Ceļā uz Vāciju
Mūs nostādija nometnes vidū un stingri pārbaudīja, vai esam visi. Tad deva rīkojumu doties uz barakām un saņemt savas lietas. Ko ņemt jau nu nebija. Manā īpašumā skaitījās viens vatēts vecs deķis, viens kareivju katliņš un karote. No apakšveļas tā kas mugurā un cietumnieku drēbes. Savas privātās virsdrēbes nedabūju. Uz jautājumu kāpēc mums neizsniedz mūsu vērtslietas, mums atbildēja, ka tās jau esot nosūtītas uz Vāciju un būšot mums priekšā un tās mēs saņemšot tikai pēc soda izciešanas. Garā jau atvadījos no sava pulksteņa un portsigāra, jo tie bija par daudz vērtīgi lai kāds no varas vīriem nepiesavinātos. Man vēl bija izdevība nozagt vienu kāpostgalviņu, kuru ar baudu notiesāju. Tad mūs par jaunu sadalīja kolonnās pa 500 cilvēkiem un sākās gājiens ar kājām uz Rīgu. Pirms došanās ceļā mums pateica ka katrs kas atstās kolonnu tālāk par 20 soļiem uzskatīs par bēdzēju un bez brīdinājuma nošaus. Apēstā kāpostgalviņa man svētību nenesa, jo sagādāja man mežonīgu caureju. Pēc katriem noietiem pieciem kilometriem mums deva 10 minūtes atpūtu. Šo atpūtas laiku pavadīju novelkot bikses un sevi atvieglinot. Tā ka man tādu labierīcību nebija kā avīžpapīrs un ne katrā vietā bija zāle ko noplūkt, tad drīzi vien manas apakšbikses bija bēdīgā stāvoklī. Pret vakaru nonācām Rīgā. Ziņa par mūsu tuvošanos bija jau priekšā. Daudziem jau ielas malā stāvēja piederīgie ar maizes kukuļiem un citām labām lietām, kuŗus tad nu nodeva saviem mīļajiem. Tomēr daudzi bija mūsu starpā arī tādi kā es, kuŗiem nebija neviena kas sagaidītu mūs. Tomēr pilnīgi sveši cilvēki izdalīja smēķus un maizi. Tā arī es dabūju 30 papirausus un mazu gabaliņu maizes. Pa ceļam uzrakstīju zīmīti arī Herbertam, un iedevu vienam lai aiznes, tomēr laikam viņš to nebija saņēmis. Tas tāpēc ka vakarā ieradamies atkal centrālcietumā. Nakts pagāja atkal kaujoties ar blaktīm un mocoties ar caureju. Otrā rītā cietumā pienāca paciņas — tikai man neviens nekā nebija atnesis. Tā pagāja 25 un pienāca 26 septembris — mana dzimšanas diena kad paliku 20 gadus vecs. Bija jau bēdīgi šo dienu pavadīt cietuma mūros, bet ko lai dara. Cietumā dabūju dzirdēt, ka mans sods esot 6 mēneši. Tā nu pēc visiem likumiem man vajadzēja būt brīvam 1. novembrī. Tak pienāca 27. septembris. Naktī no 27. uz 28. septembri mūs visus sadzina cietuma pagalmā un pa 500 lielās kolonnās dzina uz Eksportostu, lai ielādētu kuģī. Mēs gājām pa Matīsa ielu, stingrā apsardzībā. Tomēr lai gan ielas bija klusas, vārti un parāddurvis bija vaļā — neaizslēgtas. Pa galvu šaudijās domas — bēgt vai nē. Zināju ka Sarkanā armija ir tuvu un ja man laimētos izbēgt un varētu noslapstīties līdz tās ienākšanai — es būtu brīvs. Pretim tam runāja uzskats — līdz soda beigām palicis tikai vairs mazliet vairāk kā mēnesis un kaut arī Vācija, tad tak iegūšu brīvību. Otrkārt ja es še izbēgt, kur lai es palieku. Herbertam tak nevaru likt uz kakla tādu klapatu, jo neticēju ka bez kartiņām viņš varētu mani ilgi slēpt. Vēl ja zinātu ja Sarkanā armija Rīgu ieņem ātri, tad vēl nekas. Bet ja cīņas par Rīgu velkas ilgi, pat varbūt piecus sešus mēnešus. Tik ilgi, ja arī Herberts mani turēt, man būtu neiespējami izslapstīties. Un kas mani cits varētu turēt. Benki jau nu noteikti nē, un starp svešiem meklēt patvērumu būtu bez rezultātiem. Bez tam pie Herberta jau mani meklētu vispirms. Un ja bēgšana laimētos, tas ir vienalga vai mani ievainotu — tad mani tāpat nošautu, jeb bēgot nošautu ar pirmo šāvienu. Vai mēneša dēļ būtu vērts riskēt ar nāvi? Un tā es nebēgu. Gājiena turpinājumā pa Šarlotes, Valdemāra, Elizabetes, Ausekļa, Vašingtona lauk. un Eksporta ielu mēs nonācām Eksportostā un tad uz kuģa. Kuģis bija mazs, iekārtots karaspēka transportam. Kuģa kravas telpās bija iekārtotas lāviņas gulēšanai. Uz katras lāviņas skaitijāmies divi apcietinātie. Likos gulēt un gulēju saldi, jo pirmo reizi pa ilgiem laikiem varēju gulēt blakšu netraucēts. Ceļā bijām četras dienas. Pa visām četrām dienām kopā saņēmām tikai 50 gr. sviesta un vairāk neko. Izrādijās ka maizi kuģis nebija uzņēmis un tā vienīgi reizi dienā slāpju dzesēšanai saņēmām ½ l rūgtas kafijas. Uz beigām biju tik vājš ka nevarēju pa pāris pakāpieniem uzkāpt uz kuģa klaja lai ieelpotu svaigu gaisu. Tomēr „labums“ bija arī šai badošanai — tiku vaļā no caurejas. Beigās ceturtās dienas vakarā mūsu kuģis sasniedza Dancigas ostu. Bija jau nakts kad kāpām no kuģa zemē. Pie noejas dabūjām katrs vienu kukulīti galīgi zaļu, sapelējušu maizi. Tad tūlīt tikām salādēti pa 80 cilvēkiem vienā mazā lopu vagonā. Nevarēja ne labi sēdēt. Laidu zobus darbā, jo nevarēju sagaidīt rītu, lai redzētu izgriezt pelējumus, bet noēdu visu kukuli ar visiem pelējumiem. Ceļā bijām arī visu nākošo dienu un pret vakaru nonācām Orānienburgas stacijā, netālu no Berlīnes. Strauji tikām izlādēti no vagoniem un dzīti uz tā saucamo Sachenhausenas koncentrācijas nometni. Mūsu sargi bija jauni puišeļi tā ap 18 gadu veci, bet ārkārtīgi zvērīgi pēc dabas. Mūsu — apcietināto starpā bija arī daudzi lauku papi, kuŗiem soļošana kolonnā pēc militāra veida, sagādāja grūtības. Arī daudziem bija līdzi diezgan smagi nesamie. Rezultātā bija gadījumi kad kolonna sajaucās. Sardze nodibināja kārtību tādā veidā ka deva belzienus pa labi un kreisi ar šauteņu resgaļiem, neskatīdamās kur trāpa. Dabūja „vainīgie“ ir nevainīgie. Arī es trāpīju diezgan smagu belzienu pa sāniem. Tomēr kā nekā drīzi bijām sava ceļa galā, pie Sachenhausenas koncentrācijas nometnes vārtiem.