilgākas pauzes Pauls noteica: "Jā, viņai nav viss viegli."
Sākām analizēt mūsu turpmākās perspektīvas. Pauls domā, ka šajā "sprostā" nākošo ziemu mēs neizturēsim. Visu šo laiku esot domājis ko darīsim tālāk. Paula vecāki būtu ar mieru, lai mēs šeit dzīvotu mūžīgi, bet viņi nedomā par savu drošību. Viņiem vienalga, ka tik viņu dēliņš ir pie viņiem. Ilgstoša uzturēšanās vienā vietā var mūs iznīcināt. Tā kādreiz mums mācīja Oļģerts. Pauls atzīst, ka ir trīs iespējas. Iet atpakaļ pie kādas grupas, laisties pāri jūrai un pēdējais, "iziet ārā". "Tu esi rīdzinieks, varbūt tev ir radušies āti plāni? Tas nenozīmē, ka es tevi dzenu projām, nē. Vajadzīgs ir nonākt pie noteikta atrisinājuma. Arī es esmu par dzīvības saglabāšanu un ticu, ka mēs būsim vēl Latvijai derīgi, lai kur mēs atrastos."
Šie nopietnie un atklātie vārdi no Paula puses mani sākumā pārsteidza. Līdzīgas domas bija radušās arī man. Atbildēju Paulim, ka mūsu domas sakrīt. Secinājām, ka katru no šīm trim iespējām rūpīgi analizēsim. Iet atpakaļ mežā nozīmē atrast tādu grupu, kura ir spējīga cīnīties ar pretinieku un māk sevi aizstāvēt. Pēc pēdējā trieciena no pretinieka, grūti bija tiem, kas dzīvoja no "malām". Mājas tika uzraudzītas un arī vēl ziemā tika arestēti viņu apgādnieki.
Laisties pāri jūrai? Paulam bija kādi sakari ar piejūras zvejniekiem. Iziet "ārā"? Tā bija galējā versija, par kuru ir sāpīgi domāt. Es esmu nolēmis nepadoties un pēdējai versijai nepiekrist. Šajā gadījumā iziet ārā nozīmēja pieteikties čekai.
Turpinājām sarunu ar Paulu par manas sievas dzīvi Rīgā. Viņš izteica aizdomas, ka viņai ar savu skaistumu grūti cīnīties pret dažādiem vilinājumiem un kārdinājumiem, kas no dažādiem spekulantiem tiekot piedāvāti. Mana atbilde bija, ka par savu sievu varu galvot, jo mūsu noruna precoties nekad netiks lauzta. Pauls atteica: "Ka tik tu nepaspēlē savu galviņu, karš ir karš un ilgā prombūtne cilvēku atsvešina." Es atbildēju: "Tu nezini, ko nozīmē uzticība un mīlestība" ''Var jau būt, ka tev taisnība", noteica Pauls.
Nolēmām, ka jādodas pāri jūrai. Pauls izteica domu, ka vislabākā pārbraukšana jūrai ir tumšais rudens. Tā tad, ja gribējām to darīt, tad bija jāuzņem sakari ar Paulam zināmajiem zvejniekiem. Sākām sīkāk izstrādāt darbības plānu. Bija jāiegūst informācija, uz kādiem noteikumiem zvejnieki mūs pārceltu pāti jūrai. Zināju, ka apdzīvotie piejūras ciemati tiek apsargāti un nepiederošiem ierodoties ciemā ir jāizņem speciālas atļaujas. Tā kā ierašanās tur ir diezgan bīstama. Pauls paskaidroja, ka tas neesot ciemats, bet atsevišķa zvejnieku māja. Tur ierašanās var notikt ar iepriekšēju sazināšanos un tumšā vakarā vai naktī. Apkārtne ir pietiekoši mežaina.
Viss izklausījās diezgan pieņemami. Un tomēr, pēc manām domām, riska pakāpe ir augsta, bet ne neiespējama. Nolēmām, ka oktobra beigas, vai novembra sākums ir vispieņemamākais laiks šādam pasākumam. Lūdzu Paulam, vai nevarētu pirms šī brauciena apmeklēt savu ģimeni Rīgā. Pie viena arī aprunāties par iespējām dabūt kādu dokumentu, kas derētu pārvietošanās vajadzībām. Paulam šī doma patika. Viss tas teorētiski izlikās diezgan iespējami, tādēļ sākām runāt arī par iespējamo risku. Tas sarunu gaitā, atklājās diezgan liels. Pirmkārt nolēmām, ka Paula māsai jādodas uz Rīgu pie manas Vilmiņas ar lūgumu sagādāt kādu dokumentu, piemēram komandējuma apliecību un iedot līdzi koferi ar manu privāto uzvalku, mēteli un platmali.
Izšķīrāmies, ka katrs individuāli izlems savu rīcību. Pauls piekrita manam lūgumam doties uz Rīgu, lai atvadītos no ģimenes, vai, ja rastos iespēja, palikt Rīgā. Ja Rīgā rastos iespēja dokumentu iegādei, tad divu nedēju laikā es par to paziņotu Paula māsai. Ja nebūšu atsūtījis kādu ziņu, tad Paula māsa ieradīsies Rīgā un uzzinās par manu turpmāko likteni.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.

Tēzaurs