#LFK Ak 14, 55

Title
Chapter 55. Filtration
Unit number
55
Klasifikācijas
Languages
Latvian
Date of submission
00.05.2018
Keywords
Open

Filtrācija.

Vakarā pateicu Vilmiņai, ka jāiet uz filtrāciju. Tiešām viss izdevās precīzi. Ārā bija stipra krēsla, tādēļ stāvēju netālu ārdurvīm, no kurām pa retam iznāca kāds čekists. Es uzmanīgi vēroju formās tērptos, kas iznāca no ministrijas. Lielāko tiesu visi iznākošie steidzīgi aizgāja. Beidzot kāds slaids virsnieks apstājās un pagriezās uz manu pusi. Es devos pie viņa un stādījos priekša, kā bija man teikts. Diezgan labā latviešu valodā viņš mani uzrunāja: "Paiesim uz priekšu un izstāstiet savas vajadzības." Skopiem vārdiem izstāstīju par filtrāciju, arī par atkārtoto pratināšanu un darba vietā izteikto atlaišanu, ja nedēļas laikā nedabūšu personas dokumentus. Viņš brīdi paklusēja. "Jūs rīt 10.00 ejiet uz filtrāciju." Teicu, ka rīt nav tā diena, kad man tur jāierodas. "Nekas, ejiet vien rīt, jūs tur pieņems. Ar labu vakaru." Viņš pagriezās un aizgāja. Devos uz tramvaju, domādams ko darīt? Kam ticēt? Iet vai neiet no rīta? Kā jau vienmēr kritiskos brīžos, jāpalaižas uz Likteni. Kaut kur sevī sajutu ka ir jāiet.
Tieši 10.00 ierados Jāņa sētas filtrācijā. Viens vīrietis koridorā bija man priekšā. Abi baidījāmies sarunāties. Laikam jau sāku saprast, ka šeit sienām ari ir ausis. Baidījos, ka mani varbūt nepieņems. Pieņemšanas laiks bija no 8.00 līdz 10.00 un vēl viens gaidītājs priekšā.
Durvis paveras un apsarcis puisis iznāca norādīdams ar roku, nākošajam. Esmu viens. Cenšos nomierināties. Izņēmu savu filtrācijas talonu un domāju, ko atbildēt par pāragro ierašanos pie čekista. Sliktākā gadījumā pateikšu, ka esmu pārskatījies datumu. Sevī atkārtoju savu sameloto biogrāfiju. Durvis pavērās un nosarkušais vīrietis arī man pamāja.
Kabinetā tas pats ūsainais čekists. Noliku uz galda filtrācijas zīmi. Viņš pavirši paskatās uz to un pamāj man atsēsties.. Uzšķīris kādas aktis viņš diezgan stingrā balsī vaicā manu uzvārdu, vārdu un Rīgas adresi. Ilgi raugās manī. Jūtu, ka viņš burtiski mēģina ar acīm izurbties man cauri. Šo skatu es cenšos izturēt aukstasinīgi. Zinu, ka no tā atkarīgs mans turpmākais liktenis.
"Atkārtojiet savu biogrāfiju. Sākot ar 1945. gada 9. maija kapitulāciju." Centos mierīgā balsī atkārtot savu iemācīto biogrāfiju. Jau tuvojos pie beigu posma, kad čekists pārtrauca mani. Pietiek, tālāk savu stāstu varēsiet izstāstīt Reimersa ielā. Vai jūs zināt kur tā atrodas?" Es atbildēju stomīdamies: "Vācu laikā tur atradās Gestapo." Viņš smaidīdams man paskaidroja: "Tur pašreiz atrodas LPSR. Iekšlietu ministrija. Jūs tur šodien gaida no pulksten 11.00 līdz 13.00. Pietiekas ar jums šeit jokus dzīt." Nespēju neko viņam atbildēt, jo pirmo reizi apjuku un nezināju vai atbildēt, vai nē. Pa to laiku čekists rakstīja uz manas filtrācijas zīmes Reimersa ielas adresi, kabineta numuru un uzvārdu, pie kā mani pieņems.
To visu izlasīju, kad biju atstājis filtrācijas ēku un iznācis uz ielas. Iekšēji biju satraukts līdz pēdējai iespējai. Gāju automātiski līdz nonācu pie Operas apstādījumiem. Atsēdos uz soliņa un atkārtoti izlasīju, jeb izburtoju krievu valodā rakstīto filtrācijas zīmi.
Ļoti niecīgi sapratu tās saturu. Skaidrs man bija tas, ka man ir noteikti jāierodas uz nopratināšanu. Vēl ir laiks vairāk kā stunda. Braukt mājas? Atvadīties no ģimenes? Nē. Priekš tā man laika bija par maz. Neiet nemaz? Tādas domas man šaudījās galvā. Beidzot nomierinājos. Ja jau riskēju, tad līdz galam. Tāds ir karš. Vai nu frontē, vai aizmugurē. Ja neaiziešu, tad čekisti zinās, ka esmu melojis un paņems manu ģimeni. Ja iešu un būšu aukstasinīgs. varbūt man noticēs. Es esmu fatālists un ticu savam liktenim.
Tā domās pārcilāju visus par un pret. Secināju, ka ir jāriskē un drosmīgi jātēlo iesākto lomu, ka esmu leģionārs kurš atgriezies pēc soda izciešanas, līdz galam.
Savus nervus esmu savaldījis. Lēmums ir pieņemts. Dodos uz čekas māju Reimersa ielā.
Ejot gar Brīvības pieminekli, paveros uz augšu un noglāstu ar acīm visus tik daudz reizes redzētos tēlus, kas spītējuši visām iekārtām. Tie stāv brīvi un lepni, ar paceltu galvu, izteikdami autora, Zāles kunga galveno domu: Par Latvijas brīvību un neatkarību. "Tēvzemei un brīvībai". Skats aizklīda augstāk pie pieminekļa smailes, kas simbolizē jaunas Latvijas atdzimšanu. Nākošas paaudzes droši turēs savās rokās mūsu Latvijas trīs zvaigznes: Vidzemi, Kurzemi, Latgali. Lēnam nolaidu skatu uz savu granītā kalto "ķēžu rāvēju" grupu. Cik spēcīgi, saspringti muskuļi. Vai izdosies pārraut otro reizi šīs sarkanās ķēžu važas? Vēl reizi paraudzījos pieminekļa smailē. Mans skatiens sastapās ar bronzas jaunavas acīm, kura turēja un turēs mūžīgi mūsu Latvijas trīs zvaigznes. Man radās sajūta, ka šīs bronzas acis mani mierina. "Ej droši uz savu mērķi un nebaidies. Es tevi aizstāvēšu." Ar šo sajūtu man radās ticība un pārliecība, ka esmu tas pats cīnītājs, kā frontē, tā mežā. Arī šo reizi man vajag izturēt, būt drosmīgam un uzveikt viltībā savu pretinieku čeku.
Čekas vestibilā stāv sargs: "Kuda?" Parādu filtrācijas zīmi. Ļoti lēni viņš izburto tur rakstīto. Manu uzmanību, saista vācu formās tērptu cilvēku grupiņa, kuru pavada bruņoti čekisti, Pēkšņi aiz grupas atvērās durvis. Čekisti, kas apsargāja grupu, sāka ar lamām un kāju spērieniem dzīt šo grupu atvērtajās durvīs. Tas viss notikās viena mirklī. Arī mans sargs novērsis uzmanību no lasītā. Redzu viņa sejā baudkāru smīnu. "Iģom." Šajā mirklī nezināju vai mani vedīs turp, kur pazuda vācieši, vai kur citur.
Sargs pieveda pie kāda sienā esoša lodziņa. Caur lodziņu redzēju čekistu, tādā pašā formas tērpā, kā mans sargs. Abu sargu acis raudzījās manī caururbjoši. Es izturējos ļoti mierīgi un aukstasinīgi. Aiz lodziņa redzēju, ka notika saruna pa telefonu. Dzirdēju pieminam manu uzvārdu. No lodziņa atskanēja pavēle: "Treki etaž" un kabineta numurs. Kāpām pa trepēm uz augšu. Tā tad uz pagrabu vēl mani neveda. Trešajā stāvā mans sargs atvēra kādas durvis. Kabinets diezgan liels. Divi rakstāmgaldi. Pie viena no tiem sēdēja privātā ģērbts žīds, pie otra, sieviete mašīnrakstītāja. Mans pavadonis atdeva žīdam filtrācijas zīmi.
"Sēdieties," tas tika teikts krieviski. Es vilcinādamies atsēdos un sāku, it kā nevērīgi, vērot katru viņa sejas muskulīti. Arī viņš, izlasījis filtrācijas zīmīti, mani vēroja ar smaidīgu seju.
Liekas, ka abi mēs mēģinājām atklāt otra iekšējās domas. Radīt uzticības sajūtu. Kurš, kuru? Čekists: "Vārds, uzvārds, kur strādājiet? Izstāstiet savu biogrāfiju. Kāpēc neatbildiet krieviski?" -"Nepārvaldu krieviski, lai visos sīkumos dotu jums pareizas atbildes. Bez tulka palīdzības nespēšu dot pareizas atbildes." Čekista laipnais smaids pazuda. Skaidrā latviešu valodā viņš man paskaidroja: "Iztiksim bez tulka. Kā, trīs gadus dzīvodami Krievijā, neiemācījāties valodu?" Mana atbilde bija, ka strādāju tur starp latviešiem un maz iznāca saskarties ar krievu valodu. Pēc šīs atbildes viņš sāka ar acīm urbties manā sejā. Sapratu, ka tikai mana aukstasinība var mani glābt. Pēc ilgas klusēšanas nāca čekista uzbļāviens: "Beidziet jel melot! Es pateikšu kur jūs bijāt. Jūs bijāt Vācijā. Jā! Gribējāt jūs mūs apmānīt?" Čekists saliecies uz priekšu ar skatu ieurbās manā sejā. "Runājiet!" Sapratu, ka no manas atbildes atkarīgs viss. Ļoti mierīgi atbildēju: "Es un mana ģimene nekad nav bijuši Vācijā un pēc kapitulācijas neviens nav mani aizvedis uz Vāciju, bet gan uz Padomju Saveinību, Komsomoļsku, kur esmu izcietis savu sodu un atbrīvots Argu pilsētā. Diemžēl manus atbrīvošanas dokumentus nozaga Ļeņingradā. Ilgs klusums. Čekists mierīgā balsī: "Pietiek ar jums jokoties." Redzu, ka viņa roka tver pēc pildspalvas, un paņēmis baltu papīru, raksta. Šajā mirklī es domāju, ka nu gan redzēšu tās durvis, pa kurām tika iedzīti vācieši.
Čekists beidzis rakstīt uzspieda zīmogu. Tad nevērīgi paskatījās uz mani: "Parakstieties." Es vēl mēģinu saņemties. "Kā jau teicu, es nepārvaldu krievu valodu tik labi, lai parakstītu to ko jūs esat uzrakstījusi." Sagaidīju, ka man uzkliegs. "Tur ir rakstīts, ka Milicijas pārvaldei jāizsniedz jums pagaidu dokumenti." Es jutu, ka mani spēki zūd. Neticēju un tomēr parakstījos. "Te ir caurlaide. Jūs variet iet." Paņēmis abus papīriņus eju uz durvīm. Visu laiku domāju, ka atskanēs bļāviens: "Atpakaļ!!" Beidzot esmu koridorā. Eju mierīgi, nesteidzos, varbūt kāds novēro. Esmu vestibilā. Eju pie lodziņa. Atkal caururbjošs skats no čekista. Pasniedzu caurlaidi. Skatās uz mani un runā pa telefonu. Beidzot atskan viņa balss krieviski: "Viss kārtībā. Variet iet." Nevilšus paskatos uz tām pašām durvīm, kur iedzina vāciešus... Tad ātri paeju garām sargam. Ārā man iesitas sejā gaisa strāva, kas atspirdzina. Eju automātiski, vēl neticēdams, ka pagaidām viss ir beidzies. Vai izdevies pārspēt čekistus viltībā? Drudžaini domāju, vai kāds man neseko. Sāku iet lēnāk. Apstājos pie VEF veikala skatloga. Neko neredzot skatlogā, tā atspīdumā, vēroju garām gājējus. Neko aizdomīgu pagaidām neredzēju. Ļoti gribētos redzēt dokumentu, kas man "deg" kabatā. Paraugos uz Brīvības pieminekļa smaili ar pateicīgu skatu. Šīs bronzas acis man palīdzēja. Spēki atkal atjaunojas, un spēju jau normāli domāt. lešu tālāk uz Milicijas pārvaldi, tad arī zināšu gala iznākumu.
Pārvaldes ēka ir bijušajā Prefektūras ēkā. Šeit esmu bijis Ulmaņa laikos. Arī šeit ir milicis, kas prasa uz kurieni eju. Es zināju krieviski pateikt: "Pasport.'" Atbilde bija: "Otrā stāvā." Ak kungs! Nedzirdu nevienu vārdu latviešu valodā. Pie katra ierēdņa milzīgas rindas. Stāvošie rindā, pēc ietērpa spriežot, ir iebraucēji no Padomju Savienības, kas grib dabūt ''spravkas" uz pierakstīšanos Rīgā. Nākošie rīdzinieki, speciālisti fabrikās. Pufaikās, raibiem lakatiņiem galvā, velteņiem kājās. Es esmu ģērbies labā mētelī ar hūti galvā. Viņu acīs izskatos pēc īsta buržuja. Redzu, ka daudzi rindā mani novēro mutes iepletuši. Tādu apģērbu kā man valkāja augstāki partijas darbinieki. Man radās ideja. Ja tāds mans ārējais izskats un vēl čekas dokuments ar visu zīmogu, tad jau tagad neesmu nekāds lūdzējs. Aizeju visai rindai garām un izņemu savu dokumentu. Pirmo reizi izlasu, ka dokumenta uzrādītājs, vārds, uzvārds, dzīvo Rīga tādā un tādā ielā, strādājot tur un tur. Dzimis tur un tur. Izsniegt pagaidu pasi uz pusgadu. Jaunā biedre, kas pieņem dokumentus jautājoši skatās uz mani. Es pasniedzu dokumentu un vaicāju latviski, vai man vajadzīgs vēl kāds dokuments pagaidu pases saņemšanai. Izlasījusi manu iesniegto viņa latviski atbildēja, ka būs jāpagaida kādas 15 minūtes. Es atbildēju, ka es pagaidīšu. Ak šo sajūtu piecpadsmit minūtes. Man likās, ka uz šo pagaidu dokumentu gaidu gandrīz gadu.
Dzirdu no tālienes, ka tiek nosaukts mans uzvārds. Man tiek pasniegta apdrukāta, aprakstīta papīra loksne. Augšpusē nodrukāts krieviski un latviski – "Pagaidu pase." Jums jāiet uz Proletāriešu rajona 12. milicijas nodaļu, pie "pasportista", līdzi ņemot divas fotogrāfijas. Tur jūs pierakstīs. Ik pusgadu gāju milicijā pagarināt šī dokumenta derīguma termiņu. Visu laiku manī valdīja neticība un bailes. Kuru katru dienu gaidīju atmaskojumu. Vienīgi "kadrinieks" fabrikā bija apmierināts: "Nu redziet, viss kārtībā." Kaut kur jutu, ka tieku novērots. Arī mājas sētniece brīdināja, ka kaimiņa dzīvoklī ir uzdots mani novērot, lai uzmanoties. Es gan atbildēju: "No kā?" Sētniece atbildēja: "Jūs jau neesat vienīgais, tādu ir daudz." Vēl šodien blakus dzīvoklī dzīvo pensionēts čekas fotogrāfs. Viņš droši vien saņem divas pensijas. Vienu no Krievijas par labu dienesta izpildi un otru no Latvijas, par ilgo darba stāžu.
Vēl divus gadus pēc pagarinājuma bija jāiet uz miliciju. Tas man vienmēr atgādināja: "Esi modrs!" Katru brīdi biju gatavs bēgt un nepadoties, ja vien tas būtu iespējams. Lai kur neatrastos, zināju, ka mana samelotā biogrāfija var mani glābt garāku, vai īsāku laiku. Ticēju liktenim. Varu teikt un apliecināt, ka tiešām manā ilgajā mūžā viņš ir bijis man labvēlīgs. Noticami! Un tomēr fakts.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.

Tēzaurs