#LFK Ak 3, 2

Title
Chapter 2. Towards Germany
Unit number
2
Klasifikācijas
Languages
Latvian
Date of submission
2010
Keywords
File
#LFK Ak 3, 2
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-11-26 13:52:55
Updated2018-11-26 13:53:57
Transcription (text)Pasts vairs nedarbojās, jau fronte bija pievirzījusies itin tuvu Salaspilij. Dēļ tā no Rīgas Salaspilī nepienāca vairs vēstules. Šad un tad ar vilcienu atbrauca Salaspilī no Rīgas kāds no apcietināto piederīgiem, atvedot produktus. Šos produktus piederīgie nenesa uz nometni, jo tur tos apcietinātais nedabuja, bet gan uzmeklēja apcietināto darba vietā, kur tad piederīgais varēja kādu minūti parunāt un paciņu nodot personīgi. Sargāt mūs še sargāja vācu lidotāji, kuŗi bija diezgan cilvēcīgi. Arī mums tad bija laime pārējiem, jo tādās reizes arī mums krita kāds gabaliņš maizes, kāds papiraus vai burkāns. Daudzreiz arī darbs mums bija jāpārtrauc, jo uzlidoja Sarkanās Armijas lidmašīnas, kas bombardēja apkārtni. Tad mēs paslēpāmies, jo dabīgi, ka lidotāji nevarēja šķirot mūs no vāciešiem un vispāri no militāriem objektiem. Bija arī daži upuri. Pats gan tiku vienmēr sveikā cauri. Šai laikā arī viena vai otra grupa apcietināto atstāja nometni un tika nosūtīta uz Vāciju. Septembra vidū mani iedalīja darbam nometnē — pie bomja cilāšanas vārtos. Tas ir pie nometnes ārējiem vārtiem stāvēja sardze un tur mums apcietinātiem nebija ko meklēt. Nometnē iekšā tuvu vārtiem stāvēja komandantūras ēka. Pie komandantūras vienmēr stāvēja dažādas mašīnas un personas kuŗām bija vajadzīgs apcietināto darba spēks. Šiem pašā nometnē nebija ko meklēt. Lai viņi aiz pārpratuma neiekļūtunometnē, tad tūlīt aiz komandantūras ēkas pāri ceļam bija pārvilkts bomis, kuŗš bija paceļams un nolaižams, tāpat kā dzelzceļu pārbrauktuvju bomi. Vot pie šāda bomja dabūju stāvēt arī es. Darbs man bija sešas stundas dienā, pēc kam mani nomainija cits. Nu mans stāvoklis uzlabojās. Par šo darbu dabūju no virtuves papildus vēl divas porcijas zupas, katrā ēdienu reizē, tā mana parastā porcija nāca kā trešā. Nu vismaz es biju paēdis. Arī mēteli dabūju, kas septembra vidū, pastāvot biežajiem lietiem bija ļoti no svara, jo nu vairs tā nesalu. Tak mans prieks nebija ilgs. 24. Septembra rītā 44. g. mūs nostādīja nometnes vidū ceļam uz Vāciju.

Ceļā uz Vāciju

Mūs nostādija nometnes vidū un stingri pārbaudīja, vai esam visi. Tad deva rīkojumu doties uz barakām un saņemt savas lietas. Ko ņemt jau nu nebija. Manā īpašumā skaitījās viens vatēts vecs deķis, viens kareivju katliņš un karote. No apakšveļas tā kas mugurā un cietumnieku drēbes. Savas privātās virs-

–6–
Transcribe text
File
#LFK Ak 3, 2
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-11-26 15:40:56
Updated2018-11-26 15:40:48
Transcription (text)drēbes nedabūju. Uz jautājumu kāpēc mums neizsniedz mūsu vērtslietas, mums atbildēja, ka tās jau esot nosūtītas uz Vāciju un būšot mums priekšā un tās mēs saņemšot tikai pēc soda izciešanas. Garā jau atvadījos no sava pulksteņa un portsigāra, jo tie bija par daudz vērtīgi lai kāds no varas vīriem nepiesavinātos. Man vēl bija izdevība nozagt vienu kāpostgalviņu, kuru ar baudu notiesāju. Tad mūs par jaunu sadalīja kolonnās pa 500 cilvēkiem un sākās gājiens ar kājām uz Rīgu. Pirms došanās ceļā mums pateica ka katrs kas atstās kolonnu tālāk par 20 soļiem uzskatīs par bēdzēju un bez brīdinājuma nošaus. Apēstā kāpostgalviņa man svētību nenesa, jo sagādāja man mežonīgu caureju. Pēc katriem noietiem pieciem kilometriem mums deva 10 minūtes atpūtu. Šo atpūtas laiku pavadīju novelkot bikses un sevi atvieglinot. Tā ka man tādu labierīcību nebija kā avīžpapīrs un ne katrā vietā bija zāle ko noplūkt, tad drīzi vien manas apakšbikses bija bēdīgā stāvoklī. Pret vakaru nonācām Rīgā. Ziņa par mūsu tuvošanos bija jau priekšā. Daudziem jau ielas malā stāvēja piederīgie ar maizes kukuļiem un citām labām lietām, kuŗus tad nu nodeva saviem mīļajiem. Tomēr daudzi bija mūsu starpā arī tādi kā es, kuŗiem nebija neviena kas sagaidītu mūs. Tomēr pilnīgi sveši cilvēki izdalīja smēķus un maizi. Tā arī es dabūju 30 papirausus un mazu gabaliņu maizes. Pa ceļam uzrakstīju zīmīti arī Herbertam, un iedevu vienam lai aiznes, tomēr laikam viņš to nebija saņēmis. Tas tāpēc ka vakarā ieradamies atkal centrālcietumā. Nakts pagāja atkal kaujoties ar blaktīm un mocoties ar caureju. Otrā rītā cietumā pienāca paciņas — tikai man neviens nekā nebija atnesis. Tā pagāja 25 un pienāca 26 septembris — mana dzimšanas diena kad paliku 20 gadus vecs. Bija jau bēdīgi šo dienu pavadīt cietuma mūros, bet ko lai dara. Cietumā dabūju dzirdēt, ka mans sods esot 6 mēneši. Tā nu pēc visiem likumiem man vajadzēja būt brīvam 1. novembrī. Tak pienāca 27. septembris. Naktī no 27. uz 28. septembri mūs visus sadzina cietuma pagalmā un pa 500 lielās kolonnās dzina uz Eksportostu, lai ielādētu kuģī. Mēs gājām pa Matīsa ielu, stingrā apsardzībā. Tomēr lai gan ielas bija klusas, vārti un parāddurvis bija vaļā — neaizslēgtas. Pa galvu šaudijās domas — bēgt vai nē. Zināju ka Sarkanā armija ir tuvu un ja man laimētos

–7–

Transcribe text
File
#LFK Ak 3, 2
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-11-26 15:41:14
Updated2018-11-26 15:40:56
Transcription (text)izbēgt un varētu noslapstīties līdz tās ienākšanai — es būtu brīvs. Pretim tam runāja uzskats — līdz soda beigām palicis tikai vairs mazliet vairāk kā mēnesis un kaut arī Vācija, tad tak iegūšu brīvību. Otrkārt ja es še izbēgt, kur lai es palieku. Herbertam tak nevaru likt uz kakla tādu klapatu, jo neticēju ka bez kartiņām viņš varētu mani ilgi slēpt. Vēl ja zinātu ja Sarkanā armija Rīgu ieņem ātri, tad vēl nekas. Bet ja cīņas par Rīgu velkas ilgi, pat varbūt piecus sešus mēnešus. Tik ilgi, ja arī Herberts mani turēt, man būtu neiespējami izslapstīties. Un kas mani cits varētu turēt. Benki jau nu noteikti nē, un starp svešiem meklēt patvērumu būtu bez rezultātiem. Bez tam pie Herberta jau mani meklētu vispirms. Un ja bēgšana laimētos, tas ir vienalga vai mani ievainotu — tad mani tāpat nošautu, jeb bēgot nošautu ar pirmo šāvienu. Vai mēneša dēļ būtu vērts riskēt ar nāvi? Un tā es nebēgu. Gājiena turpinājumā pa Šarlotes, Valdemāra, Elizabetes, Ausekļa, Vašingtona lauk. un Eksporta ielu mēs nonācām Eksportostā un tad uz kuģa. Kuģis bija mazs, iekārtots karaspēka transportam. Kuģa kravas telpās bija iekārtotas lāviņas gulēšanai. Uz katras lāviņas skaitijāmies divi apcietinātie. Likos gulēt un gulēju saldi, jo pirmo reizi pa ilgiem laikiem varēju gulēt blakšu netraucēts. Ceļā bijām četras dienas. Pa visām četrām dienām kopā saņēmām tikai 50 gr. sviesta un vairāk neko. Izrādijās ka maizi kuģis nebija uzņēmis un tā vienīgi reizi dienā slāpju dzesēšanai saņēmām ½ l rūgtas kafijas. Uz beigām biju tik vājš ka nevarēju pa pāris pakāpieniem uzkāpt uz kuģa klaja lai ieelpotu svaigu gaisu. Tomēr „labums“ bija arī šai badošanai — tiku vaļā no caurejas. Beigās ceturtās dienas vakarā mūsu kuģis sasniedza Dancigas ostu. Bija jau nakts kad kāpām no kuģa zemē. Pie noejas dabūjām katrs vienu kukulīti galīgi zaļu, sapelējušu maizi. Tad tūlīt tikām salādēti pa 80 cilvēkiem vienā mazā lopu vagonā. Nevarēja ne labi sēdēt. Laidu zobus darbā, jo nevarēju sagaidīt rītu, lai redzētu izgriezt pelējumus, bet noēdu visu kukuli ar visiem pelējumiem. Ceļā bijām arī visu nākošo dienu un pret vakaru nonācām Orānienburgas stacijā, netālu no Berlīnes. Strauji tikām izlādēti no vagoniem un dzīti uz tā saucamo Sachenhausenas koncentrācijas nometni. Mūsu sargi bija jauni puišeļi tā ap 18 gadu veci, bet ārkārtīgi zvērīgi pēc dabas. Mūsu — apcietināto starpā bija arī daudzi lauku papi, kuŗiem soļošana kolonnā pēc militāra veida, sagādāja grūtības. Arī daudziem bija līdzi diezgan smagi nesamie. Rezultātā bija gadījumi

–8–

Transcribe text
File
#LFK Ak 3, 2
TranscriberIlze Ļaksa-Timinska
CompletedYes
AcceptedYes
Created2018-11-26 15:43:17
Updated2018-11-26 15:43:48
Transcription (text)kad kolonna sajaucās. Sardze nodibināja kārtību tādā veidā ka deva belzienus pa labi un kreisi ar šauteņu resgaļiem, neskatīdamās kur trāpa. Dabūja „vainīgie“ ir nevainīgie. Arī es trāpīju diezgan smagu belzienu pa sāniem. Tomēr kā nekā drīzi bijām sava ceļa galā, pie Sachenhausenas koncentrācijas nometnes vārtiem.

Sachsenhausenas koncentrācijas nometnē

Sachsenhausenas nometne bija paliels zemes gabals iežogots ar augstspraiguma elektriskām drātīm sastāvošu sētu. Mazākā pieskaršanās drātīm un cilvēks beidza dzīvot. Lielākas drošības labad, sētā bija ierīkots ik pa 50 metriem sargu tornīši, kurā dežūrēja dienu un nakti sardze. Vārtus veidoja 3 stāvu augsta paliela ēka — tā saucamā komandantūra. Šai ēkā pašā augšā bija virs vārtiem balkons, kuŗā atradās ātršāvējs ložmetējs, kas iespēja pārvaldīt visu nometni. Ārpus nometnes — tomēr nometnei piederīgas stāvēja vairākas barakas — kuŗās dzīvoja sardze — no darba brīvajā laikā, atradās pārvaldes orgāni, kā arī vairāk kā 2000 lieliski pēdu dzinēji suņi. Tas viss noliedza iespēju bēgt. Ieejot nometnē atlika tikai dzīvot un sagaidīt savu likteni, lai tas būtu kāds būdams. Caur vārtiem ieejot nometnē mēs nonācām uz laukuma, kuŗu no trim pusēm iežogoja barakas, bet no ceturtās nometnes vārti — (resp. komandantūra) ar tai piegulošu sētu. Tikām vēlreiz pārskaitīti (pirmā skaitīšana notika ejot caur vārtiem) — tad dzina mūs tālāk starp barakām. Pirms tālāk došanās paspēju apskatīt laukumu. Laukuma vidū pašā goda vietā stāvēja karātavas, bet kuŗām nav domājama neviena tāda nometne. Tad bija apkart laukumam novietoti spēcīgi skaļruņi, kas raidīja dejas mūziku un ziņas. Laukumam gar malu apkārt gāja savdabīgs ceļš. Kopgarumā tieši 500 metru. Pats ceļš sastāvēja no 5 simts metru gabaliem. 100 metru pirmais gabals bija betonēts, otrais 100 metru gabals bija dubļi. 3100m gabals bija nobērts ar akmeņiem. 4. gabals ar smiltīm un piektais tāds pats šosēts. Par šo ceļu vēlāk tiks stāstīts. Beidzot mūs piedzen klāt uzņemšanas barakai. Visiem jāstāv un jāgaida. Laiks ir nemīlīgs — līst lietus un drēbes paliek mitras. Salstam, jo ir jau septembris pagājis un pašreiz pienācis 1. oktobris. Beidzot pēc ilgas gaidīšanas tieku iedzīts uzņemšanas barakā. Barakai

–9–
Transcribe text
Open

Ceļā uz Vāciju

Mūs nostādija nometnes vidū un stingri pārbaudīja, vai esam visi. Tad deva rīkojumu doties uz barakām un saņemt savas lietas. Ko ņemt jau nu nebija. Manā īpašumā skaitījās viens vatēts vecs deķis, viens kareivju katliņš un karote. No apakšveļas tā kas mugurā un cietumnieku drēbes. Savas privātās virsdrēbes nedabūju. Uz jautājumu kāpēc mums neizsniedz mūsu vērtslietas, mums atbildēja, ka tās jau esot nosūtītas uz Vāciju un būšot mums priekšā un tās mēs saņemšot tikai pēc soda izciešanas. Garā jau atvadījos no sava pulksteņa un portsigāra, jo tie bija par daudz vērtīgi lai kāds no varas vīriem nepiesavinātos. Man vēl bija izdevība nozagt vienu kāpostgalviņu, kuru ar baudu notiesāju. Tad mūs par jaunu sadalīja kolonnās pa 500 cilvēkiem un sākās gājiens ar kājām uz Rīgu. Pirms došanās ceļā mums pateica ka katrs kas atstās kolonnu tālāk par 20 soļiem uzskatīs par bēdzēju un bez brīdinājuma nošaus. Apēstā kāpostgalviņa man svētību nenesa, jo sagādāja man mežonīgu caureju. Pēc katriem noietiem pieciem kilometriem mums deva 10 minūtes atpūtu. Šo atpūtas laiku pavadīju novelkot bikses un sevi atvieglinot. Tā ka man tādu labierīcību nebija kā avīžpapīrs un ne katrā vietā bija zāle ko noplūkt, tad drīzi vien manas apakšbikses bija bēdīgā stāvoklī. Pret vakaru nonācām Rīgā. Ziņa par mūsu tuvošanos bija jau priekšā. Daudziem jau ielas malā stāvēja piederīgie ar maizes kukuļiem un citām labām lietām, kuŗus tad nu nodeva saviem mīļajiem. Tomēr daudzi bija mūsu starpā arī tādi kā es, kuŗiem nebija neviena kas sagaidītu mūs. Tomēr pilnīgi sveši cilvēki izdalīja smēķus un maizi. Tā arī es dabūju 30 papirausus un mazu gabaliņu maizes. Pa ceļam uzrakstīju zīmīti arī Herbertam, un iedevu vienam lai aiznes, tomēr laikam viņš to nebija saņēmis. Tas tāpēc ka vakarā ieradamies atkal centrālcietumā. Nakts pagāja atkal kaujoties ar blaktīm un mocoties ar caureju. Otrā rītā cietumā pienāca paciņas — tikai man neviens nekā nebija atnesis. Tā pagāja 25 un pienāca 26 septembris — mana dzimšanas diena kad paliku 20 gadus vecs. Bija jau bēdīgi šo dienu pavadīt cietuma mūros, bet ko lai dara. Cietumā dabūju dzirdēt, ka mans sods esot 6 mēneši. Tā nu pēc visiem likumiem man vajadzēja būt brīvam 1. novembrī. Tak pienāca 27. septembris. Naktī no 27. uz 28. septembri mūs visus sadzina cietuma pagalmā un pa 500 lielās kolonnās dzina uz Eksportostu, lai ielādētu kuģī. Mēs gājām pa Matīsa ielu, stingrā apsardzībā. Tomēr lai gan ielas bija klusas, vārti un parāddurvis bija vaļā — neaizslēgtas. Pa galvu šaudijās domas — bēgt vai nē. Zināju ka Sarkanā armija ir tuvu un ja man laimētos izbēgt un varētu noslapstīties līdz tās ienākšanai — es būtu brīvs. Pretim tam runāja uzskats — līdz soda beigām palicis tikai vairs mazliet vairāk kā mēnesis un kaut arī Vācija, tad tak iegūšu brīvību. Otrkārt ja es še izbēgt, kur lai es palieku. Herbertam tak nevaru likt uz kakla tādu klapatu, jo neticēju ka bez kartiņām viņš varētu mani ilgi slēpt. Vēl ja zinātu ja Sarkanā armija Rīgu ieņem ātri, tad vēl nekas. Bet ja cīņas par Rīgu velkas ilgi, pat varbūt piecus sešus mēnešus. Tik ilgi, ja arī Herberts mani turēt, man būtu neiespējami izslapstīties. Un kas mani cits varētu turēt. Benki jau nu noteikti nē, un starp svešiem meklēt patvērumu būtu bez rezultātiem. Bez tam pie Herberta jau mani meklētu vispirms. Un ja bēgšana laimētos, tas ir vienalga vai mani ievainotu — tad mani tāpat nošautu, jeb bēgot nošautu ar pirmo šāvienu. Vai mēneša dēļ būtu vērts riskēt ar nāvi? Un tā es nebēgu. Gājiena turpinājumā pa Šarlotes, Valdemāra, Elizabetes, Ausekļa, Vašingtona lauk. un Eksporta ielu mēs nonācām Eksportostā un tad uz kuģa. Kuģis bija mazs, iekārtots karaspēka transportam. Kuģa kravas telpās bija iekārtotas lāviņas gulēšanai. Uz katras lāviņas skaitijāmies divi apcietinātie. Likos gulēt un gulēju saldi, jo pirmo reizi pa ilgiem laikiem varēju gulēt blakšu netraucēts. Ceļā bijām četras dienas. Pa visām četrām dienām kopā saņēmām tikai 50 gr. sviesta un vairāk neko. Izrādijās ka maizi kuģis nebija uzņēmis un tā vienīgi reizi dienā slāpju dzesēšanai saņēmām ½ l rūgtas kafijas. Uz beigām biju tik vājš ka nevarēju pa pāris pakāpieniem uzkāpt uz kuģa klaja lai ieelpotu svaigu gaisu. Tomēr „labums“ bija arī šai badošanai — tiku vaļā no caurejas. Beigās ceturtās dienas vakarā mūsu kuģis sasniedza Dancigas ostu. Bija jau nakts kad kāpām no kuģa zemē. Pie noejas dabūjām katrs vienu kukulīti galīgi zaļu, sapelējušu maizi. Tad tūlīt tikām salādēti pa 80 cilvēkiem vienā mazā lopu vagonā. Nevarēja ne labi sēdēt. Laidu zobus darbā, jo nevarēju sagaidīt rītu, lai redzētu izgriezt pelējumus, bet noēdu visu kukuli ar visiem pelējumiem. Ceļā bijām arī visu nākošo dienu un pret vakaru nonācām Orānienburgas stacijā, netālu no Berlīnes. Strauji tikām izlādēti no vagoniem un dzīti uz tā saucamo Sachenhausenas koncentrācijas nometni. Mūsu sargi bija jauni puišeļi tā ap 18 gadu veci, bet ārkārtīgi zvērīgi pēc dabas. Mūsu — apcietināto starpā bija arī daudzi lauku papi, kuŗiem soļošana kolonnā pēc militāra veida, sagādāja grūtības. Arī daudziem bija līdzi diezgan smagi nesamie. Rezultātā bija gadījumi kad kolonna sajaucās. Sardze nodibināja kārtību tādā veidā ka deva belzienus pa labi un kreisi ar šauteņu resgaļiem, neskatīdamās kur trāpa. Dabūja „vainīgie“ ir nevainīgie. Arī es trāpīju diezgan smagu belzienu pa sāniem. Tomēr kā nekā drīzi bijām sava ceļa galā, pie Sachenhausenas koncentrācijas nometnes vārtiem.

This website uses cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies.

Read more

Tēzaurs